TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2013. gada 4. jūlijā (*)
Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Eiropas tirgus – Vara un vara sakausējumu savienotājelementu nozare – Komisijas lēmums – LESD 101. panta pārkāpuma konstatējums – Naudas sodi – Vienots, komplekss un turpināts pārkāpums – Pārkāpuma izbeigšana – Kādu dalībnieku veikta pārkāpuma turpināšana – Recidīvs
Lieta C‑287/11 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2011. gada 6. jūnijā iesniedza
Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, V. Bottka un R. Sauer, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pārējās lietas dalībnieces –
Aalberts Industries NV, Utrehta (Nīderlande),
Comap SA, agrāk Aquatis France SAS, Liona (Francija),
Simplex Armaturen + Fittings GmbH & Co. KG, Argenbühl‑Eisenharz (Vācija),
kuras pārstāv R. Wesseling, advocaat,
prasītājas pirmajā instancē.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši E. Juhāss [E. Juhász] (referents), Dž. Arestis [G. Arestis], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 27. septembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 28. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedumu lietā T‑385/06 Aalberts Industries u.c./Komisija (Krājums, II‑1223. lpp.) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru minētā tiesa ir atcēlusi Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmuma C(2006) 4180 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F‑1/38.121 – Fitingi [Savienotājelementi]) (OV 2007, L 283, 63. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) 1. pantu un 2. panta a) punktu un b) punkta 2. apakšpunktu, ciktāl ar šo lēmumu ir konstatēta Aalberts Industries NV (turpmāk tekstā – “Aalberts”), Comap SA (turpmāk tekstā – “Comap”), kas agrāk bijusi Aquatis France SAS (turpmāk tekstā – “Aquatis”), un Simplex Armaturen + Fittings GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Simplex”) dalība nelikumīgā aizliegtā vienošanās laikā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim un Aalberts uzlikts naudas sods EUR 100,8 miljonu apmērā, no kuriem EUR 55,15 miljoni solidāri ar tās meitasuzņēmumiem Aquatis un Simplex, un katrai no tām abām solidāri uzlikts papildu naudas sods.
2 Savā pretapelācijas sūdzībā Aalberts, Aquatis un Simplex lūdz gadījumā, ja Tiesa apmierinātu Komisijas apelācijas sūdzību, atcelt strīdīgā lēmuma 1. pantu, 2. panta a) punktu un b) punkta 2. apakšpunktu, kā arī 3. pantu attiecībā uz Aalberts, Comap (agrāk Aquatis) un Simplex.
3 Pakārtoti atbildētājas apelācijas sūdzībā lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, jo tajā ir konstatēta vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma esamība, kas esot turpinājies pēc Komisijas 2001. gada martā veiktajām pārbaudēm, un atcelt strīdīgā lēmuma 1. pantu, 2. panta a) punktu un b) punkta 2. apakšpunktu, kā arī 3. pantu attiecībā uz minētajām sabiedrībām vai vēl pakārtotāk – ievērojami samazināt tām uzliktā naudas soda apmēru.
Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgais lēmums
4 Vispārējā tiesa izdarīja šādus konstatējumus:
“1. [..] Pārkāpuma elementi bija cenu noteikšana, vienošanās par cenu sarakstiem, atlaidēm un atmaksājumiem un par cenu paaugstināšanas mehānismiem, valsts tirgu un klientu sadale un citas komerciālas informācijas apmaiņa, kā arī piedalīšanās regulārās sanāksmēs un citu kontaktu uzturēšana nolūkā atvieglot pārkāpuma izdarīšanu.
2 [Aalberts, Aquatis un Simplex] ir vienas no [strīdīgā] lēmuma adresātiem.
3 Aalbert[s] ir starptautiska ražošanas sabiedrību grupas, kuras akcijas tiek kotētas Amsterdamas (Nīderlande) biržā Euronext, mātes sabiedrība. Tā tieši vai netieši kontrolē vairāku sabiedrību, kas darbojas savienotājelementu ražošanas vai izplatīšanas nozarē, pamatkapitālu. 2002. gada 30. augustā Aalberts ieguva pilnībā visu sabiedrības IMI plc [turpmāk tekstā – “IMI”] darbību savienotājelementu ražošanas un izplatīšanas jomā, lai gan tā bija apvienota “Yorkshire Fittings Group” ietvaros. Šis darījums galvenokārt ietvēra visu sabiedrības Raccord Orléanais SA [turpmāk tekstā – “Raccord Orléanais”] (kas vēlāk kļuva par Aquatis) un sabiedrības R. Woeste & Co. Yorkshire GmbH [turpmāk tekstā – “Woeste & Co.”] (kas vēlāk kļuva par Simplex) akciju iegūšanu. Šie abi uzņēmumi tika integrēti vienā no diviem grupas Aalberts galvenajiem darbības veidiem, proti, fluīdu kontrole.
4 2006. gada martā Comap, kas ir viena no [strīdīgā] lēmuma adresātiem sakarā ar tās piedalīšanos pārkāpumā, ko kontrolēja Legris Industries SA, un prasītāja lietā T‑377/06, tika nodota sabiedrību grupai Aalberts. Ar 2007. gada 16. aprīļa vēstuli Vispārējā tiesa tika informēta par faktu, ka visi Aquatis aktīvi un pasīvi ir nodoti Comap un ka Aquatis ir beigusi pastāvēt kā juridiska persona. [..]
5 2001. gada 9. janvārī Mueller Industries Inc., kas ir cits vara savienotājelementu ražotājs, informēja Komisiju par aizliegto vienošanos savienotājelementu nozarē un citās saistītajās nozarēs vara cauruļu tirgū un par savu vēlmi sadarboties atbilstoši Komisijas paziņojumam par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”) ([strīdīgā] lēmuma preambulas 114. apsvērums).
6 Izmeklēšanas, kas attiecas uz vara caurulēm un savienotājelementiem, ietvaros Komisija 2001. gada 22. un 23. martā saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Pirmās regulas Nr. 17 par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. panta 3. punktu veica iepriekš neizziņotas pārbaudes vairāku uzņēmumu telpās, tostarp sabiedrībā IMI, kas tolaik bija Raccord Orléanais [un Woeste & Co.] mātes sabiedrība ([strīdīgā] lēmuma preambulas 119. apsvērums).
7 Pēc šīm pirmajām pārbaudēm Komisija 2001. gada aprīlī sadalīja savu izmeklēšanu attiecībā uz vara caurulēm trijās atsevišķās procedūrās, proti, procedūrā attiecībā uz lietu Nr. COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules), procedūrā attiecībā uz lietu Nr. COMP/F‑1/38.121 (Savienotājelementi) un procedūrā attiecībā uz lietu Nr. COMP/E‑1/38.240 (Rūpnieciskās caurules) ([strīdīgā] lēmuma preambulas 120. apsvērums)).
[..]
9 Kopš 2002. gada februāra/marta Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu un pēc tam saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu nosūtīja attiecīgajām pusēm vairākus informācijas pieprasījumus ([strīdīgā] lēmuma preambulas 122. apsvērums).
10 2003. gada septembrī IMI iesniedza lūgumu piemērot tai 1996. gada paziņojumu par sadarbību. Šim lūgumam sekoja Delta grupas lūgums (2004. gada marts) un FRA.BO SpA [turpmāk tekstā – “FRA.BO”] lūgums (2004. gada jūlijs). Pēdējo lūgumu par iecietības režīma piemērošanu 2005. gada maijā iesniedza Advanced Fluid Connections plc (turpmāk tekstā – “AFC”). FRA.BO tostarp iesniedza informāciju, kas piesaistīja Komisijas uzmanību faktam, ka pārkāpums tika turpināts periodā no 2001. līdz 2004. gadam, t.i., pēc Komisijas pārbaudēm ([strīdīgā] lēmuma preambulas 115.–118. apsvērums).
11 2005. gada 22. septembrī Komisija lietas Nr. COMP/F‑1/38.121 (Savienotājelementi) ietvaros uzsāka pārkāpuma izmeklēšanas procedūru un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas tostarp tika izziņots [atbildētājām apelācijas sūdzībā] ([strīdīgā] lēmuma preambulas 123. un 124. apsvērums).
12 2006. gada 20. septembrī Komisija pieņēma [strīdīgo] lēmumu.
13 [Strīdīgā] lēmuma 1. pantā Komisija konstatēja, ka [atbildētājas apelācijas sūdzībā] bija piedalījušās pārkāpumā šādos laika periodos:
– Aalberts – no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim;
– Aquatis un Simplex – no 1991. gada 31. janvāra līdz 2001. gada 22. martam kā IMI grupas sabiedrības un no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim kā Aalberts grupas sabiedrības.
14 Par šo pārkāpumu Komisija [strīdīgā] lēmuma 2. panta a) un b) punktā uzlika [atbildētājām apelācijas sūdzībā] šādus naudas sodus:
“a) [Aalberts]: EUR 100,80 miljoni,
no tiem solidāri ar:
[Aquatis]: EUR 55,15 miljoni un
[Simplex]: EUR 55,15 miljoni.
b) 1. [IMI] solidāri ar IMI Kynoch Ltd: EUR 48,30 miljoni,
no tiem solidāri ar:
[..]
[Aquatis]: EUR 48,30 miljoni un
[Simplex]: EUR 48,30 miljoni.
2. [Aquatis] un [Simplex] ir solidāri atbildīgas par papildu summu: EUR 2,04 miljoni.”
15 Saskaņā ar [strīdīgā] lēmuma 3. pantu tā 1. pantā norādītajiem uzņēmumiem bija nekavējoties jāizbeidz pārkāpums, ja tie vēl to nebija izdarījuši, un nākotnē jāatturas no jebkādas 1. pantā aprakstītās darbības vai rīcības, kā arī no jebkādas darbības vai rīcības ar identisku vai līdzīgu mērķi vai sekām.
16 Lai noteiktu katram uzņēmumam piemērojamā naudas soda apmēru, Komisija [strīdīgajā] lēmumā ir izmantojusi metodi, kas paredzēta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”).
17 Vispirms attiecībā uz naudas soda sākumsummas noteikšanu atbilstoši pārkāpuma smagumam Komisija ir kvalificējusi pārkāpumu kā sevišķi smagu pārkāpumu tā rakstura un ģeogrāfiskā apjoma dēļ ([strīdīgā] lēmuma preambulas 755. apsvērums).
18 Turpinājumā, uzskatot, ka pastāv ievērojamas atšķirības starp attiecīgajiem uzņēmumiem, Komisija ir piemērojusi atšķirīgu attieksmi, šajā nolūkā pamatojoties uz šo uzņēmumu relatīvo nozīmi konkrētajā tirgū, kas nosakāma pēc to tirgus daļām. Uz šī pamata tā ir iedalījusi attiecīgos uzņēmumus sešās kategorijās, pamatojoties uz to attiecīgajām daļām no apgrozījuma, ko katrs no uzņēmumiem realizējis, izmantojot šajā tiesvedībā aplūkojamo produktu, EEZ [Eiropas Ekonomikas zonas] teritorijā 2000. gadā, izņemot Aalberts un AFC, attiecībā uz kurām tā ir ņēmusi vērā 2003. gadu ([strīdīgā] lēmuma preambulas 758. apsvērums).
19 Aalberts tika klasificēta pirmajā kategorijā, kurai naudas soda sākumsumma ir noteikta EUR 60 miljonu apmērā, turpretim IMI tika klasificēta sestajā [otrajā] kategorijā, kurai naudas soda sākumsumma tika noteikta EUR 46 miljonu apmērā ([strīdīgā] lēmuma preambulas 765. apsvērums).
20 Pēc tam Komisija palielināja katram attiecīgajam uzņēmumam piemērojamā naudas soda sākumsummu par 10 % par katru līdzdalības aizliegtās vienošanās īstenošanā gadu un, attiecīgā gadījumā, par 5 % par katru periodu, kas ilga no sešiem mēnešiem līdz gadam. Attiecībā uz periodu no 1988. gada 31. decembra līdz 1991. gada 31. janvārim Komisija, ņemot vērā aizliegtās vienošanās ierobežoto ģeogrāfisko apjomu šajā laika periodā, uzskatīja par atbilstošu palielināt naudas sodu par 5 % par gadu ([strīdīgā] lēmuma preambulas 775. apsvērums).
21 Visbeidzot līdzdalības pārkāpumā turpināšana pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm, proti, laika periodā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim, tika uzskatīta par atbildību pastiprinošu apstākli, kas attaisno [atbildētājām apelācijas sūdzībā] noteiktā naudas soda sākumsummas palielināšanu par 60 % ([strīdīgā] lēmuma preambulas 779. un 782. apsvērums).”
Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
5 2006. gada 14. decembrī iesniegtajā prasības pieteikumā atbildētājas apelācijas sūdzībā lūdza Vispārējo tiesu:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, 2. panta a) punktu un b) punkta 2. apakšpunktu, kā arī 3. pantu, ciktāl šīs tiesību normas uz tām attiecas;
– pakārtoti – būtiski samazināt tām noteikto naudas sodu;
6 Savas Vispārējā tiesā celtās prasības pamatojumam atbildētājas apelācijas sūdzībā izvirzīja piecus pamatus, apgalvojot attiecīgi, ka Aalberts kā mātesuzņēmuma atzīšana par atbildīgu pārkāpumā ir prettiesiska, nav noticis EKL 81. panta pārkāpums, nav notikusi piedalīšanās strīdīgā lēmuma 1. pantā norādītajā vienotajā, kompleksajā un turpinātajā pārkāpumā, ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts un 1998. gada pamatnostādnes un, visbeidzot, ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 2. pants un Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 11. panta 2. punkts.
7 Vispārējā tiesa uzskatīja par lietderīgu vispirms izvērtēt otro un trešo pamatu.
8 Pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka nav apstrīdēts, ka ir notikusi atbildētājām apelācijas sūdzībā Komisijas pārmestā rīcība, proti, dalība laikā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 20. janvārim notikušajās Fédération française des négociants en appareils sanitaires, chauffage, climatisation et canalisations [Francijas Sanitāro, apkures, gaisa kondicionēšanas un kanalizācijas iekārtu tirgotāju asociācijas] (FNAS) sanāksmēs un dalība vienā 2004. gada 16. februāra telefonkonferencē, kas arī esot notikusi FNAS ietvaros, kontakti starp vienas no atbildētājām apelācijas sūdzībā darbinieku un FRA.BO pārstāvi, kā arī kontakti, kas nodibināti Esenes (Vācija) gadatirgus laikā 2004. gada 18. martā. Savukārt atbildētājas apelācijas sūdzībā apstrīd, ka šīm darbībām būtu pret konkurenci vērsts raksturs, kas ir vajadzīgs, lai konstatētu EKL 81. panta pārkāpumu.
9 Vispārējā tiesa, pārbaudījusi pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 68. punktā secināja, ka Simplex piedalīšanās EKL 81. panta pārkāpumā strīdīgajā periodā nav pietiekami pierādīta no tiesību viedokļa. No šā apstākļa pārsūdzētā sprieduma 69. punktā tā secināja, ka [strīdīgā] lēmuma 1. pants ir jāatceļ daļā, kurā Komisija ir konstatējusi, ka Simplex apstrīdētajā periodā bija piedalījusies vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā.
10 Savukārt jautājumā par Aquatis dalību pārkāpumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. punktā nosprieda, ka nebija pierādīts, ka Aquatis bija zinājusi par faktu, ka ar savu rīcību tā bija iesaistījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā, kuru veido dažādi elementi ar kopīgu mērķi, vai pat tādas aizliegtās vienošanās īstenošanā, kurā tā jau bija piedalījusies pirms 2001. gada marta un kura turpinājās pēc tam.
11 Tādējādi Vispārējā tiesa atcēla ne tikai attiecībā uz Aquatis un Simplex, bet arī attiecībā uz Aalberts, kurai strīdīgajā lēmumā bija piedēvēta atbildība par tās meitasuzņēmumiem, strīdīgā lēmuma 1. pantu, jo Komisija ir konstatējusi, ka tās apstrīdētajā periodā bija piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā, piedaloties visos nolīgumos un saskaņotajās darbībās vara un vara sakausējumu savienotājelementu tirgū.
12 Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nav vajadzības spriest par pārējiem pamatiem, un atcēla Aalberts solidāri ar Aquatis un Simplex EUR 100,8 miljonu apmērā uzlikto naudas sodu EUR 55,15 miljonu apmērā, kā arī summu EUR 2,04 miljonu apmērā, par kuru samaksu solidāri bija atbildīgas Aquatis un Simplex.
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
13 Komisija izvirza trīs apelācijas sūdzības pamatus, kādēļ pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.
14 Pirmajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vairākas normas par pierādīšanas pienākumu un procesuālās normas par pierādījumiem, ir sagrozījusi atsevišķus pierādījumus un nav pietiekami pamatojusi savu faktu vērtējumu. Pakārtoti izvirzītajā otrajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, strīdīgo lēmumu atceļot pilnībā, ir kļūdījusies. Trešajā apelācijas sūdzības pamatā, kas arī ir izvirzīts pakārtoti gadījumā, ja Tiesa noraidītu abus pirmos apelācijas sūdzības pamatus, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami pamatojusi strīdīgā lēmuma 2. panta b) punkta 2. apakšpunkta atcelšanu, ir pārsniegusi prasījuma robežas un pārkāpusi sacīkstes principu.
Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
15 Pirmais apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts trīs daļās.
– Par Simplex un Aquatis dalības turpinātā pārkāpumā savrupu izvērtējumu
16 Komisijas ieskatā, Vispārējā tiesa nav izvērtējusi, vai pārkāpumā turpināti piedalījusies Aalberts, bet gan atsevišķi un individuāli vērtējusi, vai to ir darījis katrs no abiem tās meitasuzņēmumiem Simplex un Aquatis. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā neesot ņemta vērā pati premisa, uz kuru ir balstīts strīdīgajā lēmumā veiktais pierādījumu izvērtējums, proti, ka Simplex un Aquatis veidoja vienu saimniecisku veselumu un tāpēc vienu uzņēmumu LESD 101. panta un Regulas Nr. 1/2003 7. panta un 23. panta 2. punkta izpratnē. Šajā ziņā Vispārējai tiesai esot vajadzējis vispirms atbildēt uz apelācijas sūdzības pamatu, ka Aalberts un tās meitasuzņēmumi veidoja uzņēmumu, kas gan pārsūdzētajā spriedumā netika iztirzāts.
– Par pierādījumu kopuma, tostarp vairāku atsevišķo pierādījumu starpā esošo saikņu, neņemšanu vērā
17 Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, nav ņēmusi vērā pierādījumu kopumu, kas tai ir ticis izklāstīts strīdīgajā lēmumā un pirmajā instancē notiekošajā tiesvedībā, un, otrkārt, bez pietiekama pamatojuma nav pievērsusi uzmanību vairākiem pierādījumiem, neizvērtējot visus šos pierādījumus kopīgi un šādi neievērojot to starpā esošās saiknes.
18 Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi dažādo pierādījumu starpā esošās sakarības, kas lieti noderētu, lai pareizi izvērtētu koluzīvo rīcību. Komisijas ieskatā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, analīzē izmantodama selektīvu un savrupinātu pieeju, neņemot vērā gan līdzības starp koluzīvajām darbībām pirmajā aizliegtās vienošanās posmā (līdz Komisijas veiktajām pārbaudēm) un vēlākajiem kontaktiem, par kuriem pie atbildības tiek saukta Aalberts, gan acīmredzamās saiknes starp dažādajiem koluzīvajiem kontaktiem laikā no 2003. līdz 2004. gadam.
– Par pierādījumu sagrozīšanu un pamatojuma nenorādīšanu
19 Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami pamatojusi, kāpēc tā neņēma vērā P. kundzes (FRA.BO) 2004. gada 25. februārī rokrakstā izdarītās piezīmes un šajā ziņā sniegtos paskaidrojumus. Lai arī pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa patiešām norāda, ka “nav izslēgts, ka tas bija Simplex neatkarīgais importētājs (D. kungs), kurš nolēma paaugstināt savas cenas”, tā nekādi nepaskaidrojot, kāpēc tam būtu kāda nozīme, un neko nepaskaidrojot no tā izdarāmo secinājumu.
20 Turklāt Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi gan darba plānotājā izdarītā ieraksta saturu, gan FRA.BO liecību. Komisijas ieskatā, kas balstīts uz otrās FRA.BO liecības un paša darba plānotājā izdarītā ieraksta analīzi, Vispārējā tiesa varēja vienīgi secināt, ka FRA.BO bija saņēmusi informāciju no Simplex par cenu paaugstināšanu 5 % apmērā Grieķijā, kas loģiski attiecās uz izplatītajā statusā esošo D. kungu.
21 Bez tam Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā pierādījumus par Simplex pārstāvju (Be kunga un H. kunga) piedalīšanos koluzīvā sanāksmē ar IBP Ltd pārstāvi (Ha kungu) 2004. gada 18. martā notikušā Esenes gadatirgus laikā. Vispārējā tiesa esot sagrozījusi izteikumus, ko pasākumā, kurā tika rīkotas koluzīvas sanāksmes, pauduši vairāki attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieki.
22 Noslēgumā Komisija norāda, ka, izvērtējot jautājumu par Aalberts (Aquatis) dalību FNAS sanāksmēs, Vispārējā tiesa kārtējo reizi neņem vērā pierādījumu kopumu un sagroza faktus. Turklāt Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi, kāda nozīme ir pārsūdzētā sprieduma 60. punktā konstatētajam, ka neesot izslēgts, ka tas bija Simplex neatkarīgais importētājs (D. kungs), kurš nolēma paaugstināt savas cenas par 5 % no 2004. gada 1. marta. Turklāt Vispārējās tiesas pamatojums esot pretrunīgs ar to, ka šajā lietā tā secina, ka Aalberts dalība FNAS sanāksmēs nav “acīmredzama” saikne ar aizliegto vienošanos kopumā, turpretim līdztekus izskatītajā lietā tā dalību minētajās sanāksmēs uzskata par pietiekamu saikni, lai IBP Ltd gadījumā konstatētu pārkāpumu kopumā (Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedums lietā T‑384/06 IBP un International Building Products France/Komisija, Krājums, II‑1177. lpp.).
23 Atbildētājas apelācijas sūdzībā norāda, ka pārkāpumi, kuros vainotas Aquatis un Simplex, ir balstīti uz četriem faktiskiem notikumiem, no kuriem divi attiecas uz Aquatis, proti, tās pārstāvju dalība piecās FNAS Loģistikas komitejas sanāksmes un vienā šis pašas FNAS telefonkonferencē, un divi attiecībā uz Simplex, proti, FRA.BO pārstāvja telefonsaruna ar Simplex pārstāvi un tikšanās Esenes gadatirgus laikā 2004. gada 18. martā. Atbildētājas apelācijas sūdzībā uzskata, ka šie notikumi savstarpēji neapstiprinās un Vispārējā tiesa visnotaļ loģiski vispirms izvērtēja apgalvoto šo abu sabiedrību dalību un pēc tam visus pierādījumus pārbaudīja to kontekstā.
Tiesas vērtējums
24 Pārsūdzētā sprieduma 3. punktā ir redzams, ka Raccord Orléanais un Woeste & Co. bija Aalberts meitasuzņēmumi. 2002. gada 30. augustā Aalberts iegādājās visas šo meitasuzņēmumu kapitāla daļas. Abi meitasuzņēmumi tika iesaistīti vienā no Aalberts grupas darbības veidiem, proti, fluīdu kontrolē.
25 Vienlīdz jāatgādina, ka strīdīgā lēmuma preambulas 649.–656. apsvērumā atbildētājas apelācijas sūdzībā tika uzskatītas par vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē. Tieši tāpēc strīdīgā lēmuma 1. pantā par Aquatis un Simplex it kā izdarītajiem pārkāpumiem Komisija vainoja to mātesuzņēmumu Aalberts.
26 Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitasuzņēmuma rīcībā var vainot mātesuzņēmumu it īpaši tad, ja šis meitasuzņēmums, lai arī būdams atsevišķa juridiska persona, par savu rīcību tirgū nelemj autonomi, bet gan būtībā izpilda no mātesuzņēmuma saņemtos rīkojumus, ievērojot it īpaši šīs abas juridiskās personas vienojošās saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes (skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Pārsūdzētajā spriedumā ir redzams, ka sava Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pirmajā prasības pamatā atbildētājas apelācijas sūdzībā apstrīdēja, ka Aalberts un tās meitasuzņēmumi Aquatis un Simplex būtu uzskatāmi par vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.
28 Tomēr Vispārējā tiesa šo prasības pamatu pārsūdzētajā spriedumā neizskatīja. Tā izskatīja vienīgi otro un trešo prasības pamatu tostarp par to, vai, izvērtējot pierādījumus konkrēti par Aquatis un Simplex, varēja uzskatīt, ka katrs no šiem meitasuzņēmumi ir atsevišķi piedalījies strīdīgā lēmuma 1. pantā konstatētajā pārkāpumā.
29 Rīkodamās šādi, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā ar to, ka tā neņēma vērā pašu strīdīgā lēmuma premisu, proti, ka Aalberts, Aquatis un Simplex veidoja vienu saimniecisku veselumu un tātad vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.
30 Tādēļ šī pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir pamatota.
31 Šajos apstākļos jāizvērtē, vai šīs kļūdas dēļ pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
32 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka Vispārējās tiesas kļūda tiesību piemērošanā pārsūdzēto spriedumu nepadara par spēkā neesošu, ja attiecīgā sprieduma rezolutīvā daļa ir balstīta uz citu juridisko pamatojumu (šajā ziņā skat. 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 47. punkts, kā arī 2011. gada 29. marta spriedumu lietā C‑352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, Krājums, I‑2359. lpp., 136. punkts).
33 Vispārējā tiesā izskatītajā prasībā pirmās prasības pamata izvērtējumam varētu būt divējāds iznākums.
34 Ja Vispārējā tiesa būtu secinājusi, ka šīs trīs attiecīgās sabiedrības neveido vienu uzņēmumu Savienības konkurences tiesību izpratnē, kritika, ko šā apelācijas sūdzības pamatā izklāsta Komisija jautājumā par Vispārējās tiesas veikto izvērtējumu, būtu nepamatota.
35 Ja turpretim vienots uzņēmums Savienības konkurences tiesību izpratnē būtu identificēts, šāda konstatējuma iznākumā rezolutīvā daļa principā būtu varējusi būt atšķirīga no pārsūdzētajā spriedumā esošās.
36 Tiesai ir jāizvērtē šī otrā iespējamība.
37 Nav strīda, ka strīdīgajā lēmumā Komisija aizliegto vienošanos ir aplūkojusi un izvērtējusi divos posmos, starp kuriem tika iestarpinātas Komisijas 2001. gada martā vairākos uzņēmumos nepaziņojot veiktās pārbaudes. Izmeklēšana attiecībā uz Aalberts grupu tika veikta otrajā posmā, konkrēti laikā no 2003. gada 15. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim. Šajā ziņā pati Komisija savā apelācijas sūdzībā lieto vārdkopu “otrais periods”.
38 Strīdīgā lēmuma 570. punktā Komisija atzīst, ka IMI, kas bija Aalberts priekštece un Aquatis un Simplex mātesuzņēmums, kopš 2001. gada marta vairs neiesaistījās aizliegtajā vienošanās tūlīt pēc Komisijas nepaziņojot veiktajām pārbaudēm. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 80. punktā ir prasītāju pirmajā instancē izdarītā liecība, ka Aalberts, kad tā ieguva visu IMI darbību savienotājelementu ražošanas un izplatīšanas jomā, ir pārliecinājusies, ka šī pēdējā un tās meitasuzņēmumi, tostarp Raccord Orléanais un Woeste & Co., patiešām bija izbeiguši piedalīties strīdīgajā aizliegtajā vienošanās. Komisija šo liecību neapstrīd. Jautājumā konkrēti par Aquatis pārsūdzētā sprieduma 114. punktā pati Vispārējā tiesa norāda, ka laikā, kad tās kapitālu kontrolēja IMI, tā bija izbeigusi savu dalību pārkāpumā uzreiz pēc Komisijas 2001. gada martā veiktajām pārbaudēm.
39 Lai kā arī nebūtu, Komisija neapgalvo, ka laikā no 2001. gada marta līdz 2003. gada 25. jūnijam būtu bijis kāds notikums, ko varētu uzskatīt par Aalberts un tās meitasuzņēmumu izdarītu pārkāpumu. Tādēļ ir jāuzskata par pierādītu, ka šajā atsauces laikposmā neviens Aalberts grupas loceklis nebija strīdīgās aizliegtās vienošanās dalībnieks.
40 Šajos apstākļos, pat ja Aalberts, Aquatis un Simplex būtu uzskatāmi par vienu uzņēmumu Savienības konkurences tiesību izpratnē, šo uzņēmumu varētu saukt pie atbildības par strīdīgo aizliegto vienošanos tikai tad, ja vismaz viens šīs grupas loceklis būtu no jauna tajā iesaistījies (šajā ziņā skat. 2013. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑286/11 P Komisija/Tomkins, 37. punkts).
41 Tādējādi, pārbaudīdama visus strīdīgajā lēmumā minētos apsūdzošos pierādījumus, kas varētu pierādīt, ka Aalberts meitasuzņēmumi bija no jauna iesaistījušies aizliegtajā vienošanās, Vispārējā tiesa rīkojās pareizi.
42 Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka “Simplex piedalīšanās EKL 81. panta pārkāpumā apstrīdētajā periodā nav pietiekami pierādīta no tiesību viedokļa”, savukārt minētā sprieduma 119. punktā tā konstatēja, ka “nav pierādīts, ka Aquatis bija zinājusi par faktu, ka ar savu rīcību tā bija iesaistījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā, kuru veido dažādi elementi ar kopīgu mērķi, vai pat tādas aizliegtās vienošanās īstenošanā, kurā tā jau bija piedalījusies pirms 2001. gada marta un kura turpinājās”.
43 Taču nekas neliek domāt, ka Vispārējā tiesa būtu konstatējusi, ka kāda vai vairākas no attiecīgajām sabiedrībām ir izdarījušas Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu, ja tā būtu iepriekš konstatējusi, ka šīs sabiedrības kopā veidoja vienu uzņēmumu Savienības konkurences tiesību izpratnē.
44 Turklāt jākonstatē, ka faktisko apstākļu izvērtējumus Vispārējā tiesa ir veikusi, ņemot vērā izskatāmās lietas materiālos esošos pierādījumus, konkrēti par Aalberts, Aquatis un Simplex starpā esošajām saiknēm.
45 Šajos apstākļos šā sprieduma 29. punktā konstatētā kļūda tiesību piemērošanā nav iemesls, lai pārsūdzēto spriedumu atceltu.
46 Savukārt pirmā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Komisija būtībā pārmet, ka Vispārējā tiesa apsūdzošos pierādījumus ir vērtējusi atsevišķi attiecībā uz katru meitasuzņēmumu, neņemdama vērā visu pierādījumu starpā esošās saiknes, lai novērtētu, vai katra meitasuzņēmuma rīcība ir pārkāpums.
47 Šajā ziņā ir jānorāda, ka no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kas ir tiesīga gan konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu faktiskā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtiem lietas materiāliem, gan veikt šo faktu vērtējumu. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesas kompetencē saskaņā ar minēto LESD 256. pantu ir pārbaudīt Vispārējās tiesas veikto šo faktu juridisko kvalifikāciju un secinātās tiesiskās sekas (2012. gada 19. decembra spriedums lietā C‑445/11 P Bavaria/Komisija, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Konstatējams, ka šajā daļā Komisija lūdz Tiesu izvērtēt faktiskos apstākļus no jauna. Tādējādi Komisijas apšaubītais pierādījumu izvērtējums ir saistīts ar faktu izvērtējumu, kas, ja vien Vispārējā tiesā iesniegtie pierādījumi nav tikuši sagrozīti, Tiesas kontrolei nav pakļaujams (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bavaria/Komisija, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 No tā izriet, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir nepieņemama.
50 Savukārt jautājumā par pirmā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu ir jāatgādina, ka gadījumā, ja prasītājs apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, LESD 256. panta 1. punkta otrajā daļā, Tiesas statūtu 51. panta pirmajā daļā un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktā apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus tā esot sagrozījusi, un jānorāda kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa esot šo sagrozīšanu izdarījusi (šajā ziņā skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 50. punkts).
51 Šāda sagrozīšana ir tad, ja, neizmantojot jaunus pierādījumus, jau esošo pierādījumu vērtējums izrādās acīmredzami kļūdains (skat. 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I‑439. lpp., 37. punkts, kā arī 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija, Krājums, I‑5361. lpp., 17. punkts).
52 Tomēr ar šo pirmā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu Komisija vienīgi piedāvā dažādos pierādījumus par apgalvoto Simplex dalību strīdīgajā aizliegtajā vienošanās, proti, P. kundzes 2004. gada 25. februārī rokrakstā izdarītās piezīmes par telefonsarunu ar W. kungu un Be, H. un Ha kungu liecības par it kā koluzīvu kontaktu, kas 2004. gada 18. martā esot noticis Esenes gadatirgus laikā, tulkot citādi, nekā to darījusi Vispārējā tiesa. Tomēr no Komisijas šajā lietā izvirzītajiem argumentiem nav secināms, ka Vispārējā tiesa būtu acīmredzami pārsniegusi šo pierādījumu saprātīgas izvērtēšanas robežas (pēc analoģijas skat. 2011. gada 10. februāra spriedumu lietā C‑260/09 P Activision Blizzard Germany/Komisija, Krājums, I‑419. lpp., 57. punkts).
53 Visbeidzot jautājumā par apgalvoto pamatojuma nenorādīšanu Komisijas argumentācija būtībā ir par minēto 2004. gada 25. februāra rokrakstā izdarīto piezīmju izvērtējumu. Lai arī Vispārējā tiesa nepaskaidro, kāda nozīme ir pārsūdzētā sprieduma 60. punktā konstatētajam, minētā sprieduma 61. punktā tā konstatē, ka attiecīgo piezīmju kopa “vien nav pietiekama, lai pierādītu Simplex dalību pārkāpumā, par ko tiek pārmests izskatāmajā lietā [, jo nevar] izslēgt, ka šo kontaktu var uzskatīt par atsevišķu notikumu [un ka] turklāt, [..] šī ar roku rakstīto piezīmju grupa vien vēl jo vairāk nevar pierādīt Simplex dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā 2003. gadā”. Nav pieņemams arī iebildums, ka pamatojums esot pretrunīgs. Iepriekš minētajā spriedumā lietā IBP un International Building Products France/Komisija Vispārējā tiesa atzina, ka ar pierādījumiem no tiesību viedokļa pietiekami bija pierādīta attiecīgo prasītāju dalība strīdīgā lēmuma 1. pantā minētajā pārkāpumā, savukārt pārsūdzētajā spriedumā veiktajā pierādījumu izvērtējumā attiecībā uz Aalberts, Aquatis un Simplex Vispārējā tiesa nerada pamatu izdarīt šādu konstatējumu jautājumā par uzņēmumu, ko esot veidojušas minētās sabiedrības.
54 Šajos apstākļos pirmā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa nav pamatota.
55 Tādēļ pirmais Komisijas apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
Par otro apelācijas sūdzības pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
56 Otrajā apelācijas sūdzības pamatā par kļūdu tiesību piemērošanā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, strīdīgo lēmumu attiecībā uz meitasuzņēmumu Aquatis un mātesuzņēmumu Aalberts atceļot pilnībā, lai gan Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi Aquatis dalību aizliegtās vienošanās darbībās Francijas tirgū. Pārsūdzētajā spriedumā esot pieļautas vismaz divas kļūdas tiesību piemērošanā.
57 Pirmā no tām esot apstāklī, ka Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo lēmumu, pamatojoties uz to, ka Aquatis aizliegto vienošanos apzinājās ne tik ļoti kā parējās FNAS sanāksmēs Francijā piedalījušās sabiedrības.
58 Otrā kļūda tiesību piemērošanā esot izdarīta ar to, ka, attiecībā uz Aalberts un tās abiem meitasuzņēmumiem strīdīgo lēmumu atceldama pilnībā, lai arī piemērotāk būtu bijis atcelt šo lēmumu daļēji, Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savas pilnvaras. Proti, Komisija uzskata, ka, tā kā abos attiecīgajos aizliegtās vienošanās laikposmos Aquatis gadījumā ir bijuši divi dažādi pārkāpumi, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pilnībā atceldama naudas soda apmēru tā vietā, lai to gluži vienkārši samazinātu, lai ņemtu vērā pārkāpumu, kas izdarīts, tai piedaloties FNAS sanāksmēs otrajā aizliegtās vienošanās posmā.
59 Atbildētājas apelācijas sūdzībā uzskata, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams tāpēc, ka patiesībā tiekot lūgts no jauna izvērtēt faktiskos apstākļus, kas tika norādīti jau pirmajā instancē. Pakārtoti otrais apelācijas sūdzības pamats būtu jānoraida tāpēc, ka tas esot balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni un nepareizu vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma jēdziena piemērošanu.
Tiesas vērtējums
60 Jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa atgādina, ka strīdīgajā lēmumā Komisija pārmeta, ka Aquatis strīdīgajā laikposmā esot piedalījusies vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā, kas aptvēra visu strīdīgā lēmuma 1. pantā aprakstīto tā saukto “visas Eiropas” tirgu.
61 Pārsūdzētā sprieduma 109. punktā atgādinājusi, ka vienoto, komplekso un turpināto pārkāpumu veidojošie elementi pēc 2001. gada marta bija divpusējie kontakti un tirdzniecības gadatirgus un FNAS sanāksmju laikā izveidotie kontakti, lai koordinētu cenas, minētā sprieduma 110. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka strīdīgajā laikposmā Aquatis ir vienīgi piedalījusies FNAS sanāksmēs, bet ne abos pārējos pārkāpuma elementos. Tomēr, pārsūdzētā sprieduma 119. punktā konstatējot, ka, tā kā nav pierādīts, ka Aquatis bija zinājusi par faktu, ka ar savu rīcību tā bija iesaistījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā, kuru veido dažādi elementi ar kopīgu mērķi, vai pat tādas aizliegtās vienošanās īstenošanā, kurā tā jau bija piedalījusies pirms 2001. gada marta un kura turpinājās, attiecībā uz atbildētājām Vispārējā tiesa atcēla strīdīgā lēmuma 1. pantu pilnībā.
62 Savukārt jautājumā par šā sprieduma 57. punktā norādīto kļūdu tiesību piemērošanā ir jānorāda, ka, pat ja pieņemtu, ka Aquatis rīcība FNAS sanāksmēs jau pati par sevi būtu uzskatāma par vērstu pret konkurenci, ir skaidri zināms, ka šī rīcība neatbilst kritērijiem, kas Tiesas judikatūrā ir noteikti, lai to varētu uzskatīt par vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma sastāvdaļu.
63 Proti, atbilstoši judikatūrai ir bijis jāpierāda, ka šis uzņēmums ar savu rīcību ir vēlējies veicināt visu dalībnieku kopīgi iecerētos mērķus un ka tam ir bijis zināms par prettiesisko darbību, ko iecerējuši vai veikuši pārējie uzņēmumi šo pašu mērķu sasniegšanai, vai ka tas ir varējis saprātīgi to paredzēt un bijis gatavs uzņemties ar to saistīto risku (šajā ziņā skat. 2012. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑441/11 P Komisija/Verhuizingen Coppens, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču pārsūdzētā sprieduma 112. un 119. punktā Vispārējās tiesas konstatētais šo iespējamību izslēdz.
64 Jautājumā par to, vai Vispārējai tiesai, kā apgalvo Komisija, esot vajadzējis tik un tā strīdīgā lēmuma 1. pantu attiecībā pret atbildētājām apelācijas sūdzībā atcelt daļēji, jo attiecīgais uzņēmums esot piedalījies vienota un turpināta pārkāpuma sastāvdaļā, proti, FNAS sanāksmēs, Tiesa jau ir nospriedusi, ka Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja noteikumi, kuru atcelšana tiek prasīta, ir nodalāmi no akta atlikušās daļas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Verhuizingen Coppens, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
65 Tomēr jākonstatē, ka strīdīgajā lēmumā atbildētājām apelācijas sūdzībā ir pārmesta vienīgi dalība vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā. Tādējādi Aquatis dalība FNAS sanāksmēs šajā lēmumā netiek kvalificēta kā EKL 81. panta pārkāpums. Turpretim strīdīgā lēmuma preambulas 546. apsvērumā, kurā ir uzskaitītas tajā iztirzātās pret konkurenci vērstās darbības, par FNAS sanāksmēm nav nekas teikts. Turklāt strīdīgā lēmuma preambulas 590. apsvērumā skaidrā tekstā ir apstiprināts, ka Komisija uzskatīja, ka būtu “mākslīgi sadalīt [attiecīgo uzņēmumu] turpināto rīcību ar tam raksturīgo kopīgo mērķi, saskatot tajā vairākus atšķirīgus pārkāpumus, lai gan patiesībā tas bija viens vienots pārkāpums”.
66 Šajos apstākļos, pat ja pieņemtu, ka FNAS sanāksmēm ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis vai šādas sekas, šī vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpuma sastāvdaļa nebūtu nodalāma no akta atlikušās daļas šā sprieduma 64. punktā minētās judikatūras izpratnē.
67 Tādējādi Vispārējā tiesa rīkojās pareizi, konstatējusi, ka uzņēmumu nevar atzīt par piedalījušos vienotā, kompleksā un turpinātā aizliegtā vienošanās, pilnībā atceldama strīdīgā lēmuma 1. pantu attiecībā uz atbildētājām apelācijas sūdzībā.
68 Tādēļ otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
Par trešo apelācijas sūdzības pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
69 Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa neesot pietiekami pamatojusi strīdīgā lēmuma 2. panta b) punkta 2. apakšpunkta atcelšanu. Jautājumā par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto 10 % robežu, kas aprēķināta, ņemot vērā tikai Aquatis un Simplex kopējo apgrozījumu, Vispārējā tiesa esot pārsniegusi prasījuma robežas, jo atbildētājas apelācijas sūdzībā šādu prasījumu neesot izvirzījušas.
70 Turklāt uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu atbildētājas apelācijas sūdzībā neesot norādījušas nedz rakstveida apsvērumos, nedz Vispārējās tiesas sēdē. Tādēļ Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi sacīkstes principu un principu, ka ir tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā neesot bijis likumīga pamata konstatēt strīdīgā lēmuma 2. panta b) punkta 2. apakšpunktā veiktajā naudas soda daļas aprēķinā kādu kļūdu un arī šajā ziņā tas būtu jāatceļ.
71 Atbildētājas apelācijas sūdzībā apstrīd Komisijas argumentāciju un lūdz šo apelācijas sūdzības pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
72 Pārsūdzētā sprieduma 123. un 124. punktā Vispārējā tiesa izskaidroja metodi, pēc kuras Aquatis un Simplex uzliktais nauda sods aprēķināts EUR 2,04 miljonu apmērā un kura ir minēta strīdīgā lēmuma 2. panta b) punkta 2. apakšpunktā.
73 Pārsūdzētā sprieduma 123. punktā ir redzams, ka svarīga nozīme šajā aprēķinā bija apmēram, kādā strīdīgajā lēmumā Komisija uzlikusi naudas sodu sabiedrībai Aalberts, proti, EUR 100,8 miljoni. Šai summai Aalberts uzliktā naudas soda atcelšanas rezultātā zūdot, strīdīgā lēmuma 2. panta b) punkta 2. apakšpunktā noteiktā summa nenovēršami kļūst nepareiza, un tas ir iemesls, lai to atceltu.
74 Pārsūdzētā sprieduma 125. punktā Vispārējās tiesas izdarītais atgādinājums, ka IMI līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanai ir sadalījies vairākās atsevišķās vienībās, ir lieks un nevar mainīt iepriekšējā punktā secināto.
75 Tādēļ trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
76 Tā kā visi apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.
Par pretapelācijas sūdzību
77 Jānorāda, ka pretapelācijas sūdzību atbildētājas apelācijas sūdzībā ir iesniegušas gadījumam, ja Tiesa apmierinātu šo apelācijas sūdzību. Taču, kā redzams šā sprieduma 76. punktā, Tiesa Komisijas apelācijas sūdzību ir noraidījusi.
78 Šajos apstākļos pretapelācijas sūdzība nav jāizskata.
Par tiesāšanās izdevumiem
79 Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota.
80 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šā paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Aalberts, Aquatis un Simplex ir prasījušas piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tās apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, tai ir jāpiespriež atlīdzināt šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) pretapelācijas sūdzība nav jāizskata;
3) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]