VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS
(apelācijas palāta)

2011. gada 18. jūlijā

Lieta T‑450/10 P

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Saprātīgs termiņš prasības par zaudējumu atlīdzību celšanai – Nokavējums – Daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets      Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 9. jūlija rīkojumu lietā F‑91/09 Marcuccio/Komisija un ar kuru tiek lūgts šo rīkojumu atcelt

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. Luigi Marcuccio sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina tos, kas šajā instancē radušies Eiropas Komisijai.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē – Iesniegšanas termiņš – Saprātīgs termiņš

(LESD 270. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtējuma kritēriji – Civildienesta tiesas rīcības brīvība – Juridiskā kvalifikācija

(Tiesas Statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants)

1.      Strīds starp ierēdni un iestādi, no kuras viņš ir vai bija atkarīgs, kura mērķis ir panākt zaudējumu atlīdzību, ja tā pamatā ir darba attiecības, kas saista ieinteresēto personu un iestādi, ietilpst LESD 270. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā, tādējādi tas neietilpst Tiesas Statūtu 46. panta piemērošanas jomā.

Tas, ka LESD 270. pantā un Civildienesta noteikumu 90. pantā nav noteikts nekāds termiņš, kādā ir jāiesniedz prasība atlīdzināt zaudējumus, nepadara par nelikumīgu prasību par saprātīgu termiņu šāda lūguma iesniegšanai. Šīs tiesību normas prasībai atlīdzināt zaudējumus ir jāpiemēro, ievērojot tādus vispārējos Eiropas Savienības tiesību principus kā tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus. Atbilstoša tiesiskā regulējuma neesamības gadījumā šie vispārējie tiesību principi nepieļauj, ka iestādes un fiziskas vai juridiskas personas var rīkoties bez jebkāda ierobežojuma laikā, tādējādi riskējot apdraudēt jau radušos juridisko situāciju stabilitāti, un prasa, lai tiktu ievērots saprātīgs termiņš. Tādējādi tas, ka pēc saprātīga termiņa beigām tiek apšaubīts fakts, kas izraisījis zaudējumus, kurus radījusi Eiropas iestāde attiecībās ar saviem darbiniekiem, ietekmē minētās iestādes un tās darbinieku tiesisko attiecību noteiktību un Savienības budžetam rada izdevumus, kas ir saistīti ar laika ziņā pārāk attālinātu zaudējumus radošo apstākli. Tādējādi tiesiskās drošības princips paredz, ka darbiniekiem savas prasības par zaudējumu atlīdzību ir jāiesniedz saprātīgā termiņā pēc tam, kad ir radušies zaudējumi, ko viņiem ir nodarījusi Eiropas iestāde attiecībās ar saviem darbiniekiem.

Šajā ziņā Tiesas Statūtu 46. pantā paredzēto norādi uz termiņu var uzskatīt par maksimālo termiņu. Tomēr ar to, ka lūgums ir iesniegts piecu gadu laikā, skaitot no brīža, kad ieinteresētā persona ir uzzinājusi par situāciju, par kuru viņa sūdzas, nepietiek, lai uzskatītu, ka minētais lūgums ir iesniegts saprātīgā termiņā.

(skat. 24.–27. un 29. punktu)

Atsauces: Vispārējā tiesa, 2004. gada 5. oktobris, T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, Krājums, II‑3315. lpp., 59. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 62. punkts; 2009. gada 26. jūnijs, T‑114/08 P Marcuccio/Komisija, Krājums, II‑381. lpp., 12. un 25. punkts un tajos minētā judikatūra.

2.      Prasības celšanai termiņa noteikšana ir tiesību jautājums, un, ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav paredzēts termiņš, kādā celt prasību atlīdzināt zaudējumus, kas izriet no darba attiecībām starp ierēdni un iestādi, no kuras viņš ir atkarīgs, minētais lūgums ir jāiesniedz saprātīgā termiņā, skaitot no brīža, kad ierēdnis ir uzzinājis par situāciju, par kuru viņš sūdzas, ko nosaka, ņemot vērā lietas apstākļus. Šajā ziņā, ja Civildienesta tiesa konstatē un novērtē attiecīgos faktus, izņemot faktu sagrozīšanas gadījumu, tā pēc tam tos juridiski kvalificē, ņemot vērā saprātīga termiņa ievērošanas principu, ko Vispārējā tiesa var pārbaudīt. Katrā ziņā norādi uz Tiesas Statūtu 46. pantā paredzēto termiņu orientējoši var uzskatīt par maksimālo termiņu.

(skat. 28., 29. un 31. punktu)

Atsauce: Vispārējā tiesa, 2009. gada 26. jūnijs, T‑114/08 P Marcuccio/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑53. un II‑B‑1‑313. lpp., 25. un 27. punkts un tajos minētā judikatūra.