TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2023. gada 9. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Jurisdikcija patērētāju līgumu jomā – Jēdziens “patērētājs” – Tādas personas uzvedība, kura atsaucas uz patērētāja statusu, kas otrai līgumslēdzējai pusei var radīt iespaidu, ka tā darbojas profesionālā nolūkā
Lietā C‑177/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa, Austrija) iesniegusi ar 2022. gada 24. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 8. martā, tiesvedībā
JA
pret
Wurth Automotive GmbH,
TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja L. S. Rosi [L. S. Rossi], tiesneši Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei] (referente),
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– JA vārdā – B. Heim, Rechtsanwalt,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un M. Wasmeier, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 17. un 18. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp JA, Austrijas valstspiederīgo, un Wurth Automotive GmbH, saskaņā ar Vācijas tiesībām reģistrētu sabiedrību, par Austrijas tiesu jurisdikciju lemt par prasību atlīdzināt zaudējumus par slēptiem bojājumiem automašīnai, pamatojoties uz pirkuma līgumu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punktā, kas ir ietverts II nodaļas “Jurisdikcija” 4. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem”, ir paredzēts:
“Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 6. pantu un 7. panta 5. punktu, ja:
a) tas ir līgums par preču iegādi ar nomaksu pa daļām;
b) tas ir līgums par aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai par jebkāda cita veida kredītu, kas izsniegts, lai finansētu preču iegādi; vai
c) visos citos gadījumos – līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā citā veidā vērš šādas darbības uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz minēto dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.”
4 Saskaņā ar šīs regulas 18. panta 1. punktu:
“Patērētājs var celt prasību pret otru līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai arī, neatkarīgi no otras līgumslēdzējas puses domicila vietas, patērētāja domicila vietas tiesās.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
5 Prasītāja pamatlietā, kuras dzīvesbiedrs ir automašīnu tirgotājs un tiešsaistes automašīnu tirdzniecības platformas vadītājs (turpmāk tekstā – “dzīvesbiedrs”), šīs platformas vietnē bija norādīta kā grafikas un tīmekļvietnes dizainere, bet faktiski pamatlietas faktisko apstākļu rašanās brīdī šo darbību neveica.
6 Pēc lūguma, ar ko prasītāja pamatlietā bija izteikusi vēlmi iegādāties automašīnu, dzīvesbiedrs veica meklēšanu un sazinājās ar atbildētāju pamatlietā, 2019. gada 11. martā nosūtot viņai elektroniskā pasta vēstuli no savas darba elektroniskā pasta adreses, kurā viņš norādīja cenas piedāvājumu pirkumam, kam tiek uzlikts nodoklis atbilstoši peļņas daļas režīmam, ar pirmo reģistrāciju Vācijā un maksājumu skaidrā naudā. Tajā bija minēts, ka pirkuma līgums ir jānoslēdz prasītājas pamatlietā vārdā. Notika arī telefoniska saziņa starp dzīvesbiedru un atbildētājas pamatlietā darbinieku, bet tās saturu nebija iespējams pietiekami juridiski pierādīt.
7 Atbildētāja pamatlietā pa elektronisko pastu nosūtīja dzīvesbiedram pirkuma līgumu, kurā kā pircējs bija norādīta “sabiedrība JA” un kurā bija ietverta sadaļa “Speciāla vienošanās: darījums ar tirgotāju/bez atpakaļpieņemšanas un bez garantijas/piegāde tikai pēc naudas saņemšanas [..]”.
8 Prasītāja pamatlietā parakstīja šo līgumu un tā norādes neapstrīdēja. Pēc tam dzīvesbiedrs pa elektronisko pastu nosūtīja līgumu atbildētājai pamatlietā un 2019. gada 13. martā saņēma no tās transportlīdzekli.
9 Šajā gadījumā izrakstītajā rēķinā bija norādīts, ka “[Pievienotās vērtības nodokli (PVN)] nav iespējams norādīt – [Umsatzsteuergesetz (Pievienotās vērtības nodokļa likuma) 25.a pants]”. Tādējādi, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, atbildētājas pamatlietā datorsistēmā īpašas vienošanās netiek piedāvātas automātiski, bet pārdevējam tās ir jānorāda pirkuma līgumā. Attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ar privātpersonām, izmantotās uzrunas formas ir “Kungs/Kundze”. Šajos līgumos ir ietverta arī garantijas klauzula uz vienu gadu.
10 Attiecīgais transportlīdzeklis tika reģistrēts uz prasītājas pamatlietā vārda. Dažas nedēļas vēlāk dzīvesbiedrs jautāja atbildētājai pamatlietā, vai izsniegtajā rēķinā ir iespējams norādīt PVN summu, un šis lūgums viņam tika atteikts.
11 Konstatējusi, ka šim transportlīdzeklim ir slēpti bojājumi, prasītāja pamatlietā, pamatodamās uz Regulas Nr. 1215/2012 17. pantu, cēla prasību Bezirksgericht Salzburg (Zalcburgas pirmās instances tiesa, Austrija) ar lūgumu piespriest atbildētājai pamatlietā samaksāt 3257,52 EUR saskaņā ar tiesībām uz garantiju. Prasības pamatojumam prasītāja pamatlietā apgalvoja, ka šajā gadījumā viņa ir noslēgusi pirkuma līgumu kā patērētāja un ka atbildētāja pamatlietā ir veikusi savu komercdarbību vai profesionālo darbību Austrijā Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
12 Atbildētāja pamatlietā izvirzīja iebildi par šīs tiesas jurisdikcijas neesamību un apstrīdēja arī šīs prasības pamatotību. Saskaņā ar tās apgalvojumiem pirkuma līgums pamatlietā ir darījums starp profesionāļiem, un tas izrietot no norādēm sadaļā “Īpašie noteikumi”, pārdošanas cenas, kuras summa tika noteikta, ņemot vērā nodokļa uzlikšanu atbilstoši peļņas daļas režīmam un prasītājas pamatlietā paredzēto PVN priekšnodokļa atskaitījuma izmantošanu. Tālab atbildētājas pamatlietā ieskatā izskatīt pamatlietu esot Vācijas tiesu kompetencē.
13 Ar 2021. gada 19. oktobra rīkojumu Bezirksgericht Salzburg (Zalcburgas pirmās instances tiesa) konstatēja, ka tai nav starptautiskas jurisdikcijas izskatīt pamatlietu. Šīs tiesas ieskatā, lai gan prasītāja pamatlietā faktiski nav uzņēmējs, parakstīdama pirkuma līgumu un iesaistīdama dzīvesbiedru attiecībās ar atbildētāju pamatlietā, tā radīja iespaidu, ka rīkojas kā uzņēmējs. Tādējādi atbildētājai pamatlietā bija tiesības paļauties, ka līgums tiek slēgts starp profesionāļiem, un šī iemesla dēļ Regulas Nr. 1215/2012 17. panta piemērošanas nosacījumi netika izpildīti.
14 Prasītāja pamatlietā cēla prasību par šo rīkojumu Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa, Austrija), proti, iesniedzējtiesā.
15 Šī tiesa norāda, ka šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka atbildētāja pamatlietā, kuras juridiskā adrese ir Vācijā, savu komercdarbību ir veikusi arī Austrijā Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, jo strīds ir tikai par to, vai prasītāja pamatlietā, noslēgdama pirkuma līgumu ar atbildētāju pamatlietā, ir rīkojusies kā patērētāja.
16 Šajā ziņā minētā tiesa norāda – lai gan prasītāja pamatlietā apgalvo, ka ir noslēgusi šo līgumu kā privātpersona, kura strādā algotu darbu, no pirmās instances tiesas apsvērumiem izriet, ka nav izslēgts, ka viņa ir strādājusi kā pašnodarbināta persona grafikas un tīmekļvietnes dizaineres profesijā. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa vaicā, vai šāda situācija, kad fakts nav pietiekami pierādīts, varētu radīt kaitējumu prasītājai pamatlietā.
17 Šīs tiesas ieskatā – pat ja tiktu atzīts, ka prasītāja pamatlietā attiecīgo transportlīdzekli ir iegādājusies privātiem mērķiem, atliek noskaidrot, vai šo apstākli ir identificējusi arī atbildētāja pamatlietā.
18 Visbeidzot, minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai vispārējā izvērtējumā, kas tai būtu jāveic, lai noteiktu, vai prasītāja pamatlietā ir noslēgusi pamatlietā aplūkoto līgumu kā patērētāja, varētu būt kāda nozīme citiem konkrētiem lietas apstākļiem, proti, tam, ka prasītāja pamatlietā līguma slēgšanai nepieciešamo darbību veikšanai izmantoja automašīnu tirgotāja pakalpojumus, apstāklim, ka 2019. gada augustā prasītāja pamatlietā transportlīdzekli pārdeva tālāk ar peļņu, vai tam, ka rēķinā nebija norādes par PVN. Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām atsevišķas PVN norādes neesamība rēķinā var būt gan pārdošanas darījumā ar uzņēmēju, gan pārdošanas darījumā ar privātpersonu.
19 Šajos apstākļos Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai novērtējums par to, vai prasītāja ir uzskatāma par patērētāju Regulas [Nr. 1215/2012] 17. un 18. panta izpratnē, ir atkarīgs no tā:
a) vai pirkuma līguma noslēgšanas brīdī un uzreiz pēc tam prasītāja strādāja tiesvedības vajadzībām norādītajā grafikas un tīmekļvietnes dizaineres profesijā tikai kā algota darbiniece vai tomēr – vismaz daļēji – arī kā pašnodarbināta persona un
b) kādam nolūkam prasītāja iegādājās transportlīdzekli, proti, tikai personīgai lietošanai savām vajadzībām vai arī saistībā ar pašreizēju vai turpmāku profesionālo vai saimniecisko darbību vai tās mērķi?
2) Vai prasītājas patērētājas statusu nevar izmantot jau tādēļ vien, ka 2019. gada augustā viņa šo vieglo automašīnu pārdeva tālāk, un vai tas ir atkarīgs no rezultātā gūtās peļņas?
3) Vai patērētājas statusu prasītājai nevar atzīt jau tādēļ vien, ka viņa ir parakstījusi atbildētājas iepriekš sagatavotu pirkuma līgumu, kura veidlapā ir norādīts pircēja apzīmējums “uzņēmums” un kurā sadaļā ar mazākiem burtiem rakstītu virsrakstu “Īpašie noteikumi” ir minēts “darījums ar tirgotāju/bez atpakaļpieņemšanas un bez garantijas/piegāde tikai pēc naudas saņemšanas”, pret ko viņa nav iebildusi un nav norādījusi uz patērētājas statusu?
4) Vai uz prasītāju ir attiecināmas darbības, kuras veicis viņas [dzīvesbiedrs], kas, būdams automašīnu tirgotājs, organizēja šo pirkuma darījumu, un no kurām atbildētāja pamatoti varēja izsecināt, ka prasītājai ir uzņēmējas statuss?
5) Vai, novērtējot vai prasītājai ir patērētājas statuss, viņai nelabvēlīgi ir interpretējams tas, ka pirmās instances tiesai nebija iespējams noskaidrot, kādēļ rakstveidā sagatavotais pirkuma līgums no sākotnējā prasītājas [dzīvesbiedra] piedāvājuma atšķiras pircējas apzīmējuma ziņā un to, kas šajā sakarā tika apspriests telefonsarunās starp prasītājas dzīvesbiedru un atbildētājas nodarbinātu pārdevēju?
6) Vai, novērtējot to, vai prasītājai ir patērētājas statuss, nozīme ir tam, ka prasītājas [dzīvesbiedrs] dažas nedēļas pēc transportlīdzekļa saņemšanas telefoniski vērsās pie atbildētājas ar jautājumu, vai ir iespējams atsevišķi norādīt pievienotās vērtības nodokli?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
20 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, lai noteiktu, vai personu, kas ir noslēgusi līgumu, uz kuru attiecas šīs tiesību normas c) apakšpunkts, var kvalificēt kā “patērētāju” minētās tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā šī līguma noslēgšanas pašreizējie vai nākotnes mērķi, kā arī šīs personas veiktās darbības algotais vai pašnodarbinātais raksturs.
21 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļā ietvertie jurisdikcijas noteikumi ir atkāpe gan no vispārējās normas par jurisdikciju, kas paredzēta šīs regulas 4. panta 1. punktā, kurā jurisdikcija ir paredzēta tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir atbildētāja domicils, gan no īpašās jurisdikcijas normas saistībā ar līgumiem, kas ir paredzēta šīs pašas regulas 7. panta 1. punktā un saskaņā ar kuru kompetentā tiesa ir tā, kas atrodas vietā, kur prasības pamatā esošā saistība ir izpildīta vai ir jāizpilda (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, Schrems, C‑498/16, EU:C:2018:37, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Tālab jēdziens “patērētājs” Regulas Nr. 1215/2012 17. un 18. panta izpratnē ir interpretējams šauri, atsaucoties uz šīs personas pozīciju konkrētā līgumā, ņemot vērā tā raksturu un mērķi, nevis pašas personas subjektīvo situāciju, jo viena un tā pati persona zināmos darījumos var tikt uzskatīta par patērētāju, bet citos darījumos – par uzņēmēju (spriedums, 2019. gada 14. februāris, Milivojević, C‑630/17, EU:C:2019:123, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Tikai uz tādiem līgumiem, kas ir noslēgti ārpus un neatkarīgi no jebkādas profesionālās darbības vai mērķa un vienīgi ar nolūku apmierināt privātā patērētāja paša vajadzības, attiecas minētajā regulā paredzētais īpašais režīms patērētāja kā vājākās puses aizsardzībai, bet tāda līguma gadījumā, kas ir noslēgts profesionālās darbības mērķiem, šāda aizsardzība nav pamatota, pat ja tā ir paredzēta nākotnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. februāris, Milivojević, C‑630/17, EU:C:2019:123, 88. un 89. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
24 No tā izriet, ka Regulas Nr. 1215/2012 17.–19. pantā paredzētie īpašie jurisdikcijas noteikumi principā ir piemērojami vienīgi tādā gadījumā, kurā līgums starp pusēm ir ticis slēgts, lai attiecīgo preci vai pakalpojumu lietotu neprofesionālā nolūkā (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Petruchová, C‑208/18, EU:C:2019:825, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Runājot konkrētāk par personu, kas noslēdz līgumu ar divkāršu mērķi, lai preci vai pakalpojumu izmantotu daļēji saistībā ar savu profesionālo darbību un daļēji – privātiem mērķiem, Tiesa uzskatīja, ka tai minētie jurisdikcijas noteikumi varētu būt piemērojami tikai gadījumā, kad minētā līguma saikne ar šīs personas profesionālo darbību ir tik niecīga, ka tā kļūst nenozīmīga, un tādējādi tai ir tikai nebūtiska loma tā darījuma kontekstā kopumā, saistībā ar kuru šis līgums ir noslēgts (spriedums, 2019. gada 14. februāris, Milivojević, C‑630/17, EU:C:2019:123, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Attiecībā uz profesionālās darbības, ko veic persona, kura atsaucas uz patērētāja statusu, raksturu Tiesa ir nospriedusi, ka nekāda nošķiršana atkarībā no tā, vai profesionālā darbība ir pašnodarbinātas personas darbība vai algots darbs, neizriet no šīs judikatūras, saskaņā ar kuru ir jānoskaidro tikai tas, vai līgums ir noslēgts ārpus un neatkarīgi no jebkādas profesionālās darbības vai mērķa; tādējādi algots darbs ietilpst jēdzienā “profesionālā darbība” Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, ROI Land Investments, C‑604/20, EU:C:2022:807, 54. un 55. punkts).
27 No šīs judikatūras izriet, ka patērētāja statuss šīs tiesību normas izpratnē ir atkarīgs no attiecīgā līguma noslēgšanas profesionālā vai privātā mērķa. Proti, persona, kas ir noslēgusi līgumu, ir jāklasificē kā patērētājs, ja līguma noslēgšana nav saistīta ar tās profesionālo darbību, vai – līguma ar divkāršu mērķi gadījumā – daļēji profesionāla un daļēji privāta nolūka gadījumā, ja profesionālā izmantošana ir nenozīmīga visas darbības kontekstā. Savukārt, veicot šādu kvalifikāciju, nav nozīmes tam, kāds ir personas, kura atsaucas uz patērētāja statusu, veiktās profesionālās darbības raksturs.
28 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai personu, kas ir noslēgusi līgumu, uz kuru attiecas šīs tiesību normas c) apakšpunkts, var kvalificēt kā “patērētāju” minētās tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā šī līguma noslēgšanas pašreizējie vai nākotnes mērķi, neatkarīgi no tā, vai šī persona ir darbojusies kā algots darbinieks vai pašnodarbinātais.
Par otro, trešo, ceturto un sesto jautājumu
29 Ar otro, trešo, ceturto jautājumu un sesto jautājumu, kas ir jāizskata kopsakarā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai personu, kas ir noslēgusi līgumu, uz kuru attiecas šīs tiesību normas c) apakšpunkts, var kvalificēt kā “patērētāju” minētās tiesību normas izpratnē, var ņemt vērā iespaidu, ko šīs personas uzvedība rada otrai līgumslēdzējai pusei, kas tostarp izpaužas tādējādi, ka persona, kura atsaucas uz patērētāja statusu, nav reaģējusi uz līguma noteikumiem, kuros tā ir norādīta kā uzņēmēja, vai tas, ka tā šo līgumu ir noslēgusi caur starpnieku, kurš darbojas kā profesionālis jomā, uz kuru attiecas minētais līgums, un kurš pēc šī paša līguma noslēgšanas ir jautājis otrai pusei par iespēju attiecīgajā rēķinā norādīt PVN, vai tas, ka tā drīz pēc līguma noslēgšanas ir pārdevusi preci, kas ir pirkuma priekšmets, un, iespējams, ir guvusi peļņu.
30 Šajā ziņā jānorāda, ka no atbildes, kas sniegta uz pirmo jautājumu, izriet, ka, analizējot jēdzienu “patērētājs” Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta izpratnē, valsts tiesai ir jānosaka mērķi, kādus vēlas sasniegt persona, kura atsaucas uz šo statusu, kad tā slēdz līgumu, un, ja šim līgumam ir divkāršs mērķis, ir jāizvērtē, vai šis līgums ir paredzēts, lai ievērojamā apmērā apmierinātu vai nu no attiecīgās personas profesionālās darbības izrietošās, vai arī privātās vajadzības.
31 Šajā ziņā šai tiesai vispirms ir jābalstās uz pierādījumiem, kas objektīvi izriet no lietas materiāliem, un tādējādi, ja šī informācija ir pietiekama, lai ļautu tiesai iezīmēt līguma mērķi, nebūs nepieciešams noskaidrot, vai otra līgumslēdzēja puse varēja zināt par preces lietojumu profesionālām vai privātām vajadzībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Gruber, C‑464/01, EU:C:2005:32, 48. un 49. punkts).
32 Tomēr, ja šī informācija nav pietiekama, minētā tiesa var arī izvērtēt, vai iespējamais patērētājs ar savu uzvedību otrai līgumslēdzējai pusei faktiski ir radījis iespaidu, ka viņš darbojas profesionālos nolūkos, un tādēļ otra līgumslēdzēja puse pamatoti nav varējusi atstāt bez ievērības aplūkotās darbības neprofesionālo mērķi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Gruber, C‑464/01, EU:C:2005:32, 51. punkts).
33 Tā tas būtu, piemēram, tad, ja persona bez precizējumiem pasūtinātu profesionālajā darbībā izmantojamas preces un šim nolūkam izmantotu veidlapu ar uzņēmuma rekvizītiem, saņemtu preces uz uzņēmuma adresi vai minētu iespēju atgūt PVN (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Gruber, C‑464/01, EU:C:2005:32, 52. punkts).
34 Šādā gadījumā īpašie noteikumi par jurisdikciju patērētāju līgumos, kas paredzēti Regulas Nr. 1215/2012 17. un 18. pantā, nebūtu piemērojami pat tad, ja līgums ka tāds nekalpotu nozīmīgam profesionālam mērķim un šī persona būtu uzskatāma par tādu, kas ir atteikusies no minētajos pantos paredzētās aizsardzības, ņemot vērā iespaidu, kādu tā radījusi otrai līgumslēdzējai pusei, kas darbojas labā ticībā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Gruber, C‑464/01, EU:C:2005:32, 53. punkts).
35 No šīs judikatūras izriet, ka iespaidu, kādu otrai līgumslēdzējai pusei rada tās personas uzvedība, kura pastāv uz “patērētāja” statusu Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta izpratnē, var ņemt vērā, lai konstatētu, vai šai personai ir piemērojama šīs regulas 4. iedaļā paredzētā procesuālā aizsardzība.
36 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai – lai prasītāju pamatlietā atzītu kā patērētāju – ir nozīme noteiktiem faktiskiem apstākļiem, proti, tam, ka tā nav reaģējusi uz līguma noteikumiem, kuros tā ir norādīta kā uzņēmēja, par tās dzīvesbiedra, kurš pats ir automašīnu tirgotājs, iesaisti sarunās par šo līgumu, kurš pēc minētā līguma parakstīšanas ir jautājis atbildētājai pamatlietā par iespēju norādīt PVN attiecīgajā rēķinā, vai arī tam, ka neilgi pēc attiecīgā pirkuma līguma noslēgšanas transportlīdzeklis tika pārdots un, iespējams, tika gūta peļņa.
37 Šajā ziņā vispirms ir jāprecizē, ka tikai šai tiesai, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, tostarp atbildētājas pamatlietā labticību, ir jānosaka, vai prasītāja pamatlietā ar savu uzvedību ir radījusi iespaidu, ka tā ir rīkojusies profesionālos nolūkos. Minētajai tiesai, veicot pārbaudi, ir jāņem vērā visi ar līguma slēgšanu saistītie apstākļi, un arī vēlāk iestājušies apstākļi var būt būtiski, ja vien tie apstiprina šo pārbaudi.
38 Konkrētāk, attiecībā uz to, ka prasītāja pamatlietā nereaģēja uz līguma noteikumiem, kuros tā bija norādīta kā uzņēmējs, ir jānorāda, ka šāds apstāklis, ar kuru turklāt varētu izskaidrot veidu, kādā atbildētāja pamatlietā ir sagatavojusi līgumu, kā tāds nav noteicošs, lai uz prasītāju pamatlietā neattiecinātu ar Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punktā paredzēto jurisdikcijas noteikumu piešķirtās priekšrocības. Tomēr, ja to apstiprina cita informācija, šāda nerīkošanās varētu liecināt par to, ka prasītājas pamatlietā uzvedība varēja radīt iespaidu otrai līgumslēdzējai pusei, ka atbildētāja pamatlietā ir rīkojusies profesionālos nolūkos.
39 Tādējādi starpnieka, kurš pats ir automašīnu tirgotājs, iesaistei līguma slēgšanas sarunās un tam, ka neilgi pēc šī līguma noslēgšanas viņš jautāja par iespēju norādīt PVN šajā sakarā izrakstītajā rēķinā, var būt nozīme iesniedzējtiesas veiktās pārbaudes nolūkā. Šajā ziņā šai tiesai būtu jāņem vērā arī Vācijas PVN režīma īpašās iezīmes, jo no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet – fakts, ka rēķinā PVN nav norādīts atsevišķi, saskaņā ar Vācijas tiesībām var būt sastopams gan pārdošanas darījumā ar uzņēmēju, gan pārdošanas darījumā ar privātpersonu.
40 Savukārt attiecībā uz preces, kas ir pirkuma priekšmets, tālākpārdošanu un iespējamo peļņu, ko tādējādi guvusi prasītāja pamatlietā, – šiem apstākļiem pirmšķietami nav nozīmes, lai apzinātu iespaidu, ko tā būtu varējusi radīt atbildētājai pamatlietā. Tomēr neesot izslēgts, ka iesniedzējtiesa tos var ņemt vērā, veicot tās rīcībā esošās informācijas vispārēju izvērtējumu.
41 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro, trešo, ceturto un sesto jautājumu, ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai personu, kas ir noslēgusi līgumu, uz kuru attiecas šīs tiesību normas c) apakšpunkts, var kvalificēt kā “patērētāju” minētās tiesību normas izpratnē, var ņemt vērā iespaidu, ko šīs personas uzvedība rada otrai līgumslēdzējai pusei, kas tostarp izpaužas tādējādi, ka persona, kura atsaucas uz patērētāja statusu, nav reaģējusi uz līguma noteikumiem, kuros tā norādīta kā uzņēmēja, ja tā šo līgumu ir noslēgusi caur starpnieku, kurš darbojas kā profesionālis jomā, uz kuru attiecas minētais līgums, un kurš pēc līguma noslēgšanas ir jautājis otrai pusei par iespēju attiecīgajā rēķinā norādīt PVN, vai ja tā neilgi pēc līguma noslēgšanas ir pārdevusi preci, kas ir pirkuma priekšmets, un, iespējams, ir guvusi peļņu.
Par piekto jautājumu
42 Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts tiesas rīcībā esošās informācijas vispārējā izvērtējumā izrādās neiespējami juridiski pietiekami noteikt konkrētus apstākļus, kas saistīti ar līguma noslēgšanu, it īpaši attiecībā uz norādēm šajā līgumā vai starpnieka iesaisti šī līguma slēgšanas gaitā, šaubas ir jātulko par labu personai, kas ir atsaukusies uz “patērētāja” statusu šīs tiesību normas izpratnē.
43 Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka šis jautājums ir uzdots saistībā ar pārbaudi, ko iesniedzējtiesa ir veikusi par Austrijas tiesu starptautisko jurisdikciju izskatīt pamatlietu saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punktu. Šajā posmā šī tiesa nevērtē nedz prasības pieņemamību, nedz pamatotību, bet vienīgi apzina piesaistes tiesas valstij elementus, kas pamato tās jurisdikciju atbilstoši šai tiesību normai. Tālab minētā tiesa par pierādītiem var uzskatīt prasītāja apgalvojumus vienīgi, lai pārbaudītu, vai tai ir jurisdikcija (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Tomēr, ja atbildētājs apstrīd prasītāja apgalvojumus – gan pareizas tiesvedības mērķim, kas ir pamats, lai piemērotu Regulu Nr. 1215/2012, gan tiesas autonomijas ievērošanai, kad tā veic savas funkcijas – tiesai, kurā ir celta prasība, ir jāvar pārbaudīt savu starptautisko jurisdikciju, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, vajadzības gadījumā arī atbildētāja izvirzītos iebildumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding, C‑12/15, EU:C:2016:449, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Attiecībā uz pierādījuma spēku, kas pierādījumu vispārējā izvērtējumā ir jāpiešķir šai informācijai, uz šo aspektu attiecas tikai valsts tiesības. Proti, Regulas Nr. 1215/2012 mērķis ir nevis vienādot dalībvalstu procesuālās tiesību normas, bet sadalīt tiesu jurisdikciju izskatīt strīdus civillietās un komerclietās (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, TOTO un Vianini Lavori, C‑581/20, EU:C:2021:808, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Tāpēc šajā lietā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda tās rīcībā esošā informācija par līguma slēgšanas apstākļiem pamatlietā, it īpaši par to, kāpēc prasītāja pamatlietā tajā tika norādīta kā uzņēmēja, kā arī, cik izvērstas bija sarunas starp starpnieku un atbildētājas pamatlietā darbiniekiem šī līguma slēgšanas gaitā, un, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, izvērtēt, vai tai saskaņā ar valsts tiesību normām ir pierādījumu vērtība, un arī jautājumu par to, kam par labu būtu jātulko iespējamās šaubas gadījumā, ja izrādītos, ka nav iespējams pietiekami juridiski pamatot kādus no šiem apstākļiem.
47 Turklāt, lai gan Tiesa, protams, ir nospriedusi, ka šaubas ir jātulko par labu personai, kas atsaucas uz patērētāja statusu, ja ar objektīviem apstākļiem, kas izriet no lietas materiāliem, nevar pietiekami pierādīt, ka darījumam, kas bija līguma ar divkāršu mērķi noslēgšanas pamatā, ir bijis nozīmīgs profesionālais nolūks (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Gruber, C‑464/01, EU:C:2005:32, 50. punkts), no šīs judikatūras nevar secināt, ka patērētāju līgumu jurisdikciju regulējošo tiesību normu lietderība pieprasa, lai šāda priekšrocība tiktu piešķirta personai, kura atsaucas uz patērētāja statusu, attiecībā uz visiem ar līguma slēgšanu saistītajiem apstākļiem, un it īpaši attiecībā uz apstākļiem, kas saistīti ar šīs personas uzvedību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Gruber, C‑464/01, EU:C:2005:32, 51. punkts).
48 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja, izvērtējot valsts tiesas rīcībā esošo informāciju, izrādās neiespējami juridiski pietiekami noteikt konkrētus ar līguma slēgšanu saistītus apstākļus, it īpaši attiecībā uz norādēm šajā līgumā vai starpnieka iesaisti šī līguma slēgšanas gaitā, tiesai saskaņā ar valsts tiesību normām ir jāizvērtē šīs informācijas kā pierādījumu vērtība un arī jautājums par to, vai šaubas ir jātulko par labu personai, kas atsaucas uz “patērētāja” statusu šīs tiesību normas izpratnē.
Par tiesāšanās izdevumiem
49 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 17. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka,
lai noteiktu, vai personu, kas ir noslēgusi līgumu, uz kuru attiecas šīs tiesību normas c) apakšpunkts, var kvalificēt kā “patērētāju” minētās tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā šī līguma noslēgšanas pašreizējie vai nākotnes mērķi, neatkarīgi no tā, vai šī persona ir darbojusies kā algots darbinieks vai pašnodarbinātais.
2) Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka,
lai noteiktu, vai personu, kas ir noslēgusi līgumu, uz kuru attiecas šīs tiesību normas c) apakšpunkts, var kvalificēt kā “patērētāju” minētās tiesību normas izpratnē, var ņemt vērā iespaidu, ko šīs personas uzvedība rada otrai līgumslēdzējai pusei, kas tostarp izpaužas tādējādi, ka persona, kura atsaucas uz patērētāja statusu, nav reaģējusi uz līguma noteikumiem, kuros tā norādīta kā uzņēmēja, ja tā šo līgumu ir noslēgusi caur starpnieku, kurš darbojas kā profesionālis jomā, uz kuru attiecas minētais līgums, un kurš pēc līguma noslēgšanas ir jautājis otrai pusei par iespēju attiecīgajā rēķinā norādīt PVN, vai ja tā neilgi pēc līguma noslēgšanas ir pārdevusi preci, kas ir pirkuma priekšmets, un, iespējams, ir guvusi peļņu.
3) Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tad, ja, izvērtējot valsts tiesas rīcībā esošo informāciju, izrādās neiespējami juridiski pietiekami noteikt konkrētus ar līguma slēgšanu saistītus apstākļus, it īpaši attiecībā uz norādēm šajā līgumā vai starpnieka iesaisti šī līguma slēgšanas gaitā, tiesai saskaņā ar valsts tiesību normām ir jāizvērtē šīs informācijas kā pierādījumu vērtība un arī jautājums par to, vai šaubas ir jātulko par labu personai, kas atsaucas uz “patērētāja” statusu šīs tiesību normas izpratnē.
[Paraksti]