VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 20. septembrī (*)

Valsts atbalsts – Atbrīvojuma no uzņēmumu ienākuma nodokļa režīms, ko Beļģija īstenojusi par labu tās ostām – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Saimnieciskās darbības jēdziens – Pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi – Ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības – Nodalāmība – Selektivitāte – Lūgums noteikt pārejas periodu

Lietā T‑696/17

Havenbedrijf Antwerpen NV, Antverpene [Anvers] (Beļģija),

Maatschappij van de Brugse Zeehaven NV, Zēbrige [Zeebrugge] (Beļģija),

ko pārstāv P. Wytinck, W. Panis un I. Letten, advokāti,

prasītājas,

ko atbalsta

Beļģijas Karaliste, ko pārstāv J.‑C. Halleux, P. Cottin, L. Van den Broeck un C. Pochet, pārstāvji, kuriem palīdz A. Lepièce un H. Baeyens, avocats,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Stromsky un S. Noë, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/2115 (2017. gada 27. jūlijs) par atbalsta shēmu SA.38393 (2016/C, ex 2015/E), ko īstenojusi Beļģija – Nodokļu piemērošana ostām Beļģijā (OV 2017, L 332, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis] (referents), tiesneši I. Labucka, D. Špīlmans [D. Spielmann], Z. Čehi [Z. Csehi] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei],

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 4. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

 Atbilstošās tiesību normas

1        Beļģijā noteikumi par ienākumu aplikšanu ar nodokli ir kodificēti code des impôts sur les revenus de 1992 [1992. gada Ienākuma nodokļu kodeksā].

2        Ienākuma nodokļu kodeksa (turpmāk tekstā – “CIR”) ar grozījumiem tā aktualizētajā redakcijā, kas bija spēkā 2017. gada 27. jūlijā, 1. pantā ir paredzēts:

“§ 1.      Ienākuma nodoklis ir:

1)      nodoklis, ar ko apliek karalistes iedzīvotāju kopējos ienākumus, jeb tā dēvētais fizisko personu ienākuma nodoklis;

2)      nodoklis, ar ko apliek sabiedrību rezidenšu kopējos ienākumus, jeb tā dēvētais uzņēmumu ienākuma nodoklis;

3)      nodoklis, ar ko apliek tādu Beļģijas juridisko personu ienākumus, kuras nav sabiedrības, jeb tā dēvētais juridisko personu nodoklis;

4)      nodoklis, ar ko apliek nerezidentu ienākumus, jeb tā dēvētais nerezidentu nodoklis.

§ 2.      Nodokļus iekasē priekšnodokļa veidā pirmās nodaļas VI sadaļā minētajās robežās un saskaņā ar tajā paredzētajiem nosacījumiem.”

3        CIR 2. panta atbilstošajās sadaļās ir paredzēts:

“§ 1.      Šā kodeksa, ienākuma nodokļus regulējošo speciālo tiesību aktu un to īstenošanai izdoto dekrētu piemērošanas nolūkos tālāk norādītajiem jēdzieniem ir piešķirama šajā pantā definētā nozīme.

[..]

5)      Sabiedrības

Izmanto šādas definīcijas:

a)      sabiedrība – ikviena pastāvīgi izveidota sabiedrība, apvienība, nodibinājums vai struktūra, kurai ir juridiskās personas statuss un kura iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu.

Par sabiedrībām neuzskata Beļģijas tiesībās reglamentētas struktūras ar juridiskās personas statusu, kurām ienākuma nodokļu piemērošanas nolūkos nav juridiskās personas statusa;

b)      sabiedrība rezidente – ikviena sabiedrība, kuras juridiskā adrese, galvenā uzņēmējdarbības vieta vai tās vadības vai administrācijas atrašanās vieta atrodas Beļģijā un kura nav izslēgta no uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanas jomas

[..]”

4        CIR 179. pantā ir paredzēts:

“Uzņēmumu ienākuma nodokli maksā sabiedrības, sabiedrības rezidentes un pensiju finansēšanas struktūras, kas minētas loi du 27 octobre 2006 relative au contrôle des institutions de retraite professionnelle [2006. gada 27. oktobra Likuma par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju kontroli] 8. pantā.”

5        CIR 180. pantā ir paredzēts:

“Uzņēmumu ienākuma nodokli nemaksā:

1)      pašvaldību uzņēmumi, sadarbības struktūras, projektu apvienības, autonomās pašvaldību iestādes un otrajā daļā minētās apvienības, kas, izpildot to sociālo mērķi, galvenokārt:

–        apsaimnieko slimnīcu, kā definēts loi coordonnée du 10 juillet 2008 sur les hôpitaux et autres établissements de soins [2008. gada 10. jūlija Saskaņotā likuma par slimnīcām un citām aprūpes iestādēm] 2. pantā; vai

–        apsaimnieko iestādi, kas palīdz kara upuriem, cilvēkiem ar invaliditāti, veciem cilvēkiem, nepilngadīgajiem un trūcīgiem cilvēkiem;

2)      SA “Waterwegen en Zeekanaal”, SA “De Scheepvaart”, SCRL Port autonome du Centre et de l’Ouest [Centra un Rietumu brīvosta], Compagnie des installations maritimes de Brige [Briges Jūras infrastruktūras sabiedrība], Port de Bruxelles [Briseles osta], Ostendes pašvaldības ostas pārvalde, valsts akciju sabiedrības Havenbedrijf Antwerpen un Havenbedrijf Gent un Ljēžas, Šarleruā un Namīras autonomās ostas;

3)      Office national du ducroire [Valsts eksporta kredītaģentūra];

4)      Compagnie belge pour le Financement de l’Industrie [Beļģijas rūpniecības finansēšanas sabiedrība];

5)      [izslēgts];

5.a)      Fonds de participation [Līdzdalības fonds], Fonds de participation – Flandre [Līdzdalības fonds Flandrijā], Fonds de participation – Wallonie [Līdzdalības fonds Valonijā] un Fonds de participation – Bruxelles [Līdzdalības fonds Briselē];

6)      Société régionale wallonne de transport public de personnes [Valonijas reģionālā sabiedriskā transporta sabiedrība] un ar to saistītie apsaimniekošanas uzņēmumi;

7)      Société des transports flamande [Flandrijas transporta sabiedrība] un tās pakļautībā izveidotās autonomās apsaimniekošanas struktūrvienības;

8)      Société des transports intercommunaux de Bruxelles [Briseles starppilsētu transporta sabiedrība];

9)      ūdens attīrīšanas uzņēmumi, kurus regulē loi du 26 mars 1971 [1971. gada 26. marta likums];

10)      [izslēgts]

11)      valsts sociālā mērķa uzņēmums Coopération technique belge;

12)      valsts akciju sabiedrība Infrabel;

13)      valsts sociālā mērķa uzņēmums Apetra.”

6        Saskaņā ar CIR 181. pantā noteikto:

“Uzņēmumu ienākuma nodokli nemaksā arī bezpeļņas apvienības un citas juridiskās personas, kuras nedarbojas ar mērķi gūt peļņu un:

1)      kuru darbības vienīgais vai galvenais mērķis ir to dalībnieku profesionālo vai starpprofesionālo interešu apzināšana, aizsardzība un veicināšana;

2)      kuras ir uzskatāmas par 1. punktā minēto juridisko personu atvasinājumu, ja to darbības vienīgais vai galvenais mērķis ir savu dalībnieku vārdā un labā pilnībā vai daļēji pildīt pienākumus vai formalitātes, ko tiem uzliek darbs ar personālu vai nodokļu tiesību akti, vai arī palīdzēt saviem dalībniekiem izpildīt šos pienākumus vai formalitātes;

3)      kuras saskaņā ar sociālo jomu regulējošajiem tiesību aktiem ir atbildīgas par šajos tiesību aktos paredzēto priekšrocību piešķiršanai atvēlēto līdzekļu iekasēšanu, centralizāciju, kapitalizāciju vai izmaksu;

4)      kuru vienīgais vai galvenais mērķis ir izglītības nodrošināšana vai atbalstīšana;

5)      kuru vienīgais vai galvenais mērķis ir organizēt gadatirgus vai izstādes;

6)      kuras pašvaldību kompetentās iestādes ir apstiprinājušas kā atbalsta dienestus ģimenēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem;

7)      kuras ir apstiprinātas atbilstoši 145. panta 1. punkta pirmās daļas 1.° apakšpunkta b), d), e) un h) līdz l) punktam, 2.° un 3.° apakšpunktam vai kuras tiktu apstiprinātas, ja tās iesniegtu attiecīgu pieteikumu vai arī ja tās atbilstu visiem apstiprināšanas nosacījumiem, izņemot to, ka attiecīgā gadījumā darbība ir jāveic valsts mērogā vai ietekmes zonā, kas aptver kādu no pašvaldībām vai reģioniem vai visu valsti kopumā;

8)      kuras ir izveidotas saskaņā ar loi du 27 juin 1921 sur les associations sans but lucratif, les associations internationales sans but lucratif [1921. gada 27. jūnija Likumu par bezpeļņas apvienībām, starptautiskām bezpeļņas apvienībām un nodibinājumiem], ar nosacījumu, ka tās veic tikai sertifikācijas darbības loi du 15 juillet 1998 relative à la certification des titres émis par des sociétés commerciales [1998. gada 15. jūlija Likuma par komercuzņēmumu emitētu vērtspapīru sertificēšanu] izpratnē un ka to izdotie sertifikāti tiek pielīdzināti vērtspapīriem, uz kuriem tie attiecas 1992. gada Ienākuma nodokļu kodeksa piemērošanas nolūkos saskaņā ar tā paša likuma 13. panta 1. punkta pirmo daļu.”

7        Saskaņā ar CIR 182. pantu:

“Attiecībā uz bezpeļņas apvienībām un citām juridiskajām personām, kuras nedarbojas peļņas gūšanas nolūkā, par darījumiem ar peļņas gūšanas raksturu neuzskata:

1)      atsevišķus vai ārpuskārtas darījumus;

2)      darījumus, kas ietver to līdzekļu ieguldīšanu, kuri ievākti, tām izpildot savos statūtos paredzētos uzdevumus;

3)      darījumus, kas ietver darbību, kura tikai pakārtoti ir saistīta ar rūpnieciskiem, tirdzniecības vai lauksaimnieciskiem darījumiem vai kura nav saistīta ar rūpniecisku vai komerciālu metožu īstenošanu.”

8        Attiecībā konkrēti uz uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk tekstā – “UIN”) bāzi CIR 185. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ar nodokli apliek visu sabiedrības peļņu, ieskaitot izmaksātās dividendes.

9        CIR 220. pantā ir paredzēts:

“Juridisko personu nodokli piemēro:

1)      valstij, kopienām, reģioniem, provincēm, aglomerācijām, pašvaldību apvienībām, pašvaldībām, valsts sociālās palīdzības centriem [..], kā arī sabiedriskās kultūras iestādēm, glābšanas zonām, policijas zonām, kā arī polderiem un ūdensceļu padomēm;

2)      juridiskajām personām, kuras nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli saskaņā ar 180. pantu;

3)      juridiskajām personām, kuru juridiskā adrese, galvenā uzņēmējdarbības vieta vai vadības vai administratīvā centra atrašanās vieta ir Beļģijā, kuras neiesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu vai kuras nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli saskaņā ar 181. un 182. pantu.”

10      Saskaņā ar CIR 221. pantā noteikto:

“Juridiskajām personām, kurām ir jāmaksā juridisko personu nodoklis, ar nodokli apliek tikai:

1)      kadastrālo ienākumu no nekustamā īpašuma Beļģijā, ja šis kadastrālais ienākums nav atbrīvots no īpašuma priekšnodokļa saskaņā ar 253. pantu vai speciālām tiesību normām;

2)      ienākumus un augļus no kapitāla un kustamās mantas [..].”

 Administratīvais process un apstrīdētais lēmums

11      2013. gada 3. jūlijā Eiropas Komisijas dienesti visām dalībvalstīm nosūtīja aptauju par dalībvalstu ostu darbību un nodokļu politiku, lai iegūtu kopainu par šo jomu un noskaidrotu situāciju ostās atbilstīgi Savienības noteikumiem par valsts atbalstu. Pēc tam Komisijas dienesti par šo jautājumu rakstiski sazinājās ar Beļģijas iestādēm.

12      2014. gada 9. jūlija vēstulē Komisija saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 17. pantu informēja Beļģijas iestādes par savu sākotnējo novērtējumu, saskaņā ar kuru dažām Beļģijas ostām piešķirtais atbrīvojums no UIN tika uzskatīts par valsts atbalstu, kas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, un ka šis atbalsts bija pastāvošs atbalsts minētās regulas 1. panta b) punkta izpratnē. 2014. gada 23. septembrī notika sanāksme ar Beļģijas iestādēm. Valonijas reģions un Briseles osta (Beļģija) katrs savus apsvērumus iesniedza 2014. gada 30. septembra vēstulē, savukārt Vlaams gewest (Flandrijas reģions) savus apsvērumus iesniedza 2014. gada 1. oktobra vēstulē.

13      2015. gada 1. jūnija vēstulē Komisija Beļģijas Karalistei darīja zināmu, ka tā ir iepazinusies ar visiem šīs dalībvalsts iesniegtajiem argumentiem un ka tā joprojām uzskata, ka vairāku ostu atbrīvošana no UIN ir bijis ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts, tāpēc ka un ciktāl šajās ostās ir tikusi veikta saimnieciskā darbība. Par šo vēstuli tika celta prasība, kas tika noraidīta kā nepieņemama ar 2016. gada 9. marta rīkojumu Port autonome du Centre et de l’Ouest u.c./Komisija (T‑438/15, EU:T:2016:142).

14      2016. gada 21. janvāra vēstulē Komisija atkārtoti norādīja savu nostāju un ierosināja Beļģijas iestādēm saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 22. pantu ar atbilstošiem pasākumiem atcelt Beļģijas ostām noteikto atbrīvojumu no UIN, ciktāl tās iesaistās saimnieciskajā darbībā.

15      Beļģijas iestādes tika aicinātas desmit mēnešu laikā no lēmuma pieņemšanas datuma pielāgot tiesību aktus tā, lai šis grozījums attiektos vēlākais uz ienākumiem, kas gūti, veicot saimniecisko darbību no 2017. finanšu gada sākuma. Beļģijas iestādes tika aicinātas divu mēnešu laikā kopš šo pasākumu ierosinājumu saņemšanas rakstveidā informēt Komisiju, ka tās saskaņā ar Regulas 2015/1589 23. panta 1. punktu bez ierunām un nepārprotami piekrīt šiem pasākumiem kopumā. Par šo atbilstošu pasākumu ierosinājumu 2016. gada 18. martā tika celta prasība, kas tika noraidīta kā nepieņemama ar 2016. gada 27. oktobra rīkojumu Port autonome du Centre et de l’Ouest u.c./Komisija (T‑116/16, nav publicēts, EU:T:2016:656).

16      2016. gada 21. marta vēstulē Beļģijas iestādes nosūtīja Komisijai apsvērumus par ierosinātajiem atbilstošajiem pasākumiem. Pēc šo apsvērumu saņemšanas Komisija ar 2016. gada 8. jūlija vēstuli nolēma uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru saskaņā ar Regulas 2015/1589 23. panta 2. punktu (OV 2016, C 302, 5. lpp.).

17      Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par konkrēto pasākumu. 2016. gada 24. augustā tika organizēta sanāksme ar pārstāvjiem no atsevišķām Beļģijas ostām, uz kurām attiecas šis pasākums. Beļģijas Karaliste iesniedza savus apsvērumus 2016. gada 9. septembra vēstulē (no federālā finanšu ministra) un 2016. gada 16. septembra vēstulē (no Valonijas reģiona un Valonijas ostām). Komisija saņēma apsvērumus no šādām ieinteresētajām personām: Sea Invest, Antverpenes (Beļģija), Ģentes (Beļģija) un Zēbriges (Beļģija) ostas lietotāja, Roterdamas ostas (Nīderlande), kas rīkojās piecu Nīderlandes valsts jūras ostu vārdā, Briseles ostas, Flandrijas Ostu komisijas (Vlaamse Havencommissie, Beļģija) un no Antverpenes un Zēbriges ostām.

18      Komisija pārsūtīja šos apsvērumus Beļģijas Karalistei, dodot tai iespēju iesniegt savus komentārus par tiem, ko tā izdarīja 2016. gada 14. novembra vēstulē. 2016. gada 19. decembrī notika Beļģijas iestāžu un Komisijas sanāksme, kurā Komisijai tika iesniegti papildu apsvērumi. Vēl viena sanāksme – kurā piedalījās Beļģijas federālās un reģionālās iestādes, daži atbalsta saņēmēji un Komisija – tika rīkota 2017. gada 10. janvārī.

19      Izvērtējusi Beļģijas Karalistes un ieinteresēto personu apsvērumus, Komisija 2017. gada 27. jūlijā pieņēma Lēmumu (ES) 2017/2115 par atbalsta shēmu SA.38393 (2016/C, ex 2015/E), ko īstenojusi Beļģija – Nodokļu piemērošana ostām Beļģijā (OV 2017, L 332, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

20      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Komisija konstatēja, pirmkārt, ka CIR 180. panta 2. punktā minēto Beļģijas ostu darbība, vismaz daļēji, ir bijusi saimnieciskā darbība, un tādējādi ostas būtu jāatzīst par uzņēmumiem, ciktāl tās veikušas tādu darbību (apstrīdētā lēmuma 40.–67. apsvērums). Otrkārt, Komisija uzsvēra, ka, tā kā atbilstoši CIR 180. panta 2. punktam ostas drīzāk ir juridisko personu nodokļa (turpmāk tekstā – “JPN”), nevis UIN  maksātājas, tās saņem atvieglojumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas atbilst starpībai starp UIN, kāds ostām būtu bijis jāmaksā no to saimnieciskās darbības, un to JPN daļu, kādu varētu piemērot šai saimnieciskajai darbībai (apstrīdētā lēmuma 68.–73. apsvērums). Treškārt, Komisija secināja, ka konkrētais pasākums ir valsts līdzekļu piešķiršana LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 74.–77. apsvērums). Ceturtkārt, tā secināja, ka pasākums ir selektīvs (apstrīdētā lēmuma 78.–107. apsvērums). Piektkārt, tā uzskatīja, ka, nostiprinot atbalsta saņēmēju stāvokli starptautiskajā tirdzniecībā, pasākums varēja ietekmēt tirdzniecību Savienības iekšienē un radīt konkurences izkropļojumus (apstrīdētā lēmuma 108.–115. apsvērums). Tā no minētā secināja, ka CIR 180. panta 2. punktā paredzētais Beļģijas ostu atbrīvojums no nodokļa ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl neapliekamie ienākumi ir tikuši gūti no ostu saimnieciskās darbības (apstrīdētā lēmuma 116. apsvērums). Visbeidzot, tā secināja, ka atzīt konkrēto valsts atbalsta pasākumu par saderīgu ar iekšējo tirgu ir iespējams, vienīgi pamatojoties uz LESD 93. pantu vai 106. panta 2. punktu (apstrīdētā lēmuma 117.–120. apsvērums), un atteicās noteikt pārejas periodu šā lēmuma īstenošanai (apstrīdētā lēmuma 124.–130. apsvērums).

21      Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir noteikts:

“Atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa par labu [CIR] 180. panta 2. punktā minētajām Beļģijas ostām ir pastāvoša valsts atbalsta shēma, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu.”

22      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu:

“1.      Beļģija atceļ 1. pantā minēto atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa un nosaka, ka subjektiem, uz kuriem attiecas šis atbrīvojums, ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis.

2.      Pasākums, ar kuru Beļģija īsteno savas saistības, kas izriet no 1. punkta, ir jāapstiprina līdz tā kalendārā gada beigām, kurā paziņots šis lēmums. Šis pasākums piemērojams vēlākais attiecībā uz ienākumiem no saimnieciskās darbības, kas gūti no tā finanšu gada sākuma, kurš seko pēc pasākuma apstiprināšanas.”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

23      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 9. oktobrī, prasītājas Havenbedrijf Antwerpen NV (Antverpenes osta) un Maatschappij van de Brugse Zeehaven NV (Briges Jūras infrastruktūras sabiedrība, Beļģija), kuras abas ir minētas CIR 180. panta 2. punktā, cēla šo prasību.

24      Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2018. gada 19. un 23. janvārī, Beļģijas Karaliste un Vlaams gewest (Flandrijas reģions) lūdza tiem atļaut iestāties izskatāmajā lietā prasītāju prasījumu atbalstam.

25      Ar 2018. gada 15. marta lēmumu Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs Beļģijas Karalistei atļāva iestāties lietā. Beļģijas Karaliste iesniedza savu iestāšanās lietā rakstu 2018. gada 22. maijā, un pamatlietas dalībnieki noteiktajos termiņos par to iesniedza savus apsvērumus.

26      Ar 2018. gada 25. oktobra rīkojumu Havenbedrijf Antwerpen un Maatschappij van de Brugse Zeehaven/Komisija (T‑696/17, nav publicēts, EU:T:2018:736), Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs noraidīja Flandrijas reģiona pieteikumu par iestāšanos lietā.

27      Ar 2018. gada 7. novembra lēmumu Vispārējā tiesa nodeva lietu sestajai palātai paplašinātā sastāvā atbilstoši tās reglamenta 28. pantam.

28      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem vairākus jautājumus, uz kuriem šie lietas dalībnieki atbildēja noteiktajā termiņā.

29      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2019. gada 4. februāra tiesas sēdē.

30      Tā kā viens no sestās palātas paplašinātā sastāvā locekļiem tiesas sēdē piedalīties nevarēja, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 17. panta 2. punktu, lai papildinātu palātu, norīkoja citu tiesnesi.

31      Prasītāju, kuras atbalsta Beļģijas Karaliste, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību atzīt par pieņemamu;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti noteikt pārejas periodu līdz brīdim, kad Komisija būs pabeigusi savu izmeklēšanu par dažādu Savienības dalībvalstu ostu nodokļu režīmiem, un katrā ziņā uz vienu pilnu gadu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies pēc tās iestāšanās lietā.

 Juridiskais pamatojums

33      Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza četrus pamatus. Pirmkārt, kvalificējot ostu pārvaldes par uzņēmumiem, Komisija esot pārkāpusi LESD 107. un 296. pantu. Otrkārt, atbrīvojumu no UIN  uzskatot par selektīvu pasākumu, Komisija esot pārkāpusi LESD 107. pantu. Treškārt un pakārtoti, uzskatot, ka atkāpe no atsauces sistēmas nav attaisnojama ar Beļģijas nodokļu sistēmas ienākuma nodokļu jomā raksturu un uzbūvi, Komisija esot pārkāpusi LESD 107. pantu. Ceturtkārt un vēl pakārtotāk, prasītājas lūdz Vispārējo tiesu tām piešķirt pārejas periodu līdz brīdim, kad Komisija pabeigs izmeklēšanu par dažādu Savienības dalībvalstu ostu nodokļu režīmiem, un katrā ziņā uz vienu pilnu gadu.

 Par pirmo pamatu – LESD 107. un 296. panta pārkāpumu saistībā ar to, ka ostu pārvaldes tika kvalificētas atzīšanu par uzņēmumiem

34      Pirmais pamats, ciktāl tas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu, ir sadalāms divās daļās. Pirmajā daļā prasītājas norāda, ka nepastāv tirgus, kurā tās piedāvā savus pakalpojumus. Otrajā daļā tās apgalvo, ka to darbībām nepiemīt saimniecisks raksturs.

35      Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi vispirms izvērtēt otro daļu un pēc tam pirmo daļu.

36      Tomēr vispirms ir jānoraida pirmais pamats, ciktāl ar to tiek norādīts uz LESD 296. panta pārkāpumu, jo apstrīdētajā lēmumā nav ietverts pamatojums attiecībā uz ostu kvalificēšanu par “uzņēmumiem” LESD 107. panta izpratnē.

37      Proti, šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pamats, kas attiecas uz LESD 296. panta pārkāpumu, ir atšķirīgs no pamata, kas attiecas uz pamatojuma trūkumu apstrīdētajā lēmumā. Pirmais pamats, kas attiecas uz pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību, nozīmē būtisku formas prasību pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un veido sabiedriskās kārtības pamatu, ko Savienības tiesai ir jāizskata pēc savas ierosmes, savukārt otrais pamats, ka attiecas uz lēmuma likumību pēc būtības, nozīmē ar Līguma piemērošanu saistīto materiālo tiesību normu pārkāpumu tā paša LESD 263. panta izpratnē, un Savienības tiesa to var izskatīt vienīgi, ja to prasa lietas dalībnieks. Tādējādi jautājums par pienākumu norādīt pamatojumu ir nošķirts jautājums no jautājuma par pamatojuma pamatotību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, un 2005. gada 15. jūnijs, Corsica Ferries France/Komisija, T‑349/03, EU:T:2005:221, 52. punkts).

38      Lai gan šajā lietā prasītājas prasības pieteikumā nav pamatojušas iebildumu, ar kuru tiek apgalvots LESD 296. panta pārkāpums, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots, jo apstrīdētajā lēmumā Komisija ir veltījusi vismaz 28 apsvērumus par to, kādēļ ostas tiek kvalificētas par “uzņēmumiem”, kas veic saimniecisko darbību (skat. apstrīdētā lēmuma 40.–67. apsvērumu). Turklāt no prasītāju tālāk norādīto dažādo iebildumu izvērtējuma izriet, ka apstrīdētais lēmums ir devis tām iespēju uzzināt šajā ziņā īstenotā pasākuma pamatojumu un ir ļāvis Vispārējai tiesai veikt savu kontroli.

39      Līdz ar to pirmais pamats, ciktāl ar to ir apgalvots LESD 296. panta pārkāpums, ir jānoraida.

 Par otro daļu – Beļģijas ostu darbību nesaimniecisko raksturu

40      Otrajā daļā prasītājas, pamatojoties uz 1999. gada 2. marta Decreet houdende het beleid en het beheer van de zeehavens (Dekrēts par jūras ostu politiku un pārvaldību, 1999. gada 8. aprīļa Belgisch Staatsblad), pirmkārt, atgādina, ka to pamatfunkcijas galvenokārt veido tādi ar tautsaimniecību nesaistīti sabiedriskas nozīmes uzdevumi kā, piemēram, valsts un privāto ostu teritoriju administratīvā pārvaldība, vides uzraudzības dienesti vai ostas kapteiņa pakalpojumi. Saistībā ar šiem uzdevumiem ostu pārvaldēm esot ekskluzīvas publiskās varas pilnvaras, kas nevar tikt nodotas tālāk tieši ostu pārvaldības publiskā rakstura un to vienotības dēļ. Turklāt dalībvalstīm esot plaša rīcības brīvība noteikt, kas ir jāsaprot ar “saimnieciska rakstura pakalpojumiem” un “pakalpojumiem bez saimnieciska rakstura” vispārējās interesēs.

41      Otrkārt, prasītājas uzsver, ka ir jānošķir pamatuzdevumi, kādus tām uzliek dekrēts, no ostas komercpakalpojumiem, ko piedāvā trešās personas. Proti, atšķirībā, piemēram, no lidostu apsaimniekotājiem ostu pārvaldes neieguldot aprīkojumā, kas nepieciešams ostas komercdarbībai. Vienīgais ostu pārvalžu uzdevums esot bez diskriminācijas darīt pieejamu ostu infrastruktūru tādiem lietotājiem kā, piemēram, apstrādes uzņēmumiem vai loģistikas uzņēmumiem, kuri paši veic saimniecisko darbību un vēlāk varēs veikt būvniecību, izmantojot šo pamata infrastruktūru. Šajā ziņā prasītājas uzstāj, ka ir jānošķir ostas teritorijas kā pamata infrastruktūras pārvaldīšana un apsaimniekošana, kam nav saimnieciska rakstura, un pārējās infrastruktūras pārvaldīšana un apsaimniekošana. Tāds dalījums esot atzīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/352 (2017. gada 15. februāris), ar ko izveido ostas pakalpojumu sniegšanas sistēmu un kopīgos noteikumus par ostu finanšu pārredzamību (OV 2017, L 57., 1. lpp.), un Komisijas agrākajā lēmumpieņemšanas praksē. Arī no Tiesas judikatūras izrietot, ka publiskās infrastruktūras nodrošināšana nediskriminējošā veidā nav uzskatāma par saimniecisko darbību, vēl jo vairāk tad, ja šīs infrastruktūras nodrošināšanu un komerciālo izmantošanu neveic viens un tas pats subjekts, kā tas ir aplūkojamajā gadījumā.

42      Treškārt, prasītājas norāda uz to, ka saimnieciskā darbība nav konstatējama ostu pārvalžu īstenotās cenu politikas dēļ. To ieskatā, atlīdzības esamība ne vienmēr a priori nozīmē saimnieciskās darbības esamību. Pirmām kārtām ostu pārvaldes iekasējot ostu nodevas, kas ir kā atlīdzība par tiesībām piekļūt ostas teritorijai, šķērsot to, pietauvoties vai uzturēties tajā, un kas ir kā garantija ostas teritorijas drošai un efektīvai attīstībai. Šīs ostu nodevas tiekot uzskatītas par “atlīdzinājumu”, proti, par atlīdzību par pakalpojumu, ko pārvalde sniegusi nodokļu maksātājam. Šīs nodevas tiekot noteiktas, nevis pamatojoties uz tirgus mehānismiem atbilstoši piedāvājumam un pieprasījumam, bet gan vienpusēji. Tās nav saistītas ar komercdarījumu sarunām un, tās nosakot, tiek ņemtas vērā normatīvajos aktos noteiktās prasības un administratīvā kontrole. Turklāt prasītāju autonomija noteikt ostu nodevu maksas esot ierobežota, ņemot vērā vienlīdzības, pārskatāmības un samērīguma principus, kā arī administratīvo kontroli, kurai tās ir pakļautas. Otrām kārtām, ievērojot nediskriminējošu un pārskatāmu procedūru, ostu pārvaldes iekasējot koncesiju maksas no publisko īpašumu nodošanas koncesijā trešajām personām. Koncesijā nododamās zemes tiekot piešķirtas nevis automātiski augstākās cenas piedāvātājam, bet gan pamatojoties uz iepriekš noteiktiem kritērijiem, kas ir saistīti ar projekta pievienoto vērtību un sabiedrības interesēm. Tādējādi maksas ir nevis komerciālās politikas instruments, kā to apgalvo Komisija, bet gan instruments, kas ir paredzēts tam, lai īstenotu ostu pārvalžu sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus nolūkā nodrošināt sabiedrības intereses.

43      Ceturtkārt, prasītājas uzsver, ka ostu saimnieciskajai darbībai ir pakārtots raksturs un tādējādi visa ostu darbība būtu jāuzskata par nesaimniecisku darbību vai darbību vispārējās interesēs. Tās šajā ziņā atgādina, ka ostas nevis nodarbojas ar ostu infrastruktūras komerciālo apsaimniekošanu, bet gan ar ūdensceļu un ūdenstilpņu pieejamības nodrošināšanu un zemju nodošanu koncesijā, iekasējot ostu nodevas un koncesijas maksas. Tādējādi to sekundārās nozīmes darbības būtu jākvalificē tāpat kā to pamatdarbība.

44      Līdz ar to Komisijas secinājums apstrīdētajā lēmumā, ka ostu pārvaldes ir uzņēmumi, lai attiecībā uz tām varētu piemērot valsts atbalsta noteikumus, esot kļūdains.

45      Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

46      Līdzīgi kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 40. apsvērumā, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru subjektu, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no šā subjekta juridiskā statusa un veida, kādā tas tiek finansēts. Šajā ziņā saimnieciskā darbība ir jebkāda darbība, kuras rezultātā konkrētā tirgū tiek piedāvātas preces vai pakalpojumi (spriedums, 2000. gada 12. septembris, Pavlov u.c., no C‑180/98 līdz C‑184/98, EU:C:2000:428, 74. un 75. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1987. gada 16. jūnijs, Komisija/Itālija, 118/85, EU:C:1987:283, 7. punkts, un 1991. gada 23. aprīlis, Höfner un Elser, C‑41/90, EU:C:1991:161, 21. punkts).

47      Papildus tam judikatūrā ir atzīts, ka ostu un lidostu infrastruktūras komerciālā apsaimniekošana un būvniecība tādas komerciālās izmantošanas nolūkā ir uzskatāma par saimniecisko darbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 78. punkts; 2012. gada 19. decembris, Mitteldeutsche Flughafen un Flughafen Leipzig‑Halle/Komisija, C‑288/11 P, EU:C:2012:821, 40.–43. punkts, un 2018. gada 15. marts, Naviera Armas/Komisija, T‑108/16, EU:T:2018:145, 78. punkts).

48      Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā Komisija ir uzskaitījusi virkni saimniecisko darbību, kādas var veikt ostas. Pirmkārt, ostas sniedz vispārēju pakalpojumu to izmantotājiem (galvenokārt kuģu īpašniekiem, plašākā nozīmē – ikvienam kuģa operatoram), nodrošinot kuģiem piekļuvi ostas infrastruktūrai par atlīdzību, ko parasti dēvē par “ostas nodevu”. Otrkārt, atsevišķas ostas kuģiem sniedz īpašus pakalpojumus, piemēram, loča, celtņu, preču uzglabāšanas vai pietauvošanas pakalpojumus, arī par atlīdzību. Treškārt, ostas par atlīdzību nodod noteiktu infrastruktūru vai noteiktas teritorijas uzņēmumu rīcībā, kuri tās izmanto paši savām vajadzībām vai lai sniegtu kuģiem noteiktus īpašus iepriekš minētos pakalpojumus. Turklāt apstrīdētā lēmuma 45. apsvērumā Komisija precizēja, ka tas, ka trešo personu uzņēmumi izmanto noteiktu ostas teritoriju un infrastruktūru, lai sniegtu pakalpojumus kuģu īpašniekiem vai kuģiem, neizslēdz to, ka ostu pārvalžu veiktās pārvaldīšanas darbības, kas izpaužas kā minēto teritoriju un infrastruktūru iznomāšana šiem trešo personu uzņēmumiem, arī ir saimnieciska rakstura darbības.

49      Izvaicātas šajā ziņā tiesas sēdē, prasītājas, pirmkārt, apstiprināja, ka tās iekasēja maksas, kas kvalificētas kā “ostas nodevas”, kuras – vismaz daļēji – ir tikušas iekasētas apmaiņā pret kuģu tiesībām piekļūt ostas infrastruktūrai. Otrkārt, lai gan tās noliedz, ka tās pašas veic preču pacelšanu, iekraušanu vai izkraušanu, tostarp izmantojot celtņus, vai kravu pārvietošanu, tās tomēr atzīst atsevišķu pārkraušanas un vilkšanas darbību veikšanu aiz slūžām. Treškārt, tās neapstrīd, ka tās nodod uzņēmumu, kas ir trešās personas, rīcībā zemes gabalus apmaiņā pret koncesijas maksām.

50      Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā secinot, ka ostu veiktās darbības – vismaz daļēji – ir uzskatāmas par saimnieciskām darbībām.

51      Neviens no prasītāju vai Beļģijas Karalistes norādītajiem argumentiem nevar likt apšaubīt šo secinājumu.

52      Pirmkārt, prasītājas norāda, ka to darbības nav saimnieciskā darbība, jo tām ir publiska rakstura pilnvaras un tām ir uzticēts pildīt vispārējo interešu uzdevumus.

53      Līdzīgi kā Komisija uzskatīja apstrīdētā lēmuma 47. apsvērumā, šajā ziņā ir jānorāda, ka aplūkojamajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka ostām var tikt deleģētas konkrētas publiskās pilnvaras, kurām nav saimniecisks raksturs, piemēram, jūras satiksmes kontrole un drošība vai piesārņojuma uzraudzība.

54      Tomēr tas, ka kādam subjektam ir nodotas publiskās pilnvaras, lai tas īstenotu daļu savu darbību, pats par sevi neliedz to uzskatīt par uzņēmumu. Proti, lai noskaidrotu, vai konkrētās darbības ir uzņēmuma darbības Līguma izpratnē, ir jānoskaidro, kāds ir šo darbību raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 74. un 75. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Compass‑Datenbank, C‑138/11, EU:C:2012:449, 37. punkts).

55      Tāpēc ar apstākli, ka prasītājām var būt uzticēts sniegt vispārējas nozīmes pakalpojumus, nav pietiekami, lai tās neatzītu par “uzņēmumiem”, ja un ciktāl tās veic arī saimnieciskas darbības, kas ietver preču un pakalpojumu piedāvāšanu tirgū par atlīdzību, kā, piemēram, tās, kuras Komisija identificējusi apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā (skat. šī sprieduma 48. punktu).

56      Turklāt, kā norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā, ir jāatgādina, ka, lai arī valsts iestādēm ir plaša rīcības brīvība, sniedzot, liekot izpildīt un organizējot vispārējas nozīmes pakalpojumus veidā, kas pēc iespējas atbilst lietotāju vajadzībām, tas neizslēdz iespēju, ka šādām darbībām var piemist ekonomisks raksturs. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (skat. šī sprieduma 46. un 54. punktu) jēdziens “saimnieciskā darbība” ir saistīts ar faktiem, jo īpaši ar attiecīgo pakalpojumu tirgus esamību, un tas nav atkarīgs no valsts izvēles vai novērtējumiem. Tādējādi valsts pati vai valsts veidojums var rīkoties kā uzņēmums (skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Compass‑Datenbank, C‑138/11, EU:C:2012:449, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Šajā ziņā Beļģijas Karaliste veltīgi atsaucas uz Regulu 2017/352, lai pierādītu, ka ostas neveic saimniecisko darbību. Proti, lai gan šajā regulā ir paredzēts, ka dalībvalstis var nolemt uzlikt par pienākumu ostas pakalpojumu sniedzējiem sniegt sabiedriskos pakalpojumus un uzticēt tādu pienākumu uzlikšanu ostas pārvaldniekam vai kompetentajai iestādei, lai garantētu noteiktus sabiedrisko pakalpojumu mērķus, aplūkojamajā gadījumā nepastāv nekāda saikne starp konkrēto atbalsta pasākumu – proti, atbrīvojumu no UIN, kurš pienākas  ostām, – un jebkādu uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus. Tāpat arī apstrīdētais lēmums nekādi neliedz prasītājām noslēgt sabiedrisko pakalpojumu deleģēšanas nolīgumus ar Flandrijas reģionu.

58      Tālāk, ciktāl Beļģijas Karaliste atsaucas uz Komisijas paziņojumu (2004) 43 – Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu jūras transportam (OV 2004, C 13, 3. lpp.), lai pamatotu ostu darbības neekonomisko raksturu, ir jānorāda, ka šo pamatnostādņu 2.1. punktā ir precizēts, ka “ieguldījumus infrastruktūrā parasti neuzskata par valsts atbalstu [LESD 107. panta] 1. punkta izpratnē, ja valsts visiem attiecīgajiem uzņēmējiem piedāvā brīvu piekļuvi infrastruktūrai”. Līdzīgi kā Komisijas paziņojums par LESD 107. panta 1. punktā minēto “valsts atbalsta” jēdzienu (OV 2016, C 262, 1. lpp.) arī šis punkts tātad attiecas tikai uz atbalstu ieguldījumiem infrastruktūrā, nevis uz atbalstu, kas izpaužas kā atbrīvojums no UIN, kura apmērs ir tieši atkarīgs no gūtās peļņas, kā tas ir aplūkojamajā gadījumā.

59      Beļģijas Karaliste atsaucas arī uz 2003. gada 22. maija sprieduma lietā Korhonen u.c. (C‑18/01, EU:C:2003:300) 59. punktu, no kura izrietot, ka zemes un ēku, kas atrodas publiskajā teritorijā, apsaimniekošana atbilst vispārējām interesēm ar neekonomisku raksturu. Tomēr, līdzīgi kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā, ir jākonstatē, ka šajā spriedumā ir runa nevis par uzņēmuma jēdzienu valsts atbalsta tiesībās, bet gan par to, vai publiska akciju sabiedrība, kuru izveidojusi, uztur un vada kāda vietējā pašvaldība, atbilst vispārējo interešu vajadzībām Padomes Direktīvas 92/50/EEK (1992. gada 18. jūnijs) par to, kā koordinēt sabiedrisko pakalpojumu līgumu piešķiršanas procedūras (OV 1992, L 209, 1. lpp.), 1. panta b) punkta otrās daļas izpratnē.

60      Līdz ar to ir jānoraida iebildums par to, ka saimnieciskā darbība nepastāv ostu publiskās varas prerogatīvu dēļ.

61      Otrkārt, prasītājas uzskata, ka ir jānošķir ostu infrastruktūras pārvaldīšanas darbības, ko veic ostas, no ostu izmantotāju komercdarbības.

62      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā Komisija pietiekami skaidri ir identificējusi ostu veiktās saimnieciskās darbības (skat. šī sprieduma 48. punktu). Kā Komisija to konstatējusi minētajā apsvērumā, ostas arī nodrošina kuģu piekļuvi ostas infrastruktūrai par atlīdzību un nodod lietošanā zemi par atlīdzību. Tāpēc prasītāju arguments, ka ostas tikai atvieglo ostu izmantotāju, kas ir trešās personas, pakalpojumu sniegšanu, nav pamatots ar faktiem.

63      Turklāt ir jāprecizē, ka Komisija neuzskatīja, ka ostas pašas visos gadījumos to infrastruktūru izmantojošajiem kuģiem nodrošina tādus atsevišķus pakalpojumus kā pacelšana, kravu pārvietošana, pietauvošana, pārkraušana vai loča pakalpojumi. Tādējādi tā ir atzinusi, ka atsevišķos gadījumos šādus pakalpojumus var sniegt arī citi uzņēmumi. Tomēr apstrīdētā lēmuma 45. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka tas, ka uzņēmumi, kas ir trešās personas, ir izmantojuši atsevišķus ostas zemes gabalus un infrastruktūras, lai sniegtu pakalpojumus kuģu īpašniekiem vai kuģiem, neizslēdz to, ka ostas pārvalžu kā ostu veiktajām ostu apsaimniekošanas darbībām, kuru vidū tostarp ir minēto zemju iznomāšana uzņēmumiem, kas ir trešās personas, arī ir piemitis saimniecisks raksturs.

64      Attiecībā uz prasītāju konkrēto situāciju Komisija tiesas sēdē atzina arī to, ka dažus no apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā minētajiem īpašajiem pakalpojumiem tās nevar piedāvāt, taču ar to nav pietiekami, lai apšaubītu pārējo tās analīzi (skat. šī sprieduma 48. un 49. punktu).

65      Proti, šajā ziņā ir jāatgādina, ka gadījumā, kad tiek pieņemts lēmums attiecībā uz atbalsta shēmu, kā tas ir aplūkojamajā gadījumā, Komisija ir tiesīga tikai vispārīgi un abstrakti pārbaudīt attiecīgās shēmas īpašības, lai sava lēmuma pamatojumā novērtētu, vai šajā shēmā paredzēto nosacījumu dēļ tā attiecībā uz tās saņēmējiem principā ir uzskatāma par valsts atbalstu. Tādējādi Komisijai nav pienākums katrā atsevišķā gadījumā veikt piešķirtā atbalsta analīzi, pamatojoties uz tādu shēmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts, un 2015. gada 26. novembris, Navarra de Servicios y Tecnologías/Komisija, T‑487/13, nav publicēts, EU:T:2015:899, 66. punkts).

66      Tādējādi, pārbaudot kādas atbalsta shēmas vispārējās iezīmes, kā tas ir aplūkojamajā gadījumā, Komisija ir tiesīga arī vispārīgi un abstrakti apzināt saimnieciskās darbības, kādas var veikt ostas, pat ja katra osta visos gadījumos faktiski neveic visas šīs darbības. Tomēr gadījumā, ja osta neveiktu nevienu no saimnieciskajām darbībām, kuras Komisija ir identificējusi apstrīdētajā lēmumā, to nevarētu atzīt par uzņēmumu, uz kuru attiecas LESD noteikumi par valsts atbalstu. Taču tas tā nav aplūkojamajā gadījumā, jo prasītājas veic lielāko daļu no saimnieciskajām darbībām, kuras Komisija ir identificējusi apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā (skat. šī sprieduma 48. un 49. punktu).

67      Vēl prasītājas, pamatojot savus argumentus, atsaucas uz Regulas 2017/352 43. apsvērumu, kurā ir paredzēts, ka, “lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, publiskā finansējuma piešķiršanas un izmantošanas pārredzamību un izvairītos no tirgus izkropļojumiem, ostas pārvaldes iestādei, ja tā saņem publisko finansējumu un darbojas arī kā pakalpojumu sniedzējs, ir jānosaka pienākums veikt uzskaiti par publiski finansētām darbībām, ko tā veic kā ostas pārvaldes iestāde, atsevišķi no uzskaites par tām darbībām, kas veiktas uz konkurences pamata”. No tā prasītājas secina, ka valsts atbalsta noteikumiem var tikt pakļauta tikai ostas pakalpojumu sniegšana, bet ne ostas pārvaldīšanas darbības. Tomēr, kā norāda Komisija, tas, ka trešo personu sniegtie ostu pakalpojumi ir saimnieciska darbība, neliedz arī pašām ostām veikt saimniecisko darbību. Turklāt minētā apsvēruma pēdējā teikumā ir paredzēts, ka “jebkurā gadījumā ir jānodrošina atbilstība valsts atbalsta noteikumiem”.

68      Ciktāl prasītājas atsaucas arī uz Komisijas agrāko lēmumpieņemšanas praksi, būtu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmumpieņemšanas prakse citos gadījumos nevar ietekmēt lēmuma, kas tiek apstrīdēts, spēkā esamību, ko var novērtēt, tikai ņemot vērā Līguma objektīvos noteikumus (spriedumi, 2014. gada 16. jūlijs, T‑295/12, Vācija/Komisija, nav publicēts, EU:T:2014:675, 181. punkts, un 2016. gada 9. jūnijs, Magic Mountain Kletterhallen u.c./Komisija, T‑162/13, nav publicēts, EU:T:2016:341, 59. punkts).

69      Katrā ziņā, kā apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā norādījusi Komisija, tās jaunākā lēmumpieņemšanas prakse liecina, ka ostu infrastruktūras komerciālā apsaimniekošana un būvniecība ir uzskatāma par saimniecisko darbību. Pieņemot, ka Komisija šajā saistībā varēja mainīt savu lēmumpieņemšanas praksi, tas tā bija, lai ievērotu Tiesas judikatūru, jo īpaši 2002. gada 24. oktobra spriedumu Aéroports de Paris/Komisija (C‑82/01 P, EU:C:2002:617) un 2012. gada 19. decembra spriedumu Mitteldeutsche Flughafen un Flughafen Leipzig‑Halle/Komisija (C‑288/11 P, EU:C:2012:821).

70      Tomēr prasītājas uzskata, ka no iepriekš 69. punktā minētajiem spriedumiem nevar secināt, ka ostas infrastruktūras pārvaldīšana noteikti ir uzskatāma par saimniecisko darbību. Pirmām kārtām tā situācija, kas aplūkota 2012. gada 19. decembra spriedumā Mitteldeutsche Flughafen un Flughafen Leipzig‑Halle/Komisija (C‑288/11 P, EU:C:2012:821), esot atšķirīga, jo attiecīgās sabiedrības nevis pašas apsaimniekojot infrastruktūru, bet nododot to trešo personu rīcībā. Otrām kārtām 2002. gada 24. oktobra spriedumā Aéroports de Paris/Komisija (C‑82/01 P, EU:C:2002:617) Vispārējā tiesa par saimnieciskām darbībām esot kvalificējusi tikai darbības, kas veiktas apmaiņā pret komerciālu maksājumu.

71      Taču, kā norāda Komisija, Vispārējā tiesa un Tiesa ir skaidri atzinušas, ka lidostu infrastruktūras nodošana aviosabiedrību rīcībā apmaiņā pret nodevas samaksu ir saimnieciskā darbība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 78. punkts, un 2000. gada 12. decembris, Aéroports de Paris/Komisija, T‑128/98, EU:T:2000:290, 121. punkts). Taču nav būtiskas atšķirības starp piekļuves došanu lidostas infrastruktūrai apmaiņā pret lidostas nodevām un piekļuves došanu ostas infrastruktūrai apmaiņā pret ostas nodevām.

72      Turklāt, pretēji tam, ko šajā ziņā apgalvo prasītājas, ostas pašas apsaimnieko ostas infrastruktūru, kad tās kuģiem piešķir piekļuvi ostas infrastruktūrai vai izdod nomā zemi par atlīdzību, tāpat kā to darīja Leipcigas‑Halles lidosta lietā, kurā tika pasludināts 2012. gada 19. decembra spriedums Mitteldeutsche Flughafen un Flughafen Leipzig‑Halle/Komisija (C‑288/11 P, EU:C:2012:821).

73      Tādējādi prasītājas kļūdaini apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija esot sajaukusi ostu un to lietotāju darbības, kā arī ostu sekundārās infrastruktūras pārvaldīšanu un tās komerciālo izmantošanu.

74      Treškārt, prasītājas norāda uz saimnieciskās darbības neesamību ostu pārvalžu piemērotās cenu politikas dēļ.

75      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai par saimniecisko darbību ir atzīstami pakalpojumi, kas parasti tiek sniegti par atlīdzību. Atlīdzības būtiska pazīme ir tā, ka tā ir uzskatāma par konkrētā pakalpojuma ekonomisko pretizpildījumu (skat. spriedumu, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

76      Tādējādi, pretēji tam, ko šajā ziņā apgalvo prasītājas, atlīdzības esamība ir ļoti būtisks faktors, lai pierādītu saimnieciskās darbības esamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. decembris, Mitteldeutsche Flughafen un Flughafen Leipzig‑Halle/Komisija, C‑288/11 P, EU:C:2012:821, 40. punkts, un 2011. gada 24. marts, Freistaat Sachsen un Land Sachsen‑Anhalt/Komisija, T‑443/08 un T‑455/08, EU:T:2011:117, 93. punkts).

77      Šajā ziņā prasītāju arguments, ka ostu nodevas Cour constitutionnelle belge [Beļģijas Konstitucionālā tiesa] esot atzinusi par “atlīdzinājumu”, kas izslēdzot jebkādu ar peļņas gūšanu saistītas komponentes ņemšanu vērā, neatspēko Komisijas argumentu, ka šīs nodevas ir ekonomisks pretizpildījums par attiecīgā pakalpojuma sniegšanu.

78      Protams, kā to uzsver prasītājas, saskaņā ar judikatūru ar to, ka prece vai pakalpojums, ko piedāvā publisko tiesību subjekts un kas ir saistīts ar tā veiktu publiskās varas prerogatīvu īstenošanu, tiek sniegts par atlīdzību, kas paredzēta tiesību aktos un kuru tieši vai netieši nenosaka šis subjekts, pašu par sevi nav pietiekami, lai veikto darbību uzskatītu par saimniecisko darbību un tās veicēju subjektu – par uzņēmumu (skat. spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Vācija/Komisija, T‑347/09, nav publicēts, EU:T:2013:418, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ar tādu apstākli pašu par sevi arī nevar būt pietiekami, lai konkrēto darbību neatzītu par saimniecisko darbību.

79      Turklāt, kā norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 51. apsvērumā, ir jākonstatē, ka ostu praktizēto maksu raksturīgās iezīmes aplūkojamajā gadījumā (publiskums, nediskriminācija utt.) ir līdzīgas tām, kādas piemīt maksām, kas tiek iekasētas par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kuri principā ir saimnieciskā darbība un uz kuriem attiecas valsts atbalsta tiesības. Tāpat arī lielākajai daļai ekonomisko pakalpojumu cenas ir publiskas, nediskriminējošas un tās iepriekš vienpusēji ir noteicis pakalpojumu sniedzējs.

80      Visbeidzot, attiecībā uz argumentu, ka ostas, nosakot savas maksas, nevis ievērojot komerciālu pamatojumu, bet gan gādājot par sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu izpildi, ir jāatgādina, ka apstāklis, ka preces vai pakalpojumi tiek piedāvāti bez nolūka gūt peļņu, nav šķērslis, lai subjektu, kas tirgū veic šādus darījumus, neuzskatītu par uzņēmumu, jo šis piedāvājums konkurē ar tādu tirgus dalībnieku piedāvājumiem, kuriem ir mērķis gūt peļņu (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 27. punkts, un 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 46. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Vācija/Komisija, T‑347/09, nav publicēts, EU:T:2013:418, 48. punkts).

81      Turklāt tas vien, ka cenas ostas nosaka vienpusēji ostu reģionālā komisāra uzraudzībā, nenozīmē, ka netiek ņemts vērā pieprasījums. Gluži pretēji, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 56. apsvērumā, ostas, nosakot savas maksas, tostarp ostu nodevas, ņem vērā tirgus apstākļus. Šajā ziņā maksas nepārprotami ir nozīmīgs ostu īstenotās komercdarbības politikas instruments, lai mudinātu kuģu īpašniekus un kravu nosūtītājus izmantot ostas infrastruktūru un uzņēmumus iekārtoties ostā, lai tajā attīstītu savu ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas darbību. Jo īpaši attiecībā uz Antverpenes un Zēbriges ostām no apstrīdētā lēmuma 46. zemsvītras piezīmes izriet, ka saskaņā ar 1999. gada 2. marta Dekrēta par jūras ostu politiku un pārvaldību 25. panta 3. punktu “Flandrijas valdība un ostu pārvaldes sagatavo iniciatīvas nolūkā izveidot [..] saskaņotas tarifu struktūras Flandrijas jūras ostās, lai Flandrijas jūras ostām nodrošinātu godīgu konkurenci”.

82      Turklāt lietā nav strīda par to, ka ostu iekasētās nodevas un koncesijas maksas sedz vismaz lielāko daļu izmaksu, kas tām rodas, piedāvājot savus pakalpojumus tirgū, kā to Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā. Antverpenes ostas gadījumā šie ieņēmumi 2015. gadā pat pārsniedza kopējās tekošās izmaksas. Tas, ka no šiem ieņēmumiem varētu tikt finansētas arī konkrētas darbības, kuras nav saimnieciskā darbība, nekādi nemaina to, ka tās tiek iekasētas kā pretizpildījums par tādu saimniecisko darbību kā, piemēram, ostas infrastruktūras nodošana lietošanā vai piekļuves došana ostas infrastruktūrai.

83      Līdz ar to ir jānoraida arī iebildums par to, ka saimnieciskā darbība nav konstatējama ostu cenu politikas dēļ.

84      Ceturtkārt, prasītājas uzsver, ka pat tad, ja uzskatītu, ka ostas veic saimniecisko darbību, tā esot tikai pilnīgi pakārtota darbība, uz kuru LESD 107. panta 1. punkts tādējādi neattiecoties.

85      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstāklis, ka kādam subjektam, lai īstenotu daļu no savas darbības, ir piešķirtas publiskās varas pilnvaras, pats par sevi neliedz to atzīt par uzņēmumu Savienības konkurences tiesību izpratnē attiecībā uz tā pārējo saimniecisko darbību (spriedumi, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 74. punkts, un 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 25. punkts).

86      Protams, kā norāda prasītājas, saskaņā ar judikatūru, ciktāl publisko tiesību subjekts veic saimniecisko darbību, ko var nošķirt no publiskās varas prerogatīvu īstenošanas, šis subjekts saistībā ar šo darbību darbojas kā uzņēmums, savukārt, ja minētā saimnieciskā darbība nav nošķirama no tā publiskās varas prerogatīvu īstenošanas, visas minētā subjekta veiktās darbības tik un tā ir darbības, kas saistītas ar šo prerogatīvu īstenošanu (spriedumi, 2012. gada 12. jūlijs, Compass‑Datenbank, C‑138/11, EU:C:2012:449, 38. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Vācija/Komisija, T‑347/09, nav publicēts, EU:T:2013:418, 29. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2009. gada 26. marts, SELEX Sistemi Integrati/Komisija, C‑113/07 P, EU:C:2009:191, 71.–80. punkts).

87      Tomēr aplūkojamajā gadījumā ne prasītājas, ne Beļģijas Karaliste nav iesniegušas konkrētus pierādījumus, kas apliecinātu, ka ostu veiktā saimnieciskā darbība būtu nenodalāma no to publiskās varas prerogatīvām, kā, piemēram, jūras satiksmes kontrole un drošība vai piesārņojuma uzraudzība. Ar to vien, ka starp šīm darbībām var pastāvēt ekonomiska saikne tā dēļ, ka ostu saimnieciskā darbība ļauj pilnībā vai daļēji finansēt to darbības, kas nav saimnieciskā darbība, nav pietiekami, lai konstatētu šo darbību nenodalāmo raksturu saskaņā ar judikatūru.

88      Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka aplūkojamajā gadījumā ostu saimnieciskā darbība nav noteikti atkarīga no to darbības, kas nav saimnieciskā darbība, vispārējās interesēs un ka tās neesamības gadījumā šīs darbības, kuras nav saimnieciskā darbība, noteikti nezaudētu to lietderību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 12. jūlijs, Compass‑Datenbank, C‑138/11, EU:C:2012:449, 41. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Vācija/Komisija, T‑347/09, nav publicēts, EU:T:2013:418, 41. punkts).

89      Līdz ar to ir jākonstatē, ka saskaņā ar judikatūru ostu saimnieciskā darbība nav nenodalāma no tādas ostu darbības vispārējās interesēs, kas nav saimnieciskā darbība (skat. šī sprieduma 86. punktu).

90      Papildus būtu vēršama uzmanība uz to, ka ne prasītājas, ne Beļģijas Karaliste nav pierādījušas, ka ostu saimnieciskā darbība būtu sekundāra vai pakārtota tādai to darbībai vispārējās interesēs, kas nav saimnieciskā darbība.

91      Gluži pretēji, kā tas tostarp izriet no apstrīdētā lēmuma 53. un 65. apsvēruma, ostu nodevas un koncesijas maksas veido absolūti lielāko daļu no ostu apgrozījuma. Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, prasītājas turklāt ir apstiprinājušas, ka vairāk nekā 75 % no to ienākumiem ir ģenerējušas trīs veidu darbības: koncesijas, navigācija un kuģu vilkšanas pakalpojumi. Tādējādi, kā izriet no citu prasītāju argumentu vērtējuma, Komisija, apstrīdētajā lēmumā kvalificējot šīs darbības par saimniecisko darbību, nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

92      Līdz ar to ir jānoraida arī iebildums par to, ka ostu saimnieciskā darbība esot tikai pakārtota tādai to darbībai vispārējās interesēs, kas nav saimnieciska darbība.

 Par pirmo daļu saistībā ar tādu tirgus neesamību, kurā ostu pārvaldes piedāvā savus pakalpojumus

93      Pirmā pamata pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka, nepastāvot tirgum, kurā ostu pārvaldēm piedāvāt savus pakalpojumus, tās nevar uzskatīt par uzņēmumiem. Proti, saskaņā ar 1999. gada 2. marta Dekrētu par jūras ostu politiku un pārvaldību publiskās varas administratīvo kompetenču decentralizācijas ietvaros esot ticis izveidots likumīgs monopols, izslēdzot jebkādu potenciālu konkurenci, kas ir panākts, ieviešot attiecīgā pakalpojuma ekskluzīvu pakalpojumu sniedzēju. Tātad attiecībā uz Antverpenes un Briges ostu pārvaldīšanu nepastāvot “tirgus”, ko apstiprinot Nederlandse Mededingingsautoriteit (Nīderlandes Konkurences iestāde) ziņojums.

94      Šajā ziņā prasītājas atgādina, ka ostu pārvaldes tikai atvieglo pakalpojumu sniegšanu trešajām personām, proti, pārkraušanas uzņēmumiem vai rūpniecības uzņēmumiem, tirgū, kurā šīs trešās personas darbojas, tostarp izdodot koncesijā zemi, lai gan tās pašas šo saimniecisko darbību neveic.

95      Turklāt ostu pārvaldīšanu esot jānošķir no lidostu pārvaldīšanas, attiecībā uz kuru valsts tiesību akti apstiprina tirgus ietvaru – un līdz ar to arī konkurenci –, kurā notiek lidostas pārvaldīšanas darbības.

96      Replikā prasītājas arī pārmet Komisijai, pirmkārt, ka tā kļūdaini ir konstatējusi tirgus esamību tādēļ, ka tās savus pakalpojumus piedāvā par atlīdzību, un, otrkārt, ka tā nav pārbaudījusi, vai citi saimnieciskās darbības veicēji ir vēlējušies un bijuši spējīgi sniegt attiecīgos pakalpojumus konkrētajā tirgū atbilstoši Komisijas paziņojuma par LESD 107. panta 1. punktā minēto “valsts atbalsta” jēdzienu 14. punktam.

97      Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

98      Šajā ziņā ir jānorāda, ka subjekts, kuram ir likumīgs monopols, noteikti var piedāvāt tirgū preces un pakalpojumus un līdz ar to var būt “uzņēmums” LESD 107. panta izpratnē. Proti, kā Komisija to norādījusi apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā, saimnieciskās darbības jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas izriet no faktiem, tostarp no attiecīgo pakalpojumu tirgus esamības, un tas nav atkarīgs no izvēlēm vai novērtējumiem valsts līmenī.

99      Aplūkojamajā gadījumā, kā ir konstatēts iepriekš, prasītājas pašas veic lielāko daļu no tām savām darbībām, kuras Komisija apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā atzinusi par saimniecisko darbību (skat. šī sprieduma 49. punktu). Tā, pat ja pieņem, kā to apgalvo prasītājas, ka tām ir likumīgs monopols un ka Beļģijā nav privātu ostu operatoru, kuri varētu konkurēt ar tām par šīm darbībām, ir jānorāda, kā tiesas sēdē apstiprināja Komisija, ka starp dažādām jūras ostām konkurence par kuģu vai citu pakalpojumu sniedzēju piesaistīšanu pastāv Savienības līmenī, jo īpaši attiecībā uz Hamburgas–Roterdamas–Antverpenes asi, ko prasītājas neapstrīd. Tātad prasītājas kļūdaini uzskata, ka attiecībā uz šīm darbībām nekāds tirgus nepastāvot tikai tāpēc, ka tām to veikšanā Beļģijā ir dabisks un likumisks monopols.

100    Prasītājas atsaucas arī uz Nīderlandes konkurences iestādes ziņojumu, no kura izrietot, ka starp ostu pārvaldītājiem nepastāv nekāda konkurence. Tomēr ir jānorāda, ka šis ziņojums, kas specifiski attiecas uz Roterdamas ostas konkurences situāciju Nīderlandē dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas izmeklēšanas kontekstā, šķiet maznozīmīgs, lai pierādītu ostu saimnieciskās darbības neesamību kopumā. Turklāt šis ziņojums aprobežojas ar ļoti vājas konkurences konstatēšanu, kas pastāvot starp ostu pārvaldēm, ciktāl ir runa par ostu maksu noteikšanu Nīderlandē, tomēr tajā nav secināts, ka ostas infrastruktūras nodrošināšana, kā arī rūpniecības zemju nodošana izmantošanai nebūtu saimnieciskā darbība.

101    Gluži pretēji, judikatūrā ir atzīts, ka ostu vai lidostu infrastruktūras komerciālā apsaimniekošana un būvniecība tādas komerciālās apsaimniekošanas nolūkā ir saimnieciskā darbība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 78. punkts; 2012. gada 19. decembris, C‑288/11 P, Mitteldeutsche Flughafen un Flughafen Leipzig‑Halle/Komisija, EU:C:2012:821, 40.–43. punkts, un 2018. gada 15. marts, Naviera Armas/Komisija, T‑108/16, EU:T:2018:145, 119. punkts).

102    Šajā ziņā prasītājas kļūdaini uzsver, ka ostu pārvaldīšana esot jānošķir no lidostu pārvaldīšanas. Proti, kā uzsver Komisija, tas, ka atsevišķu lidostu apsaimniekošana notiek, pamatojoties uz koncesiju, nenozīmē, ka lidostas vai ostas apsaimniekošana, ko veic valsts uzņēmums vai ar publiskās varas prerogatīvām apveltīts uzņēmums, nav uzskatāma par saimniecisku darbību.

103    Turklāt, lai gan ir taisnība, ka lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 15. marta spriedums Naviera Armas/Komisija (T‑108/16, EU:T:2018:145), galvenokārt bija jāpārbauda, vai ostu izmantojošs uzņēmums, kuram ir ekskluzīvas tiesības tajā veikt komercdarbību, šī iemesla dēļ ir uzskatāms par valsts atbalsta saņēmēju, tomēr šā sprieduma 119. punktā Vispārējā tiesa skaidri ir atzinusi, ka darbība, ar kuru ostas pārvaldītājs ir pārvaldījis ostas infrastruktūru un darījis to pieejamu lietošanai kuģniecības uzņēmumam, apmaiņā pret to iekasējot ostas nodevas, patiešām ir “saimnieciska” darbība.

104    Visbeidzot, prasītājas atsaucas uz Komisijas paziņojuma par LESD 107. panta 1. punktā minēto “valsts atbalsta” jēdzienu 14. punktu, apgalvojot, ka tai bija jāpārbauda, vai citi saimnieciskās darbības veicēji ir vēlējušies un bijuši spējīgi sniegt attiecīgos pakalpojumus konkrētajā tirgū. Minētajā punktā ir paredzēts:

“Valsts pārvaldes iestādes lēmums neļaut trešām personām sniegt konkrētu pakalpojumu (piemēram, tāpēc, ka tā vēlas nodrošināt šo pakalpojumu, izmantojot iekšējos resursus) neizslēdz saimnieciskās darbības iespēju. Neatkarīgi no šādas tirgus ierobežošanas saimnieciskā darbība var būt konstatējama, ja citi pakalpojumu sniedzēji vēlētos un spētu sniegt konkrēto pakalpojumu attiecīgajā tirgū. Raugoties vispārīgi, tas, ka konkrēts pakalpojums tiek sniegts, izmantojot iekšējos resursus, nekādi neietekmē konkrētās darbības saimniecisko raksturu.”

105    Atbildē uz repliku, kā arī tiesas sēdē Komisija precizēja, ka uz Komisijas paziņojuma par LESD 107. panta 1. punktā minēto “valsts atbalsta” jēdzienu 14. punktu prasītājas nevar lietderīgi atsaukties, ņemot vērā to, ka aplūkojamajā gadījumā tās pašas ir tieši sniegušas atsevišķus pakalpojumus, ar ko atbilstoši šim punktam nav pietiekami, lai uzskatītu, ka nekāda saimnieciskā darbība nav pastāvējusi. Proti, nevar izslēgt, ka citi privāti uzņēmumi varētu būt bijuši spējīgi un būtu vēlējušies veikt prasītāju īstenoto saimniecisko darbību, ja šī darbība faktiski būtu bijusi atvērta konkurencei un ja tām nebūtu bijis likumīgs monopols.

106    Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa arī ir jānoraida.

107    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā uzskatot, ka Beļģijas ostu veiktās darbības – vismaz daļēji – ir bijušas saimnieciskas darbības.

108    Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro un trešo pamatu, kas būtībā attiecas uz selektivitātes kritērija pārkāpumu

109    Ar otro un trešo pamatu prasītājas būtībā norāda uz LESD 107. panta 1. punktā paredzētā selektivitātes kritērija pārkāpumu.

110    Pirms prasītāju un Beļģijas Karalistes dažādos iebildumus attiecībā uz šiem diviem pamatiem izvērtēšanas būtu lietderīgi atgādināt Komisijas nostāju apstrīdētajā lēmumā, kurā tā secina, ka konkrētais pasākums ir selektīvs, kā arī atbilstošo judikatūru.

 Komisijas veiktās analīzes kopsavilkums par pasākuma selektivitāti apstrīdētajā lēmumā

111    Apstrīdētā lēmuma 5.1.4. punktā, kas ir veltīts pasākuma selektivitātei, Komisija vispirms norāda, ka lietā nav strīda par to, ka Beļģijas ostas nav maksājušas UIN. Saskaņā ar Beļģijas iestāžu norādīto šādas UIN  nemaksāšanas pamats varētu būt CIR 180. panta 2. punkts vai arī CIR 1. un 2. pants (apstrīdētā lēmuma 81. apsvērums).

112    Turpinājumā Komisija ir veikusi analīzi divās daļās atkarībā no tā, vai juridiskais pamats tam, ka Beļģijas ostas nav maksājušas UIN, ir rodams CIR 1. un 2. pantā (turpmāk tekstā – “otrais pieņēmums”) vai CIR 180. panta 2. punktā (turpmāk tekstā – “pirmais pieņēmums”).

113    Pirmām kārtām saistībā ar otro pieņēmumu Komisija analizēja Beļģijas iestāžu argumentu, ka CIR 180. panta 2. punktā ir tikai atspoguļoti CIR 1. un 2. pantā ietvertie vispārējie noteikumi un līdz ar to tas nav uzskatāms par atkāpi no atsauces sistēmas (apstrīdētā lēmuma 82.–91. apsvērums). Šajā saistībā Komisija secināja, ka tādas interpretācijas pamatā galvenokārt ir pieņēmums, ka ostu veiktās darbības noteikti izslēdz iespēju, ka tās varētu tikt uzskatītas par “sabiedrībām” ienākuma nodokļa (ko maksā juridiskās personas rezidentes) piemērošanas nolūkos, lai gan tās ir “uzņēmumi” LESD 107. panta izpratnē. Taču Komisija, gluži pretēji, uzskatīja, ka ostas principā ir bijušas “sabiedrības” ienākuma nodokļa piemērošanas nolūkos, ņemot vērā to darbību būtību, un ka tās ir veikušas tādu saimniecisko darbību, kas tās liek atzīt par “uzņēmumiem” LESD 107. panta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 84. un 85. apsvērums). Turklāt tā atzīmēja, ka Beļģijas iestāžu argumentācijas pamatā esošais pieņēmums esot pretrunā oficiālajiem komentāriem par CIR, citiem iekšējiem dokumentiem, kā arī Beļģijas valdības oficiālajai nostājai (apstrīdētā lēmuma 86. apsvērums).

114    Tātad Komisija norādīja, ka tā nepiekrīt viedoklim, saskaņā ar kuru pat tad, ja CIR 180. panta 2. punkts tiktu izslēgts, ostām atbilstoši CIR 1. un 2. panta vispārējiem kritērijiem UIN nebūtu jāmaksā. To pašu iemeslu dēļ Komisija apšaubīja, ka noteikumi par JPN ir veidojuši atsauces sistēmu ostu aplikšanai ar nodokli. Ņemot vērā šos faktorus, Komisija secināja, ka, parastā veidā piemērojot vispārējās Beļģijas tiesību normas, ostām būtu jāmaksā UIN no ienākumiem no to saimnieciskās darbības (apstrīdētā lēmuma 87.–89. apsvērums).

115    Turklāt Komisija precizēja, ka pat tad, ja konkrētās valsts tiesību normas – vai to interpretācija, kuru veikusi administrācija, – varētu izraisīt to, ka Beļģijas ostas nav maksājušas UIN, šīs tiesību normas radot diskrimināciju starp “uzņēmumiem”, kas veic saimniecisko darbību LESD 107. panta izpratnē. Tāpat kā CIR 180. panta 2. punkts tālāk izklāstītajā analīzē, šīs tiesību normas vai Beļģijas ienākumu aplikšanas ar nodokli sistēma kopumā tātad būtu priekšrocību piešķiršana atsevišķiem “uzņēmumiem”, proti, ostām, lai gan šie uzņēmumi, ciktāl ir runa par peļņu, kas gūta no “saimnieciskās darbības”, ir salīdzināmā situācijā ar citiem uzņēmumiem (juridiskajām personām rezidentēm), kuriem ir jāmaksā UIN, ņemot vērā juridisko personu rezidenšu ienākuma nodokļa mērķi, proti, aplikt ar nodokli peļņu. Tādējādi Komisija atzina, ka attiecībā uz ostām nav attiekušies “īpaši darbības principi, kas tās skaidri [būtu atšķīruši] no citiem saimnieciskās darbības veicējiem”, kuriem ir jāmaksā UIN. It īpaši ar to, ka ostām nav bijis mērķa gūt peļņu, Komisijas ieskatā, nepietiek, lai secinātu, ka tās atrodas atšķirīgā situācijā nekā tie saimnieciskās darbības veicēji, kuriem ir jāmaksā UIN. Saistībā ar šo pieņēmumu Beļģijas sistēma pati par sevi esot selektīva (apstrīdētā lēmuma 90. apsvērums).

116    Tātad, Komisijas ieskatā, pat tad, ja juridiskais pamats tam, kāpēc Beļģijas ostas nav maksājušas UIN, būtu CIR 1. un 2. pants, šī nemaksāšana būtu prima facie selektīvs pasākums, ciktāl tā attiecas uz ostu saimniecisko darbību (apstrīdētā lēmuma 91. apsvērums).

117    Otrām kārtām Komisija analizēja pirmo pieņēmumu, kuram tā devusi priekšroku un saskaņā ar kuru juridisko pamatu tam, ka Beļģijas ostas nemaksā UIN,  veidojot CIR 180. panta 2. punkts, kas ir kā atkāpe no atsauces sistēmas, ko veido CIR 1. un 2. pants (apstrīdētā lēmuma 92.–107. apsvērums).

118    Šajā ziņā Komisija, pirmkārt, uzskatīja, ka atsauces sistēmu aplūkojamajā gadījumā ir veidojuši vispārējie nodokļu noteikumi, kas izriet no CIR 1. un 2. panta, savukārt CIR 180. panta 2. punkts ir uzskatāms par atkāpi no šiem vispārējiem nodokļu noteikumiem. Proti, ar CIR 1. pantu juridiskajām personām, kuras ir Beļģijas rezidentes, esot ieviesta ienākumu nodokļa paralēla sistēma: saskaņā ar to UIN ir jāmaksā “sabiedrībām”, savukārt JPN – “juridiskajām personām, kas nav sabiedrības”. CIR 2. pantā esot ietverti kritēriji, kas ļauj definēt “sabiedrības” un tātad noteikt tās juridiskās personas, kurām būs jāmaksā UIN, un pēc izslēgšanas metodes – tās, kuru ienākumi tiks aplikti ar JPN. Turklāt CIR 179. pants apstiprinot, ka nodokļu maksātāji, kuriem ir jāmaksā UIN, ir sabiedrības rezidentes. Komisijas ieskatā, CIR 180. panta 2. punkts atbrīvo ostas no UIN bez nosacījumiem, nepiemērojot vispārējos nošķiršanas kritērijus starp UIN un JPN, kas definēti 1. un 2. pantā, proti, neņemot vērā minēto ostu kā “sabiedrību” (vai ne) statusu (apstrīdētā lēmuma 93. un 94. apsvērums).

119    Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka šī atkāpe no atsauces sistēmas ir ieviesusi diferenciāciju starp saimnieciskās darbības subjektiem, kuri, ņemot vērā atsauces nodokļa režīma mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā. Proti, lai kāda būtu izvēlētā atsauces sistēma (UIN vai juridisko personu rezidenšu ienākumu aplikšana ar nodokli vispār), ienākuma nodokļa mērķis esot aplikt ar nodokli ienākumus, un tas ir mērķis, attiecībā uz kuru visi uzņēmumi, ciktāl ir runa par to peļņu no saimnieciskās darbības, faktiski un juridiski ir salīdzināmā situācijā. Tas, ka ostām neesot mērķa gūt peļņu vai ka tās pievēršot pavisam mazu uzmanību ieguldījumu atdevei īstermiņā, šajā vērtējumā neko nemainot. Tas, ka Beļģijas ostas pieder publiskajai varai un ir tās kontrolē vai ka tās arī veic darbības, kas nav saimnieciska darbība, kā, piemēram, uzdevumus, īstenojot publisko varu, nenozīmējot to, ka tās juridiski un faktiski atrastos atšķirīgā situācijā saistībā ar UIN piemērošanu to saimnieciskās darbības rezultātā gūtajiem ienākumiem (apstrīdētā lēmuma 97. un 98. apsvērums).

120    Tādējādi Komisija no minētā secināja, ka pasākums prima facie ir selektīvs, ciktāl tas attiecas uz ostu saimniecisko darbību (apstrīdētā lēmuma 99. apsvērums).

121    Treškārt, neatkarīgi no izmantotā pieņēmuma Komisija izvērtēja pasākuma iespējamo attaisnojumu ar nodokļu sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi. Vispirms Komisija atgādināja, ka pasākuma atbilstību valsts tiesību aktiem nevar uzskatīt par attaisnojumu ar sistēmas vispārējo uzbūvi, ja vien netiek pierādīts, ka šāds attaisnojums izriet no atsauces nodokļu sistēmas raksturīgajām iezīmēm. Turklāt tā norādīja, ka diskriminācijas neesamība valsts tiesībās neļauj pieņemt selektivitātes neesamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 101. un 102. apsvērums).

122    Tāpat saskaņā ar Komisijas norādīto, tā kā noteicošais kritērijs, pēc kura nosaka, vai ir piemērojams UIN vai JPN, ir tas, vai attiecīgais subjekts iesaistās “apsaimniekošanā” vai “darījumos ar peļņas gūšanas raksturu” (skat. CIR 2. pantu), ar apgalvojumiem, ka ostas esot atbrīvotas no UIN, jo tās savu peļņu nesadala, bet gan iegulda atpakaļ, ka to mērķi pārsniedz to individuālās intereses, ka to statūtos nav noteikts mērķis gūt peļņu, ka tās ir daļa no publiskās varas un ka tās nodrošina vispārējas nozīmes funkcijas, vien nepietiek, lai attaisnotu labvēlīgāku nodokļu režīmu par citām sabiedrībām rezidentēm piemērojamo nodokļu režīmu, ņemot vērā nodokļu sistēmas pamatprincipus. Turklāt tas, ka tiek apgalvots, ka ostu resursi ne vienmēr sedz to izmaksas vai ka atsevišķas izmaksas, kas nav saistītas ar uzņēmuma sociālo mērķi, saskaņā ar CIR 49. pantu neesot atskaitāmas no izdevumiem, kuri apliekami ar UIN, arī nevar attaisnot ostu atbrīvošanu no UIN. Turpinot – tas, ka ostu atbrīvošana no UIN izrietot no kāda vispārējā tiesību principa vai pat no pašas Beļģijas Konstitūcijas, ja pieņemtu, ka tas tā arī ir, pats par sevi viennozīmīgi neattaisnotu šādu atbrīvošanu ar sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi, jo apsvērumi, kurus, iespējams, ņēmis vērā Konstitūcijas autors vai valsts tiesas, var neatbilst nodokļu sistēmas vai tās pamatprincipu pareizai darbībai (apstrīdētā lēmuma 103.–106. apsvērums).

123    Visbeidzot, Komisijas ieskatā, Beļģijas iestāžu un ieinteresēto lietas dalībnieku argumenti attiecībā uz valsts judikatūrā izstrādātajiem kritērijiem, lai novērtētu, vai juridiskā persona ir “sabiedrība” CIR 1. un 2. panta izpratnē (proti, ka tā arī neizmanto rūpnieciskas un komerciālas metodes), ir neefektīvi, lai pierādītu pasākuma atbilstību nodokļu sistēmai raksturīgajai loģikai, jo faktiski ar tiem tiek mēģināts pierādīt, ka ostas nav “sabiedrības”, un šādā gadījumā UIN nemaksāšana būtu selektīva, ņemot vērā jau pašus atsauces sistēmas robežu noteikšanai izmantojamos kritērijus, nevis atkāpes dēļ no šīs atsauces sistēmas, kas, iespējams, varētu tikt attaisnota (apstrīdētā lēmuma 107. apsvērums).

 Atgādne par atbilstošo judikatūru

124    LESD 107. panta 1. punktā ir paredzēts – “ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

125    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai kādu valsts pasākumu atzītu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jābūt izpildītiem visiem tālāk norādītajiem nosacījumiem. Pirmkārt, tam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai tajā ir jāizmanto valsts līdzekļi. Otrkārt, šai intervencei ir jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīvas priekšrocības tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 53. punkts; 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 43. punkts, un 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑208/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:506, 79. punkts).

126    Attiecībā uz priekšrocības selektivitātes kritēriju, kas ir “valsts atbalsta” jēdziena pamatā LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, no tikpat pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī nosacījuma izvērtēšanai ir vajadzīgs noteikt, vai saistībā ar konkrētu tiesisko kārtību valsts pasākums var sniegt priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” salīdzinājumā ar citiem, kas, ievērojot ar minēto pasākumu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā un kam piemēro atšķirīgu attieksmi, kuru būtībā var kvalificēt kā diskriminējošu (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

127    Turklāt gadījumā, ja attiecīgais pasākums ir iecerēts kā atbalsta shēma, nevis kā individuāls atbalsts, Komisijai ir jāpierāda, ka šis pasākums, lai gan ar to ir noteikta vispārēji piemērojamu priekšrocību sniegšana, sniedz priekšrocības vienīgi konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētām saimnieciskās darbības nozarēm (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Tāpēc pasākuma selektivitātes pārbaude, jo īpaši nodokļu jomā, ir paredzēta, lai noskaidrotu, vai tas rada priekšrocības “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē vai arī, gluži pretēji, tas ir vispārējs nodokļu politikas pasākums, kas bez izšķirības piemērojams visiem uzņēmumiem, kuri atrodas valsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 8. novembris, Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, C‑143/99, EU:C:2001:598, 35. punkts; 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 73. punkts, un 2013. gada 18. jūlijs, P, C‑6/12, EU:C:2013:525, 18. punkts).

129    Šajā kontekstā, lai valsts nodokļu pasākumu atzītu par “selektīvu”, Komisijai ir jāsāk ar attiecīgajā dalībvalstī piemērojamā kopējā vai “normālā” nodokļu režīma identificēšanu un pēc tam jāpierāda, ka konkrētais nodokļu pasākums ir atkāpe no minētā vispārējā režīma, ciktāl ar to tiek ieviesta diferenciācija saimnieciskās darbības subjektu starpā, kuri, ievērojot ar attiecīgo vispārējo režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmās situācijās (skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Tomēr “valsts atbalsta” jēdziens neattiecas uz pasākumiem, ar ko nosaka diferenciāciju starp uzņēmumiem, kuri, ievērojot ar attiecīgo tiesisko režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā un kuri tātad a priori ir selektīvi, ja attiecīgā dalībvalsts spēj pierādīt, ka šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Tātad principā selektivitātes nosacījuma pārbaude vispirms ietver atsauces sistēmas noteikšanu, kurā attiecīgais pasākums iekļaujas, šai noteikšanai piešķirot lielāku nozīmi kāda nodokļu pasākumu gadījumā, jo priekšrocību var konstatēt, tikai salīdzinot to ar tā saucamo “normālo” aplikšanu ar nodokļiem (skat. spriedumu, 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑208/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:506, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

132    Tomēr nodokļu sistēmas kvalificēšanu par “selektīvu” neietekmē tas, ka tā ir veidota tā, lai uzņēmumiem, kuri, iespējams, gūst labumu no selektīvas priekšrocības, parasti tiktu noteikti tādi paši nodokļu maksājumi kā citiem uzņēmumiem, tomēr tiem ir piemērojami noteikumi par atkāpēm, tādējādi selektīvo priekšrocību var identificēt kā starpību starp parastajiem nodokļu maksājumiem un maksājumiem, kurus veic pirmie minētie uzņēmumi (spriedumi, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 91. punkts, un 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑208/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:506, 87. punkts).

133    Proti, lai selektivitātes kritēriju varētu izprast šādi, esot nepieciešams, ka nodokļu režīms, lai to varētu atzīt par “selektīvu”, būtu izveidots, izmantojot konkrētu regulējuma metodi, kuras rezultātā jau sākotnēji valsts nodokļu noteikumi nebūtu kontrolējami valsts atbalsta jomā tikai tādēļ, ka tiem ir piemērojama cita regulējuma metode, lai arī tās, pielāgojot un kombinējot dažādas nodokļu normas, rada tādas pašas juridiskās vai faktiskās sekas. Tādējādi tas būtu pretrunā pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru LESD 107. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi netiek nošķirti pēc to cēloņiem un mērķiem, bet tiek definēti, pamatojoties uz to ietekmi, un tāpēc neatkarīgi no izmantotajiem paņēmieniem (skat. spriedumu, 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑208/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:506, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

134    Ņemot to vērā, no šīs pašas judikatūras izriet, ka, lai gan nodokļu pasākuma selektivitātes pierādīšanai nav izšķiroši tas, kāda regulējuma metode ir izmantota, tādā nozīmē, ka ne vienmēr ir nepieciešams, lai tā ietvertu atkāpi no kopējā nodokļu režīma, tomēr apstāklis, ka tai ir šādas iezīmes, jo tajā ir izmantota šāda regulējuma metode, šādā nolūkā ir vērā ņemams, ja no tā izriet, ka tiek nošķirti divu kategoriju saimnieciskās darbības subjekti un a priori tiem tiek piemērota atšķirīga attieksme, proti, uz dažiem attiecas atkāpi ietverošais pasākums, savukārt citiem turpina piemērot kopējo nodokļu režīmu, kaut gan abas šīs kategorijas, ievērojot ar minēto režīmu sasniedzamo mērķi, atrodas objektīvi salīdzināmā situācijā (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 77. punkts; 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑208/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:506, 90. punkts, un 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 33. punkts).

135    Tieši šo apsvērumu gaismā ir jāizvērtē prasītāju un Beļģijas Karalistes dažādie iebildumi.

136    Šajā saistībā, līdzīgi kā Komisija apstrīdētajā lēmumā, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu izvērtēt konkrētā pasākuma – proti, atbrīvojuma no UIN, kurš saskaņā ar CIR 180. panta 2. punktu attiecas uz ostām, – selektivitāti divās daļās atkarībā no tā, vai CIR 180. panta 2. punkts ir uzskatāms par atkāpi no atsauces sistēmas, kuru veido CIR 1. un 2. pants (skat. šī sprieduma 117.–120. punktu) vai veido neatņemamu atsauces sistēmas daļu (skat. šī sprieduma 113.–116. punktu).

 Par konkrētā pasākuma selektivitāti saistībā ar pieņēmumu, ka CIR 180. panta 2. punkts paredzot atkāpi no atsauces sistēmas

–       Par iebildumu saistībā ar atsauces sistēmas kļūdainu noteikšanu

137    Saistībā ar otro pamatu prasītājas, kuras atbalsta Beļģijas Karaliste, norāda, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka konkrētais pasākums ir bijis selektīvs, uzskatot, pirmkārt, ka UIN ir atsauces sistēma tādiem subjektiem kā prasītājas, un, otrkārt, ka ostu aplikšana ar JPN ir bijusi atkāpe no atsauces sistēmas, izraisot atšķirīgu attieksmi pret saimnieciskās darbības subjektiem, kuri, ņemot vērā konkrētās nodokļu sistēmas mērķi, atradās faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā.

138    Tādējādi, prasītāju ieskatā, Beļģijas ostām piešķirtais atbrīvojums no UIN saskaņā ar CIR 180. panta 2. punktu esot tikai vienkārši CIR 1. un 2. panta vispārējo noteikumu piemērošana. Prasītājas arī uzsver, ka CIR oficiālajos komentāros, uz kuriem Komisija ir atsaukusies apstrīdētajā lēmumā, ir vienīgi norādīts, ka juridiskās personas, kuras bez nosacījumiem ir atbrīvotas no UIN atbilstoši CIR 180. panta 2. punktam, principā var uzskatīt par nodokļu maksātājām, kurām ir jāmaksā UIN. Tātad no šā komentāra neesot iespējams secināt, ka CIR 180. panta 2. punkta izslēgšana automātiski izraisītu to, ka ostas tiktu specifiski apliktas ar UIN. Apstāklis, ka ir jāmaksā JPN, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par atkāpi no atsauces sistēmas.

139    Beļģijas Karalistes ieskatā, subjektus, kas ir JPN maksātāji, raksturo, pirmkārt, tas, ka tie neiesaistās ne apsaimniekošanā, ne darījumos ar peļņas gūšanas raksturu, un, otrkārt, tas, ka to darbībai ir mērķis, kas pārsniedz to personīgās vai to akcionāru intereses. Kas attiecas uz ostu pārvaldēm, pat ja tās nelielā mērā veic saimniecisko darbību, peļņas gūšanas mērķa neesamība un to uzdevumu vispārējo interešu raksturs attaisnojot to neaplikšanu ar UIN. Tādējādi Komisija, automātiski sasaistot saimniecisko darbību un UIN, neesot ņēmusi vērā sabiedrības jēdzienu Beļģijas tiesību aktos, kuru raksturojot peļņas gūšanas mērķis, proti, tas, ka sabiedrības dalībniekiem tiek nodrošināts tiešs vai netiešs mantiska rakstura labums.

140    Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

141    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka pretēji tam, ko uzsver prasītājas, apstrīdētajā lēmumā Komisija nav secinājusi, ka atsauces sistēmu veido tikai UIN, no kā citas nodokļu sistēmas piemēro atkāpes. Proti, no apstrīdētā lēmuma 83. un 93. apsvēruma izriet, ka Komisija konstatēja, ka aplūkojamajā gadījumā atsauces sistēmu veido vispārējie nodokļu noteikumi, kas izriet no CIR 1. un 2. panta un kuros ir noteikts, ka “sabiedrībām” piemēro UIN, savukārt juridiskajām personām, kas nav “sabiedrības”, piemēro JPN. Tomēr Komisija izvērtēja, vai saskaņā ar šiem vispārējiem noteikumiem ostas principā ietilpst CIR 2. panta 5. punktā minētajā jēdzienā “sabiedrība”, kā rezultātā CIR 180. panta 2. punkts būtu jāinterpretē kā atkāpe no atsauces sistēmas to labā, vai arī, piemērojot šos vispārējos noteikumus, uz tām dabiski ir attiecināms JPN, izraisot to, ka CIR 180. panta 2. punktam piemīt vien deklaratīva iedarbība.

142    Tātad prasītāju arguments, ka Komisija par atsauces sistēmu kļūdaini esot noteikusi UIN, ir balstīts uz apstrīdētā lēmuma kļūdainu interpretāciju, un šā iemesla dēļ tas ir jānoraida.

143    Turpinājumā ir jānorāda, ka prasītāju un Beļģijas Karalistes pārstāvētā pieeja, saskaņā ar kuru CIR 180. panta 2. punkts nav uzskatāms par atkāpi no atsauces sistēmas, atbilst otrajam pieņēmumam, kuru Komisija izvērtējusi apstrīdētā lēmuma 82.–97. apsvērumā, lai konstatētu konkrētā pasākuma selektivitāti (skat. šī sprieduma 113.–116. punktu).

144    Noraidot šo pieeju, Komisija galvenokārt balstījusies uz to, ka ienākuma nodokļa nolūkos ostas principā ir bijušas “sabiedrības” to galveno darbību dēļ, kuras bija saimnieciskā darbība. Tādējādi tā uzskatīja, ka, nepastāvot CIR 180. panta 2. punktam, ostām parastā gadījumā būtu piemērojams UIN, un noraidīja domu, ka CIR 1. un 2. panta “normālas” piemērošanas gadījumā ostām būtu piemērojams JPN, nevis UIN.

145    Ir jākonstatē, ka šajā pamatojumā nav pieļautas nekādas kļūdas vērtējumā.

146    Proti, CIR 1. pantā UIN ir definēts kā “nodoklis, ar ko apliek sabiedrību rezidenšu kopējos ienākumus”, savukārt JPN tajā ir definēts kā “nodoklis, ar ko apliek tādu Beļģijas juridisko personu ienākumus, kuras nav sabiedrības”, un tajā nav iekļauti citi precizējumi.

147    CIR 2. panta 5. punktā, kas, kā apstrīdētajā lēmumā atzīst Komisija, arī veido daļu no atsauces sistēmas, tostarp ir definēti jēdzieni “sabiedrība” un “sabiedrība rezidente”. “Sabiedrība” CIR 2. panta 5. punkta a) apakšpunktā ir definēta kā “ikviena pastāvīgi izveidota sabiedrība, apvienība, nodibinājums vai struktūra, kurai ir juridiskās personas statuss un kura iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu”. “Sabiedrība rezidente” ir definēta CIR 2. panta 5. punkta b) apakšpunktā kā “ikviena sabiedrība, kuras juridiskā adrese, galvenā uzņēmējdarbības vieta vai tās vadības vai administrācijas atrašanās vieta atrodas Beļģijā un kura nav izslēgta no uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanas jomas”.

148    Izvaicātas šajā ziņā procesa organizatoriska pasākuma ietvaros, kā arī tiesas sēdē, prasītājas atzina, ka noteicošais kritērijs, lai noskaidrotu, vai kādai juridiskajai personai ir piemērojams UIN vai JPN, ir tas, vai šis subjekts iesaistās vai neiesaistās “apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu” CIR 2. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

149    Tādēļ ir jāizvērtē, vai ostas “iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu” CIR 2. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē un vai tās principā atbilst minētajā pantā paredzētajai “sabiedrības” definīcijai.

150    Šajā ziņā, kā to ir paskaidrojušas prasītājas, reaģējot uz procesa organizatorisko pasākumu, tas, ka kāds iesaistās “apsaimniekošanā ar peļņas gūšanas raksturu”, saskaņā ar Beļģijas nodokļu iestādes komentāru 179/10 nozīmē “rūpnieciska, komerciāla vai lauksaimniecības uzņēmuma apsaimniekošanu”, no kuras gūtā peļņa esot uzskatāma par ienākumiem no profesionālās darbības, ko gadījumā, ja šo darbību ir veikusi fiziskā persona vai sabiedrība, kurai nav juridiskās personas statusa, apliek ar fizisko personu nodokli. Savukārt izteiciens “iesaistās darījumos ar peļņas gūšanas raksturu”, tas vienlaikus aptver gan “peļņu nesošu nodarbošanos” nodarbošanās ar mērķi gūt peļņu nozīmē, gan nodarbošanos ar peļņas gūšanas raksturu, bet bez mērķa gūt peļņu, ko raksturo pastāvīga profesionālā darbība, kas pietiekami bieži tiek atkārtota, kā rezultātā to var uzskatīt par rūpniecisku, komerciālu vai lauksaimniecisku “nodarbošanos”, vai arī kas izpaužas kā rūpniecisku vai komerciālu metožu īstenošana. Turklāt saskaņā ar CIR komentāru 182/10 juridiskā persona īsteno rūpnieciskas un komerciālas metodes, strādājot ar saimniecisku mērķi, organizāciju vai stratēģiju un izmantojot pārvaldīšanas metodes, kuru pamatā galvenokārt ir izmaksu, ieņēmumu un rentabilitātes jēdzieni.

151    Tāpēc, lai arī, kā uzsver prasītājas un Beļģijas Karaliste, jēdzieni “saimnieciskā darbība” un “darījumi ar peļņas gūšanas raksturu” pilnībā nepārklājas, tas nemaina to, ka aplūkojamajā gadījumā, ņemot vērā to iepriekš norādītās darbības (skat. šī sprieduma 49. punktu), ostas veic darījumus ar peļņas gūšanas raksturu CIR 2. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

152    Tomēr, Beļģijas Karalistes ieskatā, “sabiedrību” atšķirībā no jebkuras citas juridiskās personas rezidentes galvenokārt raksturo nolūks gūt peļņu. Šajā saistībā tā atsaucas uz Beļģijas Sabiedrību kodeksa 1. pantu, kurā ir paredzēts, ka “sabiedrību izveido ar līgumu, saskaņā ar kuru divas vai vairākas personas vienojas veikt kopīgu ieguldījumu, lai veiktu vienu vai vairākas noteiktas darbības ar mērķi nodrošināt sabiedrības dalībniekiem tiešu vai netiešu mantiska rakstura labumu”.

153    Tomēr, līdzīgi kā norāda Komisija, ir jāsecina, ka no CIR 1. un 2. panta – kuri aplūkojamajā gadījumā ir atbilstošā atsauces sistēma – neizriet, ka peļņas gūšanas nolūks būtu šajā ziņā noteicošs kritērijs, jo CIR 2. panta 5. punktā tiek norādīts nevis uz peļņas gūšanas nolūku, bet gan uz to, ka notiek iesaistīšanās “apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu”.

154    Izvaicātas par šo jautājumu saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, prasītājas un Beļģijas Karaliste, pirmkārt, atzina, ka CIR 2. panta 5. punkta a) apakšpunktā minētais apsaimniekošanas vai darījumu “ar peļņas gūšanas raksturu” jēdziens ne vienmēr pārklājas ar jēdzienu “peļņas gūšanas nolūkā”. Šādu interpretāciju turklāt apstiprina Beļģijas nodokļu administrācijas komentārs 179/11, kurā šī tiesību norma interpretēta un saskaņā ar kuru izteiciens “iesaistīties darījumos ar peļņas gūšanas raksturu” aptver arī darījumus ar peļņas gūšanas raksturu, kas tiek veikti bez nolūka gūt peļņu un kas ir pielīdzināmi pastāvīgai profesionālajai darbībai, jo tie ietver pietiekami biežu atkārtošanos, lai tos uzskatītu par rūpnieciska, komerciāla vai lauksaimnieciska rakstura darījumdarbību, vai arī rūpniecisku vai komerciālu metožu īstenošanu.

155    Turklāt no apstrīdētā lēmuma 103. apsvēruma izriet, ka arī citi uzņēmumi iegulda atpakaļ savu peļņu, pilda mērķus, kas pārsniedz to individuālās intereses vai kas ietekmē ekonomiku, pārsniedzot to individuālās intereses, bet kas netiek atbrīvoti no UIN šā iemesla dēļ. Apstrīdētā lēmuma 83. zemsvītras piezīmē ir norādīts uz faktu, ka daži pašvaldību uzņēmumi, kuri arī pilda vispārējas nozīmes funkcijas un kuri ir tikuši izveidoti ar sabiedriskas nozīmes mērķi, nesen Beļģijā ir tikuši pakļauti pienākumam maksāt UIN, ko prasītājas un Beļģijas Karaliste ir atzinušas savās atbildēs procesa organizatorisko pasākumu ietvaros. Tādējādi ir jākonstatē, ka sabiedriskas nozīmes funkciju īstenošana, statūtos noteiktais mērķis neparedzēt peļņu vai dalībnieku publiski tiesiskais statuss nav noteicošie kritēriji, uz kuriem ir balstīts konkrētais nodokļu režīms.

156    Tādējādi, pretēji tam, ko norāda Beļģijas Karaliste, no pašas CIR 1. un 2. panta loģikas neizriet, ka CIR 180. panta 2. punktam nav nekādas juridiskas nozīmes un ka tas ir tikai deklaratīvs. Gluži pretēji, kā uzskata Komisija, no šo tiesību normu loģikas izriet, ka sabiedrībām rezidentēm, kuras iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu, principā ir jāmaksā UIN. Tādējādi CIR 180. panta 2. punkts paredz beznosacījuma atbrīvojumu no UIN par labu tajā minētajām ostām, ciktāl tās veic darījumus ar peļņas gūšanas raksturu CIR 2. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to CIR 180. panta 2. punkts ir nevis uzskatāms par atsauces sistēmas neatņemamu sastāvdaļu vai ietilpst tās pašas loģikā, kā to cenšas uzsvērt prasītājas un Beļģijas Karaliste, bet gan ir uzskatāms par atkāpi no minētās sistēmas.

157    Šo secinājumu apstiprina dažādi pierādījumi, kurus Komisija pārliecinoši ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, kā arī tiesvedībā Vispārējā tiesā, tostarp Beļģijas nodokļu administrācijas oficiālie CIR komentāri un Beļģijas iestāžu in tempore non suspecto paustās oficiālās nostājas, kurās ir atzīts, ka ostas principā ietilpst CIR 2. panta 5. punktā paredzētajā jēdziena “sabiedrība” definīcijā.

158    Tā, pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 86. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Beļģijas nodokļu administrācijas oficiālajiem komentāriem ostas ir valsts uzņēmumi, kuriem, nepastāvot CIR 180. panta 2. punktā paredzētajam beznosacījuma atbrīvojumam, būtu piemērojams UIN saskaņā ar CIR 1. un 2. pantu. Komentārā 179/2, kas minēts apstrīdētā lēmuma 71. zemsvītras piezīmē, ir precizēts, piemēram, ka, “lai gan faktiski tās varētu uzskatīt par nodokļu maksātājiem, kam būtu jāmaksā UIN, tās ir atbrīvotas no UIN maksāšanas, pamatojoties uz CIR 180.–182. pantu: 1) juridiskās personas, kas “bez nosacījumiem” ir atbrīvotas no UIN maksāšanas”.

159    Otrkārt, arī no apstrīdētā lēmuma 86. apsvēruma izriet, ka pati Beļģijas valdība Cour constitutionnelle belge ir norādījusi, ka ostas, tāpat kā citas sabiedrības un juridiskās personas, kas minētas CIR 180. pantā un 220. panta 2. punktā, patiešām ir bijušas juridiskās personas, kas iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu CIR 2. panta izpratnē. Turklāt [Beļģijas] pārstāvju palātā premjerministra biedrs un finanšu un ārējās tirdzniecības ministrs arī ir norādījuši, ka ostas ir valsts uzņēmumi, kuriem, nepastāvot CIR 180. pantā paredzētajam beznosacījuma atbrīvojumam, būtu piemērojams UIN saskaņā ar CIR 1., 2. un 179. pantu.

160    Treškārt, no Beļģijas federālā parlamenta 2018. gada 29. maijā pieņemtā likuma – “Loi fixant les conditions du passage à l’assujettissement à l’impôt des sociétés d’entreprises portuaires” [Likuma par nosacījumiem ostu uzņēmumu pārejai uz uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu] (2018. gada 11. jūnija Moniteur Belge, 48409. lpp.) – izriet, ka, lai izpildītu apstrīdēto lēmumu un atceltu ostām piemērojamo beznosacījumu atbrīvojumu no UIN, kuru Komisija atzinusi par valsts atbalstu, šā likuma 2. pantā ir paredzēts, ka “[CIR] 180. panta pirmās daļas 2. punkts tiek izslēgts”. Līdz ar to jāsecina, kā to tiesas sēdē uzsvēra Komisija, ka, Beļģijas likumdevēja ieskatā, jau vien ar CIR 180. panta 2. punkta izslēgšanu ir pietiekami, lai ostām rastos pienākums maksāt UIN, kas nozīmē, ka, nepastāvot šādam atbrīvojumam, ostām dabiski un automātiski būs piemērojams UIN.

161    Ceturtkārt, no CIR 180.–182. panta formulējuma un loģikas izriet, ka 180. pantā ir paredzēta beznosacījumu atkāpe no UIN, jo atšķirībā no 181. un 182. panta tajā minētie subjekti nemaksā UIN bez jebkādiem citiem nosacījumiem. Proti, pirmkārt, CIR 181. pantā ir paredzēts, ka “[UIN] nemaksā arī bezpeļņas apvienības un citas juridiskās personas, kurām nav nolūks gūt peļņu” un kuras veic noteiktas tajā uzskaitītās darbības vispārējās interesēs, piemēram, sniedz atbalstu ģimenēm vai izglītībai. Otrkārt, CIR 182. pantā ir paredzēts, ka “attiecībā uz bezpeļņas apvienībām un citām bezpeļņas juridiskām personām par peļņas gūšanas darījumiem neuzskata: 1) atsevišķus vai ārpuskārtas darījumus; 2) darījumus, kas ietver to līdzekļu ieguldīšanu, kas ievākti, tām izpildot savos statūtos paredzētos uzdevumus; 3) darījumus, kas ietver darbību, kura tikai pakārtoti ir saistīta ar rūpnieciskiem, tirdzniecības vai lauksaimnieciskiem darījumiem vai kura nav saistīta ar rūpniecisku vai komerciālu metožu īstenošanu”. Savukārt CIR 180. pantā vienkārši ir paredzēts, ka “uzņēmumu ienākuma nodokli nemaksā” tajā uzskaitītie subjekti, bez jebkādiem citiem nosacījumiem, kas būtu saistīti ar nolūka gūt peļņu neesamību vai šo subjektu veikto darījumu ar peļņas gūšanas raksturu papildinošo raksturu.

162    Šāda loģika ir atrodama arī CIR 220. pantā, kurā ir paredzēts, ka “juridisko personu nodokli piemēro: 1) valstij, kopienām, reģioniem, provincēm, aglomerācijām, pašvaldību apvienībām, pašvaldībām, valsts sociālās palīdzības centriem [..], kā arī sabiedriskās kultūras iestādēm, glābšanas zonām, policijas zonām, kā arī polderiem un ūdensceļu padomēm; 2) juridiskajām personām, kuras nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli saskaņā ar 180. pantu; 3) juridiskajām personām, kuru juridiskā adrese, galvenā uzņēmējdarbības vieta vai vadības vai administratīvā centra atrašanās vieta ir Beļģijā, kuras negūst peļņu vai nav iesaistītas peļņas gūšanas darbībās vai kuras nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli saskaņā ar 181. un 182. pantu”. Proti, ja vien CIR 220. panta 2. punktam netiek atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība un ja to neuzskata par tīri deklaratīvu tāpat kā CIR 180. pantu, arī no šīs tiesību normas izriet, ka, nepastāvot CIR 180. panta 2. punktā paredzētajam izņēmumam, ostām UIN principā būtu piemērojams, ja vien tās nepierāda, ka tās neiesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu vai ka tās atbilst citiem CIR 181. un 182. panta nosacījumiem.

163    Līdz ar to, ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija pamatoti ir secinājusi, ka selektivitātes novērtēšanas nolūkos atsauces sistēmu konkrētajā gadījumā ir veidojis CIR 1. un 2. pants, no kura CIR 180. panta 2. punkts ir atkāpe, jo šī pēdējā tiesību norma bez nosacījumiem atbrīvo ostas no UIN, pat ja tās iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu CIR 2. panta 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

164    Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

–       Par iebildumu par ostu un subjektu, kuriem ir piemērojams UIN, nesalīdzināmību

165    Prasītājas uzsver, ka pretēji tam, ko Komisija konstatējusi apstrīdētā lēmuma 90. apsvērumā, ostu pārvaldes neatrodas tādā pašā situācijā kā citi subjekti, kuriem ir piemērojams UIN. Uz tām attiecoties atšķirīgs tiesiskais un faktiskais regulējums nekā uz šiem citiem subjektiem, un tās esot valsts iestāžu atvasinājumi, kuriem uzdots īstenot valsts funkcijas. Turklāt ostu pārvaldes neesot varējušas brīvi izlietot to rīcībā esošos līdzekļus, lai optimizētu savas darbības, ko principā ir iespējams darīt citiem subjektiem, kuriem ir piemērojams UIN, piemēram, bezpeļņas apvienībām gadījumos, kad tās veic darījumus ar peļņas gūšanas raksturu.

166    Prasītāju ieskatā, juridiskās personas, kurām ir piemērojams JPN, raksturo, no vienas puses, tas, ka tās neiesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu, vai arī, no otras puses, tas, ka to darbības mērķis ir plašāks, kas pārsniedz to pašu vai to dalībnieku intereses. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ostām piešķirtā juridiskā forma neesot noteicoša, un tātad nolūka gūt peļņu neesamība gan esot svarīgs elements UIN un JPN nošķiršanā. Proti, sabiedrības, kurām ir sociāls darbības mērķis un kuru mērķis nav peļņas sadale, varot būt JPN maksātājas.

167    Turklāt prasītājas uzsver, ka, veicot savu darbību, tās neīsteno rūpnieciskas un komerciālas metodes CIR 182. panta 3. punkta izpratnē. Šajā saistībā esot jāņem vērā tas, ka, pirmkārt, ostu saņemto ienākumu lielāko daļu nenosaka piedāvājuma un pieprasījuma principi, otrkārt, to atlīdzinājuma maksām ir atlīdzības raksturs un tās principā ir paredzētas tikai atsevišķu pakalpojumu izmaksu segšanai, neparedzot maksimālas peļņas gūšanu, treškārt, tās neizvēlas pārvaldāmo ostu un tām arī nav iespējams savus pakalpojumus sniegt tikai visienesīgākajiem izmantotājiem, ceturtkārt, to ienākumi ne vienmēr tiek izmantoti, lai paaugstinātu to efektivitāti vai savu sniegumu, piektkārt, to ieguldījumu pamatā tiek ņemtas vērā ilgtermiņa makroekonomiskās prognozes, nevis tikai īstermiņa vai vidēja termiņa mikroekonomikas pārskati un, sestkārt, tikai to pašu kompetencē ir īstenot ostu administratīvās pilnvaras, kuras nav nododamas tālāk. Peļņas gūšanas nolūka neesamība apvienojumā ar to, ka netiek īstenotas rūpnieciskas vai komerciālas metodes, tādējādi attaisnojot to, ka ostām drīzāk ir piemērojams JPN, nevis UIN.

168    Arī Beļģijas Karaliste, pamatojoties uz 2011. gada 8. septembra spriedumu Paint Graphos u.c. (no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550), uzsver, ka, ņemot vērā UIN sistēmas mērķus, ostu juridiskā un faktiskā situācija nav salīdzināma ar to sabiedrību situāciju, kurām ir nolūks gūt peļņu un kurām ir piemērojams šis nodoklis. Šajā ziņā tā vērš uzmanību uz to, ka 1999. gada 2. marta dekrēts par jūras ostu politiku un pārvaldību nekādā veidā neliecina par to, ka ostām būtu jāmeklē iespējas gūt peļņu.

169    Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

170    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai kādu valsts nodokļu pasākumu atzītu par “selektīvu”, Komisijai vispirms ir jāidentificē kopējais vai “normālais” nodokļu režīms, kas ir piemērojams attiecīgajā dalībvalstī, un pēc tam ir jāpierāda, ka konkrētais nodokļu pasākums ir atkāpe no minētā vispārējā režīma, ciktāl ar to tiek ieviestas atšķirības subjektu starpā, kuri, ievērojot ar attiecīgo vispārējo režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā (spriedumi, 2011. gada 8. septembris, Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 49. punkts; 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 57. punkts, un 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 36. punkts).

171    Tādējādi ir būtiski noskaidrot, vai tāds atbrīvojums no nodokļiem kā CIR 180. panta 2. punktā paredzētais ir tāds, kas, ņemot vērā kopējās sistēmas sasniedzamo mērķi, var dot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem attiecībā uz citiem uzņēmumiem, kuri atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā.

172    Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 97. un 98. apsvērumā Komisija secināja, ka neatkarīgi no izvēlētās atsauces sistēmas (UIN vai juridisko personu rezidenšu ienākuma nodokļa piemērošana vispār) ienākuma nodokļa mērķis bija aplikt ar nodokli ienākumus, attiecībā uz kuriem visi uzņēmumi, ciktāl ir bijusi runa par peļņu no to saimnieciskās darbības, ir atradušies vienādā faktiskajā un juridiskajā situācijā.

173    Savukārt, Beļģijas Karalistes ieskatā, ostas neatrodoties salīdzināmā situācijā ar sabiedrībām, kurām ir jāmaksā UIN, jo, pat ja pieņem, ka tās iesaistās darījumos ar peļņas gūšanas raksturu CIR 2. panta 5. punkta izpratnē, tām būtu tikai tām pašām raksturīgas iezīmes, kā, piemēram, peļņas gūšanas nolūka neesamība to darbībās, to darbības veids, to juridiskā forma vai arī konkurences neesamība ar privāto sektoru, kas tās atšķirot no šīm sabiedrībām.

174    Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko norāda Komisija, nevar uzskatīt, ka ostām to nošķiršanas nolūkos no sabiedrībām, kurām aplūkojamajā gadījumā ir piemērojams UIN, viennozīmīgi ir tādas pašas raksturīgās iezīmes kā kooperatīviem, par kuriem bija runa lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 8. septembra spriedums Paint Graphos u.c. (no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550), piemēram, personas prioritātes princips vai noteikums “viens cilvēks – viena balss”.

175    Proti, saskaņā ar judikatūru Komisijai ir jāpierāda attiecīgā pasākuma a priori selektīvais raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑279/08 P, EU:C:2011:551, 62. punkts), kas aplūkojamajā gadījumā nozīmē pārbaudīt, vai, lai gan ir atsevišķas tām raksturīgas iezīmes, ostas, ievērojot atsauces sistēmas mērķus, faktiski un juridiski atrodas salīdzināmā situācijā ar sabiedrībām, kurām ir piemērojams UIN.

176    Tomēr ir jāprecizē, ka šajā nolūkā izvēlamajam kritērijam, lai novērtētu ostu un sabiedrību, kurām ir piemērojams UIN, situāciju salīdzināmību, ir jābūt balstītam uz atsauces sistēmas mērķiem atbilstošām un saskanīgām iezīmēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. aprīlis, ANGED, C‑233/16, EU:C:2018:280, 52.–56. punkts).

177    Taču aplūkojamajā gadījumā neviena no prasītāju un Beļģijas Karalistes norādītajām ostām raksturīgajām iezīmēm – pat ja tās uzskata par pierādītām –, nav atbilstoša un saskanīga ar ienākumu nodokļa mērķi, kas, kā to norāda tā nosaukums, ir aplikt ar nodokli juridisko personu rezidenšu ienākumus un konkrēti attiecībā uz “sabiedrībām”, kuras iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu – aplikt ar nodokli peļņu, ko tās gūst no šīm darbībām.

178    Proti, pirmkārt, saistībā ar to, ka ostām neesot mērķa gūt peļņu un ka visu savu peļņu tās ieguldot atpakaļ ostas infrastruktūrā, lai izpildītu savas sabiedriskās nozīmes funkcijas, līdzīgi kā norāda Komisija, ir jāatgādina, ka šajā spriedumā minētie vispārējo interešu mērķi attiecas uz ostu saimniecisko darbību, nevis uz to darbību vispārējās interesēs, kas nav saimnieciskā darbība (skat. šī sprieduma 53. punktu). Šo mērķu pamatā galvenokārt esot veicināt prasītāju un Flandrijas reģiona ekonomisko attīstību un nodarbinātību. Tomēr, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 103. apsvērumā, ir jāsecina, ka arī citi uzņēmumi iegulda atpakaļ savu peļņu, tiecas īstenot mērķus, kas pārsniedz to individuālās intereses, vai rada ietekmi uz ekonomiku, kas pārsniedz to individuālās intereses, bet netiekot atbrīvoti no UIN, ko ne prasītājas, ne Beļģijas Karaliste neapstrīd.

179    Tādējādi, pat pieņemot, ka peļņas gūšanas nolūka neesamība ir ostas īpaši raksturojoša iezīme, un ka uz šīs iezīmes balstīts nošķiršanas kritērijs kopā ar citiem faktoriem, kā, piemēram, tiem, kas minēti CIR 182. pantā, varētu būt atbilstošs, lai noskaidrotu, vai juridiskajai personai rezidentei ir jāpiemēro UIN vai JPN, ir jāsecina, ka, lai novērtētu ostu un sabiedrību, kurām ir piemērojams UIN, situāciju salīdzināmību, šis kritērijs pats par sevi nav atbilstošs un saskanīgs ar mērķi aplikt ar nodokli ienākumus, kādu paredz konkrētais režīms.

180    Šajā ziņā ne prasītājas, ne Beļģijas Karaliste nevar lietderīgi atsaukties uz Cour d’appel de Bruxelles [Briseles Apelācijas tiesas] 2006. gada 21. jūnija spriedumu Oxfam Magasins du monde, uz kuru tika norādīts tiesas sēdē, kā arī Beļģijas Karalistes rakstveida apsvērumos. Proti, šajā lietā Cour d’appel de Bruxelles secināja, ka ASBL Oxfam bija jāpiemēro JPN, ciktāl tās veiktā godīgas tirdzniecības preču pārdošana gadatirgos vai tirgos nebija uzskatāma par darījumiem ar peļņas gūšanas raksturu, jo tie neparedzēja rūpniecisku vai komerciālu metožu īstenošanu CIR 182. panta 3. punkta izpratnē.

181    CIR 182. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “attiecībā uz bezpeļņas apvienībām un citām juridiskajām personām, kuras nedarbojas peļņas gūšanas nolūkā, par darījumiem ar peļņas gūšanas raksturu neuzskata: [..] 3) darījumus, kas ietver darbību, kura tikai pakārtoti ir saistīta ar rūpnieciskiem, tirdzniecības vai lauksaimnieciskiem darījumiem vai kura nav saistīta ar rūpniecisku vai komerciālu metožu īstenošanu”. Tātad šajā pantā ir paredzēti divi atsevišķi pieņēmumi, kad tiek uzskatīts, ka juridisko personu, kuras nedarbojas peļņas gūšanas nolūkā, darbības netiek uzskatītas par darījumiem ar peļņas gūšanas raksturu CIR 2. panta 5. punkta izpratnē, proti, pirmkārt, iesaistīšanās rūpnieciskos, tirdzniecības vai lauksaimniecības darījumos pakārtotā veidā un, otrkārt, rūpniecisku vai komerciālu metožu neīstenošana. Kā to pamatoti uzsver Komisija, lietā, kurā tika pasludināts Cour d’appel de Bruxelles 2006. gada 21. jūnija spriedums Oxfam Magasins du monde, runa bija tikai par otro pieņēmumu, proti, par apvienības veiktu rūpniecisko vai komerciālo metožu īstenošanu.

182    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar CIR komentāru 182/10 juridiskā persona īsteno rūpnieciskas un komerciālas metodes, kad tā darbojas ar ekonomisku mērķi, organizāciju vai stratēģiju un izmanto pārvaldīšanas metodes, kuru pamatā galvenokārt ir izmaksu, ieņēmumu un rentabilitātes jēdzieni.

183    Taču attiecībā uz prasītājām, kā uz to uzmanību tiesas sēdē vērsa Komisija, nevar uzskatīt, ka tās neīsteno rūpnieciskas vai komerciālas metodes CIR 182. panta 3. punkta izpratnē tāpat kā Oxfam iepriekš 180. punktā minētajā lietā. Proti, kā Komisija to atgādināja tiesas sēdē, ostas izstrādā uzņēmējdarbības plānu, tām ir strukturēta uzņēmējdarbības politika, kā arī personāla dienests. Pat ja, kā to apgalvo prasītājas, to saņemtais atlīdzinājums ir paredzēts tikai, lai segtu noteiktu pakalpojumu izmaksas, neparedzot nekādu peļņas daļu, no 1999. gada 2. marta Dekrēta par jūras ostu politiku un pārvaldību, ko Komisija minējusi apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā, paša formulējuma izriet, ka to darbības ietver rūpniecisku vai komerciālu metožu īstenošanu. Visbeidzot tāpat nešķiet, ka to darbības rūpnieciskus vai komerciālus darījumus ietver tikai papildinoši šīs tiesību normas izpratnē, līdz ar to tās neatbilst arī CIR 182. panta 3. punktā minētajam pirmajam gadījumam.

184    Katrā ziņā, pat ja pieņem, ka ostas nedarbojas nolūkā gūt peļņu, atbrīvojums, kas tām pienākas aplūkojamajā gadījumā, ir pamatots nevis ar CIR 182. panta 3. punktu, bet gan ar CIR 180. panta 2. punktu, taču nekas lietas materiālos neliecina, ka attiecībā uz ostām Beļģijas likumdevējs būtu veicis konkrētu CIR 182. panta 3. punktā minēto nosacījumu novērtējumu. Gluži pretēji, no šī sprieduma 156.–163. punkta izriet, ka, nepastāvot šādam atbrīvojumam, tām parastā gadījumā būtu jāmaksā UIN saskaņā ar kritērijiem, kas paredzēti CIR 1. un 2. pantā.

185    Otrkārt, attiecībā uz nošķiršanas kritēriju, kas balstīts uz ostu juridisko formu vai statusu, jānorāda, pirmām kārtām, ka saskaņā ar Beļģijas nodokļu administrācijas komentāru 179/16, kas minēts apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā, lielākajai daļai Beļģijas ostu, pamatojoties uz to juridisko formu (SA [AS], SPRL [SIA] vai autonomi pašvaldību uzņēmumi), principā būtu jāpiemēro arī UIN, ņemot vērā to, ka parasti tās ir iesaistītas kādā rūpnieciskajā vai komerciālajā darbībā vai peļņas gūšanas darbībā, vai arī abās vienlaikus un ka visa to gūtā peļņa un ieņēmumi ir jāuzskata par tādiem, kas radušies šīs darbības rezultātā. Otrām kārtām no apstrīdētā lēmuma 103. apsvēruma izriet – ko lietas dalībnieki nav apstrīdējuši –, ka subjektiem, kuri nav uzskatāmi par publiskās varas īstenotājiem (piemēram, bezpeļņas apvienībām), UIN var būt piemērojams, no kā izriet, ka piederība publiskajai sfērai arī nav nozīmīgs kritērijs no valsts tiesību normu viedokļa. Turklāt šīm apvienībām, lai gan to statūtos ir noteikts bezpeļņas statuss, UIN var būt piemērojams saskaņā ar vispārējiem kritērijiem, ja tās nodarbojas ar apsaimniekošanas darbībām vai veic darījumus ar peļņas gūšanas raksturu.

186    Turklāt šajā ziņā, kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā, ir jāvērš uzmanība uz to, ka saskaņā ar judikatūru atbrīvojums no nodokļa, kas piešķirts, pamatojoties uz uzņēmuma juridisko formu un nozarēm, kurās uzņēmums veic savu darbību, kas izriet no likumdevēja mērķa atbalstīt struktūras, kuras tiek uzskatītas par sociāli nozīmīgām, kopumā ir uzskatāms par selektīvu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 10. janvāris, Cassa di Risparmio di Firenze u.c., C‑222/04, EU:C:2006:8, 136.–138. punkts).

187    Treškārt, nevar tikt atbalstīts arī Beļģijas Karalistes apgalvojums, kas pirmo reizi izteikts, reaģējot uz procesa organizatorisku pasākumu, saskaņā ar kuru Beļģijas likumdevējs, ņemot vērā tiesisko regulējumu attiecībā uz ostām dažādos valsts reģionos, esot varējis likumīgi uzskatīt, ka šīs ostas, pamatojoties uz to regulējumiem, nav iesaistītas apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu, kas nonāk konkurencē ar privāto sektoru un kas būtu attaisnojis to, ka attiecībā uz tām kopumā piemēro UIN.

188    Proti, no visiem pierādījumiem, ko Komisija iesniegusi administratīvajā procesā, kā arī Vispārējā tiesā, izriet, ka tad, ja CIR 180. panta 2. punkta nebūtu, ostām principā būtu jāmaksā UIN (skat. šī sprieduma 156.–163. punktu). Tādējādi, ciktāl tās iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu CIR 2. panta 5. punkta izpratnē, tās attiecībā uz peļņu, ko tās gūst no šīm darbībām, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā ar sabiedrībām, kurām ir jāmaksā UIN, un atbrīvojums, kuru tās bauda saskaņā ar CIR 180. panta 2. punktu, veido atšķirīgu attieksmi, ko būtībā var raksturot kā diskriminējošu (skat. šī sprieduma 126. punktā minēto judikatūru).

189    Šajā ziņā Beļģijas Karaliste tomēr pamatojas uz Cour constitutionnelle belge 2016. gada 1. decembra spriedumu Nr. 151/2016, kurā esot atzīts likumdevēja izvēles likumīgums turpināt piemērot CIR 180. panta 2. punktā minētajām ostām UIN. Šajā spriedumā, kas tika pieņemts pēc pašvaldību uzņēmumu, kuriem nesen bija uzsākts piemērot UIN, pieteikuma, Cour constitutionnelle belge savā spriedumā ir secinājusi tālāk norādīto:

“Atšķirībā no pašvaldību uzņēmumiem un citām sadarbības struktūrām un projektu apvienībām, kas var aptvert plašu darbību loku, potenciāli konkurējot ar privātiem uzņēmumiem, publiskie saimnieciskās darbības veicēji, kas minēti [CIR] 180. panta 2.° līdz 13.° punktā, veic darbību, kas nekonkurē ar privātiem uzņēmumiem vai kas tiek veikta īpašās sabiedrības interesēs. Likumdevējs ir varējis uzskatīt, ka tādēļ tiem ir piemērojams īpašs nodokļu režīms. Atšķirīgā attieksme ir noteikta ar pamatotu attaisnojumu.”

190    Tomēr, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā, Cour constitutionnelle belge 2016. gada 1. decembra spriedumā Nr. 151/2016 runa ir nevis par atbrīvojumu no UIN, kas piešķirts ostām saskaņā ar tiesību aktiem par valsts atbalstu, bet par vērtējumu tam, ka UIN maksā pašvaldību uzņēmumi, sadarbības struktūras un projektu apvienības, ievērojot vienlīdzības un nediskriminācijas principus. Taču diskriminācijas neesamība valsts tiesībās ne vienmēr liecina par to, ka nepastāv selektivitāte LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

191    Katrā ziņā, ja pieņem, ka pēdējais no Beļģijas Karalistes apgalvojumiem (skat. šī sprieduma 187. punktu) var tikt atbalstīts, tas nozīmētu, ka Beļģijas nodokļu sistēma ir izveidota tā, ka likumdevējs pēc saviem ieskatiem var uzskatīt, ka uz atsevišķiem subjektiem UIN nav attiecināms, pat ja tie principā ir “sabiedrības”, kas iesaistās apsaimniekošanā vai darījumos ar peļņas gūšanas raksturu CIR 2. panta 5. punkta izpratnē. Tā saskaņā ar judikatūru, ja kompetentajām iestādēm ir plaša rīcības brīvība noteikt uz tāda nodokļu sistēmai sveša kritērija pamata kā nodarbinātības nodrošināšana piešķirta pasākuma saņēmējus un nosacījumus, šo pilnvaru īstenošana tādējādi ir jāuzskata par tādu, kas dod “priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” salīdzinājumā ar pārējiem, kas, ievērojot šā režīma mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, P, C‑6/12, EU:C:2013:525, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

192    Tādējādi ir jāsecina, ka apstrīdētā lēmuma 97.–99. apsvērumā Komisija pamatoti ir konstatējusi, ka apstrīdētais pasākums ir prima facie selektīvs, ciktāl tas ir uzskatāms par atkāpi no atsauces sistēmas, ko veido CIR 1. un 2. pants, un ciktāl ar to ir tikusi ieviesta diferenciācija starp ostām un sabiedrībām, kurām ir jāmaksā UIN, lai gan, raugoties no atsauces sistēmas mērķa, tās atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā.

 Par pasākuma selektivitāti saistībā ar pieņēmumu, ka CIR 180. panta 2. punkts oficiāli nav uzskatāms par atbrīvojumu no atsauces sistēmas

193    Pakārtoti ir jāizvērtē otrais pieņēmums, kuru apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, lai pierādītu konkrētā pasākuma selektivitāti. Saskaņā ar šo pieņēmumu CIR 1. un 2. pants veidojot juridisko pamatu tam, ka ostas nemaksā UIN, tajā ziņā, ka CIR 180. panta 2. punkts oficiāli neesot atkāpe no atsauces sistēmas (skat. šī sprieduma 115. un 116. punktu).

194    Šajā ziņā, pat pieņemot, kā norāda prasītājas un Beļģijas Karaliste, ka CIR 180. panta 2. punkts nav uzskatāms par atkāpi no atsauces sistēmas tajā ziņā, ka JPN esot atbilstošā atsauces sistēma attiecībā uz tādiem subjektiem kā, piemēram, prasītājas, līdzīgi kā uzskata Komisija apstrīdētā lēmuma 90. apsvērumā, ir jānorāda, ka Beļģijas ienākuma nodokļu sistēma pati par sevi būtu selektīva, ja tā izraisītu priekšrocību piešķiršanu “atsevišķiem uzņēmumiem”, proti, ostām, pat ja tās atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā ar citiem uzņēmumiem, kuriem ir piemērojams UIN, saistībā ar nodokļa uzlikšanu peļņai, ko tās gūst no to saimnieciskās darbības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 101.–107. punkts, un 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 76.–79. punkts).

195    Proti, jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai pierādītu, ka kāds pasākums ir selektīvs, ne vienmēr ir nepieciešams, lai tam būtu atkāpes raksturs no kopējā nodokļu režīma, pat ja principā ir runa par šajā ziņā atbilstošu kritēriju (skat. šī sprieduma 132.–134. punktā minēto judikatūru).

196    Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, ka tikai tie nodokļu maksātāji, kas atbilst pasākuma piemērošanas nosacījumiem, var saņemt ar šo pasākumu sniegtās priekšrocības, pats par sevi šim pasākumam nevar piešķirt selektīvu raksturu (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 59. punkts, un 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 24. punkts).

197    Tādēļ, ja nav iespējams identificēt pasākumu, ar ko notiek atkāpšanās no kopējā nodokļu režīma, šajā režīmā izmantojamajiem kritērijiem, kas veido nodokļu bāzi, lai varētu atzīt, ka tie rada selektīvas priekšrocības, ir jābūt tādiem, kas raksturo saņēmējus uzņēmumus saistībā ar īpašībām, kuras tiem ir raksturīgas kā privileģētai kategorijai, tādējādi ļaujot tādu režīmu kvalificēt kā tādu, kas piešķir priekšrocības “atsevišķiem” uzņēmumiem vai “atsevišķu” preču ražošanai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 104. punkts).

198    Aplūkojamajā gadījumā, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, pat pieņemot, ka CIR 180. panta 2. punktā nav paredzēta atkāpe no atsauces sistēmas, kuru veido CIR 1. un 2. pants, šajā tiesību normā konkrēti ir identificēti atsevišķi subjekti, tostarp ostas, un tādējādi tie bez nosacījumiem ir atbrīvoti no UIN, kaut gan saistībā ar peļņu, kas tiek gūta no “saimnieciskās darbības”, tie atrodas salīdzināmā situācijā ar citiem uzņēmumiem (juridiskajām personām rezidentēm), kuriem ir piemērojams UIN. Tātad ar šiem noteikumiem ostas, ņemot vērā to raksturīgās iezīmes un darbības nozari, pie kuras tās pieder, ir identificētas kā privileģēta kategorija.

199    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 90. un 91. apsvērumā Komisija ir varējusi pamatoti secināt, ka pat tad, ja 1. un 2. pants būtu juridiskais pamats tam, lai ostām nebūtu jāmaksā UIN, šāds atbrīvojums a priori būtu selektīvs pasākums attiecībā uz ostu saimniecisko darbību.

200    Vēl atliek pārbaudīt, vai saskaņā ar iepriekš 130. punktā atgādināto judikatūru konkrētais pasākums, lai gan tas ir prima facie selektīvs, neraugoties uz šajā ziņā izmantoto pieņēmumu, var būt attaisnojams ar tās nodokļu sistēmas būtību vai loģiku, kurā tas ietilpst, kā to uzskata prasītājas un Beļģijas Karaliste.

 Par iebildumu saistībā ar attaisnojumu, kas balstīts uz nodokļu sistēmas raksturu vai loģiku

201    Trešajā pamatā prasītājas pakārtoti uzsver, ka, pat pieņemot, ka ostu pārvalžu pienākums maksāt JPN ir atkāpe no atsauces sistēmas, to var attaisnot ar Beļģijas ienākuma nodokļu sistēmas raksturu un uzbūvi.

202    Prasītājas norāda, ka Beļģijas nodokļu sistēmas vispārējā loģika nozīmē, ka valsts iestādēm nav piemērojams UIN, kas ir peļņas nodoklis. CIR 180. pantā minētajām juridiskajām personām, tostarp Beļģijas ostām, UIN neesot piemērojams, jo tām nav mērķa gūt peļņu un tās ir uzskatāmas par valsts varas turpinājumu. Turklāt tās nerīkojoties ar domu maksimāli vairot peļņu, un jebkāds pārpalikums tām ir jāiegulda atpakaļ publiskajā infrastruktūrā. Tātad tas esot gluži loģiski, ka ostu pārvaldēm ir piemērojams JPN, nevis UIN.

203    Visbeidzot, prasītāju ieskatā, ostu pārvalžu pienākumam maksāt UIN būtu sodoša un diskriminējoša ietekme, jo tas nesamērīgi palielinātu finansiālo slogu uz ostu pārvaldēm. Proti, ja ostām būtu jāmaksā UIN, tās varētu atskaitīt tikai tās izmaksas, kas saistītas ar to sociālo darbību un kas paredzētas, lai gūtu vai saglabātu ar nodokli apliekamus ienākumus. Tādējādi ostu izmaksas, kas būtu radušās sabiedrības interešu dēļ, nebūtu atskaitāmas saskaņā ar CIR 49. pantu un tiktu pieskaitītas grāmatvedības peļņai kā “neatskaitāmās izmaksas”. Turklāt pastāvot risks, ka šādas izmaksas tiktu noteiktas kā “izņēmuma rakstura vai bezatlīdzības priekšrocības” CIR 26. panta izpratnē. Līdz ar to, ostu pārvaldēm nosakot pienākumu maksāt UIN, tiktu radīta diskriminācija, jo vienāda attieksme tiktu noteikta pret subjektiem, kuri atrodas atšķirīgās situācijās.

204    Arī Beļģijas Karaliste uzsver, ka, pat pieņemot, ka ar CIR 180. panta 2. punktu ir izveidota atkāpe par labu Beļģijas ostu pārvaldēm, ko tā stingri apstrīd, to varētu attaisnot ar Beļģijas ienākuma nodokļu sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi. Proti, Beļģijas ienākuma nodokļu sistēmas loģika esot balstīta uz nošķīrumu starp komerciāliem uzņēmumiem, kuriem ir nolūks gūt peļņu, un subjektiem, kuri darbojas vispārējās sabiedrības interesēs. Tas, ka ostu pārvaldes, kuras ir publisko tiesību subjekti un īsteno sabiedriskas nozīmes funkcijas, kas iepriekš bijušas uzticētas vietējām iestādēm, ir atbrīvotas no UIN, esot tikai šā principa piemērošanas izpausme.

205    Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

206    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Beļģijas Karalistes saistībā ar šo iebildumu izvirzītie argumenti lielā mērā sakrīt ar tiem argumentiem, kas tika izvērtēti saistībā ar iebildumu par ostu nesalīdzināmību ar uzņēmumiem, kuriem ir piemērojams UIN (skat. šī sprieduma 173.–190. punktu).

207    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pasākums, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas, var tikt attaisnots ar šīs nodokļu sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi, ja attiecīgā dalībvalsts var pierādīt, ka šis pasākums tieši izriet no tās nodokļu sistēmai pamatā esošajiem vai vadošajiem principiem. Šajā ziņā ir jānošķir mērķi, kas ir izvirzīti īpašajai nodokļu sistēmai un kas nav daļa no tās, no vienas puses, un mehānismi, kas ir ietverti pašā nodokļu sistēmā un kas ir nepieciešami, lai sasniegtu šos mērķus, no otras puses (spriedumi, 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 81. punkts; 2011. gada 8. septembris, Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 69. punkts, un 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 48. punkts).

208    Lai gan Tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka mērķi, kas raksturīgi attiecīgajai vispārējai nodokļu sistēmai, kā, piemēram, tie, ar kuriem paredzēts izvairīties no nodokļu dubultas uzlikšanas vai novērst ļaunprātīgu izmantošanu, varētu attaisnot a priori selektīvu nodokļu režīmu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, GIL Insurance u.c., C‑308/01, EU:C:2004:252, 74.–76. punkts; 2011. gada 8. septembris, Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 64.–76. punkts, un 2018. gada 19. decembris, A‑Brauerei, C‑374/17, EU:C:2018:1024, 50.–53. punkts), tā konsekventi ir atteikusies atzīt, ka mērķi ārpus nodokļu sistēmas, kā, piemēram, vēlme saglabāt starptautisko konkurētspēju vai saglabāt nodarbinātību konkrētās nozarēs, vai arī dot priekšroku sociāli atbalstošām struktūrām, varētu attaisnot a priori selektīvu pasākumu un tādējādi izslēgt to no LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 17. jūnijs, Beļģija/Komisija, C‑75/97, EU:C:1999:311, 37.–39. punkts; 2001. gada 8. novembris, Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, C‑143/99, EU:C:2001:598, 54. punkts, un 2006. gada 10. janvāris, Cassa di Risparmio di Firenze u.c., C‑222/04, EU:C:2006:8, 136.–138. punkts).

209    Ir jāsecina, ka aplūkojamajā gadījumā vispārējo interešu jēdzieni, peļņas gūšanas nolūka neesamība, tāpat kā attiecīgo subjektu publiskais vai privātais raksturs nav saistīti ar Beļģijas ienākuma nodokļu sistēmas raksturu un loģiku, kas, ciktāl ir runa par nošķīrumu starp UIN un JPN, galvenokārt ir balstīta uz jēdzienu “sabiedrība”, kā tas definēts CIR 2. panta 5. punktā (skat. šī sprieduma 148. punktu).

210    Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 103. apsvērumā secinot, ka, tā kā noteicošais kritērijs UIN vai JPN maksāšanas pamata noteikšanai ir bijis tas, vai konkrētais subjekts ir iesaistījies “apsaimniekošanā” vai “darījumos ar peļņas gūšanas raksturu” (skat. CIR 2. pantu), un ar apgalvotajiem faktiem, ka ostas esot atbrīvotas no UIN, jo tās nesadalīja savu peļņu, bet ieguldīja to atpakaļ, ka to darbībai ir mērķis, kas pārsniedz to individuālās intereses, ka tām nav bijis statūtos noteikts mērķis gūt peļņu, ka tās bijušas daļa no publiskās varas un ka tās ir nodrošinājušas sabiedriskas nozīmes funkciju izpildi, nepietiek, lai attaisnotu labvēlīgāku nodokļu režīmu nekā citām sabiedrībām rezidentēm, raugoties no nodokļu sistēmas pamatprincipiem.

211    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Beļģijas Karalistes norādītie mērķi varētu ietilpt nodokļu sistēmas raksturā vai loģikā, ir jāatzīst, ka aplūkojamajā gadījumā ar konkrēto pasākumu tie netiek konsekventi īstenoti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 88. punkts, un 2011. gada 8. septembris, Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 73. un 74. punkts).

212    Patiešām, kā to Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 103. apsvērumā, arī citi uzņēmumi iegulda atpakaļ savu peļņu, to darbībai ir mērķi, kas pārsniedz to individuālās intereses, vai ietekmē ekonomiku, pārsniedzot to individuālās intereses, bet tie šo iemeslu dēļ nav atbrīvoti no UIN. Gluži pretēji, subjektiem, kuri neīsteno publisko varu, kā, piemēram, bezpeļņas apvienībām, var būt piemērojams JPN ar nosacījumu, ka tie ievēro CIR 2. pantā noteikto vispārējo kritēriju, un tādējādi piederība sabiedriskajai sfērai arī nav būtisks kritērijs no valsts tiesību aktu viedokļa.

213    Visbeidzot attiecībā uz prasītāju argumentu, ka viņu pienākums maksāt UIN radītu sodošu un diskriminējošu ietekmi (skat. šī sprieduma 203. punktu), līdzīgi kā norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 105. apsvērumā, ir jāsecina, ka ostām par labu piešķirtais atbrīvojums no UIN nav saistīts ar to, ka CIR 49. pants tām radītu finansiāli nelabvēlīgu situāciju, jo konkrētais atbrīvojums attiecas uz visu gūto peļņu un tas nav ierobežots tikai ar peļņu, kāda paliktu pāri, ja saskaņā ar CIR 49. pantu tiktu atskaitītas konkrētas izmaksas. Tātad CIR 180. panta 2. punktā paredzētais atbrīvojums nav attaisnojams ar kādu Beļģijas nodokļu sistēmas vadošu principu, pat pieņemot, ka CIR 49. pants ir tāds vadošs pamatprincips.

214    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, apstrīdētajā lēmumā Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinot, ka atbrīvojums no UIN, kurš pienākas ostām, tām ir piešķīris selektīvu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

215    Līdz ar to otrais un trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kurā vēl pakārtotāk pausts lūgums noteikt pārejas periodu

216    Vēl pakārtotāk prasītājas lūdz Vispārējo tiesu noteikt pārejas periodu līdz brīdim, kad Komisija pabeigs izmeklēšanu par nodokļu režīmiem dažādās Savienības ostās, un jebkurā gadījumā uz vienu pilnu gadu, lai tās varētu pielāgoties jaunajai situācijai. Proti, lietā par Nīderlandes ostu aplikšanu ar nodokļiem Komisija esot piešķīrusi Nīderlandes likumdevējam un ostām vienu pilnu gadu, lai pielāgotos jaunajai situācijai. Turklāt esot pazīmes, ka līdzīgi pasākumi ir pastāvējuši citās dalībvalstīs, atšķirīgai attieksmei kaitējot vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem un pastiprinot nevienlīdzību starp ostām dažādās dalībvalstīs.

217    Pirmkārt, Beļģijas Karaliste norāda, ka Komisija, selektīvi veicot atsevišķas izmeklēšanas atsevišķās dalībvalstīs, tādējādi esot piešķīrusi konkurences priekšrocības ostu pārvaldēm Savienībā, kurām nav jāmaksā nekādi vai citu veidu nodokļi un attiecībā uz kurām nenotiek nekāda izmeklēšana. Otrkārt, Beļģijas Karaliste, atsaucoties uz praktiskajām iespējām pielāgot Beļģijas nodokļu tiesību aktus un balstoties uz Nīderlandes piemēru, uzskata, ka Komisija, atsakoties piešķirt pārejas periodu, lai varētu veikt šo pielāgošanu, nav nodrošinājusi vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

218    Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

219    Vispirms ir jākonstatē, ka ar šo pamatu prasītājas lūdz Vispārējo tiesu piešķirt pārejas periodu, nevis atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz tā trūkumiem. Taču, līdzīgi kā norāda Komisija, ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai, īstenojot savu likumības kontroli, nav kompetences izdot rīkojumus Savienības iestādēm vai aizstāt šīs pēdējās minētās iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 22. aprīlis, Itālija un Eurallumina/Komisija, T‑60/06 RENV II un T‑62/06 RENV II, EU:T:2016:233, 43. punkts, un 2016. gada 12. maijs, Hamr‑Sport/Komisija, T‑693/14, nav publicēts, EU:T:2016:292, 91. punkts).

220    Tomēr replikā prasītājas uzsver, ka Vispārējās tiesas kontroles robežas neizslēdz iespēju, ka Komisijas lēmums var tikt atcelts, pamatojoties uz to, ka tas neparedz piemērotu pagaidu pasākumu. Tādējādi šādu pamatu var saprast kā tādu, kurā būtībā tiek norādīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kā rezultātā apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ, jo minētajā lēmumā nav iekļauts pārejas periods, lai Beļģijas Karalistei dotu iespēju Beļģijas ostām nepiemērot UIN, kamēr Komisija nav pabeigusi savu izmeklēšanu par nodokļu režīmu dažādās ostās visās Savienības dalībvalstīs.

221    Šajā ziņā, pirmkārt, ciktāl prasītājas, šķiet, uzsver, ka Komisijai būtu bijis jāpiešķir vienu gadu ilgs pārejas periods tāpat kā Komisijas Lēmumā (ES) 2016/634 (2016. gada 21. janvāris) par valsts atbalstu SA.25338 (2014/C) (ex E 3/2008 un ex CP 115/2004), ko īsteno Nīderlande – Atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa valsts uzņēmumiem (OV 2016, L 113, 148. lpp.), jāsecina, ka no šā lēmuma rezolutīvās daļas neizriet, ka Komisija būtu piešķīrusi Nīderlandes Karalistei pārejas periodu. Gluži pretēji, šā lēmuma 2. pantā ir paredzēts, ka “Nīderlande atceļ 1. pantā minēto atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa ostām divu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas dienas, bet uzņēmumu ienākuma nodokļa shēmu, kurā izdarīti grozījumi, piemēro ne vēlāk kā no taksācijas gada pēc šā lēmuma pieņemšanas”. Tādējādi Nīderlandes Karalistei saskaņā ar šo lēmumu uzliktie pienākumi ir līdzīgi tiem pienākumiem, kas aplūkojamajā gadījumā uzlikti Beļģijas Karalistei saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu (skat. šī sprieduma 22. punktu), un tādējādi šajā ziņā nav iespējams konstatēt nevienlīdzīgu attieksmi.

222    Otrkārt, ciktāl prasītājas, šķiet, uzsver arī, ka Komisijai būtu vajadzējis sagaidīt savu izmeklēšanu par ostu nodokļiem pabeigšanu visās Savienības dalībvalstīs, lai neradītu papildu konkurences kropļojumus, ir konstatējams, ka līdzīgu argumentu Vispārējā tiesa ir izvērtējusi un noraidījusi 2018. gada 31. maija spriedumā Groningen Seaports u.c./Komisija (T‑160/16, nav publicēts, EU:T:2018:317).

223    Šajā spriedumā, kas tika taisīts pēc atsevišķu Nīderlandes ostu pieteikuma par Lēmumu 2016/634 (skat. šī sprieduma 221. punktu), Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju pušu argumentu, kas bija pamatots ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, vispirms atgādinot, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana ir jāsaskaņo ar likumības principu, kas nozīmē, ka neviena persona nevar sev par labu atsaukties uz nelikumīgu darbību, kas izdarīta par labu citai personai (skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Groningen Seaports u.c./Komisija, T‑160/16, nav publicēts, EU:T:2018:317, 116. punkts un tajā minētā judikatūra).

224    Tādējādi, lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, prasītājas nevar atsaukties uz to, ka Komisija vienlaikus neesot pieprasījusi citām dalībvalstīm atcelt atbalstu, kas piešķirts to ostām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Groningen Seaports u.c./Komisija, T‑160/16, nav publicēts, EU:T:2018:317, 117. punkts).

225    Katrā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa ievērošana prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu risinātas atšķirīgi un lai atšķirīgas situācijas netiktu risinātas vienādi, ja vien tāds risinājums nav objektīvi pamatots. Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums atšķirīgas attieksmes rezultātā nozīmē, ka aplūkotās situācijas ir salīdzināmas attiecībā uz visiem tās raksturojošajiem faktoriem (skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Groningen Seaports u.c./Komisija, T‑160/16, nav publicēts, EU:T:2018:317, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).

226    Tomēr aplūkojamajā gadījumā pastāv atšķirības, pirmkārt, starp stāvokļiem procedūrās, kas attiecas uz dažādu dalībvalstu nodokļu režīmiem, un, otrkārt, starp dažādu dalībvalstu ostām piemērojamajiem nodokļu tiesību aktiem. Tādas atšķirības var būt objektīvi iemesli, kas attaisno to, kādēļ Komisija ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu un noteikusi, ka atbrīvojums, kurš aplūkojamajā gadījumā pienākas Beļģijas ostai, ir jāatceļ, vēl pirms tiek pabeigta izmeklēšana par ostu nodokļiem visās Savienības dalībvalstīs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Groningen Seaports u.c./Komisija, T‑160/16, nav publicēts, EU:T:2018:317, 120.–130. punkts).

227    Turklāt nosliekšanās par labu prasītāju argumentācijai nozīmētu, ka Komisijai būtu jāsagaida, kamēr tiek pabeigtas visas izmeklēšanas attiecībā uz visām dalībvalstīm, kuras piešķir atbalstu savām ostām, lai varētu pieņemt savus galīgos lēmumus un likt atcelt šādu atbalstu, tādējādi kaitējot dalībvalstīm, kuras savām ostām atbalstu nepiešķir (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Groningen Seaports u.c./Komisija, T‑160/16, nav publicēts, EU:T:2018:317, 132. punkts).

228    Visbeidzot, ir jākonstatē, ka Beļģijas Karalistes argumenti prasītāju atbalstam ir jāsaprot tādā pašā nozīmē kā tie, kas minēti šī sprieduma 219.–227. punktā. Tomēr, pieņemot, ka Beļģijas Karalistes norādītos argumentus varētu uzskatīt par tādiem, ar kuriem tiek norādīts uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl ir runa par konkurences izkropļošanas un ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm jēdzieniem, saistībā ar to, ka Savienībā nepastāv līdzvērtīgi konkurences apstākļi, ir jānorāda, līdzīgi kā to dara Komisija, ka tādu pamatu prasītājas nav norādījušas, un līdz ar to tas ir jauns pamats, kas ir nepieņemams. Proti, ir jāatgādina, ka, lai gan Tiesas statūtu 40. panta ceturtajā daļā, kas ir piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu, un Vispārējās tiesas Reglamenta 142. panta 3. punktā nav liegts personai, kura iestājusies lietā, izvirzīt jaunus vai citādus argumentus nekā tie, ko izvirzījis lietas dalībnieks, ko tā atbalsta, jo citādi tās iestāšanās lietā būtu tikai prasības pieteikumā minēto argumentu atkārtošana, nevar pieļaut, ka šīs tiesību normas tai atļauj grozīt vai pārveidot prasības pieteikumā noteiktos tiesvedības ietvarus, izvirzot jaunus pamatus (skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, SELEX Sistemi Integrati/Komisija, T‑155/04, EU:T:2006:387, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

229    Līdz ar to ir jānoraida arī ceturtais pamats, kā arī visa prasība kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

230    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

231    Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

232    Tā kā prasītājām nolēmums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem, izņemot Beļģijas Karalistes tiesāšanās izdevumus, kas tai jāsedz pašai.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Havenbedrijf Antwerpen NV un Maatschappij van de Brugse Zeehaven NV sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijai radušos tiesāšanās izdevumus.

3)      Beļģijas Karaliste sedz savus tiesāšanas izdevumus pati.

Berardis Labucka Spielmann

Csehi       Spineanu-Matei

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 20. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Atbilstošās tiesību normas

Administratīvais process un apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu – LESD 107. un 296. panta pārkāpumu saistībā ar to, ka ostu pārvaldes tika kvalificētas atzīšanu par uzņēmumiem

Par otro daļu – Beļģijas ostu darbību nesaimniecisko raksturu

Par pirmo daļu saistībā ar tādu tirgus neesamību, kurā ostu pārvaldes piedāvā savus pakalpojumus

Par otro un trešo pamatu, kas būtībā attiecas uz selektivitātes kritērija pārkāpumu

Komisijas veiktās analīzes kopsavilkums par pasākuma selektivitāti apstrīdētajā lēmumā

Atgādne par atbilstošo judikatūru

Par konkrētā pasākuma selektivitāti saistībā ar pieņēmumu, ka CIR 180. panta 2. punkts paredzot atkāpi no atsauces sistēmas

– Par iebildumu saistībā ar atsauces sistēmas kļūdainu noteikšanu

– Par iebildumu par ostu un subjektu, kuriem ir piemērojams UIN, nesalīdzināmību

Par pasākuma selektivitāti saistībā ar pieņēmumu, ka CIR 180. panta 2. punkts oficiāli nav uzskatāms par atbrīvojumu no atsauces sistēmas

Par iebildumu saistībā ar attaisnojumu, kas balstīts uz nodokļu sistēmas raksturu vai loģiku

Par ceturto pamatu, kurā vēl pakārtotāk pausts lūgums noteikt pārejas periodu

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – holandiešu.