Apvienotās lietas T‑274/08 un T‑275/08

Itālijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

ELGF – Dalībvalstu maksājumu aģentūru grāmatojumu noskaidrošana attiecībā uz ELGF finansētajiem izdevumiem – Summas, kuras ir jāatgūst no Itālijas Republikas gadījumā, ja paredzētajos termiņos nav veikta atgūšana – Finansiālo seku jēdziens – Procentu iekļaušana – Regulas (EK) Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkts

Sprieduma kopsavilkums

Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – ELGF finansējums – Grāmatojumu noskaidrošanas procedūra

(Padomes Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkts)

Regulas Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu 32. panta 5. punkts attiecas uz īpašām situācijām, kurās dalībvalsts nav atguvusi summas, kas maksājamas pārkāpuma vai nolaidības gadījumā, četru gadu laikā pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas vai astoņos gados pēc valsts tiesā notikušās tiesvedības saistībā ar atgūšanu. Šādos gadījumos ir noteikts, ka 50 % no neatgūšanas finansiālajām sekām sedz attiecīgā dalībvalsts un 50 % sedz no Kopienas budžeta.

Interpretējot Kopienu tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī konteksts un ar tiesisko regulējumu, pie kura pieder šī norma, sasniedzamie mērķi. Pirmkārt, jēdzienam “finansiālās sekas” ir plaša nozīme, jo ar to var saprast jebkādas finansiāla rakstura sekas, kas saistītas ar nepamatoti izmaksāto summu neatgūšanu. Procenti, kas maksājami saskaņā ar minētās regulas 32. panta 1. punktu, neapšaubāmi ir vienas no šīm sekām.

Otrkārt, šo gramatisko interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 1290/2005 34. panta 1. punkta a) apakšpunkts, saskaņā ar kuru par piešķirtajiem ieņēmumiem Regulas Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, 18. panta nozīmē uzskata summas, kas saskaņā ar šīs regulas 31., 32. un 33. pantu jāpārskaita Kopienas budžetā, tostarp uzkrātos procentus. Šī interpretācija ir saderīga arī ar grāmatojumu noskaidrošanas procedūras vispārējo sistēmu. Būtībā Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkts ir jālasa, ņemot vērā šīs regulas 32. panta 1. punktu, kas ir uzskatāms par vispārējo regulējumu attiecībā uz summu, kuras maksājamas pārkāpuma vai nolaidības gadījumā saistībā ar līdzekļu izmantošanu, atmaksāšanu Kopienai. Tiktāl, ciktāl šī panta 5. punkts negroza procentu ieskaitīšanas principu, bet tikai sadala finansiālo atbildību starp dalībvalsti un Kopienas budžetu gadījumā, ja maksājamās summas nav atgūtas saprātīgā termiņā, no tā skaidri izriet, ka šīs regulas 32. panta 5. punktā minētās finansiālās sekas attiecas gan uz pamatsummām, gan uz saistībā ar tām uzkrātajiem procentiem.

Treškārt, no Regulas Nr. 1290/2005 preambulas, it īpaši no tās 25. un 26. apsvēruma, izriet, ka finansiālās līdzatbildības sistēmas, kas ieviesta ar šīs regulas 32. panta 5. punktu, mērķis ir aizsargāt Kopienas budžeta finanšu intereses, nosakot attiecīgajai dalībvalstij pienākumu atmaksāt daļu no summām, kuras jāmaksā pārkāpuma rezultātā un kuras nav atgūtas pieņemamā termiņā. Pienākums atgūt procentus, kuri uzkrāti laika posmā no brīža, kurā konstatēts pārkāpums, līdz brīdim, kurā attiecīgās summas tiek faktiski atgūtas, ir kompensējoša rakstura tiktāl, ciktāl procenti attiecas uz Kopienas budžetam radušos īslaicīgu zaudējumu tā fakta dēļ, ka tā nav saņēmusi tai aprēķinātos finanšu līdzekļus.

Ceturtkārt, princips, saskaņā ar kuru procenti ir pamatsummas papildinājums un tiem tiek piemērota tāda pati grāmatvedības uzskaites sistēma, ir plaši piemērojams tiesiskā regulējuma kontekstā, kas attiecas uz Kopienas budžetu, kā to apliecina arī Regulas Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1605/2002, 86. panta 1. punkts, ar kuru piemēro pēdējās minētās regulas 71. panta 4. punktu un kurā precizēts, ka, neskarot īpašos noteikumus, kas jāievēro, piemērojot nozaru noteikumus, par jebkuru debitoru parādu, kas nav atmaksāts, jāmaksā procenti.

(sal. ar 36., 37., 39.–41., 44. un 45. punktu)