VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
2017. gada 16. maijā (*)
Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regulas (ES) Nr. 1024/2013 6. panta 4. punkts – Regulas (ES) Nr. 468/2014 70. panta 1. punkts – Vienotais uzraudzības mehānisms – ECB pilnvaras – Valsts iestāžu veikta decentralizēta īstenošana – Kredītiestādes nozīmīguma novērtēšana – ECB tiešās uzraudzības nepieciešamība
Lieta T‑122/15
Landeskreditbank Baden-Württemberg – Förderbank, Karlsrūe (Vācija), ko sākotnēji pārstāvēja A. Glos, K. Lackhoff un M. Benzing, vēlāk – A. Glos un M. Benzing, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Centrālo banku (ECB), ko sākotnēji pārstāvēja E. Koupepidou, R. Bax un A. Riso, vēlāk – E. Koupepidou un R. Bax, pārstāvji, kam palīdz H.‑G. Kamann, advokāts,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv W. Mölls un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt ECB 2015. gada 5. janvāra lēmumu ECB/SSM/15/1, kurš pieņemts, piemērojot Padomes 2013. gada 15. oktobra Regulas (ES) Nr. 1024/2013, ar ko [ECB] uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 6. panta 4. punktu un 24. panta 7. punktu, un ar kuru ECB ir noraidījusi to, ka prasītāja būtu mazāk nozīmīga iestāde šīs pašas regulas 6. panta 4. punkta izpratnē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek] (referents), tiesneši I. Labucka, J. Švarcs [J. Schwarcz], V. Kreišics [V. Kreuschitz] un F. Šalīns [F. Schalin],
sekretāre S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 28. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja, Landeskreditbank Baden-Württemberg – Förderbank, ir Bādenes-Virtembergas federālās zemes (Vācija) investīciju un attīstības banka (Förderbank). Nodibināta ar Likuma par Bādenes-Virtembergas federālās zemes reģionālo kredītbanku 1. panta 1. punktu, tā ir publisko tiesību juridiska persona, kuras vienīgā īpašniece ir Bādenes-Virtembergas federālā zeme.
2 2014. gada 25. jūnijā Eiropas Centrālā banka (ECB) informēja prasītāju būtībā par to, ka tās nozīmīguma dēļ prasītāja drīzāk atrodas vienīgi tās uzraudzībā, nevis dalītajā uzraudzībā atbilstoši vienotās uzraudzības mehānismam (VUM), piemērojot Padomes 2013. gada 15. oktobra Regulas (ES) Nr. 1024/2013, ar ko ECB uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatregula”), 6. panta 4. punktu, un aicināja to iesniegt savus apsvērumus.
3 2014. gada 10. jūlijā prasītāja apstrīdēja šo analīzi, apgalvojot it īpaši, ka ir īpaši apstākļi Pamatregulas 6. panta 4. punkta un ECB 2014. gada 16. aprīļa Regulas (ES) Nr. 468/2014, ar ko izveido [VUM] pamatstruktūru [ECB] sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (OV 2014, L 141, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “VUM pamatregula”), 70. un 71. panta izpratnē.
4 2014. gada 1. septembrī ECB pieņēma lēmumu, kurā prasītāja ir kvalificēta par nozīmīgu iestādi Pamatregulas 6. panta 4. punkta izpratnē.
5 2014. gada 6. oktobrī prasītāja lūdza pārskatīt šo lēmumu, pamatojoties uz Pamatregulas 24. panta 1., 5. un 6. punktu, skatītu kopā ar ECB 2014. gada 14. aprīļa Lēmuma par Administratīvās pārskatīšanas padomes izveidi un tās darbības noteikumiem (OV 2014, L 175, 47. lpp.) 7. pantu. Administratīvās pārskatīšanas padomes sēde notika 2014. gada 23. oktobrī.
6 2014. gada 20. novembrī Administratīvā pārskatīšanas padome sniedza atzinumu par ECB lēmuma likumību.
7 2015. gada 5. janvārī ECB pieņēma lēmumu ECB/SSM/15/1 (turpmāk tekstā –“apstrīdētais lēmums”), ar kuru tika atcelts un aizstāts 2014. gada 1. septembra lēmums, saglabājot prasītājas kvalifikāciju par nozīmīgu iestādi. Tajā ECB būtībā uzsvēra:
– prasītājas kvalificēšana par nozīmīgu iestādi nebija pretēja Pamatregulas mērķiem;
– iestādes riska profilam nav nozīmes tās kvalifikācijas stadijā, un VUM pamatregulas 70. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas ietver kritērijus, kas nav pamatoti ar Pamatregulu;
– pat pieņemot, ka tā uzskatīja, ka prasītājas gadījumā pastāv īpaši apstākļi, tai bija arī jāpārbauda, vai šādi apstākļi pamato prasītājas pārkvalificēšanu par mazāk nozīmīgu iestādi;
– piemērojot VUM pamatregulas 70. panta 2. punktu, īpašo apstākļu jēdziens ir jāinterpretē šauri un tātad tikai tad, ja ECB tiešā uzraudzība būtu nepiemērota, iestādi var pārkvalificēt no “nozīmīgas” par “mazāk nozīmīgu”;
– samērīguma principa ņemšana vērā interpretācijas nolūkā nevar likt pārbaudīt, vai Pamatregulas 6. panta 4. punkta kritēriju piemērošana iestādei ir samērīga un iestādes kvalifikācijas par nozīmīgu “neatbilstības” pārbaude nav līdzvērtīga šādai samērīguma pārbaudei;
– valsts uzraudzības atbilstība un to spēja piemērot paaugstinātus uzraudzības standartus neļauj izdarīt secinājumus par ECB veiktas tiešas prudenciālas uzraudzības neatbilstību, jo Pamatregulā tai nav paredzēts nosacījums, ka valsts uzraudzība vai valsts uzraudzības standarti ir neatbilstoši.
II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
8 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 12. martā, prasītāja cēla šo prasību.
9 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 23. jūlijā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu ECB prasījumus.
10 Ar 2015. gada 27. augusta lēmumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs ļāva Komisijai iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam.
11 2015. gada 9. oktobrī Komisija iesniedza savu iestāšanās rakstu.
12 Pēc ceturtās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
13 Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
14 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2016. gada 28. septembra tiesas sēdē.
15 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, uzdodot paturēt spēkā sekas, kas saistītas ar 2014. gada 1. septembra lēmuma aizstāšanu;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 ECB un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Juridiskais pamatojums
17 Pamatojot savu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, prasītāja izvirza piecus pamatus, kas būtībā attiecas: pirmais – uz Pamatregulas 6. panta 4. punkta un VUM pamatregulas 70. panta pārkāpumu, izvēloties ECB piemērotos kritērijus, otrais – uz acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, trešais – uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ceturtais – uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, ECB neīstenojot savu novērtējuma brīvību, un piektais – uz ECB pienākuma ņemt vērā visus atbilstošos lietas apstākļus neievērošanu.
A. Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz ECB piemēroto kritēriju juridisko kļūdainību
18 Šajā pamatā prasītāja būtībā izvirza trīs iebildumus.
19 Pirmais iebildums attiecas uz tāda nosacījuma kļūdainu interpretāciju, kas ir saistīts ar iestādes kvalifikācijas par nozīmīgu atbilstoši VUM pamatregulas 70. panta 1. punktam “neatbilstību”. Otrajā iebildumā prasītāja pārmet ECB, ka tā esot apgalvojusi, ka tās kvalificēšana par nozīmīgu iestādi ir atbilstoša, neatkarīgi no īpašo faktisko apstākļu izvērtēšanas un neņemot vērā Pamatregulas mērķus un principus. Trešā iebilduma ietvaros prasītāja pārmet ECB, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar jēdziena “īpašie apstākļi”, kas minēts VUM pamatregulas 70. panta 1. punktā, interpretāciju.
1. Pamatregulas un VUM pamatregulas atbilstošās normas
20 Pamatregulas 4. panta “ECB uzticētie uzdevumi” 1. punktā ir precizēts, ka “saskaņā ar 6. pantu ECB [..] ir ekskluzīvi kompetenta prudenciālās uzraudzības vajadzībām veikt šādus uzdevumus attiecībā uz visām kredītiestādēm, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajās dalībvalstīs”. Tam seko deviņu uzdevumu saraksts.
21 Pamatregulas 6. pantā “Sadarbība VUM” 1. punktā ir uzsvērts ka “ECB veic savus uzdevumus vienotajā uzraudzības mehānismā, ko veido ECB un valstu kompetentās iestādes. ECB atbild par VUM efektīvu un saskaņotu darbību”. VUM ietvaros no Pamatregulas 6. panta 4.–6. punkta sistēmas izriet, ka tiek nodalīta “nozīmīgu” iestāžu un to iestāžu, kas tiek kvalificētas par “mazāk nozīmīgām”, prudenciāla uzraudzība septiņos no deviņiem uzdevumiem, kuru saraksts ir iekļauts minētās regulas 4. panta 1. punktā.
22 No minētā izriet, pirmkārt, ka “nozīmīgu” iestāžu prudenciālo uzraudzību veic tikai ECB. Tas pats attiecas uz “mazāk nozīmīgu” iestāžu uzraudzību saistībā ar Pamatregulas 4. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā uzskaitītajiem uzdevumiem.
23 Otrkārt, attiecībā uz “mazāk nozīmīgām” iestādēm un citiem Pamatregulas 4. panta 1. punktā norādītajiem uzdevumiem, no minētās regulas 6. panta 5. un 6. punkta kopīgas interpretācijas izriet, ka to īstenošana tiek uzticēta valsts iestādēm, ko kontrolē ECB, kuras tādējādi veic minēto iestāžu tiešu prudenciālu uzraudzību. Atbilstoši Pamatregulas 6. panta 6. punktam “neskarot šā panta 5. punktu, valsts kompetentās iestādes veic [..] uzdevumus un ir atbildīgas par šiem uzdevumiem un visu attiecīgo uzraudzības lēmumu pieņemšanu saistībā ar kredītiestādēm, kuras minētas šā panta 4. punkta pirmajā daļā, atbilstīgi 7. punktam un ievērojot tajā minētās procedūras”.
24 Tomēr šīs tiešās prudenciālās uzraudzības īstenošanu vada ECB, kurai, piemērojot Pamatregulas 6. panta 5. punkta a) un b) apakšpunktu, ir pilnvaras, pirmkārt, paziņot minētajām iestādēm “priekšrakstus, pamatnostādnes vai vispārējus norādījumus valsts kompetentajām iestādēm, saskaņā ar kuriem tiek veikti [minētās regulas] 4. pantā [..] minētie uzdevumi, un valsts kompetentās iestādes pieņem uzraudzības lēmumu”, un, otrkārt, atslogot valsts iestādi, “[nolemjot pašai] tieši izmantot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām [..] kredītiestādēm”.
25 No Pamatregulas 6. panta 7. punkta izriet, ka ECB kompetencē ir pieņemt sistēmu, lai organizētu sadarbības VUM ietvaros praktisko kārtību. Pamatojoties uz to, ECB pieņēma VUM pamatregulu.
26 Treškārt, jānorāda, ka Pamatregulas 6. panta 4. punkta pirmajā daļā uzraudzītās iestādes nozīmīgums tiek izmantots kā lomu sadales VUM kritērijs. Uz šī pamata tiek nodalītas “mazāk nozīmīgas” un “nozīmīgas” iestādes. Tiek izvirzīti trīs kritēriji, proti, lielums [Pamatregulas 6. panta 4. punkta pirmās daļas i) apakšpunkts], nozīmīgums Eiropas Savienības vai iesaistītās dalībvalsts ekonomikai [Pamatregulas 6. panta 4. punkta pirmās daļas ii) apakšpunkts] un iestādes pārrobežu darbības nozīmīgums [Pamatregulas 6. panta 4. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkts].
27 Šie kritēriji ir precizēti Pamatregulas 6. panta 4. punkta otrajā daļā, saskaņā ar kuru “kredītiestādi, finanšu pārvaldītājsabiedrību vai jauktu finanšu pārvaldītājsabiedrību neuzskata par mazāk nozīmīgu, izņemot gadījumus, kad to pamato īpaši apstākļi, kas jāprecizē metodoloģijā, ja tā atbilst jebkuram no šādiem kritērijiem”. Šīs pašas regulas 6. panta 4. punkta otrās daļas i) apakšpunktā kā viens no nosacījumiem ir minēta kopējā aktīvu vērtība, kas pārsniedz EUR 30 miljardus.
28 Visbeidzot, ceturtkārt, no Pamatregulas 6. panta 4. punkta otrās daļas izriet, ka iestādes kvalifikācija par “nozīmīgu” “īpašos apstākļos” var tikt noraidīta, kas ir jāpaskaidro ECB.
29 Šie “īpašie apstākļi”, kas ļauj atteikties no kvalificēšanas par “nozīmīgu”, kas piešķirta kredītiestādei, ir paskaidroti VUM pamatregulas 70. un 71. pantā, kuri tiek interpretēti šajā pamatā. No minētās regulas 70. panta 1. punkta izriet, ka “īpaši apstākļi [..] ir konkrēti un faktiski pastāvoši apstākļi, kuros nav atbilstoši uzraudzīto iestādi kvalificēt kā nozīmīgu, ņemot vērā VUM [pamat]regulas mērķus un principus un īpaši nepieciešamību nodrošināt augstu uzraudzības standartu konsekventu piemērošanu”. Šīs pašas regulas 70. panta 2. punktā ir uzsvērts, ka formulējums “īpašie apstākļi” ir jāinterpretē šauri. Visbeidzot, VUM pamatregulas 71. panta 1. punktā ir izcelta vajadzība pārbaudīt minētos īpašos apstākļus, kas tiek veikta katrā konkrētajā gadījumā katrai iestādei, attiecībā uz kuru tiek veikta prudenciālā uzraudzība.
2. Apstrīdētā lēmuma saturs
30 Apstrīdētajā lēmumā ECB norādīja, ka prasītājas aktīvu vērtība pārsniedz EUR 30 miljardus, un atteicās piekrist prasītājas argumentiem par to, ka tās gadījumā pastāv “īpaši apstākļi” Pamatregulas 6. panta 4. punkta izpratnē, kas pamato to, ka tā paliek Vācijas iestāžu tiešā prudenciālā uzraudzībā.
31 Apstrīdētajā lēmumā ECB apgalvoja, ka nav pierādīts, ka tās veiktā prasītājas tiešā uzraudzība bija “pretēja Pamatregulas mērķiem”, un ka tātad tā nebija neatbilstoša VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinumā, kura turpinājums ir apstrīdētais lēmums, tostarp ir uzsvērts, ka no kritērijiem, kas attiecas uz nozīmīgumu un kas izstrādāti Pamatregulas 6. panta 4. punktā, var atteikties, pamatojoties uz “īpašiem apstākļiem”, tikai tad, ja tie norāda, ka Pamatregulas mērķus un it īpaši vajadzību nodrošināt augstu prudenciālās uzraudzības standartu konsekventu piemērošanu labāk nodrošinātu valsts iestādes, ko prasītāja neesot pierādījusi.
32 Attiecībā uz prasītājas izvirzīto argumentāciju, kas būtībā attiecas uz valsts iestāžu veiktās prudenciālās uzraudzības pietiekamību, ņemot vērā tās īpaši vājo riska profilu, ECB būtībā apgalvoja, ka tai nav nozīmes, jo riska pārbaude, kādu iestāde rada finanšu sistēmas stabilitātei vai saviem kreditoriem, nevar tikt ņemta vērā iestādes kvalifikācijas stadijā. Tā arī uzskatīja, ka tai nav jāveic nozīmīgas iestādes kvalifikācijas samērīguma pārbaude. Piemērojot Pamatregulas 6. panta 4. punktu un VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu, tā uzskatīja, ka tai ir jāveic tikai ECB tiešas uzraudzības neatbilstības izvērtējums.
33 Visbeidzot, ECB arī uzvēra, ka, pat ja tā uzskatītu, ka īpašie apstākļi Pamatregulas 6. panta 4. punkta izpratnē pastāv attiecībā uz uzraudzīto iestādi, tai vēl būtu jāpārbauda, vai šie īpašie apstākļi var pamatot kredītiestādes pārkvalificēšanu no “nozīmīgas” par “mazāk nozīmīgu”.
3. Par iebildumu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot nosacījumu par iestādes, uz kuru attiecas prudenciālā uzraudzība, kvalifikācijas par “nozīmīgu” neatbilstību
34 Kā paskaidrots iepriekš 31. punktā, no apstrīdētā lēmuma, skatīta Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinuma gaismā, izriet, ka ECB ir uzskatījusi, ka VUM Pamatregulas 70. panta 1. punkta piemērošanas sekas var būt prasītājas kvalifikācijas par nozīmīgu iestādi noraidīšana tikai ar nosacījumu, ka Vācijas iestāžu tieša prudenciāla uzraudzība var nodrošināt Pamatregulas mērķus labāk nekā ECB uzraudzība.
35 Prasītāja būtībā uzskata, ka šādā analīzē ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Tā apgalvo, ka atsauce uz tādas prudenciālajai uzraudzībai pakļautas iestādes kvalifikācijas par “nozīmīgu” neatbilstību, kas minēta VUM pamatregulas 70. panta 1. punktā, ir juridiski nenoteikts formulējums, kurš ir jāinterpretē, ievērojot samērīguma principu, kas ietverts LES 5. panta 4. punktā, kurā ir regulēts veids, kādā Savienības iestādēm ir jāīsteno sava kompetence. No minētā var secināt, ka iestādes kvalificēšana par “nozīmīgu” lieluma kritērija dēļ nepamato ECB tiešu prudenciālo uzraudzību un tādējādi ir “neatbilstoša”, jo nav vajadzīga, ja valsts kompetentās iestādes kontrole ECB makrouzraudzībā ir pietiekama, lai īstenotu Pamatregulas mērķus. Turklāt šo abu tiesību normu teksts neliedz pārbaudīt iestādes kvalificēšanas par nozīmīgu samērīgumu. Tas pats attiecas uz šo abu tiesību normu sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju. Prasītāja apstrīd arī to, ka būtu notikusi kompetences nodošana ECB attiecībā uz visiem Pamatregulas 4. panta 1. punktā norādītajiem uzdevumiem saistībā ar visām iestādēm. Tieši pretēji, tā interpretācija kopā ar šīs pašas regulas 6. panta 4. punktu novedot pie secinājuma, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu kompetences nodošana ir notikusi tikai attiecībā uz nozīmīgām iestādēm, bet mazāk nozīmīgu iestāžu tiešā prudenciālā uzraudzība ir palikusi valsts iestāžu kompetencē.
36 Tādējādi jākonstatē, ka prasītāja piedāvā VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta interpretāciju, ievērojot ECB tiešas prudenciālās uzraudzības nepieciešamības prasību, ko nosaka LES 5. pantā ietvertais samērīguma vai, attiecīgi, subsidiaritātes princips. No minētā izriet, ka ECB bija jāpārbauda, vai Vācijas iestāžu prudenciālā uzraudzība spēj īstenot Pamatregulas mērķus. Tātad, ciktāl prasītāja ir pierādījusi, ka tai ir vājš riska profils, Pamatregulas mērķis aizsargāt finansiālo stabilitāti būtu pietiekami īstenots, Vācijas iestādēm veicot tās uzraudzību. Tas būtu pamatots, pieņemot, ka prasītāja tiek pārkvalificēta par “mazāk nozīmīgu” iestādi, piemērojot VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu.
37 ECB un Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību. Tostarp tās būtībā uzskata, ka likumdevējs jau ir ņēmis vērā samērīguma un subsidiaritātes principus, formulējot Pamatregulu, atļaujot valsts iestādēm decentralizēti īstenot noteiktus Pamatregulas 4. panta 1. punktā uzskaitītus uzdevumus attiecībā uz iestādēm, kas ir kvalificētas par mazāk nozīmīgām.
38 Vispirms jānorāda, ka prasītājas rakstveida dokumentos tieši vai netieši nav ietverta neviena iebilde par VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta prettiesiskumu, kas attiektos uz tā pretrunu ar samērīguma vai subsidiaritātes principiem vai Pamatregulas 6. pantu. Savos rakstveida dokumentos prasītāja tādējādi izvēlējās balstīt savu argumentāciju vienīgi uz minētās tiesību normas interpretāciju, neapšaubot tās spēkā esamību.
39 Lai atbildētu uz izvirzītajiem jautājumiem par interpretāciju un lai noteiktu VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta precīzu saturu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un mērķi, kas izvirzīti tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Turklāt, tā kā regulas un it īpaši konkrētas tās tiesību normas gramatiskā un vēsturiskā interpretācija neļauj precīzi novērtēt tās piemērojamību, attiecīgais tiesiskais regulējums ir interpretējams, pamatojoties gan uz tā mērķi, gan uz tā vispārējo sistēmu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 31. marts, Francija u.c./Komisija, C‑68/94 un C‑30/95, EU:C:1998:148, 168. punkts, un 1999. gada 25. marts, Gencor/Komisija, T‑102/96, EU:T:1999:65, 148. punkts).
41 Turklāt no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka Savienības atvasināto tiesību akta teksts, ciktāl tas ir iespējams, ir jāinterpretē tā, lai tas būtu saderīgs ar līgumu normām un Savienības tiesību vispārējiem principiem (spriedumi, 2007. gada 4. oktobris, Schutzverband der Spirituosen-Industrie, C‑457/05, EU:C:2007:576, 22. punkts; 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 174. punkts, un 2009. gada 25. novembris, Vācija/Komisija, T‑376/07, EU:T:2009:467, 22. punkts).
a) Par VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta gramatisko interpretāciju
42 Attiecībā uz VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta gramatisko interpretāciju jāatgādina, ka šī panta formulējums ir šāds:
“Īpaši apstākļi, kas minēti [Pamatregulas] 6. panta 4. punkta otrajā un piektajā daļā, ir konkrēti un faktiski pastāvoši apstākļi, kuros nav atbilstoši uzraudzīto iestādi kvalificēt kā nozīmīgu, ņemot vērā [Pamatregulas] mērķus un principus un īpaši nepieciešamību nodrošināt augstu uzraudzības standartu konsekventu piemērošanu.”
43 Jākonstatē, ka VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta normu gramatiskā interpretācija sliecas apstiprināt viedokli, kam ECB ir devusi priekšroku apstrīdētajā lēmumā.
44 VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta formulējumā ir ekskluzīvi izvirzīta iestādes kvalifikācijas par nozīmīgu un tātad tikai ECB veiktas tās uzraudzības atbilstības vai neatbilstības pārbaude, ņemot vērā Pamatregulas mērķus. Nav nevienas norādes par nozīmīgas iestādes tiešas ECB uzraudzības nepieciešamības izvērtēšanu.
45 Lai gan vispārīgi Savienības tiesību akta atbilstības pārbaude attiecas uz tā spējas sasniegt aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķus novērtēšanu, tā nepieciešamības vērtējums nozīmē to, ka tiek izvērtēts, vai tas nepārsniedz šo mērķu sasniegšanai nepieciešamā robežas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Tādējādi, tā kā VUM pamatregulas 70. panta 1. punktā ir norādīti “faktiski pastāvoši apstākļi, kuros nav atbilstoši uzraudzīto iestādi kvalificēt kā nozīmīgu, ņemot vērā [Pamatregulas] mērķus un principus”, no tā obligāti izriet, ka vienīgi tiek norādīta iespēja, ka ECB tiešā prudenciālā uzraudzība, kas ir paredzēta, ja iestāde ir kvalificēta par “nozīmīgu”, spētu ne tik veiksmīgi sasniegt Pamatregulas mērķus, nekā tas būtu šīs iestādes tiešā prudenciālās uzraudzības gadījumā, ko veic valsts iestādes. Savukārt, no VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta gramatiskās interpretācijas neizriet iespēja “nozīmīgu iestādi” pārkvalificēt kā “mazāk nozīmīgu” tādēļ, ka valsts iestāžu tieša uzraudzība VUM ietvaros tāpat sasniegtu Pamatregulas mērķus kā ECB īstenota uzraudzība.
b) Par VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta interpretāciju atbilstoši augstākstāvošām tiesību normām, tostarp samērīguma un subsidiaritātes principiem
47 Pret šo VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta gramatisko interpretāciju prasītāja būtībā iebilst, ka, tā kā, pirmkārt, Pamatregulas 6. panta 4. punktā valsts iestādēm ir piešķirta kompetence īstenot prudenciālo uzraudzību attiecībā uz konkrētiem Pamatregulas 4. panta 1. punktā uzskaitītiem uzdevumiem un, otrkārt, VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta uzdevums ir sadalīt ECB uzticēto un valsts iestāžu saglabāto kompetenču īstenošanu, tas ir jāinterpretē saskaņā ar subsidiaritātes un samērīguma principiem, kas noteikti LES 5. panta 3. un 4. punktā.
48 No minētā izriet, ka VUM pamatregulas 70. panta 1. punktā minētais jēdziens “neatbilstošs” ir jāsaprot kā tāds, ar kuru tiek izslēgts tas, ka prudenciālu uzraudzību īsteno tikai ECB, jo Pamatregulas mērķi var tikt pietiekami sasniegti ar valsts iestāžu veiktu uzraudzību. Citiem vārdiem, šajā tiesību normā paredzētais izņēmums ir jāpiemēro ne tikai gadījumā, kad Pamatregulas mērķi tiktu labāk sasniegti tiešas valsts iestāžu prudenciālās uzraudzības ietvaros, bet arī tad, ja šāda uzraudzība būtu pietiekama, lai tos īstenotu.
49 Tā kā prasītājas argumenti ir balstīti uz tēzi, ka ar Pamatregulas 6. panta 4. punktu valsts iestādēm tiek saglabāta kompetence īstenot šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta b) un d)–i) apakšpunktā uzskaitītos uzdevumus attiecībā uz iestādēm, kas tiek uzskatītas par “mazāk nozīmīgām”, ir jānovērtē ar Pamatregulu ECB nodoto kompetenču apmērs, pirms tiek vērtēta iespēja izdarīt ar VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu saskanīgu interpretāciju, ko ir izcēlusi prasītāja.
1) Ar Pamatregulu ECB nodoto kompetenču apmērs
50 Prasītāja apstrīd kompetences nodošanu ECB veikt visus Pamatregulas 4. panta 1. punktā norādītos uzdevumus attiecībā uz visām iestādēm. No tā formulējuma kopā ar šīs pašas regulas 6. panta 4. punktu izriet, ka kompetences nodošana tiek veikta tikai attiecībā uz “nozīmīgām” iestādēm, bet “mazāk nozīmīgu” iestāžu tieša prudenciālā uzraudzība paliek valsts iestāžu kompetencē, izņemot Pamatregulas 4. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā norādītos uzdevumus. Šī kompetenču sadale atbilst principam, saskaņā ar kuru Savienības tiesības īsteno dalībvalstis – kā atgādināts LESD 291. panta 1. punktā.
51 Prasītāja atzīmē arī, ka tās izdarītajai ECB nodoto kompetenču apmēra analīzei ne tikai ir dota priekšroka doktrīnā, bet tā atbilst arī Pamatregulas pieņemšanas vēsturei. Likumdevējs esot apzināti noraidījis sākotnējo Komisijas priekšlikumu, kas ir balstīts uz kompetences nodošanu ECB attiecībā uz visu kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību, izvēloties subsidiaritātes un samērīguma principiem labāk atbilstošu risinājumu.
52 Būtībā prasītāja apgalvo, ka tas, ka ECB vispirms jau ir mazāk nozīmīgu iestāžu netiešas prudenciālās uzraudzības pilnvaras, it īpaši iespēja pieņemt vispārīgus noteikumus un norādes, turklāt tai ir minēto iestāžu tiešas uzraudzības pilnvaras attiecībā uz Pamatregulas 4. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā uzskatītajiem pienākumiem un, visbeidzot, tā ir privileģēta veikt konkrētu mazāk nozīmīgu iestāžu tiešu uzraudzību, piemērojot minētās regulas 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, nekavē šīs regulas 6. panta 4. un 6. punktā piešķirt mazāk nozīmīgu iestāžu tiešas uzraudzības kompetenci valsts iestādēm.
53 Savukārt, ECB, ko atbalsta Komisija, apgalvo, ka tai ir nodota ekskluzīva kompetence vadīt visus prudenciālos uzdevumus, kuri norādīti Pamatregulas 4. panta 1. punktā, un tikai Pamatregulas 4. panta 1. punkta b) un d)–i) apakšpunktā norādītie uzdevumi attiecībā uz mazāk nozīmīgām iestādēm ir nodoti valsts iestādēm, un tos kontrolē ECB.
54 Vispārējā tiesa norāda, pirmkārt, ka, izvērtējot mijiedarbību starp Pamatregulas 4. panta 1. punkta un 6. panta normām, kas ir paskaidrotas iepriekš 20.–28. punktā, jāsecina, ka to attiecību loģika atļauj ECB uzticētās ekskluzīvās kompetences drīzāk īstenot decentralizēti nekā organizēt kompetenču sadali starp ECB un valsts iestādēm šīs regulas 4. panta 1. punktā norādīto uzdevumu izpildes gadījumā. Turklāt no šīs pašas regulas 6. panta 4. punkta otrās daļas noteikti izriet, ka tikai ECB kompetencē ir noteikt “īpašos apstākļus”, kuros iestādes, kam ir jābūt tikai tās uzraudzībā, tieša uzraudzība var tikt uzticēta šai valsts iestādei.
55 Šādu secinājumu apstiprina Pamatregulas preambulas apsvērumu formulējums.
56 Pirmkārt, no Pamatregulas preambulas 15. un 28. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu kompetencē nav tikai ECB skaidri uzticētie uzdevumi un ka finanšu iestāžu prudenciālā uzraudzība citu iemeslu dēļ, kas nav minēti minētās regulas 4. panta 1. punktā, paliek dalībvalstu kompetencē. No minētā noteikti izriet, ka ECB Pamatregulas 4. panta 1. punktā uzticēto uzdevumu definēšanas stadijā notiek kompetenču sadale starp ECB un valsts iestādēm.
57 Turklāt jānorāda, ka, lai gan Pamatregulas preambulas 28. apsvērumā ir atrodams to uzraudzības uzdevumu saraksts, kam būtu ir jāpaliek valsts iestāžu kompetencē, tajā nav neviena no Pamatregulas 4. panta 1. punktā uzskaitītajiem uzdevumiem. Minētajā apsvērumā turklāt nav norādīts, ka mazāk nozīmīgu iestāžu tieša uzraudzība būtu valsts iestādēm piemītošas kompetences īstenošana.
58 Otrkārt, jānorāda, ka iestāžu, kas ir kvalificētas par “mazāk nozīmīgām” uzraudzība ir minēta Pamatregulas preambulas 38.–40. apsvērumā, proti, uzreiz pēc šīs pašas regulas preambulas 37. apsvēruma, kurā ir uzsvērts, ka “valsts kompetentajām iestādēm vajadzētu būt atbildīgām par to, lai palīdzētu ECB jebkuru tādu aktu sagatavošanā un īstenošanā, kas saistīti ar ECB uzraudzības uzdevumu izpildi,” un ka “tam jo īpaši būtu jāietver kredītiestādes situācijas ikdienas novērtējums un saistītās pārbaudes uz vietas”. Šāds Pamatregulas preambulas apsvērumu izkārtojums norāda uz to, ka valsts iestāžu veiktu tiešo prudenciālo uzraudzību VUM ietvaros Eiropas Savienības Padome ir raksturojusi drīzāk kā iespēju palīdzēt ECB, nevis kā autonomas kompetences īstenošanu.
59 Jānorāda arī, ka ECB saglabā ievērojamas privilēģijas pat apstākļos, kad valsts iestādes veic Pamatregulas 4. panta 1. punkta b) un d)–i) apakšpunktā norādītos uzraudzības uzdevumus, un ka šādu privilēģiju esamība atspoguļo valsts iestāžu iesaistīšanās pakārtoto raksturu gadījumos, kad tās īsteno minētos uzdevumus.
60 Tādējādi, piemērojot Pamatregulas 6. panta 5. punkta a) apakšpunktu, ECB ir tiesīga paziņot “priekšrakstus, pamatnostādnes vai vispārējus norādījumus valsts kompetentajām iestādēm, saskaņā ar kuriem tiek veikti [minētās regulas] 4. pantā, izņemot tā 1. punkta a) un c) apakšpunktu, minētie uzdevumi, un valsts kompetentās iestādes pieņem uzraudzības lēmumus”.
61 Kaut arī ir taisnība, ka šī subordinācija neattiecas uz ECB iespēju sniegt individuālas vadlīnijas valsts iestādei, šī neesamība tiek kompensēta ar Pamatregulas 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā piedāvāto iespēju liegt valsts iestādei kādas iestādes tiešo prudenciālo uzraudzību. Šajā ziņā jānorāda, ka šajā tiesību normā vērojamais formulējums nozīmē, ka šīs privilēģijas īstenošanai ir vajadzīga ECB uzticēta plaša novērtējuma brīvība, jo ir precizēts, ka tad, “ja nepieciešams nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu, ECB var jebkurā laikā pēc savas iniciatīvas pēc apspriešanās ar valsts kompetentajām iestādēm vai pēc valsts kompetentās iestādes pieprasījuma nolemt pati tieši izmantot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām 4. punktā minētām kredītiestādēm”.
62 Treškārt, ECB uzticēto kompetenču ekskluzivitāte izriet arī no to tiesību normu salīdzinājuma, kas ļauj sakārtot ECB un valsts iestāžu lomu sadales kritēriju par uzraudzītās iestādes lielumu. Lai gan iepriekš 61. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Pamatregulas 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā ir plaši atspoguļota iespēja ECB neparedzēt valsts iestādei pilnvaras, šīs pašas regulas 6. panta 4. punkta otrajā daļā, tieši otrādi, ir izvēlēts “īpašo apstākļu” šaurāks formulējums, lai aptvertu iespēju, ka iestādes, kas ir jākvalificē par “nozīmīgu”, tieša uzraudzība tiktu uzticēta valsts iestādei, un uzticētu ECB ekskluzīvu kompetenci noteikt tās saturu.
63 No visa iepriekš minētā izriet, ka Padome ir deleģējusi ECB ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz Pamatregulas 4. panta 1. punktā norādītajiem uzdevumiem un ka šīs pašas regulas 6. pantam ir viens vienīgs mērķis – ļaut valsts iestādēm decentralizēti īstenot VUM ietvaros šo kompetenci ECB kontrolē attiecībā uz mazāk nozīmīgām iestādēm un attiecībā uz Pamatregulas 4. panta 1. punkta b) un d)–i) apakšpunktā noteiktajiem uzdevumiem, uzticot ECB ekskluzīvu kompetenci noteikt jēdziena “īpašie apstākļi” saturu šīs pašas regulas 6. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē, kas ir īstenota, pieņemot VUM pamatregulas 70. un 71. pantu.
64 Šo secinājumu neatspēko pretēji prasītājas argumenti. Tas tā ir tādēļ, ka 6. panta iekļaušana Pamatregulā notika, Padomei grozot Komisijas sākotnējo priekšlikumu. Lai gan šāds grozījums atspoguļo Padomes vēlmi par to, ka valsts iestādes tiktu saistītas ar minēto uzdevumu īstenošanu, tas neļauj izdarīt nekādus secinājumus par to, ka valsts iestādes saglabā prudenciālās uzraudzības kompetenci attiecībā uz konkrētiem Pamatregulas 4. panta 1. punktā norādītiem uzdevumiem. Uzskatāms, ka prasītāja ir vienkārši paudusi savu personisko viedokli, norādot politiski un administratīvi atbildīgās personas.
2) Par VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta interpretāciju atbilstoši subsidiaritātes principam
65 No kompetenču, kas ECB nodotas ar Pamatregulu, izvērtējuma izriet, ka, ja prasītājas argumentācija būtu jāsaprot kā tāda, kas ir balstīta uz VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta interpretāciju atbilstoši subsidiaritātes principam, tad to nevar atbalstīt. Kaut arī, ja šis princips ir piemērojams, tas nozīmē tostarp pārbaudīt, vai norādītās darbības mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, vai arī šādu mērķi varētu tikpat labi sasniegt valsts līmenī, ir jāatgādina, ka no LES 5. panta 3. punkta izriet, ka šis princips ir piemērojams tikai jomās, kas neietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Igaunija/Parlaments un Padome, C‑508/13, EU:C:2015:403, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi tam nav nozīmes attiecībā uz VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta vai Pamatregulas 6. panta 4. punkta interpretāciju, kas iepriekš 50.–63. punktā izklāstīto iemeslu dēļ attiecas tikai uz ECB ekskluzīvas kompetences decentralizētas īstenošanas noteikumiem.
3) Par VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta interpretāciju atbilstoši samērīguma principam
66 Atbilstoši LES 5. panta 4. punktam saskaņā ar samērīguma principu Savienības rīcības saturs un veids nepārsniedz to, kas ir nepieciešams Līgumu mērķu sasniegšanai. Iestādes piemēro samērīguma principu atbilstoši Protokolam par subsidiaritātes un samērīguma principa piemērošanu, kas pievienots LES.
67 Piemērojot pastāvīgo judikatūru, samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti būtu piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai un tie nepārsniegtu mērķu sasniegšanai vajadzīgās robežas, un, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Philip Morris Brands u.c., C‑547/14, EU:C:2016:325, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Jāatgādina arī, ka pasākuma samērīguma novērtējumam ir jāatbilst novērtējuma brīvībai, kas Savienības iestādēm eventuāli ir atzīta saistībā ar tā pieņemšanu (skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Vācija/Parlaments un Padome, C‑380/03, EU:C:2006:772, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Prasītāja būtībā apgalvo, ka Savienības rīcības nepieciešamība, kas izriet no samērīguma principa, nozīmē, ka Savienības ekskluzīvo kompetenču īstenošana notiek, atstājot vislielāko iespējamo brīvību valsts kompetenču īstenošanai.
70 Pamatojot savu argumentāciju, tā ir atsaukusies uz ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumiem lietā Toshiba Corporation u.c. (C‑17/10, EU:C:2011:552, 90. punkts), kuros samērīguma principa fundamentālā un konstitucionālā nozīme līgumu sistēmā ir izcelta, lai no tā secinātu, ka Savienības tiesību vienota piemērošana neprasa pastāvīgi un galīgi liegt piemērot dalībvalstu konkurences iestādēm to valsts “antitrust” tiesisko regulējumu, ciktāl pietiek tām atņemt šīs pilnvaras uz laiku, kad norit Komisijas uzsākta procedūra, un uzlikt tām par pienākumu pēc šīs procedūras pabeigšanas ievērot Komisijas lēmumu.
71 Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šāda analīze ir veikta juridiskos apstākļos, kas nav salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem.
72 Minētajā lietā bija runa par to, ka Komisija izmanto savas pilnvaras īstenot Savienības konkurences tiesības attiecībā uz to, kā valsts konkurences iestādes piemēro savas valsts konkurences tiesības. Šajā lietā iepriekš 50.–64. punktā paskaidroto iemeslu dēļ valsts iestādes atbilstoši VUM darbojas, decentralizēti īstenojot Savienības ekskluzīvu kompetenci, nevis valsts kompetenci.
73 Tādējādi ECB tiešas prudenciālas uzraudzības īstenošana var skart vienīgi dalībvalstu galveno kompetenci, kas uzsvērta LESD 291. panta 1. punktā, īstenot Savienības tiesību aktus to tiesību sistēmā. Šajā tiesību normā ir atgādināts, ka atbilstoši Savienības institucionālajai sistēmai un noteikumiem, kas regulē attiecības starp Savienību un tās dalībvalstīm, pēdējām minētajām, ja Savienības tiesībās nav noregulēts citādi, ir jānodrošina savā teritorijā Savienības tiesību izpilde (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1995. gada 23. novembris, Nutral/Komisija, C‑476/93 P, EU:C:1995:401, 14. punkts).
74 Tomēr jākonstatē, ka šīs kompetences saglabāšana nevar nozīmēt VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta interpretāciju tādā veidā, kā to ir norādījusi prasītāja, proti, ka ar to tiek prasīts katrā gadījumā attiecībā uz iestādi, kas ir kvalificēta kā nozīmīga, izvērtēt atbilstoši Pamatregulas 6. panta 4. punktā noteiktajiem kritērijiem, vai tās mērķus var tikpat labi sasniegt ar valsts iestāžu tiešu uzraudzību.
75 Šī interpretācija liek apšaubīt Pamatregulas sabalansētību, ciktāl tajā ir prasīts katrā gadījumā izvērtēt, vai – lai arī tiek piemēroti Pamatregulas 6. panta 4. punktā norādītie kritēriji – nozīmīgai iestādei ir jābūt valsts iestāžu tiešā uzraudzībā, jo tās vislabāk varētu sasniegt Pamatregulas mērķus.
76 Jāsecina, ka šāda izvērtēšana būtu tiešā pretrunā diviem elementiem, kam ir fundamentāla nozīme Pamatregulas 6. panta 4. punkta sistēmā, tas ir, pirmkārt, principam, saskaņā ar kuru nozīmīgas iestādes ir tikai ECB uzraudzībā, un, otrkārt, tam, pastāv precīzi alternatīvi kritēriji finanšu iestādes nozīmīguma kvalificēšanai. Viens no 6. panta 4. punkta otrās daļas i) apakšpunktā minētajiem kritērijiem ir tāds, ka attiecīgās finanšu iestādes kopējo aktīvu vērtība ir EUR 30 miljardi, un to prasītāja ir izpildījusi.
77 Katrā gadījumā jānorāda, ka, radīdams VUM, likumdevējs ir ņēmis vērā dalībvalstu lomu Savienības tiesību aktu īstenošanā, ievērojot Pamatregulas 6. panta mērķus.
78 Pirmkārt, kā izriet no Pamatregulas preambulas 13. un 15. apsvēruma, tā ir vērsta tostarp uz Savienības finanšu stabilitātes aizsargāšanu, īstenojot īpašus uzdevumus attiecībā uz kredītiestāžu uzraudzību; vislabāk šos uzdevumus var veikt ECB kā eurozonas centrālā banka, kurai ir plašas zināšanas makroekonomikas un finansiālās stabilitātes jomā.
79 Otrkārt, pateicoties Pamatregulai, nekādā ziņā neizslēdzot dalībvalstis no ECB uzticēto prudenciālo uzdevumu veikšanas, tās tajā ir iesaistītas, atļaujot VUM ietvaros un atbilstoši 6. panta 4. un 6. punktam lielāko daļu no tās 4. panta 1. punktā norādītajiem uzdevumiem īstenot decentralizēti attiecībā uz mazāk nozīmīgām iestādēm.
80 No visa iepriekš minētā izriet, ka VUM pamatregulas 70. panta 1. punkts, ciktāl tajā ir atsauce uz “faktiski pastāvoši[em] apstākļi[em], kuros nav atbilstoši uzraudzīto iestādi kvalificēt kā nozīmīgu, ņemot vērā [Pamatregulas] mērķus un principus un īpaši nepieciešamību nodrošināt augstu uzraudzības standartu konsekventu piemērošanu”, ir jāsaprot tādējādi, ka saskaņā ar to tikai īpašos faktiskajos apstākļos ar valsts iestāžu tiešu prudenciālu uzraudzību var labāk sasniegt Pamatregulas mērķus un principus un it īpaši nepieciešamību nodrošināt augstu uzraudzības standartu konsekventu piemērošanu.
81 No minētā izriet, ka ECB nav pieļāvusi apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā, būtībā uzskatot, ka VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta piemērošana nozīmētu prasītāju nekvalificēt par nozīmīgu iestādi tikai tad, ja ir pierādīts, ka Vācijas iestāžu tieša prudenciāla uzraudzība varētu nodrošināt Pamatregulas mērķu sasniegšanu labāk nekā ECB uzraudzība.
82 Šo secinājumu neatspēko prasītājas argumenti, ka ECB, citu lēmumu rezultātā veicot pārkvalificēšanu, nav piemērojusi kritērijus, uz kuriem tā ir atsaukusies apstrīdētajā lēmumā.
83 Pieņemot, ka šādi argumenti ir izvirzīti, lai pierādītu, ka ECB ir nepamatoti atteikusies pārbaudīt, vai valsts iestāžu tieša prudenciāla uzraudzība ir pietiekama Pamatregulas mērķu sasniegšanai, tie tūlītēji ir jānoraida, jo ir secināts, ka ECB nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu.
84 Ja šī argumentācija ir jāsaprot kā tāda, ar kuru būtībā tiek apgalvots vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, izsakot pārmetumu prasītājai, arī tam nevar piekrist. Pietiek atgādināt, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principu, saskaņā ar kuru persona savās interesēs nevar atsaukties uz citas personas interesēs izdarītu nelikumību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 219. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, pieņemot, ka ECB ir nepareizi veikusi iestāžu, uz kurām atsaucas prasītāja, pārkvalificēšanu, šāda kļūda neietekmētu apstrīdētā lēmuma – noraidīt prasītājas pārkvalificēšanu par “mazāk nozīmīgu” iestādi – pamatotību.
85 Tātad šis iebildums ir jānoraida.
c) Par iebildumu, kas attiecas uz to, ka nav izvērtēti īpašie faktiskie apstākļi un Pamatregulas mērķi
86 Prasītāja būtībā pārmet ECB, ka tā esot apgalvojusi, ka tās kvalificēšana par nozīmīgu iestādi ir atbilstoša, neatkarīgi no īpašo faktisko apstākļu izvērtēšanas un neņemot vērā Pamatregulas mērķus un principus.
87 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, prasot pārskatīt 2014. gada 1. septembra lēmumu, prasītāja balstīja savu argumentāciju tikai uz Vācijas iestāžu veiktās prudenciālās uzraudzības apgalvoto pietiekamību, ņemot vērā tās, kā apgalvots, zemo riska profilu.
88 No prasītājas 2014. gada 10. jūlija un 6. oktobra vēstulēm izriet, ka tās argumentācija bija balstīta tikai uz to, ka augstu uzraudzības standartu saskaņotas piemērošanas nodrošināšanai nav nepieciešama ECB prudenciāla uzraudzība, nemaz nepieminot, ka vislabāk tās mērķus var sasniegt ar valsts uzraudzību.
89 Tātad, ņemot vērā VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta formulējumu, ECB varēja likumīgi uzskatīt, ka šādiem argumentiem nav nozīmes, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt prasītājas apgalvoto faktisko apstākļu esamību vai izvērtēt to, vai Vācijas iestāžu īstenota prasītājas uzraudzība atbilda Pamatregulas mērķiem.
90 Tādējādi šis iebildums noteikti ir jānoraida.
d) Par iebildumu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, kura pieļauta, interpretējot jēdzienu “īpašie apstākļi”
91 Prasītāja iebilst arī, ka ECB esot veikusi “dubulta līmeņa izvērtējumu”, pirmkārt, apgalvojot, pirmkārt, ka vajadzētu būt īpašiem apstākļiem un, otrkārt, ka to rezultātā ECB prudenciālā uzraudzība nav atbilstoša, kas ir pretrunā VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta formulējumam.
92 Jāatgādina, ka, piemērojot VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu, “īpaši apstākļi, kas minēti [Pamatregulas] 6. panta 4. punkta otrajā un piektajā daļā [..], ir konkrēti un faktiski pastāvoši apstākļi, kuros nav atbilstoši uzraudzīto iestādi kvalificēt kā nozīmīgu, ņemot vērā VUM regulas mērķus un principus un īpaši nepieciešamību nodrošināt augstu uzraudzības standartu konsekventu piemērošanu”.
93 VUM pamatregulas 71. panta 1. punktā ir precizēts, ka “to, vai pastāv īpašie apstākļi, kas attaisno citos apstākļos par nozīmīgu uzskatāmas uzraudzītās iestādes kvalifikāciju kā mazāk nozīmīgu, konstatē katrā konkrētā gadījumā par attiecīgo uzraudzīto iestādi vai uzraudzīto grupu, bet ne attiecībā uz uzraudzīto iestāžu kategoriju”.
94 No šīm divām tiesību normām izriet, ka īpašo apstākļu pastāvēšana ir jāizvērtē, ņemot vērā uzraudzītajai iestādei raksturīgās faktiskās iezīmes.
95 Apstrīdētajā lēmumā ECB ir norādījusi, ka “pat tad, ja ECB uzskatītu, ka īpašos apstākļus, uz kuriem tā ir atsauce [Pamatregulas] 6. panta 4. punktā, var attiecināt uz uzraudzīto iestādi, ECB tomēr ir jāizvērtē, vai šādi īpašie apstākļi var pamatot to, ka tā tiek kvalificēta par mazāk nozīmīgu iestādi” [Selbst wenn die EZB der Ansicht wäre, dass besondere Umstände, auf die in Artikel 6 Absatz 4 der SSM-Verordnung verwiesen wird, im Falle des beaufsichtigten Unternehmens Anwendung fänden müsste die EZB immer noch überprüfen, ob solche besonderen Umstände eine Einstufung des beaufsichtigten Unternehmens als weniger bedeutend rechtfertigen würden].
96 Jākonstatē, ka, ja iepriekš 95. punktā minētā apstrīdētā lēmuma daļa ir jāsaprot tādējādi, ka tajā jēdziens “īpaši faktiskie apstākļi”, kas minēts VUM pamatregulas 70. panta 1. punktā un kas piemērojams izsvēršanā par to, vai iestādes kvalificēšana par nozīmīgu ir vai nav atbilstoša, ir sajaukts ar Pamatregulas 6. panta 4. punktā izmantoto jēdzienu “īpašie apstākļi”, un ja VUM pamatregulas 70. panta 1. punktam ir izskaidrojošs mērķis, tādā gadījumā tajā ir pieļauta juridiska kļūda.
97 Šādi domājot, ECB atsevišķos apstākļos piesavinājās tiesības norādīt, ka pastāv “īpaši apstākļi”, un piemērot VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu. No minētā izriet, ka atbilstoši Pamatregulas 6. panta 4. punktam īpašie apstākļi paši par sevi nav pamats, lai attaisnotu iestādes pārkvalificēšanu no “nozīmīgas” par “mazāk nozīmīgu”. Ir arī nepieciešams, lai būtu izpildīti VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta kritēriji.
98 Šāda nav šo divu tiesību normu saturiskā jēga. Lai pamatotu iestādes pārkvalificēšanu, pietiek ar īpašiem apstākļiem. Tomēr to esamības izvērtēšanai ir jāpiemēro VUM pamatregulas 70. panta 1. punkts.
99 Tādējādi šī apstrīdētā lēmuma daļa ietver kļūdu tiesību piemērošanā, kas tomēr neietekmē tā likumību, jo minētajā daļā ir novērtēts tikai viens ad abundantiam iemesls, kā to pierāda vēlējuma izteiksmes lietošana. ECB nepieļauj, ka pastāvētu “īpaši apstākļi”, bet tikai pauž savu viedokli par sekām, kādas varētu būt šādu apstākļu esamībai, pieņemot, ka tās pastāv. Tādējādi šis iebildums katrā ziņā ir jānoraida.
100 Ievērojot iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.
B. Par otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamām kļūdām faktu vērtējumā
101 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā.
102 Pirmkārt, ECB tieša prudenciāla uzraudzība nav vajadzīga, lai sasniegtu Pamatregulas mērķus, tas ir, nodrošinātu finanšu tirgu stabilitāti, kredītiestāžu drošību un noturību un noguldītāju aizsardzību. Otrkārt, ECB tieša prudenciāla uzraudzība nav vajadzīga, lai nodrošinātu mērķi konsekventi piemērot augstus prudenciālās uzraudzības standartus. Treškārt, ECB tieša prudenciāla uzraudzība nav vajadzīga arī, lai sasniegtu citus Pamatregulas mērķus. Ceturtkārt, prasītājas tieša prudenciāla uzraudzība, ko veic valsts iestāde, atbilst Pamatregulas principiem. Piektkārt, pat pamatojoties uz kļūdainu vērtējuma kritēriju, ko ir izvirzījusi ECB, apstrīdētajā lēmumā ir acīmredzamas kļūdas vērtējumā.
103 ECB, ko atbalsta Komisija, lūdz šo pamatu noraidīt.
104 Uzreiz ir jānorāda, ka saistībā ar šo pamatu prasītājas izvirzītie argumenti būtībā ir balstīti uz nostādni, ka Pamatregulas mērķus var sasniegt un paaugstināta līmeņa prudenciālās uzraudzības normu konsekventu piemērošanu var panākt ar Vācijas iestāžu tiešu uzraudzību. Prasītāja rakstveida dokumentos cenšas pierādīt, ka ir acīmredzami kļūdaini saglabāt iestādes kvalifikāciju par nozīmīgu iestādi, ņemot vērā to, ka nepastāv ECB prudenciālas uzraudzības nepieciešamība.
105 Jākonstatē, ka šādiem argumentiem nav nozīmes, jo, analizējot pirmo pamatu, paskaidroto iemeslu dēļ VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tajā ir ietverts nosacījums par iestādes, kura jākvalificē kā “nozīmīga”, tiešas prudenciālas uzraudzības nepieciešamības nosacījumu, ievērojot Pamatregulas 6. panta 4. punktu.
106 Vienīgi pakārtoti prasītāja apgalvo, ka “pat paturot prātā kritēriju par [ECB] izdarītu kļūdainu vērtējumu, apstrīdētajā lēmumā ir acīmredzamas kļūdas vērtējumā”.
107 Lai pamatotu šo apgalvojumu, prasītāja atsaucas, pirmkārt, uz savās 2014. gada 10. jūlija un 6. oktobra vēstulēs minēto.
108 Katrā ziņā iepriekš 87.–89. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ ir jānorāda, ka prasītāja tajās nav apgalvojusi, ka ar valsts uzraudzību varētu sasniegt Pamatregulas mērķus labāk nekā ar ECB tiešo uzraudzību.
109 Otrkārt, prasītāja replikā būtībā apgalvo, ka ar Vācijas iestāžu prudenciālo uzraudzību vislabāk var nodrošināt augstu prudenciālās uzraudzības standartu konsekventas piemērošanas mērķi, uz kuru ir atsauce VUM pamatregulas 70. panta 1. punktā. Šajā ziņā tā norāda, ka attiecībā uz to tiek piemēroti dažādi tiesiskie regulējumi, proti, ne tikai Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.), ar labojumiem (OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), un Vācijas likums par banku sektora organizēšanu, bet arī Bādenes-Virtembergas likums par federālās zemes reģionālajām kredītbankām, kā arī daudzām kontroles iestādēm, tas ir, ne tikai Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht (Bafin) (Federālais finanšu darījumu uzraudzības dienests, Vācija), Bundesbank (Federālā banka, Vācija) un ECB, bet arī Bādenes-Virtembergas federālās zemes Finanšu ministrija.
110 Tādējādi būtībā prasītāja apgalvo, ka tiesiskā regulējuma un kontroles iestāžu daudzveidība, kas regulē tās darbību, nozīmē, ka, lai nodrošinātu nodrošināt augstu uzraudzības standartu konsekventu piemērošanu, valsts iestādēm ir labāk sadarboties savā starpā nekā ar ECB.
111 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka prasītāja neizceļ to, ka pastāvētu jebkāda vienošanās vai sadarbība starp Bādenes-Virtembergas federālās zemes iestādēm un Vācijas iestādēm, kas to savstarpējo sadarbību padarītu vieglāku salīdzinājumā ar ECB.
112 Tādējādi šis pamats ir jānoraida.
C. Par trešo prasības pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
113 Prasītāja uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanā ECB nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Tā atgādina, ka pienākums norādīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu izriet gan no VUM pamatregulas 33. panta 2. punkta, 39. panta 1. punkta un 44. panta 1. punkta, gan no Pamatregulas 22. panta 2. punkta otrās daļas un LESD 296. panta otrās daļas.
114 Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma pamatojums neesot konsekvents un esot pretrunīgs un tas liedz secināt, kādu kritēriju ECB ir piemērojusi. ECB rakstveida dokumentos atbalstītā jēdziena “nepiemērotība” interpretācija nebija minēta apstrīdētajā lēmumā un katrā ziņā pati par sevi esot pretrunīga.
115 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir tikai izteikti vienkārši apgalvojumi un nepamatoti noliegumi. Prasītāja tostarp pārmet ECB, ka tā nav pamatojusi apgalvojumu, ka tirgu vai kreditoru stabilitātei riska neesamība nav īpašs apstāklis. Turklāt apstrīdētajā lēmumā nav paskaidrots, kāpēc ar Vācijas iestāžu uzraudzību nevar labāk sasniegt Pamatregulas mērķus.
116 Treškārt, prasītāja pārmet ECB, ka tā nav izvērtējusi argumentus, ko tā ir iesniegusi administratīvās procedūras laikā un kas attiecas uz īpašu faktisko apstākļu esamību, padarot neatbilstošu tās kvalificēšanu par nozīmīgu iestādi. Tā apgalvo, ka to iemeslu detalizēts skaidrojums, kuru dēļ ECB neuzskatīja tās argumentus par nozīmīgiem, ir vajadzīgs vēl jo vairāk tādēļ, ka tai ir novērtējuma brīvība attiecībā uz VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta piemērošanu. Šāds paskaidrojums neizrietot ne no apstrīdētā lēmuma, ne no tā konteksta.
117 ECB, ko atbalsta Komisija, lūdz šo pamatu noraidīt.
118 Saskaņā ar Pamatregulas 22. panta 2. punkta otro daļu ECB lēmumiem ir jābūt pamatotiem.
119 Piemērojot VUM pamatregulas 33. panta 1. un 2. punktu, ECB prudenciālās uzraudzības lēmumā iekļauj lēmuma pieņemšanas pamatojumu. Pamatojumā norāda ECB uzraudzības lēmumam pieņemšanas pamatā esošos faktiskos apstākļus un juridiskos argumentus.
120 Šīs pašas VUM pamatregulas 39. panta 1. punktā ir precizēts, ka “ECB uzraudzīto iestādi atzīst par nozīmīgu tai adresētā argumentētā ECB lēmumā”.
121 Jāuzsver, ka šādās tiesību normās – Pamatregulas un VUM pamatregulas tekstā – tikai ir atgādināts pienākums norādīt pamatojumu, kas attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai.
122 LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kas ir nošķirama no jautājuma par motīvu pamatotību, kurš attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).
123 Šajā nolūkā, pirmkārt, LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo iestādes – akta izdevējas – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Tādējādi saistībā, konkrēti, ar individuālu lēmumu pamatojumu pienākuma norādīt šādu lēmumu pamatojumu mērķis – papildus tam, ka tiesai tiek atļauts īstenot savu kontroli – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 115. punkts n tajā minētā judikatūra).
124 Turklāt prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp attiecīgā akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 116. punkts un tajā minētā judikatūra).
125 Šajā lietā jānorāda, ka Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinums ir daļa no apstākļiem, kuros ietilpst apstrīdētais lēmums un tādējādi var, piemērojot iepriekš 124. pantā minēto judikatūru, tikt ņemts vērā nolūkā novērtēt minētā lēmuma pietiekamo pamatotību.
126 Pamatregulas 24. panta “Administratīvā pārskatīšanas padome” 1. punktā ir precizēts, ka “ECB izveido Administratīvo pārskatīšanas padomi, lai tā veiktu to lēmumu iekšēju administratīvu pārskatīšanu, ko pieņēmusi ECB, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar šo regulu, pēc tam, kad ir iesniegts pārskatīšanas pieprasījums [..]. Iekšējās administratīvās pārskatīšanas darbības joma attiecas uz šādu lēmumu procesuālo un materiāltiesisko atbilstību šai regulai”. Šī paša panta 7. punktā ir paredzēts:
“Pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par pārskatīšanas pieņemamību, Administratīvā pārskatīšanas padome sniedz atzinumu laikposmā, kas atbilst jautājuma steidzamībai un kas nav ilgāks par diviem mēnešiem pēc pieprasījuma saņemšanas, un nodod šo lietu Uzraudzības valdei jauna lēmuma projekta sagatavošanai. Uzraudzības valde ņem vērā Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinumu un nekavējoties iesniedz ECB Padomei jaunu lēmuma projektu. Ar jauno lēmuma projektu atceļ sākotnējo lēmumu, aizstāj to ar identiska satura lēmumu vai aizstāj to ar grozītu lēmumu. Jauno lēmuma projektu uzskata par pieņemtu, ja vien ECB Padome neizsaka iebildumus ilgākais desmit darbadienu laikā.”
127 No minētā noteikti izriet, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā ir lemts atbilstoši Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinumā minētajam priekšlikumam, tas ir uzskatāms par minētā atzinuma turpinājumu un tajā minētie paskaidrojumi var tikt ņemti vērā lēmuma pietiekamas pamatotības pārbaudē.
128 Pirmkārt, iepriekš 31. un 32. punktā minēto iemeslu dēļ un atšķirībā no prasītājas apgalvotā, no apstrīdētā lēmuma un Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinuma kopīgas interpretācijas izriet, ka, pirmām kārtām, ECB uzskatīja, ka “īpašie apstākļi” var būt tikai ar vienu nosacījumu, ka Pamatregulas mērķi tiek labāk nodrošināti ar valsts iestāžu tiešu prudenciālu uzraudzību un ka, otrām kārtām, prasītāja nav pierādījusi, ka attiecībā uz to šis nosacījums ir izpildīts. Ir jānorāda arī, ka gan Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinumā, gan apstrīdētajā lēmumā ir prasītājas argumentu kopsavilkums.
129 Turklāt jākonstatē, ka pirmā pamata analīze apstiprina to, ka prasītāja spēja saprast ECB pamatojumu, ko tā ir apstrīdējusi minētajā pamatā, un Vispārējā tiesa varēja pārbaudīt apstrīdētā lēmuma motīvu daļas pamatotības likumību.
130 Otrkārt, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu par nepietiekamo atbildi uz argumentiem, ko tā ir izvirzījusi administratīvās procedūras laikā, no 87.–89., 107. un 108. punkta izriet, ka prasītāja tikai minētajā procedūrā ir mēģinājusi pierādīt to, ka ECB tieša prudenciāla uzraudzība nav nepieciešama tādēļ, ka Vācijas iestāžu uzraudzība ir pietiekama Pamatregulas mērķu īstenošanai, nemēģinot pierādīt, ka tā pati varētu labāk sasniegt minētos mērķus. Tādēļ saistībā ar argumentiem par acīmredzami nenozīmīgo ECB privileģēto interpretāciju nevar uzskatīt, ka ECB būtu bijis jāsniedz detalizēts iemeslu pamatojums argumentu atspēkošanai, jo prasītāja viegli var tos izsecināt no apstrīdētā lēmuma un Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinuma.
131 Treškārt, attiecībā uz prasītājas iebildumu par apstrīdētā lēmuma pretrunīgumu, protams, ir skaidrs, ka akta pamatojumam ir jābūt loģiskam, it īpaši bez iekšējām pretrunām, radot šī akta pamatā esošo iemeslu labu izpratni (spriedums, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 151. punkts).
132 Tomēr jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums nav pretrunīgs, kā tas tiek apgalvots.
133 Pirmkārt, iepriekš 31.–34. punktā izklāstīto iemeslu dēļ un pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo prasītāja, nav pretrunas starp Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinumā minēto, ka “īpaši apstākļi” nozīmē to, ka Pamatregulas mērķi un it īpaši vajadzība nodrošināt augstu uzraudzības standartu konsekventu piemērošanu ir labāk jānodrošina ar valsts iestāžu tiešu uzraudzību, no vienas puses, un apstrīdētajā lēmumā minēto atsauci uz to, ka VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta piemērošanai prasītājas ECB tiešai uzraudzībai esot jābūt pretrunā Pamatregulas mērķiem, no otras puses.
134 Otrkārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma motīvu daļas pretrunīgumu, ciktāl tajā ir uzskatīts, ka īpaši apstākļi nav pietiekams pamats VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta piemērošanai, iepriekš 99. pantā ir norādīts, ka šis apstrīdētā lēmuma pamatojums tajā ir minēts pakārtoti. Tātad šī daļa nekavē skaidri saprast apstrīdētajā lēmumā ECB piemēroto kritēriju.
135 No minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums juridiski ir pietiekami pamatots.
136 Tātad trešais pamats ir jānoraida.
D. Par ceturto pamatu, kas attiecas uz ECB pilnvaru nepareizu izmantošanu, tai nelikumīgi neizmantojot savu novērtējuma brīvību
137 Prasītāja pārmet ECB, ka tā nav izmantojusi savu novērtējuma brīvību, piemērojot VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu attiecībā uz to, kas ir pilnvaru nepareiza izmantošana. Tā norāda, ka šajā tiesību normā nav ietverts izsmeļošs iemeslu uzskaitījums, ko ECB var ņemt vērā. Tādējādi būtu nepareizi, ja tā apstrīdētajā lēmumā būtu secinājusi, ka prasītājas izklāstīto argumentu rezultātā ir jāņem vērā minētajā regulā neparedzēti iemesli.
138 ECB, kuru atbalsta Komisija, prasa noraidīt šo pamatu.
139 Protams, no judikatūras izriet, ka, ja iestādei ir piešķirta novērtējuma brīvība, tai šī brīvība ir pilnībā jāizmanto (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 14. jūlijs, Freistaat Sachsen/Komisija, T‑357/02 RENV, EU:T:2011:376, 45. punkts, un 2012. gada 10. jūlijs, Smurfit Kappa Group/Komisija, T‑304/08, EU:T:2012:351, 90. punkts). Tādējādi akta autoram ir jāvar pierādīt Savienības tiesā, ka akts ir pieņemts, faktiski izmantojot tā novērtējuma brīvību, kas nozīmē, ka tiek ņemti vērā visi atbilstošie fakti un apstākļi, kuri attiecas uz situāciju, ko ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu (spriedums, 2006. gada 7. septembris, Spānija/Padome, C‑310/04, EU:C:2006:521, 122. punkts).
140 Tomēr ir jāatgādina, kā tas ir iepriekš uzvērts 87.–89. punktā, ka administratīvajā procesā izklāstītie prasītājas argumenti ir vērsti vienīgi uz to, lai pierādītu, ka Pamatregulas mērķi var tikt sasniegti, valsts iestādēm veicot tiešu prasītājas uzraudzību, un ka šādiem argumentiem pirmā pamata analīzē izklāstīto iemeslu dēļ nav nekādas jēgas, piemērojot VUM pamatregulas 70. panta 1. punktu.
141 Tātad ECB nevar pārmest, ka tā nav īstenojusi savu novērtējuma brīvību, uzreiz noraidīdama nenozīmīgus argumentus.
142 Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.
E. Par piekto pamatu, kas attiecas uz ECB pienākuma pārbaudīt un ņemt vērā visus atbilstošos lietas apstākļus neievērošanu
143 Prasītāja atgādina, ka, piemērojot VUM pamatregulas 28. panta 2. punktu, ECB esot jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi. Tā atsaucas arī uz ECB pienākumu rūpīgi un objektīvi izvērtēt un ņemt vērā visus attiecīgās lietas faktiskos un tiesību elementus, kas izriet no tiesībām uz labu pārvaldību, kuras ir iekļautas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā.
144 Tā pārmet ECB, ka otrā minētā nav ņēmusi vērā apstākļus, pirmkārt, par to, ka tai praktiski nav iespējams zināt par maksātnespēju, otrkārt, par to, ka tā neatbilst nevienam no Pamatregulas 6. panta 4. punkta kritērijiem, izņemot lieluma kritēriju, un, treškārt, par to, ka Vācijas iestāžu prudenciālā uzraudzība līdz šim ir bijusi veiksmīga.
145 ECB, kuru atbalsta Komisija, lūdz šo pamatu noraidīt.
146 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka gadījumos, kad Eiropas Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme.
147 Protams, viena no Savienības tiesību sistēmā ietvertajām garantijām administratīvā procesā ir Pamattiesību hartas 41. pantā paredzētais labas pārvaldības princips, kas nosaka kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus apstākļus, kam ir nozīme attiecīgajā lietā (spriedums, 2003. gada 30. septembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98, EU:T:2003:245, 404. punkts).
148 Šis pienākums ir atgādināts VUM pamatregulas 28. panta 2. punktā, jo tajā ir precizēts, ka “ECB savā vērtējumā ņem vērā visus nozīmīgos faktiskos apstākļus”.
149 Tomēr iepriekš 140. punktā izklāstītajiem iemesliem līdzīgu iemeslu dēļ pietiek uzsvērt, ka apstākļiem, kurus ECB it kā nav ņēmusi vērā, nav nozīmes VUM pamatregulas 70. panta 1. punkta kontekstā un ka tādējādi ECB nevar pamatoti pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā šos apstākļus šīs tiesību normas piemērošanas gadījumā.
150 Tādējādi piektais pamats ir jānoraida un līdz ar to jānoraida prasība kopumā.
IV. Par tiesāšanās izdevumiem
151 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā izskatāmajā lietā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašai, kā arī jāpiespriež atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
152 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādēļ Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Landeskreditbank Baden-Württemberg – Förderbank sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, kā arī atlīdzina Eiropas Centrālās bankas tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 16. maijā.
[Paraksti]