ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 15. janvārī (1)
Lieta C‑586/13
Martin Meat
pret
Géza Simonfay
un
Ulrich Salburg
(Pesti Központi Kerületi Bíróság (Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā – 2003. gada Pievienošanās akts – Pārejas pasākumi – Ungārijas valstspiederīgo piekļuve to valstu darba tirgum, kuras jau bija Eiropas Savienības dalībvalstis laikā, kad pievienojās Ungārijas Republika – Prasība saņemt darba atļauju darba ņēmēju norīkošanai darbā – Direktīva 96/71/EK – 1. panta 3. punkts – Personu pārvietošanās brīvības pārejas pasākumi Austrijā
1. Tiesvedībā Pesti Központi Kerületi Bíróság (Peštas Centrālā apgabaltiesa, Ungārija; turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) Martin Meat Kft (turpmāk tekstā – “Martin Meat”), Ungārijas sabiedrība, kas specializējas gaļas pārstrādē, prasa atzīt tās juridiskās palīdzības sniedzēju civiltiesisko atbildību, pamatojoties uz to, ka pēdējie minētie neinformēja Martin Meat, ka tās līgums ar Alpenrind GmbH (turpmāk tekstā – “Alpenrind”), Austrijā nodibinātu kautuvi, ir uzskatāms par Ungārijas darba ņēmēju norīkošanu darbā Austrijā un ka attiecīgi šajā dalībvalstī šos darba ņēmējus nedrīkstēja nodarbināt bez darba atļaujas saņemšanas. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesas palīdzību Pievienošanās akta (2) X pielikuma 1. nodaļas, kurā noteikti personu pārvietošanās brīvības pārejas pasākumi Ungārijai pievienošanās Eiropas Savienībai kontekstā, interpretācijā.
2. Pirmkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai Martin Meat darba ņēmēji bija “izīrēti” Austrijā (kas, pamatojoties uz spriedumu lietā Vicoplus u.c. (3), nozīmētu, ka Austrija bija tiesīga viņiem prasīt darba atļaujas saskaņā ar X pielikuma 1. nodaļas 2. punktu (4)) vai arī viņi bija “norīkoti” uz šo dalībvalsti. Tāpēc Tiesai ir izteikts lūgums tālāk izskaidrot kritērijus, lai nošķirtu darba ņēmēju “izīrēšanu” un “norīkošanu darbā”.
3. Otrkārt, valsts tiesa jautā, vai pārejas ierobežojumu īpašais režīms pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas ietver darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos jutīgās jomās Austrijā un Vācijā, kas noteiktas X pielikuma 1. nodaļas 13. punktā, ietekmē šī pielikuma 1. nodaļas 2. punktu. Iesniedzējtiesa jautā, vai šī īpašā režīma esamība kā tāda nozīmē, ka citās jomās (kā, piemēram, gaļas pārstrāde) Austrijai, pamatojoties uz 2. punktu, nebija tiesību ierobežot ungāru darba ņēmēju norīkošanu tās teritorijā piecu gadu pārejas laikposmā pēc pievienošanās.
ES tiesības
2003. gada Pievienošanās akts
4. 2003. gada Pievienošanās akta X pielikumā ir noteikti pārejas pasākumi, kas piemērojami Ungārijas pievienošanās Eiropas Savienībai kontekstā. Šī pielikuma 1. nodaļas 1. punktā par personu pārvietošanās brīvību būtībā ir noteikts, ka attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, ieskaitot darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos, kā tas noteikts Direktīvas 96/71/EK 1. pantā (5), starp Ungāriju un pārējām dalībvalstīm (izņemot Kipru un Maltu) pilnībā ir piemērojamas tagadējā LESD 45. un LESD 56. panta pirmās daļas normas, vienīgi izņemot 2.–14. punktā noteiktos pārejas pasākumus.
5. 2. un 5. punktā par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību it īpaši ir noteikts (6):
“2. Atkāpjoties no Regulas (EEK) Nr. 1612/68 [(7)] 1. līdz 6. panta, [vecās] dalībvalstis divus gadus pēc pievienošanās dienas piemēros attiecīgo valstu pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, kuri reglamentē Ungārijas pilsoņu piekļuvi šo valstu darba tirgiem. [Vecās] dalībvalstis var turpināt šo pasākumu piemērošanu piecus gadus pēc pievienošanās dienas.
[..]
5. Dalībvalsts, kura turpina īstenot attiecīgos valsts pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, 2. punktā minētā piecu gadu laikposma beigās var – ja pastāv nopietni darba tirgus traucējumi vai to rašanās iespēja un iepriekš paziņojot Komisijai – septiņus gadus pēc pievienošanās dienas turpināt īstenot minētos pasākumus. Ja šāds paziņojums netiek sniegts, piemēro Regulas (EEK) Nr. 1612/68 1. līdz 6. pantu.”
6. 13. punkts attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, ieskaitot Ungārijas darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos Austrijā un Vācijā, tajā uzskaitītajās jutīgajās jomās (8). Šajā punktā ir noteikts:
“Lai atsevišķās jutīgās pakalpojumu jomās darba tirgū novērstu nopietnus traucējumus vai šādu traucējumu rašanās iespēju, ko dažos reģionos var izraisīt transnacionāla pakalpojumu sniegšana, kā tā definēta Direktīvas 96/71/EK 1. pantā, un tiktāl, ciktāl tās atbilstīgi iepriekš izklāstītajiem pārejas noteikumiem attiecībā uz Ungārijas darba ņēmējiem īsteno savas valsts pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, Vācija un Austrija var – iepriekš par to informējot Komisiju – atkāpties no [LESD 56. panta pirmās daļas], lai saistībā ar pakalpojumiem, kurus sniedz sabiedrības, kas veic uzņēmējdarbību Ungārijā, ierobežotu tādu darba ņēmēju pārvietošanos, kuru tiesībām strādāt Vācijā un Austrijā piemērojami šo valstu iekšējie pasākumi.
[..]”
7. Pakalpojumu jomas, uz kurām var tikt attiecināta minētā atkāpe Austrijā, ir šādas: dārzkopības pakalpojumi; būvakmeņu un dekoratīvo akmeņu zāģēšana, apdare un apstrāde; metāla konstrukciju un to sastāvdaļu ražošana; būvniecība, tostarp saistītās jomas; apsardzes darbība; ēku tīrīšana un uzkopšana; pārējā sociālā aprūpe bez izmitināšanas.
Direktīva 96/71
8. Direktīvas 96/71 preambulas 3. apsvērumā ir norādīts, ka iekšējā tirgus izveide nodrošina dinamisku vidi starptautiskai pakalpojumu sniegšanai, mudinot arvien vairāk uzņēmumu īslaicīgi norīkot darba ņēmējus darbā ārvalstīs, lai veiktu darbus dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā tie parasti tiek nodarbināti.
9. Saskaņā ar 1. panta 1. punktu Direktīvu 96/71 piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī. 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka direktīvu piemēro, ciktāl šie uzņēmumi veic kādu no tālāk minētiem starptautiskiem pasākumiem.
“a) norīko darbā darba ņēmējus dalībvalstī uz to atbildību un to vadībā saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un pusi, kam pakalpojumi domāti un kas darbojas minētajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības, vai
[..]
c) kā pagaidu darbavieta vai darbā iekārtošanas aģentūra izīrē darba ņēmēju uzņēmumam, kas ir reģistrēts vai darbojas dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp pagaidu darbavietu vai darbā iekārtošanas aģentūru un darba ņēmēju norīkojuma laikā ir darba attiecības.”
10. Direktīvas 96/71 2. panta 1. punktā “darbā norīkots darba ņēmējs” ir definēts kā “darba ņēmējs, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā”.
Austrijas tiesību akti
11. Saskaņā ar Arbeitskräfteüberlassungsgesetz (Likums par darba ņēmēju izīrēšanu, turpmāk tekstā – “AÜG”) 3. panta 1. punktu darba ņēmēju izīrēšana sastāv no darba ņēmēju nodošanas trešās personas rīcībā darba veikšanai. AÜG 4. panta 1. punktā ir izklāstīts, ka, lai noteiktu, vai ir vērojama darbaspēka izīrēšana, jāņem vērā esošās situācijas patiesā ekonomiskā būtība, nevis tās ārējā forma. AÜG 4. panta 2. punktā ir noteikti kritēriji, lai identificētu, kad darba ņēmēji ir izīrēti.
12. Saskaņā ar Ausländerbeschäftigungsgesetz (Likums par ārvalstnieku nodarbināšanu), kas tika piemērots darba ņēmējiem no jaunajām dalībvalstīm, uz kuriem attiecās pārejas pasākumi par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, šiem darba ņēmējiem bija jāsaņem apstiprinājums par norīkošanu tikai tad, ja viņi tika norīkoti no citām dalībvalstīm pakalpojumu līguma kontekstā. Turpretim, ja viņi tika izīrēti AÜG izpratnē, viņiem bija vajadzīgas darba atļaujas.
Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
13. 2007. gadā Martin Meat noslēdza līgumu ar Alpenrind (turpmāk tekstā – “2007. gada līgums”). Saskaņā ar 2007. gada līgumu Martin Meat bija jāpārstrādā 25 liellopu pusliemeņi nedēļā un tie jāfasē gatavos gaļas iepakojumos Alpenrind Zalcburgas kautuvē un telpās, kuras Martin Meat nomāja no Alpenrind. Martin Meat 2007. gada līgums bija jāpilda, izmantojot savu darbaspēku, proti, Ungārijas darba ņēmējus.
14. Martin Meat samaksa bija atkarīga no pārstrādātās gaļas daudzuma. Alpenrind bija tiesības samazināt atlīdzību, ja pārstrādātajai gaļai bija zema kvalitāte. Martin Meat nodrošināja pārstrādei nepieciešamās iekārtas un līdzekļus, bet tās darba ņēmēji izmantoja arī Alpenrind mašīnas.
15. Turklāt Martin Meat bija atbildīga par darba organizāciju, un tās vadītājs sniedza darba ņēmējiem individuālus norādījumus. Alpenrind vadītājs norādīja Martin Meat vadītājam, kāda gaļa pārstrādājama un kā tas darāms.
16. Martin Meat lūdza juridisko palīdzību Géza Simonfay un Ulrich Salburg (turpmāk tekstā – “juridiskās palīdzības sniedzēji”) par to, vai Martin Meat darba ņēmēju pārbraukšanai uz Austriju 2007. gada līguma izpildei ir piemērojami pārejas ierobežojumi šajā dalībvalstī un, it īpaši, vai šiem darba ņēmējiem ir vajadzīgas darba atļaujas.
17. Juridiskās palīdzības sniedzēji atbildēja Martin Meat, ka, tā kā uz gaļas pārstrādes un fasēšanas darbībām neattiecas ar 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas 13. punktu aizsargātās jomas un 2007. gada līgumā ir paredzēta darba ņēmēju norīkošana, nevis izīrēšana, tās darba ņēmējiem jau pirms 2011. gada 1. maija (septiņu gadu laikposma beigas pēc Ungārijas pievienošanās Eiropas Savienībai) bija tiesības strādāt Austrijā bez darba atļaujām (9).
18. Tomēr Austrijas iestādes uzskatīja, ka 2007. gada līgums bija par darba ņēmēju izīrēšanu Austrijā un ka tā rezultātā šiem darba ņēmējiem bija vajadzīgas darba atļaujas, lai strādātu Zalcburgā. Alpenrind tika piemērots EUR 700 000 naudas sods, kurš saskaņā ar 2007. gada līgumu bija jāsamaksā Martin Meat. Alpenrind sūdzības Austrijā pret šo naudas sodu tika noraidītas, tai skaitā pēdējā instancē Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa).
19. Šobrīd Ungārijas tiesās pamatlietā Martin Meat lūdz piedzīt zaudējumus no juridiskās palīdzības sniedzējiem par nepareizu juridisku konsultāciju. Tāpēc iesniedzējtiesa ir lūgusi prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:
“1) Vai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām un it īpaši [spriedumā Vicoplus u.c.] izmantoto darbaspēka nodrošināšanas definīciju var būt runa par darbaspēka nodrošināšanu, ja darbuzņēmējs uzņemas pienākumu ar savu darbinieku palīdzību klienta kautuvē no viņa īrētās telpās pārstrādāt liellopu pusliemeņus un tos fasēt tirdzniecībai gatavos gaļas iepakojumos, ja darbuzņēmējs saņem samaksu atkarībā no pārstrādātās gaļas kilogramiem un darbuzņēmējam jāakceptē, ka par gaļas pārstrādāšanu norunātā samaksa tiek samazināta gaļas pārstrādes nepietiekamas kvalitātes gadījumos, ņemot vērā arī, ka darbuzņēmējs šo pakalpojumu uzņemošajā dalībvalstī sniedz tikai un vienīgi vienam klientam un ka šis pēdējais veic arī gaļas pārstrādes darba kvalitātes pārbaudi?
2) Vai [spriedumā Vicoplus u.c.] noteiktais pamatprincips, saskaņā ar kuru darbaspēka nodrošināšana var tikt ierobežota laikā, kad ir spēkā pārejas noteikumi attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ietverti līgumos par [jauno] dalībvalstu pievienošanos, ir piemērojams arī tādai darba ņēmēju norīkošanai darbā, kas tiek veikta darbaspēka nodrošināšanas ietvaros, ar kuru uzņēmums, kura juridiskā adrese ir [jaunajā] dalībvalstī, norīko darba ņēmējus darbā Austrijā, ja šī norīkošana notiek jomā, kas nav aizsargāta joma pievienošanās līgumu izpratnē?”
20. Rakstveida apsvērumus iesniedza juridiskās palīdzības sniedzēji, Austrija, Vācija, Ungārija, Polija un Eiropas Komisija, kuras visas kopā, kā arī Martin Meat 2014. gada 9. oktobra tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.
Vērtējums
Ievada piezīmes
21. Direktīvas 96/71 1. panta 1. punktā ir aprakstītas visas situācijas, kurām piemērojams 1. panta 3. punkts, ieskaitot tā abus apakšpunktus a) un c) par “norīkošanu”. Tomēr šajos secinājumos es atsaukšos uz Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā raksturoto situāciju par “(darba ņēmēju) norīkošanu” un 1. panta 3. punkta c) apakšpunktā raksturoto situāciju par “(darba ņēmēju) izīrēšanu”. Tāpat skaidrības dēļ es atsaukšos uz “pakalpojumu sniedzēju” un “klientu” norīkošanas kontekstā, kā arī “personāla nodrošinātāju” un “lietotājuzņēmumu” izīrēšanas kontekstā.
22. Lai gan iesniedzēja nav uzdevusi šādu jautājumu, vispirms tomēr ir jāpārbauda, vai uz Martin Meat, kas specializējas gaļas pārstrādē, attiecas Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkts, ja tā šīs normas izpratnē izīrē darba ņēmējus. Šis jautājums rodas tāpēc, ka 1. panta 3. punkta c) apakšpunktā angļu valodā ir atsauce uz darbībām, ko veic “a temporary employment undertaking or placement agency” [pagaidu darbavieta vai darbā iekārtošanas aģentūra], tādējādi liekot domāt, ka tas ir piemērojams vienīgi uzņēmumiem, kas specializējas darba ņēmēju izīrēšanā. Tomēr vairākās citās oficiālajās valodu redakcijās, kurās 1996. gadā ticis pieņemts 1. panta 3. punkta c) apakšpunkts, ir lietots plašāks formulējums, norādot, ka šī norma ir piemērojama visiem uzņēmumiem, kas dalībvalstī izīrē darba ņēmējus (tai skaitā tiem, kas nespecializējas izīrēšanā) (10).
23. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai nepieciešamība vienveidīgi piemērot ES tiesību normas nepieļauj, ka tiesību normas teksts tiek aplūkots izolēti, bet, gluži pretēji, liek to interpretēt un piemērot, ņemot vērā citu oficiālo valodu redakcijas (11). Gadījumā, ja Kopienu tiesību normas teksts dažādu valodu redakcijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo struktūru un mērķi, kurā šī norma ietilpst (12).
24. Pamatojoties uz to, ir skaidrs, ka Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkts nav tāds, kas būtu piemērojams tikai un vienīgi uzņēmumiem, kuri specializējas darba ņēmēju izīrēšanā (vai izvietošanā). Šīs direktīvas mērķis – kā izriet no tās preambulas 6. un 13. apsvēruma – bija atrisināt problēmas, kas izriet no tā, ka darba attiecības kļūst starptautiskas, koordinējot dalībvalstu tiesību aktus, lai noteiktu obligātos pamatnoteikumus minimālajai aizsardzībai, kas uzņēmējvalstī jāievēro darba devējiem, kuri tur norīko darba ņēmējus (13). Šis mērķis tiktu iedragāts, ja šīs obligātās normas nebūtu piemērojamas darba attiecībām starp uzņēmumu un darba ņēmējiem, kurus tas izīrē uzņemošajā dalībvalstī, tikai tāpēc, ka šis uzņēmums nespecializējas izīrēšanā (bet gan izīrē personālu, piemēram, uzņēmumam, kas darbojas tajā pašā jomā kā pats, bet ir nodibināts citā dalībvalstī). Tāpat tas padarītu ļoti nefunkcionējošus atšķirīgos režīmus pārejas ierobežojumiem personu pārvietošanās brīvībai norīkošanas un izīrēšanas kontekstā, kas noteikti vairākos 2003. gada Pievienošanās akta pielikumos.
25. Visbeidzot, man jāuzsver, ka 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļā ir noteikti vairāki posmi pārejas ierobežojumiem darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai. Pirmais ir laikposms no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim, otrais – no 2006. gada 1. maija līdz 2009. gada 30. aprīlim, bet pēdējais – no 2009. gada 1. maija līdz 2011. gada 30. aprīlis. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz pārrobežu kustību 2007. gadā un tādējādi ietver pārejas pasākumu otro posmu (tāpēc X pielikuma 1. nodaļas 2. punkta izpratnē), kura laikā vecās dalībvalstis varēja piemērot pasākumus, kas regulēja Ungārijas valstspiederīgo piekļuvi to darba tirgiem, un tāpēc atkāpties no Regulas Nr. 1612/68 (14) 1.–6. panta, nepastāvot vajadzībai pierādīt jebkādus (draudus nodarīt) būtiskus traucējumus to darba tirgiem.
Judikatūras sniegtās vadlīnijas
26. Spriedumā Vicoplus u.c. Tiesa izskaidroja gan pagaidu ierobežojumu tvērumu darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai Polijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai kontekstā, gan darba ņēmēju izīrēšanas un norīkošanas nošķiršanas kritērijus. Pēc analoģijas Tiesas argumentācija tajā lietā ir piemērojama Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai kontekstā, jo 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas normas būtībā atbilst XII pielikuma 2. nodaļā esošajām normām (15).
27. Tiesa pirmo reizi savā judikatūrā norādīja, ka, darbības, kad uzņēmums pret atlīdzību izīrē darbaspēku, kas turpina strādāt tā paša uzņēmuma labā, nenoslēdzot ar darbaspēka izmantotāju nekādu darba līgumu, ir profesionāla darbība, kas būtībā uzskatāma “pakalpojumu” LESD 57. panta izpratnē (16). Šajā kontekstā es piebildīšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 56. pants neļauj dalībvalstij prasīt uzņēmumiem, kas ir nodibināti citā dalībvalstī un ieradušies pirmajā dalībvalstī, lai sniegtu pakalpojumus, un kas likumīgi un parasti nodarbina darba ņēmējus, šiem darba ņēmējiem saņemt darba atļaujas (17).
28. Tiesa turpinājumā izskaidroja, ka uzņēmums, kas izīrē darba ņēmējus, lai gan tas ir pakalpojumu sniedzējs LESD izpratnē, veic darbības, kas īpaši paredzētas, lai ļautu darba ņēmējiem piekļūt darba tirgum uzņemošajā dalībvalstī (18). Pat saglabājot darba attiecības šādā uzņēmumā, darba ņēmējs, kurš ir izīrēts Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteiktajos apstākļos, parasti ir norīkots uz laiku, kamēr viņš ir izīrēts, amatā, kādu viņš ieņem lietotājuzņēmumā, ko citādi būtu ieņēmusi šajā uzņēmumā nodarbināta persona (19).
29. Tāpēc veco dalībvalstu noteiktie pasākumi, lai ierobežotu jauno dalībvalstu valstspiederīgo darba ņēmēju izīrēšanu, ir jāuzskata par pasākumiem, kas regulē šo valstspiederīgo piekļuvi darba tirgum attiecīgajās vecajās dalībvalstīs. Ungārijas (nevis Polijas) pievienošanās kontekstā tas nozīmē, ka šie pasākumi it īpaši ir regulēti 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas 2. punktā (20). Tā rezultātā piecu gadu pārejas laikposmā pēc pievienošanās vecajām dalībvalstīm ir tiesības noteikt, ka ir jāsaņem darba atļauja par Ungārijas darba ņēmēju izīrēšanu tās teritorijā (21). Turpretim darba ņēmēju norīkošana pakalpojuma līguma kontekstā neskar piekļuvi darba tirgiem vecajās dalībvalstīs. Tāpēc, pamatojoties uz šīm normām, tai nevar tikt piemēroti pārejas ierobežojumi.
30. Šis secinājums atbilst X pielikuma 1. nodaļas 2. punkta mērķim (tāpat kā XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā attiecībā uz Polijas pievienošanos) ir pēc pievienošanās nepieļaut traucējumus veco dalībvalstu darba tirgū, ko radītu liela skaita Ungārijas darba ņēmēju tūlītēja ierašanās (22). Izīrēts darba ņēmējs tieši konkurē ar vietējiem darba ņēmējiem uzņemošās dalībvalsts darba tirgū (23). Tāpēc nebūtu dabiski radīt atšķirību atkarībā no tā, vai attiecīgais darba ņēmējs iegūst piekļuvi darba tirgum uzņemošajā dalībvalstī netieši, ar izīrēta darbaspēka līguma palīdzību, vai tieši un autonomi. Abos gadījumos (iespējami plaša) darba ņēmēju pārvietošanās var radīt traucējumus uzņemošās dalībvalsts darba tirgū. Ja darba ņēmēju izīrēšana būtu izslēgta no 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas 2. punkta tvēruma, šai tiesību normai lielā mērā zustu lietderīgā iedarbība (24).
31. Tiesa spriedumā Vicoplus u.c. darba ņēmēju izīrēšanu definēja kā pret atlīdzību sniegtu pakalpojumu, kura ietvaros izīrētais darba ņēmējs paliek ar darbaspēku saistītu pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma rīcībā un neslēdz darba līgumu ar lietotājuzņēmumu (pirmais kritērijs); to raksturo apstāklis, ka darba ņēmēja pārvietošanas uz uzņemošo dalībvalsti mērķis ir pats pakalpojums, ko sniedz ar darbaspēka nodrošināšanu saistīts uzņēmums (otrais kritērijs), un ka šis darba ņēmējs pilda savus pienākumus minētā lietotājuzņēmuma kontrolē un vadībā (trešais kritērijs) (25). Savukārt Tiesa nosprieda, ka tas, vai norīkojuma beigās darba ņēmējs atgriežas savā izcelsmes dalībvalstī, un tas, vai uzdevumi, kurus darba ņēmējs veic uzņemošajā dalībvalstī un viņa darba devēja pamata darbībā, savstarpēji ir atbilstīgi, nav izšķirošs kritērijs (26).
Otrais jautājums: vai 2007. gadā Austrijai bija tiesības ierobežot Ungārijas darba ņēmēju izīrēšanu savā teritorijā visās jomās?
32. Vispirms es pievērsīšos otrajam jautājumam. Juridiskās palīdzības sniedzēji būtībā apgalvo, ka atšķirībā no citām vecajām dalībvalstīm (izņemot Vāciju), Austrija nevarēja ierobežot Ungārijas darba ņēmēju izīrēšanu savā teritorijā piecu gadu laikposmā pēc pievienošanās (pamatojoties uz X pielikuma 1. nodaļas 2. punktu), ja vien darba ņēmēju pārvietošanās neskāra kādu no X pielikuma 1. nodaļas 13. punktā nosauktajām jutīgajām jomām. Viņuprāt, ar 13. panta īpašo režīmu nebūtu saderīgi atļaut Austrijai piemērot ierobežojumus darba ņēmēju izīrēšanai visās jomās. Ja juridiskās palīdzības sniedzēju uzskats ir pareizs, nav būtiski, vai 2007. gada līgums bija uzskatāms par darba ņēmēju izīrēšanu. Visos gadījumos Austrijai nebija tiesību prasīt darba atļaujas Martin Meat darba ņēmējiem, pamatojoties uz X pielikuma 1. nodaļas 2. punktu. Tomēr, ja juridiskās palīdzības sniedzēju uzskats nav pareizs un 2007. gada līgums nozīmēja darba ņēmēju norīkošanu darbā, nevis izīrēšanu, šī pielikuma 13. punktam nebūtu nozīmes, jo gaļas pārstrāde nav viena no jutīgajām jomām, kur šī norma būtu piemērojama.
33. Atšķirībā no juridiskās palīdzības sniedzēju viedokļa es nesaskatu iemeslu, kāpēc 13. punkts, kas attiecas tikai un vienīgi uz pakalpojumu sniegšanas brīvību noteiktās jutīgās jomās Austrijā un Vācijā, ierobežotu vispārējo iespēju, kas šīm divām dalībvalstīm izriet no X pielikuma 1. nodaļas 2. punkta, lai regulētu Ungārijas darba ņēmēju pārvietošanos to teritorijā piecu gadu laikposmā pēc pievienošanās (27). Manuprāt, šiem diviem punktiem vienkārši ir dažādas piemērošanas jomas.
34. Šis secinājums ir saderīgs ne tikai ar 1. nodaļas (28) struktūru un 2. punkta formulējumu (kas nerada atšķirības starp 15 vecajām dalībvalstīm), bet ir arī pēdējās minētās tiesību normas mērķis. Kā Tiesa izskaidroja spriedumā lietā Vicoplus u.c., abi lēmumi – gan individuālu darba ņēmēju lēmums pieņemt jaunu darbu, gan darba ņēmēju izīrēšana – var radīt traucējumus veco dalībvalstu darba tirgos (29). Turklāt Austrija un Vācija no paša sākuma atbalstīja pārejas pasākumus, lai aizsargātu darba tirgus no sagaidāmā darba ņēmēju pieplūduma no jaunajām dalībvalstīm pēc pēdējo minēto pievienošanās Eiropas Savienībai (30). Šķiet neiedomājami, ka tās būtu piekritušas kārtībai, kas neizpaustos tādējādi, ka piecu gadu laikā pēc šīs pievienošanās Austrijai un Vācijai būtu mazākas izvēles iespējas nekā pārējām vecajām dalībvalstīm regulēt Ungārijas darba ņēmēju pieplūdumu savās teritorijās; un es nesaskatu pārliecinošu argumentu, kāpēc formulējums būtu saprotams šādi.
35. Tāpēc atbilde uz otro jautājumu, kā esmu to pārfrāzējusi, ir “jā”.
Pirmais jautājums: Kuri kritēriji ir būtiski, novērtējot, vai darba ņēmēji ir izīrēti?
36. Kā jau norādīju, Tiesa spriedumā lietā Vicoplus u.c. ir noteikusi trīs kumulatīvus kritērijus, lai identificētu darba ņēmēju izīrēšanu (31).
37. Pirmais kritērijs nekādi nepalīdz, lai nošķirtu darba ņēmēju izīrēšanu no darba ņēmēju norīkošanas darbā. Abi paredz, ka starp attiecīgajiem darba ņēmējiem un uzņēmumu, kas tos norīko vai izīrē, ir darba attiecības. Tāpēc es koncentrēšos uz otro un trešo kritēriju.
38. Sākumā norādīšu, ka tas, vai konkrētajai situācijai ir piemērojams Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) vai c) apakšpunkts, nav tikai un vienīgi atkarīgs no pakalpojuma līguma noteikumiem. Jāpārbauda, kā šis līgums tiek pildīts, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus. Citādi maldinoši līguma noteikumi var ļaut līdzējiem apiet darba ņēmēju pārvietošanās brīvības pārejas ierobežojumus, kas pieņemti, pamatojoties uz 2003. gada Pievienošanās aktu.
39. Attiecībā uz otro kritēriju Tiesa spriedumā lietā Vicoplus u.c. nošķīra “darbaspēka nodrošināšanu no pagaidu pārcelšanas, kad darba ņēmēji tiek nosūtīti uz citu dalībvalsti, lai tur strādātu sava darba devēja pakalpojuma sniegšanas ietvaros [..]; turklāt pārvietošana šādam mērķim ir minēta Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā”. Tiesa norādīja, ka pēdējā minētā gadījumā “darba ņēmēju norīkošana uz citu dalībvalsti, ko veic viņu darba devējs, izriet no pakalpojumu sniegšanas, kuru šajā valstī veic minētais darba devējs”, turpretim izīrēšanas kontekstā “darba ņēmēju pārvietošana uz citu dalībvalsti ir pats starptautiskās pakalpojumu sniegšanas mērķis” (32).
40. Tāpēc jāsāk ar to, vai kādā brīdī uzsvars ir uz tāda pakalpojuma sniegšanu, kas nav darba ņēmēju izīrēšana lietotājuzņēmumam (33). Būtisks elements, pārbaudot līguma “pašu būtību”, ir tas, vai šī līguma mērķis ir īpašs rezultāts, kas var tikt nošķirts no darba ņēmēju izīrēšanas, un vai atlīdzība pakalpojumu sniedzējam ir balstīta uz šo rezultātu. Protams, maksa par noteiktiem pakalpojumiem būtībā ir balstīta uz darba daudzumu (tas dažos gadījumos atspoguļojas darba ņēmēju skaitā), kas nepieciešams tā paveikšanai. Tomēr tas vēl noteikti nenozīmē, ka ir notikusi darba ņēmēju izīrēšana, pat ja pakalpojuma līgumā (vai aprēķinos) ir atsauce uz šo informāciju. Svarīgi ir, vai maksa, kuru klients piekrīt maksāt, ir par pakalpojumu, kas skaidri atšķiras no personāla izīrēšanas.
41. Savos secinājumos lietā Vicoplus u.c. ģenerāladvokāts Ī. Bots ir sniedzis piemēru par pakalpojuma līgumu, kur uzņēmums (A), kas specializējies datoru programmatūras instalēšanā un kas nodibināts vienā dalībvalstī, nodarbojas ar savu inženieru nosūtīšanu uz uzņēmumu (B), kas atrodas citā dalībvalstī, lai attīstītu B datoru sistēmu. Lai gan šāds līgums ietver starptautisku darba ņēmēju pārvietošanos, tā mērķis ir sniegt datorpakalpojumus (pēc iespējas kombinējot ar elektroiekārtu piegādi). Tāpēc tas ietver darba ņēmēju norīkošanu darbā (34). Tā vietā iedomāsimies, ka A nodarbojas ar personāla nosūtīšanu, lai tie vienu gadu pavadītu, strādājot uzņēmumā, kas specializējas elektronisko spēļu izstrādē (C), un lai palīdzētu izstrādāt jaunu spēli. A katru mēnesi saņem atlīdzību no C, kas aprēķināta, pamatojoties uz fiksētu likmi par darba ņēmēju un par darba dienu. Šāda līguma mērķis acīmredzami ir nodot C rīcībā noteiktu personālu. Ar nosacījumu, ka nosūtītie darba ņēmēji veic savus uzdevumus C kontrolē un vadībā (35); šeit acīmredzami ir runa par darba ņēmēju izīrēšanu.
42. Vai 2007. gada līgums bija līgums pārstrādāt (un fasēt) gaļu vai arī līgums par darba ņēmēju izīrēšanu?
43. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, manuprāt, nav šaubu, ka tas bija pirmais gadījums. Martin Meat apņēmās par labu Alpenrind pārstrādāt 25 liellopu pusliemeņus katru nedēļu un safasēt liellopu gaļu gatavos iepakojumos. Tiesas sēdē juridiskās palīdzības sniedzēji norādīja, ka Martin Meat brīvi noteica, cik daudz darba ņēmēju būs nepieciešams, lai izpildītu 2007. gada līgumu. Martin Meat atlīdzība turklāt bija atkarīga no pārstrādātās gaļas daudzuma. Alpenrind bija tiesības samazināt atlīdzību, ja gaļai bija slikta kvalitāte. Šie visi elementi liecina par to, ka pamatlietā esošo Ungārijas darba ņēmēju pārvietošanās nebija 2007. gada līguma “tiešais mērķis”. Tas izrietēja no gaļas pārstrādes un fasēšanas pakalpojumu sniegšanas Alpenrind.
44. Komisija, ko tiesas sēdē atbalstīja Ungārijas valdība, būtībā norādīja, ka darba ņēmēju izīrēšana un norīkošana darbā ir nošķiramas, pamatojoties uz to, kurš saskaņā ar līgumu uzņemas ekonomisko risku (36). Tās skatījumā, ja šo risku galvenokārt uzņemas pakalpojuma sniedzējs, tas var norādīt, ka līgums drīzāk ir par norīkošanu, nevis izīrēšanu.
45. Tomēr, manuprāt, tas nevar būt izšķirošs parametrs.
46. Pakalpojumu sniedzējs tik tiešām parasti uzņemas risku, kas saistīts ar līguma pilnīgu vai daļēju neizpildi vai līguma nepienācīgu izpildi. Kā pareizi norādīja Polijas valdība, to ekonomisko risku būtība, kādi rodas pakalpojuma līguma kontekstā, un tas, kā tie sadalīti starp līdzējiem, tomēr mazāk norāda uz to, vai ir bijusi darba ņēmēju izīrēšana, nekā uz attiecīgo pakalpojumu tirgu un īpašajiem noteikumiem, kuriem līdzēji piekrīt katrā līgumā.
47. Tādējādi, no vienas puses, uzņēmums, kas izīrē darba ņēmējus, tomēr var daļēji uzņemties ar līguma izpildi saistītos riskus. Piemēram, līgumā var būt paredzēts, ka personāla nodrošinātājam ir jāaizstāj prombūtnē esošs izīrētais darba ņēmējs (piemēram, veselības stāvokļa dēļ) par saviem līdzekļiem vai jāsniedz līdzīga kompensācija lietotājuzņēmumam. Šāds elements neietekmētu līguma mērķi izīrēt darba ņēmējus.
48. No otras puses, būtiskus ekonomiskus riskus, kas saistīti ar pakalpojuma līguma izpildi, var uzņemties klients. Piemēram, 2007. gada līgumā varēja būt noteikts, ka Alpenrind uzņemas iespējamo ražošanas nokavējuma risku, kas rodas Martin Meat darbaspēka pagaidu prombūtnes rezultātā, vai ka Alpenrind ir jāpērk un jāapdrošina visas iekārtas, kas nepieciešamas gaļas pārstrādei un fasēšanai (37). Tikai apstākļi, ka klients piekrīt uzņemties noteiktus ekonomiskus riskus, nemainītu līguma mērķi, kas tomēr, kā man šķiet, bija sniegt atšķirīgu pakalpojumu, kas nav personāla izīrēšana.
49. Līdzīgi arī tas, vai līgums tiek pildīts klienta/lietotājuzņēmuma telpās, vai šajā gadījumā tiek maksāta nomas maksa, vai klients/lietotājuzņēmums apmāca attiecīgos darba ņēmējus un vai uzņemošajā dalībvalstī tas ir vienīgais klients/lietotājuzņēmums, nav izšķiroši kritēriji, lai nošķirtu izīrēšanu no nosūtīšanas. Katra minētā faktora esamība vai neesamība ir atkarīga no attiecīgā pakalpojuma tirgus un no līguma noteikumiem.
50. Lai gan lietotājuzņēmumam izīrētie darba ņēmēji bieži strādā tā telpās un lieto tā iekārtas, tas ne vienmēr tā noteikti ir. Iedomāsimies, ka Martin Meat atlīdzība ir balstīta uz samaksu par darba ņēmēju un par darba dienu un ka tās darba ņēmēji ir nodoti Alpenrind kontrolē un vadībā, jo Martin Meat darba ņēmēji ir izīrēti Alpenrind. Šo secinājumu nemainītu tas, ja attiecīgie darba ņēmēji veiktu savu darbu Alpenrind labā Martin Meat piederošās telpās. Un otrādi – pakalpojumu sniedzēja norīkotajiem darba ņēmējiem nav nekas neparasts strādāt klienta telpās un lietot tā iekārtas un aprīkojumu.
51. Līdzīgi arī izšķiroši nav tas, ka klients/lietotājuzņēmums apmāca attiecīgos darba ņēmējus. Tā nozīme būs atkarīga no attiecīgās darbības un līguma noteikumiem. Piemēram, pakalpojuma līguma par darba ņēmēju norīkošanu līdzēji var ticami vienoties, ka klients nodrošina veselības un drošības pasākumu apmācību darba vietā vai [mācības] par savu vēsturi un komerciālo stratēģiju. Līdzīgi – gan izīrēšana, gan norīkošana ir iespējami risinājumi, kad pakalpojuma/personāla nodrošinātājam ir tikai viens klients/lietotājuzņēmums uzņemošajā dalībvalstī, jo tas tā cita starpā var būt pakalpojuma/personāla nodrošinātāja iespēju dēļ, attiecīgo pakalpojumu specifikas dēļ vai vienkārši tāpēc, ka pakalpojuma/personāla nodrošinātājs (vēl) nav populārs uzņemošajā dalībvalstī.
52. Trešais kritērijs attiecas uz to, vai darba ņēmējs “strādā lietotājuzņēmuma kontrolē un vadībā” (38).
53. Izīrēšanas gadījumā lietotājuzņēmums organizē darbu, sniedz attiecīgajiem darba ņēmējiem norādījumus, kā viņiem jāpilda uzdevumi, un kontrolē, vai viņi pilda šos norādījumus (39). Spriedumā Vicoplus u.c. (40) Tiesa izskaidroja, ka “tās ir neizbēgamas sekas tam, ka šāds darba ņēmējs neveic savu darbu atbilstoši sava darba devēja sniegtajiem pakalpojumiem uzņemošajā dalībvalstī”.
54. Kā secināms no šī apgalvojuma, otrais un trešais kritērijs ir cieši saistīti. Līguma mērķis parasti sniedz noderīgas norādes par to, kas veic attiecīgā(‑o) darba ņēmēja(‑u) kontroli un vadību. Ja atlīdzība būtībā ir balstīta uz katra darba ņēmēja padarīto darbu, nevis uz pakalpojumu, kas skaidri atšķiras no darba ņēmēju izīrēšanas, tad, visdrīzāk, lietotājuzņēmums izmantos iespēju sniegt šiem darba ņēmējiem precīzas norādes par to, kā viņiem veicami uzdevumi, un arī uzraudzīs šo norāžu ievērošanu. Šādi rīkodamies, lietotājuzņēmums vienkārši pēc iespējas labāk centīsies izmantot izīrēto personālu. Turpretim, ja atlīdzība ir balstīta uz pakalpojumu, kas atšķiras no personāla izīrēšanas, ļoti iespējams, ka darba ņēmēji paliks pakalpojumu sniedzēja kontrolē un vadībā. Tādā gadījumā pakalpojumu sniedzējam, nevis klientam būs interese, lai tā darba ņēmēji tiktu izmantoti pēc iespējas efektīvāk attiecīgā pakalpojuma sniegšanai.
55. Šajā kontekstā ir būtiski nošķirt darba ņēmēju kontroli un vadību no klienta veiktās pārbaudes, vai pakalpojuma līgums ir pienācīgi izpildīts. Kā pareizi norādīja juridiskās palīdzības sniedzēji, tas ir normāli, ka klients tā vai citādi pārbauda, vai sniegtais pakalpojums atbilst līgumam. Turklāt atkarībā no apstākļiem klients var sniegt zināmas norādes pakalpojumu sniedzēja darba ņēmējiem par to, kā izpildāms pakalpojuma līgums. Tomēr tas nerada pakalpojuma sniedzēju darba ņēmēju “vadību” vai “kontroli”. Darba ņēmēji paliek pakalpojumu sniedzēja pakļautībā, kurš vienīgais ir tiesīgs noteikt pasākumus, kurus tas uzskata par piemērotiem attiecībā uz šiem darba ņēmējiem, ja viņi nav izpildījuši savus uzdevumus, kā tas bija paredzēts.
56. Pamatlietā, kā tas it īpaši izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Martin Meat mutvārdu paskaidrojumiem, Alpenrind vadītājs sniedza norādījumus Martin Meat vadītājam par to, kura gaļa ir jāpārstrādā un kā, un pārbaudīja, vai fasētās gaļas produkcija atbilst šiem norādījumiem. Tāpat šķiet, ka Alpenrind sniedza informāciju par veselības un drošības noteikumiem, kas jāievēro Martin Meat darba ņēmējiem, pildot savus uzdevumus. Tiesas sēdē Martin Meat izskaidroja, ka tā turpināja būt atbildīga par darba organizēšanu, tās vadītāji attiecīgajiem darba ņēmējiem sadalīja pienākumus, sniedzot tiem individuālas norādes ungāru valodā, kā pārstrādāt un fasēt gaļu (atbilstoši Alpenrind norādījumiem), un uzraudzīja šo norādījumu izpildi. Netika norādīts, ka Alpenrind būtu bijusi iespēja veikt individuālus pasākumus attiecībā uz Martin Meat darba ņēmējiem. Tiesas rīcībā esošā informācija liecina par to, ka Alpenrind norādījumi neietekmēja Martin Meat īstenoto darba ņēmēju kontroli un vadību.
57. Galu galā valsts tiesai ir jāspriež par faktiem. To sakot, pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem, es gandrīz nešaubos, secinot, ka pamatlietā esošā darba ņēmēju pārvietošanās ir bijusi norīkošana (Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkts), nevis izīrēšana (1. panta 3. punkta c) apakšpunkts).
58. Ja Tiesa apstiprinās manu viedokli un valsts tiesa apstiprinās faktus, ka 2007. gada līgums nozīmēja Martin Meat darba ņēmēju nosūtīšanu, nevis izīrēšanu Alpenrind, tad būs jāvērtē sekas. Es teiktu, ka juridiskās palīdzības sniedzēji nepareizi secināja, ka 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 13. punkta esamība neļāva Austrijai balstīties uz šī pielikuma 2. punktu attiecībā uz saimniecisko darbību, kas neietilpst 13. punktā uzskaitītajās jutīgajās jomās. Tomēr tie sniedza pareizu juridisko padomu, informējot Martin Meat, ka Austrijas valsts iestādēm nav tiesību prasīt, lai Martin Meat Ungārijas personālam būtu darba atļaujas, lai izpildītu 2007. gada līgumu ar Alpenrind. Iespējams, tas nozīmētu, ka – tā kā juridiskajā ieteikumā izteiktais secinājums (nav vajadzīgas darba atļaujas) bija pareizs, pat ja argumentācijas daļa, kas pamato šo secinājumu, iespējams, ir kļūdaina, – juridiskās palīdzības sniedzēji nav atbildīgi.
59. Tomēr Austrijas valsts iestādes piemēroja Alpenrind EUR 700 000 naudas sodu, jo Martin Meat personālam nebija darba atļauju, – naudas sodu, kas saskaņā ar 2007. gada līguma noteikumiem bija jāuzņemas Martin Meat. Alpenrind sūdzības par naudas sodu bija nesekmīgas. It īpaši Austrijas Augstākā administratīvā tiesa, izskatot pēdējā instancē sūdzību, atteicās nosūtīt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu. Iespējams, tā domāja, ka Eiropas Savienības tiesības attiecībā pret Alpenrind (un līdz ar to arī pret Martin Meat) ir acte clair.
60. Iznākums ir ļoti neveiksmīgs. Augstākās administratīvās tiesas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. panta trešās daļas garu būtu ļāvis sniegt nepieciešamos savlaicīgos norādījumus, lai atrisinātu jautājumu Alpenrind labā, un naudas sods būtu atcelts. Šobrīd Martin Meat ir jāmaksā ievērojams naudas sods, kas uz šī pamata vispār nebūtu jāmaksā, jo prasība, ka Martin Meat personālam ir jābūt darba atļaujām, nav saderīga ar 2003. gada Pievienošanās akta X pielikumu. Martin Meat šobrīd var saņemt Austrijā pienācīgu juridisko palīdzību, lai pārbaudītu, kādas ir tā izredzes, lai noteiktu Austrijas ārpuslīgumisko atbildību Austrijas tiesās, atceroties Tiesas judikatūrā noteiktos faktorus par dalībvalstu atbildību par personām nodarītajiem zaudējumiem, ja ES tiesību pārkāpumu izdarījusi valsts tiesa, izspriežot lietu pēdējā instancē (41).
Secinājumi
61. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz Pesti Központi Kerületi Bíróság uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:
1) pakalpojumu sniegšanas brīvība un “pakalpojumu” definīcija (attiecīgi) LESD 56. un 57. pantā neliedza Austrijas Republikai 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas 2. punktā noteiktajā pārejas laikposmā piemērot Ungārijas valstspiederīgajiem darba ņēmējiem prasību saņemt darba atļauju, savā teritorijā izīrējot darba ņēmējus Direktīvas 96/71/EK 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē;
2) noskaidrojot, vai pakalpojums, kas ietver darba ņēmēju pagaidu pārvietošanu, ir darba ņēmēju izīrēšana Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, pamatojoties uz Tiesas noteiktajiem kritērijiem tās spriedumā lietā Vicoplus u.c. (no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64), valsts iestādēm it īpaši ir jāņem vērā, vai līguma mērķis ir konkrēts rezultāts, kas var tikt nošķirts no darba ņēmēju izīrēšanas, vai atlīdzība ir balstīta uz šo rezultātu un kurš patiesībā organizē darbu, sniedz attiecīgajiem darba ņēmējiem norādījumus par to, kā tiem jāveic savi uzdevumi, un pārbauda, vai tie strādā atbilstoši šiem norādījumiem.