Language of document : ECLI:EU:T:2022:689

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 9. novembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Stiegrojuma apaļtērauda tirgus – Lēmums, kurā konstatēts EOTKL 65. panta pārkāpums pēc EOTK līguma darbības beigām, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003 – Cenu noteikšana – Ražošanas un pārdošanas ierobežošana un kontrole – Lēmums, kas pieņemts pēc agrāku lēmumu atcelšanas – Jaunas uzklausīšanas rīkošana dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē – Tiesības uz aizstāvību – Labas pārvaldības princips – Saprātīgs termiņš – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑655/19

Ferriera Valsabbia SpA, Odolo (Itālija),

Valsabbia Investimenti SpA, Odolo,

ko pārstāv D. Fosselard, D. Slater un G. Carnazza, advokāti,

prasītāji,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Rossi, G. Conte un C. Sjödin, pārstāvji, kuriem palīdz P. Manzini, advokāts,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2019) 4969 final (2019. gada 4. jūlijs) par EOTK līguma 65. panta pārkāpumu (lieta AT.37956 – stiegrojuma apaļtērauds), ciktāl tajā ir konstatēts, ka prasītāji pārkāpuši šo tiesību normu, un tiem ir solidāri uzlikts naudas sods 5,125 miljonu EUR apmērā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul] (referents), R. Frendo [R. Frendo] un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 2. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāji Ferriera Valsabbia SpA un Valsabbia Investimenti SpA ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināti uzņēmumi, kuri radās 2000. gada 1. martā Ferriera Valsabbia SpA – saskaņā ar Itālijas tiesībām dibinātā uzņēmuma, kurš kopš 1954. gada darbojas stiegrojuma apaļtērauda nozarē, – sadalīšanas rezultātā. Pēdējā minētā uzņēmuma rūpniecības struktūra tika nodota Enifer Srl, kura ieguva nosaukumu Ferriera Valsabbia. Valsabbia Investimenti pilnībā kontrolē pašreizējo Ferriera Valsabbia kapitālu.

 Komisijas pirmais lēmums (2002. gads)

2        No 2000. gada oktobra līdz decembrim Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar EOTKL 47. pantu veica pārbaudes Itālijas uzņēmumos, kas ražo stiegrojuma apaļtēraudu, tostarp prasītāju uzņēmumos, un Federazione imprese siderurgiche italiane (Itālijas melnās metalurģijas uzņēmumu apvienība, turpmāk tekstā – “Federacciai”). Piemērojot šo tiesību normu, tā arī nosūtīja tiem informācijas pieprasījumus.

3        2002. gada 26. martā Komisija uzsāka EOTKL 65. panta piemērošanas procedūru un izvirzīja iebildumus saskaņā ar EOTKL 36. pantu (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”), kuri tika paziņoti tostarp prasītājiem. Tie uz paziņojumu par iebildumiem atbildēja 2002. gada 14. maijā.

4        Administratīvā procesa dalībnieki tika uzklausīti 2002. gada 13. jūnijā.

5        2002. gada 12. augustā Komisija nosūtīja tiem pašiem adresātiem papildu iebildumus (turpmāk tekstā – “paziņojums par papildu iebildumiem”), pamatojoties uz Padomes Regulas Nr. 17 (1962. gada 6. februāris), pirmā regula par [EKL 81. un 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 19. panta 1. punktu. 2002. gada 23. jūlijā tā izskaidroja tajos savu nostāju attiecībā uz procedūras turpināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām. Prasītāji uz paziņojumu par papildu iebildumiem atbildēja 2002. gada 20. septembrī.

6        Administratīvā procesa dalībnieku jauna uzklausīšana dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē notika 2002. gada 30. septembrī. Tā attiecās uz paziņojuma par papildu iebildumiem priekšmetu, proti, EOTK līguma darbības izbeigšanās juridiskajām sekām attiecībā uz procesa turpināšanu.

7        Administratīvā procesa noslēgumā Komisija pieņēma Lēmumu C(2002) 5087, galīgā redakcija (2002. gada 17. decembris), par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds) (turpmāk tekstā – “2002. gada lēmums”), kura adresāti ir Federacciai un vēl astoņi uzņēmumi, tostarp prasītāji. Tā tajā konstatēja, ka laikposmā no 1989. gada decembra līdz 2000. gada jūlijam uzņēmumi ir īstenojuši vienotu, saliktu un ilgstošu tādu aizliegtu vienošanos Itālijas stiegrojuma apaļtērauda stieņos vai ruļļos (turpmāk tekstā – “stiegrojuma apaļtērauds”) tirgū, kuras mērķis vai sekas bija noteikt cenas un ierobežot vai kontrolēt ražošanu vai pārdošanu pretēji EOTK 65. panta 1. punktam. Tādēļ tā prasītājiem solidāri uzlika naudas sodu 10,25 miljonu EUR apmērā.

8        2003. gada 5. martā prasītāji cēla prasību Vispārējā tiesā par 2002. gada lēmumu. Vispārējā tiesa atcēla minēto lēmumu attiecībā uz prasītājiem (spriedums, 2007. gada 25. oktobris, SP u.c./Komisija, T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un attiecībā uz citiem uzņēmumiem [minētā lēmuma] adresātiem, jo izmantotais juridiskais pamats, proti, EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punkts, lēmuma pieņemšanas brīdī vairs nebija spēkā. Tādēļ Komisijai nebija kompetences, pamatojoties uz šīm tiesību normām, konstatēt un sodīt par EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām. Pārējos šī lēmuma aspektus Vispārējā tiesa neizvērtēja.

9        2002. gada lēmums attiecībā uz Federacciai, kura neiesniedza apelācijas sūdzību Vispārējā tiesā, kļuva galīgs.

 Komisijas otrais lēmums (2009. gads)

10      Ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli Komisija informēja prasītājus un citus attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu pieņemt jaunu lēmumu, koriģējot izmantoto juridisko pamatu. Turklāt tā precizēja, ka minētais lēmums tiks balstīts uz paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem sniegtajiem pierādījumiem. 2008. gada 4. septembrī prasītāji pēc Komisijas uzaicinājuma iesniedza rakstveida apsvērumus.

11      2009. gada 30. septembrī Komisija pieņēma jaunu Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds, atkārtota pieņemšana), kura adresāti ir tie paši uzņēmumi kā 2002. gada lēmumā, tostarp prasītāji. Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz EK līguma un Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), procesuālajiem noteikumiem. Tas balstījās uz paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem minētajiem pierādījumiem un būtībā tajā bija pārņemts 2002. gada lēmuma saturs un secinājumi. It īpaši prasītājiem solidāri uzliktā naudas soda apmērs 10,25 miljonu EUR apmērā palika nemainīgs.

12      2009. gada 8. decembrī Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem, tā pielikumā iekļaujot tabulas, kurās bija atspoguļotas cenu izmaiņas, kuras netika ietvertas tās 2009. gada 30. septembra lēmumā, un labojot numurētās atsauces uz šīm tabulām astoņās zemsvītras piezīmēs.

13      2010. gada 17. februārī prasītāji cēla prasību Vispārējā tiesā par Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu, kurā ir izdarīti grozījumi (turpmāk tekstā – “2009. gada lēmums”). 2014. gada 9. decembrī Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja (spriedums, 2014. gada 9. decembris, Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija, T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032). Vispārējā tiesa daļēji atcēla 2009. gada lēmumu attiecībā uz kādu citu no tā adresātiem, samazināja uzliktā naudas soda apmēru diviem citiem tā adresātiem un noraidīja pārējās celtās prasības.

14      2015. gada 20. februārī prasītāji iesniedza apelācijas sūdzību par 2014. gada 9. decembra spriedumu Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija (T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032). Ar 2017. gada 21. septembra spriedumu Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717) Tiesa atcēla minēto Vispārējās tiesas spriedumu, kā arī 2009. gada lēmumu tostarp attiecībā uz prasītājiem.

15      2017. gada 21. septembra spriedumā Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717) Tiesa nosprieda, ka, ja lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, procesam, kura beigās tiek pieņemts šis lēmums, ir jāatbilst šajā regulā, kā arī Komisijas Regulā (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem, pat ja tas ir sācies pirms šī procesa stāšanās spēkā.

16      Tiesa konstatēja, ka šajā lietā 2002. gada 13. jūnijā veiktā uzklausīšana, kas ir vienīgā, kas attiecās uz lietas būtību, nevar tikt uzskatīta par atbilstošu procesuālajām prasībām attiecībā uz lēmuma pieņemšanu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, bez dalībvalstu konkurences iestāžu piedalīšanās.

17      Tiesa secināja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Komisijai pirms 2009. gada lēmuma pieņemšanas nebija pienākuma rīkot jaunu uzklausīšanu, jo uzņēmumiem jau bija iespēja tikt mutiski uzklausītiem 2002. gada 13. jūnijā un 30. septembrī veiktās uzklausīšanas laikā.

18      2017. gada 21. septembra spriedumā Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717) Tiesa atgādināja par to, cik svarīgi pēc attiecīgo pušu lūguma ir rīkot uzklausīšanu, kurā ir aicinātas dalībvalstu konkurences iestādes, un šādas uzklausīšanas nerīkošana ir būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.

19      Tiesa nosprieda: tā kā šīs Regulā Nr. 773/2004 paredzētās tiesības uz šādu uzklausīšanu netika ievērotas, uzņēmumam, kura tiesības tādējādi ir tikušas pārkāptas, nav jāpierāda, ka šis pārkāpums tam nelabvēlīgi varēja ietekmēt procedūras norisi un strīdīgā lēmuma saturu.

20      Tiesa arī atcēla pārējos Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra spriedumus, kuros tika lemts par 2009. gada lēmuma tiesiskumu, kā arī šo lēmumu attiecībā uz pārējiem četriem uzņēmumiem šo pašu iemeslu dēļ. Savukārt 2009. gada lēmums kļuva galīgs attiecībā uz uzņēmumiem [minētā lēmuma] adresātiem, kuri nebija iesnieguši apelācijas sūdzību par minētajiem spriedumiem.

 Trešais Komisijas lēmums (2019. gads)

21      Ar 2017. gada 15. decembra vēstuli Komisija informēja prasītājus par savu nodomu atsākt administratīvo procesu un šajā ziņā organizēt jaunu minētā procesa dalībnieku uzklausīšanu dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē.

22      Ar 2018. gada 1. februāra vēstuli prasītāji sniedza apsvērumus, kuros tie apstrīdēja Komisijas pilnvaras atsākt administratīvo procesu, un līdz ar to aicināja Komisiju neveikt minēto atsākšanu.

23      2018. gada 23. aprīlī Komisija veica jaunu uzklausīšanu par procesa būtību dalībvalstu konkurences iestāžu, uzklausīšanas amatpersonas, prasītāju, kā arī trīs citu uzņēmumu – 2009. gada lēmuma adresātu – klātbūtnē.

24      Ar 2018. gada 19. novembra, kā arī 2019. gada 18. janvāra un 6. maija vēstulēm Komisija nosūtīja prasītājiem trīs informācijas pieprasījumus par to apgrozījumu.

25      2019. gada 4. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2019) 4969 final par procedūru saskaņā ar EOTK līguma 65. pantu (lieta AT.37956 – stiegrojuma apaļtērauds) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura adresāti ir pieci uzņēmumi, attiecībā uz kuriem 2009. gada lēmums tika atcelts, proti, līdzās prasītājiem – Alfa Acciai SpA, Feralpi Holding SpA (iepriekš – Feralpi Siderurgica SpA un Federalpi Siderurgica SRL), Partecipazioni Industriali SpA (iepriekš – Riva Acciaio SpA, pēc tam Riva Fire SpA; turpmāk tekstā – “Riva”) un Ferriere Nord SpA.

26      Ar apstrīdēto lēmumu Komisija konstatēja to pašu pārkāpumu, kurš ir 2009. gada lēmuma priekšmets, vienlaikus samazinot naudas sodus, kas uzlikti uzņēmumiem adresātiem, par 50 % procesa ilguma dēļ. Ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu tā arī uzlika prasītājiem solidāri naudas sodu 5,125 miljonu EUR apmērā.

27      2019. gada 8. jūlijā prasītājiem tika paziņota apstrīdētā lēmuma nepilnīga kopija, kurā bija iekļautas tikai nepāra lappuses.

28      2019. gada 18. jūlijā prasītājiem tika paziņota apstrīdētā lēmuma pilna versija.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

29      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 27. septembrī, prasītāji cēla šo prasību.

30      Pēc ceturtās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

31      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus un lūdza tos iesniegt dokumentus. Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem un lūgumiem iesniegt dokumentus noteiktajā termiņā.

32      Ar Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2021. gada 16. aprīļa lēmumu lietas T‑655/19 un T‑656/19 tika apvienotas mutvārdu procesam atbilstoši Reglamenta 68. pantam.

33      2021. gada 2. jūnija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem.

34      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājiem;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

36      Prasības pamatojumam prasītāji izvirza četrus pamatus:

–        ar pirmo pamatu tiek apgalvots procesuālo noteikumu pārkāpums 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā, kas esot izraisījis tiesību uz aizstāvību pārkāpumu;

–        ar otro pamatu tiek apgalvots prettiesisks Komisijas atteikums pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pārbaudīt šī lēmuma saderību ar procesa saprātīga termiņa principu;

–        ar trešo pamatu un daļu no ceturtā pamata tiek apgalvots procesa saprātīga termiņa principa pārkāpums;

–        ar ceturto pamatu tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un acīmredzamās kļūdas vērtējumā.

 Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību un procesuālo noteikumu pārkāpumu 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā

37      Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts tāda procesa rezultātā, kuru raksturo pieļautie pārkāpumi uzklausīšanas rīkošanā pēc 2017. gada 21. septembra sprieduma Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717), nobeigumā.

38      Jo īpaši prasītājas izvirza trīs iebildumus: par padomdevēju komitejai prasīto objektivitāti, svarīgu dalībnieku klātneesamību 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā un Komisijas neiespējamību labot procesuālo trūkumu, ko kritizējusi Tiesa; tos visus apstrīd Komisija.

 Par uzklausīšanu, kas organizēta pēc administratīvā procesa atsākšanas

39      Vispirms jāatgādina, ka 2017. gada 21. septembra spriedumā Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717, 42.–47. punkts) Tiesa pārmeta Komisijai, ka tā netika devusi prasītājiem iespēju izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, kas attiektos uz lietas būtību, dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē.

40      Turpinājumā Tiesa nosprieda, ka šādi identificēts trūkums ir jāanalizē kā procedūrā pieļauto būtisku procedūras noteikumu pārkāpums neatkarīgi no nelabvēlīgajām sekām, kas no tā var izrietēt prasītājiem (spriedums, 2017. gada 21. septembris, Ferriera Valsabbia u.c./Komisija, C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717, 48.–50. punkts).

41      Analizējot 2017. gada 21. septembra spriedumu Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717), Komisija uzskatīja, ka tad, ja šis trūkums tiktu novērsts, administratīvo procesu varētu atsākt attiecībā uz vēl citiem minētājiem uzņēmumiem (apstrīdētā lēmuma 15. punkts).

42      Ar 2017. gada 15. decembra vēstuli Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem norādīja, ka tā vēlas atsākt administratīvo procesu no brīža, kad radies Tiesas identificētais trūkums, proti, no uzklausīšanas.

43      Ar 2017. gada 15. decembra vēstuli Komisija lūdza attiecīgajiem uzņēmumiem, ja tie to vēlas, rakstveida paust savu interesi piedalīties jaunā uzklausīšanā, kas ir par lietas būtību un tiktu organizēta dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu.

44      Saņēmusi attiecīgo uzņēmumu sniegtās atbildes, Komisija 2018. gada 23. aprīlī rīkoja jaunu uzklausīšanu dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē.

 Par atceļošu spriedumu izpildi

45      Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 266. panta 1. punktu iestādei, kuras pieņemtie akti ir pasludināti par spēkā neesošiem, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Tiesas spriedumu.

46      Lai ievērotu atceļošu spriedumu un lai to pilnībā izpildītu, iestādei ir jāievēro ne vien sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvu daļa, uz kuru balstoties ir taisīts šis spriedums un kura ir nepieciešamais pamatojums tajā ziņā, ka motīvu daļa ir vajadzīga, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. jūlijs, Francija/Komisija, T‑74/14, nav publicēts, EU:T:2017:471, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Tāda akta, ar kuru tiek izbeigts administratīvais process, atcelšana neietekmē visus posmus pirms tā pieņemšanas, bet tikai tos, uz kuriem attiecas motīvi, kas ir saistīti ar lietas būtību vai procesu, kuri ir pamatojuši tā atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. jūlijs, Francija/Komisija, T‑74/14, nav publicēts, EU:T:2017:471, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Līdz ar to process, kas paredzēts, lai aizstātu atceltu aktu, principā var tikt atsākts tajā posmā, kad prettiesiskums ir noticis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 73. punkts, un 2017. gada 6. jūlijs, Francija/Komisija, T‑74/14, nav publicēts, EU:T:2017:471, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Šajā lietā, tā kā tiesību akts tika atcelts sakarā ar būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kas pieļauts uzklausīšanas organizēšanā (spriedums, 2017. gada 21. septembris, Ferriera Valsabbia u.c./Komisija, C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717), Komisija drīkstēja atsākt procesu, kā tā to ir darījusi, sākot no šīs posma.

50      Šajā kontekstā ir jāizvērtē iebildumi, kurus prasītāji ir izvirzījuši pirmā pamata pamatojumam.

 Par pirmo iebildumu – padomdevējas komitejai prasīto objektivitāti

51      Prasītāji apgalvo, ka neesot notikusi pienācīga apspriešanās ar padomdevēju komiteju, jo kārtība, kura tika noteikta, organizējot uzklausīšanu, uz ko būtu bijis jāuzaicina dalībvalstu konkurences iestādes, kuru pārstāvji ietilpa minētajā komitejā, neļāva garantēt to objektivitāti brīdī, kad, piemērojot tiesisko regulējumu, tai bija jāsniedz savs atzinums.

52      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka procesu lēmumu pieņemšanai, pamatojoties uz LESD 101. un 102. pantu, aspektos, uz kuriem attiecas šī lieta, reglamentē Regula Nr. 1/2003:

–        saskaņā ar šīs regulas 14. panta 1. un 2. punktu Komisija pirms sava lēmuma pieņemšanas konsultējas ar komiteju, kuru veido dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvji;

–        minētās regulas 14. panta 3. punktā ir precizēts, ka šī komiteja sniedz rakstisku atzinumu par Komisijas pagaidu lēmuma projektu;

–        šīs pašas regulas 14. panta 5. punktā ir precizēts, ka Komisija īpaši ņem vērā šīs komitejas sniegto atzinumu, informējot komiteju par to, kā tā ir izpildījusi šo pienākumu.

53      Uzklausīšanas organizēšanai Regulā Nr. 773/2004 ir paredzēti šādi noteikumi:

–        saskaņā ar šīs regulas 12. pantu Komisijai ir noteikts pienākums, ka tai ir jādod iespēja lietas dalībniekiem, kam tā adresē paziņojumu par iebildumiem, izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, ja tie to lūdz savos rakstveida apsvērumos;

–        minētās regulas 14. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstu konkurences iestādes tiek aicinātas piedalīties uzklausīšanā.

54      Saskaņā ar judikatūru konsultēšanās ar padomdevēju komiteju ir būtiska formas prasība, kuras pārkāpums ietekmē strīdīgā lēmuma tiesiskumu un izraisa tā atcelšanu, ja tiek pierādīts, ka apstāklis, ka netika ievēroti konsultēšanās noteikumi, liedza minētajai komitejai sniegt savu atzinumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. decembris, Servier u.c./Komisija, T‑691/14, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:922, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Prasītāji neapgalvo, ka šī sprieduma 52. un 53. punktā minētie noteikumi paši par sevi nav ievēroti. Tomēr tie uzskata, ka tad, kad dalībvalstu konkurences iestādes piedalījās 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā un pēc tam sniedza savu atzinumu, tās nebija situācijā, kas garantētu to objektivitāti. Prasītāji uzskata, ka šīm iestādēm šī atzinuma sniegšanas brīdī bija zināma nostāja, ko Komisija un Eiropas Savienības tiesas bija ieņēmušas lēmumos un spriedumos, kuri iezīmējuši procesu. Tie norāda, ka, pirmkārt, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija jau divas reizes (2002. un 2009. gadā) bija pieņēmusi lēmumu par sodu, nekonsultējoties ar minētajām iestādēm par lietas būtību, un ka, otrkārt, 2014. gadā Vispārējā tiesa bija taisījusi spriedumu, kas apstiprināja Komisijas nostāju. To ieskatā konteksts, kuru raksturo šo lēmumu un sprieduma esamība, neizbēgami ietekmēja šīs iestādes tādā veidā, kas atzinuma objektīvu sniegšanu padara neiespējamu.

56      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tad, ja tiesību akts tiek atcelts, tas izzūd no tiesību sistēmas un tiek uzskatīts par nekad neeksistējušu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, T‑712/15, EU:T:2017:900, 42. punkts un tajā minētā judikatūra), pat ja gadījumā, ja tam ir individuāls tvērums, tā atcelšana ir labvēlīga, ar konkrētiem nosacījumiem, tikai procesa dalībniekiem (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Lucchini/Komisija, T‑185/18, nav publicēts, EU:T:2019:298, 33.–37. punkts un tajos minētā judikatūra).

57      Tādējādi Vispārējās tiesas spriedumi, kas ir tiesību akti, kurus pieņem viena no Eiropas Savienības iestādēm, izzūd no tiesību sistēmas ar atpakaļejošu spēku, ja tie tiek atcelti apelācijas tiesvedībā.

58      Līdz ar to šajā lietā, lai gan padomdevēja komiteja sniedza savu atzinumu, pirmkārt, pēc tam, kad Komisija bija pieņēmusi 2002. gada lēmumu un vēlāk – 2009. gada lēmumu, un, otrkārt, pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija pasludinājusi savu 2014. gada 9. decembra spriedumu Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija (T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032), tomēr, tā kā šie lēmumi un šis spriedums tika atcelti, tie izzuda no Savienības tiesību sistēmas un, piemērojot iepriekš minēto judikatūru, bija uzskatāmi par tādiem, kas nekad nav pastāvējuši.

59      Attiecībā uz apgalvoto dalībvalstu konkurences iestāžu objektivitātes trūkumu, kas padarot neiespējamu padomdevējas komitejai objektīvi formulēt atzinumu, ir jānorāda, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantu ikvienai personai tostarp ir tiesības uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs.

60      Hartas 41. pantā noteiktā objektivitātes prasība ietver, pirmkārt, subjektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam attiecīgās iestādes darbiniekam, kas ir atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt iepriekš izveidojusies pozīcija vai personīgi aizspriedumi, un, otrkārt, objektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas šajā ziņā (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 155. punktu un tajā minētā judikatūra).

61      Šajā lietā padomdevējas komitejas objektivitāte, kad tā sniedza savu atzinumu, tiek apšaubīta, jo, pēc prasītāju domām, minēto komiteju veidojošo iestāžu pārstāvju attieksme varēja tikt ietekmēta ar to, ka šīm iestādēm bija zināms par nostāju, ko lietā ir pieņēmusi, pirmkārt, Komisija 2002. gada lēmumā un 2009. gada lēmumā un, otrkārt, Vispārējā tiesa 2014. gada 9. decembra spriedumā Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija (T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032).

62      Tomēr no šādām zināšanām, pat pieņemot, ka tās ir pierādītas, nevar izdarīt secinājumu par objektivitātes trūkumu, kas varētu ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo pretējā gadījumā tiktu apšaubītas Līguma normas, saskaņā ar kurām prettiesiskus aktus var aizstāt, un nav jānosaka, vai šajā gadījumā prasītāji apstrīd subjektīvo objektivitāti vai objektīvo objektivitāti.

63      Proti, iespējamas zināšanas par agrāk pieņemtu risinājumu, kas attiecīgā gadījumā ir apstiprināts Vispārējās tiesas spriedumā, kuru vēlāk Tiesa ir atcēlusi apelācijas tiesvedībā, ir raksturīgas pienākumam izdarīt secinājumus no atcelšanas. Ja tiktu nolemts, ka zināšanas par šādu situāciju pašas par sevi varētu radīt šķērsli procesa atsākšanai, tas pats par sevi ietekmētu atcelšanas mehānismu, norādot, ka šis pēdējais minētais nozīmē ne tikai atceltā tiesību akta izzušanu ar atpakaļejošu spēku, bet arī aizliegumu atsākt procesu. Šāda iespējamība būtu nesaderīga ar LESD 266. pantu, ar kuru atcelšanas gadījumā, pamatojoties uz LESD 263. pantu, Savienības iestādēm vai struktūrām ir noteikts pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai pildītu attiecībā uz tām taisītos spriedumus, taču nemazinot tām uzlikto uzdevumu to kompetences jomās nodrošināt Savienības tiesību piemērošanu.

64      Tātad iebildums ir jānoraida.

 Par otro iebildumu – svarīga dalībnieka klātneesamību 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā

65      Prasītāji apgalvo, ka Komisija, pirmkārt, ir pārkāpusi dažādus noteikumus par uzklausīšanas organizēšanu un, otrkārt, ir pieļāvusi kļūdu, neuzaicinot vairākas organizācijas uz 2018. gada 23. aprīlī veikto uzklausīšanu, lai gan, tā kā šīm organizācijām bija svarīga loma lietā, šīs organizācijas būtu varējušas paziņot dalībvalstu konkurences iestādēm informāciju, kas šīm pēdējām minētajām ļautu formulēt savu nostāju, pilnībā pārzinot lietas apstākļus. Prasītāju ieskatā, tā kā tie neesot varējuši saņemt šo iestāžu tādu atzinumu, kas ir sniegts, pamatojoties uz pilnīgu informāciju, to tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas šādu iemeslu dēļ:

–        Federacciai būtu bijis jāpiedalās minētajā uzklausīšanā, tāpat kā Leali SpA, kas pa šo laiku ir bankrotējusi, ņemot vērā centrālo lomu, kāda ir pēdējām minētajām saistībā ar visiem izmeklēšanā minētajiem faktiem;

–        Lucchini SpA, kas arī ir bankrotējusi, un Riva, kam ir piemērota īpaša pārvaldība, kuri bija tirgus līderi, arī būtu bijis jāpiedalās minētajā uzklausīšanā;

–        Riunite Odolesi SpA (turpmāk tekstā – “IRO”), kura savukārt pati nebija apstrīdējusi 2014. gada 9. decembra spriedumu IRO/Komisija (T‑69/10, nav publicēts, EU:T:2014:1030), arī būtu bijis jāpiedalās minētajā uzklausīšanā;

–        esot bijis jāuzaicina Associazione Nazionale Sagomatori Ferro (Valsts dzelzs apstrādes uzņēmumu apvienība, turpmāk tekstā – “Ansfer”), jo šī apvienība, kas pārstāv attiecīgo uzņēmumu klientus, tika iesaistīta kā trešā persona 2002. gada 13. jūnijā veiktajā uzklausīšanā un šajā sakarā paziņojusi, ka konkurenci ierobežojošo aizliegto vienošanos esamība tirgū nekad nav tikusi izjusta.

66      Tātad ir jāpārbauda, vai, organizējot uzklausīšanu, Komisija ir pārkāpusi tai saistošu noteikumu un vai tā tādējādi vai kādā citā veidā ir kavējusi prasītāju tiesības uz aizstāvību 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā.

67      Pirmkārt, jānorāda, ka dalība uzklausīšanā ir daļa no procesuālajām tiesībām, kuru pārkāpums tā subjektīvā rakstura dēļ ir jāizvirza uzņēmumam vai trešai personai, šo tiesību īpašniecei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 1. jūlijs, ThyssenKrupp Acciai Speciali Terni/Komisija, T‑62/08, EU:T:2010:268, 186. punkts; 2011. gada 12. maijs, Région NordPasdeCalais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, T‑267/08 un T‑279/08, EU:T:2011:209, 77. punkts, un 2019. gada 19. septembris, Zhejiang Jndia Pipeline Industry/Komisija, T‑228/17, EU:T:2019:619, 36. punkts).

68      Tādējādi prasītāji nevar pamatoti lūgt atcelt lēmumu tikai tāpēc, ka šajā lietā nav ievērotas trešo personu vai citu lietas dalībnieku procesuālās tiesības.

69      Turklāt jānorāda, ka, pat ja rīkota uzklausīšana procesā aizliegto vienošanos jomā Komisijas praksē visbiežāk notiek kolektīvā formā, tiesiskajā regulējumā nav atzītas tiesības uz kolektīvu uzklausīšanu uzņēmumiem, kuriem ir adresēts paziņojums par iebildumiem.

70      Tieši pretēji, Regulas Nr. 773/2004 14. panta 6. punktā ir precizēts, ka katru personu var uzklausīt atsevišķi vai arī citu uzaicināto personu klātbūtnē, ņemot vērā uzņēmumu likumīgās intereses attiecībā uz to komercnoslēpumu un citas konfidenciālas informācijas aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 697. punkts).

71      Otrkārt, līdzās citu personu vai organizāciju tiesību ievērošanai ir jāpārbauda, vai Komisija ir pārkāpusi noteikumus par uzklausīšanas organizēšanu tādā veidā, kas varēja kavēt prasītāju aizstāvību.

72      Šajā ziņā ir jānorāda, ka tiesības uz aizstāvību ir pamattiesības, kas ir to vispārējo tiesību principu neatņemama sastāvdaļa, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa. To ievērošana Komisijā notiekošā procesā, kura mērķis ir uzņēmumam uzlikt naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, pieprasa, lai attiecīgajam uzņēmumam būtu iespēja pienācīgi darīt zināmu savu nostāju par attiecīgo faktu pastāvēšanu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu par Līguma pārkāpuma pastāvēšanu. Šīs tiesības ir minētas Hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā (skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 52. un 53. punkts un tajos minētā judikatūra).

73      Šajā lietā prasītāji uzstāja, ka noteiktu organizāciju klātneesamības dēļ padomdevēju komiteja nevarēja sniegt savu atzinumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus. To ieskatā, ja šīs vienības būtu tikušas uzklausītas, to sniegtā atzinuma saturs un līdz ar to apstrīdētā lēmuma saturs varētu būt bijis citāds. Par šo problemātiku notika lietas dalībnieku savstarpējā viedokļu apmaiņa gan rakstveidā, gan tiesas sēdē.

74      Šajā ziņā ir jānošķir to uzņēmumu situācija, kuri ir paziņojuma par iebildumiem un apstrīdētā lēmuma adresāti, no trešo personu, kuras pamato pietiekamu interesi, situācijas un citu trešo personu situācijas.

–       Par to uzņēmumu situāciju, kas ir paziņojuma par iebildumiem un apstrīdētā lēmuma adresāti

75      Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, uz kuriem attiecas veiktās procedūras, ir jādod iespēja paust savu viedokli par iebildumiem, kas pret tiem ir izvirzīti, pirms attiecībā uz tiem tiek pieņemts lēmums piemērojot LESD 101. vai 102. pantu. Komisija savus lēmumus attiecībā uz tiem var balstīt vienīgi uz iebildumiem, par kuriem attiecīgajiem lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.

76      Regulas Nr. 773/2004 12. pantā ir precizēts, ka Komisija tām pusēm, kurām tā adresē paziņojumu par iebildumiem, dod iespēju izteikties uzklausīšanas laikā, ja šīs puses to lūdz savos rakstiskajos apsvērumos.

77      Šajā lietā Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts un Regulas Nr. 773/2004 12. pants tātad bija piemērojams visiem uzņēmumiem, kuri bija aizliegtās vienošanās dalībnieki un attiecībā uz kuriem 2002. gada lēmums vai 2009. gada lēmums nebija kļuvis galīgs, tostarp Riva.

78      Prasītāji uzskata, ka Riva klātneesamība 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā varēja sekmēt pārkāpumu rašanos procesā un ietekmēt apstākļus, kādos tie varēja nodrošināt savu aizstāvību.

79      Šajā ziņā ir jāatzīmē, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 45. un 46. apsvērumā, ka lietas dalībnieki neapstrīd, ka:

–        Komisija ar 2017. gada 15. decembra vēstuli informēja Riva par tiesvedības atjaunošanu;

–        atbildot uz šo vēstuli, Riva iesniedza rakstveida apsvērumus, tomēr nelūdza piedalīties uzklausīšanā;

–        tā kā Riva nebija izteikusi šādu lūgumu, Komisija to neaicināja piedalīties 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā.

80      Ņemot vērā šos apstākļus, nevar uzskatīt, ka, neuzaicinot Riva piedalīties 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā, Komisija būtu pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu un Regulas Nr. 773/2004 12. pantu. Tā kā Riva nebija lūgusi piedalīties uzklausīšanā, Komisija to nebija uzaicinājusi. Līdz ar to prasītāji nevar pamatoti atsaukties uz iepriekš minēto tiesību normu pārkāpumu, kas varēja ietekmēt to aizstāvību.

–       Par to trešo personu situāciju, kuras pamato pietiekamu interesi

81      Ieinteresēto trešo personu uzklausīšana ir reglamentēta Regulas Nr. 1/2003 27. panta 3. punktā. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka tad, ja fiziskas vai juridiskas personas, kas pierāda pietiekamu ieinteresētību, lūdz tikt uzklausītas, to pieteikums tiek apmierināts.

82      Regulas Nr. 773/2004 13. panta 1. un 2. punktā ir precizēts:

–        ja fiziskas vai juridiskas personas izsaka lūgumu, lai tās tiktu uzklausītas, un pierāda pietiekamu ieinteresētību, Komisija rakstiski informē tās par procedūras raksturu un priekšmetu;

–        tā nosaka termiņu, līdz kuram šīs personas var rakstiski paust savu viedokli;

–        tā var uzaicināt šīs personas sniegt savus argumentus to uzklausīšanas laikā, ja minētās personas to lūdz savās rakstveida apsvērumos.

83      Šajā lietā Regulas Nr. 1/2003 27. panta 3. punkts un Regulas Nr. 773/2004 13. panta 1. un 2. punkts tātad bija piemērojami tostarp attiecībā uz piecām organizācijām, kuru klātbūtne, pēc prasītāju domām, bija nepieciešama, lai 2018. gada 23. aprīlī veiktā uzklausīšana tiktu pienācīgi organizēta, proti, no vienas puses, Federacciai, Leali, IRO un Lucchini un, no otras puses, Ansfer.

84      Pirmām kārtām, attiecībā uz četrām pirmajām organizācijām, kas minētas iepriekš 83. punktā, ir jānorāda, ka tās agrākā procesa stadijā atteicās apstrīdēt tām adresēto lēmumu:

–        Federacciai neiesniedza prasību atcelt 2002. gada lēmumu;

–        Leali, IRO un Lucchini neiesniedza apelācijas sūdzību par 2014. gada 9. decembra spriedumu Leali un Acciaierie e Ferriere Leali Luigi/Komisija (T‑489/09, T‑490/09 un T‑56/10, nav publicēts, EU:T:2014:1039), par 2014. gada 9. decembra spriedumu IRO/Komisija (T‑69/10, nav publicēts, EU:T:2014:1030) un par 2014. gada 9. decembra spriedumu Lucchini/Komisija (T‑91/10, EU:T:2014:1033), ar kuriem tika noraidītas to celtās prasības atcelt 2009. gada lēmumu.

85      Tādējādi saskaņā ar judikatūru attiecībā uz šīm organizācijām Komisijas pieņemtais lēmums ir kļuvis galīgs un līdz ar to, tā kā procedūra attiecībā uz tiem tika pabeigta, tās vairs nebija dalībnieki 2017. gada 15. decembrī atsāktajā procesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 63. punkts).

86      Šādos apstākļos pirmajām četrām šī sprieduma 83. punktā minētajām organizācijām nebija tiesību piedalīties 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā procesa dalībnieku statusā.

87      Protams, šī sprieduma 83. punktā minētajām četrām organizācijām bija iespēja, pierādot, ka tām ir pietiekama interese, lūgt Komisijai atļauju piedalīties 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā kā ieinteresētajām trešām personām atbilstoši šī sprieduma 81. un 82. punktā atgādinātajām tiesību normām.

88      Tomēr Federacciai, Leali un IRO nav veikušas šādu rīcību un līdz ar to nevar apgalvot, ka Komisija šajā ziņā būtu varējusi pārkāpt jebkādu noteikumu, kā rezultātā varētu tikt ietekmēta prasītāju tiesību uz aizstāvību īstenošana.

89      Turpretī ir jānorāda, ka Lucchini savukārt uzskatīja, ka tai ir jāgūst labums no atcelšanas, ko Tiesa pasludinājusi 2017. gada 21. septembra spriedumā Feralpi/Komisija (C‑85/15 P, EU:C:2017:709), 2017. gada 21. septembra spriedumā Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717), 2017. gada 21. septembra spriedumā Ferriere Nord/Komisija C‑88/15 P, EU:C:2017:716) un 2017. gada 21. septembra spriedumā Riva Fire/Komisija (C‑89/15 P, EU:C:2017:713), pat ja Lucchini neiesniedza apelācijas sūdzību par 2014. gada 9. decembra spriedumu Lucchini/Komisija (T‑91/10, EU:T:2014:1033). Balstoties uz šo argumentāciju, tā lūdza Komisijai atļauju piedalīties 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā. Tomēr šo lūgumu Lucchini iesniedza kā 2017. gada 15. decembrī atsākta procesa dalībniece – tāpat kā tostarp prasītāji –, nevis ieinteresētās trešās personas statusā. Komisija pamatoti noraidīja šo lūgumu šī sprieduma 84. un 85. punktā norādīto iemeslu dēļ (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Lucchini/Komisija, T‑185/18, nav publicēts, EU:T:2019:298, 41. un 42. punkts). Tā kā Lucchini tika atteikta šī iespēja kā procesa dalībniecei, tā vēlāk neapgalvoja, ka to varētu uzaicināt uz uzklausīšanu trešās personas statusā, kurai ir pietiekama interese.

90      Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka, neuzaicinot Federacciai, no vienas puses, un Leali, IRO un Lucchini, no otras puses, piedalīties uzklausīšanā, Komisija būtu pārkāpusi procesuālu noteikumu, kas varētu ietekmēt prasītāju tiesību uz aizstāvību īstenošanu.

91      Otrām kārtām, attiecībā uz šī sprieduma 83. punktā minēto piekto organizāciju, proti, Ansfer, prasītāji uzskata, ka tā bija jāuzaicina uz 2018. gada 23. aprīlī veikto uzklausīšanu, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, kas varēja ietekmēt dalībvalstu konkurences iestādes attiecībā uz to informētību par lietas materiāliem.

92      Savas nostājas pamatojumam prasītāji izvirza trīs argumentus.

93      Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka, visticamāk, ja Komisija būtu informējusi Ansfer par procesa atsākšanu, Ansfer būtu piedalījusies 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā, kā tā bija darījusi 2002. gada 13. jūnijā veiktajā uzklausīšanā.

94      Šajā ziņā jāatgādina, kā 2002. gadā tika uzsākts process pret prasītājiem un citiem toreiz iesaistītajiem uzņēmumiem.

95      Kā Komisija norādīja savā atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem un tiesas sēdē, ko prasītāji nav apstrīdējuši, attiecīgā procesa uzsākšana notika 2002. gada 26. martā, kam sekoja paziņojuma par iebildumiem paziņošana attiecīgajiem lietas dalībniekiem atbilstoši EOTKL 36. pantam.

96      Līdz ar to attiecīgā uzsākšana nepapildināja nekādi publiskošanas pasākumi, jo tiesiskajā regulējumā Komisijai nav paredzēts pienākums publiskot lēmumu par administratīvā procesa uzsākšanu, paziņojuma par iebildumiem pieņemšanu vai, kā tas ir šajā lietā, paziņojuma par papildu iebildumiem pieņemšanu.

97      Rīcības veids nebija atšķirīgs pēc tam, kad Vispārējā tiesa pasludināja 2007. gada 25. oktobra spriedumu SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un kad Tiesa pasludināja 2017. gada 21. septembra spriedumu Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717).

98      Pēc šī sprieduma 97. punktā minēto spriedumu analīzes Komisija pirmo reizi ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli un otro reizi ar 2017. gada 15. decembra vēstuli informēja prasītājus par savu nodomu “atsākt” procesu.

99      Jo īpaši otrā vēstule tika paziņota uzņēmumiem – apstrīdētā lēmuma adresātiem, bet netika paziņota nevienai citai personai vai organizācijai, kā arī netika nekādā veidā publiskota.

100    Prasītāji uzskata, ka Komisijai bija jāinformē sabiedrība par procesa atsākšanu pēc 2009. gada lēmuma atcelšanas un, ja šis pienākums šajā lietā būtu izpildīts, Ansfer būtu tikusi informēta un būtu varējusi lūgt piedalīties jaunajā uzklausīšanā.

101    Šajā ziņā ir jānorāda, ka neviens noteikums neprasa, lai Komisija publiskotu [informāciju par] procesa atsākšanu pēc tam, kad ar Tiesas vai Vispārējās tiesas spriedumu ir atcelts kāds no Komisijas lēmumiem.

102    Proti, šāda procesa atsākšana notiek, izpildot spriedumu, ar kuru tiek atcelts tiesību akts.

103    Tomēr saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kura ir izdevusi atceltu tiesību aktu, ir jāveic tikai tādi pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atceļošā sprieduma izpildi. Šajā ziņā ar šo tiesību normu attiecīgajai iestādei ir noteikts pienākums novērst, ka aktā, kas ir domāts atceltā akta aizstāšanai, tiek pieļauti tie paši pārkāpumi, kas identificēti minētajā spriedumā. Tajā pašā laikā iestādēm ir plaša rīcības brīvība, lemjot par īstenojamajiem līdzekļiem, lai apzinātu no sprieduma, ar kuru tiesību akts ir atcelts vai atzīts par spēkā neesošu, izrietošās sekas, ar to saprotot, ka šiem līdzekļiem ir jābūt saderīgiem ar lietā aplūkotā sprieduma rezolutīvo daļu un motīvu daļu, kas veido tai nepieciešamo pamatojumu. Ja vien konstatētais pārkāpums neizraisa visas procedūras spēkā neesamību, attiecīgās iestādes, lai pieņemtu tiesību aktu, ar kuru paredzēts aizstāt iepriekšējo atcelto vai par spēkā neesošu atzīto tiesību aktu, var no jauna uzsākt procedūru stadijā, kurā šis pārkāpums ir izdarīts (skat. spriedumu, 2017. gada 11. decembris, Léon Van Parys/Komisija, T‑125/16, EU:T:2017:884, 49. un 52. punkts un tajos minētā judikatūra).

104    Komisija šajā kontekstā veiktā vērtējuma beigās tātad var nolemt atsākt procesu, kā tā to ir darījusi šajā lietā, tāpat kā tā var izbeigt procesu, ja tā uzskata, ka šī lieta var tikt slēgta vai ka ir vajadzīgi izmeklēšanas pasākumi, uzsākt jaunu procesu, kas šajā gadījumā var novest pie jauna paziņojuma par iebildumiem paziņošanas uzņēmumiem adresātiem atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktam.

105    Šajā lietā Komisija pēc minētā vērtējuma veikšanas nolēma atsākt procesu no tā brīža, kad tas tika pārtraukts, kā tas ir atļauts šī sprieduma 47. un 48. punktā minētajā judikatūrā.

106    Tiesas sēdē lietas dalībnieki apsprieda Komisijas 2011. gada 20. oktobra paziņojumu par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.) (skat. jo īpaši tā 20. punktu), kurā Komisija apņēmās, pirmkārt, paziņot par katru šo tiesību normu piemērošanas uzsākšanu Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta interneta vietnē un, otrkārt, publicēt paziņojumu presei par šo jautājumu, izņemot, ja šādi publiskošanas pasākumi var traucēt izmeklēšanas gaitu.

107    Tomēr attiecīgais paziņojums šajā gadījumā Komisijai neuzlika pienākumu īstenot šī sprieduma 106. punktā minētās saistības. Proti, tā kā šajā ziņā nav tiešas tiesību normas, šo saistību tvērums nav jāpaplašina, ja Komisija atsāk procesu tādas uzklausīšanas, kas iepriekš notikusi prettiesiski, stadijā, kas ir stadija, kurā šis process tika pārtraukts, kā arī Komisija šajā gadījumā to ir nolēmusi saistībā ar Tiesas atceļošā sprieduma izpildi, kas ir situācija, kura atšķiras no šajā paziņojumā paredzētās procesa uzsākšanas.

108    Tādējādi arguments ir jānoraida.

109    Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka, lai noteiktu trešās personas, kuras ir uzaicināmas uz uzklausīšanu, Ansfer nevarēja uzskatīt par vienkāršu sabiedrības locekli, bet gan tai bija “trešās personas, kas pamato pietiekamu interesi”, statuss Regulas Nr. 1/2003 27. panta 3. punkta un Regulas Nr. 773/2004 13. panta 1. un 2. punkta izpratnē.

110    Savas nostājas pamatojumam prasītāji atgādina, ka 2002. gadā uzklausīšanas amatpersona bija atzinusi Ansfer kā “trešās personas, kas pamato pietiekamu interesi”, statusu, kas ļāva šai apvienībai piedalīties 2002. gada 13. jūnijā veiktajā uzklausīšanā.

111    Būdama “trešās personas, kas pamato pietiekamu interesi”, statusā, Ansfer to nevarot zaudēt starplaikā un šajā ziņā tā esot bijusi jāuzaicina piedalīties 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā.

112    Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāju argumentācija attiecībā uz “trešās personas, kas pamato pietiekamu interesi”, statusa saglabāšanu atbilst Komisijas aizstāvētajai nostājai par turpinātību, kas pastāv starp administratīvā procesa stadijām, pat ja to ir pārtraukušas tiesvedības, kurās ir taisīti atceļoši spriedumi.

113    Šajā perspektīvā varētu leģitīmi uzskatīt, ka organizācija, kurai ir piešķirts “trešo personu statuss, kas pamato pietiekamu interesi”, statuss agrākā procesa stadijā, varēja šo statusu saglabāt visā procesa laikā, pat ja to varēja pārtraukt tiesvedība, kuras rezultātā Savienības tiesa ir pasludinājusi atceļošu spriedumu.

114    Līdz ar to ir jānosaka, vai šajā lietā, tā kā noteiktā procesa brīdī Ansfer bija atzīts “trešās personas, kas pamato pietiekamu interesi”, statuss, Ansfer šo statusu varēja saglabāt visā procesa laikā un tai bija jābūt uzaicinātai uz 2018. gada 23. aprīlī veikto uzklausīšanu vai vismaz tikt informētai par procesa atsākšanu, lai ļautu tai paust savu interesi, un tādējādi attiecīgajā gadījumā tikt uzaicinātai piedalīties minētajā uzklausīšanā.

115    Šajā ziņā ir jākonstatē – kā tas izriet no lietas materiāliem un ko prasītāji nav apstrīdējuši –, ka Ansfer izrādītā interese piedalīties procesā nav saglabājusies visā procedūras gaitā.

116    Proti, rezumējot secīgās stadijas, Komisija tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, precizēja – un prasītāji to nav apstrīdējuši –, ka:

–        2002. gadā Ansfer uzzināja par procesa uzsākšanu no Itālijas presē publicētās informācijas;

–        pamatojoties uz šo informāciju, Ansfer lūdza Komisijai atļauju piedalīties 2002. gada 13. jūnijā veiktajā uzklausīšanā, apgalvojot, ka šajā ziņā tā var pierādīt, ka tai ir pietiekama interese;

–        tā kā Ansfer tika uzaicināta piedalīties, tā ieradās uz minēto uzklausīšanu, kurā, tās pārstāvim neuzstājoties, tā iesniedza rakstveida apsvērumus;

–        pamatojoties uz to, tā tika uzaicināta piedalīties otrajā 2002. gada 30. septembrī veiktajā uzklausīšanā par EOTK līguma darbības izbeigšanās ietekmi uz procesu;

–        tomēr tā neatbildēja uz šo aicinājumu un arī neieradās uz šo uzklausīšanu;

–        tā kā Ansfer nebija atbildējusi uz tai adresēto uzaicinājumu ierasties uz jaunu uzklausīšanu un nebija uz to ieradusies, Komisija uzskatīja, ka tā vairs nelūdz turpmāk piedalīties procesā un tādēļ tā nav jāuzaicina uz 2018. gada 23. aprīlī veikto uzklausīšanu;

–        šajā sakarā Komisija ņēma vērā faktu, ka, pirmkārt, Ansfer piedalīšanās 2002. gada 13. jūnijā veiktajā uzklausīšanā aprobežojās ar rakstveida apsvērumu iesniegšanu, bez uzstāšanās, un, otrkārt, šie apsvērumi tika pievienoti lietas materiāliem.

117    Saskaņā ar tiesisko regulējumu trešās personas var piedalīties uzklausīšanā, kas organizēta konkurences noteikumu piemērošanas procesā, bet, lai to izdarītu, tām ir jāvēršas Komisijā un jāpierāda, ka tām ir pietiekama interese, lai tajā piedalītos (skat. šī sprieduma 81. un 82. punktu).

118    Turklāt ir jāņem vērā, ka, ja trešai personai tika piešķirts “trešās personas, kas pamato pietiekamu interesi”, statuss administratīvajā procesā, kurš tika pārtraukts ar pārbaudi tiesā, kuras nobeigumā Savienības tiesa pasludinājusi atceļošu nolēmumu, Komisijai ir rīcības brīvība, lai izlemtu, vai šī trešā persona saglabā pietiekamu interesi, lai izklāstītu savu viedokli. Proti, tiesību uz aizstāvību nodrošināšana neprasa, lai Komisija, atsākot minēto procesu, uzklausītu trešās personas, kurām vairs nav pietiekamas intereses (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 406. punkts, un 2019. gada 11. jūlijs, Silver Plastics un Johannes Reifenhäuser/Komisija, T‑582/15, nav publicēts, EU:T:2019:497, 202. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    Proti, labas pārvaldības labad būtu jāizvairās no iesaistīto personu skaita pieauguma, vienlaikus nodrošinot personu, kuras var sniegt faktisku ieguldījumu apsūdzībā vai attaisnošanā, lietas materiālu analīzē un tiesību uz aizstāvību ievērošanā, piedalīšanos, lai nodrošinātu, ka padomdevējas komitejas atzinums tiktu sniegts un Komisijas lēmums tiktu pieņemts, pilnībā pārzinot lietas apstākļus un ievērojot procesuālās garantijas.

120    Tieši šī novērtējuma nobeigumā šajā lietā Ansfer tika uzaicināta kā “trešā persona, kas pamato pietiekamu interesi”, piedalīties uzklausīšanā 2002. gada 13. jūnijā un 2002. gada 30. septembrī.

121    Pēc tam, ņemot vērā to, ka Ansfer neatbildēja uz uzaicinājumu piedalīties otrajā 2002. gada 30. septembra veiktajā uzklausīšanā, un tās klātneesamību šajā uzklausīšanā, Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja uzskatīt, ka tā ir atteikusies iesaistīties turpmākajā procesā vai vismaz nevēlējās sīkāk izklāstīt savus argumentus 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā un ka tās ieguldījums, kas jau tika pievienots lietas materiāliem un pēc tam iekļauts atsāktā procesa apstrīdētā lēmuma projektā, nepamato nepieciešamību to informēt par procesa atsākšanu, lai tai ļautu no jauna paust savu interesi un tādējādi attiecīgajā gadījumā tikt uzaicinātai piedalīties minētajā uzklausīšanā.

122    Tātad arguments ir jānoraida.

123    Treškārt, prasītāji apgalvo, ka tie 2018. gada 1. februāra vēstulē ir vērsuši Komisijas uzmanību uz to, ka process nevarēja tikt pienācīgi atsākts, jo visi 2002. gadā klātesošie dalībnieki nevarēja būt klāt jaunajā uzklausīšanā, kā rezultātā dalībvalstu konkurences iestādēm, kuru pārstāvjiem ir uzticēts izteikt savu viedokli, lai ļautu padomdevējai komitejai sniegt savu atzinumu saskaņā ar tiesisko regulējumu, tiktu sniegts tikai daļējs lietas pārskats.

124    Šajā ziņā ir jānorāda, ka šādi formulēta šāda piezīme nevar tikt analizēta kā Komisijai adresēts lūgums nolūkā panākt, lai tā aicinātu Ansfer vai citas trešās personas uz uzklausīšanu, piemērojot Regulas Nr. 773/2004 10. panta 3. punktu, kas paredz, ka lietas dalībniekiem ir atļauts savos rakstveida apsvērumos piedāvāt, “ka Komisija uzklausa personas, kuras var apstiprināt iesniegumā [to apsvērumos] izklāstītos faktus”.

125    Kā norāda Komisija, tieši prasītājiem, ja tie uzskata, ka Ansfer iesaistīšanās bija nepieciešama vai tikai lietderīga to argumentu aizstāvībai, bija jāinformē šī apvienība par procesa atsākšanu, lai tā varētu pieteikties Komisijā, vai arī īpaši jālūdz šai pēdējai minētajai aicināt to.

126    Tomēr prasītāji savās rakstveida atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem ir atzinuši, ka tie šajā ziņā nav veikuši nekādus darbības Komisijā vai Ansfer.

127    Jāpiebilst, ka, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 27. panta 3. punktu, dalībvalstu konkurences iestādes var lūgt Komisiju uzklausīt trešās personas, ja tās to uzskata par piemērotu.

128    Nekas neliedza prasītājiem 2018. gada 23. aprīlī veiktās uzklausīšanas gaitā vai pirms tās ierosināt dalībvalstu konkurences iestādēm lūgt Komisijai uzklausīt Ansfer.

129    Tomēr prasītāji nav veikuši šādu darbību, proti, nav vērsušies ar lūgumu pie dalībvalstu konkurences iestādēm, tāpat kā minētās iestādes nav lūgušas Komisijai uzklausīt Ansfer.

130    Tādējādi Ansfer vairs nav pietiekamas intereses, lai liktu uzklausīts tās viedoklis sakarā ar procesa atsākšanu (skat. šī sprieduma 112.–122. punktu), un netika iesniegts arī Komisijai adresēts lūgums uzklausīt to, līdz ar to nevar pamatoti pārmest Komisijai, ka tā nebija uzaicinājusi Ansfer piedalīties 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā.

131    Tādējādi arguments ir jānoraida.

–       Par citu trešo personu situāciju

132    Ciktāl prasītāju izvirzītos argumentus var interpretēt kā tādus, kuros uz to ir atsauce, ir jānorāda, ka tiesiskajā regulējumā uzklausīšanas organizēšanai ir paredzēta trešā situācija, kas attiecas uz trešām personām, kurām nav pietiekamas intereses šī sprieduma 81. un 82. punktā noteiktajā izpratnē.

133    Regulas Nr. 773/2004 13. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja uzaicināt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas nav procesā iesaistītie uzņēmumi, vai trešās personas, kas pierāda tādu interesi, paust savu viedokli rakstveidā un nepieciešamības gadījumā piedalīties uzklausīšanā. Šīm personām var atļaut ne tikai tajā piedalīties, šīs personas var tikt aicinātas arī paust savu viedokli uzklausīšanas laikā.

134    Tieši šādā situācijā bija Ansfer, jo, kā tas tika konstatēts, Komisija varēja uzskatīt, ka šai apvienībai vairs nebija pietiekamas intereses likt uzklausīt savu viedokli procesa atsākšanas gaitā (skat. šī sprieduma 112.–122. punktu).

135    Tomēr Komisijai ir rīcības brīvība, lai noteiktu, vai trešo personu, kas nav ieinteresētās personas, piedalīšanās var būt lietderīga apspriedē, precizējot, ka prasītāju tiesību uz aizstāvību nodrošināšana neprasa, lai Komisija visos gadījumos veiktu pieprasītās uzklausīšanas (šajā nozīmē skat. šī sprieduma 118. punktā minēto judikatūru).

136    Tādējādi šajā lietā Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja šī sprieduma 112.–122. punktā minēto iemeslu dēļ uzskatīt, ka Ansfer uzaicināšana uz 2018. gada 23. aprīlī veikto uzklausīšanu nesniegtu jaunu informāciju apspriedē.

137    Šādos apstākļos Komisijai nevar pamatoti pārmest, ka tā būtu pārkāpusi procesuālu noteikumu, kas varēja ietekmēt prasītāju tiesību uz aizstāvību īstenošanu, neuzaicinot citas trešās personas uz 2018. gada 23. aprīlī veikto uzklausīšanu.

138    Tātad arguments ir jānoraida.

139    Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, var secināt, ka Komisija nav pārkāpusi procesuālos noteikumus par citu personu vai organizāciju uzklausīšanu un, līdz ar to, ka tiesību uz aizstāvību, uz kurām atsaucas prasītāji, īstenošanu nekādi nevarēja kavēt tādu noteikumu pārkāpums.

140    Ciktāl nepieciešams, ir jānorāda, ka prasītāji nav pierādījuši, ka ir tikuši kavēti savu tiesību uz aizstāvību īstenošanā neatkarīgi no noteikuma pārkāpuma, jo uzņēmums vai trešā persona nepiedalījās uzklausīšanā, kas organizēta, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu.

141    Tātad attiecīgais iebildums ir jānoraida.

 Par trešo iebildumu – neiespējamību Komisijai labot Tiesas kritizēto procesuālo trūkumu

142    Prasītāji būtībā apgalvo, ka nebija iespējams novērst Tiesas kritizēto procesuālo trūkumu. Ievērojot laiku, kas pagājis, tirgus dalībnieku identitātes un tirgus struktūras izmaiņas, pēc prasītāju domām, bija tādas, ka vairs neesot bijis iespējams rīkot uzklausīšanu tādos pašos vai vismaz līdzvērtīgos apstākļos tiem, kādi pastāvējuši 2002. gadā.

143    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ņemot vērā ar tiem saistīto uzdevumu apjomu, konteksts, kurā tiek organizēti konkurences procesi, nenovēršami mainās laika gaitā.

144    Tādā kontekstā, kad konkurence pastāvīgi izraisa tirgus dalībnieku, preču un tirgus daļu izmaiņas, iespēja, ka šādas izmaiņas pašas par sevi padara neiespējamu jauna lēmuma pieņemšanu, principiāli ietekmētu Komisijas iespēju atsākt procedūru, lai piemērotu konkurences noteikumus, pildot tai Līgumos noteikto uzdevumu.

145    Ja Komisija nolemj atsākt procesu pēc tam, kad ar Tiesas vai Vispārējās tiesas spriedumu ir atcelts kāds no tās lēmumiem, tai tomēr ir jāveic novērtējums, lai, ņemot vērā atsākšanas brīdī pastāvošos apstākļus un it īpaši sekas, kas varētu rasties laika gaitā, noteiktu, vai procesa turpināšana vēl ir atbilstošs situācijas risinājums, ko tā ir izdarījusi šajā lietā, kā tas ir paskaidrots atbildē uz otrā pamata pirmo iebildumu, ko prasītāji iesnieguši prasības pamatojumam (skat. šā sprieduma 149.–173. punktu).

146    Tādējādi iebildums un līdz ar to pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par otro pamatu – Komisijas prettiesisko atteikumu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pārbaudīt šī lēmuma saderību ar procesa saprātīga termiņa principu

147    Prasītāji apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pārbaudījusi, vai apstrīdētais lēmums varēja tikt pieņemts, lai gan to ieskatā tas ir pretrunā Hartas 41. pantā nostiprinātajam saprātīga termiņa principam. Pirmkārt, tie pārmet Komisijai tiesību kļūdu šajā ziņā. Otrkārt, tie pārmet Komisijai, ka tā neesot ievērojusi tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu.

148    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

 Par pirmo iebildumu – tiesību kļūdu

149    Prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Hartas 41. pantu, atteikdamās pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas izvērtēt šī lēmuma pieņemšanas saderību ar saprātīga termiņa principu.

150    Šajā ziņā ir jānorāda, kā to norāda arī prasītāji, ka Komisijai ir jāievēro Hartas 41. pantā minētais saprātīga termiņa princips (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 179. punkts, un 2012. gada 5. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, T‑214/06, EU:T:2012:275, 285. punkts).

151    Tādējādi termiņa beigas ir jāņem vērā, ja, izmantojot tai ar Savienības tiesībām piešķirto rīcības brīvību, Komisija izvērtē, vai, piemērojot konkurences noteikumus, ir jāuzsāk izmeklēšana un jāpieņem lēmums.

152    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, Komisija nav pārkāpusi pienākumu ņemt vērā termiņa beigas, izvērtējot, vai tāda izmeklēšana ir jāuzsāk un ir jāpieņem lēmums par sodu. Apstrīdētajā lēmumā norādīts, ka šī iestāde pirms lēmuma pieņemšanas ir izvērtējusi, vai šajā lietā process varēja tikt atsākts un vai tā rezultātā varēja tikt pieņemts šāds lēmums.

153    Tādējādi Komisija vairākās apstrīdētā lēmuma rindkopās ir analizējusi, pirmkārt, vai process, kura rezultātā tika pieņemts šis lēmums, tika veikts apmierinošā veidā termiņu ziņā un, otrkārt, vai secinājumi ir jāizdara no to posmu ilguma, kuru rezultātā tika pieņemts šis lēmums.

154    Piemēram, Komisija norādīja, ka saskaņā ar analīzi, ko tā varēja veikt, pirmkārt, izmeklēšanas darbības tika veiktas rūpīgi un, otrkārt, administratīvā procesa laikā notikušie pārtraukumi bija saistīti ar tiesas veikto pārbaudi (apstrīdētā lēmuma 528. un 555. apsvērums).

155    Šajā ziņā Komisija atzina, kā to ir atzinusi Vispārējā tiesa un Tiesa 2007. gada 25. oktobra spriedumā SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un 2017. gada 21. septembra spriedumā Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717), ka tā ir pieļāvusi procesuālas kļūdas. Tomēr tā norāda, ka šīs kļūdas, kas varēja pagarināt procesa ilgumu, izraisīja juridiskā nenoteiktība, kas tai radās pēc EOTK līguma darbības beigām (apstrīdētā lēmuma 555. punkts).

156    Tāpat Komisija atzina, ka, runājot par paredzēto procesu kopumā, ietverot tā administratīvos posmus un pārtraukumus pārbaudei tiesā, dažādi secīgi posmi pieļautu procesuālo kļūdu rezultātā varēja izraisīt “objektīvi” garu norises ilgumu (apstrīdētā lēmuma 528. punkts).

157    Komisija šajā vērtējumā piebilda, ka tās ieskatā šis ilgums nepārsniedz termiņus, kas saskaņā ar judikatūru ir uzskatāmi par pieņemamiem (apstrīdētā lēmuma 528. punkts).

158    Papildus Komisija norādīja, ka saskaņā ar judikatūru termiņš, kas ir pretrunā saprātīga termiņa principam, pats par sevi nevar izraisīt lēmuma atcelšanu. Proti, Tiesas ieskatā šādu rezultātu var sasniegt tikai tad, ja nesaprātīgs ilgums ir ietekmējis tiesības uz aizstāvību, apdraudot attiecīgo uzņēmumu iespēju savākt pierādījumus un iesniegt savus argumentus. Tomēr, pēc Komisijas domām, prasītāji nav pierādījuši, ka tas tā bija šajā lietā (apstrīdētā lēmuma 556. un 557. apsvērums).

159    Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 536. apsvērumā norādīja, ka, ņemot vērā piemērojamo tiesisko regulējumu un saskaņā ar šajā jomā attīstīto judikatūru, tai bija pilnvaras pieņemt jaunu lēmumu.

160    Komisija atzina, ka pirms jauna lēmuma pieņemšanas ir jāveic pārbaude, kuras mērķis, īstenojot tai atzīto rīcības brīvību attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpumiem, ir līdzsvarot, no vienas puses, sabiedrības intereses nodrošināt efektīvu konkurences noteikumu piemērošanu un, no otras puses, procesa dalībnieku intereses saņemt lēmumu saprātīgā termiņā un lai tiktu mazinātas kļūdu, kas varēja tikt pieļautas procesa gaitā, iespējamās sekas (apstrīdētā lēmuma 536. un 559. apsvērums).

161    Šajā lietā Komisija veica šādu līdzsvarošanu, secinādama, ka, ņemot vērā konstatētā pārkāpuma smagumu, pirmkārt, lēmuma pieņemšana bija nepieciešama un, otrkārt, uzņēmumiem adresātiem bija jāuzliek sods (apstrīdētā lēmuma 560.–568. apsvērums).

162    Visbeidzot, Komisija samazināja naudas soda apmēru atbilstoši uzklausīšanas amatpersonas izteiktajam ierosinājumam zināmā mērā (par 50 %) samazināt negatīvās sekas, ko attiecīgajiem uzņēmumiem varēja radīt procesa ilgums un pieļautās procesuālās kļūdas (apstrīdētā lēmuma 570.–573. apsvērums).

163    Tādējādi no apstrīdētā lēmuma izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, Komisija pirms šī lēmuma pieņemšanas ir pārbaudījusi, vai ir ievērots saprātīga termiņa princips, analizējot administratīvā procesa ilgumu, ietverot administratīvos posmus un pārtraukumus pārbaudes tiesā dēļ, iemeslus, kas var izskaidrot procesa ilgumu, un no tā izrietošās sekas.

164    Prasītāji šo secinājumu apstrīd, to ieskatā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atteikusies lemt par procesa nesapratīgu ilgumu, jo šis vērtējums ir jāatstāj tikai Savienības tiesas kompetencē, un tā nevar lemt par šo jautājumu.

165    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības tiesā var tikt uzdoti jautājumi par procesu ilgumu. Strīdos par atbildību Savienības iestādēm, struktūrām, struktūrvienībām ir jāpiespriež atlīdzināt radīto kaitējumu, ko pēdējās minētās radījušas, pārkāpjot samērīga termiņa principu (spriedumi, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 94. punkts, un 2019. gada 11. jūlijs, Italmobiliare u.c./Komisija, T‑523/15, nav publicēts, EU:T:2019:499, 159. punkts). Saistībā ar strīdiem par tiesību aktu atcelšanu procesa ilguma sekas var būt apstrīdētā lēmuma atcelšana, ja kumulatīvi tiek izpildīti divi nosacījumi: pirmais – šim ilgumam ir jābūt nesaprātīgam, un otrais – saprātīga termiņa pārsniegšana kavē tiesību uz aizstāvību īstenošanu (spriedumi, 2006. gada 21. septembris, Technische Unie/Komisija, C‑113/04 P, EU:C:2006:593, 47. un 48. punkts; 2014. gada 8. maijs, Bolloré/Komisija, C‑414/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:301, 84. un 85. punkts, un 2016. gada 9. jūnijs, PROAS/Komisija, C‑616/13 P, EU:C:2016:415, 74.–76. punkts).

166    Kā ziņo prasītāji, šādi Savienības tiesai uzticētā kompetence nevar atbrīvot Komisiju no vērtējuma, kas tai ir jāveic brīdī, kad tā nosaka turpmāko rīcību pēc atceļošā sprieduma, piemērojot LESD 266. pantu.

167    Kā jau tika norādīts, Komisijai, veicot šādu vērtējumu, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi, it īpaši iespēja pieņemt jaunu lēmumu, piemērot sodu un, nepieciešamības gadījumā, samazināt paredzētā soda apmēru, ja izrādās, ka – lai gan tas pati par sevi nav uzskatāms par pienākumu prettiesisku neizpildi – procesa, ciktāl tas ietvēra administratīvos posmus, bet attiecīgā gadījumā arī pārtraukumus pārbaudes tiesā dēļ, ilgumam varēja būt ietekme uz apstākļiem, kuri ir vērā ņemami soda apmēra noteikšanai, un jo īpaši uz tā iespējamo atturošo raksturu, ja tas tiek piemērots ilgu laiku pēc pārkāpuma izdarīšanas.

168    Šis vērtējums, kas jo īpaši attiecas uz procesa kopējo ilgumu, kurš ietver arī tiesvedības posmus, galvenokārt tika veikts apstrīdētā lēmuma 528. apsvērumā.

169    No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pārbaudījusi, vai procedūras ilgums varēja radīt šķērsli procesa atsākšanai, vienlaikus atzīstot, ka šāds vērtējums ir pakļauts pārbaudei Savienības tiesā strīdos attiecībā uz tiesiskumu un – attiecīgajā gadījumā – atbildību.

170    Prasības pieteikumā prasītāji atsaucas uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantu saistībā ar Komisijai uzlikto pienākumu pirms jauna lēmuma pieņemšanas pārbaudīt, vai šī pieņemšana atbilst saprātīga termiņa principam.

171    Šajā ziņā ir jānorāda, ka tāpat kā Hartas 47. pantā, uz kuru arī atsaucas prasītāji, ECPAK 6. pantā ir ietverts pienākums ievērot saprātīga termiņa principu tiesvedībās.

172    Šajā lietā ECPAK 6. pants un Hartas 47. pants katrā ziņā nevar ietekmēt lietas iznākumu attiecībā uz šeit izskatīto pamatu, jo pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, Komisija faktiski, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, ir veikusi pārbaudi, kas ir aplūkota prasītāju argumentācijā.

173    Tātad attiecīgais iebildums ir jānoraida.

 Par otro iebildumu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

174    Prasītāji pārmet Komisijai, ka tā neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, juridiski pietiekami neizskaidrodama, kāpēc tā uzskatīja, ka tai nav jāizvērtē saprātīga termiņa principa ievērošana.

175    Šajā ziņā ir jāuzskata, ka iebildumam nav faktiska pamata.

176    Proti, kā tika nospriests, atbildot uz šī pamata pirmo iebildumu, Komisija nav atteikusies apstrīdētajā lēmumā pārbaudīt tā pieņemšanas saderību ar saprātīga termiņa principu.

177    Gluži pretēji, no atbildes uz pirmo iebildumu izriet, ka tā ir juridiski pietiekami veikusi šo pārbaudi, secinādama, ka neviens apsvērums nevar būt šķērslis procesa atsākšanai, jauna lēmuma pieņemšanai un naudas soda uzlikšanai.

178    Tādējādi otrais iebildums un līdz ar to otrais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par trešo pamatu un ceturtā pamata daļu – par procesa saprātīga termiņa principa pārkāpumu

179    Trešā pamata pamatojumam prasītāji apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo tas tika pieņemts tāda procesa nobeigumā, kurā tika pārsniegts saprātīgs termiņš. Tie uzskata, ka procesa nesaprātīga ilguma dēļ Komisijai vairs nebija sodīšanas pilnvaru un ka līdz ar to minētais lēmums pilnvaru pārsniegšanas dēļ ir arī prettiesisks. Trešā pamata pamatojumam izklāstītā argumentācija daļēji ir norādīta arī ceturtajā pamatā. Būtībā prasītāji izvirza trīs iebildumus, attiecīgi par administratīvo posmu ilgumu, par procesa kopējo ilgumu un par procesa ilguma ietekmi uz tiesībām uz aizstāvību; Komisija apstrīd visus šos iebildumus.

180    Pirms šo iebildumu izskatīšanas ir jāatgādina, ka Tiesas ieskatā procesa ilguma sekas var būt apstrīdētā lēmuma atcelšana, ja kumulatīvi ir izpildīti divi nosacījumi, no kuriem pirmais ir tāds, ka šis ilgums ir bijis nesaprātīgs, un otrais ir tāds, ka saprātīga termiņa pārsniegšana ir kavējusi tiesību uz aizstāvību īstenošanu (skat. šī sprieduma 165. punktu)

181    No tā izriet, ka Komisijas lēmumu nevar atcelt tikai saprātīga termiņa pārsniegšanas dēļ, ja šī pārsniegšana neietekmē prasītāju tiesības uz aizstāvību. Līdz ar to prasītāju arguments, saskaņā ar kuru tikai saprātīga termiņa pārsniegšanai vien būtu vajadzējis likt Komisijai atteikties pieņemt apstrīdēto lēmumu, uzreiz ir jānoraida.

182    Lai analizētu pamatu, Vispārējā tiesa pārbaudīs pirmo nosacījumu, secīgi ņemot vērā administratīvā procesa posmu ilgumu (pirmais iebildums) un kopējo administratīvā procesa ilgumu, ietverot pārtraukumus pārbaudes tiesā dēļ (otrais iebildums). Pēc tam tā saistībā ar otro nosacījumu analizēs, vai ir kavēta prasītāju tiesību uz aizstāvību izmantošana (trešais iebildums).

 Par pirmo iebildumu – administratīvo posmu ilgumu

183    Prasītāji apgalvo, ka administratīvo posmu ilgums, kas ilgst vairāk nekā sešus gadus, ir pretrunā saprātīga termiņa principam. Tie it īpaši kritizē, ka Komisija uz Vispārējās tiesas un Tiesas secīgi pasludinātajiem atcelšanas nolēmumiem ir reaģējusi lēni:

–        laikposmā starp 2007. gada 25. oktobra sprieduma SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) pasludināšanu un 2009. gada lēmuma pieņemšanu, t.i., vairāk nekā divus gadus, Komisija esot vienīgi nosūtījusi šī sprieduma 10. punktā minēto 2008. gada 30. jūnija vēstuli, kurā tika paziņots par procesa atsākšanu, kā arī informācijas pieprasījumus, un šajā laikposmā nav bijis nedz jaunu paziņojumu par iebildumiem, nedz jaunu uzklausīšanu, lai gan Komisijai būtu bijis viegli labot trūkumu, kura dēļ atceltais lēmums tika atzīts par spēkā neesošu, ņemot vērā to, ka Vispārējā tiesa skaidri norādīja šo trūkumu;

–        tāpat starp 2017. gada 21. septembra spriedumu Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717) un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, proti, vienu gadu un deviņus mēnešus, Komisijas veiktā darbība esot aprobežojusies tikai ar 2017. gada 15. decembra vēstules nosūtīšanu, paziņojot par procedūras atsākšanu, vēstuļu nosūtīšanu, paziņojot un izskaidrojot 2018. gada 23. aprīlī veikto uzklausīšanu, kā arī ierobežotu informācijas pieprasījumu nosūtīšanu par prasītāju apgrozījumu.

184    Prasītāju ieskatā šo posmu ilgums ir nepamatots, ņemot vērā judikatūru:

–        lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 16. jūnija spriedums Bavaria/Komisija (T‑235/07, EU:T:2011:283, 323. punkts), 20 mēnešu ilgums otrajā administratīvajā posmā, kas ilga no paziņojuma par iebildumiem saņemšanas līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanai šajā lietā, esot ticis atzīts par nesaprātīgu;

–        lietā, kurā tika pasludināts 2002. gada 15. oktobra spriedums Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582), atkārtotas pieņemšanas procedūra esot ilgusi tikai desmit mēnešus;

–        turklāt atkārtotas pieņemšanas procedūra esot ilgusi mazāk nekā astoņus mēnešus lietā Solvay/Komisija (ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumi lietā Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:256, 242. punkts), deviņus mēnešus lietā, kurā tika pasludināts 2014. gada 8. maija spriedums Bolloré/Komisija (C‑414/12 P, EU:C:2014:301), trīs mēnešus lietā, kurā tika pasludināts 2019. gada 12. februāra spriedums Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81), un četrus mēnešus lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 18. oktobra spriedums, GEA/Komisija (T‑640/16, EU:T:2018:700).

185    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības tiesībās ir prasīts iestādēm, lai tās saprātīgā termiņā izskatītu lietas to veikto administratīvo procesu ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, T‑214/06, EU:T:2012:275, 284. punkts).

186    Proti, pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir vispārējs tiesību princips, kas ir pārņemts it īpaši Hartas 41. panta 1. punktā (spriedumi, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 167. punkts; 2006. gada 11. aprīlis, Angeletti/Komisija, T‑394/03, EU:T:2006:111, 162. punkts, un 2013. gada 7. jūnijs, Itālija/Komisija, T‑267/07, EU:T:2013:305, 61. punkts).

187    Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka lietas izskatīšanas laikā Komisijā četri secīgie posmi kopā ilga sešus gadus un vienu mēnesi:

–        pirmais posms, kas ilga vienu gadu un piecus mēnešus, no pirmajiem izmeklēšanas pasākumiem līdz paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanai Federacciai un attiecīgajiem uzņēmumiem;

–        trīs nākamie posmi ir tie, kuru rezultātā tika pieņemts attiecīgi 2022. gada lēmums, 2009. gada lēmums un apstrīdētais lēmums, un katra posma ilgums bija attiecīgi deviņi mēneši, divi gadi un viens mēnesis un viens gads un deviņi mēneši.

188    Saskaņā ar judikatūru termiņa “saprātīgums” ir jāvērtē, ņemot vērā visus konkrētās lietas faktiskos apstākļus, it īpaši ieinteresētību lietas iznākumā, nozīmīgumu ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību un lietas dalībnieku rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 187. un 188. punkts).

189    Tādējādi, pat pieņemot, ka citās lietās administratīvais posms pēc Savienības tiesas veiktās Komisijas lēmuma atcelšanas jaunā lēmuma pieņemšanai atsāktā procesā bija īsāks nekā šīs lietas apstākļos, kā to apgalvo prasītāji, tas pats par sevi neļautu secināt, ka ir pārkāpts saprātīga termiņa princips.

190    Proti, termiņa saprātīgums ir jāpārbauda, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus, it īpaši ņemot vērā šī sprieduma 188. punktā minētos kritērijus.

191    Pirmām kārtām, attiecībā uz lietas iznākuma nozīmīgumu ieinteresētajai personai ir jāatgādina, ka gadījumā, kad lieta ir saistīta ar konkurences tiesību pārkāpuma esamību, pamatprasība par tiesisko drošību, kas jāsaņem saimnieciskās darbības subjektiem, kā arī mērķis nodrošināt, ka iekšējā tirgū konkurence netiek izkropļota, ir būtiskas intereses ne tikai pašiem prasītājiem un to konkurentiem, bet arī trešām personām, tādēļ ka tiek skarts liels skaits personu un finansiālas intereses (skat. spriedumu, 2017. gada 1. februāris, Aalberts Industries/Eiropas Savienība, T‑725/14, EU:T:2017:47, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

192    Izskatāmajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka prasītāji ir pārkāpuši EOTKL 65. panta 1. punktu, laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam piedaloties turpinātā nolīgumā vai saskaņotās darbībās saistībā ar stiegrojuma apaļtēraudu, kuru mērķis vai sekas bija cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrole iekšējā tirgū.

193    Pamatojoties uz šo konstatējumu, Komisija prasītājiem solidāri uzlika naudas sodu 5,125 miljonu EUR apmērā.

194    Ņemot vērā šos apstākļus, var uzskatīt, ka lietas iznākums prasītājiem bija svarīgs.

195    Otrām kārtām, attiecībā uz lietas sarežģītību ir jānorāda, ka Komisijas pieļautās kļūdas attiecas uz secinājumiem, kuri attiecībā uz procesu ir jāizdara no EOTK līguma darbības beigām.

196    Tomēr jāatgādina, ka jautājumiem saistībā ar attiecīgās lietas faktiem piemērojamiem noteikumiem – gan attiecībā uz lietas būtību, gan procesu – EOTK līguma darbības izbeigšanās dēļ, kā to norāda Komisija, piemīt zināma sarežģītība.

197    Turklāt aizliegtā vienošanās aptvēra relatīvi ilgu laikposmu (10 gadi un 7 mēneši), attiecās uz ievērojamu tirgus dalībnieku skaitu (8 uzņēmumi, pavisam kopā 11 sabiedrības un viena profesionālā apvienība) un ietvēra pārbaužu laikā iesniegto vai iegūto dokumentu ievērojamu apjomu (aptuveni 20 000 lappuses).

198    Ņemot vērā šos apstākļus, lieta ir jāuzskata par sarežģītu.

199    Trešām kārtām, runājot par lietas dalībnieku rīcību ir jānorāda, ka Komisija ir veikusi pastāvīgu darbību administratīvajā procesā iesaistīto personu liela pieprasījumu skaita dēļ.

200    Tādējādi Komisijai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas kontekstā bija jāizskata daudzas vēstules tajā pašā laikā, kad tai bija jāsagatavo 2018. gada 23. aprīlī rīkotā uzklausīšana un jāizskata izlīguma priekšlikums, kuru daži administratīvā procesa dalībnieki iesniedza 2018. gada 4. decembrī.

201    No šiem apstākļiem, aplūkojot tos kopumā, izriet, ka procesa administratīvo posmu ilgums nešķiet nesapratīgs, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus un it īpaši tās sarežģītību kontekstā, kur Komisijai nevar pārmest nekādu neizskaidrojamu bezdarbības periodu stadiju laikā, kas iezīmēja minētos administratīvos posmus.

202    Tātad attiecīgais iebildums ir jānoraida.

 Par otro iebildumu – procesa kopējo ilgumu

203    Prasītāji apstrīd kopējo ilgumu, kas bija nepieciešams lietas izskatīšanai, sākot ar pirmajiem izmeklēšanas pasākumiem līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. To ieskatā fakts, ka tā pieņemšanas brīdī šis ilgums bija gandrīz 19 gadi un attiecās uz darbībām, no kurām dažas bija notikušas pirms vairāk nekā 30 gadiem, padarot šo termiņu par tādu, kas ir pretrunā saprātīga termiņa principam.

204    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir vispārējs tiesību princips, kas ir pārņemts it īpaši Hartas 41. panta 1. punktā. Turklāt lietas neizskatīšana sapratīgā termiņā ir procesuāls pārkāpums (spriedums, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 191. punkts). Proti, saskaņā ar Hartas 47. panta un ECPAK 6. pantu ikvienam ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā, kas izskata strīdus par viņa civilajām tiesībām un pienākumus vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 177.–179. punkts, un 2012. gada 5. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, T‑214/06, EU:T:2012:275, 282. un 283. punkts).

205    Proti, Savienības tiesībās ir prasīts no Savienības iestādēm un struktūrām, ka tās saprātīgā termiņā izskata lietas to veikto administratīvo procesu ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, T‑214/06, EU:T:2012:275, 284. punkts).

206    Pienākums ievērot saprātīgu termiņu piemērojams katram procesa posmam, kā arī procesam kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 230. un 231. punkts, un ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:256, 239. punkts).

207    Šajā lietā ir jākonstatē, ka laikposms, kurā norisinājās administratīvais process kopumā, bija ārkārtīgi ilgs, kas turklāt lika Komisijai samazināt prasītājiem galu galā uzlikto naudas sodu (skat. šī sprieduma 162. punktu).

208    Tomēr administratīvā procesa kopējo ilgumu aplūkotajā lietā var izskaidrot ar lietas sarežģītību, ņemot vērā, ka noteiktos aspektos tas ir saistīts ar apstākļiem, kas attiecas uz lietu kā tādu, savukārt attiecībā uz citiem aspektiem tas ir saistīts ar lietas kontekstu, proti, EOTK līguma darbības beigām (skat. šī sprieduma 195.–198. punktu).

209    Protams, Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot sekas, kas izriet no EOTK līguma darbības beigām, un šo kļūdu dēļ Vispārējā tiesa un Tiesa secīgi ir pasludinājušas [attiecīgo tiesību aktu] atcelšanu.

210    Tomēr šīs kļūdas, kā arī to iespējamā ietekme uz administratīvā procesa ilgumu ir jāizvērtē, ņemot vērā uzdoto jautājumu sarežģītību.

211    Turklāt administratīvā procesa kopējais ilgums daļēji ir radies pārtraukumu pārbaudes tiesā dēļ un tātad ir saistīts ar Savienības tiesā celto prasību skaitu par dažādiem lietas aspektiem.

212    Šajā ziņā jānorāda, ka uzņēmumu iespēja tādā situācijā kā prasītājiem, ka Savienības administratīvās iestādes un attiecīgā gadījumā Savienības tiesu iestādes izskata to lietas vairāk nekā vienu reizi, ir raksturīga sistēmai, ko Līgumu autoru paredzēja, lai kontrolētu rīcību un darbības konkurences jomā. Tātad administratīvās iestādes pienākumu veikt dažādas formalitātes un pasākumus pirms gala lēmuma pieņemšanas konkurences jomā un iespēju, ka par šīm formalitātēm vai pasākumiem var tikt celtas prasības, nevar izmantot kā uzņēmuma argumentu procesa nobeigumā, lai norādītu, ka saprātīgs termiņš ir ticis pārsniegts (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietās Feralpi u.c./Komisija, C‑85/15 P, C‑86/15 P un C‑87/15 P, C‑88/15 P un C‑89/15 P, EU:C:2016:940, 70. punkts).

213    Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka, novērtējot to kopumā, administratīvā procesa ilgums bija pārmērīgs un tātad tas varēja būt šķērslis tam, lai Komisija pieņemtu jaunu lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods.

214    Tātad attiecīgais iebildums ir jānoraida.

 Par trešo iebildumu – procesa ilguma ietekmi uz tiesībām uz aizstāvību

215    Prasītāji apgalvo, ka administratīvā procesa ilgums ir ietekmējis to tiesības uz aizstāvību. Pēc viņu domām, šī ilguma dēļ 2018. gada 23. aprīlī veiktā uzklausīšana neesot ļāvusi dalībvalstu konkurences iestādēm uzklausīt visus tirgus dalībniekus, kuru viedokļi varētu ietekmēt viņu spēju aizstāvēties.

216    Šajā ziņā jāatgādina, kā tas ir norādīts šī sprieduma 180. punktā, ka, lai tiesa varētu pasludināt Komisijas lēmuma atcelšanu saprātīga termiņa principa pārkāpumu dēļ, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem. Tā kā pirmais (procesa nesaprātīgs ilgums) nav izpildīts, principā, atbildot uz trešo iebildumu, nav jāpārbauda, vai administratīvā procesa ilgums ir kavējis tiesību uz aizstāvību īstenošanu. Tomēr šī pārbaude ir jāveic pilnības labad, lai sniegtu pilnīgu atbildi uz prasītāju paustajām bažām.

217    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka procesa – aplūkojot to kopumā – laikā prasītājiem vismaz septiņas reizes bija iespēja paust savu viedokli un izvirzīt savus argumentus (skat. šī sprieduma 3.–6., 10., 22. un 23. punktu).

218    It īpaši prasītāji varēja paust savu viedokli trešajā administratīvajā posmā 2018. gada 1. februāra apsvērumos un 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā (skat. iepriekš šī sprieduma 22. un 23. punktu).

219    Otrkārt, pirmā pamata pārbaude ļāva konstatēt, ka prasītāju tiesības uz aizstāvību neietekmēja ne tas, ka ne visi tirgus dalībnieki, kas piedalījās iepriekšējās uzklausīšanās, bija klāt 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā, ne tas, ka dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvji brīdī, kad tie pauda savu viedokli padomdevējā komitejā, zināja, ka pirms tam pret attiecīgajiem uzņēmumiem tika pieņemti divi lēmumi, no kuriem vienu bija apstiprinājusi Vispārējā tiesa (skat. šī sprieduma 66.–146. punktu).

220    No šiem elementiem izriet, ka, pat pieņemot, ka administratīvā procesa ilgumu varētu uzskatīt par pretēju saprātīga termiņa principam, nosacījumi, kas jāizpilda, lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, nav izpildīti, jo prasītāji nav varējuši pierādīt jebkādu no minētā ilguma izrietošo tiesību uz aizstāvību aizskārumu.

221    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka nav izpildīta neviena no izvirzītajām prasībām, lai Vispārējā tiesa varētu atcelt apstrīdēto lēmumu saprātīga termiņa principa pārkāpuma dēļ.

222    Tādējādi iebildums un līdz ar to pamats kopumā ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā

223    Ceturtajā pamatā prasītāji izvirza trīs iebildumus saistībā ar, pirmkārt, pietiekama paskaidrojuma neesamību par iemesliem, kuru dēļ Komisija pieņēma jaunu lēmumu, ar kuru ir uzlikts naudas sods, otrkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko Komisija esot pieļāvusi attiecībā uz atturošo iedarbību, kuru var radīt šāda lēmuma pieņemšana, un, treškārt, Komisijas pieļauto kļūdu vērtējumā attiecībā uz trešo personu iespējām celt prasību par atbildību valsts tiesās, kā arī citiem argumentiem, kurus visus Komisija apstrīd.

 Par pirmo iebildumu – pietiekama paskaidrojuma neesamību par iemesliem, kuru dēļ Komisija pieņēma jaunu lēmumu, ar ko uzlikts naudas sods

224    Prasītāji apgalvo, ka Komisija nav pietiekami izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā varēja atsākt procesu:

–        no vienas puses, pamatojums neattaisnojot lēmuma, ar ko uzliek naudas sodu, pieņemšanu papildus pārkāpuma konstatēšanai;

–        no otras puses, Komisija neesot pamatojusi savu apgalvojumu, ka naudas sods ir nepieciešams, lai nodrošinātu atturošo iedarbību attiecīgajā tirgū, lai gan tas esot radikāli mainījies.

225    Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka Komisijai ar LESD 105. panta 1. punktu ir uzticēts uzdevums uzraudzīt LESD 101. un 102. panta piemērošanu.

226    Šajā ziņā Komisijai saskaņā ar judikatūru ir jādefinē un jāīsteno Savienības konkurences politika (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. oktobris, Vivendi/Komisija, T‑432/10, nav publicēts, EU:T:2013:538, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

227    Šajā ziņā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, ko apliecina Regula Nr. 1/2003, saskaņā ar kuru, ja tā konstatē pārkāpuma esamību, tā, pirmkārt, “var” likt ieinteresētajiem uzņēmumiem to izbeigt (7. panta 1. punkts) un, otrkārt, uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kas izdarījuši pārkāpumu (23. panta 2. punkts).

228    Tādējādi konkurences jomā Komisijai neatkarīgi no iepazīšanās veida ar lietas materiāliem, proti, it īpaši sakarā ar iesniegtu sūdzību vai pēc savas iniciatīvas, ir piešķirtas pilnvaras izlemt, vai sakarā ar rīcību ir jāveic izmeklēšana, jāpieņem lēmums un jāuzliek naudas sods atkarībā no prioritātēm, ko tā nosaka konkurences politikas ietvaros.

229    Tomēr šo pilnvaru esamība neatbrīvo Komisiju no pienākuma norādīt pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. marts, LLCarpenter/Komisija, T‑531/18, nav publicēts, EU:T:2020:91, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

230    Šādā kontekstā, ja – kā tas ir šajā lietā –, pirmkārt, Komisijas pieņemtais lēmums ir atcelts divas reizes un, otrkārt, laiks, kas pagājis starp pirmajām izmeklēšanas darbībām un lēmuma pieņemšanu, bijis pārmērīgi ilgs, šai iestādei saskaņā ar labas pārvaldības principu ir jāņem vērā procesa ilgums un sekas, kādas šim ilgumam varēja būt uz lēmumu izmeklēt attiecīgos uzņēmumus, tātad šim vērtējumam ir jābūt ietvertam lēmuma pamatojumā.

231    Tieši to arī veica Komisija, detalizēti norādot, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 526.–529. apsvērumā un, otrkārt, šī lēmuma 536.–573. apsvērumā iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka ir jāpieņem jauns lēmums, ar ko tiek konstatēta pārkāpuma esamība un attiecīgajiem uzņēmumiem uzlikts naudas sods. It īpaši tā norādīja, ka naudas soda uzlikšana ļautu nodrošināt, lai uzņēmumi adresāti, kas ir bijuši ilgtermiņa aizliegtas vienošanās dalībnieki, nepaliktu nesodīti, piebilstot, ka tās ieskatā tikai naudas soda uzlikšana garantētu konsekventu konkurences tiesību normu piemērošanu un radītu atturošu iedarbību uzņēmumiem (minētā lēmuma 565. punkts).

232    Tādējādi pirmais arguments ir noraidāms.

233    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 505. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka tā ir informējusi uzņēmumus adresātus sava vērtējuma beigās, saskaņā ar kuru tā vēlējās atsākt procesu, lai pēc uzklausīšanas pēc būtības, kas notika atbilstoši Regulai Nr. 1/2003 un Regulai Nr. 773/2004, konstatētu, vai minēto uzņēmumu dalība pārkāpumā, kurš tiem tiek pārmests paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem, izrietēja pietiekami skaidri vai ne.

234    Attiecībā uz sodu, kā ir norādīts iepriekš 231. punktā, Komisija apstrīdētā lēmuma 565. apsvērumā ir norādījusi, ka naudas soda uzlikšana ļautu novērst attiecīgo uzņēmumu nesodāmību un ka tikai šāda naudas soda uzlikšana nodrošinātu Savienības konkurences tiesību normu konsekventu piemērošanu un atturošo iedarbību.

235    Visbeidzot, attiecībā uz izmaiņām tirgū, kuras, kā uzskata prasītāji, pamato to, ka Komisijai naudas soda jautājumā būtu jābūt saudzīgākai, šis jautājums ir aplūkots apstrīdētā lēmuma 567. apsvērumā, kurā tā ir norādījusi, ka, pat ja pārkāpums jau relatīvi ilgu laiku ir beidzies, lēmuma, ar ko ir uzlikts naudas sods, pieņemšana saglabā savu nozīmi, it īpaši attiecībā uz stiegrojuma apaļtērauda tirgu Itālijā, lai atturētu uzņēmumus adresātus no jauna veikt šāda smaguma rīcību.

236    No šiem apstākļiem var secināt, ka Komisijas apstrīdētajā lēmumā sniegtais pamatojums skaidri un nepārprotami atklāj argumentāciju, ko tā izmantojusi, lai pamatotu jauna lēmuma, ar kuru uzlikts naudas sods, pieņemšanu, neraugoties uz agrāk notikušajām atcelšanām, tostarp vēlmi piešķirt apstrīdētajam lēmumam atturošo iedarbību.

237    Tātad otrais arguments un līdz ar to iebildums kopumā ir jānoraida.

 Par otro iebildumu – Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz atturošo iedarbību, ko var radīt jauna lēmuma, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, pieņemšana

238    Prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka, neraugoties uz izmaiņām stiegrojuma apaļtērauda tirgū, lēmumu pieņemšana un soda uzlikšana vēl ir bijusi nepieciešama, lai atturētu uzņēmumus adresātus nākotnē šādi rīkoties un lai atturētu visus iespējamos attiecīgos tirgus dalībniekus no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas nākotnē.

239    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija, ņemot vērā konstatētā pārkāpuma smago raksturu, varēja uzskatīt, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl bija pamatota lēmuma pieņemšana un soda uzlikšana, ņemot vērā atturošo iedarbību, ko tirgū varētu radīt šis lēmums un šis sods.

240    Proti, tieši sankcija, t.i., pienākums maksāt uzlikto naudas sodu, efektīvi attur uzņēmumu un, vispārīgi, tirgus dalībniekus veikt LESD 101. un 102. pantā paredzēto konkurences noteikumu pārkāpumus.

241    Taisnība, ka prasītājiem procesa gaitā sods tika uzlikts divas reizes: pirmoreiz ar 2002. gada lēmumu un otrreiz ar 2009. gada lēmumu. Tomēr šie lēmumi tika atcelti attiecīgi ar Savienības tiesas 2007. gada 25. oktobra spriedumu SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un 2017. gada 21. septembra spriedumu Ferriera Valsabbia u.c./Komisija (C‑86/15 P un C‑87/15 P, EU:C:2017:717). Šādos apstākļos soda uzlikšana ar apstrīdēto lēmumu var būt pamatota saistībā ar atturošu iedarbību.

242    Var piebilst, ka Komisijas šajā lietā uzliktā naudas soda mērķis nebija tikai piešķirt apstrīdētajam lēmumam noteiktu atturošu iedarbību, bet arī izvairīties no attiecīgo uzņēmumu pilnīgas nesodāmības, kā tas būtu gadījumā, ja tiem netiktu uzlikts sods ar apstrīdēto lēmumu (skat. apstrīdētā lēmuma 527. apsvērumu).

243    Ar pēdējo minēto mērķi, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā minētos apstākļus un it īpaši ņemot vērā, pirmkārt, Komisijas konstatētā pārkāpuma smagumu un, otrkārt, šīs iestādes pierādīto šī pārkāpuma ilgumu, pašu par sevi pietiek, lai šajā lietā pamatotu lēmuma, ar ko nosaka sodu, pieņemšanu.

244    Tātad šis iebildums ir jānoraida.

 Par trešo iebildumu – Komisijas pieļautu kļūdu, novērtējot iespēju trešām personām celt prasību par zaudējumu atlīdzību valsts tiesās

245    Prasītāji apstrīd vienu no argumentiem, ko Komisija ir izvirzījusi, lai pamatotu administratīvā procesa atsākšanu, proti, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas vēl bija jānodrošina iespēja trešām personām prasīt zaudējumu atlīdzību. Tie uzskata, ka brīdī, kad tika pieņemts šis lēmums, vairs nevarēja celt civiltiesisku prasību, jo šādai prasībai Itālijā ir piecu gadu noilgums un rīcība, kura ir šīs tiesvedības pamatā, dažos aspektos ir notikusi pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem.

246    Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 564. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka, pēc tās domām, procesa atsākšana un jauna lēmuma pieņemšana var atvieglot to trešo personu uzdevumu, kuras vajadzības gadījumā valsts tiesās vēlas celt prasību par zaudējumu atlīdzību.

247    Šis vērtējums ir pamatots. Proti, Komisija, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, nevarēja izslēgt iespēju, ka daži cietušie ir pārtraukuši noilgumu un ka tādējādi minētais lēmums pēdējiem minētajiem var atvieglot prasības ar nolūku saņemt atlīdzību par iespējamiem zaudējumiem celšanu.

248    Turklāt ir jānorāda, ka prasītāji savu argumentāciju koncentrē uz noilguma termiņu civillietās Itālijā.

249    Tomēr ne vien Itālija, bet arī citas valstis varētu būt iesaistītas ar nolūku saņemt atlīdzību par iespējamiem aizliegtās vienošanās rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, jo preces, kuras skāra aizliegtā vienošanās, varēja iegādāties klienti ārzemēs.

250    Šajā kontekstā Komisija nevarēja izslēgt citu valstu tiesību piemērošanu, kas attiecīgajā gadījumā paredz atšķirīgus noteikumus par noilguma termiņu vai iemesliem tā apturēšanai vai pat pārtraukšanai.

251    Tādējādi prasītāji savā argumentācijā nav pierādījuši kļūdas esamību, jo to nostāja tikai norāda, ka tiem par attiecīgo jautājumu, proti, interesi Komisijas lēmuma esamībai, lai trešās personas, kuras, iespējams, ir cietušas, celtu prasības par zaudējumu atlīdzību valsts tiesās, ir no Komisijas viedokļa atšķirīgs viedoklis.

252    Tātad šis iebildums ir jānoraida.

 Par pārējiem argumentiem

253    Ceturtā pamata pamatojumam prasītāji izvirza vēl divus argumentus, kas katrā ziņā daļēji tika analizēti atbildē uz pārējiem iepriekš pārbaudītajiem pamatiem.

254    Ar pirmo argumentu prasītāji apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav juridiski pietiekami pārbaudījusi, vai administratīvā procesa ilgums ir pārsniedzis saprātīgu termiņu.

255    It īpaši prasītāji pārmet Komisijai, ka tā nav juridiski pietiekami paskaidrojusi, kāpēc, veicot savu analīzi, tai bija jāpārbauda tikai administratīvā procesa ilgums.

256    Šajā ziņā ir jānorāda, kā tas ir norādīts šī sprieduma 152.–169. punktā, atbildot uz otrā pamata pirmo iebildumu, ka Komisija, pretēji prasītāju apgalvotajam, ir pārbaudījusi administratīvā procesa kopējo ilgumu, ietverot administratīvos posmus un pārtraukumus pārbaudei tiesā, un pārbaudījusi, vai šis ilgums varēja vai tam bija jāietekmē iespēja atsākt minēto procesu un attiecīgo uzņēmumu situāciju.

257    Šajā ziņā Komisija atzina, ka pieļauto procesuālo kļūdu rezultātā dažādi secīgie posmi paredzētajā administratīvā procesa kopumā, ietverot tā dažādus posmus un pārtraukumus pārbaudei tiesā, varēja “objektīvi” izraisīt tā norises ilgumu, kā tas norādīts šī sprieduma 156. un 157. punktā.

258    Tad, līdzsvarojot sabiedrības intereses panākt konkurences tiesību normu efektīvu piemērošanu un lietas dalībnieku intereses, lai tiktu ņemtas vērā iespējamās pieļauto procesuālo kļūdu sekas, Komisija ir nolēmusi pieņemt lēmumu, ar kuru konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu, bet samazināt uzlikto naudas sodu par 50 %.

259    Tādējādi pirmais arguments ir noraidāms.

260    Ar otro argumentu prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka saprātīgais termiņš nav pārsniegts.

261    It īpaši prasītāji norāda, ka Komisija nevarēja apgalvot, kā tā to ir darījusi, ka administratīvais process ir norisinājies ātri.

262    Šajā ziņā, ņemot vērā atbildē uz trešo pamatu ietverto informāciju (skat. šī sprieduma 183.–214. punktu), ir jāuzskata, ka, secinādama, ka administratīvā procesa ilgums nav bijis nesaprātīgs, Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

263    No šiem apsvērumiem un it īpaši no šī sprieduma 185.–202. punkta šajā pašā ziņā izriet, ka Komisijas apgalvojums apstrīdētā lēmuma 555. apsvērumā, saskaņā ar kuru “šajā lietā attiecībā uz administratīvo posmu [tā] uzskata, ka vienmēr ir veikusi savu izmeklēšanu ātri un bez nepamatotiem pārtraukumiem”, arī neietver kļūdu vērtējumā.

264    Tāpēc otrais iebildums ir jānoraida.

265    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ceturtais pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

 Par prasītāju tiesas sēdē iesniegto lūgumu par naudas soda grozīšanu

266    Tiesas sēdē prasītāji norādīja, ka tie savā prasībā ir apstrīdējuši ne vien apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, bet arī netieši apstrīdējuši naudas soda apmēru, līdz ar to Vispārējā tiesā esot iesniegts arī lūgums grozīt naudas sodu, īstenojot neierobežoto kompetenci.

267    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, ka saskaņā ar judikatūru Savienības tiesa pēc savas iniciatīvas nevar īstenot LESD 261. pantā un Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzēto neierobežoto kompetenci.

268    Proti, tā kā tiesvedība Savienības tiesās ir balstīta uz sacīkstes principu, prasītājam ir jāizvirza šis prasījums, kas vērsts pret apstrīdēto lēmumu, jānorāda pamati, kas pamato šo prasījumu, un jāiesniedz pierādījumi šo pamatu atbalstam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 335. punkts).

269    Tomēr jākonstatē, ka šajā lietā prasības pieteikumā nav ietverts neviens prasījums grozīt naudas sodu. Protams, prasītāji tiesas sēdē apgalvoja, ka šāds prasījums izriet no prasības pieteikuma struktūras. Tomēr tie nav norādījuši nevienu pierādījumu šī apgalvojuma pamatojumam. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka no Reglamenta 76. panta e) punkta izrietošās prasības, saskaņā ar kurām prasītājam savi prasījumi ir jānorāda prasības pieteikumā, nav izpildīti. Piemērojot šo tiesību normu, var ņemt vērā vienīgi tos prasījumus, kas ir izklāstīti pieteikumā par lietas ierosināšanu, un prasības pamatotība ir jāizvērtē, ievērojot tikai tos prasījumus, kas ir iekļauti pieteikumā par lietas ierosināšanu (spriedums, 2020. gada 18. novembris, H/Padome, T‑271/10 RENV II, EU:T:2020:548, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

270    Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasījums grozīt naudas sodu procesa gaitā tika izteikts novēloti un ka – ņemot vērā šīs novēlotā rakstura sekas –, piemērojot Reglamenta 84. panta 1. punktu, tas ir nepieņemams.

271    Katrā ziņā, tā kā argumenti prasības pamatojumam ir pilnībā noraidīti, naudas sodu nevar nedz samazināt, nedz a fortiori atcelt, pamatojoties uz prasības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem.

 Secinājumi

272    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

273    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tiem segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Ferriera Valsabbia SpA un Valsabbia Investimenti SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni

Madise

Nihoul

Frendo

 

      Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 9. novembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – itāļu.