VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2019. gada 12. jūnijā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Civildienesta noteikumu 42.c pants – Atvaļinājuma noteikšana dienesta interesēs – Automātiska pensionēšanās – Nepārsūdzams akts – Daļēja nepieņemamība – Likuma piemērošanas joma – Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes – Gramatiskā, kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija
Lietā T‑167/17
RV, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, kuru sākotnēji pārstāvēja J.‑N. Louis un N. de Montigny, vēlāk – J.‑N. Louis, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, kuru pārstāv G. Berscheid un D. Martin, pārstāvji,
atbildētāja,
kuru atbalsta
Eiropas Parlaments, kuru sākotnēji pārstāvēja J. Steele un D. Nessaf, vēlāk – J. Steele un M. Rantala un visbeidzot – J. Steele un C. González Argüelles, pārstāvji,
un
Eiropas Savienības Padome, kuru pārstāv M. Bauer un R. Meyer, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2016. gada 21. decembra Lēmumu noteikt prasītājam atvaļinājumu dienesta interesēs saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 42.c pantu un vienlaicīgi noteikt automātisku pensionēšanos saskaņā ar šīs tiesību normas piekto daļu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents) un B. Berke [B. Berke],
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 18. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) tika pieņemti ar Padomes Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68 (1968. gada 29. februāris), ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kā arī paredz īpašus Komisijas ierēdņiem uz laiku piemērojamus pasākumus (OV 1968, L 56, 1. lpp.), kurā grozījumi tostarp izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris) (OV 2013, L 287, 15. lpp.).
2 Civildienesta noteikumu 35. pantā, kas ietilpst Civildienesta noteikumu III sadaļas 2. nodaļā “Administratīvais statuss”, ir paredzēts, ka ierēdņiem piešķir vienu no šiem administratīvajiem statusiem: aktīva nodarbinātība, pārcelšana [norīkojums], atvaļinājums personisku iemeslu dēļ, rezerve, militārā dienesta atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums vai atvaļinājums ģimenes iemeslu dēļ, vai atvaļinājums dienesta interesēs.
3 Civildienesta noteikumu 42.c pantā, kas ietilpst šajā pašā nodaļā, ir paredzēts:
“Agrākais piecus gadus pirms ierēdņa pensionēšanās vecuma sasniegšanas, ierēdnim, kurš dienestā ir pavadījis vismaz desmit gadus, ar iecēlējinstitūcijas lēmumu var noteikt atvaļinājumu dienesta interesēs tādu organizatorisku apsvērumu dēļ, kas saistīti ar vajadzību iegūt jaunas kompetences iestādēs.
To ierēdņu kopskaits, kuri atrodas atvaļinājumā dienesta interesēs, katru gadu nedrīkst pārsniegt 5 % no visu iestāžu ierēdņiem, kuri pensionējās iepriekšējā gadā. Tādā veidā aprēķināto kopskaitu katrai iestādei nosaka atbilstoši ierēdņu skaitam, kāds attiecīgajā iestādē bija iepriekšējā gada 31. decembrī. Šo kopskaitu katrā iestādē noapaļo uz augšu līdz tuvākajam veselajam skaitlim.
Šāds atvaļinājums nav disciplinārsods.
Atvaļinājuma ilgums principā atbilst laikposmam, kas atlicis līdz ierēdņa pensionēšanās vecumam. Tomēr izņēmuma gadījumos iecēlējinstitūcija var nolemt pārtraukt šādu atvaļinājumu un atjaunot ierēdni amatā.
Ja ierēdnis, kurš atrodas atvaļinājumā dienesta interešu dēļ, sasniedz pensionēšanās vecumu, viņš tiek automātiski pensionēts.
Atvaļinājumu dienesta interesēs reglamentē šādi noteikumi:
a) ierēdņa vietā amatā var iecelt citu ierēdni;
b) ierēdnim, kurš ir atvaļinājumā dienesta interesēs, atvaļinājuma laikā nav tiesību uz izvirzīšanu augstākā līmenī vai paaugstinājumu pakāpē.
Ierēdnis, kuram noteikts šāds atvaļinājums, saņem pabalstu, ko aprēķina saskaņā ar IV pielikumu.
Pēc ierēdņa pieprasījuma no pabalsta veic iemaksas pensiju programmā, kuras aprēķina, pamatojoties uz šo pabalstu. Šādā gadījumā, aprēķinot dienesta gadus, kas dod tiesības uz pensiju, atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 2. pantam, ņem vērā dienesta laiku, kas pavadīts atvaļinājumā dienesta interesēs.
Pabalstam nepiemēro korekcijas koeficientu.”
4 Civildienesta noteikumu 47. pants ietilpst Civildienesta noteikumu III sadaļas 4. nodaļā “Dienesta attiecību izbeigšanās”. Šajā pantā ir paredzēts, ka dienesta attiecības izbeidzas, atbrīvojot no amata, atbrīvojot no amata piespiedu kārtā, atvaļinoties dienesta interesēs, atbrīvojot no amata sakarā ar nekompetenci, atstādinot no amata, pensionējoties vai nāves gadījumā.
5 Civildienesta noteikumu 52. panta, kas arī ietilpst 4. nodaļā, pirmās daļas a) un b) punktā tostarp ir paredzēts, ka, neskarot Civildienesta noteikumu 50. panta noteikumus (kas attiecas uz augstākā līmeņa vadības amatpersonu atvaļināšanu dienesta interesēs), ierēdnis dodas pensijā vai nu automātiski tā mēneša pēdējā dienā, kurā tiek sasniegts 66 gadu vecums, vai pēc paša lūguma tā mēneša pēdējā dienā, attiecībā uz kuru lūgums iesniegts, ja ierēdnis ir sasniedzis pensionēšanās vecumu.
6 Civildienesta noteikumu XIII pielikumā ir ietverti pārejas posma pasākumi, kas piemērojami ierēdņiem.
7 Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Ierēdņi, kuru dienesta gadu skaits 2004. gada 1. maijā ir 20 un vairāk, tiesības uz izdienas pensiju iegūst, sasniedzot 60 gadu vecumu.
Ierēdņi, kuru vecums 2014. gada 1. maijā ir 35 gadi un vairāk un kuri dienestu sākuši pirms 2014. gada 1. janvāra, tiesības uz izdienas pensiju iegūst turpmāk dotajā tabulā noteiktajā vecumā:
Vecums 2014. gada 1. maijā | Pensionēšanās vecums |
60 un vairāk gadi | 60 gadi |
59 gadi | 60 gadi un 2 mēneši |
58 gadi | 60 gadi un 4 mēneši |
[..] | [..] |
35 gadi | 64 gadi un 8 mēneši |
Ierēdņi, kuri 2014. gada 1. maijā ir jaunāki par 35 gadiem, tiesības uz izdienas pensiju iegūst 65 gadu vecumā.
Taču to ierēdņu, kuriem 2014. gada 1. maijā ir 45 gadi un vairāk un kuri dienestu sākuši laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz 2013. gada 31. decembrim, pensionēšanās vecums paliek 63 gadi.
Ierēdņiem, kuri dienestu sākuši pirms 2014. gada 1. janvāra, pensionēšanās vecumu, ko ņem vērā saistībā ar visām atsaucēm uz pensionēšanās vecumu, kuras minētas šajos Civildienesta noteikumos, nosaka saskaņā ar iepriekšminētajiem noteikumiem, ja vien šajos Civildienesta noteikumus nav paredzēts citādi.”
8 Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 23. panta 1. punktā tostarp ir paredzēts, ka ierēdnis, kas ir bijis dienestā pirms 2014. gada 1. janvāra, pensionējas automātiski tā mēneša pēdējā dienā, kurā viņam aprit 65 gadi.
Tiesvedības priekšvēsture
9 Prasītājs RV ir bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis. Viņš ir dzimis 1956. gada 10. janvārī un uzsāka dienestu šajā iestādē 1992. gada 1. septembrī. Kopš 2009. gada 1. februāra viņš ir norīkots darbā Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorātā (ĢD). 2013. gada 1. janvārī viņš tika paaugstināts amatā AST 9 pakāpē.
10 Ar 2016. gada 30. novembra vēstuli Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāts (ĢD) informēja prasītāju par iecēlējinstitūcijas nodomu noteikt viņam atvaļinājumu dienesta interesēs, piemērojot Civildienesta noteikumu 42.c pantu, no 2017. gada 1. aprīļa.
11 Ar 2016. gada 6. decembra vēstuli prasītājs apstiprināja, ka ir saņēmis 2016. gada 30. novembra vēstuli, un lūdza izskaidrot viņa tiesības uz pensiju, kā arī dažādos viņa atvaļinājuma noteikšanas dienesta interesēs, piemērojot Civildienesta noteikumu 42.c pantu, praktiskos aspektus.
12 Ar 2016. gada 8. decembra vēstuli Komisijas Birojs atsevišķu tiesību pārvaldībai un izmaksai (PMO) nosūtīja prasītājam sākotnējo pabalsta, kas tam tiktu piešķirts, piemērojot Civildienesta noteikumu 42.c pantu, aprēķinu, tomēr precizējot, ka šī vēstule viņam ir nosūtīta informatīvos nolūkos un nav uzskatāma par iecēlējinstitūcijas lēmumu, par kuru var iesniegt sūdzību.
13 Sanāksmē, kas norisinājās 2016. gada 15. decembrī, Cilvēkresursu un drošības ĢD Karjeras un mobilitātes pārvaldības nodaļas vadītājs tostarp prasītājam norādīja – ja viņš sasniegs “pensionēšanās vecumu” Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta izpratnē un gadījumā, ja iecēlējinstitūcija pieņemtu lēmumu par atvaļinājuma noteikšanu dienesta interesēs, viņš dosies pensijā uzreiz 2017. gada 1. aprīlī. Šajā datumā saskaņā ar aprēķiniem, kas tika saņemti no PMO, prasītājs saņemtu 54,9 % no tiesībām uz pensiju un viņa pensijas apmērs sasniegtu 4040,99 EUR. Prasītājs norādīja, ka viņš neesot saņēmis pareizu informāciju par viņa došanās atvaļinājumā dienesta interesēs sekām un ka, ja viņš šādu informāciju būtu saņēmis, viņš nebūtu piekritis doties atvaļinājumā dienesta interesēs. Prasītājs arī norādīja, ka viņš nevēloties automātiski pensionēties 2017. gada 1. aprīlī, bet ka viņš vēlētos turpināt strādāt, lai viņam būtu iespēja saņemt papildu tiesības uz pensiju. Gadījumā, ja iecēlējinstitūcija nolemtu viņam noteikt atvaļinājumu dienesta interesēs, prasītājs norāda, ka 2017. gada 1. aprīlis esot priekšlaicīgs un ka viņam būtu vajadzīgi divi vai trīs papildu mēneši, lai viņš varētu sagatavoties pensijai.
14 Pēc šīs sanāksmes 2016. gada 20. decembrī Cilvēkresursu un drošības ĢD Karjeras un mobilitātes pārvaldības nodaļa iecēlējinstitūcijai nosūtīja labvēlīgu atzinumu attiecībā uz Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanu prasītājam.
15 Ar 2016. gada 21. decembra lēmumu iecēlējinstitūcija nolēma, pirmkārt, noteikt prasītājam atvaļinājumu dienesta interesēs atbilstoši Civildienesta noteikumu 42.c pantam no 2017. gada 1. aprīļa, un, otrkārt, ņemot vērā, ka viņš jau ir sasniedzis “pensionēšanās vecumu” atbilstoši Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punktam, noteikt viņam automātisku pensionēšanos saskaņā ar Civildienesta noteikumu 42.c panta piekto daļu no tās pašas dienas (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
16 2017. gada 13. martā prasītājs cēla sūdzību par apstrīdēto lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam.
17 2017. gada 16. martā PMO Pensiju nodaļa prasītājam nosūtīja atzinumu par Civildienesta noteikumu 42.c pantā paredzētā pabalsta aprēķinu. Saskaņā ar šo atzinumu prasītājs saņemtu iepriekš minēto pabalstu, kas atbilst pamatalgai pilnā apmērā, no 2017. gada 1. aprīļa līdz 2017. gada 30. aprīlim, un viņa tiesības uz vecuma pensiju stātos spēkā 2017. gada 1. maijā.
18 2017. gada 31. martā prasītāja padomdevējs nosūtīja vēstuli Komisijai, norādot, ka PMO 2017. gada 16. marta “lēmums” aizstājot apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to esot grozīta prasītāja administratīvā situācija, un apgalvoja, ka tas viņam neesot ticis paziņots, tādējādi pārkāpjot Civildienesta noteikumu 25. pantu un labas vadības un labas pārvaldības principus, kas izrietot no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta. Prasītāja padomdevējs tādējādi precizēja, ka sūdzība esot vērsta arī pret Komisijas 2017. gada 16. marta “jauno lēmumu”.
19 Prasītāja sūdzība tika noraidīta ar tiešu iecēlējinstitūcijas 2017. gada 27. jūlija lēmumu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 16. martā, prasītājs cēla šo prasību.
21 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts šajā pašā dienā, prasītājs lūdza tam noteikt anonimitāti, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantu. Ar 2017. gada 19. maija lēmumu Vispārējā tiesa šo lūgumu apmierināja.
22 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 16. martā, prasītājs lūdza, lai šī lieta tiktu izskatīta paātrinātā tiesvedībā atbilstoši Reglamenta 152. pantam.
23 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts šajā pašā dienā, prasītājs iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz LESD 278. un 279. pantu, saistībā ar apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšanu. Piemērojot Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktu, tiesvedība pamatlietā tika apturēta.
24 Ar 2017. gada 24. marta rīkojumu RV/Komisija (T‑167/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:218) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja prasītāja pieteikumu par pagaidu noregulējumu steidzamības neesamības dēļ.
25 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2017. gada 8. un 12. maijā, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome lūdza atļaut iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
26 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktam pamattiesvedība tika atsākta pēc tam, kad 2017. gada 27. jūlijā tika pieņemts tiešs lēmums par prasītāja sūdzības noraidīšanu.
27 Ar lēmumiem, kurus Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs pieņēma attiecīgi 2017. gada 16. un 11. augustā, Parlamentam un Padomei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
28 Ar 2017. gada 18. augusta lēmumu Vispārējā tiesa (otrā palāta) noraidīja prasītāja iesniegto pieteikumu par paātrināto tiesvedību.
29 2017. gada 29. un 30. novembrī Parlaments un Padome attiecīgi iesniedza savus iestāšanās rakstus.
30 2018. gada 22. februārī Vispārējās tiesas kanceleja informēja lietas dalībniekus par tiesvedības rakstveida daļas noslēgšanu.
31 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 7. martā, prasītājs iesniedza pamatotu pieteikumu saskaņā ar Reglamenta 106. pantu tikt uzklausītam tiesvedības mutvārdu daļā.
32 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza Komisiju pievienot lietas materiāliem kādu dokumentu un visus lietas dalībniekus – rakstveidā atbildēt uz kādu jautājumu. Visi lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja noteiktajā termiņā, izņemot prasītāju, kurš savu rakstveida atbildi iesniedza pēc termiņa. Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2019. gada 15. janvāra lēmumu prasītāja rakstveida atbilde, kā arī viņa vēstule, ar kuru tika pamatota iesniegšana pēc termiņa, tika pievienota lietas materiāliem.
33 Vispārējā tiesa 2019. gada 18. janvāra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem.
34 Prasītāja prasījumi prasības pieteikumā Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 Replikas rakstā prasītāja prasījums Vispārējai tiesai ir “atcelt, ciktāl tas ir nepieciešams, Komisijas 2017. gada 16. marta lēmumu, ar kuru par [viņa] automātiskās pensionēšanās datumu noteikts 2017. gada 1. maijs”.
36 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Parlamenta prasījums Vispārējai tiesai ir noraidīt prasību.
38 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasības atcelt Komisijas 2017. gada 16. marta “lēmumu” pieņemamību
39 Komisija apgalvo, ka prasība atcelt tās 2017. gada 16. marta “lēmumu”, kurā ir noteiktas prasītāja finansiāla rakstura tiesības, nav pieņemama. Pirmkārt, tā apgalvo, ka šis jautājums Vispārējā tiesā neesot iesniegts atbilstoši noteikumiem, ciktāl iepriekš minētā prasība nav ietverta prasības pieteikumā un prasītājs šajā ziņā nav iesniedzis papildu prasības pieteikumu. Komisija tādējādi uzskata, ka prasītājs nevar paplašināt savu prasības pieteikumu, lai aptvertu iepriekš minēto 2017. gada 16. marta “lēmumu”. Otrkārt, Komisija norāda, ka šis “lēmums” esot pieņemts, papildinot apstrīdēto lēmumu, un tajā esot vienīgi noteiktas prasītāja finansiāla rakstura tiesības, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 10. pantu. Tādējādi ar to neesot grozīts tā tiesiskais stāvoklis.
40 Prasītājs iebilst, ka, ciktāl viņš par atbildi uz savu sūdzību esot uzzinājis tikai pēc vēršanās Vispārējā tiesā, esot pieņemami pielāgot un paplašināt viņa prasījumus, tajos iekļaujot 2017. gada 16. marta “lēmumu”.
41 Jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu ir pieņemamas vienīgi prasības, kas celtas pret prasītājam nelabvēlīgu aktu.
42 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai pasākumi, kas rada obligātas tiesiskās sekas, kuras var tieši un tūlītēji skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, ir akti vai lēmumi, par kuru atcelšanu var celt prasību (skat. spriedumu, 2016. gada 23. novembris, Alsteens/Komisija, T‑328/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:671, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Šajā gadījumā ir jāatgādina, pirmkārt, ka ar apstrīdēto lēmumu prasītājam tika noteikts atvaļinājums dienesta interesēs un vienlaicīgi automātiska pensionēšanās no 2017. gada 1. aprīļa saskaņā ar Civildienesta noteikumu 42.c pantu un, otrkārt, ka PMO 2017. gada 16. marta atzinumā (skat. šī sprieduma 17. punktu), kuru prasītājs kvalificē kā “lēmumu”, ir precizēts, ka 2017. gada aprīļa laikā prasītājs saņems Civildienesta noteikumu 42.c panta septītajā daļā paredzēto pabalstu, kas atbilst pamatalgai pilnā apmērā, un ka viņa tiesības uz vecuma pensiju stāsies spēkā 2017. gada 1. maijā.
44 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 10. pantu:
“Tiesības saņemt izdienas pensiju ir no tā kalendārā mēneša pirmā datuma, kas seko mēnesim, kurā ierēdnis automātiski vai pēc paša pieprasījuma iegūst tiesības uz minēto pensiju; viņš turpina saņemt atalgojumu līdz pensijas izmaksai.”
45 Kā precizēja Komisija, un tas nav apstrīdēts, ar PMO 2017. gada 16. marta atzinumu tika piemērots Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 10. pants. Saskaņā ar šo tiesību normu prasītājam bija jāsāk saņemt vecuma pensiju no 2017. gada maija, proti, no kalendārā mēneša, kas seko mēnesim (2017. gada aprīlis), kurā viņš ieguva tiesības uz šo pensiju saskaņā ar apstrīdēto lēmumu. Starplaikā, proti, 2017. gada aprīlī, prasītājam, piemērojot iepriekš minēto tiesību normu, bija jāsaņem “atalgojums”, kas viņa gadījumā, kā to norāda Komisija, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas atbilst Civildienesta noteikumu 42.c panta septītajā daļā paredzētajam pabalstam, ņemot vērā to, ka ar apstrīdēto lēmumu viņam tika noteikts atvaļinājums dienesta interesēs no 2017. gada 1. aprīļa.
46 No tā tādējādi izriet, ka ar PMO 2017. gada 16. marta atzinumu vienīgi tiek precizētas prasītāja finansiāla rakstura tiesības, kas izriet no apstrīdētā lēmuma un Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 10. panta piemērošanas, tādējādi tas ir uzskatāms par apstrīdētā lēmuma paplašinājumu. Šādos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 42. punktā minēto judikatūru, jākonstatē, ka minētais atzinums nerada obligātas tiesiskās sekas, kuras var tieši un tūlītēji skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, jo šāda situācija tika noteikta vienīgi apstrīdētajā lēmumā, kas šajā gadījumā ir uzskatāms par vienīgo nelabvēlīgo aktu.
47 Tādējādi PMO 2017. gada 16. marta atzinums nav uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu un prasība to atcelt ir jānoraida kā nepieņemama.
Par lietas būtību
Par Vispārējās tiesas tiesībām šajā gadījumā izvērtēt pamatu, ar kuru tiek apgalvots likuma piemērošanas jomas pārkāpums
48 Prasības pamatojumam prasītājs izvirza četrus pamatus, ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti būtiski procedūras noteikumi un ka ir prettiesiska iecēlējinstitūcijas neierobežota pilnvarošana piemērot Civildienesta noteikumu 42.c pantu, ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi, ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Civildienesta noteikumu 42.c pants ir prettiesisks, jo ar šo tiesību normu esot pārkāpti Regulas Nr. 1023/2013 2., 14. un 29. apsvērums un neesot paredzēti pārejas pasākumi, kas ļautu tās pakāpenisku īstenošanu, un ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti samērīguma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi, kā arī pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses un pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Tiesas sēdē prasītājs norādīja, ka viņš atsakās no otrā iepriekš minētā pamata.
49 Turklāt prasītājs savos apsvērumos par Parlamenta un Padomes iestāšanās rakstiem min rindkopas no 2017. gada 18. maija rīkojuma RW/Komisija (T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351), neizdarot tiešus secinājumus.
50 2017. gada 18. maija rīkojumā RW/Komisija (T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, lemjot pagaidu noregulējuma tiesneša statusā, izdeva rīkojumu par Komisijas lēmuma, ar kuru prasītājam attiecīgajā lietā tika noteikts atvaļinājums dienesta interesēs un vienlaicīgi automātiska pensionēšanās atbilstoši Civildienesta noteikumu 42.c panta piektajai daļai, izpildes apturēšanu, ņemot vērā, ka prasītājs bija sasniedzis “pensionēšanās vecumu” Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta izpratnē (rīkojums, 2017. gada 18. maijs, RW/Komisija, T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351, 16. punkts). Pagaidu noregulējuma tiesnesis, veicot fumus boni juris izvērtēšanu un atbildot uz pirmajiem diviem pamatiem, ar kuriem tiek attiecīgi apgalvots, ka ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 47. un 52. pants un pārkāpta Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas joma, izdarīja šādus apsvērumus.
51 Pirmkārt, pagaidu noregulējuma tiesnesis prima facie konstatēja, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. un 23. pantā, tāpat kā Civildienesta noteikumu 52. pantā, ir noteikta skaidra nošķiršana starp tiesību aktos noteikto pensionēšanās vecumu, kad ierēdnim tiek noteikta automātiska pensionēšanās, un minimālo pensionēšanās vecumu, ar pēdējo minēto jēdzienu saprotot vecumu, no kura ierēdnis var lūgt pensionēšanos (rīkojums, 2017. gada 18. maijs, RW/Komisija, T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351, 50. punkts).
52 Otrkārt, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskatīja, ka, pat ja sākotnēji uzbūves ziņā varētu rasties zināmas integrācijas problēmas starp Civildienesta noteikumiem, ar kuriem vispārīgi tiek reglamentēta pensionēšanās un dienesta attiecību izbeigšanās, no vienas puses, un Civildienesta noteikumu 42.c pantu, no otras puses, tomēr šī pēdējā minētā panta piektajā daļā ir tieši noteikts – “ja ierēdnis, kurš atrodas atvaļinājumā dienesta interešu dēļ, sasniedz pensionēšanās vecumu, viņš tiek automātiski pensionēts”. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata – ja Civildienesta noteikumu 42.c pants ir jāuzskata par lex specialis, vēl ir jānosaka tā piemērošanas joma (rīkojums, 2017. gada 18. maijs, RW/Komisija, T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351, 52. un 54. punkts).
53 Tādējādi, treškārt, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskatīja, ka jānosaka, vai, sākotnēji raugoties, Civildienesta noteikumu 42.c pants ļauj ierēdnim, kurš ir sasniedzis minimālo pensionēšanās vecumu, noteikt pret viņa gribu atvaļinājumu dienesta interesēs un vienlaicīgi automātisku pensionēšanos (rīkojums, 2017. gada 18. maijs, RW/Komisija, T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351, 55. punkts). Viņš secināja, ka, sākotnēji raugoties, šī tiesību norma, veicot tās gramatisku interpretāciju, to neļauj darīt (rīkojums, 2017. gada 18. maijs, RW/Komisija, T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351, 56.–63. punkts).
54 Iepriekš minētie pagaidu noregulējuma tiesneša apsvērumi 2017. gada 18. maija rīkojumā RW/Komisija (T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351) attiecas uz Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas jomu, ciktāl atvaļinājuma noteikšana dienesta interesēs un vienlaicīgi automātiska pensionēšanās bija sekas šīs tiesību normas piemērošanai attiecībā uz ierēdni, kurš uzsāka darbu pirms 2014. gada 1. janvāra un kurš bija sasniedzis “pensionēšanās vecumu”, Komisijai šo vecumu interpretējot kā tādu, kas ir definēts Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta piektajā daļā. Civildienesta noteikumu 42.c panta piektās daļas mijiedarbība ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta piekto daļu, ievērojot Komisijas veikto analīzi šajā lietā, radīja situāciju, kurā attiecīgam ierēdnim tika noteikts atvaļinājums dienesta interesēs un vienlaicīgi automātiska pensionēšanās (rīkojums, 2017. gada 18. maijs, RW/Komisija, T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351, 16. punkts).
55 Tādējādi no iepriekš minētajiem pagaidu noregulējuma tiesneša apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas jomu tas uzskatīja, ka, sākotnēji raugoties, šo tiesību normu nevar piemērot attiecībā uz ierēdni, kurš ir sasniedzis “pensionēšanās vecumu”, jo šādas piemērošanas rezultātā tiktu noteikts atvaļinājums dienesta interesēs un vienlaicīgi automātiska pensionēšanās.
56 Šajā lietā nav strīda par to, ka Civildienesta noteikumu 42.c pants prasītājam tika piemērots no 2017. gada 1. aprīļa, lai gan viņam bija 61 gads un tādējādi viņš bija pārsniedzis “pensionēšanās vecumu”, kas viņam tika noteikts 60 gadi un 4 mēneši atbilstoši tabulai, kura iekļauta Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta otrajā daļā. Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu prasītājam tika noteikts atvaļinājums dienesta interesēs un vienlaicīgi automātiska pensionēšanās. Līdz ar to, pirms veikt prasītāja izvirzīto pamatu izvērtēšanu, ir jāpārbauda Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas joma, citiem vārdiem sakot, jautājums, vai šo tiesību normu var piemērot ierēdnim, kurš, tāpat kā prasītājs, jau ir sasniedzis “pensionēšanās vecumu”.
57 Protams, ka jākonstatē, ka prasītājs nav izvirzījis pamatu, ar kuru tiktu apgalvots, ka ir pārkāpta likuma, kurā ir ietverta šī sprieduma 56. punktā norādītā problemātika, piemērošanas joma.
58 To ņemot vērā, jānorāda, ka prasītājs trešajā un ceturtajā pamatā izvirzīja iebildumus, kuru izvērtēšanai ir nepieciešams vispirms interpretēt Civildienesta noteikumu 42.c pantu un noteikt tā piemērošanas jomu. Konkrētāk, trešajā pamatā prasītājs apgalvo, ka apvienotā Civildienesta noteikumu 42.c panta un to XIII pielikuma 22. panta piemērošana “ļāva administrācijai pēkšņi un ievērojami samazināt ierēdņa darba attiecību izbeigšanas pēc savas ierosmes vecumu, neparedzot pārejas pasākumus, kas varētu aizstāvēt viņa gaidas, kuru pamatā ir viņa atstāšana amatā līdz viņa automātiskās pensionēšanās vecumam atbilstoši Civildienesta noteikumu 52. pantam un to XIII pielikumam” (skat. prasības pieteikuma 109. punktu). Ceturtajā pamatā prasītājs norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tam prettiesiski tika liegtas priekšrocības uz pabalstu, kas aprēķināts atbilstoši Civildienesta noteikumu IV pielikumam, un ar to tika pārkāpta Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 2. punkta pirmā daļa, ciktāl ar to viņam tika liegtas tiesības iegūt papildu tiesības uz pensiju saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu (prasības pieteikuma 125.–127. punkts). Šie iebildumi tādējādi attiecas uz saistību starp Civildienesta noteikumu 42.c pantu un pārējām civildienesta tiesību normām, un šo iebildumu izvērtēšanai tādējādi ir nepieciešama šīs tiesību normas interpretācija un tās piemērošanas jomas noteikšana.
59 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesa, lai gan tai jālemj tikai pēc to lietas dalībnieku lūguma, kuriem jānosaka strīda robežas, nevar ņemt vērā tikai argumentus, kurus min lietas dalībnieki savu prasījumu pamatošanai, lai tā attiecīgajā gadījumā nebūtu spiesta savu nolēmumu balstīt uz kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem (skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Putterie-De-Beukelaer, T‑160/08 P, EU:T:2010:294, 65. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka Vispārējai tiesai šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai Civildienesta noteikumu 42.c pantu var piemērot ierēdnim, kurš, tāpat kā prasītājs, jau ir sasniedzis “pensionēšanās vecumu” Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta piektās daļas izpratnē, un šādā nozīmē šīs tiesību normas piemērošanas jomu, ciktāl šāda pārbaude ir nepieciešama pirms atsevišķu prasītāja izvirzītu iebildumu izvērtēšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Putterie-De-Beukelaer, T‑160/08 P, EU:T:2010:294, 66. punkts).
60 Katrā ziņā, pat ja tiktu uzskatīts, ka iepriekš minētā problemātika saistībā ar Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas jomas noteikšanu atrodas ārpus lietas dalībnieku noteiktajiem strīda ietvariem, jau ir ticis nospriests, ka pamats, ar kuru tiek apgalvota tiesību akta piemērošanas jomas neievērošana, ir sabiedriskās kārtības jautājums un Savienības tiesai tas ir jāizvērtē pēc savas ierosmes (spriedums, 1994. gada 15. jūlijs, Browet u.c./Komisija, T‑576/93 līdz T‑582/93, EU:T:1994:93, 35. punkts).
61 Faktiski šajā gadījumā Vispārējā tiesa nepildītu savu tiesiskuma aizsardzības uzdevumu, ja tā izvairītos pēc savas ierosmes norādīt, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz normu, proti, Civildienesta noteikumu 42.c pantu, kura šajā gadījumā nav piemērojama, un ja līdz ar to tā attiecībā uz strīdu, kas ir tās kompetencē, lemtu, pati piemērojot šādu normu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 21. februāris, Putterie-De-Beukelaer/Komisija, F‑31/07, EU:F:2008:23, 51. punkts, kas šajā jautājumā netika atcelts ar 2010. gada 8. jūlija spriedumu Komisija/Putterie-De-Beukelaer (T‑160/08 P, EU:T:2010:294)).
62 Lietas dalībniekiem, sniedzot rakstveida atbildes uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu saskaņā ar Reglamenta 89. pantu (skat. šī sprieduma 32. punktu), bija iespēja izteikties gan par Vispārējās tiesas tiesībām pēc savas ierosmes izskatīt pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka nav ievērota likuma piemērošanas joma, kas tika precizēta šī sprieduma 56. punktā, gan par minētā pamata pamatotību.
63 Attiecībā uz pieņemamības jautājumu Komisija piekrita, ka pamats, ar kuru tiek apgalvots, ka nav ievērota likuma piemērošanas joma, ir sabiedriskās kārtības pamats, kuru Vispārējā tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes. Komisija uzskata, ka ir pārkāpta likuma piemērošanas joma, jo apstrīdētais lēmums tika pieņemts, balstoties uz “tiesību normu, kura attiecīgajā gadījumā nevar tikt piemērota” saskaņā ar attiecīgo judikatūru. Tā tostarp būtu atcelta tiesiskā regulējuma vai vispārīgo īstenošanas noteikumu gadījumā, kas tādējādi nav piemērojami ratione temporis. Komisija uzskata, ka, ciktāl Civildienesta noteikumu 42.c pants ir uzskatāms par spēkā esošu tiesību normu, kas ir piemērojama šajā lietā, Vispārējās tiesas izvirzītais jautājums neattiecas uz likuma piemērošanas jomu, bet gan uz šīs tiesību normas interpretāciju, šajā gadījumā – jautājumu, vai šo tiesību normu var piemērot attiecīgajam ierēdnim, ja atvaļinājuma noteikšanas dienesta interesēs rezultātā attiecīgajai personai tiek noteikta arī automātiska pensionēšanās. Komisija turklāt norāda, ka katrā ziņā pamats, ar kuru tiek apgalvots iespējams likuma piemērošanas jomas pārkāpums, nav ietverts sūdzībā un nav pieņemams saskanības principa pārkāpuma dēļ.
64 Padome norāda, ka pamats, ar kuru tiek apgalvots likuma piemērošanas jomas pārkāpums, kas ir precizēts šī sprieduma 56. punktā, esot uzskatāms par pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, un tādējādi Savienības tiesa to nevarot izskatīt pēc savas ierosmes.
65 Attiecībā uz šo Padomes iebildumu ir jānorāda, ka jau ir ticis nospriests, ka Savienības tiesai ir tiesības un vajadzības gadījumā pienākums pēc savas ierosmes izskatīt atsevišķus pamatus par iekšējo tiesiskumu. Tas tādējādi attiecas uz pamatu, ar kuru tiek apgalvots likuma piemērošanas jomas pārkāpums (skat. šī sprieduma 60. punktu). Turklāt jautājums par res judicata absolūto spēku ir sabiedriskās kārtības jautājums, kas ir izskatāms pēc pašas tiesas ierosmes (spriedums, 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, C‑442/03 P un C‑471/03 P, EU:C:2006:356, 45. punkts).
66 Attiecībā uz Komisijas iebildumu (skat. šī sprieduma 63. punktu) pietiek norādīt, ka no judikatūras neizriet, ka pamats, ar kuru tiek apgalvots, ka ir pārkāpta likuma piemērošanas joma, attiecas vienīgi uz aplūkotās tiesību normas nepiemērojamības ratione temporis gadījumu, bet gan minētais pamats attiecas uz katru gadījumu, kurā tiesību normu, kas ir izmantota apstrīdētā tiesību akta pamatojumā, nav iespējams piemērot (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 21. februāris, Putterie-De-Beukelaer/Komisija, F‑31/07, EU:F:2008:23, 51. punkts, kas šajā jautājumā netika atcelts ar 2010. gada 8. jūlija spriedumu Komisija/Putterie-De-Beukelaer (T‑160/08 P, EU:T:2010:294)). Turklāt apstāklis, ka Vispārējai tiesai ir jāveic Civildienesta noteikumu 42.c panta interpretācija, lai noteiktu tā piemērošanas jomu, nenozīmē, ka šī sprieduma 56. punktā norādītā problemātika neattiecas uz Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas jomu. Visbeidzot ir jānorāda, ka saskanības princips starp administratīvo sūdzību un prasību tiesā netraucē Savienības tiesai pēc savas ierosmes izskatīt sabiedriskās kārtības pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. februāris, Kerstens/Komisija, T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74, 66.–70. punkts).
67 Ņemot vērā šī sprieduma 50.–66. punktā ietvertos apsvērumus, šajā gadījumā ir jāizvērtē pamats, ar kuru tiek apgalvots Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas jomas pārkāpums attiecībā uz jautājumu, vai šo tiesību normu var piemērot ierēdnim, kurš, tāpat kā prasītājs, jau ir sasniedzis “pensionēšanās vecumu”.
Par pamata, ar kuru tiek apgalvots likuma piemērošanas jomas pārkāpums, pamatotību
68 Kā jau tika norādīts (skat. šī sprieduma 62. punktu), lietas dalībniekiem bija iespēja rakstveidā izteikties par pamata, ar kuru tiek apgalvots likuma piemērošanas jomas pārkāpums, pamatotību.
69 Konkrētāk, Komisija, norādot uz argumentiem, kas tostarp izriet no Civildienesta noteikumu 42.c panta un tā ratio legis, apstrīd to, ka šo tiesību normu nevar piemērot ierēdņiem, kuri ir sasnieguši “pensionēšanās vecumu”.
70 Parlaments vienīgi norāda, ka nešķiet, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies šādu ierobežojumu, un precizē, ka līdz šim brīdim tas neesot piemērojis Civildienesta noteikumu 42.c pantu ierēdņiem, kuri ir sasnieguši vai pārsnieguši “pensionēšanās vecumu”, kā tas ir definēts Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. pantā.
71 Padome nav paudusi nostāju par iepriekš minētā pamata pamatotību un norāda, ka tā nav piemērojusi Civildienesta noteikumu 42.c pantu ierēdņiem, kuri ir pārsnieguši “pensionēšanās vecumu”.
72 Vispirms ir jāatgādina, ka ierēdnim tika noteikts atvaļinājums dienesta interesēs un vienlaicīgi automātiska pensionēšanās saskaņā ar apvienotu Civildienesta noteikumu 42.c panta piektās daļas un Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta piemērošanu (skat. šī sprieduma 15. punktu).
73 No Civildienesta noteikumu 42.c panta piektās daļas nešaubīgi izriet, ka atvaļinājuma noteikšana dienesta interesēs attiecīgajiem ierēdņiem nevar pārsniegt “pensionēšanās vecumu” – vecumu, kas ierēdņiem, kuri ir uzsākuši darbu pirms 2014. gada 1. janvāra, ir noteikts Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta piektajā daļā, tādējādi, ja atvaļinājuma noteikšana dienesta interesēs attiecas uz ierēdni, kurš jau ir sasniedzis iepriekš minēto “pensionēšanās vecumu”, šim ierēdnim ir vienlaicīgi jānosaka automātiska pensionēšanās. Šī analīze tiek piemērota apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā faktu, ka dienā, kad apstrīdētais lēmums stājās spēkā, prasītājs jau bija sasniedzis “pensionēšanās vecumu” (skat. šī sprieduma 56. punktu).
74 No tā izriet, ka, izvērtējot jautājumu, vai Civildienesta noteikumu 42.c pantu var piemērot ierēdnim, kurš ir sasniedzis “pensionēšanās vecumu”, Savienības tiesai ir jāņem vērā apstāklis, ka šāda piemērošana izraisa atvaļinājuma noteikšanu un vienlaicīgi minētā ierēdņa automātisku pensionēšanos.
75 Iepriekš minētā jautājuma izvērtēšanai ir nepieciešams interpretēt Civildienesta noteikumu 42.c pantu.
– Par gramatisko interpretāciju
76 Civildienesta noteikumu 42.c panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka atvaļinājuma noteikšana dienesta interesēs attiecīgajam ierēdnim tiek piemērota “agrākais piecus gadus pirms ierēdņa pensionēšanās vecuma sasniegšanas”. Kā to būtībā norāda Komisija, vārdi “ierēdņa pensionēšanās vecums”, kas sastopami Civildienesta noteikumu 42.c panta pirmajā daļā, atbilst vārdiem “pensionēšanās vecums”, kas sastopami šīs tiesību normas ceturtajā un piektajā daļā. Tādējādi, lai noteiktu “pensionēšanās vecumu” atbilstoši Civildienesta noteikumu 42.c panta pirmajai daļai attiecībā uz ierēdņiem, kuri ir uzsākuši darbu pirms 2014. gada 1. janvāra, tāpat, kā nosakot “pensionēšanās vecumu” saskaņā ar Civildienesta noteikumu 42.c panta ceturto un piekto daļu, ir jāatsaucas uz Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta piekto daļu, kurā ir precizēts:
“Ierēdņiem, kuri dienestu sākuši pirms 2014. gada 1. janvāra, pensionēšanās vecumu, ko ņem vērā saistībā ar visām atsaucēm uz pensionēšanās vecumu, kuras minētas šajos Civildienesta noteikumos, nosaka saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem, ja vien šajos Civildienesta noteikumus nav paredzēts citādi.”
77 Vārdi “iepriekš minētie noteikumi”, kas ietverti Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 22. panta 1. punkta piektajā daļā, norāda uz šīs tiesību normas pirmajām četrām daļām, kurās ir precizēts vecums, no kura ierēdņi, kas dienestu sākuši pirms 2014. gada 1. janvāra, var lūgt došanos pensijā, saņemot vecuma pensiju.
78 Ciktāl tas attiecas uz ierēdņiem, kuri dienestu sākuši pēc 2014. gada 1. janvāra, Civildienesta noteikumu 42.c panta pirmajā daļā minētie vārdi “ierēdņa pensionēšanās vecums” norāda uz Civildienesta noteikumu 52. panta pirmās daļas a) punktā paredzēto vecumu, kad ierēdnis automātiski dodas pensijā, kas ir 66 gadi, kā lietas dalībnieki to apstiprināja tiesas sēdē.
79 Tādējādi no Civildienesta noteikumu 42.c panta pirmās daļas formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ir sniegta informācija par datumu, no kura šo tiesību normu var piemērot ierēdnim, proti, “agrākais piecus gadus pirms ierēdņa pensionēšanās vecuma sasniegšanas”. Turklāt, kā Komisija to pamatoti norāda, ciktāl tas attiecas uz ierēdņiem, kuri dienestu sākuši pirms 2014. gada 1. janvāra, šīs tiesību normas formulējums neizslēdz to, ka to var piemērot ierēdnim, kurš ir sasniedzis un a fortiori pārsniedzis “ierēdņa pensionēšanās vecumu”.
80 To ņemot vērā, jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta ceturtajā daļā ir paredzēts, ka atvaļinājuma dienesta interesēs ilgums “principā” atbilst laikposmam, kas atlicis līdz brīdim, kad attiecīgais ierēdnis sasniedz “pensionēšanās vecumu”, bet iecēlējinstitūcija “izņēmuma gadījumos” var nolemt pārtraukt šādu atvaļinājumu un atjaunot ierēdni amatā.
81 Vārdi “atvaļinājuma ilgums” un “laikposms, kas atlicis līdz ierēdņa pensionēšanās vecumam”, kuri sastopami Civildienesta noteikumu 42.c panta ceturtās daļas pirmajā teikumā, apstiprina pagaidu noregulējuma tiesneša secinājumu 2017. gada 18. maija rīkojumā RW/Komisija (T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351, 59. punkts), saskaņā ar kuru atvaļinājumam dienesta interesēs ir jābūt noteiktam ilgumam. Pretēji Komisijas norādītajam, vārds “principā”, kas sastopams šajā teikumā, neapstrīd iepriekš minēto secinājumu. Proti, šis vārds ir jāsaprot Civildienesta noteikumu 42.c panta ceturtās daļas otrā teikuma gaismā, saskaņā ar kuru:
“tomēr izņēmuma gadījumos iecēlējinstitūcija var nolemt pārtraukt šādu atvaļinājumu un atjaunot ierēdni amatā”.
82 No tā tādējādi izriet, ka vārds “principā” nepierāda iespējamas atkāpes esamību no principa, saskaņā ar kuru atvaļinājumam dienesta interesēs ir jābūt noteiktam ilgumam, bet pierāda iespēju atkāpties no principa, saskaņā ar kuru atvaļinājums dienesta interesēs beidzas dienā, kad attiecīgais ierēdnis sasniedz “pensionēšanās vecumu”, jo šī iespējamā atkāpe ir saistīta ar apstākli, ka iecēlējinstitūcija var “izņēmuma gadījumos” nolemt atjaunot minēto ierēdni amatā, tādējādi izbeidzot atvaļinājumu dienesta interesēs.
83 Pieņēmumu, saskaņā ar kuru atvaļinājumam dienesta interesēs ir jābūt noteiktam ilgumam, apstiprina Civildienesta noteikumu 42.c panta piektās daļas formulējums, kurā ir paredzēts – “ja ierēdnis, kurš atrodas atvaļinājumā dienesta interešu dēļ, sasniedz pensionēšanās vecumu, viņš tiek automātiski pensionēts”. No šī formulējuma, konkrētāk, no darbības vārda “sasniegt” izmantošanas, izriet, ka automātiskas pensionēšanās priekšnosacījums ir tas, ka attiecīgais ierēdnis dienā, kurā viņš sasniedz “pensionēšanās vecumu”, atrodas atvaļinājuma dienesta interesēs situācijā un ka šim atvaļinājumam ir noteikts ilgums.
84 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta formulējums apstiprina pieņēmumu, saskaņā ar kuru atvaļinājumam dienesta interesēs ir jābūt noteiktam ilgumam, kas izslēdz to, ka šāda atvaļinājuma noteikšana var sakrist ar automātisku pensionēšanos. Iespējas, ka atvaļinājuma noteikšana dienesta interesēs var sakrist ar attiecīgā ierēdņa automātisku pensionēšanos, izslēgšana, ņemot vērā šī sprieduma 73. un 74. punktā ietvertos apsvērumus, nozīmē, ka iepriekš minēto noteikumu nevar piemērot ierēdņiem, kuri, tāpat kā prasītājs, ir sasnieguši “pensionēšanās vecumu”.
85 Jāpārbauda, vai šādu secinājumu neatceļ Civildienesta noteikumu 42.c panta kontekstuāla un teleoloģiska interpretācija.
– Par kontekstuālo interpretāciju
86 Jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 42.c pants ietilpst Civildienesta noteikumu III sadaļas 2. nodaļā “Administratīvais statuss”. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 35. pantu, kas ietilpst šajā pašā nodaļā, ierēdnim piešķir vienu no šiem administratīvajiem statusiem: aktīva nodarbinātība, pārcelšana [norīkojums], atvaļinājums personisku iemeslu dēļ, rezerve, militārā dienesta atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums vai atvaļinājums ģimenes iemeslu dēļ, vai atvaļinājums dienesta interesēs.
87 Turpretī “dienesta attiecību izbeigšanos” reglamentē Civildienesta noteikumu III sadaļas 4. nodaļa. Civildienesta noteikumu 47. pantā, kas ietilpst šajā nodaļā, ir noteikts, ka dienesta attiecības beidzas, atbrīvojot no amata, atbrīvojot no amata piespiedu kārtā, atvaļinoties dienesta interesēs, atbrīvojot no amata sakarā ar nekompetenci, atstādinot no amata, pensionējoties vai nāves gadījumā.
88 No tā tādējādi izriet, ka, tā kā atvaļinājumu dienesta interesēs Savienības likumdevējs ir radījis kā “administratīvo statusu”, kuru ierēdnim var piešķirt tā karjeras laikā Savienības iestādēs, Komisijas pieņēmums saistībā ar iespēju piemērot Civildienesta noteikumu 42.c pantu ierēdnim, kurš ir sasniedzis “pensionēšanās vecumu”, un attiecīgi iespēju viņam noteikt atvaļinājumu dienesta interesēs vienlaicīgi ar automātisko pensionēšanos nozīmētu, ka attiecīgais pasākums tiktu pārveidots no administratīva “statusa” uz “dienesta attiecību izbeigšanās” gadījumu. Faktiski, kā pagaidu noregulējuma tiesnesis to norāda 2017. gada 18. maija rīkojumā RW/Komisija (T‑170/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:351, 61. punkts), Komisijas veiktā Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošana ir pielīdzināma “automātiskai pensionēšanās procedūrai dienesta interesēs” pretēji ieinteresētās personas gribai.
89 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta novietošana to III sadaļas 2. nodaļā neatbilst iepriekš minētajam Komisijas pieņēmumam un katrā ziņā neatceļ šī sprieduma 84. punktā minēto secinājumu.
– Par teleoloģisko interpretāciju
90 Komisija norāda, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta ratio legis ir optimizēt iestāžu cilvēkresursu pārvaldību. Šāda tiesību norma sniedzot zināmu elastību tāda personāla pārvaldībā, kuri tuvojas pensionēšanās vecumam vai jau to ir sasnieguši, piedāvājot attiecīgajām personām saprātīgu pabalstu. Komisija uzskata, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies ierobežot teksta piemērošanas jomu tikai ar ierēdņiem, kuri nav sasnieguši pensionēšanās vecumu. Vēlamā optimizācija nozīmējot ļoti lielu rīcības brīvību, īpaši tādēļ, ka, pirmkārt, tā notiek, ievērojot attiecīgā ierēdņa intereses, un, otrkārt, pasākums prioritāri ir vērsts attiecībā uz ierēdņiem, kuriem tuvojas pensionēšanās vecums. Būtu paradoksāli, ja pasākums nebūtu piemērojams ierēdņiem, kuri jau ir sasnieguši pensionēšanās vecumu. Komisija tādējādi norāda, ka šāda Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanas jomas ierobežošana liedz šai tiesību normai daļu tās efektivitātes un jēgas.
91 Protams, kā Komisija pamatoti norāda, atsaucoties uz Regulas Nr. 1023/2013 7. apsvērumu, Civildienesta noteikumu 42.c panta mērķis galu galā ir optimizēt iestāžu cilvēkresursu pārvaldību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 14. decembris, FV/Padome, T‑750/16, apelācijas tiesvedība turpinās, EU:T:2018:972, 106., 118., 121. un 123. punkts). Tomēr, kā to turklāt norāda pati Komisija, Savienības likumdevējs ir nodrošinājis, lai atvaļinājuma noteikšana dienesta interesēs aizsargātu attiecīgo ierēdņu intereses.
92 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta septītajā daļā ir paredzēts, ka ierēdnis, kuram noteikts atvaļinājums dienesta interesēs, saņem pabalstu, ko aprēķina saskaņā ar Civildienesta noteikumu IV pielikumu. No šī pielikuma vienīgā panta pirmās daļas, to lasot Civildienesta noteikumu 42.c panta gaismā, izriet, ka šis mēneša pabalsts pirmajos trīs pasākuma piemērošanas mēnešos atbilst attiecīgā ierēdņa pamatalgai. No ceturtā līdz sestajam mēnesim tas ir 85 % no pamatalgas un vēlāk, līdz pat pensijā došanās laikam, tas ir 70 % no pamatalgas.
93 Saistībā ar Savienības likumdevēja paredzēto tiesību normu, ar kuru tiek mīkstinātas atvaļinājuma noteikšanas dienesta interesēs neērtības attiecīgajiem ierēdņiem, jānorāda arī uz Civildienesta noteikumu 42.c panta astoto daļu, kurā būtībā attiecīgajam ierēdnim tiek atļauts turpināt veikt pensiju iemaksas atvaļinājuma dienesta interesēs laikposmā, lai palielinātu pensijas apmēru, kuru viņš saņems, dodoties pensijā.
94 Jākonstatē, ka, ja tiktu atļauts, ka Civildienesta noteikumu 42.c pants tiek piemērots ierēdnim, kurš ir sasniedzis “pensionēšanās vecumu”, un tādējādi viņa automātiskā pensionēšanās sakristu ar atvaļinājuma noteikšanu dienesta interesēs, minētais ierēdnis negūtu nekādas priekšrocības no Civildienesta noteikumu 42.c panta septītajā un astotajā daļā paredzētajiem noteikumiem, jo atvaļinājuma dienesta interesēs ilgums būtu nulle. Šādos apstākļos tiktu traucēts līdzsvars, kuru Savienības likumdevējs ir centies panākt, pieņemot Civildienesta noteikumu 42.c pantu, starp apsvērumiem saistībā ar optimizētu iestāžu cilvēkresursu pārvaldību un apsvērumiem saistībā ar pienācīgu attiecīgo ierēdņu interešu aizsardzību, kaitējot šiem pēdējiem minētajiem apsvērumiem.
95 Turklāt ir arī jākonstatē, ka gadījumā, ja automātiskā pensionēšanās notiktu vienlaicīgi ar atvaļinājuma noteikšanu dienesta interesēs, iecēlējinstitūcijas rīcībā nebūtu Civildienesta noteikumu 42.c panta ceturtajā daļā, lai arī tikai “izņēmuma gadījumos”, piedāvātās iespējas pārtraukt atvaļinājumu dienesta interesēs un atjaunot ierēdni amatā. No tā izriet, ka iepriekš minētā hipotēze slikti saskan ar šo tiesību normu, ciktāl, pirmkārt, tās rezultātā iestādēm, tām atņemot jebkādu rīcības brīvību, tiktu automātiski liegts personāla pārvaldības rīks, kas veido iespēju atjaunot attiecīgo ierēdni dienestā, un, otrkārt, tā liegtu minētajam ierēdnim šādas atjaunošanas iespēju.
96 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 42.c panta teleoloģiskā interpretācija neapstiprina Komisijas pieņēmumu, turpretī apstiprina šī sprieduma 84. punktā ietverto secinājumu. Šo konstatējumu nekādi neapstrīd 2018. gada 14. decembra spriedums FV/Padome (T‑750/16, apelācijas tiesvedība turpinās, EU:T:2018:972), uz kuru iestādes norādīja tiesas sēdē. Neapšaubāmi, ka šajā spriedumā Vispārējā tiesa, lemjot par lēmuma par Civildienesta noteikumu 42.c panta piemērošanu ierēdnim, kurš nav sasniedzis “pensionēšanās vecumu”, likumību, kā Savienības likumdevēja mērķi, pieņemot šo tiesību normu, norādīja investīciju, kas ieguldītas ierēdņu profesionālajā apmācībā, optimizāciju izmaksu efektivitātes jomā un, galu galā, papildu personāla pārvaldības rīka nodošanu iestāžu rīcībā (spriedums, 2018. gada 14. decembris, FV/Padome, T‑750/16, apelācijas tiesvedība turpinās, EU:T:2018:972, 106., 118., 121. un 123. punkts). Tomēr šie Vispārējās tiesas apsvērumi nav pretrunā apsvērumiem, kas šī sprieduma 91. un 94. punktā ir norādīti saistībā ar Savienības likumdevēja meklēto līdzsvaru, pieņemot Civildienesta noteikumu 42.c pantu.
97 Tādējādi, interpretējot Civildienesta noteikumu 42.c pantu, jāsecina, ka šo tiesību normu nevar piemērot ierēdņiem, kuri, tāpat kā prasītājs, ir sasnieguši “pensionēšanās vecumu” tās izpratnē. No tā izriet, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz šo tiesību normu, ir pārkāpusi minētās tiesību normas piemērošanas jomu, un tādējādi apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt šī sprieduma 48. punktā norādītos pamatus.
Par tiesāšanās izdevumiem
98 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
99 Tā kā Komisijai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītāja prasījumiem, tostarp tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
100 Parlaments un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Komisijas 2016. gada 21. decembra lēmumu, ar kuru RV tiek noteikts atvaļinājums dienesta interesēs un vienlaicīgi automātiska pensionēšanās.
2) Pārējā daļā prasību noraidīt.
3) Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina RV tiesāšanās izdevumus, tostarp tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
4) Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 12. jūnijā.
[Paraksti]