TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)
2021. gada 3. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 99. pants – Direktīva 2006/54/EK – 2. panta 1. punkts un 4. pants – Vienlīdzīga darba samaksa vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem – Pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu – 4. klauzula – Nepilna darba laika darba ņēmēji, galvenokārt sieviešu dzimuma – Valsts iestāde, kas garantē tādu attiecīgo darba ņēmēju prasījumu apmierināšanu, ko nav veikuši viņu maksātnespējīgie darba devēji – Maksimālais apmērs šo prasījumu apmierināšanai – Maksimālā apmēra samazinājums nepilna darba laika darba ņēmējiem, pamatojoties uz attiecību starp viņu darba laiku un pilna darba laika darba ņēmēju darba laiku – Pro rata temporis princips
Lietā C‑841/19
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Juzgado de lo Social n o 41 de Madrid (Madrides Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 41, Spānija) iesniedza ar 2019. gada 7. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 20. novembrī, tiesvedībā
JL
pret
Fondo de Garantía Salarial (Fogasa),
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs N. Vāls [N. Wahl], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] (referents) un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procedūru,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza
– JL vārdā – I. J. Tello Limaco, abogada,
– Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – I. Galindo Martín un A. Szmytkowska, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu lemt, izdodot motivētu rīkojumu,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV 1979, L 6, 24. lpp.) 4. panta 1. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.), 2. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums attiecas uz strīdu starp JL un Fondo de Garantía Salarial (Fogasa) (Algas garantiju fonds (Fogasa), Spānija) par JL prasījumu pret bijušo darba devēju saistībā ar viņa nepilna darba laika nodarbinātību, kas šī darba devēja maksātnespējas dēļ ir jāapmierina Fogasa.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 79/7
3 Saskaņā ar Direktīvas 79/7 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu tā attiecas uz tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā slimība, invaliditāte, vecums, nelaimes gadījumi darbā un arodslimības un bezdarbs.
4 Šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:
– sociālā nodrošinājuma sistēmu darbības apjomu un pieejas nosacījumiem,
– pienākumu veikt iemaksas un iemaksu aprēķināšanu,
– pabalstu aprēķināšanu, ietverot palielinājumus, kas maksājami attiecībā uz laulāto un par apgādājamiem, un nosacījumus, kas reglamentē termiņus, kuros ir tiesības uz pabalstiem, un to saglabāšanu.”
Pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu
5 1997. gada 6. jūnijā noslēgtajā pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ietverts pielikumā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvai 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto Pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV 1998, L 14, 9. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Direktīvu 98/23/EK (OV 1998, L 131, 10. lpp.), 4. klauzulas 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Attiecībā uz darba nosacījumiem, noteikumi, ko piemēro nepilna darba laika darba ņēmējiem, nav mazāk izdevīgi par tiem, kurus piemēro salīdzināmajiem pilna darba laika darba ņēmējiem, tāpēc vien, ka tie strādā nepilnu darba laiku, ja vien atšķirīgiem noteikumiem nav objektīva pamata.
2. Vajadzības gadījumā piemēro pro rata temporis principu.”
Direktīva 2006/54
6 Direktīvas 2006/54 1. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.
Tālab tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz:
[..]
b) darba nosacījumiem, tostarp darba samaksu;
[..].”
7 Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
b) “netieša diskriminācija”: ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai;
[..]
e) “darba samaksa”: parasta pamatalga vai minimālā alga, kā arī jebkāda cita atlīdzība naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs/-a par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja;
[..].”
8 Minētās direktīvas 4. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:
“Tieša un netieša dzimuma diskriminācija attiecībā uz visiem atlīdzības aspektiem un nosacījumiem par tādu pašu darbu vai par vienādas vērtības darbu ir likvidējama.”
Direktīva 2008/94/EK
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 2008, L 283, 36. lpp.) 3. un 7. apsvērums ir formulēts šādi:
“(3) Ir jāparedz darba ņēmēju aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši – lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, un lai tiem nodrošinātu aizsardzības minimumu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību Kopienā. Šim nolūkam dalībvalstīm vajadzētu izveidot iestādi, kas garantē attiecīgo darba ņēmēju prasījumu apmierināšanu attiecībā uz darba samaksu.
[..]
(7) Dalībvalstis var noteikt ierobežojumus garantiju iestāžu atbildībai, kam jābūt saderīgai ar direktīvas sociālajiem mērķiem, un var ņemt vērā atšķirības prasījumu līmeņos.”
10 Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu:
“Šī direktīva attiecas uz tām darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.”
11 Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:
“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.
Prasījumi, ko pārņem garantiju iestāde, ir neapmaksātie prasījumi par laikposmu pirms un/vai, attiecīgā gadījumā, pēc kāda noteikta datuma, ko nosaka dalībvalstis.”
12 Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstīm ir tiesības ierobežot 3. pantā minēto garantiju iestāžu atbildību.
2. Ja dalībvalstis izmanto 1. punktā minēto izvēli, tās nosaka laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei jāapmierina neapmaksātie prasījumi. Tomēr tas nevar būt īsāks par tādu laikposmu, kas aptver atlīdzību par pēdējiem trim darba attiecību mēnešiem pirms un/vai pēc 3. panta otrajā daļā minētā datuma.
Dalībvalstis var iekļaut šo trīs mēnešus ilgo mazāko laikposmu pārskata laikposmā ar ilgumu, kas nav mazāks par sešiem mēnešiem.
Dalībvalstis, kuru pārskata laikposms nav mazāks par 18 mēnešiem, var ierobežot to laikposmu, par kuru garantiju iestādes sedz neapmaksātos prasījumus, līdz astoņām nedēļām. Šādā gadījumā minimālā laikposma aprēķināšanai izmanto tos laikposmus, kas ir visizdevīgākie darba ņēmējam.
3. Dalībvalstis var noteikt augšējās robežas garantiju iestāžu maksājumiem. Šīs augšējās robežas nedrīkst būt zemākas par tādu līmeni, kas sociālā ziņā saderīgs ar šīs direktīvas sociālajiem mērķiem.
Ja notikusi šāda izvēle, tad dalībvalstis informē Komisiju par metodēm augstākās robežas noteikšanai.”
Spānijas tiesības
13 Ar 2015. gada 23. oktobra real decreto legislativo 2/2015 (Karaļa leģislatīvais dekrēts 2/2015) (2015. gada 24. oktobra BOE Nr. 255, 100224. lpp.) ir apstiprināts pārstrādātais Ley del Estatuto de los Trabajadores (Likums par darba ņēmēju statusu, turpmāk tekstā – “Darba likums”). Šī likuma 33. panta 1., 2. un 5. punkts ir formulēts šādi:
“1. “[Fogasa], kas ir Nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma ministrijai pakļauta neatkarīga iestāde un kam piešķirts juridiskas personas statuss un rīcībspēja savu mērķu īstenošanai, izmaksā darba ņēmējiem atalgojuma summu, kura viņiem nav samaksāta viņu darba devēja maksātnespējas vai bankrota gadījumā.
Šā punkta iepriekšējā daļā par atalgojumu uzskata summu, kas par tādu ir atzīta izlīgumā vai tiesas nolēmumā saskaņā ar visiem 26. panta 1. punktā paredzētajiem pamatiem, kā arī visus algas maksājumus, kas bija maksājumi atlaišanas no darba apstrīdēšanas procesā tiesību aktos paredzētajos gadījumos, ar noteikumu, ka [Fogasa] ne uz kāda pamata kopumā vai pa daļām neizmaksā summu, kas ir lielāka par to, kura iegūta, reizinot divkāršu dienas minimālo starpprofesiju atalgojumu, ieskaitot īpašu maksājumu proporcionālu daļu, ar to dienu skaitu, par kurām nav samaksāts atalgojums, nepārsniedzot 120 dienas.
2. [Fogasa] iepriekšējā punktā paredzētajos gadījumos darba ņēmējiem izmaksā pabalstus, kas noteikti spriedumā, rīkojumā, tiesas izlīgumā vai administratīvā lēmumā, saistībā ar atlaišanu vai līguma izbeigšanu atbilstoši šā likuma 50., 51. un 52. pantam vai saistībā ar līguma izbeigšanu atbilstoši 2003. gada 9. jūlija Bankrota likuma 22/2003 64. pantam, kā arī tiesību aktos paredzētajos gadījumos – pabalstus saistībā ar līgumu uz noteiktu laiku izbeigšanu. Visos gadījumos šī izmaksa nepārsniedz viena gada atalgojuma apmēru, ar noteikumu, ka dienas atalgojums, ko izmanto par aprēķinu bāzi, nepārsniedz divkāršu minimālo starpprofesiju atalgojumu, ieskaitot īpašu maksājumu proporcionālu daļu.
Atlīdzības apmēru, ko saskaņā ar šī likuma 50. pantu [Fogasa] izmaksā atlaišanas vai līguma izbeigšanas gadījumā, nosaka, par aprēķina bāzi izmantojot 30 dienas par katru nostrādāto gadu, un tas nevar pārsniegt iepriekšējā daļā noteikto maksimālo apmēru.
[..]
5. [Fogasa] tiek finansēts ar visu – gan valsts, gan privāto – darba devēju veiktajām iemaksām [..].
Iemaksu likmes nosaka valdība, balstoties uz algām, kuras tiek izmantotas kā pamats, lai aprēķinātu sociālā nodrošinājuma sistēmā veicamās iemaksas, kas ir paredzētas ar nodarbinātību, arodslimībām un bezdarbu saistītu risku segšanai.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14 JL no 2017. gada 27. septembra bija nodarbināts Construcción y Obra Pública Toletum SL (turpmāk tekstā – “attiecīgais uzņēmums”) par oficiantu saskaņā ar darba līgumu uz noteiktu laiku un nepilna laika darbā uz pusslodzi ar 20 stundu slodzi nedēļā. Viņš saņēma piemērojamajā darba koplīgumā noteikto atalgojumu.
15 2017. gada 26. decembrī attiecīgais uzņēmums slēdza iestādi, kurā strādāja JL. Tas arī atstāja savas telpas un zināmo galveno biroju.
16 JL cēla iesniedzējtiesā Juzgado de lo Social n o 41 de Madrid (Madrides Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 41, Spānija) prasību, ar ko apstrīdēja savu atlaišanu. Ar 2018. gada 11. jūnija spriedumu šī tiesa apmierināja minēto prasību, nospriežot, ka JL atlaišana un viņa darba līguma izbeigšana bija nelikumīga. Papildus šim paziņojumam tika atzītas tiesības saņemt kompensāciju 433,13 EUR, kā arī atalgojumu 6170,75 EUR apmērā par laikposmu no atlaišanas brīža līdz šī sprieduma pasludināšanas dienai.
17 Tā kā attiecīgais uzņēmums 2018. gada 20. decembrī tika atzīts par maksātnespējīgu, Fogasa bija solidāri jāuzņemas saistībā ar šo kompensāciju un atalgojumu radušies parādi atbilstoši Darba likuma 33. pantā paredzētajiem ierobežojumiem.
18 JL cēla iesniedzējtiesā pret Fogasa prasību par maksājumu, lai apstrīdētu summu, ko Fogasa bija nolēmis viņam samaksāt.
19 Iesniedzējtiesa apgalvo, ka Spānijas tiesas Darba likuma 33. panta 1. punktu interpretē tādējādi, ka, runājot par atalgojuma un kompensācijas izmaksu nepilna darba laika darba ņēmējiem, kura Fogasa ir jāveic uzņēmuma maksātnespējas gadījumā, šajā tiesību normā paredzētais maksimālais apmērs, kas atbilst divkāršam dienas minimālajam starpprofesiju atalgojumam (turpmāk tekstā – “MSA”), ir jāsamazina proporcionāli nepilna laika darba daļai salīdzinājumā ar parasto darba laiku, ko nostrādā pilna darba laika darba ņēmējs, veicot to pašu darbu.
20 Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādi interpretētas šīs tiesību normas dēļ nepilna darba laika darba ņēmējiem tiek piemērots divkāršs samazinājums. Pirmkārt, šī darba ņēmēja pamatalga jau esot samazināta darba nepilnā darba laika dēļ. Otrkārt, Fogasa atbildības mehānisma piemērošana izraisot vēl vienu samazinājumu, kad tiek aprēķināta summa, kas minētajam fondam ir jāsamaksā.
21 Iesniedzējtiesa uzskata, ka nepilna darba laika darba ņēmējiem šis divkāršais samazinājums ir īpaši neizdevīgs. Ciktāl Spānijā, kā tas izriet no 2019. gada 8. maija spriedumā Villar Láiz (C‑161/18, EU:C:2019:382) minētās statistikas, ievērojami lielāka daļa sieviešu nekā vīriešu ir nepilna darba laika darba ņēmēji, šī tiesa jautā, vai Darba likuma 33. panta piemērošana izraisa netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, kas ir pretrunā Direktīvai 79/7 un Direktīvai 2006/54.
22 Šajos apstākļos Juzgado de lo Social n o 41 de Madrid (Madrides Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 41) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts un [..] Direktīvas [2006/54] 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, saskaņā ar kuru attiecībā uz Fogasa atbildības apmēru pret nepilna darba laika darba ņēmēju tā iemaksu bāze, kas nepilnā darba laika dēļ ir samazināta, tiek vēlreiz samazināta, aprēķinot Fogasa atbildības apmēru saskaņā ar Darba likuma 33. pantu, otrreiz izmantojot nepilnā darba laika faktoru, salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmēju, ciktāl šis tiesiskais regulējums negatīvi ietekmē it īpaši darba ņēmējas, salīdzinot ar darba ņēmējiem vīriešiem?”
Par prejudiciālo jautājumu
Par pieņemamību
23 Spānijas valdība uzskata, ka uzdotais jautājums ir hipotētisks, tāpēc tas esot nepieņemams. Pirmkārt, iesniedzējtiesa neesot pierādījusi, ka, lai atrisinātu pamatlietu, ir nozīme iespējamai netiešai diskriminācijai pret darba ņēmējām sievietēm, ko ietverot attiecīgais tiesiskais regulējums, jo prasītājs pamatlietā ir darba ņēmējs vīrietis. Otrkārt, 2019. gada 8. maija spriedumā Villar Láiz (C‑161/18, EU:C:2019:382) minētajai statistikai, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, neesot nozīmes, lai izšķirtu šo strīdu, kura vairāki aspekti atšķiras no minētajā spriedumā aplūkotajiem.
24 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var noraidīt iesniedzējtiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai izņēmuma gadījumos, kad ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai vai spēkā esamības pārbaudei nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem, kā arī lai saprastu iemeslus, kuru dēļ valsts tiesa uzskata, ka tai ir vajadzīgas atbildes uz šiem jautājumiem tajā izskatāmā strīda izšķiršanai (spriedums, 2021. gada 2. februāris, Consob, C‑481/19, EU:C:2021:84, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Šajā gadījumā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma skaidri izriet, ka, pēc JL domām, Darba likuma 33. pantā, kā to interpretē valsts tiesas, pret viņu kā nepilna darba laika darba ņēmēju ir paredzēta nelabvēlīgāka attieksme. Šī iemesla dēļ ir jāuzskata, ka pamatlietas atrisinājumu var ietekmēt šo [tiesu] iespējamais lēmums nepiemērot minēto tiesību normu gadījumā, ja tajā būtu paredzēta diskriminācija dzimuma dēļ, uz ko attiecas prejudiciālais jautājums.
26 Otrkārt, jautājums par to, kādai statistikai ir nozīme, veicot pārbaudi attiecībā uz netiešas diskriminācijas esamību, neietekmē uzdotā jautājuma pieņemamību, bet tas attiecas uz lietas būtību.
27 No tā izriet, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.
Par lietas būtību
28 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa var, rīkojoties pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, jebkurā laikā lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
29 Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.
30 Vispirms jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, pat ja formāli iesniedzējtiesa ir ierobežojusi savus interpretācijas jautājumus tikai ar noteiktiem Savienības tiesību aspektiem, šāds apstāklis nav šķērslis tam, lai Tiesa sniegtu iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai minētā tiesa savos jautājumos ir vai nav uz tiem atsaukusies (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Santen, C‑673/18, EU:C:2020:531, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Lai arī uzdotajā jautājumā ir minēts Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkts, šajā gadījumā ir jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotais pabalsts, kas Fogasa ir jāizmaksā attiecīgajam darba ņēmējam un kas ir algas maksājumi, kurus nav veicis darba devējs maksātnespējas dēļ, neietilpst tiesību aktos noteiktajās sistēmās, kas nodrošina aizsardzību pret šīs direktīvas 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem riskiem, proti, slimību, invaliditāti, vecumu, nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām un bezdarbu. Tādējādi Direktīva 79/7 nav piemērojama tādai situācijai kā pamatlietā aplūkotā.
32 Savukārt šajā situācijā ir jāpiemēro Direktīva 2006/54, kas arī ir minēta šajā jautājumā. Proti, algas maksājumiem, kurus nodrošina Fogasa, ir piemērojams jēdziens “darba samaksa” šīs direktīvas 1. panta otrās daļas b) punkta un 2. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Tāpat šis jēdziens ir jāattiecina uz JL piešķirto atlaišanas pabalstu, kas arī ir jāizmaksā Fogasa, ciktāl no Darba likuma 33. panta 2. punkta izriet, ka šī pabalsta summu nosaka, pamatojoties uz darba laiku, kas nostrādāts pie bijušā darba devēja (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Praxair MRC, C‑486/18, EU:C:2019:379, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Lai gan Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punktā, kas minēts uzdotajā jautājumā, ir definēti šajā direktīvā lietotie jēdzieni “netieša diskriminācija” un “darba samaksa”, tās 4. pants ir tas, ar kuru ir paredzēts novērst tiešo vai netiešo dzimuma diskrimināciju attiecībā uz visiem atlīdzības aspektiem un nosacījumiem par tādu pašu darbu vai par vienādas vērtības darbu.
34 Tādēļ ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz neizmaksātā atalgojuma un kompensāciju samaksu, ko darba ņēmējiem veic atbildīgā valsts iestāde viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā, pilna darba laika darba ņēmējiem ir noteikts šī maksājuma maksimālais apmērs, kas nepilna darba laika darba ņēmējiem attiecīgi tiek samazināts atbilstoši viņu nostrādātajam darba laikam salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmēju nostrādāto darba laiku, ja šis samazinājums it īpaši skar sieviešu dzimuma darba ņēmējas.
35 Jānorāda, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2008/94 piemērošanas jomā. Proti, saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu tā ir piemērojama tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām. Būtu jāpiebilst, ka no minētās direktīvas 3. apsvēruma un 3. panta, skatot tos kopsakarā, izriet, ka dalībvalstīm ir jāizveido garantiju iestāde, kas apmierina šādus neapmaksātus prasījumus, tostarp izmaksā kompensāciju par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos. Šajā gadījumā Spānijas Karaliste saskaņā ar šo direktīvu izveidoja Fogasa kā garantiju iestādi.
36 Saskaņā ar Direktīvas 2008/94 7. apsvērumu un 4. panta 3. punkta pirmo daļu dalībvalstis var noteikt maksimālo apmēru garantiju iestāžu maksājumiem, ja vien tas nav zemāks par slieksni, kas ir saderīgs ar šīs direktīvas sociālajiem mērķiem. Tāpēc, neskarot šī nosacījuma ievērošanu – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – šķiet, ka Darba likuma 33. pantā noteiktais maksimālais apmērs maksājumiem, ar ko tiek apmierināti darba ņēmēju prasījumi, ir saderīgs ar šo direktīvu.
37 Tomēr, kā tas izriet no šī rīkojuma 32. un 33. punkta, ir jāpārbauda, vai šāda maksimālā apmēra piemērošana, it īpaši nepilna darba laika darba ņēmējiem, pamatlietā ir saderīga ar Direktīvu 2006/54 (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, INSS, C‑843/19, EU:C:2021:55, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Šajā ziņā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas vērtējums attiecībā uz netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ esamību ir balstīts uz divkāršu pieņēmumu, saskaņā ar kuru Darba likuma 33. pantā, kā to ir interpretējušas valsts tiesas, ir paredzēta nelabvēlīgāka attieksme pret nepilna darba laika darba ņēmēju grupu, kurā galvenokārt ir sieviešu dzimuma darba ņēmējas.
39 Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, tādam nepilna darba laika darba ņēmējam kā JL tiek piemērots Darba likuma 33. panta 1. punktā nesamaksātas algas maksājumiem paredzētais maksimālā apmēra samazinājums. Šis maksimālais apmērs pilna darba laika darba ņēmējiem ir divkāršs dienas MSA, savukārt nepilna darba laika darba ņēmējiem tas tiek proporcionāli samazināts, ņemot vērā šo pēdējo minēto darba laiku salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmēju, kas veic to pašu darbu, darba laiku.
40 Jānorāda, ka, neraugoties uz norādēm, kas šajā ziņā ir minētas iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojumā, nešķiet, ka saskaņā ar minēto regulējumu nepilna darba laika darba ņēmējiem tiktu piemērots “divkāršs” samazinājums, proti, papildus samazinātajai darba algai viņu darbības nepilna [laika] rakstura dēļ tiktu piemērots “jauns” Fogasa nodrošinātajam maksājumam noteikts maksimālā apmēra samazinājums. Proti, saskaņā ar Darba likuma 33. panta 1. punktu šis pēdējais minētais samazinājums tiek veikts, pamatojoties nevis uz nepilna darba laika darba ņēmēju samazināto darba algu, bet uz dienas MSA apmēru, ko reizina ar divi. Tāpēc papildu samazinājums nerodas, bet to nosaka tāpat kā nepilna darba laika darba ņēmēja atalgojumu, proti, ņemot vērā pēdējā minētā darba ņēmēja darba laiku.
41 Lai noskaidrotu, vai maksimālā apmēra samazinājums, kas noteikts nepilna darba laika darba ņēmējiem veicamajam maksājumam, ir jāuzskata par nelabvēlīgāku pēdējiem minētajiem salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmējiem un tādējādi, ņemot vērā iesniedzējtiesas nolēmumā izklāstītos apsvērumus, kas minēti šī rīkojuma 38. punktā, par, iespējams, nesaderīgu ar Direktīvu 2006/54, ir jāatgādina, ka Pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulas 1. punktā ir noteikts, ka, paredzot nodarbinātības nosacījumus, pret nepilna darba laika darba ņēmējiem nedrīkst būt nelabvēlīgāka attieksme nekā pret pilna darba laika darba ņēmējiem, kas ar viņiem ir salīdzināmi, tikai tāpēc, ka viņi strādā nepilnu darba laiku, ja vien šo atšķirīgo attieksmi neattaisno objektīvi iemesli.
42 Tomēr šī prasība par pilna darba laika darba ņēmēju un nepilna darba laika darba ņēmēju līdzvērtību attiecībā uz darba nosacījumiem ir paredzēta, neskarot atbilstīgu pro rata temporis principa piemērošanu saskaņā ar minētās 4. klauzulas 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 10. jūnijs, Bruno u.c., C‑395/08 un C‑396/08, EU:C:2010:329, 64. punkts).
43 Proti, nepilna darba laika darba ņēmēju faktiski veiktā darba apjoma ņemšana vērā salīdzinājumā ar darba apjomu, ko veicis pilna darba laika darba ņēmējs, ir objektīvs kritērijs Pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulas 1. punkta izpratnē, kas attaisno nepilna darba laika darba ņēmēja darba nosacījumu un tiesību proporcionālu samazinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 10. jūnijs, Bruno u.c., C‑395/08 un C‑396/08, EU:C:2010:329, 65. punkts, kā arī 2014. gada 5. novembris, Österreichischer Gewerkschaftsbund, C‑476/12, EU:C:2014:2332, 20. punkts).
44 Šajā ziņā Tiesa jau ir piemērojusi pro rata temporis principu pabalstiem saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām, kas noslēgtas attiecībā uz nepilnu darba laiku. Tādējādi tā ir nospriedusi, ka Savienības tiesībām nav pretrunā ne vecuma pensijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 23. oktobris, Schönheit un Becker, C‑4/02 un C‑5/02, EU:C:2003:583, 90. un 91. punkts), ne ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. aprīlis, Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, C‑486/08, EU:C:2010:215, 33. punkts), ne piemaksas par apgādībā esošu bērnu, kas jāmaksā darba devējam, aprēķins saskaņā ar šo principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Österreichischer Gewerkschaftsbund, C‑476/12, EU:C:2014:2332, 25. punkts).
45 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka, runājot par nepilna darba laika darba ņēmējiem, maksimālā apmēra korekcijas piemērošana Darba likuma 33. panta 1. punktā paredzētajam Fogasa nodrošinātajam maksājumam, kas atbilst nepilna darba laika darba ņēmēju veiktā darba procentuālajai attiecībai salīdzinājumā ar to pilna darba laika darba ņēmēju darba laiku, kas veic to pašu darbu, ir atbilstīga pro rata temporis principa piemērošana Pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulas 2. punkta izpratnē.
46 Proti, kā savos rakstveida apsvērumos norādījušas Spānijas valdība un Eiropas Komisija, minētā korekcija nodrošina tādu pašu maksimālo apmēru Fogasa maksājumam par nostrādāto stundu saistībā ar neapmaksātajiem prasījumiem un tādējādi veicina vienlīdzīgu attieksmi (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2015. gada 17. novembris, Plaza Bravo, C‑137/15, EU:C:2015:771, 28. punkts).
47 Šo secinājumu apstiprina apstāklis, ka saskaņā ar Darba likuma 33. panta 5. punktu Fogasa tiek finansēts no darba devēju veiktajām iemaksām, kuru likmi piemēro algām, pamatojoties uz kurām aprēķina iemaksas, kas ir paredzētas, lai finansētu riskus, uz kuriem attiecas valsts sociālā nodrošinājuma sistēma.
48 Ņemot vērā šos apsvērumus, pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums nav uzskatāms par tādu, kas izraisa nelabvēlīgāku attieksmi pret konkrētu darba ņēmēju grupu, šajā gadījumā pret tiem, kas strādā nepilnu darba laiku, un it īpaši pret sieviešu dzimuma darba ņēmējām. Tādējādi to nevar kvalificēt kā “netieši diskriminējošu pasākumu” Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta un 4. panta izpratnē.
49 Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz neizmaksātā atalgojuma un kompensāciju samaksu, ko darba ņēmējiem veic atbildīgā valsts iestāde viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā, pilna darba laika darba ņēmējiem ir noteikts šī maksājuma maksimālais apmērs, kas nepilna darba laika darba ņēmējiem tiek proporcionāli samazināts atbilstoši viņu nostrādātajam darba laikam salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmēju nostrādāto darba laiku.
Par tiesāšanās izdevumiem
50 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 2. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz neizmaksātā atalgojuma un kompensāciju samaksu, ko darba ņēmējiem veic atbildīgā valsts iestāde viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā, pilna darba laika darba ņēmējiem ir noteikts šī maksājuma maksimālais apmērs, kas nepilna darba laika darba ņēmējiem tiek proporcionāli samazināts atbilstoši viņu nostrādātajam darba laikam salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmēju nostrādāto darba laiku.
[Paraksti]