EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2012. gada 23. oktobrī

Lieta F‑44/05 RENV

Guido Strack

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Lietas nodošana atpakaļ Civildienesta tiesai pēc nolēmuma atcelšanas – Iestādes darbinieku imunitātes atcelšana par tiesvedības laikā mutvārdos un rakstveidā paustiem vārdiem – Iecelšana nodaļas vadītāja amatā – Kandidatūras noraidīšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Noraidīta kandidāta interese celt prasību – Res judicata spēks – Procesuālo noteikumu pārkāpums – Esošo interešu izvērtēšana – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Morālais kaitējums pārkāpuma dēļ

Priekšmets Prasības, kas sākotnēji celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEK 152. pantu, nodošana atpakaļ Civildienesta tiesai ar Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 9. decembra spriedumu lietā T‑526/08 P Komisija/Strack (turpmāk tekstā – “spriedums par lietas nodošanu”), ar kuru daļēji ir atcelts Civildienesta tiesas 2008. gada 25. septembra spriedumu lietā F‑44/05 Strack/Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Strack/Komisija”), kurā bija lemts par prasību, ar kuru G. Strack lūdz atcelt Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja lēmumu noraidīt viņa kandidatūru šī biroja Publisko iepirkumu un līgumu nodaļas vadītāja amatam (A 5/A 4) (turpmāk tekstā – “strīdīgā amata vieta”) un lēmumu iecelt A. k‑gu strīdīgajā amatā, kā arī piespriest Komisijai samaksāt kompensāciju, atlīdzinot apgalvoto morālo kaitējumu

Nolēmums Prasību atcelt imunitāti noraidīt kā nepieņemamu. Prasību atlīdzināt zaudējumu noraidīt kā nepamatotu. Atcelt Komisijas lēmumu iecelt amatā A. k‑gu un lēmumu noraidīt prasītāja kandidatūru. Pārējā daļā prasību noraidīt. Komisijai sedz savus tiesāšanās izdevumus lietā F‑44/05 Strack/Komisija, lietā T‑526/08 P Komisija/Strack un lietā F‑44/05 RENV Strack/Komisija, kā arī atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus šajās pašās lietās.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Civildienesta tiesas kompetence – Lūgums atcelt lietas dalībnieku pārstāvju imunitāti – Pieteikums, ko nav iesniegusi kompetentā valsts tiesa vai valsts iestāde – Nepieņemamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. un 47. pants; Tiesas statūtu 19. panta piektā daļa; Civildienesta tiesas Reglamenta 30. pants)

2.      Ierēdņu celta prasība – Iepriekšējs administratīvais process – Norise – Termiņi

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņu celta prasība – Interese celt prasību – Trešās personas celta prasība par ierēdņa vai darbinieka iecelšanu amatā – Pieņemamība – Atcelšana, kas ir pārmērīga sankcija – Ietekmes neesamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Ierēdņu celta prasība – Prasības pamats par procedūras pārkāpumu – Prasības pamats, kas ir neefektīvs gadījumā, ja ar pienācīgu procedūru nav iespējams panākt citu rezultātu

5.      Ierēdņu celta prasība – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Lēmuma par iecelšanu vakantā amatā atcelšana – Atcelšana, kas ir vai nav pārmērīga sankcija – Vērtējuma kritēriji – Interešu izvērtēšana – Iespēja pēc savas ierosmes atbildētājai iestādei piespriest samaksāt zaudējumu atlīdzību, ja netiek atcelta atlases procedūra

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

6.      Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Administrācijas pienākums aizpildīt vakanto amata vietu – Neesamība – Izņēmums

7.      Ierēdņu celta prasība – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Lēmuma par iecelšanu amatā atcelšana – Ierēdņa, kurš ir iecelts amatā, pabeidzot atlases procedūru ar pārkāpumiem, tiesiskā paļāvība – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

8.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdēta prettiesiska akta atcelšana – Pienācīga atlīdzība par morālo kaitējumu – Ierobežojumi

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

1.      Attiecībā uz lūgumu atcelt lietas dalībnieka pārstāvja imunitāti atbilstīgi Civildienesta tiesas reglamenta 30. pantam šajā pantā nav skaidri paredzēts, ka kāds no lietas dalībniekiem var iesniegt lūgumu atcelt lietas dalībnieku pārstāvju imunitāti. Taču, ņemot vērā, ka Reglamenta 30. pantā paredzētās imunitātes mērķis ir aizsargāt lietas dalībnieku pārstāvjus pret iespējamo vajāšanu, un ņemot vērā šī noteikuma ratio legis, Civildienesta tiesa uzskata, ka tai ir pienākums lemt par lūgumu atcelt imunitāti tikai tad, ja šo lūgumu ir iesniegusi kompetentā tiesa vai valsts iestāde. Tādējādi Civildienesta tiesa nevar apmierināt viena lietas dalībnieka iesniegtu lūgumu atcelt imunitāti, jo šāds lūgums nav Civildienesta tiesas kompetencē.

Šis 30. pants ir jāinterpretē atbilstīgi Tiesas statūtu 19. panta piektajai daļai, kas ir tā juridiskais pamats. Šī noteikuma interpretācijā ir jāņem vērā arī tas, ka lietas dalībnieku pārstāvju imunitāte atspoguļo Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā noteikto advokātu vārda brīvību. Lai gan ir tiesa, ka tiesvedība Civildienesta tiesā nav kriminālprocess, nemainīgs tomēr paliek tas, ka šīs konvencijas 10. pants vispārējā veidā aizsargā advokātu vārda brīvību un veicina tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu praktisko īstenošanu. Visbeidzot Reglamenta 30. panta interpretācijā ir jāņem vērā Hartas 47. panta 1. un 2. punkts, kuros paredzēts nodrošināt pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tajā skaitā iespēju saņemt konsultāciju, tikt aizstāvētam un tikt pārstāvētam.

(skat. 73.–76. un 79. punktu)

Atsauce

Tiesa: 2010. gada 22. decembris, C‑279/09 DEB, 45. un 46. punkts

2.      Katrā ziņā pirmstiesas procedūras ilgumam nebūtu jābūt pārmērīgam, jo sakarā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā noteiktajiem dažādajiem termiņiem tas nevar pārsniegt četrpadsmit mēnešus un desmit dienas, ja tā ir sākusies ar lūgumu, un desmit mēnešus un desmit dienas, ja, kā šajā lietā, tā ir sākusies ar sūdzību.

(skat. 90. punktu)

3.      Trešās personas prasījumi atcelt tiesību aktu, kas vērsti pret lēmumu iecelt amatā ierēdni vai darbinieku, ir pieņemami.

Protams, ja atceļamais tiesību akts dod labumu ierēdnim vai darbiniekam, kā ir gadījumā ar lēmumu par iecelšanu amatā, tiesai ir jāpārbauda, vai atcelšana nav pārmērīgs sods par izdarīto pārkāpumu, bet šis tiesas pienākums nekādi attiecībā uz lēmumu neskar trešo personu, kas prasa atcelt tiesību aktu, interesi celt prasību.

Šajā ziņā, pirmkārt, tiesas pārbaude, vai atcelšana nav pārmērīgs sods par izdarīto pārkāpumu, var notikt tikai pēc tam, kad ir pārbaudīts pārsūdzētā lēmuma tiesiskums, šajā pārbaudē it īpaši ņemot vērā konstatētā pārkāpuma smagumu.

Otrkārt, pat ja lēmuma atcelšana ir pārmērīgs sods par izdarīto pārkāpumu, prasītājs var gūt labumu no prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas vērsti pret šo lēmumu, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, ka prettiesiska lēmuma atcelšana ir pārmērīgs sods, neizslēdz, ka tiesa apmierina prasījumus, bet nosūta lietu atpakaļ administrācijai taisnīga risinājuma meklēšanai strīdā, pat ka tā pēc savas ierosmes piešķir atlīdzinājumu prasītājam par izdarīto pārkāpumu.

(skat. 105.–108. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1975. gada 23. janvāris, 29/74 de Dapper/Parlaments, 16. punkts; 1980. gada 5. jūnijs, 24/79 Oberthür/Komisija, 13. un 14. punkts; 1993. gada 6. jūlijs, C‑242/90 P Komisija/Albani u.c., 13. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 10. jūlijs, T‑68/91 Barbi/Komisija, 36. punkts; 2001. gada 20. jūlijs, T‑351/99 Brumter/Komisija, 97. punkts; 2006. gada 14. novembris, T‑494/04 Neirinck/Komisija, 66. un 67. punkts.

Civildienesta tiesa: 2008. gada 22. oktobris, F‑46/07 Tzirani/Komisija, 38. punkts; 2010. gada 5. maijs, F‑53/08 Bouillez u.c./Padome, 90. punkts; 2010. gada 29. septembris, F‑5/08 Brune/Komisija, 18. punkts.

4.      Lai procesuāla pārkāpuma rezultātā varētu atcelt pārsūdzēto administrācijas aktu, šāda pārkāpuma neesamībai būtu bijis jāizraisa atšķirīgs procedūras rezultāts. Savukārt prasītājam netiek prasīts, lai viņš pierādītu, ka tiesību akts noteikti būtu bijis citāds, ja tajā nebūtu pieļauts attiecīgais procesuālais pārkāpums, un pietiek ar to, ka nevar tikt pilnībā izslēgts, ka administrācija varētu pieņemt atšķirīgu lēmumu, lai ārējā tiesiskuma pārkāpums liktu atcelt attiecīgo tiesību aktu.

(skat. 114. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1990. gada 21. marts, C‑142/87 Beļģija/Komisija, 48. punkts.

Civildienesta tiesa: 2011. gada 13. septembris, F‑4/10 Nastvogel/Padome, 94. punkts.

5.      Ja atceļamais akts dod labumu citam ierēdnim vai darbiniekam, kā tas ir gadījumā ar lēmumu iecelt vakantā amatā, Savienības tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai atcelšana nav pārmērīgs sods par pieļauto pārkāpumu.

Šajā ziņā sekas, ko tiesa rada sakarā ar lēmumu, kas pieņemti, noslēdzot konkursus, prettiesiskumu, nav tādas pašas kā attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti, pabeidzot konkursu rezerves saraksta izveidošanai, un lēmumiem, kas pieņemti, pabeidzot konkursu, kurš organizēts, lai aizpildītu konkrētu amata vietu iecelšanas amatā ceļā. Konkursa ar mērķi izveidot rezerves sarakstu gadījumā visu individuālo lēmumu iekļaut katra veiksmīgā kandidāta uzvārdu šajā sarakstā atcelšana principā ir pārmērīgs sods. Savukārt attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti pēc iekšēja konkursa, lai aizpildītu noteiktu amata vietu, Savienības tiesa veic pārbaudi katrā atsevišķā gadījumā, tajā ņemot vērā pieļautā pārkāpuma raksturu, kā arī interešu līdzsvaru.

Attiecībā uz procesuālu pārkāpumu iekšējā konkursā, kura mērķis ir aizpildīt noteiktu amata vietu, tiesa pārbauda, vai šis pārkāpums ir ietekmējis tikai prasītāja kandidatūras pārbaudi vai arī ir radījis pārkāpumus visu kandidatūru pārbaudē. Pirmajā gadījumā procesuālais pārkāpums ir jāuzskata par tādu, kas neattaisno lēmuma par veiksmīgā kandidāta iecelšanu amatā atcelšanu. Otrajā gadījumā tiesa izsver esošās intereses, kuras ir jānovērtē uz prasības celšanas brīdi.

Šajā ziņā tiesa vispirms ņem vērā prasītāja interesi piedalīties atlases procedūrā bez pārkāpumiem, pēc tam – atlases procedūras ar pārkāpumiem rezultātā amatā ieceltā ierēdņa interesi un to, ka viņš labticīgi varēja paļauties uz lēmuma, ar kuru viņš iecelts amatā, tiesiskumu. Visbeidzot tiesa pārbauda dienesta intereses, proti, it īpaši, vai ir ievērots tiesiskums, kādas būtu ar budžetu saistītās sekas, ja tiktu atcelts nelikumīgais lēmums, iespējamās res judicata izpildes grūtības, iespējamo kaitējumu dienesta turpinātībai un risku saistībā ar sociālā klimata pasliktināšanos iestādē.

(skat. 116.–119. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: Bouillez u.c./Padome, minēts iepriekš, 82., 83., 85. punkts un 87.–89. punkts un tajos minētā judikatūra.

6.      Lai gan iecēlējinstitūcijai nav jāievēro atlases procedūra, tā var šādi lemt tikai objektīvu, pietiekamu un tai procedūras sākšanas brīdī nezināmu iemeslu dēļ.

(skat. 122. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2011. gada 14. aprīlis, F‑113/07 Šimonis/Komisija, 90. punkts.

7.      Ierēdnis, kurš iecelts amatā atlases procedūras ar pārkāpumiem rezultātā, nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību saglabāt savu iecelšanu amatā, pat ja ir pagājuši astoņi gadi kopš minētā lēmuma par iecelšanu amatā pieņemšanas, jo tas tika apstrīdēts prasību celšanas tiesā termiņos. Šis ierēdnis šajos apstākļos nevar neņemt vērā faktu, ka viņa iecelšana amatā būtu galīga tikai tad, ja noraidītā kandidāta prasība netiktu pieņemta.

(skat. 123. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: Bouillez u.c./Padome, minēts iepriekš, 88. punkts.

8.      Administrācijas tiesību akta, kuru apstrīdējis ierēdnis, atcelšana šķiet pienācīgs un principā pietiekams jebkāda morālā kaitējuma, kas varētu būt nodarīts ierēdnim, atlīdzinājums, ja vien viņš nepierāda, ka viņam nodarīts morālais kaitējums, kas ir nodalāms no atcelšanu pamatojošā pārkāpuma un ko nevar pilnībā atlīdzināt ar šo atcelšanu. Šāds, pirmkārt, ir gadījums, kad atceltajā aktā ir acīmredzams negatīvs prasītāja spēju vērtējums, kas viņu var aizskart, otrkārt, ja pieļautais pārkāpums ir īpaši smags un, treškārt, ja atcelšanai nav lietderīgās iedarbības un tā tādējādi nevar būt pienācīgs un pietiekams jebkāda morālā kaitējuma, ko radījis pārsūdzētais tiesību akts, atlīdzinājums.

(skat. 128. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2011. gada 12. maijs, F‑66/10 AQ/Komisija, 105., 107. un 109. punkts.