ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 30. aprīlī (1)

Apvienotās lietas C‑473/13 un C‑514/13

Adala Bero (C‑473/13)

pret

Regierungspräsidium Kassel

(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

un

Ettayebi Bouzalmate (C‑514/13)

pret

Kreisverwaltung Kleve

(Landgericht München (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Direktīva 2008/115/EK – Kopīgi standarti un procedūras attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Turēšana apsardzībā saistībā ar izraidīšanu – Turēšanas apsardzībā apstākļi un režīms – 16. panta 1. punkts – Turēšana apsardzībā īpašās aizturēšanas telpās – Valsts tiesiskais regulējums par turēšanu apsardzībā federālās zemes soda izciešanas iestādē, ja šajā zemē nav īpašu aizturēšanas telpu – Saderība

un

Lieta C‑474/13

Thi Ly Pham

pret

Stadt Schweinfurt, Amt für Meldewesen und Statistik

(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Direktīva 2008/115/EK – Kopīgi standarti un procedūras attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Turēšana apsardzībā saistībā ar izraidīšanu – Turēšanas apsardzībā apstākļi un režīms – 16. panta 1. punkts – Turēšana apsardzībā soda izciešanas iestādē – Pienākums attiecīgo personu nošķirt no parastiem ieslodzītajiem – Nenošķiršana, attiecīgajai personai atsakoties no minētās garantijas – Saderība

I –    Ievads

1.        Vai trešās valsts valstspiederīgo, kas gaida izraidīšanu, var turēt soda izciešanas iestādē, pamatojoties uz to, ka federālajā zemē, kurai ir pienākums nodrošināt viņa turēšanu apsardzībā, nav tādu īpašu aizturēšanas telpu, kas minētas Direktīvas 2008/115/EK 16. panta 1. punktā (2)?

2.        Turklāt vai šis valstspiederīgais var piekrist tam, ka viņu tur apsardzībā kopā ar parastiem ieslodzītajiem, un tādējādi atteikties no tiesībām, kas viņam piešķirtas saskaņā ar šo noteikumu par nošķiršanu no viņiem?

3.        Tādi būtībā ir apvienotajās lietās C‑473/13 un C‑514/13, kā arī lietā C‑474/13 uzdotie jautājumi.

4.        Tādējādi Tiesai ir lūgts precizēt, kādi apstākļi dalībvalstīm, proti, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvajai Republikai, pamatojoties uz šo direktīvu, ir jānodrošina trešo valstu valstspiederīgajiem, turot viņus apsardzībā saistībā ar viņu izraidīšanu.

5.        Saskaņā ar LESD 79. panta 2. punktu Direktīvas mērķis ir ieviest efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, pamatojoties uz kopīgiem standartiem un juridiskām garantijām, lai attiecīgo personu atgriešana notiktu humāni un pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības un cieņas neaizskaramību (3).

6.        No Direktīvas preambulas 13. un 16. apsvēruma, kā arī 15. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka dalībvalstīm izraidīšana jāveic, izmantojot iespējami vājākus piespiedu līdzekļus. Lai nodrošinātu atgriešanās procesa efektivitāti, Direktīvā ir paredzēta līdzekļu gradācija no līdzekļa, kas attiecīgajai personai dod lielāku brīvību, proti, nosakot labprātīgas izbraukšanas termiņu, līdz līdzekļiem, kas to visvairāk ierobežo, proti, turēšanai apsardzībā īpašās aizturēšanas telpās. Tikai tad, ja pastāv risks, ka attiecīgās personas rīcība varētu apdraudēt atgriešanas lēmuma – izraidīšanas – izpildi, ņemot vērā katras konkrētās situācijas novērtējumu, dalībvalstis var izmantot attiecīgās personas personiskās brīvības atņemšanas līdzekļus, piemērojot turēšanu apsardzībā (4).

7.        Saistībā ar piespiedu izraidīšanas procedūru šis pēdējais minētais līdzeklis ir personisko brīvību visvairāk ierobežojošais Direktīvā atļautais līdzeklis (5). Tas principā ir galējais līdzeklis (6). Savienības likumdevējs to ir stingri noteicis Direktīvas IV nodaļā, lai nodrošinātu, pirmkārt, samērīguma principa ievērošanu attiecībā uz izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamajiem mērķiem un, otrkārt, attiecīgo valstspiederīgo pamattiesību ievērošanu (7).

8.        Šādos apstākļos Direktīvas 16. panta 1. punkta [franču] valodas redakcijā ir noteikts šādi:

“La rétention s’effectue en règle générale dans des centres de rétention spécialisés. Lorsqu’un État membre ne peut les placer dans un centre de rétention spécialisé et doit les placer dans un établissement pénitentiaire, les ressortissants de pays tiers placés en rétention sont séparés des prisonniers de droit commun.” [“Turēšanu apsardzībā parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja dalībvalsts nespēj nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās un ir spiesta izmantot cietuma telpas, aizturētos trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastiem ieslodzītajiem.”] (8)

9.        Tātad Direktīvas 16. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteiktas divas prasības attiecībā uz turēšanas apsardzībā apstākļiem un režīmu.

10.      Pirmkārt, turēšana apsardzībā ir jāveic īpašās aizturēšanas telpās, nodrošinot piemērotus apstākļus, un, otrkārt, ja ārkārtas situācijā tā jāīsteno soda izciešanas iestādē, dalībvalstij minētie valstspiederīgie jānošķir no pārējiem ieslodzītajiem; šī pēdējā prasība, šķiet, ir neaizskarama, jo tā ir jāpilda obligāti neatkarīgi no aizturēšanas vietas.

11.      Tomēr katra no šīm prasībām Vācijā ir izpildīta tikai daļēji.

12.      Jānorāda, ka saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma (Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland, turpmāk tekstā – “Pamatlikums”) 83. un 84. pantu rīkojumu par trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas valstī, turēšanu apsardzībā izpilde ir jānodrošina valsts federālajām zemēm (Bundesländer).

13.      Tomēr no Vācijas Federatīvās Republikas sešpadsmit federālajām zemēm desmit no tām šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas dienā nav īpašu aizturēšanas telpu, tāpēc trešo valstu valstspiederīgie, kas gaida izraidīšanu, tiek ievietoti soda izciešanas iestādēs, un dažiem no viņiem tiek piemēroti tādi paši noteikumi un ierobežojumi kā parastiem ieslodzītajiem (9).

14.      Lietā C‑473/13 Adala Bero, Sīrijas valstspiederīgā, no 2011. gada 6. janvāra līdz 2. februārim tika turēta apsardzībā Hesenes federālās zemes Frankfurtes pie Mainas pilsētas soda izciešanas iestādē, jo tajā nebija īpašu, sieviešu uzņemšanai paredzētu aizturēšanas telpu. No A. Bero iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka viņa nebija nošķirta no parastām ieslodzītajām un personām, kurām bija piemērots iepriekšējs apcietinājums.

15.      Lietā C‑514/13 Ettayebi Bouzalmate, Marokas valstspiederīgais, kopš 2013. gada 14. jūlija trīs mēnešus tika turēts apsardzībā Minhenes pilsētas soda izciešanas iestādes atsevišķā daļā, jo Bavārijas federālajā zemē nav īpašu aizturēšanas telpu (10).

16.      Visbeidzot, lietā C‑474/13 Thi Ly Pham, Vjetnamas valstspiederīgā, tika turēta apsardzībā Nirnbergas pilsētas (Bavārija) soda izciešanas iestādē no 2012. gada 29. marta līdz 10. jūlijam, turklāt viņa bija piekritusi, ka viņu tur apsardzībā kopā ar parastām ieslodzītajām.

17.      No T. L. Pham iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka viņa ir parakstījusi šādu iepriekš sagatavotu rakstveida paziņojumu:

“Pham Thi Ly, turēta apsardzībā

Es apliecinu, ka piekrītu, ka mani ievieto kopā ar pārējām ieslodzītajām.

Nirnbergā, 2012. gada 30. martā

Paraksts”

18.      Lēmums par visu šo [personu] turēšanu apsardzībā tika pieņemts, pamatojoties uz 62.a panta 1. punktu 2004. gada 30. jūlija Likumā par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā [Gesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Aufenthaltsgesetz (Uzturēšanās likums)] (11), kura mērķis ir transponēt Vācijas tiesību sistēmā Direktīvas 16. panta 1. punktu.

19.      Uzturēšanās likuma 62.a panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Turēšanu apsardzībā saistībā ar izraidīšanu parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja federālajā zemē nav īpašu aizturēšanas telpu, turēšanu apsardzībā var veikt šīs federālās zemes soda izciešanas iestādēs; šādos gadījumos saistībā ar izraidīšanu apsardzībā turētās personas nošķir no citiem ieslodzītajiem.” (12)

20.      Pamatlietās Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] (apvienotās lietas C‑473/13 un C‑474/13) un Landgericht München [Minhenes Apgabaltiesa] (lieta C‑514/13) radās jautājums par turēšanas apsardzībā likumību, ņemot vērā Direktīvas 16. panta 1. punktā noteiktos principus.

21.      Lietas C‑473/13 un C‑514/13 tika apvienotas rakstveida procesā un sprieduma taisīšanai, jo tajās uzdotais prejudiciālais jautājums ir identisks. Ciktāl lieta C‑474/13 ir cieši saistīta ar šīm apvienotajām lietām, esmu nolēmis sniegt kopīgus secinājumus.

A –    Apvienotās lietas C‑473/13 un C‑514/13

22.      Apvienotajās lietās C‑473/13 un C‑514/13 Bundesgerichtshof un Landgericht München vēlas noskaidrot to iemeslu būtību, kas dalībvalstij ļauj izdot rīkojumu migrantu, kuri nelikumīgi uzturas valstī, turēt apsardzībā soda izciešanas iestādē.

23.      Iesniedzējtiesas tostarp vēlas noskaidrot jautājumu par Aufenthaltsgesetz 62.a panta 1. punkta saderību ar principiem, uz kuriem ir balstīts Direktīvas 16. panta 1. punkts, un it īpaši vaicā, vai ir jāņem vērā Vācijas federālā struktūra un katrai federālajai zemei piešķirtās kompetences šo principu īstenošanā.

24.      Faktiski Vācijas tiesību aktos kompetentā federālā zeme, ja “tajā nav īpašu aizturēšanas telpu”, ir tieši pilnvarota trešo valstu valstspiederīgos, kas gaida izraidīšanu, ievietot soda izciešanas iestādēs.

25.      Tāpēc gan Bundesgerichtshof, gan Landgericht nolēma apturēt tiesvedību un vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajā ziņā to uzdotie jautājumi būtībā ir identiski.

26.      Lietā C‑473/13 Bundesgerichtshof uzdod šādu jautājumu:

“Vai no [..] Direktīvas [..] 16. panta 1. punkta dalībvalsts pienākums turēšanu apsardzībā saistībā ar izraidīšanu parasti īstenot īpašās aizturēšanas telpās izriet arī tad, ja šādas telpas pastāv tikai daļā šīs dalībvalsts federālā sadalījuma vienību, bet nepastāv citās vienībās?”

27.      Lietā C‑514/13 Landgericht München savu jautājumu formulē šādi:

“Vai no [..] Direktīvas [..] 16. panta 1. punkta izriet dalībvalsts pienākums turēšanu apsardzībā izraidīšanas nolūkā parasti īstenot īpašās aizturēšanas telpās arī tad, ja šādas telpas pastāv tikai daļā šīs dalībvalsts federālā sadalījuma vienību, bet nepastāv tajā daļā, kurā saskaņā ar šīs dalībvalsts federālo sadalījumu reglamentējošajiem noteikumiem tiek īstenota aizturēšana?”

28.      Lietas dalībnieki pamatlietās, Vācijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Šveices valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza savus apsvērumus.

B –    Lieta C‑474/13

29.      Lieta C‑474/13 attiecas uz tādu pašu situāciju kā apvienotajās lietās C‑473/13 un C‑514/13. Tomēr tajā rodas jautājums par Direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētā pienākuma nošķirt migrantus, kas nelikumīgi uzturas valstī, no parastiem ieslodzītajiem apjomu. Atgādināšu, ka attiecīgā persona trīs mēnešus tika turēta apsardzībā Nirnbergas pilsētas soda izciešanas iestādē, turklāt viņa bija piekritusi uzturēties kopā ar parastām ieslodzītajām.

30.      Tāpēc Bundesgerichtshof šajā lietā uzdod jautājumu par šādas turēšanas apsardzībā likumību saskaņā ar Direktīvas 16. panta 1. punktu, ņemot vērā attiecīgās personas doto piekrišanu.

31.      Tāpēc Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu jautājumu:

“Vai ar [..] Direktīvas [..] 16. panta 1. punktu ir saderīgi personu turēt apsardzībā saistībā ar izraidīšanu kopā ar ieslodzītajiem gadījumā, ja šī persona ir tam piekritusi?”

32.      Pamatlietas dalībnieki, Vācijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija iesniedza savus apsvērumus.

C –    Jautājumos izvirzītās problēmas

33.      Trijos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu principā tiek uzdots jautājums par Direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētajiem apstākļiem, kādos ir jānodrošina migrantu, kas gaida izraidīšanu, turēšana apsardzībā.

34.      Kad ir skarta problēma par migrantu, kas gaida izraidīšanu, turēšanu apsardzībā, [apziņā] rodas tēli saistībā ar tādiem apstākļiem, kurus pārāk bieži raksturo traģiski notikumi. Aplūkojot to kopumā, rodas jautājums par Eiropas Savienības līmenī izveidotās sistēmas atbilstību. Šīs sistēmas vienkāršs novērojums liek konstatēt, ka pieņemto principu loģika rada nelīdzsvarotību starp dalībvalstīm. Dažām dalībvalstīm, ņemot vērā to ģeogrāfiskās atrašanās vietu, ir jāuzņemas smagāka slodze nekā citām, un nevar neminēt arī ekonomisko slodzi, kas no tā izriet.

35.      Šajā ziņā, piemērojot tiesību pamatprincipus, Eiropas Cilvēktiesību tiesa un pēc tam arī Tiesa savos vispārīgi zināmajos spriedumos (13) ir atgādinājušas, ka pašlaik spēkā esošā sistēma nedrīkstētu radīt tādas sekas, ka viss slogs tiktu uzlikts tikai tām dalībvalstīm, kas tieši saskaras ar masveida migrantu pieplūdumu.

36.      Pirms attiecīgo spriedumu pasludināšanas, piemērojot vienīgi Savienības tiesības, dažās dalībvalstīs volens nolens radās labvēlīgāka situācija nekā citās.

37.      Abas tiesas arī atgādina, ka nepieciešamībai ievērot pamattiesības ir jāgūst priekšroka pār vieglāko [risinājumu].

38.      Tagad es vēlos aicināt Tiesu izskatāmajās lietās ieņemt līdzīgu nostāju.

39.      Ņemot vērā migrantu pieplūdumu, turēšana apsardzībā saistībā ar izraidīšanu ir kļuvusi ārkārtīgi svarīga. Šīs sāpīgās situācijas iemesli ir dažādi un labi zināmi. Tie attiecas uz Savienības un dalībvalstu ārpolitiku – jomu, kas ir to kompetencē.

40.      Tomēr lēmuma par turēšanu apsardzībā juridiskie nosacījumi un tā materiālie izpildes nosacījumi ir pārbaudāmi tiesā.

41.      Šeit nav apstrīdēti lēmumu par turēšanu apsardzībā juridiskie nosacījumi. Turpretī aplūkojamās problēmas pamatā ir šo lēmumu izpildes materiālie nosacījumi.

42.      Direktīvā ir pilnīgi skaidri noteikts, ka lēmums par turēšanu apsardzībā ir galējs līdzeklis. Tajā ir apstiprināts, ka tam ir pilnīgi pakārtots raksturs, kas ir saistīts ar nepieciešamību nodrošināt migranta izraidīšanu. Tātad Direktīvā ir īpaši skaidri noteikts, ka tāda migranta situācija, kura vienīgā vaina ir viņa nabadzība un kura vienīgais likumpārkāpums ir mēģinājums no tās izvairīties, pat uzņemoties pārmērīgu risku ar pilnīgi nedrošu rezultātu, ir pretēja likumpārkāpēja noziedzīgajai darbībai. Šai būtiskajai raksturiezīmei ir jāatspoguļojas līdzekļa izpildes režīmā, kas tādējādi atšķiras no soda izpildes.

43.      Sākumā ir jāprecizē, ka ieslodzījuma vietas, kas ir vai nu soda izciešanas iestādes, kurām ir konkrēti, ar pašu soda jēdzienu saistīti mērķi, vai apcietinājuma izpildes iestādes, nedrīkst tikt jauktas ar Direktīvā paredzētajām īpašajām aizturēšanas telpām. Persona ieslodzījuma vietās tiek turēta tikai divu iemeslu dēļ: vai nu pirms tiesāšanas, vai arī, lai izpildītu kriminālsodu, un katra no šīm iespējām ir saistīta ar smagu noziedzīgu nodarījumu.

44.      Pirms sprieduma pasludināšanas turēšana ieslodzījumā ir pieļaujama tikai īpašu iemeslu dēļ, kuru priekšnosacījums ir tas, ka noskaidrojas pierādījumi, kas padara iespējamu, ja ne ticamu šāda nodarījuma ar konkrētu smaguma pakāpi izdarīšanu, un papildus ir aplūkojami apstākļi attiecībā uz veiktā nodarījuma raksturu, tā izdarīšanas nosacījumiem, attiecīgās personas ierašanās garantiju neesamību, nepieciešamību nodrošināt pierādījumus un izvairīties no spiediena uz lieciniekiem, kā arī apstākļi saistībā ar attiecīgās personas personību, kas obligāti nosaka viņas pastāvīgu pieejamību tiesību aizsardzības iestādēm.

45.      Tāpēc turēšana ieslodzījumā pirms sprieduma pasludināšanas ir saistīta ar nepieciešamību novērst saskarsmi ar trešām personām vai arī bēgšanu. No tā noteikti izriet, ka, piemērojot turēšanas ieslodzījumā režīmu pat vēl nenotiesātām personām, tam paredzētajām iestādēm vai iestādes daļām ir jāņem vērā šie pamatmērķi. Pildot no tā izrietošos pienākumus, šajās struktūrās katrā ziņā nedrīkst pieļaut to personu brīvu pārvietošanos, kas tajās atrodas pret savu gribu, vai brīvu piekļuvi trešām personām, vai arī brīvu saskarsmi ar ārpasauli, jo tieši šādas saskarsmes novēršanai tika izveidoti turēšanas ieslodzījumā režīmi.

46.      Tas it īpaši attiecas uz iestādēm vai to daļām, kas ir paredzētas notiesātajiem ieslodzītajiem, attiecībā uz kuriem viena no galvenajām iestādes administrācijas rūpēm, kura neapšaubāmi ir likumīga, ir novērst bēgšanas mēģinājumu, kā arī ieslodzīto pulcēšanos un agresiju pret personālu. Šo apstākļu ņemšana vērā acīmredzami izpaužas ieslodzītajiem piemērojamajā režīmā un šo iestāžu pārvaldes veidā.

47.      Neatkarīgi no iepriekš minētajiem apsvērumiem, šādu iestāžu darbības vispārējs noteikums ir vīriešu, sieviešu un nepilngadīgu personu nošķiršana, kas izpaužas kā to ievietošana dažādās iestādēs vai dažādās iestādes daļās.

48.      Attiecībā uz nepilngadīgām personām ir jāpatur prātā, ka viņu turēšana ieslodzījumā principā vienmēr ir ārkārtas līdzeklis, tāpēc tas nozīmē, ka minētais līdzeklis ir piemērojams nepilngadīgiem personām, kas tuvojas savai pilngadībai, vai arī tām, kam ir sarežģīts psiholoģiskais profils, un katrā ziņā smagu noziegumu izdarīšanas dēļ.

49.      Tāpēc, ņemot vērā, pirmkārt, šo informāciju un, otrkārt, Direktīvas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) noteikumus, ir jāpārbauda, vai, piemērojot šādu režīmu migrantiem, kas tiek turēti apsardzībā saistībā ar izraidīšanu, tiek respektētas Savienībā viņiem piešķirtās tiesības.

50.      Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kāpēc, manuprāt, trešās valsts valstspiederīgo, kas gaida izraidīšanu, nevar turēt soda izciešanas iestādēs, par iemeslu minot, ka atbildīgajā federālajā zemē nav Direktīvas 16. panta 1. punktā paredzēto īpašo aizturēšanas telpu, lai nodrošinātu turēšanu apsardzībā.

51.      Es arī atbalstīšu viedokli, ka minēto valstspiederīgo nevar turēt apsardzībā kopā ar parastiem ieslodzītajiem, aizbildinoties ar to, ka viņš ir atteicies no tiesībām, kas viņam ir piešķirtas saskaņā ar minēto noteikumu, tikt nošķirtam no viņiem.

II – Atbilstošās tiesību normas

52.      Direktīvas preambulas 11., 13., 16., 17. un 24. apsvērumā ir noteikts:

“(11) Būtu jānosaka kopīgs minimālo tiesisko garantiju kopums attiecībā uz lēmumiem, kas saistīti ar atpakaļnosūtīšanu, lai nodrošinātu efektīvu attiecīgo personu interešu aizstāvību. [..]

[..]

(13)      Piespiedu līdzekļu piemērošanai no izmantojamo līdzekļu un mērķu viedokļa jābūt skaidri saistītai ar proporcionalitātes un efektivitātes principu. [..] Dalībvalstīm būtu jābūt dažādām iespējām piespiedu izraidīšanas pārraudzīšanai.

[..]

(16)      Aizturēšanai izraidīšanas nolūkā no izmantojamo līdzekļu un mērķu viedokļa būtu jābūt ierobežotai un saistītai ar proporcionalitātes principu. Aizturēšana ir pamatota, tikai ja jāsagatavojas atpakaļnosūtīšanai vai jāīsteno atgriešanas process un ja vājāku piespiedu līdzekļu izmantošana nebūtu pietiekama.

(17)      [Pret] trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus tur apsardzībā, būtu jānodrošina humāna un cieņpilna attieksme, ievērojot viņu pamattiesības saskaņā ar starptautiskiem un valsts tiesību aktiem. Neskarot sākotnēju aizturēšanu, ko veic tiesībaizsardzības iestādes un ko reglamentē valsts tiesību akti, turēšana apsardzībā parasti būtu īstenojama šim nolūkam īpaši paredzētās telpās.

[..]

(24)      Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti [Hartā].”

53.      Direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”

54.      Direktīvas 4. panta “Labvēlīgāki nosacījumi” 3. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki personām, uz kurām tie attiecas, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi atbilst šai direktīvai.”

55.      Direktīvas 15. panta 2. punkta pēdējā daļā ir precizēts, ka “attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nekavējoties atbrīvo, ja turēšana apsardzībā nav likumīga”.

56.      Direktīvas 16. panta 1. punkts “Turēšanas apsardzībā apstākļi” ir formulēts šādi:

“Turēšanu apsardzībā parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja dalībvalsts nespēj nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās un ir spiesta izmantot cietuma telpas, aizturētos trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastiem ieslodzītajiem.”

57.      Direktīvas 17. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.      Ģimenēm, kas tiek turētas apsardzībā, gaidot izraidīšanu, nodrošina uzturēšanos atsevišķās telpās, garantējot pietiekamu privātās dzīves aizsardzību.

3.      Aizturētajiem nepilngadīgajiem ir iespēja iesaistīties atpūtas aktivitātēs, tostarp spēlēs, un atpūtas pasākumos, kas atbilst viņu vecumam, un atkarībā no uzturēšanās ilguma – arī piekļuve izglītībai.”

58.      Visbeidzot, Direktīvas 18. pantā “Ārkārtas situācijas” ir noteikts šādi:

“1.      Gadījumos, ja ārkārtīgi liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir atgriežami, izraisa neparedzēti lielu turēšanai apsardzībā paredzēto telpu izmantojuma slodzi dalībvalstī vai izraisa administratīvā vai tiesas iestāžu personāla slodzi, šāda dalībvalsts, ņemot vērā to, cik ilgi šāda ārkārtas situācija turpinās, var [..] veikt steidzamus pasākumus attiecībā uz turēšanas apsardzībā apstākļiem, atkāpjoties no tiem, kas paredzēti 16. panta 1. punktā un 17. panta 2. punktā.

2.      Piemērojot šādus ārkārtas pasākumus, attiecīgā dalībvalsts [par to informē] Komisiju. Tā arī informē Komisiju, tiklīdz ir novērsti iemesli, lai šādus ārkārtas pasākumus vairs nepiemērotu.

3.      Šo pantu netulko tā, ka tas ļautu dalībvalstīm atkāpties no to vispārējā pienākuma veikt visus vispārējos un īpašus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kuri noteikti šajā direktīvā.”

III – Ievada apsvērumi

59.      Sākumā norādīšu, ka no Bundesgerichtshof sniegtās informācijas lietā C‑473/13 izriet, ka 2011. gada 6. janvārī, laikā, kad A. Bero tika ievietota turēšanai apsardzībā, Direktīva Vācijas tiesību sistēmā nebija transponēta.

60.      Uzturēšanās likuma (Aufenthaltsgesetz) 62.a pants stājās spēkā 2011. gada 26. novembrī, proti, pēc attiecīgās personas atbrīvošanas. Tātad pret A. Bero ierosinātajā tiesvedībā šis noteikums nebija piemērojams. Turpretī viņa var atsaukties uz Direktīvas 16. panta 1. punktu, ciktāl dienā, kad viņa tika ievietota turēšanai apsardzībā, minētās Direktīvas 20. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais transponēšanas termiņš, proti, 2010. gada 24. decembris, bija beidzies.

61.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret valsti, ja tā nav transponējusi direktīvu noteiktajā termiņā vai arī ja tā to ir transponējusi nepareizi. Kā Tiesa ir norādījusi spriedumā lietā El Dridi (14), tas ir piemērojams Direktīvas 15. un 16. pantam, kuri ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, lai nebūtu nepieciešami nekādi konkrēti papildu elementi to īstenošanai dalībvalstīs (15).

IV – Manis veiktā Direktīvas 16. panta 1. punkta analīze

62.      Lai pārbaudītu katru no Tiesai uzdotajiem jautājumiem, ir jāveic kopīga Direktīvas 16. panta 1. punktā lietoto terminu un mērķu interpretācija.

A –    Direktīvas 16. panta 1. punkta noteikumi

63.      Īpašu uzmanību pievērsīšu Direktīvas 16. panta 1. punkta franču un vācu valodas redakcijām. Starp šīm divām valodu redakcijām pastāv būtiska atšķirība, kas acīmredzami ir ietekmējusi Vācijas likumdevēja izmantoto formulējumu, šo punktu transponējot valsts tiesību aktos.

64.      Direktīvas 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru “turēšanu apsardzībā parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās”.

65.      Visās Savienības valodās princips ir formulēts skaidri un viendabīgi (16). Tāpēc esmu pārliecināts, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis noteikt principu, atbilstoši kuram dalībvalstīm, neskarot īpašus izņēmumus, tiek uzlikts pienākums iekārtot īpašas aizturēšanas telpas trešo valstu valstspiederīgo, kas gaida izraidīšanu, turēšanai apsardzībā.

66.      Tomēr šā principa stingrība ir mazināta, lietojot terminu “parasti”, ar ko ir paredzētas atkāpes.

67.      Savienības likumdevējs šādu izņēmumu no minētā principa ir paredzējis Direktīvas 16. panta 1. punkta otrajā teikumā (17).

68.      Tādējādi šī noteikuma franču valodas redakcijā trešo valstu valstspiederīgie, kas gaida izraidīšanu, var tikt turēti apsardzībā soda izciešanas iestādē, “[l]orsqu’un État membre ne peut les placer dans un centre de rétention spécialisé” [ja dalībvalsts nespēj nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās] (18), vai, tā angļu valodas redakcijā, “[w]here a Member State cannot provide accomodation in a specialised detention facility” (19).

69.      Tomēr šī noteikuma vācu valodas redakcijā ir atrodama būtiska atšķirība attiecībā uz apstākļiem, kādos dalībvalsts var atkāpties no Direktīvas 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā noteiktā principa. Ar to tiek atļauta turēšana apsardzībā soda izciešanas iestādē, “ja dalībvalstī nav īpašu aizturēšanas telpu” (20) (“Sind in einem Mitgliedstaat solche speziellen Hafteinrichtungen nicht vorhanden”).

70.      Šis tulkojums tikai daļēji atspoguļojas Vācijas tiesību aktā, ar kuru tiek transponēts Direktīvas 16. panta 1. punkts. Atgādināšu, ka Aufenthaltsgesetz 62.a panta 1. pantā ir noteikts šādi:

“Turēšanu apsardzībā izraidīšanas nolūkā parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja federālajā zemē nav īpašu aizturēšanas telpu, turēšanu apsardzībā var veikt šīs federālās zemes soda izciešanas iestādēs.” (21)

71.      Ir jākonstatē, ka to iemeslu, kuru dēļ dalībvalsts var atkāpties no noteiktā principa, un tādējādi paša izņēmuma apjoms ir būtiski mainīts gan vācu valodas redakcijā, gan Direktīvas 16. panta 1. punkta otrā teikuma transponēšanas Vācijas tiesību sistēmā kopējās ietekmes dēļ.

72.      Tāpēc pirms attiecīgā transponēšanas likuma atbilstības Savienības tiesībām pārbaudes ir jāpārbauda, vai šī noteikuma vācu valodas redakcija, kurā ir lietots izteiciens “ja nav īpašu aizturēšanas telpu” (22), var būt likumīgs pamats interpretācijai, kas attaisno pamatlietās veiktos pasākumus.

73.      Manuprāt, Direktīvas 16. panta 1. punkta otrā teikuma vācu valodas redakcija ir acīmredzami kļūdaina.

74.      Pirmkārt, šā noteikuma, it īpaši izteiciena “ja dalībvalsts nespēj” (23), visu citu Savienības valodu redakcijas ir vienveidīgas un atveidotas, pamatojoties uz tā angļu un franču valodu redakcijām. Tomēr, kā Tiesa ir nospriedusi, vienai atšķirīgai valodas redakcijai nedrīkst dot priekšroku pār citām valodu redakcijām (24).

75.      Otrkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai nodrošinātu vienotu tā noteikuma interpretāciju un vienveidīgu piemērošanu, kura redakcija vienā Savienības valodā atšķiras no redakcijām citās valodās, tas ir jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai dokumenta vispārējo sistēmu, kurā tas iekļaujas, bet arī Savienības likumdevēja izvirzīto sasniedzamo mērķi (25).

76.      Direktīvas 16. panta 1. punkta otrā teikuma vācu valodas redakcija, it īpaši izteiciena “ja nav īpašu aizturēšanas telpu” (26) lietojums, pilnīgi liedz tā principa lietderīgo iedarbību, kuru Savienības likumdevējs ir noteicis Direktīvas 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā, un noteikti apdraud tajā izvirzīto sasniedzamo mērķi.

77.      Nav šaubu, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies uzlikt dalībvalstīm pienākumu iekārtot īpašas aizturēšanas telpas, lai nodrošinātu īpašā labvēlīgākā režīma, kas ir paredzēts par labu migrantiem, kuri gaida izraidīšanu, efektīvu piemērošanu. Tāpēc un pretēji Vācijas valdības paustajam viedoklim ir absolūti skaidrs, ka tam nav bijis nodoma atļaut šīm dalībvalstīm atsaukties uz šādu telpu neesamību to teritorijā, lai atkāptos no noteiktā principa.

78.      Pretējā gadījumā tas nozīmētu, ka pienākums būvēt turēšanai apsardzībā piemērotas telpas tiktu uztverts tikai kā nosacījums, kura izpilde ir pilnīgi atstāta dalībvalstu ziņā atbilstoši to novērtējuma brīvībai. No šī viedokļa raugoties, Direktīvas 16. panta 1. punktā lietotais izteiciens “ja dalībvalsts nespēj” (27) būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas būtu jāattiecina uz situācijām, kurās “dalībvalsts nevēlas”, jo šā teikuma nozīme būtu tieši tāda.

79.      Tas arī nozīmētu atturēt dalībvalstis no īpašu aizturēšanas telpu būvēšanas, ļaujot tām izdot rīkojumu ievietot migrantus, kas nelikumīgi uzturas valstī, soda izciešanas iestādēs, kas Direktīvas sistēmā tomēr ir tikai izņēmuma risinājums, un, visbeidzot, attaisnot tāda dalībvalstu pienākuma neizpildi, kas tām uzlikts ne tikai ar Direktīvu, bet arī pamatojoties uz to starptautiskajām saistībām.

80.      Tāpēc es uzskatu, ka Direktīvas 16. panta 1. punkta otrā teikuma vācu valodas redakcija, saskaņā ar kuru dalībvalsts var izdot rīkojumu par ievietošanu soda izciešanas iestādē, ja tās teritorijā nav īpašu aizturēšanas telpu, izskatāmo jautājumu izvērtēšanā nav pieņemama.

B –    Direktīvas 16. panta 1. punkta mērķis

81.      Direktīvas 16. panta 1. punkta mērķis izriet no šīs direktīvas 1. pantā noteiktā pamatprincipa, ko var saprast tikai atbilstoši Hartas 1. pantam un saskaņā ar to. Šajā primāro tiesību aktā, kura piemērojamība šeit nerada šaubas, ir noteikts, ka “cilvēka cieņa ir neaizskarama [un tā] ir jārespektē un jāaizsargā”. Tātad minētā atsauce uz cilvēka cieņu ir obligāti jāiekļauj atsaucēs uz Direktīvas 1. pantā iekļautajām pamattiesībām.

82.      Tādējādi Direktīvas 16. panta 1. punkts un – plašākā nozīmē – noteikumi, kuri īpaši attiecas uz ārvalstnieku, kas gaida izraidīšanu, turēšanas apsardzībā apstākļiem, konkrēti un saskaņā ar šiem dokumentiem var tikt piemēroti tikai tad, ja tiek respektētas minētās vērtības.

83.      Tātad, manuprāt, lai izpildītu šos noteikumus, Direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētā trešo valstu valstspiederīgā turēšana apsardzībā saistībā ar izraidīšanu ir balstīta uz diviem galvenajiem principiem attiecībā uz turēšanas apsardzībā apstākļiem un režīmu. Pirmkārt, turēšana apsardzībā ir jāīsteno īpašās aizturēšanas telpās, nodrošinot piemērotus apstākļus, un, otrkārt, ja ārkārtas situācijā tā jāveic soda izciešanas iestādē, dalībvalstij jānodrošina minētā valstspiederīgā nošķiršana no pārējiem ieslodzītajiem, turklāt šī pēdējā prasība, šķiet, ir neaizskarama, jo tā ir obligāti jāievēro neatkarīgi no turēšanas apsardzībā vietas.

84.      Turklāt un joprojām saskaņā ar Direktīvas 1. pantā iekļautajām atsaucēm Savienības likumdevējs šeit transponē Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Tajā ir noteikts, ka migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī, turēšanas apsardzībā apstākļiem un režīmam jābūt “atbilstīgiem”, lai nepārkāptu tiesības, kas ir noteiktas 3., 5. un 8. pantā Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītajā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā – “ECPAK”) (28).

85.      Savienības likumdevējs transponē arī desmito un vienpadsmito pamatnostādni no “Divdesmit pamatnostādnēm piespiedu atgriešanai”, kuras Eiropas Padomes Ministru komiteja ir pieņēmusi 2005. gada 4. maijā un uz kurām ir atsauce Direktīvas preambulas 3. apsvērumā.

86.      Desmitās pamatnostādnes 1. punktā ir noteikts, ka personas, kas pirms to izraidīšanas tiek turētas apsardzībā, “parasti” tiek ievietotas īpaši šim mērķim paredzētās telpās, nodrošinot to juridiskajam statusam atbilstošus materiālos apstākļus un režīmu (29). To 4. punktā arī ir noteikts, ka šīs personas ir jānošķir no apsūdzētajiem un notiesātajiem. Vienpadsmitās pamatnostādnes 2.–4. punktā ir noteikts, ka ģimenēm ir jānodrošina atsevišķas izmitināšanas telpas, lai saglabātu to privātumu, kā arī personāls un iekārtas, ņemot vērā bērnu īpašās vajadzības, it īpaši ir jānodrošina piekļuve izglītībai un iesaistīšanās atpūtas pasākumos (30).

87.      Tāpēc Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir sniegusi neizsmeļošu to kritēriju uzskaitījumu, pēc kuriem tā novērtē turēšanas apsardzībā vietas, apstākļu un režīma atbilstību (31).

88.      Vispirms – telpu iekārtojumam un izvietojumam, cik vien iespējams, nav jārada iespaids par atrašanos cietuma vidē. Šīs telpas ir jānodrošina ar atbilstoši kvalificētu personālu, kuram it īpaši ir jābūt valodu zināšanām un zināšanām medicīnā. Minētajām telpām ir jābūt tīrām un pietiekami plašām to cilvēku skaitam, kas tajās var tikt ievietoti. It īpaši ir jānodrošina kopējās telpas, kas nav jauktas, kā arī brīva pieeja sanitārajam aprīkojumam un pietiekams tā skaits. Turklāt tajās ir jāparedz pietiekami daudz vietas ēdināšanai un tai nepieciešamajam aprīkojumam, kā arī ir jānodrošina bezmaksas tālrunis. Telpas ir jāapgādā arī ar medicīnas iekārtām, kā arī jāiekārto telpa ģimeņu un konsulāro iestāžu darbinieku uzņemšanai. Turklāt ir jānodrošina arī mācību un atpūtas telpas, it īpaši vieta pastaigām svaigā gaisā. Visbeidzot, pieņemot, ka telpās būtu jāuzņem ģimenes, Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosaka, ka istabas ir īpaši jāaprīko ar pamata infrastruktūru, kas nepieciešama mazu bērnu turēšanai apsardzībā, nodrošinot atbilstīgas un drošas rotaļlietas (32).

89.      Ņemot vērā šos kritērijus, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka cietums nav “atbilstīga” vai “piemērota” vieta to trešo valstu valstspiederīgo turēšanai apsardzībā, kas gaida izraidīšanu.

90.      Eiropas Cilvēktiesību tiesas izvirzīto un Savienības likumdevēja transponēto prasību pamatā ir turēšanas apsardzībā līdzekļa būtība un mērķis.

91.      Tā būtība ļoti skaidri atšķiras no sodīšanas līdzekļa būtības. Migranti netiek sodīti par izdarītu noziegumu vai noziedzīgu nodarījumu, bet notiek viņu izraidīšanas no attiecīgās dalībvalsts sagatavošana. Attiecībā uz migrantiem Savienības likumdevējs Direktīvā ir centies nelietot arī tādus terminus kā “apcietinājums” vai “ieslodzījums”. Turklāt Direktīvas 15. pantā tas precizē, ka rīkojumu par turēšanu apsardzībā var izdot tikai attiecībā uz personām, kurām ir paredzēts piemērot atgriešanas procedūru, un tam ir tikai jāveicina šīs izraidīšanas īstenošana (33). Visbeidzot, Direktīvā 2003/9/EK (34) tas definē apcietinājumu kā “dalībvalsts [veiktu] patvēruma meklētāja [ieslodzīšanu] noteiktā vietā, kur pieteikuma iesniedzējam vai iesniedzējai ir liegta pārvietošanās brīvība” (35).

92.      Tātad turēšana apsardzībā nav par noziedzīgu nodarījumu piespriests sods un tās mērķis nav labot attiecīgās personas uzvedību, lai, visbeidzot, to atkal integrētu sabiedrībā. Turklāt jebkura ideja attiecībā uz sodīšanu par uzvedību nav ietverta turēšanas apsardzībā līdzekļa juridiskajā pamatā. Nedrīkst neņemt vērā, ka uz migrantiem, kas gaida izraidīšanu, šajā posmā neattiecas krimināllikums; tāpat arī nedrīkst aizmirst, ka, ja attiecīgā dalībvalsts nelikumīgu iekļūšanu tās teritorijā kvalificē kā “noziedzīgu nodarījumu”, uz ko Tiesa atzīst tās likumīgās tiesības, tā arī ir nospriedusi, ka šīs, iespējams, noziedzīgās rīcības būtība ir jāpakārto prioritātei, kas tiek piešķirta izraidīšanai (36).

93.      Tāpēc nav attaisnojoša iemesla tam, ka turēšana apsardzībā tiek veikta soda izciešanas apstākļos un režīmā.

94.      Ja dalībvalstu pirmais pienākums ir nodrošināt cilvēka cieņas ievērošanu saskaņā ar Hartas 1. pantu, tas, pirmām kārtām, nozīmē neradīt vīriešiem, sievietēm un bērniem, kas gaida izraidīšanu, iespaidu, ka viņi ir likumpārkāpēji, jo šāda izturēšanās pati par sevi var nodarīt kaitējumu cilvēka cieņai.

95.      Otrām kārtām, tas nozīmē atbilstoši samērīguma principam (37) viņiem nodrošināt, ka turēšanas apsardzībā izpildes kārtība netiek pakļauta cietuma režīmam raksturīgajiem ierobežojumiem, kuri acīmredzami dara neiespējamu to noteikumu un principu izpildi, kas noteikti Direktīvā un dokumentos, kuri ar to tiek transponēti, kā arī pamattiesību ievērošanu, kas ir tās pamatā. Tas nozīmē tāda režīma un materiālo turēšanas apsardzībā nosacījumu ieviešanu, kas būtu piemēroti viņu juridiskajam statusam un būtu atbilstoši viņu, it īpaši visneaizsargātāko, īpašajām vajadzībām. Tas pats ir attiecināms arī uz Direktīvas 17. panta 2. un 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka ģimenēm, ka tiek turētas apsardzībā saistībā ar izraidīšanas pasākumu, ir jānodrošina piemērotas telpas un ka nepilngadīgajiem ir jānodrošina piekļuve izglītībai un atbilstošām aktivitātēm, turklāt šajos noteikumos ir tikai atsauce uz Hartas 7. pantu, 14. panta 1. punktu un 24. pantu.

96.      Loģiskas un nepieciešamas sekas no iepriekš minētā ir prasība ievietot īpašās aizturēšanas telpās, kas pielāgotas turēšanas apsardzībā būtībai. Šajā ziņā Direktīvā ir aprakstītas minimālās turēšanas apsardzībā prasības, neietverot tajā gadījumus, kad nosakāmi vēl mazāk stingri apstākļi.

97.      Ir acīmredzami, ka cietums nevar atbilst Direktīvā noteiktajiem noteikumiem un principiem, jo gluži vienkārši tas ir paredzēts citiem mērķiem, nevis turēšanai apsardzībā, gaidot izraidīšanu. Materiālie apstākļi noteikti ir neatbilstīgi, it īpaši ģimeņu un bērnu uzņemšanai. Iekšējās kārtības noteikumi ieslodzījuma sajūtu padara visurklātesošu, jo iziešana ir ierobežota laika ziņā, policijas klātbūtne ir spēcīga, uzraudzība ir cieša un visi izdevumi ir segti (38). Turklāt papildus jāmin soda izciešanas iestādēm raksturīgā nestabilitāte, šaurība, stress, nedrošība un naidīgā vide un nav jāaizmirst, ka šāda veida iestādēm raksturīgiem administratīviem ierobežojumiem ir tendence mazināt migrantiem iespējas veikt administratīvas un juridiskas procedūras.

98.      Saskaņā ar šo pašu loģiku un pieņemot, ka turēšana apsardzībā tikai izņēmuma gadījumos būtu jāveic soda izciešanas iestādē, Direktīvā ir noteikts, ka migranti ir jānošķir no parastiem ieslodzītajiem.

99.      Savukārt šis nošķiršanas pienākums ir tieši saistīts ar tās personas cilvēka cieņas un pamattiesību respektēšanu, kas nav izdarījusi nedz noziegumu, nedz likumpārkāpumu. Tas ļauj nodrošināt, ka pat soda izciešanas struktūrā migrantu, kas gaida izraidīšanu, turēšana apsardzībā atšķiras no soda izpildes un notiek saskaņā ar režīmu, kas atbilst migrantu juridiskajam statusam. Visbeidzot, tas ļauj novērst riskus, kas saistīts ar migrantu padarīšanu par noziedzniekiem, un novērst cietuma videi raksturīgo vardarbību, kas var būt vērsta pret visneaizsargātākajiem.

100. Es uzskatu, ka tas ietver migrantu stingru nošķiršanu no parastiem ieslodzītajiem, iestādei izveidojot atsevišķu, no pārējām soda izciešanas iestādes telpām pilnīgi izolētu vienību un nepieļaujot nekādas saziņas iespējas ar notiesātajiem vai personām, kas atrodas iepriekšējā apcietinājumā pirms sprieduma pasludināšanas. Turklāt Komisija priekšlikuma 2005. gada 1. septembra direktīvai (39) 15. panta 2. punkta pirmajā daļā bija noteikusi, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai trešo valstu valstspiederīgie “pastāvīgi būtu fiziski nošķirti no parastajiem ieslodzītajiem” (40). Tas ir pamatoti.

101. Soda izciešanas iestādes administrācijas darbības noteikumi, manuprāt, ir pretrunā Direktīvā noteikto principu īstenošanai, it īpaši likumīgu drošības prasību dēļ, kas ir raksturīgas šādu iestāžu darbībai. Ja tiek atļauta saskarsme starp parastiem ieslodzītajiem un apsardzībā turētiem ārvalstniekiem, nodrošinot šiem pēdējiem Direktīvā paredzēto režīma elastīgumu, it īpaši attiecībā uz saskarsmi ar ārpasauli, tad pastāv draudi, ka ar migrantu starpniecību vai arī tieši notiesātie nodibinās ārējos sakarus, radot viegli paredzamas sekas. Tātad – un tas mani nepārsteidz – no iesniegtajiem apsvērumiem, it īpaši Minhenes soda izciešanas iestādes iesniegtajiem apsvērumiem, izriet, ka – ja es labi saprotu  –, apsardzībā turētiem ārvalstniekiem faktiski ir jāievēro cietuma režīms, nevis atbilstīgs, saskaņā ar direktīvas prasībām noteiktais īpašais režīms. Turklāt to nevarētu pārmest pašai soda izciešanas iestādes administrācijai, jo tā nedrīkst rīkoties citādi, it īpaši drošības apsvērumu dēļ, uz kuriem esmu norādījis. Tāpēc būtībā pašas sistēmas loģika un prasības nav saderīgas ar šīs direktīvas prasībām un padara to par nepiemērojamu cietuma vidē.

102. Tātad, manuprāt, nav nekādu šaubu, ka, ņemot vērā Savienības likumdevēja Direktīvas 16. panta 1. punktā izvirzīto prasību mērķi, tas ir paredzējis trešo valstu valstspiederīgo turēšanu apsardzībā saistībā ar izraidīšanu, nepakļaujot viņus soda izciešanas iestādes režīmam un prasot katrai dalībvalstij, pirmkārt, iekārtot tās teritorijā īpašas aizturēšanas telpas un, otrkārt, nodrošināt trešo valstu valstspiederīgo, kas gaida izraidīšanu, nošķiršanu no parastiem ieslodzītajiem, kad tās izņēmuma kārtā izdod rīkojumu par turēšanu apsardzībā soda izciešanas iestādē.

103. Ņemot vērā minēto, šobrīd ir lietderīgi sīki analizēt katru apvienotajās lietās C‑473/13 un C‑514/13, kā arī lietā C‑474/13 uzdoto jautājumu.

V –    Jautājumu pārbaude

A –    Ievada piezīmes

104. Lai labi izprastu situāciju, kādā ir uzdoti izskatāmie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāmin šādi apstākļi.

105. Pirmkārt, atgādināšu, ka saskaņā ar Pamatlikuma 83. un 84. pantu trešo valstu valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas valstī, turēšanas apsardzībā saistībā ar izraidīšanu izpilde ir jānodrošina federālajām zemēm.

106. Tomēr desmit Vācijas Federatīvās Republikas federālajām zemēm no sešpadsmit nav īpašu aizturēšanas telpu (41). Šādos apstākļos un izņemot situācijas, kad dažas federālās zemes izmanto administratīvu palīdzību, trešo valstu valstspiederīgie, kas gaida izraidīšanu, tiek ievietoti soda izciešanas iestādēs un dažiem tiek piemēroti tādi paši noteikumi un ierobežojumi, kādi paredzēti parastiem ieslodzītajiem vai personām, kas tiek turētas iepriekšējā apcietinājumā.

107. Šādu situāciju 2012. gada 22. februāra ziņojumā ir nosodījusi Eiropas Padomes komiteja cīņai pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu (turpmāk tekstā – “CPT”) (42).

108. Otrkārt, ne visās valsts soda izciešanas iestādēs migranti, kas gaida izraidīšanu, tiek nošķirti no parastiem ieslodzītajiem un it īpaši tas ir attiecināms uz sieviešu un bērnu turēšanu apsardzībā (43). Tas izriet ne tikai no Vācijas valdības iesniegtajiem apsvērumiem, bet arī no valsts judikatūras.

109. Ar 2011. gada 20. septembra rīkojumu Landgericht Leipzig [Leipcigas apgabaltiesa] (Saksijas federālā zeme), pamatojoties uz Direktīvas 16. panta 1. punktu, atcēla Tunisijas valstspiederīgā turēšanu apsardzībā, ciktāl viņš bija ievietots vienā kamerā ar notiesāto (44). Saskaņā ar CPT 2012. gada 22. februāra ziņojumu tolaik Leipcigas cietumā nebija īpašu telpu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas gaida izraidīšanu (45).

110. Ar 2012. gada 21. augusta rīkojumu Landgericht Traunstein [Traunšteinas apgabaltiesa] (Bavārija) arī atcēla nepilngadīgas personas, kas gaidīja izraidīšanu, turēšanu apsardzībā, jo viņš bija ievietots nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestādē (46). Minhenes pilsētas soda izciešanas iestādē atsevišķas telpas ir tikai pieaugušo vīriešu uzņemšanai. Tāpēc, kā ir norādījusi Vācijas valdība atbildē CPT, nepilngadīgie tiek turēti apsardzībā nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestādē kopā ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem (47). Migrantes tiek turētas apsardzībā sievietēm paredzētajā soda izciešanas iestādes daļā. Šāda situācija ir arī Bādenes–Virtembergas, Hesenes (48) un Saksijas (49) federālajās zemēs.

111. Šāda situācija ir ne tikai prettiesiska, bet arī šokējoša. Grūtnieces un bērni ir īpaši neaizsargāti, un, ņemot vērā viņu stāvokli, vecumu un atkarību, pārvaldes iestādēm ir jāvelta viņiem īpaša uzmanība, attiecībā uz kuru ne Savienības likumdevējs Direktīvas 17. panta 2. punktā, ne Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā nav paredzējuši kompromisus (50).

112. Treškārt, attiecībā uz telpu iekārtojumu, lai arī ir iekārtotas īpašas telpas, tomēr bieži vien ēdienreižu, pastaigu vai arī aprūpes lazaretē laikā migranti var sazināties ar parastiem ieslodzītajiem. Tādējādi saskaņā ar Minhenes soda izciešanas iestādes iesniegtajiem apsvērumiem lietā C‑514/13 personas, kurām tiek piemērota administratīvā turēšana apsardzībā, netiek nošķirtas no parastiem ieslodzītajiem uzņemšanas un vizīšu procedūru laikā dažādās uzgaidāmajās telpās (ārsta apmeklējums, pārcelšana) vai arī lazaretē. E. Bouzalmate pēc pašnāvības mēģinājuma divpadsmit dienas pavadīja cietuma lazaretē kopā ar pārējiem ieslodzītajiem.

113. Visbeidzot, lielākajā daļā federālo zemju migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī, turēšana apsardzībā, šķiet, tiek organizēta saskaņā ar vispārējiem nosacījumiem, kas noteikti 1976. gada 16. marta Likumā par sodu izpildi un brīvības atņemšanas novēršanas un rehabilitācijas pasākumiem, un it īpaši saskaņā ar 3.–49., 51.–121., 171., 173.–175. pantā (noteikumi par apģērbu, iepirkšanos un darbu), 178. panta 3. punktā (īpašs noteikums attiecībā uz nepilngadīgajiem) un 179.–187. pantā (51) paredzētajiem noteikumiem.

114. Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad ir jāaplūko dažādas izskatāmās lietas.

B –    Apvienotās lietas C‑473/13 un C‑514/13

115. Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai Direktīvas 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā, ņemot vērā dalībvalsts federālo struktūru, federālajām zemēm ir atļauts trešo valstu valstspiederīgos, kas gaida izraidīšanu, ievietot soda izciešanas iestādē, ja kompetentās federālās zemes teritorijā nav īpašu aizturēšanas telpu.

116. Vispirms vēlos precizēt, ka jautājums, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā termiņā Direktīvā noteikta zināma īpašu aizturēšanas telpu skaita tūlītēja izveidošana, nav izskatāmo jautājumu starpā. Šajos jautājumos skartās problēmas ir koncentrētas attiecībā uz Tiesai norādītajiem individuālajiem jautājumiem un ir saistītas ar to, vai dalībvalsts, nenorādot uz ārkārtas situāciju, Direktīvas 16. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēto izņēmumu var padarīt par vispārēju noteikumu.

117. Atgādināšu, ka A. Bero tika turēta apsardzībā soda izciešanas iestādē, pamatojoties uz to, ka Hesenes federālajā zemē nav īpašu aizturēšanas telpu sieviešu uzņemšanai. No A. Bero iesniegtajiem apsvērumiem arī izriet, ka viņa nebija nošķirta no parastām ieslodzītajām un personām, kurām tika piemērots iepriekšējs apcietinājums.

118. Savukārt E. Bouzalmate pašlaik tiek turēts apsardzībā Minhenes pilsētas soda izciešanas iestādes atsevišķā daļā, jo Bavārijas federālajā zemē nav īpašu aizturēšanas telpu.

119. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof un Landgericht München jautā, vai saskaņā ar Direktīvas 16. panta 1. punktu var leģitīmi atsaukties uz šādu pamatojumu, kas balstīts uz Vācijas federālo struktūru.

120. Pirmkārt, tās apgalvo, ka valsts iestādēm ir jānodrošina trešo valstu valstspiederīgo, kas gaida izraidīšanu, turēšanu apsardzībā īpašās aizturēšanas telpās neatkarīgi no tā, kādā valsts daļā viņi atrodas. Tās uzskata, ka tāpēc nav jāņem vērā katrai federālajai zemei noteiktās kompetences, lai īstenotu Direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētos principus. Šādā gadījumā attiecīgo personu turēšana apsardzībā varētu būt pretrunā šīs direktīvas prasībām.

121. Otrkārt, iesniedzējtiesas norāda, ka saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienībai ir jārespektē dalībvalstu federālā struktūra.

122. Savos apsvērumos Vācijas valdība atgādina, ka LES 4. panta 2. punktā Savienības likumdevējs faktiski uzliek pienākumu ievērot dalībvalsts nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tāpēc tā uzskata, ka saskaņā ar Pamatlikumā noteikto pilnvaru sadalījumu federālajām zemēm jābūt brīvām noteikt, vai un cik lielā mērā tām ir jāiekārto un jāpārvalda īpašas aizturēšanas telpas, ņemot vērā to lielumu, ģeogrāfisko atrašanās vietu un tajās apsardzībā turēto personu, kas gaida izraidīšanu, skaitu, un vienlaikus tām ir jābūt brīvām vajadzības gadījumā izlemt par administratīvās sadarbības nodibināšanu ar citām federālajām zemēm. Tāpēc Vācijas valdība apgalvo, ka federālās zemes administratīvā suverenitāte tiktu apdraudēta, ja tā nevarētu pati izvietot migrantus, kas gaida izraidīšanu, savā soda izciešanas iestādē tā iemesla dēļ, ka citur valstī ir īpašas aizturēšanas telpas.

123. Tāpēc, ņemot vērā šos aspektus, Vācijas valdība uzskata, ka Direktīvas 16. panta 1. punkta otrajā teikumā minētais izņēmums ir jāattiecina uz tādu situāciju dalībvalstī, kad kompetentās federālās zemes teritorijā nav īpašu aizturēšanas telpu, tomēr tai ir pienākums ievērot valsts institucionālajās normās paredzēto pilnvaru sadalījumu.

124. Ir taisnība, ka saskaņā ar Direktīvas 16. panta 1. punkta otro teikumu dalībvalsts var izdot rīkojumu turēt apsardzībā migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī, soda izciešanas iestādē, ja to “nav iespējams” ievietot īpašās aizturēšanas telpās. Tomēr šajā tiesību normā nav sīkāk precizēti iemesli, kuru dēļ dalībvalstij rastos tāda neiespējamība.

125. Vai šādos apstākļos Savienības likumdevējs katras dalībvalsts ziņā ir atstājis noteikt iemeslus, kuru dēļ personu var turēt apsardzībā nevis īpašās aizturēšanas telpās, bet soda izciešanas iestādē?

126. Vācijas un Nīderlandes valdības uz šo jautājumu ir sniegušas apstiprinošu atbildi. Savā interpretācijā tās izvairās saistīt Direktīvas 16. pantu ar tās 18. pantu, lai gan tas tomēr pirmo minēto pantu tādā mērā paskaidro, ka abi panti, manuprāt, ir jālasa kopā, un otrajā minētajā, starp citu, ir skaidri noteikts, ka tas ir izņēmums no 16. panta.

127. Tādējādi Direktīvas 16. panta 1. punktā ir noteikts princips, ka turēšana apsardzībā ir jāīsteno īpašās aizturēšanas telpās, un ir paredzēts izņēmums, ja dalībvalsts to nespēj nodrošināt.

128. Direktīvas 18. pantā ir tieši paredzēta situācija, kad šāda atkāpe ir iespējama, proti, ja dalībvalsts saskaras ar “ārkārtas situācijām” – minētais izteiciens ir šī panta virsraksts.

129. Turklāt jau šajā posmā ir iespējams uzdot jautājumu par iemesliem, kas lika Savienības likumdevējam tieši paredzēt atkāpi, pamatojoties uz ārkārtas situāciju, ja šāds izņēmums ir tik dabisks un normāls, kā to apgalvo Vācijas un Nīderlandes valdības. Tam, kas ir atļauts administratīvas vienkāršošanas dēļ, jo vairāk būtu jābūt atļautam ārkārtas situācijās – bez nepieciešamības to precizēt Direktīvā.

130. Tātad atbilstoši Direktīvas garam ir stingri jākontrolē iemesli, uz kuriem dalībvalstis var atsaukties, izdodot rīkojumu par turēšanu apsardzībā soda izciešanas iestādē, ne tikai tāpēc, ka tas ir direktīvā atļautais stingrākais brīvību ierobežojošais līdzeklis, bet arī tāpēc, ka tas ir izņēmums, un tāpēc ir svarīgi atgādināt pašā direktīvā noteiktos ierobežojumus dalībvalstu rīcības brīvībai, lai nodrošinātu tās lietderīgo iedarbību.

131. Tātad vienīgais Savienības likumdevēja tieši paredzētais iemesls, lai atkāptos no pienākuma ievietot īpašās aizturēšanas telpās, ir ārkārtas situācijas, kas noteiktas Direktīvas 18. pantā. Saskaņā ar šo noteikumu dalībvalsts var veikt ārkārtas pasākumus, atkāpjoties no Direktīvas 16. panta 1. punktā un 17. panta 2. punktā noteiktajiem principiem, kad ir neparedzēti liela turēšanai apsardzībā paredzēto telpu izmantojuma slodze vai arī tas izraisa administratīvā vai tiesas iestāžu personāla slodzi, jo ir ārkārtīgi liels trešo valstu atgriežamo valstspiederīgo skaits. Minētā tiesību norma ļauj ņemt vērā daudz smagāku nastu, ar kuru dažām dalībvalstīm ir jāsaskaras to ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Uzskatu, ka šis masveida migrantu pieplūdums, kas var rasties Vidusjūras valstīs, ietilpst šī izņēmuma piemērošanas jomā.

132. Vai tas ir vienīgais iemesls, uz kuru var atsaukties?

133. Pamatojoties uz Direktīvas tekstu, uz šo jautājumu, šķiet, nevar atbildēt apstiprinoši. Tomēr no šī teksta ir iespējams secināt tādu iespējamo apstākļu raksturojumu, uz kuriem dalībvalsts šādos nolūkos var atsaukties.

134. Direktīvas 18. panta 2. punktā 1. punktā minētie izņēmumi ir tieši kvalificēti kā “ārkārtas situācijas”, un tajā ir noteikts, ka šajā gadījumā par attiecīgo pasākumu veikšanas sākumu un beigām ir jāinformē Komisija.

135. Manuprāt, ir acīmredzami, ka ārkārtas apstākļi, kuri ir analoģiski Direktīvas 18. pantā minētajiem steidzamības vai smaguma kritērijiem, var pamatot ārkārtas pasākumus, attiecībā uz kuriem Komisijai ir jāveic pamata kontrole.

136. Tāpēc es uzskatu, ka, izņemot ar migrantu pieplūdumu saistītās steidzamības situācijas, dalībvalsts var izdot rīkojumu par trešās valsts valstspiederīgā, kas gaida izraidīšanu, turēšanu apsardzībā soda izciešanas iestādē tikai tad, ja ir ārkārtas un leģitīmi iemesli, tādi kā tie, kas izriet no nepieciešamības stāvokļa, kas nepārprotami liecina, ka interešu izsvēršanas rezultātā ir jāpieņem šāds risinājums. Ja dalībvalsts saskaras ar grūtībām, kas saistītas ar migrantu, kas gaida izraidīšanu, turēšanu apsardzībā, tad tai, katru gadījumu novērtējot individuāli, ir jāraksturo iemesli, kāpēc ir nepieciešama turēšana apsardzībā soda izciešanas iestādē, un katrā ziņā šajā turēšanā ir jānodrošina migrantu nošķiršana no parastajiem ieslodzītajiem. Turklāt tai, atsaucoties uz lietas apstākļiem, ir jāpamato savs lēmums un ir jāpilda Direktīvas 18. panta 2. punktā noteiktie pienākumi. Tāpat man šķiet, lai gan Komisija tiesas sēdē šo ideju nav atbalstījusi, ka migrantam jābūt iespējai vismaz administratīvā kārtībā pārsūdzēt šo lēmumu par ievietošanu.

137. Tātad, ņemot vērā šos apsvērumus, kuru pamatā ir tikai paša teksta redakcija, es pakāpeniski analizēšu kompetento valsts iestāžu un dalībvalstu valdību apsvērumos minētos iemeslus pamatlietās.

1)      Regierungspräsidium Kassel [Kaseles valdības prezidija] (lieta C‑473/13) un Kreisverwaltung Kleve [Kleves apriņķa pārvaldes] (lieta C‑514/13) minētie iemesli

138. Apvienotajās lietās C‑473/13 un C‑514/13 kompetentās valsts iestādes, pamatojot attiecīgo turēšanu apsardzībā, balstās uz katrai federālajai valstij piešķirtajām pilnvarām un uz Uzturēšanās likuma 62.a panta 1. punktu. Kā esmu norādījis, šajā noteikumā ir atzītas katras federālās zemes tiesības izdot rīkojumu par migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī, turēšanu apsardzībā soda izciešanas iestādēs, ja šajās federālajās zemēs nav īpašu aizturēšanas telpu.

139. Atgādināšu, ka pašlaik desmit federālajās zemēs tādu telpu nav. Tādējādi no iesniedzējtiesas iesniegtajiem dokumentiem lietā C‑514/13 izriet, ka personas, kurām Bavārijas federālajā zemē tiek piemērota administratīvā turēšana apsardzībā, kopš 2012. gada 1. janvāra automātiski tiek ievietotas Ašanfenburgas, Minhenes un Nirnbergas soda izciešanas iestādēs (52).

140. Tomēr turēt migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī, soda izciešanas iestādē, aizbildinoties, ka dalībvalsts teritorijas daļā nav īpašu aizturēšanas telpu, manuprāt, nav pieņemams iemesls, jo tas nekādā gadījumā neatbilst iepriekš noteiktajiem kritērijiem. Šī situācija nekādā ziņā neizriet no Direktīvas 18. pantā tieši aprakstītās situācijas, un tā neatbilst minētajā noteikumā paredzētajiem līdzīgiem ārkārtas vai smaguma kritērijiem. Faktiski rodas sajūta, ka īpašu aizturēšanas telpu vienkārši nav tāpēc, ka dažās federālajās zemēs tās nav tikušas uzbūvētas un ka netiek izmantoti esošie patvēruma meklētāju izmitināšanas centri.

141. Turklāt dalībvalsts federālā struktūra, manuprāt, nav šķērslis Direktīvas principu piemērošanai.

142. Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt divus būtiskus Tiesas judikatūras principus.

143. Pirmkārt, Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz noteikumiem vai valstu praksi, kas izriet no tās federālās iekārtas, lai, iespējams, pamatotu kādā direktīvā noteiktu pienākumu neievērošanu (53). Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības iestādēm nav jāņem vērā, ne arī jālemj par katras dalībvalsts institucionālajās normās paredzēto pilnvaru sadalījumu un saistībām, kas attiecīgi var tikt uzliktas federālās valsts un federālo zemju iestādēm (54).

144. Tādējādi, ja dalībvalsts teritorijā ir īpašas aizturēšanas telpas ar pietiekamām uzņemšanas spējām, ir jāizdod rīkojums attiecīgo personu izvietot tajās neatkarīgi no minētās valsts federālās organizācijas un minēto telpu ģeogrāfiskās atrašanās vietas.

145. Otrkārt, dalībvalstīm ir jāsakārto tiesību akti tādējādi, lai tiktu nodrošināta indivīdu pamattiesību ievērošana. It īpaši šīs valstis nevar piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu – arī krimināllietās –, kas var apdraudēt direktīvā noteikto mērķu sasniegšanu un tādējādi liegt direktīvas lietderīgo iedarbību. Saskaņā ar LES 4. panta 3. punkta otro un pēdējo daļu dalībvalstis “veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem” un, it īpaši, “atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu”, tostarp direktīvās noteikto mērķu sasniegšanu. Šis pienākums ir jāpilda visām dalībvalstu iestādēm (55) neatkarīgi no tā, vai tās ir federālās valsts vai federālo zemju – ja dalībvalstī ir federālā struktūra – iestādes.

146. Vācijā Savienības tiesību īstenošanas pilnvaras ir sadalītas starp federālo valsti un federālajām zemēm. Tomēr ir jāuzsver, ka saskaņā ar Pamatlikuma 35. panta 1. punktu visas federālās valsts un federālo zemju iestādes sniedz savstarpēju juridisku un administratīvu palīdzību, neskarot zemju administratīvo suverenitāti, uz kuru savos apsvērumos atsaucas Vācijas valdība.

147. Piemērojot šo noteikumu, Vācijas Administratīvā procesa likuma (Verwaltungsverfahrensgesetz) 5. panta 1. punkta 2. apakšpunktā federālajām zemēm ir atļauts iesniegt pieteikumus par administratīvās palīdzības saņemšanu, ja kāda no tām nespēj īstenot administratīvos pasākumus, it īpaši nepieciešamo iekārtu neesamības vai darbinieku trūkuma dēļ.

148. Tāpēc Zāras federālā zeme ir noslēgusi administratīvās sadarbības līgumu par trešo valstu valstspiederīgo, kas gaida izraidīšanu, ievietošanu Ingelheimas īpašās telpās, kas atrodas Reinzemes–Pfalcas federālajā zemē. Zāras federālā zeme var izmantot 50 vietas no šajā iestādē 152 pieejamajām vietām (56). Arī Hamburgas federālā zeme ir noslēgusi sadarbības līgumu par sieviešu un bērnu turēšanu apsardzībā īpašās aizturēšanas telpās Brandenburgas federālajā zemē (57). Tāpat, šķiet, ir rīkojušās Saksijas un Šlēsvigas–Holšteinas federālās zemes, kas, pamatojoties uz sadarbības līgumu ar Brandenburgas federālo zemi, ievieto migrantus Berlīnes–Kepenikas un Eizenhitenštates [Eisenhüttenstadt] īpašās aizturēšanas telpās (58).

149. Lietā C‑514/13 iesniedzējtiesa arī ir tieši paredzējusi izmantot administratīvo palīdzību. No 2013. gada 10., 12. un 13. septembra procesuālajiem dokumentiem izriet, ka tā ir skaidri lūgusi Reinzemes–Pfalcas federālās zemes iestādēm ievietot attiecīgo personu īpašās aizturēšanas telpās. Jānorāda, ka šis pieteikums sākotnēji tika apmierināts, taču vēlāk, pēc attiecīgās personas pašnāvības mēģinājuma, tas tika noraidīts.

150. Tāpēc, manuprāt, Vācijas federālā struktūra neizslēdz migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī, ievietošanu īpašās aizturēšanas telpās arī tad, ja kompetentajā federālajā zemē nav šādu telpu.

151. Šajā gadījumā sadarbības līgumi starp dažādām federālajām zemēm, kas ir balstīti uz šo brīvprātības pamatu, manuprāt, ļauj nodrošināt Direktīvas 16. panta 1. punkta ievērošanu, vienlaikus respektējot Vācijas federālo struktūru.

2)      Dalībvalstu valdību apsvērumos minētie iemesli

a)      Migrantu intereses un labklājība

152. Saskaņā ar Vācijas un Nīderlandes valdības viedokli pastāvot tādi apstākļi, kādos migranta interesēs un viņa labklājības dēļ viņš būtu jāievieto soda izciešanas iestādē, un tādējādi tas pamatojot atkāpi no Direktīvas 16. panta 1. punkta otrajā teikumā minētajiem principiem. Šāda ievietošana esot “labvēlīgāks pasākums” Direktīvas 4. panta 3. punkta izpratnē, ar kuru kompetentajām valsts iestādēm esot atļauts piedāvāt katra migranta interesēm “pielāgotu risinājumu” Direktīvas preambulas 6. apsvēruma (59) izpratnē.

153. Vācijas valdība precizē, ka, tā kā parasto ieslodzīto vidējais turēšanas ieslodzījumā periods esot neapšaubāmi garāks nekā migrantu turēšanas apsardzībā ilgums, soda izciešanas iestādēs tiekot piedāvāts plašāks aktivitāšu, atpūtas un aprūpes pasākumu klāsts nekā īpašās aizturēšanas iestādēs, kā arī ir sniegts labāks atbalsts drošības jomā. Nepilngadīgas personas nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestādēs arī varot gūt labumu no nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestādēs piedāvātās īpašās aprūpes un nodarbībām un, ja viņi to vēlētos, piedalīties aktivitātēs ar tā paša vecuma nepilngadīgiem bērniem. Personas, kas cieš no īpašas slimības, varot saņemt medicīnisko aprūpi, kas ne vienmēr ir nodrošināta īpašās aizturēšanas iestādēs. Visbeidzot, personas, kas apdraud citu personu drošību, varot gūt labāku atbalstu, ņemot vērā soda izciešanas iestādes struktūru un kvalificēta personāla veikto uzraudzību.

154. Turklāt Vācijas valdība uzskata, ka migrantu ievietošana vietējā soda izciešanas iestādē ļaujot novērst trūkumus, kas rodas aizturēšanas telpu ģeogrāfiskā attāluma dēļ. Vispirms, šī ievietošana ļaujot nodrošināt izraidīšanas procedūras efektivitāti. Turklāt tā ļaujot migrantiem izvairīties no pārvešanas ievērojamā attālumā un atvieglojot ne vien pastāvīgu sakaru uzturēšanu ar ģimeni un draugiem, bet arī juridisku procedūru veikšanu. Visbeidzot, ja viens ģimenes loceklis esot ieslodzījumā soda izciešanas iestādē, ievietojot migrantu tajā pašā soda izciešanas iestādē, tiekot apvienoti tās pašas ģimenes locekļi.

155. Norādīšu, ka Vācijas valdība dažus no šiem argumentiem ir minējusi, atbildot uz CPT 2012. gada 22. februāra ziņojumu (60).

156. Neapšaubāmi, izņemot gadījumus, kad personas rada apdraudējumu citu personu drošībai un attiecībā uz kurām, šķiet, var piemērot atsauci uz nepieciešamības stāvokļa teoriju, esmu vairāk nekā skeptisks par šiem apsvērumiem.

157. Lai gan Direktīvas 5. pantā faktiski ir noteikts, ka, īstenojot Direktīvu, dalībvalstīm ir jāņem vērā bērna interešu, ģimenes dzīves un attiecīgās personas veselības stāvokļa prioritāte, ir acīmredzami, ka tas nav teikts tādā nozīmē, kādu savos apsvērumos ierosina Vācijas un Nīderlandes valdības.

158. Protams, ir situācijas, kad ir vēlams atrasties sodu izpildes iestādē, nevis īpašās aizturēšanas telpās. Tās ir situācijas, kuras Savienības likumdevējs ir aprakstījis Direktīvas 18. pantā, vai citas situācijas, kas tām varētu būt līdzvērtīgas smaguma pakāpes vai steidzamības ziņā. Izņemot šos gadījumus, manuprāt, ir grūti apgalvot, ka turēšana apsardzībā sodu izpildes iestādē var būt “labvēlīgāks pasākums” vai katram migrantam, kurš gaida izraidīšanu, – vai tas būtu nepilngadīgs vai slims cilvēks – “pielāgots risinājums”. To darīt nozīmētu neņemt vērā ieslodzījuma funkciju – ieslodzījums ir paredzēts kā soda instruments, lai nodrošinātu atlīdzību par izdarīto pārkāpumu.

159. Šajā ziņā ir skaidrs, ka dalībvalstis nevar atsaukties uz Direktīvas 4. panta 3. punktu, lai piemērotu šādu turēšanu apsardzībā.

160. Lai arī ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir paredzēta iespēja pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ir labvēlīgāki nekā Direktīvas noteikumi, ar nosacījumu, ka šie noteikumi atbilst šai direktīvai, Tiesa spriedumā lietā El Dridi (61).ir atgādinājusi, ka Direktīva neļauj minētajām dalībvalstīm saistībā ar tajā reglamentēto jomu piemērot stingrākus noteikumus (62).

161. Tomēr ir skaidrs, ka turēšana apsardzībā soda izpildes iestādē ir ne tikai stingrāks līdzeklis par tiem, kas ir paredzēti piespiedu izraidīšanas gadījumā, bet ar to arī tiek pārkāpti Direktīvā noteiktie principi, ja līdz ar šo ievietošanu netiek nodrošinātas 16. panta 1. punktā paredzētās papildu garantijas.

162. Apkopošu Vācijas un Nīderlandes valdības to apsvērumos izteiktos argumentus.

163. Pirmkārt, nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestādē nepilngadīgas personas varot gūt labumu no īpašas aprūpes un apmācības un piedalīties aktivitātēs kopā ar sava vecuma personām. Par kādu aprūpi ir runa? Lai gan jauniešiem nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestādē, kas tātad ir likumpārkāpēji, noteikti ir vajadzīga aprūpe, proti, psiholoģisks atbalsts, nesaskatu iemeslu, kāpēc jauniešiem migrantiem pēc definīcijas tas būtu vajadzīgs, ja viņi nav likumpārkāpēji?

164. Ir saskatāma migranta pielīdzināšana likumpārkāpējam, ar kuru jau viņa ievietošanas nepilngadīgajiem paredzētajās telpās dēļ bērns tiek nošķirts no viņa vecākiem, kamēr Direktīvas mērķis ir tieši to novērst. Es nesaklausu atsauci uz Hartas 1. un 24. pantu un, it īpaši, uz pēdējā minētā panta 3. punktu, kurā ir noteikts, ka “katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem”.

165. Turklāt, lai gan Direktīvā ir noteikts, ka nepilngadīgajiem ir jābūt iespējai iesaistīties aktivitātēs, kas atbilst viņu vecumam, tostarp sporta un atpūtas pasākumos, es ļoti šaubos, ka Savienības likumdevējs būtu varējis paredzēt likt viņiem piedalīties kopīgās aktivitātes ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem, jo šāda situācija var radīt kriminalizācijas risku.

166. Otrkārt, soda izciešanas iestādēs migranti, kas cieš no īpašas slimības, varot saņemt atbilstošu medicīnisko aprūpi, kas ne vienmēr esot pieejama aizturēšanas telpās. Ir skaidrs, ka nebūtu jāizvirza prasība visās aizturēšanas telpās piedāvāt visaptverošu medicīnisko aprūpi. Tomēr atgādināšu, ka saskaņā ar Direktīvas 16. panta 3. punktu tajās ir jāsniedz neatliekamā medicīniskā aprūpe un jānodrošina primāra slimību ārstēšana. Ja veselības stāvokļa dēļ ir vajadzīga nopietna ārstēšana, es šaubos, ka cietumus varētu izmantot kā slimnīcas. Turklāt ir pavisam droši, ka arī pašiem ieslodzītajiem, ņemot vērā noteiktu slimības smaguma pakāpi, ir jāsaņem aprūpe ārpus soda izciešanas iestādes.

167. Treškārt, ievietošana vietējā vai federālās zemes soda izciešanas iestādē ļaujot migrantam uzturēt sakarus ar ģimeni un draugiem. Taču šāda nodalīšana obligāti pastāv tādēļ, ka migrants ir izraidīšanas procesā, un iespējama viņa vecāku klātbūtne viņam nedod iespēju izmantot tiesību normas, kas viņam ļautu palikt Savienības teritorijā.

168. Ceturtkārt, fakts, ka migrants tiek pārvietots uz attālām īpašām aizturēšanas telpām, apdraudot izraidīšanas procesa efektivitāti. Uzskatu, ka šis arguments ir nepieņemams, jo īpašas aizturēšanas telpas pēc savas būtības atvieglo visus pasākumus, kas ļauj nodrošināt indivīda ātru un efektīvu atgriešanu viņa izcelsmes valstī, ievērojot viņam pienākošās tiesības.

169. Piektkārt, migrantu varētu ievietot tajā pašā soda izciešanas iestādē, kurā ir ieslodzīti citi viņa ģimenes locekļi. Nesaskatu iemeslu, kāpēc šāda ievietošana nebūtu iespējama īpašās aizturēšanas telpās, attiecībā uz kurām Direktīvas 17. panta 2. punktā ir paredzēts noteikums par ģimenes atkalapvienošanos? Šķiet, ka šī ģimenes atkalapvienošanās prasība, tieši pretēji, parāda būtisku atšķirību starp turēšanas apsardzībā režīmu un ieslodzījuma režīmu un tādējādi liedz izmantot šo pēdējo minēto. Šajā ziņā ieslodzījuma režīma ierobežojumi, kas ir ieslodzīšana kamerās ar precīzi stingri noteiktu laiku ēdienreizēm un darbam, ļoti saīsinātas “pastaigas” un dažreiz uniformu lietošana, šķiet, ir ļoti labi aprakstīti Minhenes soda izciešanas iestādes sniegtajos apsvērumos.

b)      Īpašu aizturēšanas telpu iekārtošanas izmaksas un izdevumi, kas saistīti ar pārvešanu uz attālām aizturēšanas telpām

170. Vācijas valdība norāda, ka būtu pārmērīgi dārgi katrā federālajā zemē iekārtot īpašas aizturēšanas telpas visām attiecīgajām personām, proti, vīriešiem, sievietēm un bērniem, turklāt ņemot vērā salīdzinoši nelielo šo personu – it īpaši sieviešu un bērnu – skaitu (63). Tā arī uzskata, ka dalībvalstij ir jābūt pietiekami elastīgai, veicot organizatorisko darbu šajās telpās, ciktāl apsardzībā turamo personu skaits nav stabils un turēšanas apsardzībā ilgums nav lielāks par pāris nedēļām līdz dažiem mēnešiem.

171. Nīderlandes, Zviedrijas un Šveices valdības min arī smagu un nesamērīgu slogu, ko varētu radīt migranta un atbildīgo personu pārvietošana uz ģeogrāfiski attālām aizturēšanas telpām lielos attālumos, tas radītu kavēšanos un būtu nesamērīgs šķērslis atgriešanas procedūras īstenošanā. Šajā ziņā Nīderlandes valdība konkrēti min situāciju, kādā dalībvalsts var nonākt, ja īpašās aizturēšanas telpās nav nevienas brīvas vietas vai arī tās uz laiku ir slēgtas.

172. Es saprotu, ka dalībvalsts var saskarties ar īpašu aizturēšanas telpu pārslodzi laikā, kad administratīvā turēšana apsardzībā ir kļuvusi ļoti izplatīta, un ka tā arī var būt spiesta slēgt dažas no minētajām telpām, piemēram, lai tās pārbūvētu vai atjaunotu. Tomēr nevar neņemt vērā, ka migrantu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, turēšana apsardzībā cietumā tāpat rada to pārslodzes risku, kas arī izraisa būtiskus izdevumus. Kā man ir zināms, vairākas dalībvalstis sūdzas par pastāvīgu pārslodzes situāciju soda izciešanas iestādēs.

173. Es arī saprotu, ka pārvešana uz īpašām aizturēšanas telpām var radīt izmaksas un tam var būt jāīsteno organizatoriski pasākumi, kaut arī izraidīšanas procedūra ir jāveic ļoti drīz. Taču, pieņemot Direktīvu, neviena dalībvalsts nevarēja iedomāties vai pat apgalvot, ka Direktīvā noteikto pienākumu un principu īstenošana būtu jāīsteno bez [papildu] izdevumiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka migrantu ievietošana soda izciešanas iestādēs vietas un telpu iekārtojuma ziņā tāpat ir ļoti dārga. Tā prasa dažu šo iestāžu daļu pilnīgu rekonstrukciju, lai šis turēšanas apsardzībā režīms būtu saderīgs ar Direktīvas prasībām. Tādējādi dalībvalstu norādītie ekonomiskie apsvērumi, šķiet, ir iluzori. Visbeidzot, būtu interesanti zināt attiecīgās izmaksas identiskam vietu skaitam soda izciešanas iestādē un īpašās aizturēšanas telpās.

174. Tāpēc, ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka, izņemot Direktīvas 18. pantā tieši minētās steidzamās situācijas, tikai ārkārtas apstākļi, kas atbilst tādiem pašiem steidzamības un smaguma kritērijiem, kuri ir paredzēti šajā noteikumā, vai uz ko attiecas nepieciešamības stāvoklis, var attaisnot dalībvalsts atkāpi no Direktīvas 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā noteiktā principa un trešās valsts valstspiederīgajam, kas gaida izraidīšanu, ļauj piemērot turēšanu apsardzībā soda izciešanas iestādē.

175. Manuprāt, nevienam no minētajiem iemesliem pamatlietās nepiemīt šīs raksturiezīmes.

176. Tāpēc, ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru, ņemot vērā tās federālo struktūru, trešo valstu valstspiederīgos, kas gaida izraidīšanu, ir ļauts ievietot soda izciešanas iestādē, ja kompetentās federālās zemes teritorijā nav īpašu aizturēšanas telpu.

C –    Lieta C‑474/13

177. Lietā C‑474/13 Bundesgerichtshof būtībā jautā Tiesai, vai saskaņā ar Direktīvas 16. panta 1. punktu dalībvalsts soda izciešanas iestādē apsardzībā turēto trešās valsts valstspiederīgo, kas gaida izraidīšanu, drīkst nenošķirt no parastiem ieslodzītajiem, ja migrants tam ir piekritis (64).

178. Citiem vārdiem sakot, vai migrants, kas ir turēts apsardzībā saistībā ar izraidīšanu, var piekrist, ka pret viņu izturas tāpat kā pret likumpārkāpēju vai noziedznieku?

179. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof uzskata, ka attiecīgajai personai būtu jābūt iespējai piekrist turēšanai apsardzībā kopā ar parastiem ieslodzītajiem, lai tai būtu “iespēja uzturēt sakarus ar savas valsts valstspiederīgajiem vai tā paša vecuma personām”. Tā arī apgalvo, ka nošķiršanas pienākuma mērķis esot tikai uzlabot attiecīgās personas situāciju un ka atteikšanās no šāda pienākuma neietekmējot cilvēka cieņas būtību, jo soda izpilde pati par sevi nav pārkāpums pret cilvēka cieņu.

180. Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka Savienības likumdevējs Direktīvas 16. panta 1. punktā nav paredzējis izņēmumus attiecībā uz nošķiršanas pienākumu. Turklāt tā jautā, vai nepastāv risks neievērot šo pienākumu, ciktāl “attiecīgās iestādes attiecīgajām personām regulāri liek parakstīt iepriekš sagatavotus paziņojumus par piekrišanu vai mudina tās dot savu piekrišanu”.

181. Savos apsvērumos Šveinfurtas pilsēta, Amt für Meldewesen und Statistik, kā arī Vācijas un Nīderlandes valdības uzskata, ka šāda prakse ir saderīga ar Direktīvas 16. panta 1. punktu.

182. Tās būtībā balstās uz migranta interesēm un labklājību, kuru dēļ konkrētos apstākļos esot jāatkāpjas no šajā noteikumā paredzētās nošķiršanas. Ievietošana kopā ar parastiem ieslodzītajiem ļaujot uzlabot viņa stāvokli un tādējādi sasniegt minētajā noteikumā izvirzīto mērķi.

183. Saskaņā ar Vācijas valdības viedokli šāda ievietošana it īpaši ļaujot attiecīgajai personai “turēšanas apsardzībā laikā nodibināt sociālos kontaktus ar savas valsts valstspiederīgajiem” – šo viedokli atbalsta arī Nīderlandes valdība – un atvieglot vecāku un radinieku apmeklējumus. Tādējādi minētā ievietošana ļaujot novērst sociālo izolētību, ar kādu attiecīgā persona varētu saskarties aizturēšanas telpās, ņemot vērā ģeogrāfisko attālumu un nelielu tās pašas valsts valstspiederīgo skaitu, kas runā tajā pašā valodā. Vācijas valdība uzskata, ka šādu situāciju būtu daudz grūtāk panest nekā trūkumus, kas saistīti ar ievietošanu kopā ar notiesātajiem. Turklāt Vācijas valdība apgalvo, ka cilvēka cieņas ievērošana neesot pretrunā tam, ka migrants, kas gaida izraidīšanu, tiek turēts apsardzībā kopā ar parastiem ieslodzītajiem un tādos pašos apstākļos kā viņi. Gluži otrādi, šī principa ievērošana liekot ievērot attiecīgās personas vēlmi tikt ievietotai kopā ar tās pašas valstspiederības ieslodzītajiem.

184. Visbeidzot, visi apgalvo, ka šāda prakse attiecīgajai personai varot būt labvēlīgāks pasākums nekā stingra nošķiršanas pienākuma ievērošana. Tāpēc saskaņā ar Nīderlandes valdības viedokli šāda prakse esot saderīga ar Direktīvas 4. panta 3. punktu un Direktīvas preambulas 6. apsvēruma izpratnē ļaujot “katru gadījumu [izskatīt] atsevišķi”.

185. Es pilnībā noraidu šādu interpretāciju un uzskatu, ka uz Bundesgerichtshof uzdoto jautājumu acīmredzami ir jāsniedz noraidoša atbilde.

186. Savā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz situāciju, kādā attiecīgā persona “ir piekritusi” tikt ievietotai kopā ar parastām ieslodzītajām, sagatavojot rakstveida paziņojumu par piekrišanu. Tomēr darbības vārds “piekrist” (“einwilligen” vācu valodā) nozīmē iepriekšēju lūgumu. Lietā C‑474/13 tas nozīmē, ka kompetentās valsts iestādes bija tādā vai citādā veidā iepriekš “lūgušas” attiecīgo personu atteikties no minētās garantijas.

187. No T. L. Pham iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka viņa bija parakstījusi šādu iepriekš sagatavotu rakstveida paziņojumu:

“Pham Thi Ly, turēta apsardzībā

Es apliecinu, ka piekrītu, ka mani ievieto kopā ar pārējām ieslodzītajām.

Nirnbergā, 2012. gada 30. martā

Paraksts”

188. Ņemot vērā manā rīcībā esošos pierādījumus, es uzskatu, ka valsts iestāžu rīcības pamatā nebija T. L. Pham intereses, it īpaši viņas iespējamā vēlme attiecībā uz savas turēšanas apsardzībā apstākļiem. Lietas materiālos par to nav nevienas norādes, turklāt T. L. Pham parakstītais paziņojums vēl jo mazāk ļauj apgalvot, ka viņa ir tieši lūgusi tikt turētai apsardzībā kopā ar savas valsts valstspiederīgajām. Gluži pretēji. No man pieejamajiem lietas materiāliem izriet, ka viņa neprata vācu valodu un ka 2012. gada 31. martā tikai trīs Vjetnamas valstspiederīgās atradās ieslodzījumā vienā no 37 Bavārijas federālās zemes soda izciešanas iestādēm. Faktiski es uzskatu, ka iestādes šādi rīkojās tāpēc, ka nebija T. L. Pham uzņemšanai piemērotu struktūru, turklāt tās nepiedāvāja nekādu alternatīvu viņas turēšanai apsardzībā.

189. Turklāt man ir grūti pieļaut, ka dalībvalsts, neņemot vērā migranta nomāktību par viņa piespiedu izraidīšanu un vājajām pozīcijām, var tā vai citādi lūgt atteikties no Savienības tiesībās viņam skaidri atzītajām garantijām ar pamatojumu, ka šajā valstī nav nepieciešamās infrastruktūras, lai viņu turētu apsardzībā īpašās aizturēšanas telpās vai lai attiecīgajā gadījumā nošķirtu no parastām ieslodzītajām.

190. Vēlreiz uzsveru, ka pieļaut, ka dalībvalstis varētu nenošķirt migrantu no parastiem ieslodzītajiem tā iemesla dēļ, ka minētais migrants ir tam piekritis, nozīmētu ļaut valsts iestādēm neievērot Direktīvas 16. panta 1. punktā paredzēto pienākumu un, visbeidzot, attaisnot tāda pienākuma rupju nepildīšanu, kas minētajām valstīm ir uzlikts saskaņā ar Direktīvu un starptautiskajām saistībām.

191. Tāpēc lietā C‑474/13, manuprāt, ir acīmredzami, ka šāda piekrišana nevarēja būt pamatots iemesls, kas ļautu dalībvalstij atkāpties no Direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētā nošķiršanas pienākuma.

192. Atgādināšu, ka Direktīvas 16. panta 1. punkta otrā teikuma noteikumi ir pilnīgi skaidri un pamato beznosacījuma un precīzu pienākumu. Savienības likumdevējs neparedz nekādu izņēmumu nošķiršanas pienākumam, tāpēc dalībvalsts, pamatojoties uz Direktīvu, no šā principa nevar atkāpties pat ārkārtas situācijās, kas minētas Direktīvas 18. pantā.

193. Šāda prakse acīmredzami nav saderīga arī ar Direktīvas mērķiem, kurus aplūkošu vēlāk.

194. Ja dalībvalsts nenošķir migrantus, kas gaida izraidīšanu, no parastiem ieslodzītajiem, tās rīcība ir ne tikai pretrunā šīs direktīvas mērķim, proti, veikt attiecīgās personas atgriešanu humāni un pilnībā ievērojot tās pamattiesības (65), bet arī nav samērīga ar turēšanas apsardzībā mērķi.

195. Šai valstij ir tendence trešās valsts valstspiederīgā, kas gaida izraidīšanu, turēšanu apsardzībā pielīdzināt soda izpildes pasākumam, tādējādi pret migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī, izturēšanās ir tāda pati kā pret noziedznieku, jo viņš tiek turēts apsardzībā tādā vietā, apstākļos un režīmā, kas ir identiski tiem, kas paredzēti parastiem ieslodzītajiem.

196. Protams, es varu piekrist Bundesgerichtshof viedoklim, ka soda izpilde pati par sevi nav pārkāpums pret cilvēka cieņu. Tas, ka notiesātais izcieš sodu, kas viņam likumīgi pienākas un ir ticis likumīgi piespriests, ir pat līdzeklis, kas [palīdz] viņam atgūt savu pilsoņa cieņu, maksājot sabiedrībai savu parādu. Bet vai to pašu bez atrunām var attiecināt uz T. L. Pham, kas ir tādā pašā situācijā kā persona, kura izcieš sodu, kaut arī viņa vispār nav vainojama nevienā noziedzīgā nodarījumā? Manuprāt, šajā gadījumā nav iespējams vilkt paralēles.

197. Turklāt, manuprāt, runājot par pamattiesībām, it īpaši bīstami ir atbalstīt [tādu viedokli], ka turēšana apsardzībā soda izciešanas iestādē ļauj “uzlabot” migranta “situāciju”, jo tā tiek radikāli mainīti Direktīvas 16. panta 1. punktā noteiktie principi, pamatojoties uz migranta, kas nelikumīgi uzturas valstī, interešu un viņa cieņas aizsardzību. Turklāt, kā esmu norādījis šo secinājumu 159.–161. punktā, šāda prakse nav attaisnojama ar Direktīvas 4. panta 3. punktu, jo šis līdzeklis pats par sevi ir daudz stingrāks par to, kuru ir paredzējis Savienības likumdevējs.

198. Tāpēc es nepavisam nepiekrītu domai, kuru iesniedzējtiesa ir izklāstījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka attiecīgā persona var atteikties no šīs garantijas, ja, piemēram, ir “iespēja uzturēt sakarus ar savas valsts valstspiederīgajiem un sava vecuma personām” – tā ir doma, kurai piekrīt arī Nīderlandes valdība. Soda izciešanas iestāde nav brīvdienu pavadīšanas vai satikšanās klubs. Turklāt, ja papētām statistiku, kuru Bavārijas federālā zeme ir apkopojusi par to ieslodzīto valstspiederību, kas atradās ieslodzījumā 2012. gada 31. martā, dienā, kad T. L. Pham tika piemērota turēšana apsardzībā (66), ir jākonstatē, ka visā tās teritorijā (jeb 37 soda izciešanas iestādēs, no kurām 9 tiek uzņemtas galvenokārt sievietes) (67) tikai trīs ieslodzītās bija Vjetnamas valstspiederīgās, septiņas bija no Āfrikas, kurā ir 57 valstis un tikpat daudz valodu un dialektu, un nebija nevienas Ķīnas, Irākas, Libānas vai Albānijas valstspiederīgās. Iespējas, manuprāt, katrā ziņā ir diezgan mazas.

199. Visbeidzot, es apšaubu T. L. Pham piekrišanas vērtību, ņemot vērā situāciju, kādā minētā piekrišana tika dota.

200. Vispirms, no T. L. Pham iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka viņai nebija pietiekamu vācu valodas zināšanu, lai saprastu paziņojumu, kuru viņa bija parakstījusi, un nekas neliecina, ka šis paziņojums viņai tika iztulkots.

201. Turklāt attiecīgā atteikšanās notiek situācijā, kurā ir dziļa nelīdzsvarotība starp iestādēm, kuru pienākums ir īstenot turēšanu apsardzībā, un migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī. Nav jāaizmirst, ka persona, kas tiek turēta apsardzībā saistībā ar izraidīšanu, ir neizdevīgākā situācijā nekā iestādes, un nevar izslēgt iespēju, ka viņa dod savu piekrišanu, izjūtot spiedienu, lai cik mazs tas arī nebūtu. Kā norāda iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, “attiecīgās iestādes attiecīgajām personām liek regulāri parakstīt iepriekš sagatavotus paziņojumus par piekrišanu vai mudina tās dot savu piekrišanu”.

202. Visbeidzot, ir arī jāņem vērā psiholoģiskais vājums, kādu migrants var izjust, kad viņam tiek piemērota turēšana apsardzībā, un grūtības, ar kādām viņš saskaras, piemēram, valodas nezināšanas dēļ, lai uzzinātu savas tiesības. Šajā ziņā daudziem nav līdzekļu, lai šajā posmā saņemtu juridisko palīdzību, un viņi nav pilnībā informēti par savām tiesībām brīdī, kad viņiem tiek prasīts no tām atteikties. Daudzi neaptvers šāda paziņojuma saturu un sekas. Tāpēc nedrīkst uzņemties risku, atzīstot, ka šādos apstākļos dotajai piekrišanai ir likumīgs spēks.

203. Turklāt, tā kā iepriekš minēto iemeslu dēļ T. L. Pham piedāvātā situācija nozīmēja viņas dzīves sarežģīšanos, šķiet, lai nodrošinātu viņas tiesību ievērošanu, viņai būtu bijis jāsniedz atbalsts. Taču no tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka viņa ir saņēmusi advokāta palīdzību vēlākā procesa stadijā.

204. Tāpēc un ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts trešās valsts valstspiederīgo, kuram ir piemērota turēšana apsardzībā saistībā ar izraidīšanu, valsts soda izciešanas iestādē nenošķir no parastiem ieslodzītajiem, pamatojoties uz to, ka viņš tam ir piekritis.

VI – Secinājumi

205. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof un Landgericht München uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Apvienotajās lietās C‑473/13 un C‑514/13:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru, ņemot vērā tās federālo struktūru, federālajām zemēm ir atļauts trešo valstu valstspiederīgos, kas gaida izraidīšanu, ievietot soda izciešanas iestādē, ja kompetentās federālās zemes teritorijā nav īpašu aizturēšanas telpu.

2)      Lietā C‑474/13:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts soda izciešanas iestādē trešās valsts valstspiederīgo, kuram ir piemērota turēšana apsardzībā saistībā ar izraidīšanu, nenošķir no parastiem ieslodzītajiem, pamatojoties uz to, ka viņš tam ir piekritis.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra direktīva par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 98. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”).

3 – Skat. Direktīvas 1. pantu un preambulas 2. un 11. apsvērumu.

4 – Spriedums El Dridi (C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 39. un 41. punkts).

5 – Turpat, 42. punkts.

6 – 2012. gada 19. janvāra spriedumā lietā Popov pret Franciju Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka “ievietošana administratīvās aizturēšanas telpās [ir] galējais līdzeklis, kuru [nevar] aizstāt ar kādu citu līdzekli” (119. punkts). Skat. arī Rezolūciju 1707 (2010), kurā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja atgādina, ka “nelegālo imigrantu turēšana apsardzībā [..] ir ārkārtas pasākums, kas ir piemērojams tikai tad, ja tikušas izskatītas visas citas alternatīvas un neviena no tām nav izrādījusies pārliecinoša” (9.1.1. punkts).

7 – Skat. attiecīgi Direktīvas preambulas 13., 16., 17. un 24. apsvērumu.

8 –      Mans izcēlums.

9 – Runa ir par Hamburgas, Hesenes, Bādenes–Virtembergas, Bavārijas, Meklenburgas–Priekšpomerānijas, Lejassaksijas, Ziemeļreinas–Vestfālenes, Saksijas, Saksijas–Anhaltes un Tīringenes federālajām zemēm. Savukārt īpašas aizturēšanas telpas ir šādās federālajās zemēs: Berlīnē, Šlēsvigā–Holšteinā, Reinzemē–Pfalcā un Zārā, tām savstarpēji sadarbojoties, kā arī Brandenburgā un Brēmenē.

10 – Tiesas sēdes laikā tika sniegta informācija, ka E. Bouzalmate turēšana apsardzībā ir tikusi izbeigta.

11 – BGBl. 2004 I, 1950. lpp.

12 –      Mans izcēlums.

13 – Skat. tostarp ECT 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā S. D. pret Grieķiju, iepriekš minēto spriedumu lietā Popov pret Franciju un 2013. gada 23. jūlija spriedumu lietā Aden Ahmed pret Maltu.

14 – EU:C:2011:268.

15 – 46. un 47. punkts un tajos minētā judikatūra.

16 – Čehu valodā: “Zajištění se zpravidla vykonává ve zvláštních zajišťovacích zařízeních”, vācu valodā: “Die Inhaftierung erfolgt grundsätzlich in speziellen Hafteinrichtungen”, angļu valodā: “Detention shall take place as a rule in specialised detention facilities”, somu valodā: “Säilöönotto tapahtuu yleensä erityisissä säilöönottolaitoksissa”, itāļu valodā: “Il trattenimento avviene di norma in appositi centri di permanenza temporanea”, holandiešu valodā: “Voor bewaring wordt in de regel gebruik gemaakt van speciale inrichtingen voor bewaring”, vai arī poļu valodā: “Przetrzymywanie odbywa się z reguły w specjalnych ośrodkach detencyjnych”.

17 – Skat. arī izņēmumu, kas paredzēts Direktīvas 18. pantā, kuru aplūkošu vēlāk.

18 – Mans izcēlums.

19 – Turpat.

20 – Turpat.

21 –      Turpat.

22 – Turpat.

23 – Turpat.

24 – Skat. it īpaši spriedumu Ferriere Nord/Komisija (C‑219/95 P, EU:C:1997:375, 15. punkts).

25 – Skat. it īpaši spriedumu Endendijk (C‑187/07, EU:C:2008:197, 22. un nākamie punkti).

26 – Mans izcēlums.

27 – Turpat.

28 – Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir skaidri noteikts, ka jebkura veida brīvības atņemšanai ir jābūt ne tikai vienam no ECPAK 5. panta 1. punkta a)–f) apakšpunktā paredzētajiem izņēmumiem, bet arī “likumīgai” (it īpaši skat. iepriekš minēto ECT spriedumu lietā Popov pret Franciju, 118. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc Eiropas Cilvēktiesību tiesa noteic, ka ir jābūt saiknei starp, pirmkārt, minēto atļautās brīvības atņemšanas iemeslu un, otrkārt, turēšanas ieslodzījumā vietu un režīmu (turpat).

29 – Skat. arī astoto no desmit pamatnostādnēm, kurā noteikti apstākļi, kādos ir likumīgi pieļaujama patvēruma meklētāju un nelegālo imigrantu turēšana apsardzībā, un kurā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir norādījusi, ka turēšanas apsardzībā vietai, apstākļiem un režīmam ir jābūt atbilstīgiem, kā arī pārdomu dokumentu “Migrantu pamattiesības, nelikumīgi uzturoties Eiropas Savienībā” [CommDH/IssuePaper (2007)1, III sadaļa, ii) punkts].

30 – Tāpat Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas “Piecpadsmit Eiropas Savienības obligāto [noteikumu], kas piemērojami attiecībā uz migrantu, kas nelikumīgi uzturas valstī, un patvēruma meklētāju turēšanas apsardzībā apstākļiem” otrajā noteikumā ir paredzēts, ka saistībā ar imigrāciju aizturētās personas ir jāizmitina īpaši turēšanai apsardzībā iekārtotās telpās, nevis cietumos. Eiropas noteikumu piektajā un sestajā noteikumā ir paredzēts, ka šim nolūkam iekārtotajās telpās ir jānodrošina attiecīgo personu juridiskajam statusam un faktiskajai situācijai atbilstīgi materiālie apstākļi un režīms.

31 – Skat. arī paskaidrojumus saistībā ar desmito un vienpadsmito pamatnostādni no “Divdesmit pamatnostādnēm piespiedu atgriešanai”.

32 – Skat. iepriekš minēto ECT spriedumu lietā Popov pret Franciju.

33 – Tādējādi Savienības likumdevējs transponē Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru brīvības atņemšanu var saskaņot ar ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu tikai tad, ja tā ir veikta ar mērķi izpildīt izraidīšanas procedūru un ja tā ir samērīga ar minēto mērķi (skat. ECT 1996. gada 15. novembra spriedumu lietā Chahal pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions 1996‑V, 112. un 113. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Popov pret Franciju, 140. punkts).

34 – Padomes 2003. gada 27. janvāra direktīva, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (OV L 31, 18. lpp.).

35 – Direktīvas 2003/9 2. panta k) punkts. Mans izcēlums.

36 – Skat. spriedumu El Dridi (EU:C:2011:268, 59. punkts).

37 – Skat. direktīvas preambulas 13. un 16. apsvērumu.

38 – Šajā ziņā skat. Minhenes soda izciešanas iestādes apsvērumus, kas iekļauti lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2. pielikumā lietā C‑514/13.

39 – COM(2005) 391, galīgā redakcija.

40 – Mans izcēlums.

41 – Šķiet, ka kopš lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegšanas šī situācija ir mainījusies. No Bavārijas federālās zemes Iekšlietu ministrijas 2013. gada novembra lēmuma izriet, ka soda izciešanas iestāde Mühldorf am Inn pašlaik tiek pārstrukturēta, lai izveidotu īpašas aizturēšanas telpas, kurās varēs uzņemt 82 personas, tostarp 14 sievietes, kas gaida izraidīšanu. Šī iestāde ir tikusi izraudzīta ģeogrāfiskā tuvuma Minhenes lidostai dēļ (skat. laikraksta Wochenblatt 2013. gada 14. novembra rakstu “Aus Mühldorfer “Kuschelknast” wird Bayerns einziges “Abschiebe-Gewahrsam””).

42 – Report to the German Government on the visit to Germany carried out by the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 25 November to 7 December 2010 [CPT/Inf (2012) 6, 33. punkts].

43 – No Vācijas valdības atbildes uz CPT 2012. gada 22. februāra ziņojumu (Response of the German Government to the Report of the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) on its visit to Germany from 25 November to 2 December 2010 [CPT/Inf (2012) 7]) izriet, ka migranti, kas gaida izraidīšanu, tiek turēti apsardzībā soda izciešanas iestādē atsevišķās, no pārējās iestādes nošķirtās telpās Brandenburgas, Brēmenes, Reinzemes–Pfalcas, Ziemeļreinas–Vestfālenes un Lejassaksijas federālajās zemēs (23. un 24. lpp.).

44 – LG Leipzig – 07 T 104/11.

45 – Skat. CPT/Inf (2012) 6, 31. punkts.

46 – LG Traunstein – 4 T 3104/12.

47 – “As a general rule, minors are not detained pending deportation. This is the case only in severely limited exceptional cases, and the principle of proportionality is strictly adhered to. As a rule, minors are placed in the custody of the youth welfare office” [CPT/Inf (2012) 7, 24. lpp.].

48 – Skat. Hesenes federālās zemes atbildi iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 3.a pielikumā lietā C‑514/13, kurā ir precizēts, ka “attiecībā uz pieaugušajām sievietēm, kā arī abu dzimumu jauniešiem un bērniem to nelielā skaita dēļ nevar tikt izveidotas atbilstīgas aizturēšanas telpas. Ja šādām personām ir jāpiemēro administratīvā turēšana apsardzībā, to ir paredzēts nodrošināt Frankfurtes pie Mainas III soda izciešanas iestādē (sievietēm) un nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestādēs” (brīvs tulkojums).

49 – Skat. Saksijas federālās zemes atbildi iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 3.a pielikumā lietā C‑514/13, kas attiecas uz tās atbildi uz 2012. gada 5. septembra parlamentārās izmeklēšanas 49. jautājumu (Drucksache 17/10597), kurā ir precizēts, ka “attiecībā uz pieaugušo sieviešu turēšanu apsardzībā, ņemot vērā nelielo apsardzībā turēto sieviešu skaitu (galvenokārt tikai viena sieviete), lai izvairītos no pilnīgas izolētības, tā tiek nodrošināta Kemnicas [Chemnitz] cietumā telpās, kas ir paredzētas personām, kuras atrodas iepriekšējā apcietinājumā” (114. lpp., brīvs tulkojums).

50 – Skat. arī Bundesgerichtshof 2012. gada 7. marta rīkojumu (V ZB 41/12), kurā Augstākā tiesa tieši atsaucas uz apsardzībā turēto nepilngadīgo nošķiršanu no parastiem ieslodzītajiem un uzsver, ka ir svarīga nozīme Direktīvas 17. panta 3.–5. punktā paredzētajiem apstākļiem.

51 – Skat. dažādu federālo zemju atbildes uz iepriekš minētās 2012. gada 5. septembra parlamentārās izmeklēšanas 52. jautājumu (124.–127. lpp.).

52 – Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 3.a pielikumu lietā C‑514/13.

53 – Skat. spriedumu Komisija/Vācija (C‑67/05, EU:C:2005:791, 9. punkts un tajā minētā judikatūra).

54 – Skat. it īpaši spriedumu Vācija/Komisija (C‑8/88, EU:C:1990:241, 13. punkts).

55 – Skat. spriedumu Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 85. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā skat. arī rīkojumu Région wallonne/Komisija (C‑95/97, EU:C:1997:184, 7. punkts).

56 – Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 3.b pielikumu lietā C‑514/13.

57 – Skat. Hamburgas federālās zemes atbildi lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 3.a pielikumā lietā C‑514/13.

58 – Skat. A. Bero apsvērumu to franču valodas redakcijā 3. lpp.

59 – Nīderlandes valdības apsvērumu 29. un nākamie punkti.

60 – Skat. CPT/Inf (2012) 7. Saskaņā ar Vācijas valdības viedokli turēšana apsardzībā soda izciešanas iestādē dažos gadījumos ļaujot izmantot kopīgu infrastruktūru un personālu un turēt attiecīgās personas salīdzinoši tuvu viņu “dzīvesvietai” (24. lpp.). Skat. arī Hesenes federālās zemes atbildi, kas iekļauta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 3.a pielikumā lietā C‑514/13, kurā ir precizēts, ka “Hesenes federālajā zemē nav īpašu aizturēšanas telpu un tās nav nepieciešamas” (brīvs tulkojums).

61 – EU:C:2011:268.

62 – 33. punkts.

63 – Atbildot uz CPT sagatavoto ziņojumu, Vācijas valdība atsaucās arī uz ekonomiskajiem argumentiem, kas saistīti ar īpašu aizturēšanas telpu iekārtošanu, un uzskatīja, ka, ņemot vērā salīdzinoši nelielo apsardzībā turamo personu skaitu, pašreizējo sistēmu var uzskatīt par piemērotu [CPT/Inf (2012) 7, 24. lpp.]. Skat. arī Hesenes federālās zemes atbildi, kas iekļauta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 3.a pielikumā lietā C‑514/13, kurā ir precizēts, ka “Hesenes federālajā zemē nav aizturēšanas telpu un tās nav nepieciešamas” (brīvs tulkojums).

64 – Lēmumu par šādu turēšanu apsardzībā Bavārijas federālās zemes iestādes ir pieņēmušas, pamatojoties uz Uzturēšanās likuma 62.a panta 1. punktu. Lietas materiālos nav norādīts, kāpēc T. L. Pham nevarēja tikt ievietota īpašās aizturēšanas telpās. Tomēr, ņemot vērā informāciju, kas ir manā rīcībā apvienotajās lietās C‑473/13 un C‑514/13, es uzskatu, ka minētā ievietošana soda izciešanas iestādē ir pamatota ar to, ka Bavārijas federālajā zemē nav īpašu aizturēšanas telpu. Tā kā, ņemot vērā Direktīvas 16. panta 1. punkta prasības, šis pamatojums, manuprāt, nevar tikt pieņemts, šāda turēšana apsardzībā ir prettiesiska. Ja šī turēšana apsardzībā tiktu pamatota ar leģitīmu iemeslu, tomēr rodas jautājums par likumību, ciktāl attiecīgā persona ar savu piekrišanu tika turēta kopā ar parastām ieslodzītajām.

65 – Skat. Direktīvas preambulas 13., 16., 17. un 24. apsvērumu.

66 – Bayerisches Landesamt für Statistik und Datenverarbeitung – Strafvollzugsstatistik in Bayern 2012, Stichtagerhebung zum 31. März (Kennziffer B VI 6 j 2012, 10. lpp.).

67 – Skat. šādu tīmekļa vietnes adresi: http://www.justizvollzug-bayern.de/JV/Anstalten/Zustaendigkeiten.