TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2014. gada 17. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – 7. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants – Patērētāju līgumi – Hipotekārā kredīta līgums – Negodīgi noteikumi – Procedūra piedziņas vēršanai uz hipotēku – Tiesības celt prasību
Lieta C‑169/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, ko Audiencia Provincial de Castellón (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 2. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 7. aprīlī, tiesvedībā
Juan Carlos Sánchez Morcillo,
María del Carmen Abril García
pret
Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Levits (referents), M. Bergere [M. Berger], S. Rodins [S. Rodin] un F. Biltšens [F. Biltgen],
ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 30. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Sànchez Morcillo un Abril García vārdā – P. Medina Aina, procurador de los tribunales, kurai palīdz un P. J. Bastida Vidal, abogado,
– Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA vārdā – B. García Gómez un J. Rodriguez Cárcamo, abogados,
– Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta un A. Rubio González, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Owsiany‑Hornung un E. Gippini Fournier un M. van Beek, pārstāvji,
uzklausījusi ģenerāladvokātu,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) 7. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp J. C. Sánchez Morcillo un M. del C. Abril García, [no vienas puses], un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA (turpmāk tekstā – “Banca Bilbao”), [no otras puses], sakarā ar to iebildumiem pret piedziņas vēršanu uz hipotēku, kas bija nodibināta attiecībā uz viņu mājokli.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 93/13 preambulas devītajā apsvērumā ir noteikts:
“[..] preču un pakalpojumu ieguvējiem [ir] jābūt aizsargātiem pret pārdevēja vai piegādātāja pilnvaru ļaunprātīg[u] izmantošan[u] [..]”.
4 Šīs Direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.”
5 Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:
“1. Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.
2. Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.
[..]
3. Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”
6 Atbilstoši šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punktam:
“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”
7 Direktīvas 93/13 pielikumā ir uzskaitīti tās 3. panta 3. punktā paredzētie noteikumi. Tajā cita starpā ir ietverti šādi noteikumi:
“1. Noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir šādas:
[..]
q) izslēgt vai kavēt patērētāja tiesības celt prasību tiesā vai izmantot jebkādus citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo īpaši, pieprasot patērētājam iesniegt sūdzības tikai šķīrējtiesā, uz ko neattiecas juridiskas normas, nevajadzīgi ierobežojot tam pieejamos pierādījumus vai liekot tam pierādīt faktus, kurus atbilstoši attiecīgajiem tiesību aktiem vajadzētu pierādīt citai līguma pusei.
[..]”
Spānijas tiesības
8 Ar 2013. gada 14. maija Likuma 1/2013 par ieķīlātāju aizsardzības stiprināšanas pasākumiem, parādu restrukturizāciju un sociālo īri (Ley 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social; 2013. gada 15. maija BOE [Boletín Oficial del Estado] Nr. 116, 36373. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 1/2003”) III nodaļu tika grozīts 2000. gada 7. janvāra Civilprocesa kodekss (Ley de enjuiciamiento civil, 2000. gada 8. janvāra BOE Nr. 7, 575. lpp.), savukārt šī nodaļa pati tika grozīta ar 2013. gada 28. jūnija Karaļa dekrētlikumu Nr. 7/2013 par steidzamiem nodokļu un finanšu pasākumiem un pētījumu, attīstības un inovāciju veicināšanu (Decreto‑ley 7/2013 de medidas urgentes de naturaleza tributaria, presupuestarias y de fomento de la investigación, el desarrollo y la innovación; 2013. gada 29. jūnija BOE Nr. 155, 48767. lpp.; turpmāk tekstā – “LEC”).
9 LEC 695. pantā, kas attiecas uz procedūru iebildumu izteikšanai par piedziņas vēršanu uz hipotēku, ir noteikts:
“1. Šajā nodaļā minētajos procesos parādnieks var celt iebildumus pret izpildi tikai tad, ja tie ir pamatoti ar:
(1) nodrošinājuma vai nodrošinātā prasījuma dzēšanu, [..]
(2) kļūdu pieprasāmās summas aprēķinā, [..]
(3) ja izpilde ir vērsta pret kustamu īpašumu, kas apgrūtināts ar hipotēku, vai īpašumu, kas bijis ķīla bez nodošanas valdījumā, minētā īpašuma atkārtotu ieķīlāšanu, apgrūtināšanu ar nekustamu vai kustamu hipotēku vai pirms apgrūtinājuma noteiktu arestu, kas ir tiesvedības pamatā un kas ir jāapliecina ar attiecīgu reģistra izziņu;
(4) līguma noteikuma negodīgo raksturu, kas ir pamats izpildei vai kas ir ļāvis noteikt pieprasāmo summu.
2. Ja ir izvirzīti iepriekšējā punktā minētie iebildumi, tiesas sekretārs aptur izpildi un uzaicina lietas dalībniekus ierasties tiesā, kas ir izdevusi izpildes rīkojumu. Starp uzaicinājumu ierasties tiesā un attiecīgo tiesas sēdi ir jābūt vismaz piecpadsmit dienām. Šajā sēdē tiesa uzklausa lietas dalībniekus, pieņem tai iesniegtos dokumentus un divu dienu laikā rīkojuma veidā pieņem atbilstošu nolēmumu.
3. Lēmums, ar kuru tiek apmierināts iebildums, kas ir pamatots ar šī panta 1. punktā paredzēto pirmo vai trešo iemeslu, aptur izpildi; ar šādu iebilduma, kas ir balstīts otro iemeslu, apmierināšanu tiek noteikta summa, attiecībā uz kuru ir jāturpina izpilde.
Ja tiek izvēlēts ceturtais iemesls, tad izpilde tiek apturēta, ar nosacījumu, ka izpildes pamats ir līguma noteikums. Pretējā gadījumā izpilde tiek turpināta, noraidot lūgumu piemērot negodīgu noteikumu.
4. Nolēmums, ar kuru liek apturēt izpildi vai nepiemērot negodīgu noteikumu, var tikt pārsūdzēts.
Atskaitot šos gadījumus, nolēmumi par šajā pantā minētajiem iebildumiem nav nekādi pārsūdzami un to sekas attiecas tikai un vienīgi uz to piespiedu izpildes procesu, kurā tie ir pieņemti.”
10 LEC 552. pantā, kurš attiecas uz prasības celšanu gadījumā, kad izpildes noteikšana tiek atteikta, ir paredzēts:
“1. Ja tiesa uzskata, ka nav izpildīti likumā prasītie noteikumi un nosacījumi, lai varētu noteikt izpildi, tā izdod rīkojumu par izpildes atteikšanu.
Ja tiesa uzskata, ka viens no noteikumiem, kas ietverti 557. panta 1. punktā paredzētajos izpildes rīkojumos, var tikt uzskatīts par negodīgu, tā uzklausa lietas dalībniekus piecpadsmit dienu laikā. Tos uzklausījusi, tā piecu darba dienu laikā pieņem lēmumu saskaņā ar 561. panta 1. punkta 3. apakšpunkta normām.
2. Par rīkojumu par izpildes neveikšanu var iesniegt tiešu pārsūdzību, un šo pārsūdzību var iesniegt vienīgi kreditors. Tāpat kreditors var, ja vēlas, lūgt tai pašai tiesai pārskatīt viņa lūgumu pirms pārsūdzības iesniegšanas.
3. Tiklīdz kā rīkojums par izpildes noraidīšanu ir kļuvis galīgs, kreditors var apmierināt savus prasījumus vienīgi atbilstošā parastā tiesvedībā, ja to neliedz galīgā sprieduma vai lēmuma, uz ko ir ticis balstīts izpildes lūgums, res judicata spēks.”
11 Saskaņā ar LEC 557. pantu, kas attiecas uz procedūru iebildumu izteikšanai par izpildi, kas balstīta uz prettiesiskiem vai patvaļīgiem rīkojumiem:
“1. Ja izpilde tiek noteikta saskaņā ar rīkojumiem, kas paredzēti 517. panta 2. punkta 4., 5., 6. un 7. apakšpunktā, kā arī saskaņā ar citiem 517. panta 2. punkta 9. apakšpunktā paredzētajiem dokumentiem, kam ir izpildes spēks, parādnieks var pret to iebilst šajā pantā paredzētajā termiņā un kārtībā vienīgi tad, ja tas atsaucas uz vienu no šādiem pamatiem:
[..]
7° nodaļa ietver negodīgus noteikumus.
2. Ja tiek iesniegts iepriekšējā punktā minētais iebildums, Secretario Judicial aptur izpildi, izmantojot procesa organizatorisko pasākumu.”
12 LEC 561. panta 1. punktā, kas attiecas uz rīkojumu, ar kuru tiek lemts par iebildumu ar lietas būtību saistīta iemesla dēļ, ir noteikts:
“1. Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas saistībā ar iebildumu par izpildi, kas nav balstīts uz procesuāliem pārkāpumiem, un pēc iespējamās tiesas sēdes tiesa ar rīkojumu un vienīgi izpildes nolūkā pieņem vienu no šādiem lēmumiem:
(1) izdot rīkojumu par izpildes turpināšanu noteiktas summas apmērā, ja iebildums tiek noraidīts pilnībā. Ja iebildums ir bijis balstīts uz pārmērīgu prasījumu, kas ir ticis daļēji apmierināts, tad izpilde tiek noteikta par atbilstošo summu.
Ar rīkojumu, ar kuru iebildums tiek noraidīts pilnībā, tiek piespriests parādniekam atlīdzināt ar šī rīkojuma izdošanu saistītos izdevumus saskaņā ar 394. panta noteikumiem, kuri attiecas uz piespriešanu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.
(2) atzīt, ka nav nepieciešams uzsākt izpildi, ja tiek apmierināts viens no 556. un 557. pantā minētajiem iemesliem vai ja tiek uzskatīts, ka pārmērīgs prasījums, kas tiek pieļauts saskaņā ar 558. pantu, ir pilnībā pamatots.
(3) ja tiek konstatēts viena vai vairāku noteikumu negodīgais raksturs, tad tiek izdots rīkojums, ar kuru tiek precizētas sekas, vai nu nolemjot, ka izpilde nav jāveic, vai nu nosakot izpildi bez noteikumu, kas tiek uzskatīti par negodīgiem, piemērošanas.
2. Ja pret izpildi izvirzītais iebildums tiek apmierināts, tad izpildei vairs nav nozīmes un sekvestrs, kā arī pieņemtie pasākumi, kuri garantē piešķīrumu, tiek atcelti, atkārtoti nostādot parādnieku situācijā, kādā tas atradās pirms izpildes saskaņā ar 533. un 534. pantu. Tāpat arī kreditoram ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, kas radušies iebildumu procesā.
3. Rīkojumu, ar kuru tiek lemts par iebildumu, var pārsūdzēt, un ar to netiek apturēta izpilde, ja ar pārsūdzēto nolēmumu ir ticis noraidīts iebildums.
Ja ar pārsūdzēto nolēmumu tiek apmierināts iebildums, tad kreditors var prasīt saglabāt sekvestrus un pieņemtos nodrošināšanas pasākumus un lūgt veikt atbilstošus pasākumus saskaņā ar šī likuma 697. pantu. Šajā gadījumā tiesa lemj, izdodot rīkojumu, un to dara ar nosacījumu, ka kreditors ir nodrošinājis pietiekamu depozītu, kas ir norādīts tajā pašā nolēmumā, lai garantētu kompensāciju, uz kādu parādnieks būtu tiesīgs, ja iebildums tiktu apmierināts.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
13 No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka prasītāji pamatlietā 2003. gada 9. jūnijā ar Banco Bilbao parakstīja notariālu aktu par hipotekārā aizdevuma piešķiršanu par summu EUR 300 500, ieķīlājot savu mājokli.
14 Minētās summas atmaksas termiņš bija 2028. gada 30. jūnijs, sadalot to pa 360 ikmēneša maksājumiem. Parādnieku samaksas pienākuma nepildīšanas gadījumā Banco Bilbao bija tiesīga pieprasīt prasītājiem pamatlietā piešķirtā aizdevuma priekšlaicīgu atmaksu. Aizdevuma līguma 6.a punktā bija norādīti nokavējuma procenti ir 19 % gadā, likumisko procentu likmei Spānijā pamatlietas attiecīgā perioda laikā esot 4 % gadā.
15 Prasītāju pamatlietā pienākuma veikt ikmēneša maksājumus šī aizdevuma atmaksai neizpildes dēļ Banco Bilbao 2011. gada 15. aprīlī pieprasīja visas aizdevuma summas kopā ar parastajiem un nokavējuma procentiem atmaksu, kā arī ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē.
16 Pēc procedūras piedziņas vēršanai uz hipotēku uzsākšanas prasītāji pamatlietā iesniedza pret to iebildumu, kas tika noraidīts ar Juzgado de Primera Instancia nr° 3 de Castellón (Kasteljonas Pirmās instances tiesas trešā palāta) 2013. gada 19. jūnija lēmumu. Prasītāji pamatlietā pārsūdzēja šo nolēmumu, kurš, to atzīstot par pieņemamu, tika nodots izskatīšanai Audiencia Provincial de Castellón (Kasteljonas provinces tiesa).
17 Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan Spānijas civilprocesā tiek pieļauta apelācijas sūdzības iesniegšana par nolēmumu, ar ko, apmierinot parādnieka iesniegtu iebildumu, tiek izbeigta procedūra piedziņas vēršanai uz hipotēku, tajā turpretim netiek pieļauta iespēja parādniekam, kura iebildums ir ticis noraidīts, iesniegt apelācijas sūdzību par pirmās instances nolēmumu, ar ko tiek uzdota izpildes procedūras turpināšana.
18 Iesniedzējtiesai bija nopietnas šaubas par šī valsts tiesiskā regulējuma saderību ar patērētāju tiesību aizsardzības mērķi, kāds ir Direktīvai 93/13, kā arī ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kādas ir paredzētas Hartas 47. pantā. Šī tiesa precizē, ka pārsūdzības tiesību piešķiršana parādniekiem varētu izrādīties vēl nozīmīgāka tāpēc, ka noteikti pamatlietā apskatāmā aizdevuma līguma noteikumi var tikt uzskatīti par “negodīgiem” Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē.
19 Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Castellón nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 93/13/EK] 7. panta 1. punkts, kurš nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka patērētāju interesēs eksistē adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu līgumos, kurus profesionāļi [pārdevēji vai piegādātāji] ir noslēguši ar patērētājiem, nepieļauj tādu procesuālo normu kā LEC 695. panta 4. punkts, kurš – ciktāl runa ir par tiesībām celt prasību par nolēmumu, ar kuru tiek lemts par iebildumu pret izpildi, kas vērsta pret hipotekāri ieķīlātām vai ieķīlātām lietām – ļauj pārsūdzēt tikai tādu rīkojumu, ar kuru tiek nolemts izbeigt tiesvedību vai nepiemērot negodīgu noteikumu, un kurš izslēdz pārsūdzību citos gadījumos, tādējādi radot tādas tūlītējas sekas – lai gan kreditors var iesniegt pārsūdzību, ja ir apmierināts atbildētāja iebildums pret izpildi un ja ir pieņemts lēmums izbeigt tiesvedību vai nepiemērot negodīgu noteikumu –, ka parādnieks – patērētājs – nevar iesniegt pārsūdzību, ja viņa iebildums ir ticis noraidīts?
2) Vai Direktīvā 93/13/EEK paredzētajā Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā attiecībā uz patērētāju aizsardzību principi par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesībām uz taisnīgu tiesu un pušu procesuālo tiesību vienlīdzību, kas ir paredzēti Hartas 47. pantā, nepieļauj tādu valsts tiesību norma kā [LEC] 695. panta 4. punkts, kurš, ciktāl runa ir par tiesībām celt prasību par nolēmumu, ar kuru tiek lemts par iebildumu pret izpildi, kas vērsta pret hipotekāri ieķīlātām vai ieķīlātām lietām, ļauj pārsūdzēt tikai tādu rīkojumu, ar kuru nolemj izbeigt tiesvedību vai nepiemērot negodīgu noteikumu, un kurš izslēdz prasības celšanu citos gadījumos, tādējādi radot tādas tūlītējas sekas – lai gan kreditors var iesniegt pārsūdzību, ja ir apmierināts atbildētāja iebildums pret izpildi un ja ir pieņemts lēmums izbeigt tiesvedību vai nepiemērot negodīgu noteikumu –, ka parādnieks nevar iesniegt pārsūdzību, ja viņa iebildums ir ticis noraidīts?”
20 Pēc iesniedzējtiesas lūguma Tiesas priekšsēdētājs šo lietu nolēma izskatīt paātrinātā tiesvedībā, kāda ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktā (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:1388).
Par prejudiciālajiem jautājumiem
21 Ar diviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, skatot to kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu izpildes pasākumu sistēmu, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka procedūru piedziņas vēršanai uz hipotēku nevar apturēt tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, un tā var savā galīgajā nolēmumā vienīgi piešķirt kompensāciju par zaudējumiem, kas nodarīti patērētājam, jo pēdējais minētais kā parādnieks, pret kuru vērsta piedziņa, nevar pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru noraidīts viņa iebildums pret šo izpildi, savukārt profesionālis – kreditors, kurš pieprasa piedziņu, var pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru tiek uzdots izbeigt tiesvedību vai negodīgais noteikums tiek uzskatīts par nepiemērojamu.
22 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar profesionāli [pārdevēju vai piegādātāju] ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni (spriedumi Barclays Bank, C‑280/13, EU:C:2014:279, 32. punkts, un Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 44. punkts).
23 Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Runa ir par imperatīvu normu, kas ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (spriedums Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Šādā kontekstā Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgais raksturs un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un profesionāli [pārdevēju vai piegādātāju] pastāvošā nelīdzsvarotība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums (spriedumi Aziz, EU:C:2013:164, 46. punkts, un Barclays Bank, EU:C:2014:279, 34. punkts).
25 Valsts izpildes procedūras, piemēram, procedūra piedziņas vēršanai uz hipotēku, ir pakļautas no šīs Tiesas judikatūras izrietošajām prasībām, kuru mērķis ir patērētāju efektīva aizsardzība.
26 Tādējādi šādu tiesvedību ietvaros Tiesa jau ir atzinusi, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas tiesai, kura izskata pieteikumu par maksājuma rīkojuma izdošanu, neļauj pēc savas ierosmes in limine litis vai kādā citā procesa stadijā, lai gan tās rīcībā ir visi vajadzīgie tiesiskie un faktiskie elementi, izvērtēt profesionāļa [pārdevēja vai piegādātāja] un patērētāja noslēgtajā līgumā ietverta noteikuma par nokavējuma procentiem negodīgumu, ja patērētājs nav cēlis iebildumus (skat. spriedumu Banco Español de Crédito, EU:C:2012:349, 57. punkts).
27 Tāpat Tiesa arī nolēma, ka šī direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram, lai gan tajā nav paredzēta iespēja procedūrā piedziņas vēršanai uz hipotēku izvirzīt iebildumus par līguma noteikuma, kas ir izpildes raksta pamatā, negodīgo raksturu, tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence vērtēt šāda noteikuma negodīgo raksturu, nav atļauts veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt minēto izpildes procedūru, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (skat. spriedumu Aziz, EU:C:2013:164, 64. punkts).
28 Tāpat Tiesas judikatūrā šajā ziņā ir noteikts, ka Direktīva 93/13 nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram par izpildi atbildīgajai tiesai procedūrā piedziņas vēršanai uz hipotēku nav atļauts ne pēc savas ierosmes, ne pēc patērētāja pieteikuma izvērtēt līguma, no kura izriet pieprasītais parāds, noteikuma, kas ir izpildes raksta pamatā, negodīgo raksturu, nedz arī veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt izpildes procedūru, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesas, kura atbilstoši izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence pārbaudīt šāda noteikuma negodīgo raksturu, galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (rīkojums Banco Popular Español, C‑537/12 un C‑116/13, EU:C:2013:759, 60. punkts).
29 Saskaņā ar šo judikatūru un it īpaši pēc sprieduma lietā Aziz (EU:C:2013:164) pasludināšanas ar Likumu Nr. 1/2013 tika grozīti cita starpā tie LEC panti, kas attiecas uz izpildes, kas vērsta pret hipotekāri ieķīlātām vai ieķīlātām lietām, procedūru, paredzot 695. panta 1. punktā iespēju parādniekam iebilst pret procedūrām piedziņas vēršanai uz hipotēku, atsaucoties uz līguma noteikuma, kas ir izpildes pamatā, negodīgo raksturu.
30 Šīs likumdošanas izmaiņas ir radījušas problēmu, kas ir nepieredzēta salīdzinājumā ar to, kāda bija spriedumā lietā Aziz (EU:C:2013:164) un rīkojumā lietā Banco Popular Español un Banco de Valencia (EU:C:2013:759). Šī problēma ir saistīta ar to, ka valsts tiesību akti ierobežo tiesības pārsūdzēt šo lēmumu tikai gadījumā, ja pirmās instances tiesa ir apmierinājusi iebildumu, kas ir balstīts uz līguma noteikuma negodīgo raksturu, kurš ir bijis par pamatu izpildei, tādējādi ar minēto tiesisko regulējumu radot atšķirīgu attieksmi pret profesionāli un patērētāju kā lietas dalībniekiem. Ciktāl pārsūdzība ir iespējama tikai tad, ja iebildums ir atzīts par pamatotu, profesionālim ir tiesības pārsūdzēt lēmumu, kas ir pretrunā tā interesēm, savukārt iebilduma noraidīšanas gadījumā patērētājam nav šādas iespējas.
31 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, tā kā valsts tiesībās paredzētie piespiedu izpildes mehānismi nav saskaņoti, noteikumi apelācijas iesniegšanai par lēmumu, ar kuru tiek lemts par līguma noteikuma, kas ir ticis pieļauts procedūrā piedziņas vēršanai uz hipotēku, likumību, ietilpst dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu. Tomēr Tiesa uzsvēra, ka minētajiem noteikumiem ir jāatbilst diviem nosacījumiem, proti, tie nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē valsts tiesībām pakļautas līdzīgas situācijas (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu patērētājiem Savienības tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (šajā ziņā skat. spriedumus Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 24. punkts; Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 38. punkts; Aziz, EU:C:2013:164, 50. punkts, un Barclays Bank, EU:C:2014:279, 37. punkts).
32 Runājot, pirmkārt, par līdzvērtības principu, jānorāda, ka Tiesas rīcībā nav neviena elementa, kas tai radītu šaubas par pamatlietā izskatāmā tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam.
33 Patiesībā no LEC 695. panta 1. un 4. punkta izriet, ka Spānijas procesuālo tiesību sistēma neparedz, ka patērētājs var iesniegt apelācijas sūdzību par lēmumu, ar kuru ir ticis noraidīts tā iebildums pret izpildi, ne tikai gadījumā, kad šis iebildums saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. pantu ir balstīts uz negodīgu noteikumu līgumā, kas noslēgts starp profesionāli un patērētāju, bet arī gadījumā, kad tas ir balstīts uz valsts sabiedriskās kārtības normas pārkāpumu, taču tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai (skat. spriedumu Aziz, EU:C:2013:164, 52. punkts).
34 Pirmkārt, attiecībā uz efektivitātes principu, Tiesa jau ir nospriedusi, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procesā, šā procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šajā ziņā attiecīgajos gadījumos ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un efektīva procesa norise (skat. spriedumu Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León, C‑413/12, EU:C:2013:800, 34. punkts, kā arī Pohotovosť, EU:C:2014:101, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Tādējādi dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību, kādas attiecīgajām personām izriet no Direktīvas 93/13, efektivitāti pret negodīgu noteikumu izmantošanu nozīmē prasību [nodrošināt] tiesību aizsardzību tiesā, kas ir paredzēta arī Hartas 47. pantā, un šī prasība ir jāievēro valsts tiesai (šajā ziņā skat. spriedumu Banif Plus Bank, C‑472/11, EU:C:2013:88, 29. punkts). Šī aizsardzība ir jāpiemēro gan attiecībā uz to tiesu noteikšanu, kuras ir kompetentas izskatīt uz Savienības tiesībām balstītas prasības, gan arī attiecībā uz procesuālo noteikumu definēšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Alassini u.c., no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 49. punkts).
36 Tomēr šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesībām efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips attiecas nevis uz tiesībām piekļūt vairākām tiesu instancēm, bet gan tikai uz tiesībām piekļūt tiesai (šajā ziņā skat. spriedumu Samba Diouf, C‑69/10, EU:C:2011:524, 69. punkts). Tāpēc fakts, ka patērētājs kā parādnieks procedūrā piedziņas vēršanai uz hipotēku var celt prasību tiesā tikai vienā instancē, lai īstenotu savas Direktīvā 93/13 paredzētās tiesības, kā tāds nedrīkst tikt uzskatīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām.
37 Taču, ja tiek ņemta vērā strīdīgās procesuālās normas vieta visā procedūrā kopumā, tad ir jāizdara šādi konstatējumi.
38 Pirmkārt, ir jānorāda, ka no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Spānijas procesuālajām tiesību normām piedziņas vēršanu pret tādu hipotēkas objektu – nekustamu īpašumu, kas skar patērētāja būtiskas vajadzības, proti, nodrošina mājokli, var ierosināt profesionālis, pamatojoties uz notariālu aktu par piespiedu izpildi, un tiesai pat nav nepieciešams pārbaudīt šī akta saturu, lai atklātu viena vai vairāku šī akta noteikumu iespējamo negodīgo raksturu. Šāda profesionālim piešķirta privilēģija liek vēl jo vairāk nodrošināt patērētāja kā parādnieka iespēju efektīvi aizsargāt savas tiesības tiesā.
39 Runājot par izpildes tiesas veikto kontroli, ir jānorāda, pirmkārt, ka, kā to tiesas sēdē apstiprināja Spānijas valdība, neskatoties uz LEC grozīšanu ar Likumu 1/2013 pēc sprieduma lietā Aziz (EU:C:2013:164), LEC 552. panta 1. punkts neuzliek šai tiesai pienākumu pēc savas ierosmes izvērtēt to līguma noteikumu iespējamo negodīgo raksturu, uz kuriem ir balstīta prasība [par izpildi], jo šī pārbaude ir fakultatīva.
40 Otrkārt, saskaņā ar LEC 695. panta 1. punktu, kas tika grozīts ar Likumu 1/2003, parādnieks, pret kuru ir uzsākta piedziņas vēršana uz hipotēku, var pret to iebilst, it īpaši, ja šī piedziņa ir balstīta uz kāda no līguma noteikumiem, kuri ir bijuši pamatā izpildei vai uz kuru pamata ir noteikta pieprasāmā summa, negodīgo raksturu.
41 Tomēr šajā ziņā ir jāuzsver, ka atbilstoši LEC 552. panta 1. punktam uz iebilduma, kas ir balstīts uz līguma noteikuma negodīgo raksturu, pārbaudi tiesā attiecas laika ierobežojumi, piemēram, lietas dalībnieki ir jāuzklausa piecpadsmit dienu laikā un nolēmums ir jāpieņem piecu dienu laikā.
42 Turklāt jāatzīmē, ka saskaņā ar Tiesai iesniegto informāciju Spānijas procesuālo tiesību sistēmu piedziņas vēršanai uz hipotēku jomā raksturo fakts, ka, tiklīdz kā tiek uzsākta izpildes procedūra, jebkādas citas prasības celšana tiesā, ko var darīt patērētājs, tostarp, lai apstrīdētu izpildraksta spēkā esamību, maksājuma prasību, noteikto raksturu, parāda dzēšanu vai summu, notiek atsevišķā procedūrā un par to tiek pieņemts atsevišķs nolēmums, un ne viena, ne otra rezultātā izpildes procedūra nevar tikt apturēta vai izbeigta, izņemot gadījumā, ja minētais patērētājs pirms papildu piezīmes par parādzīmes izsniegšanu ir izdarījis preventīvu ierakstu ar lūgumu atzīt hipotēku par spēkā neesošu (šajā ziņā skat. spriedumu Aziz, EU:C:2013:164, 55.–59. punkts).
43 Ņemot vērā šo raksturojumu, iebilduma, kuru ir izteicis patērētājs, pret kuru ir vērsta piedziņa uz hipotēku – viņa nekustamo īpašumu, noraidīšanas gadījumā Spānijas procesuālo tiesību sistēma, skatot to kopumā un vērtējot to tādu, kāda tā ir piemērojama pamatlietā, pakļauj minēto patērētāju un pat, kā tas ir pamatlietā, viņa ģimeni riskam pazaudēt viņu mājokli pēc tā piespiedu pārdošanas izsolē, neskatoties uz to, ka izpildes tiesa galu galā un vismaz ātri izvērtē spēkā esamību tiem līguma noteikumiem, uz kuriem profesionālis balsta savu prasību. Aizsardzību, kādu patērētājs – parādnieks vajadzības gadījumā var izmantot kā izrietošu no noteiktas tiesas kontroles, kas tiek veikta procedūrā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības un kas uzsākta paralēli izpildes procedūrai, nevar mazināt šo risku, jo, pat pieņemot, ka šajā kontrolē tiek atklāts negodīgs noteikums, patērētājs saņems nevis nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, proti, viņš netiks nostādīts situācijā, kādā tas atradās pirms nekustamā īpašuma atsavināšanas, bet labākajā gadījumā viņš saņems kompensāciju. Taču šāda iespējamā kompensācija patērētājam piešķirs vienīgi nepilnīgu un nepietiekamu aizsardzību. Tā nav uzskatāma ne par atbilstošu, ne efektīvu līdzekli Direktīvas 93/13 izpratnē, lai pārtrauktu par negodīgu atzīta noteikuma izmantošanu apliecinātā dokumentā, kurā ir paredzēta hipotēkas noteikšana uz nekustamu īpašumu un pamatojoties uz kuru arī notiek šī nekustamā īpašuma atsavināšana (šajā ziņā skat. spriedumu Aziz, EU:C:2013:164, 60. punkts).
44 Otrkārt, vēlreiz ņemot vērā vietu, kāda ir LEC 695. panta 4. punktam Spānijas tiesībās paredzētās procedūras piedziņas vēršanai uz hipotēku kopumā sistēmā, ir jānorāda, ka šī norma atzīst profesionālim kā kreditoram, kas prasa piedziņu, tiesības pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru tiek uzdots apturēt izpildi vai atzīt negodīgo noteikumu par nepiemērojamu, taču neļauj patērētājam īstenot pārsūdzības tiesības attiecībā uz nolēmumiem, ar kuriem tiek noraidīts iebildums pret izpildi.
45 Līdz ar to ir skaidrs, ka iebilduma pret izpildi procedūras, kas ir paredzēta LEC 695. pantā, norise valsts tiesā nostāda patērētāju kā parādnieku, pret kuru tiek vērsta piedziņa, neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar profesionāli kā kreditoru, kurš prasa piedziņu, ciktāl runa ir par to tiesību aizsardzību tiesā, uz kurām var pamatoti atsaukties saskaņā ar Direktīvu 93/13 negodīgu noteikumu izmantošanas gadījumā.
46 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka procesuālā sistēma pamatlietā apdraud Direktīvas 93/13 mērķa īstenošanu. Šī neatbilstība starp procesuālajiem līdzekļiem, kas ir pieejami, no vienas puses, patērētājam un, no otras puses, profesionālim, tikai akcentē šo nevienlīdzību, kas pastāv starp līgumslēdzējām pusēm, kā tas jau tika minēts šā sprieduma 22. punktā, un tā turklāt atspoguļojas, patērētājam un viņa profesionālajam līgumslēdzējam ceļot individuālas prasības (pēc analoģijas skat. spriedumu Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León, EU:C:2013:800, 50. punkts).
47 Turklāt šāda procesuālā sistēma ir pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru īpašais raksturojums tiesvedībām, kādas notiek valsts tiesību ietvaros starp profesionāļiem un patērētājiem, nevar tikt uzskatīts par faktoru, kas var ietekmēt tādu tiesību aizsardzību tiesā, kādas ir pēdējiem minētajiem saskaņā ar Direktīvas 93/13 noteikumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Aziz, EU:C:2013:164, 62. punkts).
48 Tāpat no minētā izriet, ka Spānijas tiesībās gadījumā, kad starp patērētāju un profesionāli notiek procedūra piedziņas vēršanai uz hipotēku, iebilduma pret šīs piedziņas izpildi procedūras norise valsts tiesā, kas ir paredzēta LEC 695. pantā, ir pretrunā pušu procesuālo tiesību vienlīdzības vai procesuālās vienlīdzības principam. Šis princips ir daļa no Hartas 47. pantā garantētā principa par tiesību, kādas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, efektīvu aizsardzību tiesā (šajā ziņā skat. spriedumus Otis u.c., C‑199/11, EU:C:2012:684, 48. punkts, un Banif Plus Bank, EU:C:2013:88, 29. punkts).
49 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips tāpat kā sacīkstes princips izriet no paša lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena, kas nozīmē, ka katrai pusei ir jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus prasījumus, tostarp iesniegt savus pierādījumus apstākļos, kas tai nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi (spriedums Suède u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 88. punkts).
50 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka tāda valsts procedūra piedziņas vēršanai uz hipotēku kā pamatlietā var apdraudēt patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti, ko prasa Direktīva 93/13, skatot to kopā ar Hartas 47. pantu, ciktāl šis procesuālais režīms pastiprina nevienlīdzību starp profesionāļu kā kreditoru, kas prasa piedziņu, no vienas puses, un patērētāju kā parādnieku, pret kuriem tiek vērsta piedziņa, no otras puses, procesuālajām tiesībām, ceļot prasības tiesā, pamatojoties uz tiesībām, kādas pēdējiem minētajiem izriet no Direktīvas 93/13, vēl jo vairāk tāpēc, ka procesuālie noteikumi šo prasību celšanai ir nepilnīgi un nepietiekami, lai pārtrauktu piemērot negodīgus noteikumus apstiprinātos aktos par hipotēkas noteikšanu, uz kuru pamata profesionālis prasa vērst piedziņu uz garantēto nekustamo īpašumu.
51 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, skatot to kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu izpildes pasākumu sistēmu, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka procedūru piedziņas vēršanai uz hipotēku nevar apturēt tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, un tā var savā galīgajā nolēmumā vienīgi piešķirt kompensāciju par zaudējumiem, kas nodarīti patērētājam, jo pēdējais minētais kā parādnieks, pret kuru vērsta piedziņa, nevar pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru noraidīts viņa iebildums pret šo izpildi, savukārt profesionālis – kreditors, kurš pieprasa piedziņu, var pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru tiek uzdots izbeigt tiesvedību vai ar kuru negodīgais noteikums tiek atzīts par nepiemērojamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
52 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 7. panta 1. punkts, skatot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu izpildes pasākumu sistēmu, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka procedūru piedziņas vēršanai uz hipotēku nevar apturēt tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, un tā var savā galīgajā nolēmumā vienīgi piešķirt kompensāciju par zaudējumiem, kas nodarīti patērētājam, jo pēdējais minētais kā parādnieks, pret kuru vērsta piedziņa, nevar pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru noraidīts viņa iebildums pret šo izpildi, savukārt profesionālis – kreditors, kurš pieprasa piedziņu, var pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru tiek uzdots izbeigt tiesvedību vai ar kuru negodīgais noteikums tiek atzīts par nepiemērojamu.
[Paraksti]