Pagaidu versija
VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 5. jūnijā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Pabalsts izglītībai – Lēmums izbeigt noteiktu pabalstu piešķiršanu – Piešķiršanas nosacījumi – Jēdziens “studiju beigas” – Vienlīdzīga attieksme – Labas pārvaldības princips – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Civildienesta noteikumu 85. panta pirmā daļa – Atbildība
Lietā T‑123/23
VA, ko pārstāv N. de Montigny, advokāte,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Bohr un M. Brauhoff, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen], J. Laitenbergers [J. Laitenberger], H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares] un M. Stanku [M. Stancu] (referente),
sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2024. gada 23. janvāra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītājs VA lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) 2022. gada 11. maija lēmumu, ar kuru prasītājam no 2021. gada 1. jūlija tiek liegtas tiesības saņemt apgādājamā bērna pabalstu un pabalstu izglītībai, kā arī liegti nodokļu atvieglojumi saistībā ar apgādājamā bērna pabalstu, un 2022. gada 13. jūnija lēmumu par viņa finansiālo tiesību atgūšanu saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 85. pantu un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas viņam nodarīts šo lēmumu dēļ.
I. Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītājs ir ierēdnis Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariātā.
3 Viņa meita studēja kādā Beļģijas universitātē. 2021. gada 18. jūnijā viņa kārtoja pēdējo sava studiju cikla eksāmenu, 2021. gada 2. jūlijā uzzināja, ka ir nokārtojusi eksāmenus, un 2021. gada 27. augustā saņēma apliecību par eksāmenu nokārtošanu. Akadēmiskais gads beidzās 2021. gada 13. septembrī.
4 Līdz 2021. gada septembrim prasītājs par savu meitu saņēma apgādājamā bērna pabalstu, kā arī pabalstu izglītībai, kas paredzēti Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. un 3. pantā, un nodokļu atvieglojumus saistībā ar apgādājamā bērna pabalstu, kuri noteikti Padomes Regulā (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 (1968. gada 29. februāris), ar ko paredz Eiropas Kopienu nodokļa piemērošanas nosacījumus un procedūru (OV 1968, L 56, 8. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgās finansiālās tiesības”).
5 2021. gada 16. septembrī prasītājs lietojumprogrammā Sysper 2 iesniedza deklarāciju par meitas studiju beigām, norādot, ka viņas pēdējais eksāmens notika 2021. gada 18. jūnijā.
6 Atbilstoši Padomes Lēmumam (ES) 2019/792 (2019. gada 13. maijs), ar kuru Eiropas Komisijai – Atalgojuma un individuālo tiesību birojam (PMO) – uztic īstenot dažas pilnvaras, kas piešķirtas iecēlējinstitūcijai un iestādei, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (OV 2019, L 129, 3. lpp.), PMO ir atbildīgs par Padomes Ģenerālsekretariāta darbinieku individuālo finansiālo tiesību, tai skaitā attiecīgo finansiālo tiesību, administrēšanu un izmaksāšanu.
7 2021. gada 24. septembrī PMO informēja prasītāju, ka, ņemot vērā viņa 2021. gada 16. septembra deklarāciju, prasītājam ar atpakaļejošu spēku no 2021. gada 1. jūlija tiks izbeigtas attiecīgās finansiālās tiesības (turpmāk tekstā – “2021. gada 24. septembra lēmums”). Ar šo lēmumu tika arī precizēts, ka visas nepamatoti saņemtās summas tiks atgūtas atbilstoši Civildienesta noteikumu 85. pantam un ka prasītājs saņems atsevišķu paziņojumu par to minēto summu atgūšanas kārtību, kas nepamatoti saņemtas kopš 2021. gada 1. jūlija. 2021. gada 24. septembra lēmumā bija ietverts 2619,66 EUR atskaitījums no 2021. gada oktobra algas aprēķina, kas atbilst attiecīgo finansiālo tiesību apmēram par laikposmu no 2021. gada jūlija līdz septembrim (turpmāk tekstā – “strīdīgais laikposms”).
8 2022. gada 3. janvārī prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par šo algas aprēķinu (turpmāk tekstā – “pirmā sūdzība”).
9 Ar 2022. gada 5. maija lēmumu iecēlējinstitūcija atcēla 2021. gada 24. septembra lēmumu, kā arī 2021. gada oktobra algas aprēķinā ietverto turpmāko summas atgūšanu un nosūtīja prasītāja lietu kompetentajam dienestam viņa gadījuma pārskatīšanai, jo prasītājs nebija uzklausīts pirms minētā lēmuma pieņemšanas.
10 Pēc 2022. gada 5. maija lēmuma PMO piešķīra prasītājam 3500 EUR avansa maksājumu. Šī summa atbilst četriem attiecīgo finansiālo tiesību ikmēneša maksājumiem.
11 Ar 2022. gada 11. maija lēmumu PMO apstiprināja attiecīgo finansiālo tiesību izbeigšanu ar atpakaļejošu spēku no 2021. gada 1. jūlija (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”), vienlaikus informējot prasītāju, ka viņa tiesības tiktu pārskatītas, ja viņš iesniegtu oficiālu apliecinošu dokumentu par to, ka viņa meitas “pēdējais eksāmens, noslēguma darba nosūtīšana un/vai aizstāvēšana” notika pēc 2021. gada jūnija, un ka viņš varēs iesniegt apsvērumus 15 dienu laikā no šī lēmuma saņemšanas. PMO prasītājam turklāt norādīja, ka visas nepamatoti saņemtās summas tiks atgūtas atbilstoši Civildienesta noteikumu 85. pantam un viņam tikšot nosūtīts atsevišķs paziņojums par to finansiālo tiesību atgūšanas kārtību, kas nepamatoti saņemtas kopš 2021. gada 1. jūlija.
12 2022. gada 13. jūnijā prasītājs atbilstoši Civildienesta noteikumu 85. pantam saņēma atgūšanas paziņojumu (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”). Šajā lēmumā bija norādīts, ka kopējā summa, kas prasītājam jāatmaksā, ir 3500 EUR, ka šī summa tiks atgūta trīs ikmēneša maksājumos, sākot no 2022. gada augusta, un ka viņam no šī lēmuma saņemšanas brīža ir 15 dienas, lai iesniegtu komentārus.
13 Pēc šī lēmuma prasītājs, viņa padomdevējs un PMO apmainījās ar e‑pasta vēstulēm, precizējot pirmā un otrā apstrīdētā lēmuma saturu (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”).
14 Konkrēti – PMO ar 2022. gada 22. jūnija e‑pasta vēstuli informēja prasītāju, ka, tā kā viņa meita nokārtoja eksāmenus 2021. gada jūnijā pirmās eksāmenu sesijas laikā, viņam no 2021. gada jūlija vairs nebija attiecīgo finansiālo tiesību. PMO turklāt uzsvēra, ka prasītājs nebija iesniedzis citus apliecinošus dokumentus par to, ka viņa meita turpināja studēt augstskolā pēc 2021. gada 30. jūnija. Attiecībā uz 3500 EUR atgūšanu PMO precizēja, ka prasītājs trīs ikmēneša maksājumu par attiecīgajām finansiālajām tiesībām vietā kļūdaini saņēma četrus maksājumus (skat. šī sprieduma 10. punktu).
15 2022. gada 9. augustā prasītājs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par apstrīdētajiem lēmumiem (turpmāk tekstā – “otrā sūdzība”), lūdzot atlīdzināt arī advokātu izdevumus saistībā ar pirmo sūdzību.
16 Ar iecēlējinstitūcijas 2022. gada 9. decembra lēmumu otrā sūdzība tika noraidīta.
II. Lietas dalībnieku prasījumi
17 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– piespriest Komisijai samaksāt atlīdzību 2441,84 EUR;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai laikā prasītājs precizēja, ka viņš lūdz atcelt otro apstrīdēto lēmumu nevis 3500 EUR, bet gan tikai 2619,66 EUR apmērā, kas atbilst attiecīgo finansiālo tiesību apjomam; tas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā.
19 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Juridiskais pamatojums
A. Par prasījumiem atcelt apstrīdētos lēmumus
20 Atcelšanas prasījumu pamatošanai prasītājs izvirza piecus pamatus, pirmie trīs no tiem ir vērsti pret pirmo apstrīdēto lēmumu un abi pārējie – pret otro apstrīdēto lēmumu.
1. Par pamatiem, kas vērsti pret pirmo apstrīdēto lēmumu
21 Pirmais no šiem pamatiem būtībā ir par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. un 3. panta pārkāpumu, otrais – par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un trešais – par tiesiskās drošības principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu.
a) Par pirmo pamatu attiecībā uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. un 3. panta pārkāpumu
22 Ar pirmo pamatu prasītājs apgalvo, ka Komisija, uzskatot, ka viņa meita augstskolas studijas pabeidza 2021. gada 18. jūnijā, kas bija viņas pēdējā eksāmena datums, nav ievērojusi Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. un 3. pantu (turpmāk tekstā – “attiecīgās normas”) un ka tādēļ prasītājs vairs nevarēja saņemt attiecīgās finansiālās tiesības par strīdīgo laikposmu. Pēc prasītāja domām, viņa meitas studiju beigu datums, ar ko šajā lietā izbeidzas attiecīgo finansiālo tiesību piešķiršana, ir akadēmiskā gada beigu datums, proti, 2021. gada 13. septembris, vai vismaz tas datums, kad viņa meita saņēma apliecību par eksāmenu nokārtošanu, proti, 2021. gada 27. augusts.
23 Pakārtoti prasītājs uzskata, ka studiju beigu datums iestājas ne agrāk kā brīdī, kad bērns uzzina savus eksāmena rezultātus, kas šajā lietā ir 2021. gada 2. jūlijs, ņemot vērā, ka no šī brīža bērns zina pēdējā akadēmiskā gada iznākumu un tādējādi var sākt meklēt darbu.
24 Komisija apstrīd prasītāja argumentus.
25 Pirmām kārtām, tā atbild, ka, tā kā attiecīgās normas piešķir tiesības uz finansiāliem pabalstiem, tās jāinterpretē šauri. Komisija piebilst, ka attiecīgās finansiālās tiesības ir atkarīgas no faktiskas vispārizglītojošās vai profesionālās izglītības nepārtrauktības un izglītības iestādes regulāra pilna laika apmeklējuma. Otrām kārtām, no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, konkrēti no 1991. gada 21. novembra sprieduma Costacurta/Komisija (C‑145/90 P, EU:C:1991:435) un 2018. gada 19. septembra sprieduma HD/Parlaments (T‑604/16, nav publicēts, EU:T:2018:562), izriet, ka attiecīgās finansiālās tiesības jāizvērtē katru mēnesi un tās izbeidzas brīdī, kad bērns vairs regulāri un pilnu laiku neapmeklē augstākās izglītības iestādi. Turklāt bērns, kurš vairs neapmeklē šādu iestādi, var strādāt, gūt ienākumus un tādējādi faktiski sevi uzturēt. Trešām kārtām, Komisija atgādina, ka tās 2013. gada 16. decembra lēmuma, kurā noteikti vispārīgi īstenošanas noteikumi par pabalsta piešķiršanu izglītībai, 6. pantā skolēnu brīvlaiks mācību gada beigās ir nošķirts no brīvlaika pēc pēdējā mācību gada, kura beigās bērns pabeidz mācības. Ceturtām kārtām, prasītājs neesot pierādījis, ka viņa meita nebūtu pieņemta konkrētā darbā vai nebūtu atradusi piemērotu darbu tādēļ, ka viņai nav augstskolas diploma. Piektām kārtām, jēdziens “studiju beigas” ir autonoms un būtu vienveidīgi jāinterpretē visās dalībvalstīs, kurās studē darbinieku bērni. Sestām kārtām, prasītāja arguments par iespējamu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta pārkāpumu neesot nekādi pierādīts.
26 Visbeidzot attiecībā uz pakārtoto argumentu Komisija norāda, ka arī eksāmenu rezultātu uzzināšanas datums nav pieņemams, jo pēc pēdējā eksāmena studenti vairs neapmeklē nodarbības un tādējādi regulāri un pilnu laiku neapmeklē augstākās izglītības iestādi.
27 Vispārējā tiesa norāda, ka ar pirmo pamatu prasītājs izvirza attiecīgo normu pārkāpumu, ciktāl Komisija esot kļūdaini interpretējusi nosacījumu par “studiju beigām”, ar kuru izbeidzas attiecīgās finansiālās tiesības.
28 Konkrēti – lietas dalībnieki nav vienisprātis par datumu, kurā šis nosacījums tiek izpildīts, proti, brīdī, kad tiek kārtots pēdējais universitātes eksāmens, brīdī, kad tiek uzzināti gala eksāmenu rezultāti, brīdī, kad tiek izsniegta apliecība par eksāmenu nokārtošanu vai arī akadēmiskā gada beigās. Izskatāmajā lietā šie četri brīži bija attiecīgi no 2021. gada jūnija līdz septembrim.
29 Iesākumā jāatgādina nosacījumi, kas ļauj piešķirt attiecīgās finansiālās tiesības, tostarp apgādājamā bērna pabalstu un pabalstu izglītībai, kā arī saikne starp šiem abiem pabalstiem.
30 Attiecībā uz apgādājamā bērna pabalstu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pants ir formulēts šādi:
“1. Ierēdnis, kuram ir viens vai vairāki apgādājami bērni saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu, par katru apgādājamo bērnu saņem pabalstu [..] mēnesī.
[..]
3. Pabalstu piešķir:
a) automātiski bērniem līdz 18 gadu vecumam;
b) pēc ierēdņa pieteikuma iesniegšanas un apstiprinošu pierādījumu uzrādīšanas bērniem vecumā no 18 līdz 26 gadiem, kuri iegūst vispārizglītojošo vai profesionālo izglītību.
[..]”
31 Attiecībā uz pabalstu izglītībai Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Atbilstoši vispārīgajos izpildes noteikumos paredzētajiem nosacījumiem ierēdnis saņem pabalstu izglītībai, kas vienāds ar faktiskajām izglītības izmaksām, kas tam radušās un kas nepārsniedz [..] mēnesī par katru apgādājamo bērnu šā pielikuma 2. panta 2. punkta nozīmē, kurš ir vismaz piecus gadus vecs un kurš regulāri pilna laika klātienē apmeklē pamatskolu vai vidusskolu, kas iekasē mācību maksu, vai augstākās izglītības iestādi. [..]
Tiesības saņemt minēto pabalstu sākas tā mēneša pirmajā dienā, kad bērns sāk apmeklēt pamatizglītības iestādi, un beidzas tā mēneša beigās, kad bērns pabeidz mācības, vai tā mēneša beigās, kad bērns sasniedz 26 gadu vecumu, atkarībā no tā, kurš notikums iestājās agrāk. [..]”
32 No šīm normām izriet, ka pabalsts izglītībai tikai papildina apgādājamā bērna pabalstu, jo pirmo minēto pabalstu nevar piešķirt, ja iepriekš nav izpildīti nosacījumi otrā minētā pabalsta iegūšanai. Proti, precizējot, ka pabalsts izglītībai tiek piešķirts “par katru apgādājamo bērnu [minētā] pielikuma 2. panta 2. punkta nozīmē, kurš ir vismaz piecus gadus vecs”, likumdevējs ir vēlējies tiesības uz šo pabalstu pakārtot iepriekšējai apgādājamā bērna pabalsta piešķiršanas nosacījumu izpildei. Citiem vārdiem – pabalstu izglītībai var piešķirt vienīgi tad, ja ierēdnim ir apgādājams bērns, kurš ir vismaz piecus gadus vecs un par kuru viņš saņem apgādājamā bērna pabalstu.
33 Tiesības uz pabalstu izglītībai ir pakārtotas vēl vienam kumulatīvam nosacījumam – ka šis bērns regulāri un pilnu laiku apmeklē izglītības iestādi.
34 Tā kā pabalstu izglītībai, kā precizēts šī sprieduma 32. punktā, var piešķirt vienīgi tad, ja iepriekš ir izpildīti apgādājamā bērna pabalsta piešķiršanas nosacījumi, izglītības iestādes regulāra pilna laika apmeklējuma kritērija (turpmāk tekstā – “apmeklējuma kritērijs”) vērtējums jāveic pēc tam, kad ir konstatēts, ka bērns, par kuru tiek lūgts pabalsts izglītībai, ir ierēdņa apgādībā.
35 Ievērojot šos apsvērumus, Vispārējā tiesa vispirms analizēs, vai strīdīgajā laikposmā tika izpildīti nosacījumi apgādājamā bērna pabalsta iegūšanai, un pēc tam – vai prasītāja meita izpildīja arī Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā paredzēto apmeklējuma kritēriju, kas ļautu prasītājam saņemt pabalstu izglītībai.
1) Par nosacījumu apgādājamā bērna pabalsta iegūšanai izpildi strīdīgajā laikposmā
36 Jāatgādina, ka tādā gadījumā kā šajā lietā, kad bērns studē augstskolā, tiesības saņemt apgādājamā bērna pabalstu ir pakārtotas trīs nosacījumu izpildei, proti, apstāklim, ka ierēdnis faktiski uztur savu bērnu, faktam, ka šis bērns ir 18–26 gadus vecs, un faktam, ka viņš iegūst vispārizglītojošo vai profesionālo izglītību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 17. novembris, KR/Komisija, T‑408/20, nav publicēts, EU:T:2021:788, 24. punkts).
37 Šajā lietā jākonstatē, ka Komisija neapstrīd pirmo un otro nosacījumu, kā arī prasītāja meitas izglītības “vispārizglītojošo” raksturu. Tā turpretim uzskata, ka neesot izpildīts trešais nosacījums par vispārizglītojošas izglītības iegūšanu, jo prasītāja meita šādu izglītību vairs neiegūst kopš 2021. gada 18. jūnija – viņas pēdējā eksāmena datuma.
38 Šajā ziņā jānorāda, ka “izglītība” sastāv no tādiem vairākiem posmiem kā dalība studiju programmā paredzētajos kursos, šo kursu eksāmenu kārtošana, to novērtēšana un gala rezultātu, kurus dara zināmus izglītības iestāde, kas sniedz attiecīgo izglītību, paziņošana pēc pēdējā eksāmena, un kuri apliecina izglītības ieguvi. Šie posmi nav viens no otra nošķirami, jo dalība eksāmenos ļauj novērtēt to, vai students ir ieguvis kursos sniegtās prasmes un zināšanas.
39 Tomēr, tā kā to, vai viņš ir ieguvis izglītību, students var uzzināt tikai pēc visu eksāmenu nokārtošanas un pēc tam, kad izglītības iestāde ir darījusi zināmus rezultātus, jāuzskata, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunkta nozīmē students vairs neiegūst izglītību no brīža, kad viņam ir pieejami gala rezultāti.
40 Tādējādi pretēji Komisijas apgalvojumam bērns vecumā no 18 līdz 26 gadiem, kurš iegūst vispārizglītojošo vai profesionālo izglītību, paliek ierēdņa apgādībā nevis līdz brīdim, kad viņš nokārto pēdējo eksāmenu, bet gan līdz brīdim, kad izglītības iestāde dara zināmus gala rezultātus.
41 Šāda interpretācija turklāt atbilst judikatūrai, kas izriet no 2002. gada 17. aprīļa sprieduma Sada/Komisija (T‑325/00, EU:T:2002:101, 37. punkts) un saskaņā ar ko Savienības tiesību normas, ar kurām tiek piešķirtas tiesības uz finansiāliem pabalstiem, ir jāinterpretē šauri, kā arī judikatūrai, kas izriet no 1991. gada 21. novembra sprieduma Costacurta/Komisija (C‑145/90 P, EU:C:1991:435, 6. punkts) un 2018. gada 19. septembra sprieduma HD/Parlaments (T‑604/16, nav publicēts, EU:T:2018:562, 133. punkts) un saskaņā ar ko tas, vai attiecīgo finansiālo tiesību piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti, jāizvērtē par katru mēnesi tādēļ, ka šīs tiesības tiek piešķirtas ik mēnesi.
42 Proti, tā kā apgādājamā bērna pabalstu pēc “pieteikuma iesniegšanas” maksā katru mēnesi par bērnu vecumā no 18 līdz 26 gadiem, ierēdnim ir pienākums informēt administrāciju par viņa bērna studiju beigām, nekavējoties paziņojot datumu, kurā izglītības iestāde darīja pieejamus gala rezultātus, lai administrācija uzreiz varētu pārtraukt šī pabalsta maksāšanu.
43 Šajā lietā gan no prasības pieteikuma A.9 pielikuma, kurā ietverta prasītāja meitas universitātes izsniegta 2021. gada 27. augusta apliecība par eksāmenu nokārtošanu, gan no šīs pašas universitātes juridiskā dienesta e‑pasta vēstules, ko prasītājs iesniedza saistībā 2023. gada 7. decembra procesa organizatorisko pasākumu, izriet, ka universitāte gala rezultātus darīja zināmus no 2021. gada 2. jūlija – datuma, kurā prasītāja meita tostarp jau varēja lejupielādēt apliecību par eksāmenu nokārtošanu. Tādēļ, ievērojot šī sprieduma 38.–40. punktā izklāstītos apsvērumus, jāuzskata, ka, sākot no mēneša, kas seko datumam, kurā izglītības iestāde darīja zināmus gala rezultātus, proti, 2021. gada augusta, prasītāja meita vairs nebija viņa apgādībā un prasītājam vairs nebija tiesību saņemt apgādājamā bērna pabalstu.
44 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija pieļāva tiesību kļūdu, atsakoties prasītājam piešķirt apgādājamā bērna pabalstu par 2021. gada jūliju. Tā savukārt pamatoti atteica piešķirt viņam šo pabalstu par 2021. gada augustu un septembri.
45 Šādu atteikumu nevar apstrīdēt ar pārējiem prasītāja izvirzītajiem argumentiem, kuru mērķis ir pierādīt, ka prasītājam bija tiesības saņemt apgādājamā bērna pabalstu gan par 2021. gada augustu, gan septembri. Pirmkārt, līdzīgi Komisijai jāuzskata, ka attiecīgās normas jāinterpretē autonomi, ciktāl prasītājs apgalvo, ka saskaņā ar viņa meitas universitātes, kā arī Beļģijas iestāžu nostāju viņa meita saglabāja studējošā statusu līdz 2021. gada septembra beigām. Taču, kā norādīts šī sprieduma 38.–40. punktā, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka bērns vairs neiegūst “izglītību” šīs normas nozīmē no brīža, kad izglītības iestāde dara zināmus gala rezultātus. Līdz ar to ir iespējams, ka bērns pabeidz studijas pirms akadēmiskā gada beigām, pat ja atbilstoši universitātes noteikumiem vai valsts, kurā tā atrodas, tiesību aktiem viņam vēl var būt studējošā statuss līdz minētā akadēmiskā gada beigām.
46 Otrkārt, apgalvojums, ka, lai strādātu noteiktās profesijās, ir nepieciešams augstskolas diploms, nav nekādi pamatots un, galvenokārt, šķiet pretrunā izskatāmajai prasībai. Proti, jākonstatē, ka, lai gan šāds diploms viņa meitai tika izsniegts 2021. gada 8. oktobrī (skat. prasības pieteikuma 12. punktu), prasītājs neapgalvo, ka viņam pienācās attiecīgās finansiālās tiesības arī par 2021. gada oktobri. Turklāt prasītājs prasības pieteikuma 93. punktā apstiprina, ka viņa meita atrada darbu no 2021. gada 1. oktobra – nedēļu pirms viņai tika izsniegts diploms.
47 Treškārt, attiecībā uz prasītāja replikas rakstā izvirzīto apgalvojumu, ka Komisijas veiktā attiecīgo normu interpretācija ir pretrunā Pamattiesību hartas 52. pantam un vienlīdzīgas attieksmes principam, jānorāda, ka, pirmām kārtām, šis apgalvojums nav nekādi pamatots vai argumentēts, un, otrām kārtām, līdzīgs arguments katrā ziņā tika izvirzīts arī saistībā ar otru pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kas analizēts turpmāk.
2) Par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā paredzētā apmeklējuma kritērija izpildi strīdīgajā laikposmā
48 Iesākumā jānorāda, ka, tā kā prasītājam nav tiesību saņemt apgādājamā bērna pabalstu par 2021. gada augustu un septembri (skat. šī sprieduma 44. punktu), viņš nevar arī apgalvot, kā izriet no šī sprieduma 32. punkta, ka viņam būtu tiesības saņemt pabalstu izglītībai par šiem mēnešiem.
49 Tālab Komisija, nepieļaudama tiesību kļūdu, atteica prasītājam piešķirt arī pabalstu izglītībai par 2021. gada augustu un septembri.
50 Attiecībā uz pārmaksāto summu, jāizvērtē, kā noteikts šī sprieduma 35. punktā, vai apmeklējuma kritērijs tika izpildīts par 2021. gada jūliju.
51 Saskaņā ar Komisijas teikto šis nosacījums būtībā vairs nav izpildīts, kad bērns nokārto pēdējo eksāmenu, jo, sākot no šī brīža, viņš var atrast darbu un sevi uzturēt. Šāda interpretācija, līdzīgi kā apgādājamā bērna pabalsta gadījumā, balstās uz pieņēmumu, ka bērns pabeidz studijas pēc pēdējā eksāmena nokārtošanas.
52 Taču šāds pieņēmums ir kļūdains.
53 Proti, kā norādīts šī sprieduma 38.–40. punktā saistībā ar apgādājamā bērna pabalsta piešķiršanas nosacījumu vērtējumu, studijas beidzas tajā datumā, kad izglītības iestāde dara zināmus gala rezultātus.
54 Tādējādi šī sprieduma 38.–44. punktā izklāstītie apsvērumi par apgādājamā bērna pabalstu jāattiecina uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā paredzētā apmeklējuma kritērija vērtējumu pabalsta izglītībai piešķiršanai.
55 No tā izriet, ka no brīža, kad izglītības iestāde dara zināmus gala rezultātus, vairs nav uzskatāms, ka ierēdņa bērns regulāri un pilnu laiku apmeklē izglītības iestādi Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta nozīmē.
56 Taču, tā kā gala rezultāti šajā lietā tika darīti zināmi no 2021. gada 2. jūlija – datuma, no kura prasītāja meita jau turklāt varēja lejupielādēt apliecību par eksāmenu nokārtošanu –, secināms, ka līdz šim datumam bija jāuzskata, ka prasītāja meita regulāri un pilnu laiku apmeklēja izglītības iestādi, kas viņai sniedza izglītību, tādējādi ļaujot prasītājam saņemt pabalstu izglītībai par 2021. gada jūliju.
57 Tāpēc jāsecina, ka Komisija pieļāva tiesību kļūdu, atsakoties piešķirt prasītājam pabalstu izglītībai par 2021. gada jūliju.
58 Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmais apstrīdētais lēmums jāatceļ, ciktāl prasītājam ar to atteikts piešķirt attiecīgās finansiālās tiesības par 2021. gada jūliju.
59 Tālāk jānoskaidro, vai pārējie pret pirmo apstrīdēto lēmumu vērstie pamati var izraisīt tā atcelšanu arī, ciktāl prasītājam ar to atteikts piešķirt attiecīgās finansiālās tiesības par 2021. gada augustu un septembri.
b) Par otro pamatu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
60 Prasītājs būtībā apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo viņš tiekot diskriminēts salīdzinājumā ar ierēdni, kura bērns pabeidz studijas pēc atkārtotas eksāmenu sesijas.
61 Komisija apstrīd prasītāja argumentus.
62 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda atšķirīga pieeja nav objektīvi attaisnojama. Konkrētāk – prasība par situāciju salīdzināmību vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma esamības konstatēšanai jānovērtē no visu to raksturojošo apstākļu skatupunkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. marts, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Tieša iedarbība), C‑205/20, EU:C:2022:168, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra).
63 Jākonstatē, ka tāda studenta situācija, kurš nokārto eksāmenus pirmās eksāmenu sesijas laikā, atšķiras no tāda studenta situācijas, kam jāierodas uz atkārtotu eksāmenu sesiju, pastāvot iespējai, ka viņš atkal nenokārtos eksāmenus un tādējādi nepabeigs studijas tajā pašā akadēmiskajā gadā. Proti, pirmajā gadījumā var uzskatīt, ka students jau ir pabeidzis studijas, savukārt otrajā gadījumā studentam jāturpina izglītība un jāveic jauni pārbaudījumi, pirms viņš var beigt studijas.
64 Tādējādi prasītājs, kura meita varēja apskatīt savus gala rezultātus no 2021. gada 2. jūlija (skat. šī sprieduma 43. punktu), nevar pamatoti pielīdzināt savu situāciju tāda ierēdņa situācijai, kura bērnam pēc 2021. gada 2. jūlija vēl bija jānokārto atkārtota eksāmenu sesija.
65 Tātad otrais pamats jānoraida kā nepamatots.
c) Par trešo pamatu attiecībā uz tiesiskās drošības principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu
66 Attiecībā uz apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu prasītājs norāda, ka Komisijas veiktā attiecīgo normu interpretācija rada juridisko nenoteiktību, jo šāda interpretācija nozīmē automātisku attiecīgo finansiālo tiesību atgūšanu ar atpakaļejošu spēku. Proti, tā kā eksāmenu rezultāti tiek paziņoti vēlāk, ierēdnis brīdī, kad viņa bērns kārto pēdējo eksāmenu, nevar zināt, vai viņa bērns uzreiz nokārtos pirmo eksāmenu sesiju.
67 Par apgalvoto labas pārvaldības principa pārkāpumu prasītājs apgalvo, ka veids, kādā tika izskatīts viņa gadījums, bija mulsinošs, jo Komisija pirmajā apstrīdētajā lēmumā pauda tādu pašu nostāju kā 2021. gada 24. septembra lēmumā, kurš tika atcelts. Šajā ziņā prasītājs precizē, ka Komisija nevar atsaukties uz apstākli, ka tai nebija pienākuma pamatot lēmumu, ar ko apmierināta pirmā sūdzība, jo tas neesot bijis prasītājam nelabvēlīgs. Šīs neskaidrības dēļ prasītājs iesniedza otro sūdzību par to pašu jautājumu, kas aplūkots pirmajā sūdzībā.
68 Komisija šos argumentus apstrīd.
69 Pirmkārt, saistībā ar iebildumu par tiesiskās drošības principa pārkāpumu jānorāda, ka tas attiecas uz situāciju, kurā no ierēdņa, kas paziņo par bērna studiju beigām brīdī, kad bērns uzzina rezultātus, var tikt atgūtas summas ar atpakaļejošu spēku, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 85. pantu – kā tas šajā lietā būtu bijis, ja prasītājs kā studiju beigu datumu būtu paziņojis 2021. gada 2. jūliju. Taču šis iebildums jānoraida kā neefektīvs, ciktāl tiesiskās drošības principa pārkāpums, pieņemot, ka tas ir pamatots, šajā lietā izraisa apstrīdētā lēmumā atcelšanu tikai par 2021. gada jūliju, nevis 2021. gada augustu un septembri (skat. šī sprieduma 59. punktu) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. jūnijs, Cristescu/Komisija, T‑754/20, nav publicēts, EU:T:2022:316, 171. punkts).
70 Otrkārt, attiecībā uz iebildumu par labas pārvaldības principa pārkāpumu vispirms jānorāda, ka, ciktāl prasītājs apgalvo, ka lēmums, ar ko apmierināta pirmā sūdzība, neesot pamatots un ka viņa gadījums esot nepareizi izskatīts – kā dēļ viņš piesaistīja advokātu, lai sagatavotu pirmo sūdzību –, arī šie argumenti ir neefektīvi, jo tie attiecas uz 2021. gada 24. septembra lēmuma tiesiskumu, kas nav šīs prasības priekšmets.
71 Turpinot – apstāklis, ka pēc tam, kad minētais lēmums tika atcelts tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ, administrācija pieņēma saturiski identisku risinājumu, nav pretrunā labas pārvaldības principam, jo šāds pārkāpums nozīmē vien to, ka administratīvā procedūra jāatsāk no prettiesiskuma brīža, nevis to, ka šīs procedūras iznākumam noteikti jābūt atšķirīgam.
72 Visbeidzot – kā pamatoti apgalvo Komisija, prasītājs katrā ziņā nav pierādījis, ka apgalvotajam labas pārvaldības principa pārkāpumam būtu bijusi tāda ietekme uz pirmā apstrīdētā lēmuma pamatotību, ka šis lēmums būtu jāatceļ.
73 Šis pamats tātad noraidāms kā nepamatots.
74 Ievērojot visu iepriekš minēto, pirmais apstrīdētais lēmums jāatceļ, ciktāl prasītājam ar to atteikts piešķirt attiecīgās finansiālās tiesības par 2021. gada jūliju.
2. Par pamatiem, kas vērsti pret otro apstrīdēto lēmumu
75 Būtībā pirmais no šiem pamatiem ir par prasītāja tiesību saņemt attiecīgās finansiālās tiesības pārkāpumu un otrais – par Civildienesta noteikumu 85. panta pārkāpumu.
a) Par pirmo pamatu attiecībā uz prasītāja tiesību saņemt attiecīgās finansiālās tiesības pārkāpumu
76 Prasītājs apgalvo, ka jāatceļ arī otrais apstrīdētais lēmums, jo tas esot balstīts uz pirmo apstrīdēto lēmumu, kas ir prettiesisks to iemeslu dēļ, kuri izklāstīti saistībā ar pirmajiem trīs pamatiem, kas vērsti pret pirmo apstrīdēto lēmumu.
77 Komisija atbild, ka otrais apstrīdētais lēmums nav jāatceļ, jo pirmais apstrīdētais lēmums ir tiesisks.
78 Tā kā Vispārējā tiesa šī sprieduma 74. punktā konstatēja, ka pirmais apstrīdētais lēmums jāatceļ, ciktāl prasītājam ar to atteikts piešķirt attiecīgās finansiālās tiesības par 2021. gada jūliju, tas pats jāattiecina uz otro apstrīdēto lēmumu. Proti, tā kā šī mēneša summa, kā izriet no pirmā pret pirmo apstrīdēto lēmumu pamata analīzes, netika “pārmaksāta” Civildienesta noteikumu 85. panta nozīmē, otrais apstrīdētais lēmums jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz attiecīgajām finansiālajām tiesībām par 2021. gada jūliju.
79 Tālāk jānoskaidro, vai otrais pret otro apstrīdēto lēmumu vērstais pamats var izraisīt šī lēmuma atcelšanu arī, ciktāl tas attiecas uz attiecīgajām finansiālajām tiesībām par 2021. gada augustu un septembri.
b) Par otro pamatu, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu 85. panta pārkāpumu
80 Prasītājs apgalvo, ka viņš esot bijis stingri pārliecināts, ka attiecīgās finansiālās tiesības viņam pienācās līdz 2021. gada septembrim, jo īpaši tā iemesla dēļ, ka, pirmām kārtām, nepastāvēja ne noteikumi, ne judikatūra, kas apstiprinātu PMO praksi, un, otrām kārtām, administrācija, “atceļot” 2021. gada 24. septembra lēmumu, piešķīra viņam 3500 EUR. Turklāt Komisija neesot iesniegusi pierādījumus ne tam, ka prasītājs tiešām būtu zinājis par attiecīgo finansiālo tiesību samaksas prettiesiskumu, ne tam, ka prettiesiskums bija tik acīmredzams, ka viņš nebūtu varējis par to nezināt.
81 Komisija apstrīd prasītāja argumentus.
82 Civildienesta noteikumu 85. pantā noteikts, ka “jebkuru pārmaksāto summu atmaksā, ja tās saņēmējs zināja, ka nav pienācīga iemesla tās apmaksai vai arī, ja fakts par pārmaksāto summu nepārprotami norādīja uz to, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt”. No šīs normas izriet, ka, lai varētu atgūt nepamatoti izmaksātu summu, jāiesniedz pierādījumi par to, ka tās saņēmējs patiešām zināja, ka maksājums ir prettiesisks, vai arī par to, ka maksājuma prettiesiskums ir bijis tik acīmredzams, ka maksājuma saņēmējs nevarēja par to nezināt (skat. spriedumu, 2018. gada 14. jūnijs, Spagnolli u.c./Komisija, T‑568/16 un T‑599/16, EU:T:2018:347, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).
83 Šajā lietā jānorāda – kā izriet no lēmuma par otrās sūdzības noraidīšanu un kā Komisija precizēja tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai laikā –, ka iecēlējinstitūcija otro apstrīdēto lēmumu vēlējās pamatot ar otro Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzēto pieņēmumu.
84 Tādējādi Vispārējā tiesa, veicot vērtējumu, pārbaudīs vien to, vai Komisija varēja uzskatīt, ka maksājuma prettiesiskums bija tik acīmredzams, ka prasītājs nevarēja par to nezināt.
85 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “nepārprotami”, kas raksturo maksājuma prettiesiskumu Civildienesta noteikumu 85. panta pirmās daļas izpratnē, nenozīmē to, ka nepamatotu maksājumu saņēmējam nemaz nebūtu par tiem jādomā vai tie jāpārbauda. Tieši pretēji – šī summa jāatmaksā, tiklīdz ir notikusi kļūda, kuru nevar nepamanīt samērā rūpīgs ierēdnis, kam jāzina normas, kuras reglamentē viņa atalgojumu (skat. spriedumu, 2019. gada 18. jūnijs, Quadri di Cardano/Komisija, T‑828/17, nav publicēts, EU:T:2019:422, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Turklāt ieinteresētajam ierēdnim, pildot viņam noteikto rūpības pienākumu, nav obligāti jāspēj precīzi noteikt administrācijas pieļautās kļūdas apjomu. Šajā ziņā pietiek vien ar to, ka ieinteresētajai personai ir radušās šaubas par attiecīgo maksājumu pamatotību, lai tai rastos pienākums sazināties ar administrāciju par nepieciešamajām pārbaudēm (skat. spriedumu, 2019. gada 18. jūnijs, Quadri di Cardano/Komisija, T‑828/17, nav publicēts, EU:T:2019:422, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
87 Izskatāmajā lietā jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 43. punkta, ka izglītības iestāde darīja zināmus prasītāja meitas gala rezultātus no 2021. gada 2. jūlija – datuma, kurā prasītāja meita tostarp jau varēja lejupielādēt apliecību par eksāmenu nokārtošanu. Turklāt no Vispārējai tiesai pieejamiem lietas materiāliem neizriet, ka prasītāja meita būtu turpinājusi iegūt attiecīgo izglītību vai jebkādu citu izglītību pēc 2021. gada 2. jūlija un ka tas būtu varējis pamatot attiecīgo finansiālo tiesību piešķiršanu no 2021. gada augusta.
88 Ņemot vērā šos apstākļus, prasītājam varēja rasties šaubas, vai viņam pienākas saņemt attiecīgās finansiālās tiesības no 2021. gada augusta.
89 Tādējādi, tā kā šī maksājuma prettiesiskums ir nepārprotams, prasītājs nevarēja par to nezināt.
90 Ievērojot iepriekš minēto, šis pamats jānoraida un otrais apstrīdētais lēmums jāatceļ tikai daļā, kurā tas attiecas uz attiecīgajām finansiālajām tiesībām par 2021. gada jūliju.
B. Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību
91 Prasītājs būtībā apgalvo, ka viņam esot nodarīts mantiskais kaitējums 2441,84 EUR apmērā, kas atbilst advokātu izdevumiem saistībā ar pirmās sūdzības sagatavošanu, jo Komisija esot pārkāpusi labas pārvaldības principu, tiesiskās drošības principu un “paredzamības” principu, ciktāl apstrīdētie lēmumi bija identiski tiem lēmumiem, kurus atcēla ar lēmumu, ar ko apmierināta pirmā sūdzība.
92 Komisija apstrīd prasītāja argumentus.
93 Jāatgādina, ka advokātu izdevumi, kas radušies pirmstiesas procedūrā, ja vien nepastāv izņēmuma apstākļi, nav atlīdzināms mantiskais kaitējums, ciktāl advokāta pakalpojumu izmantošana nav paredzēta noteikumos par pirmstiesas posmu, un tādējādi ir tikai attiecīgā ierēdņa personīgā atbildība. Taču nekas no šīs lietas materiāliem neļauj konstatēt šādu izņēmuma apstākļu esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 23. februāris, OA/EESK, T‑671/20, nav publicēts, EU:T:2022:82, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
94 Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 71. punktā, apstāklis, ka pēc tam, kad minētais lēmums tika atcelts tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ, administrācija pieņēma saturiski identisku risinājumu, nav pretrunā nedz labas pārvaldības principam, nedz arī tiesiskās drošības principam un “paredzamības principam”, kurus prasītājs nekādi nav argumentējis, un tādējādi šāds apstāklis nerada tādu prettiesiskumu, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.
95 Tāpēc prasītāja prasījums saņemt atlīdzību par apgalvoto mantisko kaitējumu jānoraida kā nepamatots.
96 Ievērojot visu iepriekš minēto, apstrīdētie lēmumi jāatceļ, ciktāl tie attiecas uz attiecīgajām finansiālajām tiesībām par 2021. gada jūliju, un pārējā daļā prasība jānoraida.
IV. Par tiesāšanās izdevumiem
97 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
98 Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs būtībā visos prasījumos, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) 2022. gada 11. maija lēmumu, ar kuru prasītājam no 2021. gada 1. jūlija liegtas tiesības saņemt apgādājamā bērna pabalstu un pabalstu izglītībai, kā arī liegti nodokļu atvieglojumi saistībā ar šiem pabalstiem, un 2022. gada 13. jūnija lēmumu par viņa finansiālo tiesību atlīdzināšanu saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 85. pantu, ciktāl šie lēmumi attiecas uz minētajām tiesībām par 2021. gada jūliju.
2) Pārējā daļā prasību noraidīt.
3) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina VA tiesāšanās izdevumus.
Papasavvas | Svenningsen | Laitenberger |
Martín y Pérez de Nanclares | | Stancu |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 5. jūnijā.
[Paraksti]