PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2007. gada 31. janvārī
Lieta T‑166/04
C
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Ierēdņi – Pirmās instances tiesas sprieduma izpilde – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Dienesta pārkāpums – Iespējas zaudēšana
Priekšmets Prasība, pirmkārt, atcelt netieši izteikto lēmumu noraidīt prasītāja pieteikumu par Pirmās instances tiesas pasludinātā sprieduma izpildi, kā arī, ja nepieciešams, atcelt lēmumu par prasītāja 2004. gada 12. februāra sūdzības noraidījumu un, otrkārt, prasība par iespējami nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu
Nolēmums Izbeigt tiesvedību attiecībā uz prasījumiem atcelt tiesību aktu. Piespriest Komisijai samaksāt prasītājam C summu EUR 15 000 apmērā. Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību
(EKL 233. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
2. Ierēdņi – Prasība – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Izpildes pienākums
(EKL 233. pants)
3. Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība
(EKL 233. pants; Civildienesta noteikumu 91. pants)
1. Principā sprieduma, ar kuru atceļ iestādes aktu, adresātu tieši skar veids, kādā iestāde izpilda šo spriedumu. Tādēļ šim adresātam ir tiesības prasīt Kopienu tiesai konstatēt iespējamo iestādes pienākumu, kas tai ir saistoši saskaņā ar piemērojamajām normām, neizpildi.
Tomēr minētais nav spēkā un tiesvedība ir jāizbeidz attiecībā uz prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas celti saistībā ar prasību, ar ko apstrīd veidu, kādā iestāde ir izpildījusi spriedumu, ar kuru atceļ prasītāja kandidatūras noraidījumu vakantai amata vietai, ja viņš ir devies pensijā pēc prasības celšanas. Faktiski attiecīgajai iestādei tādējādi nav jāizvērtē prasītāja kandidatūra konkrētajam amatam, kā rezultātā vienīgais iespējamais izpildes pasākums pret viņu būtu atlīdzības piešķiršana. Tomēr gadījumā, kad šādā prasībā ietverti arī prasījumi par zaudējumu atlīdzību, ir jābalstās – lai varētu izvērtēt iestādei pārmestās rīcības tiesiskumu – uz pamatiem un argumentiem, kas izvirzīti prasībā par tiesību akta atcelšanu.
(skat. 25.–27. un 29. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1989. gada 28. februāris, 341/85, 251/86, 258/86, 259/86, 262/86, 266/86, 222/87 un 232/87 Van der Stijl u.c./Komisija, Recueil, 511. lpp., 18. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1999. gada 22. aprīlis, T‑148/96 un T‑174/96 Brognieri/Komisija, Recueil FP, I‑A‑65. un II‑329. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Administrācija pārkāpj EKL 233. pantu un izdara dienesta pārkāpumu, kas var būt pamats tās atbildībai, ja, pamatojoties uz izpildes neiespējamību, tā atturas veikt jebkādu pasākumu, lai izpildītu spriedumu par tiesību akta atcelšanu, un kad tā pat neveic nekādu darbību attiecībā uz prasītāju, lai izmantotu noregulējuma iespēju. Faktiski, ja objektīvi apstākļi administrācijai neļauj izpildīt spriedumu par tiesību akta atcelšanu, pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses nozīmē tās pienākumu pēc iespējas ātrāk informēt par to prasītāju, kā arī uzsākt dialogu ar viņu, lai vienotos par taisnīgu kompensāciju sakarā ar ciesto kaitējumu.
(skat. 49. un 52. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2000. gada 12. decembris, T‑11/00 Hautem/EIB, Recueil, II‑4019. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra.
3. Kad administrācija pieļauj dienesta pārkāpumu, neizpildot savu pienākumu izpildīt spriedumu, ar kuru ir noraidīta prasītāja kandidatūra vakantai amata vietai, papildu darba samaksu un pensiju, ko prasītājs būtu saņēmis, ja viņš būtu ticis iecelts attiecīgajā amatā, nevar uzskatīt par pietiekami konkrētu kaitējumu, lai varētu pamatot tiesības uz atlīdzinājumu. Faktiski, pat ja nebūtu prettiesiskas rīcības, kā rezultātā tika atcelts viņa kandidatūras noraidījums, prasītājam nebija nekādas garantijas par savu galīgo iecelšanu amatā, tā kā šāds pasākums pēc savas būtības ir hipotētisks, jo ir saistīts ar plašu rīcības brīvības, kas piešķirta iecēlējinstitūcijai darbā pieņemšanas un paaugstināšana amatā jomā, izmantojumu gan attiecībā uz salīdzinošu kandidātu nopelnu izvērtējumu, gan savu darbinieku pieņemšanas darbā procedūras organizāciju.
Turpretim morālā aspekta kontekstā kaitējums, kas nodarīts ar administrācijas prettiesisko rīcību, ir reāls un konkrēts. Faktiski, tā kā prasītāja nopelni netika pienācīgi ņemti vērā, viņš noteikti cieta morālo kaitējumu, ko radīja apziņa, ka sakarā ar administrācijas prettiesisko rīcību ir zaudēta iespēja ieņemt attiecīgo amatu un redzēt, ka viņa spējas tiek novērtētas. Tā kā administrācija nebija veikusi nekādus izpildes pasākumus, lai, ievērojot tiesiskos nosacījumus, ņemtu vērā prasītāja kandidatūru, viņa ciestā iespējas zaudēšana kļūst par galīgu un konkrētu dienā, kad ir atteikta aktu atceļošā sprieduma izpilde.
Administrācija šajā ziņā nevar pamatoties uz judikatūru, atbilstoši kurai Kopienu tiesas atcelts lēmums, kas ir šāda morāla kaitējuma pamatā, principā ir pietiekams tā atlīdzinājumam. Šāds apsvērums balstīts uz administrācijas pienākumu veikt sprieduma izpildes pasākumus.
(skat. 66., 68. un 70.–72. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1977. gada 27. oktobris, 126/75, 34/76 un 92/76 Giry/Komisija, Recueil, 1937. lpp., 28. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2002. gada 11. jūnijs, T‑365/00 AICS/Parlaments, Recueil, II‑2719. lpp., 79. un 80. punkts.