Language of document : ECLI:EU:F:2016:173

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)

2016. gada 20. jūlijā

Lieta F‑19/12 DEP

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana

Priekšmets      Pieteikums par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu, ko Eiropas Komisija iesniegusi pēc Civildienesta tiesas 2013. gada 7. novembra rīkojuma lietā Marcuccio/Komisija (F‑19/12, EU:F:2013:176)

Nolēmums      Kopējā tiesāšanās izdevumu summa, kas Luigi Marcuccio ir jāatlīdzina Eiropas Komisijai kā atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi lietā F‑19/12, tiek noteikta EUR 2500 apmērā. Minētajai summai tiek pieskaitīti nokavējuma procenti, sākot no šī rīkojuma paziņošanas dienas līdz samaksas dienai, atbilstoši likmei, kas aprēķināta, pamatojoties uz likmi, ko Eiropas Centrālā banka ir noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām un kas ir spēkā pirmajā mēneša dienā pēc samaksas pienākuma iestāšanās, pieskaitot tai trīs ar pusi punktus.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Jēdziens – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Ietveršana

(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Civildienesta tiesas Reglamenta 105. panta c) punkts)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Tiesāšanās izdevumu noteikšana, pamatojoties uz prasītāja sniegtām precīzām norādēm, vai, to neesamības gadījumā – uz Savienības tiesas taisnīgu novērtēšanu – Advokāta atlīdzības vienotas likmes raksturs – Ietekmes uz tiesas rīcības brīvību neesamība

(Civildienesta tiesas Reglamenta 105. panta c) punkts)

1.      No Civildienesta tiesas Reglamenta 105. panta c) punkta izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā Civildienesta tiesā un, otrkārt, ar tiesāšanās izdevumiem, kas ir bijuši nepieciešami šim mērķim.

Nosakot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, Civildienesta tiesa ņem vērā visus lietas apstākļus līdz rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izdošanas brīdim, tostarp nepieciešamos izdevumus saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanas procedūru.

Šajā ziņā, kā izriet no Tiesas statūtu 19. panta pirmās daļas, kas ir piemērojama Civildienesta tiesai saskaņā ar minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, iestādes var izmantot advokāta palīdzību. Tātad atlīdzība advokātam ietilpst saistībā ar tiesvedību radušos nepieciešamo izdevumu jēdzienā un iestādei nav jāpierāda, ka šāda palīdzība ir bijusi objektīvi pamatota. Līdz ar to, lai gan fakts, ka Komisiju pamatlietā un pagaidu noregulējuma tiesvedībā pārstāvēja divi pārstāvji un ārštata advokāts, neietekmē šo tiesāšanās izdevumu potenciāli atlīdzināmo raksturu un principā nekas neparedz to izslēgšanu, tas var ietekmēt in fine atgūstamo tiesāšanās izdevumu, kuri ir radušies lietas izskatīšanā, apmēra noteikšanu.

(skat. 23., 26. un 27. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: rīkojumi, 2012. gada 23. marts, Kerstens/Komisija, T‑498/09 P‑DEP, EU:T:2012:147, 15. un 20. punkts, un 2013. gada 28. maijs, Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, EU:T:2013:269, 14. punkts.

Civildienesta tiesa: rīkojums, 2010. gada 26. aprīlis, Schönberger/Parlaments, F‑7/08 DEP, EU:F:2010:32, 23. punkts.

2.      Savienības tiesa nav pilnvarota noteikt apmēru honorāriem, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā saviem advokātiem, bet tā ir pilnvarota noteikt summas apmēru, kādā šo atlīdzību var piedzīt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Izlemjot jautājumu par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu, Savienības tiesai nav jāņem vērā nedz valstī pastāvošā likme, kas nosaka advokātu atlīdzības apmēru, nedz arī iespējamā vienošanās šajā ziņā starp attiecīgo lietas dalībnieku un viņa pārstāvjiem vai padomdevējiem.

Turklāt, tā kā Savienības tiesībās nav normu, kurās būtu paredzētas samaksas likmes, tiesai ir brīvi jāizvērtē attiecīgie lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā svarīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī grūtības attiecīgajā lietā, darba apjomu, kāds saistībā ar tiesas procesu varēja rasties pārstāvjiem vai padomdevējiem, kuri iesaistījušies lietā, un ekonomiskās intereses, kādas strīdā bijušas lietas dalībniekiem.

Lai, pamatojoties uz minētajiem kritērijiem, novērtētu saistībā ar tiesvedību faktiski radušos izdevumu nepieciešamo raksturu, prasītājam ir jāsniedz precīzas norādes. Tādā pašā veidā tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta, neietekmē Civildienesta tiesas veikto atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtēšanu, ko šī tiesa veic, pamatodamās uz saviem praksē izveidotajiem kritērijiem un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāsniedz. Lai arī šādas informācijas neesamība nerada šķēršļus Civildienesta tiesai, pamatojoties uz taisnīgu novērtēšanu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tas tomēr nostāda tiesu situācijā, kad tai noteikti ir jāveic stingrs vērtējums attiecībā uz prasītāja pretenzijām.

(skat. 24., 25., 30. un 34. punktu)

Atsauces

Tiesa: rīkojums, 2004. gada 17. februāris, DAI/ARAP u.c., C‑321/99 P‑DEP, EU:C:2004:103, 23. punkts.

Vispārējā tiesa: rīkojumi, 2011. gada 31. marts, Tetra Laval/Komisija, T‑5/02 DEP un T‑80/02 DEP, EU:T:2011:129, 68. punkts, un 2013. gada 28. maijs, Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, EU:T:2013:269, 16. punkts.

Civildienesta tiesa: rīkojumi, 2009. gada 10. novembris, X/Parlaments, F‑14/08 DEP, EU:F:2009:149, 22. punkts; 2010. gada 26. aprīlis, Schönberger/Parlaments, F‑7/08 DEP, EU:F:2010:32, 24. punkts, un 2011. gada 27. septembris, De Nicola/EIB, F‑55/08 DEP, EU:F:2011:155, 40. un 41. punkts.