Prasība, kas celta 2010. gada 2. septembrī - Duravit u.c./Komisija
(lieta T-364/10)
Tiesvedības valoda - vācu
Lietas dalībnieki
Prasītājas: Duravit AG (Hornberg, Vācija), Duravit SA (Bischwiller, Francija) un Duravit BeLux BVBA (Overijse, Beļģija) (pārstāvji - R. Bechtold, U. Soltész un C. von Köckritz, advokāti)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītāju prasījumi:
atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmuma C(2010) 4185, galīgā redakcijā, lietā COMP/39092 - vannas istabu iekārtas 1. panta 1. punktu un 2. un 3. pantu atbilstoši LESD 263. pantam, ciktāl tas attiecas uz prasītājam;
pakārtoti, samazināt Lēmuma 2. panta 9. punktā prasītājām uzlikto naudas sodu;
atbilstoši Tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasītājas vēršas pret Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmumu C(2010) 4185, galīgā redakcijā, lietā COMP/39092 - vannas istabu iekārtas. Apstrīdētajā lēmumā prasītājām un citiem uzņēmumiem tika uzlikts naudas sods sakarā ar LESD 101. panta, ka arī EEZ līguma 53. panta pārkāpumu. Prasītājas pēc Komisijas uzskata ir bijušas turpinātas vienošanās vai saskaņotas darbības vannas istabu iekārtu sektorā Beļģijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē un Austrijā dalībnieces.
Savu prasību prasītājas pamato ar deviņiem prasības pamatiem.
Pirmajā prasības pamatā atbildētājai tiek pārmests, ka tā nav uzrādījusi pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka prasītājas ir bijušas vienošanās par cenām vai citas konkurencei pretējas darbības dalībnieces. Komisija nav ievērojusi pierādīšanas pienākumu un prasības, kādas ir attiecībā uz LESD 101. panta pārkāpuma pierādīšanu, un procedūrā Komisijā uzlikusi prasītājām pārmērīgu pierādīšanas pienākumu.
Otrajā prasības pamatā prasītājas apgalvo, ka piedalīšanās produktu aptverošas Vācijas jumta organizācijas apgalvotajā "aizliegtas vienošanās sanāksmē" dēļ Komisija ir paredzējusi prasītājām atbildību par kopēju pārkāpumu attiecībā uz visiem produktiem, nepierādot tās piedalīšanos norunās par visiem produktiem. Attiecībā uz minēto, prasītājas apgalvo, ka Komisija Vācijas jumta organizācijā nepareizi un pārsteidzīgi, neievērojot konkrētos saimnieciskos un juridiskos apstākļus, ir kvalificējusi diskusijas par mērķtiecīgu konkurences ierobežojumu.
Turpinot prasītājas kā trešo prasības pamatu izvirza, ka Komisija nav pierādījusi konkurences pārkāpumus Vācijas sanitārās keramikas tirgū. Prasītājas šajā sakarā iebilst, ka Komisija diskusijas Vācijas keramikas profesionālajā organizācijā ir kļūdaini klasificējusi par vienošanos par cenām un mērķtiecīgu konkurences ierobežojumu un ka tā, izdarot nepieļaujamus apsūdzošus secinājumus no acīmredzami neatbilstošiem pierādījumiem, ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesvedību.
Kā ceturto prasības pamatu prasītājas apgalvo, ka tās nav bijušas vienošanās par cenām Francijā vai Beļģija dalībnieces. Pēc prasītāju uzskata Komisija ir nepareizi klasificējusi diskusijas Beļģijas un Francijas keramikas organizācijās par vienošanos par cenām, kā arī ir nepareizi novērtējusi apgalvoto pārkāpumu ilgumu un tādējādi nepareizi piemērojusi LESD 101. pantu.
Piektajā prasības pamatā prasītājas apgalvo, ka Komisija norises armatūras, dušas nodalījumu un keramikas tirgū ir nepareizi kvalificējusi par vienotu un turpinātu pārkāpumu un tādējādi ir nepareizi piemērojusi LESD 101. pantu. Prasītājas šajā sakarā iebilst, ka nav izpildīti judikatūrā izstrādātie kritēriji, lai pieņemtu, ka pastāv vienots un turpināts pārkāpums.
Kā sesto prasības pamatu prasītājas apgalvo, ka ar procedūras pārmērīgo ilgumu un, nomainot visas personas Komisijas iekšienē, kas piedalījās lēmuma pieņemšanā, pēc mutiskas uzklausīšanas, Komisija ir lēmumu ietekmējošā veidā pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību un to tiesības uz noklausīšanos atbilstoši Regulas (EK) Nr. 773/2004
1 12. un 14. pantam.
Septītā prasības pamata ietvaros prasītājas apgalvo, ka Komisija ir nepareizi pamatojusi naudas soda aprēķinu ar Naudas soda aprēķināšanas pamatnostādnēm
2, jo šīs pamatnostādnes nav spēka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā attiecībā uz LESD 290. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1.punkta pārkāpumu.
Kā astoto prasības pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini aprēķinājusi soda naudu, jo Komisija nav ņēmusi vērā, ka apgalvotais prasītāju nodarījums ir mazāk smags, bet ir vienādi novērtējusi pārkāpuma smagumu visiem iesaistītajiem uzņēmumiem. Pēc prasītāju uzskata tas ir pretrunā personīgās atbildības principam.
Visbeidzot, devītā prasības pamata ietvaros tiek iebilsts, ka uzliktā naudas soda apmērs ir pretrunā samērīguma un vienādas attieksmes principam, jo prasītājas neesot piedalījušās nopietnākajos konkurences pārkāpumos.
____________1 - Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regula (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.).2 - Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.).