TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2023. gada 5. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – Ar nodokli apliekami darījumi – 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Preču piegāde pret atlīdzību – Planšetdatora vai viedtālruņa bezmaksas piegāde apmaiņā pret jaunu žurnāla abonementu – “Vienota pārkāpuma” jēdziens – Kritēriji – 16. panta otrā daļa – Maksājumi, kas veikti uzņēmuma vajadzībām, lai sniegtu mazvērtīgas dāvanas
Lietā C‑505/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvo šķīrējtiesu centrs – CAAD), Portugāle) iesniegusi ar 2022. gada 22. jūlija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 25. jūlijā, tiesvedībā
Deco Proteste – Editores Lda
pret
Autoridade Tributária e Aduaneira,
Tiesa (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], N. Vāls [N. Wahl] (referents) un J. Pasers [J. Passer], tiesneši,
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretāre: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Deco Proteste – Editores Lda vārdā – J. Espanha, advogado,
– Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, C. Bento un A. Rodrigues, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un L. Santiago de Albuquerque, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 16. pantu, kā arī neitralitātes, vienlīdzīgas attieksmes, diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principus.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Deco Proteste – Editores Lda un Autoridade Tributária e Aduaneira (Nodokļu un muitas iestāde, Portugāle) jautājumā par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piemērošanu Deco Proteste – Editores veiktai planšetdatoru vai viedtālruņu piegādei jaunajiem tās tirgotā žurnāla abonētājiem abonēšanas dāvanu veidā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2006/112 2. pantā noteikts:
“1. PVN uzliek šādiem darījumiem:
a) preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds;
[..].”
4 Šīs direktīvas 16. pantā ir paredzēts:
“Ja nodokļa maksātājs savām vai sava personāla privātajām vajadzībām lieto preces, kas ir tā saimnieciskās darbības aktīvu daļa, vai arī šīs preces nodod bez maksas, vai, plašākā nozīmē, tās izmanto citiem mērķiem nekā savas saimnieciskās darbības vajadzībām, šādu lietojumu uzskata par preču piegādi par atlīdzību, ja PVN par attiecīgajām precēm vai to sastāvdaļām bijis pilnīgi vai daļēji atskaitāms.
Tomēr saimnieciskās darbības vajadzībām paredzēto preču izmantošanu kā paraugus vai mazas vērtības dāvanas neuzskata par preču piegādi par atlīdzību.”
Portugāles tiesības
5 Código do Imposto sobre o Valor Acrescentado (Pievienotās vērtības nodokļa kodekss), redakcijā, kas izriet no 2008. gada 20. jūnija Decreto‑Lei n.° 102/2008 (dekrētlikums Nr. 102/2008; Diário da República, 1. sērija, Nr. 118, 2008. gada 20. jūnijs; turpmāk tekstā – “PVN kodekss”), 3. pantā “Preču piegādes jēdziens” ir paredzēts:
“1. Par preču piegādi vispārīgā nozīmē ir uzskatāma par atlīdzību veikta materiāla īpašuma piegāde tādā veidā, kas atbilst īpašnieka tiesību izmantošanai.
[...]
3. Tāpat par preču piegādi atbilstoši šī panta 1. punktam tiek uzskatīta:
[...]
f) [..] uzņēmuma preču pastāvīga nodošana personālam vai vispārīgi – ar to nesaistītiem mērķiem, kā arī šo preču bezmaksas piegāde, ja par tām pilnībā vai to sastāvdaļām ir ticis pilnībā vai daļēji samazināts nodoklis;
[...].
7. No 3. panta f) punktā noteiktā režīma, kas definēts ar finanšu ministra rīkojumu, tiek izslēgtas preces, kas nav paredzētas vēlākai laišanai tirdzniecībā, kuras to īpašību dēļ vai no pārdošanas vienības atšķirīga preces lieluma vai formāta dēļ ir paredzētas izmantošanai paraugu veidā vai saražoto vai tirgojamo preču reklamēšanai, ko veic pats nodokļa maksātājs, kā arī mazvērtīgas dāvanas, kuru vērtība ir mazāka vai vienāda ar 50 EUR par vienību un kuru kopējā ikgadējā vērtība nepārsniedz piecas tūkstošdaļas no apgrozījuma, ko nodokļa maksātājs guvis iepriekšējā kalendārā gada laikā attiecībā uz lietošanu komerciālām vajadzībām.”
6 PVN kodeksa 18. pants “PVN likme” paredz, ka preču, kas noteiktas šī kodeksa I un II pielikumā, piegādēm piemēro samazinātu PVN likmi, kura noteikta attiecīgi 6 % un 13 %. Citu preču piegādēm piemēro parasto PVN likmi 23 %. Planšetdatoriem un viedtālruņiem piemēro pēdējo minēto likmi.
7 PVN kodeksam pievienotais I saraksts “Preces un pakalpojumi, kuriem piemēro samazināto likmi” ietver 2.1. punktu, kurš ir izteikts šādi:
“Žurnāli, avīzes un citi periodiski izdevumi kā tādi, kuru režīmu regulē tiesību akti par kultūras, izglītības, atpūtas vai sporta rakstura jomām [..].”
8 2008. gada 24. jūnija Portaria n. o 497/2008 (Ministra rīkojums Nr. 497/2008; Diário da República, 1. sērija, Nr. 120, 2008. gada 24. jūnijs) definē dāvanas jēdzienu un nosaka procedūras un grāmatvedības pienākumus, kas jāievēro PVN maksātājiem, lai piemērotu PVN kodeksa 3. panta 7. punktu. Šīs direktīvas 3. pantā “Dāvanas koncepta noteikšana” ir noteikts:
“1. Dāvana var būt nodokļa maksātāja tirgotas preces vai ražojumi vai trešām personām nopirktas preces.
2. Ja dāvanu veido vairākas preces, tad 50 EUR vērtību, kas minēta PVN kodeksa 3. panta 7. punktā, piemēro šim preču kopumam.
3. Kvantitātes prēmijas, ko nodokļa maksātājs piešķir klientiem, tiek izslēgtas no dāvanas jēdziena.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
9 Deco Proteste – Editores ir Portugālē reģistrēta sabiedrība, kas izdod un tirgo žurnālus un citus informatīvus materiālus par patērētāju aizsardzību. Šīs preces tiek pārdotas tikai abonētājiem. Reklāmas kampaņās, kuru mērķis ir piesaistīt jaunus klientus, tā piedāvā jaunajiem abonentiem abonēšanas dāvanu, kas var būt planšetdators vai viedtālrunis, kura vienības vērtība ir zemāka par 50 EUR.
10 Abonēšanas dāvana tiek nosūtīta šiem abonētājiem pa pastu kopā ar žurnālu pēc abonementa pirmā mēneša maksājuma, kura apmērs ir tāds pats kā vēlākiem mēneša maksājumiem. Tā kā nekāds minimālais abonēšanas periods nav noteikts, dāvana paliek abonētāju rīcībā pēc pirmā mēneša maksājuma samaksas, un soda nav pat tādā gadījumā, ja abonements tiek pārtraukts.
11 Abonēšanas dāvanas tiek pirktas no Eiropas Savienībā dibinātas sabiedrības atbilstoši PVN apgrieztās iekasēšanas mehānismam.
12 2019. gadā pēc nodokļu revīzijas – it īpaši par PVN laikposmā no 2015. līdz 2018. gadam – Nodokļu un muitas iestāde konstatēja, ka prasītājas pamatlietā izsniegtie rēķini jaunajiem abonētājiem iekļāva abonēšanas maksu, kurai tika piemērota samazināta PVN likme 6 %. Šie rēķini savukārt neietvēra nevienu atsauci uz abonēšanas dāvanām.
13 Nodokļu un muitas iestāde uzskatīja, ka abonēšanas dāvanas bija dāvanas PVN kodeksa 3. panta 7. punkta nozīmē, bet tā konstatēja, ka to summa pārsniedza šajā normā paredzēto robežvērtību – piecas tūkstošdaļas no apgrozījuma, kas gūts iepriekšējā kalendārā gada laikā. Tātad šo dāvanu piegādei tā piemēroja PVN, par nodokļa bāzi izmantojot to pirkuma cenu un par PVN likmi – parasto likmi 23 %. Tā aprēķināja PVN summu, kas prasītājai pamatlietā jāmaksā par 2015.–2018. gadu, 3 472 125,38 EUR apmērā. No vienas puses, pēdējā minētā nodokļu revīzijas laikā piekrita veikt PVN samaksu par 2015. gadu, un, no otras puses, pamatojoties uz labotajām nodokļu deklarācijām veikt PVN apgrieztās iekasēšanas procedūru par 2016.–2018. gadu, vispirms atskaitot nodokļa kredītus savā labā. Tad tā pārskaitīja kopējo summu 2 851 551,41 EUR apmērā, tostarp 270 936,70 EUR procentu maksājumos.
14 Tomēr prasītāja pamatlietā vēlāk iesniedza administratīvo sūdzību, lūdzot šīs summas atmaksu; sūdzība tika noraidīta 2021. gada 11. maijā. Pēc šīs noraidīšanas tā 2021. gada 6. augustā lūdza sasaukt Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvo šķīrējtiesu centrs – CAAD), Portugāle) – iesniedzējtiesu.
15 Prasītāja pamatlietā tostarp norāda, ka abonēšanas dāvanu nodošana jaunajiem abonentiem neesot dāvinājums, jo neesot nodoma rīkoties par velti. Patiesībā runa esot par komercpiedāvājumu, kuru veido pakalpojuma sniegšana, proti, abonements, kas saistīts ar preču – abonēšanas dāvanas, kura ietver žurnāla abonementa vērtībā iekļautu atlīdzību, – piegādi. Jebkurā gadījumā, pat abonēšanas dāvanu uzskatot par dāvinājumu, tā kā vienības vērtība esot zemāka par 50 EUR, uz to attiecas jēdziens “mazvērtīga dāvana” PVN kodeksa 3. panta 7. punkta izpratnē. Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka šajā normā paredzētajai robežvērtībai – piecas tūkstošdaļas no iepriekšējā kalendārā gada apgrozījuma – neesot sakara ar šo jēdzienu. Šī robežvērtība esot pretrunā Direktīvas 2006/112 16. pantam un tāpat tā pārkāpjot samērīguma, neitralitātes un vienlīdzīgas attieksmes principus.
16 Iesniedzējtiesa jautā, vai tādos apstākļos kā pamatlietā var uzskatīt, ka abonēšanas dāvana, proti, planšetdators vai viedtālrunis, ir nodots pret atlīdzību, pat ja tā nav norādīta vai individualizēta. Tā arī jautā par iespēju definēt jēdzienu “mazvērtīga dāvana” Direktīvas 2006/112 16. panta otrās daļas izpratnē, vienlaikus izmantojot katras dāvanas vienības vērtību un nodokļa maksātāja piešķirto dāvanu kopējo īpatsvaru, ko aprēķina pēc iepriekšējā gada apgrozījuma. Apstiprinošas atbildes gadījumā tā jautā, vai PVN kodeksa 3. panta 7. punktā paredzētā robežvērtība piecas tūkstošdaļas no apgrozījuma neesot tik maza, ka pašreiz tas atņemot jebkādu lietderīgo iedarbību šīs direktīvas 16. panta otrajai daļai.
17 Šajos apstākļos Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem, CAAD) (Šķīrējtiesa nodokļu lietās (Administratīvo šķīrējtiesu centrs – CAAD)) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tādos apstākļos, kuros, abonējot periodiskos izdevumus, jaunajiem abonentiem tiek pasniegta dāvana (gadget) Direktīvas [2006/112] 16. panta izpratnē, šī dāvana ir jāuzskata par:
a) bezmaksas piegādi, kas nav periodisko izdevumu abonēšanas darījums,
vai
b) daļu no viena darījuma, kas veikts par atlīdzību,
vai arī
c) daļu no tirdzniecības paketes, ko veido galvenais darījums (žurnāla abonēšana) un papildu darījums (dāvinājums), uzskatot dāvinājumu par piegādi par atlīdzību, kas ir būtiska žurnāla abonēšanai?
2) Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts tādējādi, ka tā ir bezmaksas piegāde, vai robežvērtības piecas tūkstošdaļas no nodokļu maksātāja iepriekšējā gada apgrozījuma (papildus vienības vērtības ierobežojumam) noteikšana kopējai dāvanu vērtībai atbilst jēdziena “preču izmantošanas kā [..] mazas vērtības dāvanas” jēdzienam, kas paredzēts Direktīvas [2006/112] 16. panta otrajā daļā?
3) Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai jāuzskata, ka šī robežvērtība piecas tūkstošdaļas no nodokļu maksātāja iepriekšējā gada apgrozījuma ir tik zema, ka atņem lietderīgo iedarbību Direktīvas [2006/112] 16. panta otrajai daļai?
4) Vai ar šo robežvērtību piecas tūkstošdaļas no nodokļu maksātāja iepriekšējā gada apgrozījuma, ņemot vērā arī tās noteikšanas mērķus, tiek pārkāpti neitralitātes, vienlīdzīgas attieksmes vai diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principi?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
18 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 16. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka abonementa dāvana apmaiņā pret periodiska izdevuma abonēšanu ir ietverama jēdzienā “preču piegāde par atlīdzību” šo minēto normu izpratnē, vai arī šīs direktīvas minētā 16. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šāda dāvana ir nošķirts darījums no abonēšanas darījuma, un tas ir jāuzskata par preču nodošanu bez atlīdzības šīs pēdējās normas izpratnē.
19 Vispirms jāatgādina, ka PVN nolūkiem katrs darījums parasti ir jāuzskata par nošķirtu un neatkarīgu. Tomēr, ja viens darījums ietver vairākus elementus, rodas jautājums, vai tas ir jāuzskata par vienotu pakalpojumu vai arī par vairākiem nošķirtiem un neatkarīgiem pakalpojumiem, kas saistībā ar PVN ir jāaplūko atsevišķi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Field Fisher Waterhouse, C‑392/11, EU:C:2012:597, 14. un 15. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
20 Tādejādi, pirmkārt, darījums, ko no saimnieciskā viedokļa veido viens pakalpojums, mākslīgi nav jāsadala, lai nesagrozītu PVN sistēmas darbību. Jāuzskata, ka viens vienots pakalpojums pastāv tad, ja divi vai vairāki elementi vai darbības, ko nodokļu maksātājs veic klientam, ir tik cieši saistīti, ka tie objektīvi veido vienotu, saimnieciski nedalāmu pakalpojumu, kura sadalīšana būtu samākslota (spriedums, 2021. gada 4. marts, Frenetikexito, C‑581/19, EU:C:2021:167, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Lai noteiktu, vai nodokļa maksātājs sniedz vairākus galvenos pakalpojumus vai vienu vienotu pakalpojumu, ir jāidentificē elementi, kas raksturo konkrēto darījumu, skatoties no vidusmēra patērētāja viedokļa. Netiešo pierādījumu kopums, kas izmantots šajā ziņā, ietver dažādus elementus, vispirms – intelektuālas dabas noteicoši svarīgus elementus, kuru mērķis ir konstatēt nenodalāmo vai nodalāmo konkrētā darījuma raksturu, un pēc tam – materiālas dabas elementus, kuri nav noteicoši svarīgi, kas attiecīgā gadījumā atbalsta pirmo elementu analīzi, kā, piemēram, nodalīta vai kopīga piekļuve konkrētajiem pakalpojumiem, vai vienotu vai atsevišķu rēķinu esamība (spriedums, 2021. gada 4. marts, Frenetikexito, C‑581/19, EU:C:2021:167, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Otrkārt, vienots saimnieciskais darījums veido vienotu pakalpojumu, ja viens vai vairāki elementi ir jāuzskata par galveno pakalpojumu, bet citi elementi – tieši pretēji – ir jāuzskata par vienu vai vairākiem papildpakalpojumiem, kuri ir apliekami ar nodokli tāpat kā galvenais pakalpojums (spriedums, 2021. gada 4. marts, Frenetikexito, C‑581/19, EU:C:2021:167, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 No Tiesas judikatūras izriet, ka pirmais šajā ziņā vēra ņemamais kritērijs ir tas, ka pakalpojumam nav autonoma mērķa no vidusmēra patērētāja viedokļa. Tādējādi pakalpojums ir uzskatāms par papildpakalpojumu, nevis galveno pakalpojumu, ja tas pats par sevi nav klienta mērķis, bet veids, kā visērtāk saņemt pakalpojumu sniedzēja galveno pakalpojumu (spriedums, 2021. gada 4. marts, Frenetikexito, C‑581/19, EU:C:2021:167, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Otrais kritērijs, kurš patiesībā ir netiešs pierādījums pirmajam, ir par atbilstošu katra pakalpojuma, kas veido saimniecisko darījumu, vērtības ņemšanu vērā, no kuriem viens ir minimāls, pat margināls, salīdzinājumā ar otru (spriedums, 2021. gada 4. marts, Frenetikexito, C‑581/19, EU:C:2021:167, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Šajā lietā no iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas, kas rezumēta šī sprieduma 9.–11. punktā, izriet, ka abonēšanas dāvana par katru jaunu abonementu ir prasītāja pamatlietā komercstratēģijas daļa. Turklāt šī tiesa uzskata, ka parakstīšanās uz abonementu notiek aktīvāk, ja ir pievienota abonēšanas dāvana.
26 Tātad pastāv skaidra saikne starp dāvanu un abonementu uz prasītāja pamatlietā periodisko izdevumu. Tomēr – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai – šī saikne šķiet, pirmkārt, sistemātiska, un, otrkārt, pietiekami cieša, lai šos pakalpojumus varētu uzskatīt par nesaraujami saistītiem šī sprieduma 20. un 21. punktā minētās judikatūras izpratnē. Šajā ziņā apstāklis, ka abonementa atjaunošanas gadījumā jauna dāvana netiek izsniegta un ka prasītājs pamatlietā turklāt ir veicis reklāmas kampaņas, nepasniedzot abonēšanas dāvanas, sliecas rādīt, ka minētie pakalpojumi nav nesaraujami.
27 Savukārt apstākļi pamatlietā, šķiet, parāda – un tas jānoskaidro iesniedzējtiesai –, ka pamata pakalpojumam ir pievienots papildpakalpojums šī sprieduma 22.–24. punktā minētās judikatūras izpratnē. Proti, tas, ka prasītājs pamatlietā izsniedz abonēšanas dāvanu jaunajiem abonentiem, ir pamudinājums uz abonēšanu. Tam nav cita mērķa, kā tikai paaugstināt šī prasītāja publicēto žurnālu abonētāju skaitu un palielināt tā gūto peļņu. Turklāt no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka prasītājs pamatlietā savos komerciālajos aprēķinos ņem vērā to, ka daži abonētāji pārtrauks savu abonementu pēc pirmā mēneša maksājuma izdarīšanas, kas ļauj viņiem saglabāt dāvanu bez pienākuma turpināt abonēšanu. Tomēr abonēšanas dāvanas izsniegšana ļauj prasītājam pamatlietā katru gadu būtiski paaugstināt abonētāju skaitu. Tātad šāds dāvinājums nav galējais mērķis no tāda vidusmēra patērētāja viedokļa, kurš, lai saņemtu šo dāvanu, piekrīt samaksāt par abonementu vismaz vienu mēnesi.
28 Turklāt prasītājs pamatlietā – tāpat kā Komisija – pareizi uzsver savos apsvērumos, ka abonēšanas dāvana, kas piedāvāta laikā no 2015. līdz 2018. gadam, ir ļāvusi jaunajiem abonentiem vislabākajos apstākļos saņemt prasītāja pamatlietā pakalpojumus, proti, lasīt žurnālus, kurus tie abonēja, jo planšetdators, kā arī viedtālrunis ļauj, piemēram, iepazīties ar šo žurnālu digitālo versiju.
29 Līdz ar to – ar atrunu, ka iesniedzējtiesa veic pārbaudi –, šķiet, ka šo žurnālu abonēšana, no vienas puses, un planšetdators vai viedtālrunis, kura vērtība ir zemāka nekā 50 EUR, par katru jauno abonementu, no otras puses, kopā, jo abonements ir galvenais pakalpojums un dāvana ir papildpakalpojums, veido vienu veselumu, kura vienīgais mērķis ir mudināt abonēt.
30 Tātad uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 16. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka abonēšanas dāvana apmaiņā pret žurnālu abonēšanu ir papildpakalpojums galvenajam pakalpojumam – žurnālu piegādei –, kas ietilpst jēdzienā “preču piegāde par atlīdzību” šo normu izpratnē, un tā nav jāuzskata par preču nodošanu bez maksas minētā 16. panta pirmās daļas izpratnē.
Par otro līdz ceturtajam jautājumu
31 Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz citiem uzdotajiem jautājumiem nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
32 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 16. panta pirmā daļa
ir jāinterpretē tādējādi, ka
abonēšanas dāvana apmaiņā pret žurnālu abonēšanu ir papildpakalpojums galvenajam pakalpojumam – žurnālu piegādei –, kas ietilpst jēdzienā “preču piegāde par atlīdzību” šo normu izpratnē, un tā nav jāuzskata par preču nodošanu bez maksas minētā 16. panta pirmās daļas izpratnē.
[Paraksti]