Pagaidu versija
TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKA RĪKOJUMS
2024. gada 11. aprīlī (*)
Apelācija – Pagaidu noregulējums – Konkurence – Koncentrācija – Mediju tirgus – Informācijas pieprasījums – Personas dati – Steidzamība – Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību
Lietā C‑90/24 P(R)
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta otrajai daļai, ko 2024. gada 2. februārī iesniegusi
Vivendi SE, Parīze (Francija), ko pārstāv Y. Boubacir, F. de Bure, E. Dumur, P. Gassenbach, S. Schrameck, O. Thomas un P. Wilhelm, advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece:
Eiropas Komisija, ko pārstāv P. Caro de Sousa, B. Cullen un D. Viros, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKS
uzklausījis ģenerāladvokātu M. Špunaru [M. Szpunar],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Ar apelācijas sūdzību Vivendi SE lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2024. gada 19. janvāra rīkojumu Vivendi/Komisija (T‑1097/23 R, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2024:15), ar kuru minētās tiesas priekšsēdētājs noraidīja tās pieteikumu, pirmkārt, apturēt Komisijas 2023. gada 19. septembra Lēmuma C(2023) 6428 final par Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 11. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta M.11184 – Vivendi/Lagardère), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2023. gada 27. oktobra Lēmumu C(2023) 7463 final (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), piemērošanu, kā arī, otrkārt, kā nodrošināšanas pasākumu uzdot tai saglabāt visus dokumentus, kuri ir tās rīcībā un uz kuriem attiecas strīdīgais lēmums, speciālā elektroniskā datu nesējā, kas ar elektronisku aizzīmogojumu iesniegts neatkarīgai trešai uzticības personai.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.; labojums – OV 2016, L 127, 2. lpp.) (turpmāk tekstā – “VDAR”) 10. apsvērums ir formulēts šādi:
“[..] Šajā regulā dalībvalstīm ir arī paredzēta rīcības brīvība precizēt tās noteikumus, tostarp attiecībā uz īpašu kategoriju personas datu (“sensitīvu datu”) apstrādi. [..]”
3 Šīs regulas 6. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:
“1. Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:
a) datu subjekts ir devis piekrišanu savu personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem;
[..]
c) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu;
[..]
e) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras;
[..]
3. Šā panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā minēto apstrādes pamatu nosaka ar:
a) Savienības tiesību aktiem; vai
b) dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim.
[..]”
4 Minētās regulas 9. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ir aizliegta tādu personas datu apstrāde, kas atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās, un ģenētisko datu, biometrisko datu, lai veiktu fiziskas personas unikālu identifikāciju, veselības datu vai datu par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju apstrāde.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja ir piemērojams kāds no šādiem pamatojumiem:
a) datu subjekts ir devis nepārprotamu piekrišanu šo personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem, izņemot, ja Savienības vai dalībvalsts tiesību akti paredz, ka 1. punktā minēto aizliegumu datu subjekts nevar atcelt;
[..]
g) apstrāde ir vajadzīga būtisku sabiedrības interešu dēļ, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir samērīgas izvirzītajam mērķim, ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību un paredz piemērotus un konkrētus pasākumus datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai;
[..]”
Tiesvedības priekšvēsture
5 Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā rīkojuma 2.–8. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.
6 2022. gada 24. oktobrī Vivendi paziņoja Komisijai par koncentrāciju, kas ietvēra vienpersoniskas kontroles iegūšanu pār Lagardère SA. 2023. gada 9. jūnijā Komisija atļāva šo koncentrāciju ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Vivendi uzņemtās saistības.
7 2023. gada 25. jūlijā Komisija informēja Vivendi, ka tā ir uzsākusi oficiālu izmeklēšanu par priekšlaicīgu koncentrācijas darījuma īstenošanu. Šajā procedūrā Komisija ar 2023. gada 19. septembra Lēmumu C(2023) 6428 final nosūtīja Vivendi informācijas pieprasījumu ar izpildes termiņu 2023. gada 27. oktobrī. Ar 2023. gada 27. oktobra Lēmumu C(2023) 7463 final šī iestāde pagarināja šo termiņu līdz 2023. gada 1. decembrim.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums
8 Ar 2023. gada 23. novembrī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu Vivendi cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.
9 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 24. novembrī, Vivendi iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot, pirmkārt, apturēt šā lēmuma piemērošanu un, otrkārt, kā nodrošināšanas pasākumu uzdot tai saglabāt visus dokumentus, kas ir tās rīcībā un uz ko attiecas strīdīgais lēmums, speciālā elektroniskā datu nesējā, kurš ar elektronisku aizzīmogojumu iesniegts neatkarīgai trešai uzticības personai, piemēram, tiesu izpildītājam vai tiesas amatpersonai, tādā saprātīgā termiņā, kas ir saderīgs ar materiālajiem ierobežojumiem, kuri saistīti ar minētos dokumentus saturošu datu nesēju kopēšanu.
10 Ar 2023. gada 28. novembra rīkojumu Vivendi/Komisija (T‑1097/23 R), kas tika izdots, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 157. panta 2. punktu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma apturēt strīdīgā lēmuma piemērošanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts rīkojums, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība lietā T‑1097/23 R, neskarot Vivendi pienākumu turpināt apkopot informāciju un saglabāt elektroniskā datu nesējā visus dokumentus, uz kuriem attiecas šis lēmums un kuri var būt nozīmīgi Komisijas izmeklēšanā.
11 Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja šā rīkojuma 9. punktā minēto pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz to, ka Vivendi nav pierādījusi, ka ir izpildīts steidzamības nosacījums, un atcēla savu 2023. gada 28. novembra rīkojumu (T‑1097/23 R).
12 Pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 29. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atzina, ka procesa stadijā, kurā bija jāizdod šis rīkojums, risks, ka Vivendi varētu tikt piespriestas kavējuma naudas vai naudas sodi, bija hipotētisks.
13 Otrkārt, minētā rīkojuma 39. punktā viņš noraidīja Vivendi argumentu, ka tai ir nodarīts kaitējums, jo tika mobilizēti ievērojami cilvēkresursi un finanšu resursi.
14 Treškārt, šā paša rīkojuma 41. un 42. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs secināja – tas, ka Komisija varēja iepazīties ar dokumentu kopumu, lai gan tie acīmredzami nebija saistīti ar izmeklēšanas priekšmetu, nevarēja radīt Vivendi būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.
15 Ceturtkārt, pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja Vivendi argumentu, ka tai esot nodarīts kaitējums sakarā ar atsevišķu tās darbinieku un amatpersonu privātās dzīves aizskārumu.
16 Piektkārt, šā rīkojuma 51. punktā viņš atzina, ka apgalvotais kaitējums, kas saistīts ar Vivendi risku inkriminēt pašai sevi, nav tāds, kas pierādītu, ka ir izpildīts steidzamības nosacījums.
17 Sestkārt, minētā rīkojuma 52. un 54. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nosprieda, ka risks, ka Vivendi varētu būt jāmaksā kavējuma nauda vai naudas sodi, nav neatgriezenisks un šis risks ir tikai hipotētisks.
Apelācijas tiesvedības dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
18 Vivendi lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto rīkojumu;
– apturēt strīdīgā lēmuma piemērošanu līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa un attiecīgā gadījumā Tiesa pasludinās galīgo spriedumu par Vivendi celto prasību atcelt šo lēmumu;
– pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
19 Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest Vivendi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Ar 2024. gada 6. februāra rīkojumu Vivendi/Komisija (C‑90/24 P(R)‑R, EU:C:2024:121), kas izdots, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 160. panta 7. punktu, Tiesas priekšsēdētāja vietnieks uzdeva apturēt ar strīdīgo lēmumu Vivendi uzlikto pienākumu apkopot un nodot Komisijai šajā lēmumā norādītos dokumentus izpildi līdz brīdim, kad vai nu tiks izdots rīkojums, ar kuru tiks pabeigta pagaidu noregulējuma tiesvedība lietā C‑90/24 P(R)‑R, vai tiks izdots rīkojums, ar ko tiks izlemta šī apelācijas sūdzība, neskarot Vivendi pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu visu šo dokumentu saglabāšanu.
Par apelācijas sūdzību
21 Apelācijas sūdzības pamatojumam Vivendi izvirza sešus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar pušu procesuālo tiesību vienlīdzības un sacīkstes principu pārkāpumu, bet otrais līdz sestais – ar acīmredzamām kļūdām Vivendi apgalvotā kaitējuma novērtējumā.
Argumenti
22 Ar ceturto pamatu, kas izvērtējams vispirms, Vivendi apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu, novērtējot kaitējumu, kāds esot radies līdz ar datu subjektu, uz kuriem attiecas strīdīgais lēmums, privātās dzīves plaša mēroga aizskārumu.
23 Pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā ietvertā argumentācija sašaurinot privātās dzīves aizsardzības jomu līdz tikai sensitīviem personas datiem, kā tie definēti VDAR. Tomēr šim jēdzienam esot ļoti ierobežota piemērošanas joma, jo no VDAR un Vispārējās tiesas judikatūras izrietot, ka tas attiecas tikai uz visintīmāko un vissensitīvāko informāciju par datu subjektiem. Tādējādi attiecībā uz sensitīviem personas datiem piedāvātās garantijas neļaujot nodrošināt visu ar šo personu privāto dzīvi saistīto personas datu aizsardzību un tādēļ pienācīgi novērst kaitējumu, uz kuru norāda Vivendi.
24 Otrkārt, Vivendi apgalvo, ka vairāki no tās pieteikumam par pagaidu noregulējumu pievienotajiem dokumentiem pierādot, ka strīdīgais lēmums liek apkopot un nosūtīt Komisijai dokumentus, kas attiecas uz datu subjektu privāto dzīvi.
25 Treškārt, pārsūdzētajā rīkojumā esot pilnībā ignorēti ierobežojumi, kādiem Vivendi ir pakļauta saskaņā ar Francijas krimināltiesībām un darba tiesībām. Tādējādi Vivendi esot faktiski neiespējami izpildīt strīdīgo lēmumu, nepakļaujot sevi kā krimināltiesiskām, tā civiltiesiskām sankcijām.
26 Ceturtkārt, Komisijas piedāvātās garantijas attiecībā uz sensitīviem personas datiem neļaujot novērst Vivendi apgalvotā kaitējuma iestāšanos, jo šīs garantijas ietverot to, ka dokumenti, kuros šie dati ir atrodami, tiek nodoti Komisijai un ka tā ar tiem var iepazīties.
27 Piektkārt, pretēji tam, kas esot atzīts pārsūdzētajā rīkojumā, Komisijas ierēdņu un darbinieku dienesta noslēpuma pienākums nevarot būt pietiekama garantija, lai novērstu apgalvotā kaitējuma īstenošanos, jo Vivendi ir ieinteresēta novērst arī to, ka šie ierēdņi un darbinieki var piekļūt aizsargātiem dokumentiem. Turklāt Vispārējās tiesas priekšsēdētājs neesot ņēmis vērā Vivendi skaidri norādīto apstākli, ka Komisija esot atļāvusi vairāku trešo personu iestāšanos lietā, tādējādi radot risku, ka šīs trešās personas var piekļūt konfidenciāliem datiem un tos izpaust.
28 Komisija uzskata, ka ceturtais pamats jānoraida kā nepamatots.
29 Jo īpaši tā norāda, ka, lai tā varētu pienācīgi veikt savu izmeklēšanu, tai ir jāapstrādā personas dati. Tas vien, ka tā pārbauda šādu datu nozīmību, pats par sevi nevar radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Šajā kontekstā procesuālo garantiju, kas piemērojamas sensitīviem personas datiem, esamība esot uzskatāma par nozīmīgu faktoru, izvērtējot, cik samērīga ir attiecīgā iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves aizsardzību. Kas attiecas uz pārējo, stingrie pienākumi glabāt dienesta noslēpumu, kuriem esot pakļauti Komisijas ierēdņi un darbinieki, novērsīšot savākto personas datu neatļautas izpaušanas risku.
30 Attiecībā uz argumentu par trešo personu iespējamo piekļuvi personas datiem Komisija vispirms apgalvo, ka šis arguments jānoraida kā nepieņemams, jo pirmajā instancē tas nav bijis pietiekami pamatots. Turpinājumā tā norāda, ka, ņemot vērā tās ierēdņiem un darbiniekiem noteikto stingro konfidencialitātes pienākumu, viņi nedrīkst izpaust konfidenciālu informāciju trešām personām. Visbeidzot – attiecīgās trešās personas lietas materiāliem varot piekļūt tikai iebildumu celšanas gadījumā, un tās nekad nevarot piekļūt lietas materiālu konfidenciālajai versijai.
Izvērtējums
31 Attiecībā uz Vivendi argumentu, ka pastāv risks, ka var tikt aizskarta atsevišķu tās darbinieku un amatpersonu privātā dzīve, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 44. punktā secināja, ka, ciktāl uzņēmumi rīkojas ar savu darbinieku un amatpersonu starpniecību, Komisija, veicot izmeklēšanu konkurences tiesību jomā, ir tiesīga pieprasīt informāciju par viņu darbībām, ja šīs darbības attiecas uz uzņēmuma darbības jomu un neskar viņu privāto dzīvi.
32 Šā rīkojuma 45. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atzīmēja, ka Komisija šajā ziņā bija informējusi Vivendi par īpašajām procesuālajām garantijām, kas tiek piemērotas sensitīviem personas datiem, un ka tādējādi šī iestāde ir veikusi pasākumus, lai novērstu Vivendi norādītā riska iestāšanos. No tā viņš secināja, ka, ņemot vērā šos piesardzības pasākumus, informācijas pieprasījumi attiecībā uz Vivendi darbinieku mobilajiem tālruņiem un elektroniskā pasta pastkastītēm nav bijuši tādi, kas varētu radīt Vivendi norādīto būtisko un neatgriezenisko kaitējumu.
33 Minētā rīkojuma 46. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs norādīja, ka Komisijas ierēdņiem un darbiniekiem katrā ziņā ir jāievēro strikts pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Šajā ziņā šā paša rīkojuma 47. punktā viņš atzīmēja, ka šiem ierēdņiem un darbiniekiem ir aizliegts bez atļaujas izpaust informāciju, kas viņiem kļuvusi zināma, pildot amata pienākumus, ja vien šī informācija jau nav tikusi publiskota vai darīta pieejama sabiedrībai.
34 Šajā kontekstā, pirmām kārtām, runājot par pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā ietverto vērtējumu, jānorāda, ka no paša šā punkta formulējuma izriet, ka tas ir balstīts uz šā rīkojuma 26.–28. punktā minēto procesuālo garantiju vērā ņemšanu.
35 No šā 26.–28. punkta izriet, ka šīs garantijas ir attiecināmas tikai uz trīs kategoriju datiem, proti, datiem, kurus aizsargā konfidencialitāte saziņā starp advokātiem un klientiem, datiem, kas saistīti ar žurnālistikas avotiem, un sensitīviem personas datiem.
36 Šī pēdējā kategorija, kas ir vienīgā pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā minētā kategorija, šajā rīkojumā nav definēta.
37 Šādos apstākļos, lai izvērtētu Vispārējās tiesas priekšsēdētāja veikto vērtējumu tvērumu, ir jāidentificē, kāds tvērums šai kategorijai ir piešķirts ar strīdīgo lēmumu. Šajā lēmumā ir precizēts, ka tas paredz īpašu režīmu “sensitīviem personas datiem, kā tie definēti [VDAR]”. No VDAR 9. panta 1. punkta, skatot to tās 10. apsvēruma gaismā, izriet, ka šis jēdziens attiecas uz personas datiem, kuru apstrāde atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās, un ģenētisko datu, biometrisko datu, lai veiktu fiziskas personas unikālu identifikāciju, veselības datu vai datu par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju.
38 Ņemot vērā jēdzienam “sensitīvi personas dati” šādi piešķirto tvērumu, šķiet, kā to norāda arī Vivendi, ka pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā minētās procesuālās garantijas nav piemērojamas visiem datiem, kas attiecas uz datu subjektu privāto dzīvi, tostarp tādēļ, ka šīs garantijas nenodrošina nekāda veida aizsardzību datiem, kuri attiecas, piemēram, uz šo personu ģimenes dzīvi, gaumi vai privātām darbībām bez politiska, reliģiska, filozofiska vai arodbiedrību rakstura.
39 Tomēr jākonstatē, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu Vivendi ir atsaukusies uz risku, ka var notikt piekļuve datiem, kas vispārīgi varētu būt saistīti ar datu subjektu privāto dzīvi. Lai gan ir tiesa, ka šā pieteikuma 95. punktā ir ietverta norāde uz sensitīviem personas datiem, šī norāde ir citāts no Vispārējās tiesas judikatūras un nevar tikt saprasta kā tāda, kuras mērķis ir ierobežot Vivendi izvirzīto argumentu tvērumu.
40 Tādējādi Vivendi var pamatoti apgalvot, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, nospriežot, ka pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā minētās garantijas ir paredzētas tieši Vivendi norādītā riska iestāšanās novēršanai, un no šā apstākļa secinot, ka informācijas pieprasījumi nav bijuši tādi, kas varētu radīt Vivendi norādīto būtisko un neatgriezenisko kaitējumu, nav ņēmis vērā visus personas datus, kuri varētu būt ietverti Komisijai iesniedzamajos dokumentos un kas ir nozīmīgi, lai novērtētu šā kaitējuma esamību un būtiskumu.
41 Tādēļ Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, secinot, ka ar šīm garantijām pietiek, lai noraidītu Vivendi argumentāciju par dažu tās darbinieku un amatpersonu privātās dzīves aizskāruma risku, ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
42 Otrām kārtām, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 46. un 47. punktā ietverto pamatojumu, protams, jākonstatē, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs varēja pamatoti secināt, ka Komisijas ierēdņi un darbinieki nav tiesīgi brīvi izpaust informāciju, kas ietverta dokumentos, kurus Vivendi jāiesniedz Komisijai, izpildot strīdīgo lēmumu.
43 Tomēr, pirmkārt, kā norāda Vivendi, Komisijas ierēdņiem un darbiniekiem noteiktie saistošie pienākumi glabāt dienesta noslēpumu nav tādi, kas varētu novērst atsevišķu Vivendi darbinieku un amatpersonu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizskārumu, ko apliecina tas, ka šiem ierēdņiem un darbiniekiem pašiem ir pieeja personas datiem, kuri ir saistīti ar šo darbinieku un amatpersonu privāto dzīvi.
44 Otrkārt, norādāms, ka pieteikuma par pagaidu noregulējumu 96. punktā Vivendi ir minējusi arī risku, ka “ieinteresētās trešās personas, kurām Komisija ir atļāvusi iestāties lietā”, varētu uzzināt par Vivendi Komisijai nosūtītajiem dokumentiem, šajā ziņā norādot uz šim pieteikumam pielikumā pievienotajām vēstulēm, ar kurām tā informēta par atļauju atsevišķām ieinteresētām trešām personām iestāties lietā.
45 Tā kā šis apgalvojums ir pietiekami skaidrs un pamatots, lai Vispārējai tiesai tas būtu jāņem vērā, nevar secināt, ka arguments par risku, ka atsevišķi dokumenti varētu tikt izpausti trešām personām, kas izvirzīts ceturtā apelācijas sūdzības pamata atbalstam, jānoraida kā nepieņemams, pamatojoties uz to, ka tas esot uzskatāms par jaunu argumentu, kas nav izvirzīts pirmajā instancē.
46 Kā norāda Vivendi, Komisijas ierēdņiem un darbiniekiem noteiktie pienākumi glabāt dienesta noslēpumu ne pēc to mērķa, ne sekām neregulē trešo personu, kurām ir atļauts iestāties lietā, piekļuvi Komisijas lietā esošajiem dokumentiem.
47 Turklāt, lai gan Komisija apgalvo, ka pastāv citas tiesību normas, kas nepieļauj šādu piekļuvi, ir jāsecina, ka šīs normas nav tikušas pieminētas pārsūdzētā rīkojuma 46. un 47. punktā.
48 No minētā izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, pārsūdzētā rīkojuma 46. un 47. punktā secinot, ka Komisijas ierēdņiem un darbiniekiem noteiktie pienākumi glabāt dienesta noslēpumu var novērst Vivendi apgalvotā kaitējuma iestāšanos, ir pieļāvis kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā.
49 Trešām kārtām, jākonstatē, ka ar pārsūdzētā rīkojuma 44. punktā minētajiem apsvērumiem pašiem par sevi nepietiek, lai pamatotu Vivendi argumenta par atsevišķu tās darbinieku un amatpersonu privātās dzīves aizskāruma risku noraidīšanu.
50 Proti, šajā punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir vienīgi norādījis uz Komisijas tiesībām pieprasīt informāciju par Vivendi darbinieku un amatpersonu darbību, “ciktāl šīs darbības attiecas uz uzņēmuma darbību un neaizskar viņu privāto dzīvi”. Šādi rīkojoties, viņš nav sniedzis nekādu vērtējumu par iespējamo kaitējuma esamību situācijā, ja Komisijai nosūtītā informācija, kā to apgalvo Vivendi, izrādītos saistīta ar datu subjektu privāto dzīvi.
51 No visa iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā pārsūdzētā rīkojuma 45.–47. punktā pieļautās kļūdas, tajā nav ietverts pamatojums, uz kura varētu balstīt Vivendi argumentācijas par to, ka pastāv atsevišķu tās darbinieku un amatpersonu privātās dzīves aizskāruma risks, noraidīšanu.
52 Tādēļ ceturtais pamats ir jāapmierina.
53 Tā kā pieteikums par pagaidu noregulējumu ir noraidīts, pamatojoties uz to, ka Vivendi nav pierādījusi, ka ir izpildīts steidzamības nosacījums, no tā izriet, ka pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvā daļa nav pamatota.
54 No minētā izriet, ka pārsūdzētais rīkojums jāatceļ pilnībā, neizvērtējot pārējos apelācijas sūdzības pamatus.
Par Vispārējā tiesā iesniegto pieteikumu par pagaidu noregulējumu
55 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā. Šī tiesību norma ir piemērojama arī apelācijas sūdzībām, kas iesniegtas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta otro daļu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2022. gada 24. maijs, Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments un Spānija, C‑629/21 P(R), EU:C:2022:413, 172. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
56 Šajā ziņā jāatgādina, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 156. panta 4. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu jānorāda strīda priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesību pamati, kuri pirmšķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus. Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru piemērošanas apturēšanu un citus pagaidu pasākumus pagaidu noregulējuma tiesnesis var piemērot, ja ir noskaidrots, ka to noteikšana pirmšķietami faktiski un juridiski ir attaisnojama (fumus boni juris) un ka tie ir steidzami tajā ziņā, ka, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu tos lūgušajam lietas dalībniekam, ir nepieciešams, lai tie tiktu pielemti un lai to iedarbība izpaustos vēl pirms nolēmuma pamatlietā pieņemšanas. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tādējādi pieteikumi par pagaidu noregulējuma noteikšanu ir jānoraida, ja kāds no tiem nav izpildīts. Pagaidu noregulējuma tiesnesis vajadzības gadījumā izsver arī pastāvošās intereses (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2022. gada 24. maijs, Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments un Spānija, C‑629/21 P(R), EU:C:2022:413, 175. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
57 Pārbaudot minētos nosacījumus, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir plaša rīcības brīvība un viņš, ņemot vērā lietas īpatnības, var brīvi noteikt veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāpārbauda, kā arī šīs pārbaudes kārtību, jo nevienā Savienības tiesību aktā viņam nav paredzēta iepriekš noteikta analīzes shēma, lai izvērtētu nepieciešamību noteikt pagaidu pasākumus (Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojums, 2021. gada 16. jūlijs, Symrise/ECHA, C‑282/21 P(R), EU:C:2021:631, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Šajā lietā, ņemot vērā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja jau veiktos vērtējumus un rakstveida procesu starp lietas dalībniekiem, Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīcībā ir pietiekama informācija, lai pieņemtu galīgo nolēmumu par steidzamības nosacījumu.
Argumenti
59 Lai pierādītu, ka steidzamības nosacījums ir izpildīts, Vivendi atsaucas uz vairākiem atsevišķiem kaitējumiem.
60 Saistībā ar argumentāciju, ka strīdīgais lēmums radot atsevišķu Vivendi darbinieku un amatpersonu privātās dzīves aizskāruma risku, kas jāizvērtē vispirms, tā apgalvo, ka strīdīgais lēmums liek tai nosūtīt Komisijai visu saziņu par visu attiecīgo laikposmu starp vairākām fiziskām personām, nešķirojot šo saziņu pēc darba vajadzību vai privātā rakstura. Vivendi arī esot jānosūta visa saziņa, kurā figurē noteikti atslēgvārdi, arī tad, ja šī saziņa atrodas attiecīgo darbinieku un amatpersonu privātās vai personīgās elektroniskā pasta kastītēs un privātās vai personīgās mobilajās ierīcēs, ja šīs elektroniskā pasta kastītes vai ierīces kaut reizi ir izmantotas komunikācijai darba vajadzībām. Vairākos Komisijai šādi nosūtāmajos dokumentos varot būt ietverta priekš Vivendi sensitīva informācija, kas attiecas kā uz datu subjektu, tā uz trešo personu privāto dzīvi.
61 Šādu dokumentu apkopošana un nosūtīšana Komisijai no Vivendi puses esot pretrunā Francijas civiltiesību un krimināltiesību normām, kā arī Eiropas Savienības tiesību normām un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Vivendi tādējādi tiekot nostādīta neiespējamas alternatīvas priekšā, jo neatkarīgi no tā, vai tā ievēros vai neievēros strīdīgo lēmumu, tai draudēšot bargi sodi.
62 Turklāt konkrētās informācijas izpaušana radīšot būtisku kaitējumu Vivendi un datu subjektiem, paplašinot to personu loku, kurām šī informācija ir kļuvusi zināma. Šis kaitējums būšot neatgriezenisks, jo strīdīgā lēmuma atcelšana vairs neļaušot novērst apskatāmo tiesību pārkāpumu.
63 Komisija apgalvo, pirmkārt, ka Vivendi piesauktā strīdīgā lēmuma izpildes juridiskā neiespējamība ir ne vairāk kā tāda, kas var radīt finansiālus zaudējumus, kuri nav uzskatāmi par ārkārtējiem.
64 Otrkārt, Vivendi pamatā apgalvotais ir saistāms ar trešo personu tiesību pārkāpumu. Taču prasītāja puse pagaidu noregulējuma tiesvedībā, lai pierādītu, ka steidzamības nosacījums ir izpildīts, varot balstīties tikai uz pierādījumiem par savu interešu apdraudējuma risku.
65 Treškārt, saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru tikai sensitīvu personas datu izpaušana varētu pierādīt būtiska un neatgriezeniska kaitējuma esamību. Proti, lai pienācīgi veiktu savu izmeklēšanu, Komisijai neizbēgami esot jāapstrādā personas dati. Tas vien, ka tā pārbauda šādu datu nozīmīgumu, pats par sevi nevarot radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.
66 Taču Vivendi neesot pierādījusi, ka Komisijai iesniedzamajos dokumentos būtu ietverti sensitīvi personas dati. Katrā ziņā, Komisija esot sniegusi Vivendi īpašas procesuālās garantijas, kas piemērojamas sensitīviem personas datiem, papildus Komisijas ierēdņiem un darbiniekiem jau noteiktajiem stingrajiem pienākumiem glabāt dienesta noslēpumu.
Izvērtējums
67 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt nākotnē pieņemamā galīgā nolēmuma pilnīgu iedarbību, lai izvairītos no nepilnībām Tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā. Tieši šā mērķa sasniegšanai steidzamība ir jāvērtē attiecībā pret nepieciešamību pieņemt pagaidu noregulējumu, lai izvairītos no tā, ka lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu aizsardzību, tiek nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Šim lietas dalībniekam ir jāsniedz pierādījumi, ka tas nevar sagaidīt tiesvedības, kurā lieta tiek skatīta pēc būtības, iznākumu, neciešot šādu kaitējumu. Kaut arī ir taisnība, ka, lai pierādītu šāda kaitējuma esamību, nav jāpieprasa, lai tā rašanās un nenovēršamība tiktu pierādīta pilnīgi droši, un ka pietiek ar to, ka šis kaitējums ir paredzams ar pietiekamu ticamības pakāpi, tomēr lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu pasākumu noteikšanu, joprojām ir jāpierāda fakti, kuri uzskatāmi par šāda kaitējuma iespējamas rašanās pamatu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2022. gada 24. maijs, Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments un Spānija, C‑629/21 P(R), EU:C:2022:413, 75. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
68 Pirmām kārtām, jākonstatē, kā norādījusi Komisija, ka Vivendi argumentācija par to, ka strīdīgais lēmums rada tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizskāruma risku, būtībā ir balstīta uz trešo personu, proti, Vivendi darbinieku un amatpersonu, kuru saziņa saskaņā ar strīdīgo lēmumu būtu jāapkopo un jānosūta Komisijai, tiesību pārkāpumu.
69 Tādējādi, kamēr savā pieteikumā par pagaidu noregulējumu Vivendi plaši atsaucas uz iejaukšanos šo darbinieku un amatpersonu privātajā dzīvē, kādu izraisītu strīdīgā lēmuma izpildīšana, tikmēr attiecībā uz savām tiesībām tā aprobežojas vien ar apgalvojumu, ka Komisijai nosūtāmie dokumenti var saturēt šai sabiedrībai sensitīvu informāciju, nepaskaidrojot, kas ir šī informācija un kā tā ir saistīta ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.
70 No šā rīkojuma 67. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka steidzamības nosacījums parasti tiek vērtēts, ņemot vērā kaitējumu, kāds, iespējams, var tikt nodarīts lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu aizsardzību.
71 Tomēr šo principu nevar interpretēt veidā, kas traucē sasniegt pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķi, proti, nodrošināt nākotnē pieņemamā galīgā nolēmuma pilnīgu iedarbību, lai izvairītos no nepilnībām Tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā. Šajā kontekstā cita starpā ir ticis nospriests, ka dalībvalsts var atsaukties uz kaitējumu, kas tai nav nodarīts tieši, jo dalībvalstis ir atbildīgas par interesēm, kādas valsts līmenī tiek uzskatītas par vispārējām, un var nodrošināt to aizsardzību pagaidu noregulējuma tiesvedībā (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojumu, 2022. gada 3. jūnijs, Bulgārija/Parlaments un Padome, C‑545/20 R, EU:C:2022:445, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
72 Tas gan nemaina to, ka tāda privāta sabiedrība kā Vivendi nevar lietderīgi atsaukties uz trešo personu tiesību aizskāruma risku, lai panāktu pagaidu pasākumu noteikšanu attiecībā uz darbību, kas neaizskar tās intereses (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1988. gada 6. maijs, Union des producteurs de cédrats de Crète/Komisija, 112/88 R, EU:C:1988:241, 20. punkts).
73 Tomēr šajā lietā tas tā nav.
74 Proti, kaitējums, uz kuru Vivendi atsaucas saistībā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, būtu tiešs rezultāts rīcībai, kas Vivendi ieskatā tai būtu jāveic attiecībā uz atsevišķiem tās darbiniekiem un amatpersonām, lai izpildītu strīdīgo lēmumu.
75 No minētā izriet, ka ar savu pieteikumu par pagaidu noregulējumu Vivendi vēlas rīkoties nevis trešo personu vietā, kuras patstāvīgi skartu strīdīgā lēmuma sekas, bet gan personīgi, lai aizsargātu pati savas intereses, izvairoties pašai radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu trešām personām, par ko to turklāt varētu saukt pie atbildības, ja šis kaitējums šīm trešām personām tiktu nodarīts to saiknes ar Vivendi dēļ, bet minētās trešās personas pašas nevarētu saņemt pagaidu aizsardzību pret šā kaitējuma rašanos.
76 Šādos īpašos apstākļos pagaidu noregulējuma tiesnesis, nepārkāpjot šā rīkojuma 71. punktā atgādināto pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķi, nevar secināt, ka Vivendi nevar atsaukties uz būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, ko šī sabiedrība, izpildot strīdīgo lēmumu, nodarītu atsevišķiem tās darbiniekiem un amatpersonām, lai pierādītu, ka ir izpildīts steidzamības nosacījums.
77 Tādējādi, otrām kārtām, jāizvērtē, vai strīdīgā lēmuma izpilde pietiekami ticami var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu atsevišķiem Vivendi darbiniekiem un amatpersonām.
78 Ņemot vērā, ka Vivendi vēlas atsaukties uz noteiktu pamattiesību pārkāpumu, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka apgalvojumu, ka kaitējums likumsakarīgi ir neatgriezenisks, jo tas attiecas uz pamattiesību jomu, nevar pieņemt, tāpēc ka nepietiek abstrakti atsaukties uz pamattiesību pārkāpumu, lai pierādītu, ka tā radītais kaitējums ir obligāti neatgriezenisks (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2013. gada 28. novembris, EMA/InterMune UK u.c., C‑390/13 P(R), EU:C:2013:795, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
79 Tomēr no tā nevar secināt, ka pamattiesību aizskārumu nekad nevar uzskatīt par būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.
80 Pirmkārt, atsevišķu pamattiesību, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantā nostiprinātā spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizlieguma pārkāpums, neievēroto tiesību dabas dēļ pats par sevi var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2013. gada 28. novembris, EMA/InterMune UK u.c., C‑390/13 P(R), EU:C:2013:795, 43. punkts).
81 Otrkārt, pamattiesību, kuras, tāpat kā Pamattiesību hartas 7. pantā nostiprināto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību gadījumā, neietilpst iepriekšējā punktā minētajā kategorijā, pārkāpums ir jāizvērtē, ņemot vērā visus lietas apstākļus, lai noskaidrotu, vai ar šo pārkāpumu radītā kaitējuma apmērs un raksturs pamato šā kaitējuma uzlūkošanu par būtisku un neatgriezenisku kaitējumu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2013. gada 28. novembris, EMA/InterMune UK u.c., C‑390/13 P(R), EU:C:2013:795, 44. punkts).
82 Līdz ar to pagaidu noregulējuma tiesnesim ir jānoskaidro, vai strīdīgā lēmuma īstenošana ar pietiekamu varbūtību var izraisīt iejaukšanos atsevišķu Vivendi darbinieku un amatpersonu privātajā dzīvē, kā arī, attiecīgā gadījumā un ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāizvērtē no šā aizskāruma izrietošā kaitējuma apjoms un raksturs.
83 Šajā ziņā ar strīdīgo lēmumu Vivendi cita starpā ir noteikts pienākums apkopot visu saziņu, kas ar dažādiem saziņas līdzekļiem vairāku gadu garumā norisinājusies starp vairākām fiziskām personām, kā arī noteiktu saziņu starp citām fiziskām personām, un pēc tam nosūtīt šādi apkopoto informāciju Komisijai.
84 Kas attiecas uz šo pēdējo saziņu, no šā lēmuma izriet, ka Komisijai nosūtāmo dokumentu atlase jāveic, izmantojot virkni atslēgvārdu ar noteiktu vispārīguma pakāpi, kuri cita starpā ietver vairāku politikā vai plašsaziņas līdzekļu nozarē publiski atpazīstamu personu vārdus vai uzvārdus.
85 Turklāt saziņa, kas kaut vai netieši ir saistīta ar jebkuru Komisijai nosūtāmu dokumentu, pati ir jānodod šai iestādei, jo no strīdīgā lēmuma 9. punkta izriet, ka Komisijai jāiesniedz visas elektroniskā pasta vēstules, kas ietilpst “vienā virknē” ar šādu dokumentu, vai, ja šī saziņa notikusi ar īsziņām vai izmantojot ziņapmaiņas lietotni, jāiesniedz visa sarakste par visu attiecīgo laikposmu.
86 Turklāt lietā nav strīda par to, ka saskaņā ar šā lēmuma 2. punktu šie pienākumi tostarp attiecas uz saziņu, kas veikta, izmantojot privātas vai personīgas elektroniskā pasta pastkastītes un privātas vai personīgas attiecīgo darbinieku un amatpersonu mobilās ierīces, ja šīs elektroniskā pasta pastkastītes un ierīces kaut reizi ir izmantotas saziņai darba vajadzībām.
87 Ievērojot strīdīgā lēmuma formulējumu, vispirms ir jākonstatē, ka dokumenti, kas Vivendi ir jāapkopo un jānosūta Komisijai, attiecas uz fizisko personu savstarpējās komunikācijas saturu.
88 Turpinot, svarīgi atzīmēt, ka, ņemot vērā ar šo lēmumu Vivendi noteikto pienākumu ļoti plašo raksturu kā satura, tā laika ziņā un to, ka minētie pienākumi cita starpā liek apkopot saziņu, kas veikta, izmantojot komunikācijas līdzekļus, kuri parasti tiek izmantoti tīri privātā kārtā, šķiet ļoti iespējams, ka liels skaits Komisijai nosūtāmo dokumentu nebūs saistīti ar darba pienākumu veikšanu un varētu sniegt informāciju par datu subjektu privāto dzīvi.
89 Visbeidzot, strīdīgajā lēmumā nav ietverts nekāds mehānisms, lai vispārēji novērstu dokumentu, kas attiecas uz šo subjektu privāto dzīvi, apkopošanu un nosūtīšanu Komisijai, vai sniegtu garantijas attiecībā uz šādu dokumentu apstrādi.
90 Tādējādi Vivendi izvirzītie argumenti ar pietiekamu ticamību pierāda, ka personas dati, kas saskaņā ar strīdīgo lēmumu tiks savākti un nosūtīti Komisijai, ir tādi, kas ļauj izdarīt precīzus secinājumus par datu subjektu privāto dzīvi, kas saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nozīmē, ka no tā izrietošais tiesību uz privāto dzīvi aizskārums ir uzskatāms par būtisku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 39. punkts).
91 Ņemot vērā to, ka no šāda tiesību uz privāto dzīvi aizskāruma izrietošo nemateriālo kaitējumu nevar pilnībā dzēst ar finansiālu kompensāciju vai novērst a posteriori strīdīgā lēmuma atcelšanas gadījumā, šis kaitējums jāuzskata par neatgriezenisku.
92 Šādu novērtējumu neietekmē risinājums, pie kāda Tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir nonācis 2004. gada 27. septembra rīkojumā Komisija/Akzo un Akcros (C‑7/04 P(R), EU:C:2004:566) un uz kuru atsaucas Komisija.
93 Ir tiesa, ka šajā rīkojumā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs secināja, ka dienesta noslēpuma glabāšanas pārkāpums, kas varētu būt bijis saistīts ar apstākli, ka Komisija piekļuvusi dokumentiem, kurus šis noslēpums, iespējams, aptver, nav bijis tāds, kas konkrētajam uzņēmumam radītu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.
94 Tomēr šāds risinājums tika pamatots tostarp ar apstākli, ka pieteikuma par pagaidu noregulējumu, kas tika iesniegts lietā, kurā tika izdots šis rīkojums, iesniedzēja norādītais risks bija saistīts vienīgi ar to, ka Komisijas ierēdņi padziļināti iepazinās ar dokumentiem, kurus viņi lai arī tikai virspusēji, bet jau bija izvērtējuši. Tāpat arī jāuzsver, ka šajā lietā bija runa vien par ierobežotu skaitu dokumentu, kuri neattiecās uz fizisko personu privāto dzīvi.
95 Šajā saistībā, trešām kārtām, ir būtiski norādīt, ka ar procesuālajām garantijām, uz kurām atsaucas Komisija, nav pietiekami, lai Vivendi norādīto kaitējumu padarītu par nebūtisku.
96 Pirmkārt, ir taisnība, ka no strīdīgā lēmuma izriet, ka Komisija ir paredzējusi īpašu procedūru, kuras mērķis ir ierobežot tās ierēdņu un darbinieku piekļuvi dokumentiem, kas satur sensitīvus personas datus.
97 Tomēr no šā rīkojuma 34.–41. punkta izriet, ka ar šo procedūru nevar izslēgt vai līdz minimumam samazināt tādu personas datu apstrādi, kuri attiecas uz datu subjektu privāto dzīvi, bet kurus nevar klasificēt kā “sensitīvus personas datus”.
98 Šāda aizsardzība neļauj novērst to, ka iepazīšanās ar Komisijai nosūtītajiem datiem var ļaut izdarīt precīzus secinājumus par datu subjektu privāto dzīvi, jo sensitīvie personas dati aptver vien ierobežotu daļu no personas datiem, kas attiecas uz šo subjektu privāto dzīvi, un jo strīdīgais lēmums paredz šā pēdējā veida datu vākšanu plašā apjomā, lai tos nodotu Komisijai.
99 Otrkārt, no Komisijas argumentācijas būtībā izriet, ka tās ierēdņi un darbinieki ir pakļauti stingriem pienākumiem glabāt dienesta noslēpumu, līdz ar ko viņiem principā ir aizliegts izpaust informāciju, kas izrietētu no Vivendi nosūtītajiem dokumentiem un kuru viņi uzzinājuši.
100 Tomēr šie pienākumi neierobežo šiem ierēdņiem un darbiniekiem pieejamās iespējas piekļūt personas datiem, kas attiecas uz datu subjektu privāto dzīvi, un šī piekļuve pati par sevi ir uzskatāma par būtisku iejaukšanos šo subjektu tiesībās uz privāto dzīvi.
101 Ceturtām kārtām, protams, jānorāda, ka, pirmsšķietami raugoties, kā to apgalvo Komisija, ir nepieciešams, lai zināmā mērā tā varētu apstrādāt personas datus, kas attiecas uz tās izmeklējamo uzņēmumu darbinieku un amatpersonu privāto dzīvi, bez kā tās izmeklēšanas pilnvaras lielā mērā varētu zaudēt savu efektivitāti. Līdzīgi – Komisijas veiktas izmeklēšanas ietvaros praksē ir grūti izvairīties no tādu dokumentu apkopošanas, kuri galu galā var izrādīties nenozīmīgi šīs izmeklēšanas vajadzībām.
102 Tāpat, Komisija pamatoti atgādina, ka VDAR 6. pantā ir paredzēts, ka personas datu apstrāde noteiktos apstākļos var būt likumīga pat tad, ja datu subjekts nav piekritis šai apstrādei.
103 Tādējādi šā rīkojuma 101. un 102. punktā izklāstītie faktori šķiet esam nozīmīgi, lai izvērtētu strīdīgā lēmuma tiesiskumu un līdz ar to pārbaudītu fumus boni juris nosacījumu.
104 Tomēr šos faktorus nevar ņemt vērā, izvērtējot steidzamības nosacījumu.
105 Pagaidu noregulējuma tiesnesim, tikai izvērtējot steidzamības nosacījumu un nekādi neieņemot nostāju par pieteikuma par pagaidu noregulējumu iesniedzēja pēc būtības izvirzīto iebildumu pamatotību, jāpieņem, ka šie iebildumi var tikt pieņemti. Proti, būtisks un neatgriezenisks kaitējums, kura iespējamā rašanās ir jākonstatē, būtu tāds, kas attiecīgajā gadījumā izrietētu no atteikuma noteikt lūgtos pagaidu pasākumus gadījumā, ja pēc tam prasība pēc būtības tiktu apmierināta (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2013. gada 19. decembris, Komisija/Vācija, C‑426/13 P(R), EU:C:2013:848, 52. punkts, un rīkojumu, 2018. gada 17. decembris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, EU:C:2018:1021, 61. punkts).
106 Tādējādi šajā gadījumā steidzamības nosacījums jāvērtē, balstoties uz pieņēmumu, ka strīdīgais lēmums ir prettiesisks un ka no tā izrietošā iejaukšanās datu subjektu tiesībās uz privāto dzīvi ir nelikumīga.
107 No minētā izriet, ka, lai noskaidrotu, vai šis nosacījums šajā lietā ir izpildīts, pagaidu noregulējuma tiesnesim nav jānoskaidro, vai šī iejaukšanās ir bijusi nepieciešama vai, runājot plašāk, likumīga, bet tikai jānovērtē tā kaitējuma apmērs un raksturs, kāds minētās iejaukšanās rezultātā varētu rasties, ja tā galu galā izrādītos nelikumīga.
108 Tādējādi Komisijas argumenti, kuru mērķis ir pierādīt, ka tāda pati iejaukšanās ir gan nepieciešama tās izmeklēšanas darbību efektivitātei, gan atbilstoša attiecīgajām Savienības tiesību normām, jānoraida kā neefektīvi steidzamības nosacījuma izvērtējuma stadijā.
109 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, steidzamības nosacījums šajā lietā jāuzskata par izpildītu.
110 Pārējā daļā, tā kā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir kļūdaini secinājis, ka šis nosacījums nav izpildīts, nepārbaudot fumus boni juris nosacījumu, kura pārbaude ietver gan faktu, gan tiesību vērtējumus, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par šo nosacījumu un attiecīgā gadījumā veiktu pastāvošo interešu izsvēršanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
111 Tā kā šī lieta ir nododama atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks izdod rīkojumu:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2024. gada 19. janvāra rīkojumu Vivendi/Komisija (T‑1097/23 R, EU:T:2024:15).
2) Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai lēmuma pieņemšanai par fumus boni juris nosacījumu un attiecīgā gadījumā pastāvošo interešu izsvēršanai.
3) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
[Paraksti]