Lieta C‑283/11

Sky Österreich GmbH

pret

Österreichischer Rundfunk

(Bundeskommunikationssenat lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2010/13/ES – Audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšana – 15. panta 6. punkts – Spēkā esamība – Notikumi, kas izraisa lielu sabiedrības ieinteresētību un kas ir ekskluzīvu televīzijas apraides tiesību priekšmets – Televīzijas raidorganizāciju piekļuves tiesības šādiem notikumiem, lai veidotu īso ziņu reportāžas – Ekskluzīvo tiesību īpašnieka iespējamās finansiālās kompensācijas aprobežojums ar papildu izmaksām, kas radušās, sniedzot šo piekļuvi – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 16. un 17. pants – Samērīgums

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2013. gada 22. janvāra spriedums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Bundeskommunikationssenat – Ietveršana

(LESD 267. pants)

2.        Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Īpašumtiesības – Piemērošanas joma – Tiesības, kuras piešķir iegūtu tiesisku stāvokli – Jēdziens – Ekskluzīvas televīzijas apraides tiesības, kas iegūtas līgumiskā ceļā pēc Direktīvas 2007/65 stāšanās spēkā – Tiesības prasīt kompensāciju, kas pārsniedz ar direktīvu noteikto ierobežojumu – Izslēgšana

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/65)

3.        Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Televīzijas apraides darbības – Direktīva 2010/13 – Ekskluzīvo un īso ziņu reportāžu tiesības – Televīzijas raidorganizāciju piekļuves tiesības notikumiem, kas izraisa lielu sabiedrības ieinteresētību – Ekskluzīvo apraides tiesību īpašnieku darījumdarbības brīvības ierobežojums – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. panta pārkāpums – Neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. un 16. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/13 15. panta 6. punkts)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 26.–29. punktu)

2.        Ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktu piešķirtā aizsardzība attiecas nevis uz parastām interesēm vai komerciālām iespējām, kuru gadījuma raksturs ir raksturīgs pašai saimnieciskās darbības būtībai, bet uz tiesībām, kam ir mantiska vērtība, no kuras, ņemot vērā tiesību sistēmu, izriet iegūts tiesisks stāvoklis, kurš ļauj to īpašniekam vai to īpašnieka labā autonomi īstenot šīs tiesības.

Šajā ziņā ekskluzīvās televīzijas apraides tiesības ir jāuzskata nevis par parastām interesēm vai komerciālām iespējām, bet par tādām, kurām ir mantiska vērtība, jo tās tiek piešķirtas pret atlīdzību ar līgumu televīzijas raidorganizācijām, kas ļauj pēdējām minētajām ekskluzīvi pārraidīt noteiktus notikumus, kā rezultātā citas televīzijas raidorganizācijas nevar jebkādā veidā retranslēt šos notikumus.

Tomēr tirgus dalībnieks, kas pēc Direktīvas 2007/65, ar kuru groza Direktīvu 89/552 par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, stāšanās spēkā 2007. gada 19. decembrī līgumiskā ceļā ir ieguvis ekskluzīvas televīzijas apraides tiesības, ņemot vērā Savienības tiesības, nevar pamatoties uz iegūtu tiesisko stāvokli, lai pieprasītu kompensāciju, kura pārsniedz papildu izmaksas, kas tieši radušās, sniedzot piekļuvi signālam. Tādējādi dalībvalstīm jau bija pienākums transponēt šo direktīvu, kas varēja tikt īstenots jebkurā brīdī un katrā ziņā bija jāīsteno, vēlākais, līdz 2009. gada 19. decembrim.

Šajos apstākļos ekskluzīvo televīzijas apraides tiesību saistībā ar notikumiem, kas izraisa lielu sabiedrības ieinteresētību, īpašnieks nevar atsaukties uz Hartas 17. panta 1. punktā piešķirto aizsardzību.

(sal. ar 34., 35. un 38.–40. punktu)

3.        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pants neietekmē Direktīvas 2010/13 par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu, 15. panta 6. punkta, saskaņā ar kuru ekskluzīvo televīzijas apraides tiesību īpašniekam ir jāļauj veidot īso ziņu reportāžas visām citām televīzijas raidorganizācijām, kuras veic uzņēmējdarbību Savienībā, nespējot prasīt finansiālu kompensāciju, kas pārsniedz papildu izmaksas, kuras tieši radušās, sniedzot piekļuvi signālam, spēkā esamību.

Protams, ka 15. panta 6. punkts ir iejaukšanās ekskluzīvo televīzijas apraides tiesību īpašnieka darījumdarbības brīvībā.

Šī darījumdarbības brīvība tomēr nav absolūta, bet ir jāapskata saistībā ar tās funkciju sabiedrībā. Tā var tikt pakļauta plaša mēroga valsts varas iejaukšanās pasākumiem, kuri vispārējās interesēs var radīt ierobežojumus saimnieciskās darbības īstenošanai. Šis apstāklis tostarp atspoguļojas veidā, kādā ir jāievieš proporcionalitātes [samērīguma] princips saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu.

Šajā ziņā, ņemot vērā, no vienas puses, nozīmi, kāda ir pamatbrīvības saņemt informāciju, mediju brīvības, kā arī mediju plurālisma, ko garantē Hartas 11. pants, aizsardzībai un, no otras puses, darījumdarbības brīvības aizsardzībai, ko nosaka tās 16. pants, ir likumīgi, ka Savienības likumdevējs pieņem tādas normas, kādas ir paredzētas Direktīvas 2010/13 15. pantā, kuras ietver darījumdarbības brīvības ierobežojumus, saistībā ar nepieciešamo attiecīgo tiesību un interešu līdzsvarošanu priekšroku dodot sabiedrības piekļuvei informācijai salīdzinājumā ar līguma slēgšanas brīvību.

Šajos apstākļos Savienības likumdevējs var likumīgi noteikt ierobežojumus darījumdarbības brīvībai, kas ir noteikta Direktīvas 2010/13 15. panta 6. punktā ekskluzīvo televīzijas apraides tiesību īpašniekiem, un uzskatīt, ka no šī noteikuma izrietošās neērtības nav nesamērīgas attiecībā pret tās mērķiem un pēc sava rakstura ir tādas, kas izveido pienācīgu līdzsvaru starp aplūkotajām dažādajām pamattiesībām un pamatbrīvībām.

(sal. ar 44.–47. un 66.–68. punktu un rezolutīvo daļu)