Tiesas (pirmā palāta) 2020. gada 19. marta spriedums (Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – PG/Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal
(Lieta C-406/18) 1
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā politika patvēruma un alternatīvās aizsardzības jomā – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai – Direktīva 2013/32/ES – 46. panta 3. punkts – Pilnīga un ex nunc pārbaude – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Pirmās instances tiesas pilnvaras un pienākumi – Pilnvaru grozīt starptautiskās aizsardzības jomas kompetento iestāžu lēmumus neesamība – Valsts tiesiskais regulējums, kurā noteikts pienākums 60 dienu laikā pieņemt nolēmumu)
Tiesvedības valoda – ungāru
Iesniedzējtiesa
Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság
Pamatlietas puses
Prasītājs: PG
Atbildētāja: Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal
Rezolutīvā daļa
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 46. panta 3. punkts, skatot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta aspektā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiesām ir piešķirtas tikai pilnvaras atcelt starptautiskās aizsardzības jomā kompetento iestāžu lēmumus, izslēdzot pilnvaras tos grozīt. Tomēr gadījumā, ja lieta tiek nodota atpakaļ kompetentajai administratīvajai iestādei, jauns lēmums ir jāpieņem īsā termiņā un tam ir jāatbilst vērtējumam, kas ietverts spriedumā, ar kuru ticis atcelts iepriekšējais lēmums. Turklāt, ja valsts tiesa pēc tam, kad tā ir veikusi visu to attiecīgo tiesisko un faktisko apstākļu pilnīgu un ex nunc pārbaudi, uz kuriem ir norādījusi persona, kas lūdz starptautisko aizsardzību, ir konstatējusi, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu paredzētajiem kritērijiem pieteikuma iesniedzējam ir jāpiešķir šāda aizsardzība tā iemesla dēļ, ar kuru viņš ir pamatojis savu pieteikumu, bet administratīvā iestāde pēc tam ir pieņēmusi pretēju lēmumu, nekonstatējot jaunus elementus, kas pamatotu jauna vērtējuma veikšanu par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību attiecīgajam pieteikuma iesniedzējam, šai tiesai, ja valsts tiesībās nav paredzēti līdzekļi, ar kuriem tā varētu panākt savu spriedumu ievērošanu, ir jāgroza šis lēmums, kas neatbilst tās iepriekšējam spriedumam, un jāaizstāj tas ar savu nolēmumu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotas valsts tiesību normas, kas tai liegtu šādi rīkoties.
Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts, skatot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta aspektā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā tiesai, kas izskata prasību par lēmumu, ar kuru ir noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir noteikts 60 dienu termiņš nolēmuma par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu pieņemšanai, ar nosacījumu, ka šī tiesa šādā termiņā var nodrošināt materiālo tiesību normu un procesuālo garantiju efektivitāti attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju. Pretējā gadījumā minētajai tiesai nav jāpiemēro valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts sprieduma taisīšanas termiņš, un pēc šī termiņa beigām tai savs spriedums ir jāpasludina pēc iespējas drīzāk.
____________
1 OV C 311, 3.9.2018.