PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2009. gada 2. oktobrī (*)

Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Pārejas posma pasākumi, kas jāpieņem sakarā ar jauno dalībvalstu pievienošanos – Regula (EK) Nr. 832/2005, kurā ir noteikti pārejas pasākumi cukura nozarē – Prasība atcelt tiesību aktu – Koleģialitāte – “Krājumu” jēdziens – Apstākļi, kuros ir radušies krājumi – Pamatojums – Laba pārvaldība – Labticība – Nediskriminācija – Īpašumtiesības – Samērīgums

Lieta T‑324/05

Igaunijas Republika, ko pārstāv L. Uibo [L. Uibo], pārstāvis,

prasītāja,

ko atbalsta

Latvijas Republika, ko sākumā pārstāvēja E. Balode‑Buraka, pēc tam L. Ostrovska un K. Drēviņa, pārstāves,

dalībvalsts, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākumā pārstāvēja L. Vizadžo [L. Visaggio] un E. Randvere [E. Randvere], pēc tam T. van Reins [T. van Rijn], E. Cerepa‑Lakombe [H. Tserepa-Lacombe] un Randvere, pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu atcelt Komisijas 2005. gada 31. maija Regulu (EK) Nr. 832/2005 par cukura, izoglikozes un fruktozes pārpalikuma daudzumu noteikšanu Čehijā, Igaunijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Polijā, Slovēnijā un Slovākijā (OV L 138, 3. lpp.).

EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tīli [V. Tiili] (referente), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka],

sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 22. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

I –  Par cukura TKO

1        Tiesvedībā aplūkoto faktisko apstākļu rašanās laikā cukura tirgu kopīgo organizāciju (turpmāk tekstā – “cukura TKO”) regulēja šīs lietas pamatā esošā Padomes 2001. gada 19. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 178, 1. lpp.).

2        Minētās regulas otrajā apsvērumā ir paredzēts, ka cukura TKO mērķis ir nostabilizēt šī produkta tirgus, lai saglabātu vajadzīgās garantijas attiecībā uz Eiropas Kopienas cukurbiešu un cukurniedru audzētāju nodarbinātību un dzīves līmeni. Tādēļ ar regulu ir regulēta cukura ražošana un imports un paredzēti tirgu stabilizācijas pasākumi, lai nodrošinātu Kopienas produkcijas noietu.

3        Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1260/2001 10. un 11. pantu Kopienas cukura ražošana ir balstīta uz kvotu sistēmas piemērošanu. Šī sistēma ietver ražošanas daudzuma noteikšanu katram Kopienas ražošanas reģionam, kas dalībvalstīm ir jāsadala starp dažādiem ražošanas uzņēmumiem to teritorijā kā ražošanas kvotas – A kvota un B kvota. Šie daudzumi atbilst ikgadējam tirdzniecības gadam, kas sākas katra gada 1. jūlijā un beidzas nākamā gada 30. jūnijā. A un B kvotu ietvaros uzņēmuma saražotais cukurs tiek nosaukts attiecīgi par “A cukuru” un “B cukuru”. Visu cukura daudzumu, kas saražots, pārsniedzot A un B kvotu, sauc par “C cukuru”.

4        Cukura TKO ietvaros paredzētās noieta garantijas ietver, pirmkārt, cenu atbalsta sistēmu, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1260/2001 6.–9. pantu pamatojas uz intervences sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt produktu cenas un noietu, intervences aģentūru piemērotās cenas nosakot Eiropas Savienības Padomei, un, otrkārt, eksporta kompensāciju sistēmu, kas ir paredzēta Regulas Nr. 1260/2001 27.–30. pantā, kuras mērķis ir ļaut Kopienas produkciju tirgot pasaules tirgū – ja minētā tirdzniecība izrādās vajadzīga, lai nostabilizētu Kopienas cukura tirgu – sedzot atšķirību starp cenām Kopienā un cenām pasaules tirgū.

5        A cukuru un B cukuru var brīvi tirgot kopējā tirgū un uz tiem attiecas minētās noieta garantijas, B cukuram ir garantēta zemāka cena nekā A cukuram. Savukārt uz C cukuru neattiecas ne cenu atbalsta sistēma, ne eksporta kompensāciju sistēma. Principā tas ir jātirgo ārpus Kopienas, lai saskaņā ar Regulas Nr. 1260/2001 13. pantu tas tiktu pārdots pasaules tirgū.

6        Atbilstoši minētās regulas 15. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktam līdz katra tirdzniecības gada beigām nosaka A cukura un B cukura produkcijas prognozi attiecīgajam tirdzniecības gadam, prognozi par cukura daudzumiem, kas attiecīgajā tirdzniecības gadā pārdots patēriņam Kopienā, un eksportējamo pārpalikumu, ko iegūst, atņemot pirmo daudzumu no otrā daudzuma. Šis eksportējamais pārpalikums principā ir tas, par kuru tiek saņemtas eksporta kompensācijas.

7        Atbilstoši Regulas Nr. 1260/2001 15. un 16. pantam cukura TKO organizē, ka ražotāji ar ražošanas maksājumu un papildu maksājumu palīdzību paši pilnībā sedz izmaksas, kas rodas, realizējot pārpalikušo cukuru. Šī pašfinansēšanas sistēma atbilst Kopienas produkcijas noieta garantijām, nosakot ražotāju gala atbildību par vajadzīgajām izmaksām, lai nodrošinātu tirgū laisto daudzumu noietu konkrētajā gadā. Maksājumu apmērs tiek noteikts pēc katra gada beigām atkarībā no Kopienas tirgus funkcionēšanas bilances, ko, pamatojoties uz dalībvalstu iesniegtajiem datiem, ir noteikusi Eiropas Kopienu Komisija. Eksporta kompensāciju samaksa ir viens no pasākumiem, ko atkarībā no to ražošanas kvotām finansē ražotāji.

II –  Par Pievienošanās līgumu un Pievienošanās aktu

8        Saskaņā ar Līguma starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstis) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku un Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV L 236, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās līgums”), kas parakstīts Atēnās 2003. gada 16. aprīlī, 2. panta 3. punktu:

“Neskarot šā panta 2. punktu, Savienības iestādes var pirms pievienošanās paredzēt pasākumus, kas minēti [..] akta [par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā] 6. panta 2. punkta otrajā daļā, [..] 41. pantā. Šie pasākumi stājas spēkā, vienīgi stājoties spēkā šim Līgumam, un to spēkā stāšanās diena ir šā Līguma spēkā stāšanās diena.”

9        Atbilstoši Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”), kas ir Pievienošanās līguma pielikumā, 41. panta pirmajai daļai:

“Ja tādēļ, lai veicinātu pāreju no [Čehijas Republikā, Igaunijas Republikā, Kipras Republikā, Latvijas Republikā, Lietuvas Republikā, Ungārijas Republikā, Maltas Republikā, Polijas Republikā, Slovēnijas Republikā un Slovākijas Republikā] pastāvošajām sistēmām uz sistēmu, ko paredz kopējās lauksaimniecības politikas piemērošana atbilstīgi šajā Aktā paredzētajiem nosacījumiem, ir vajadzīgi pārejas posma pasākumi, tad tādus paredz Komisija saskaņā ar procedūrām, kas minētas [..] Regulas Nr. 1260/2001 [..] 42. panta 2. punktā vai arī – attiecīgos gadījumos – saskaņā ar procedūrām, kas minētas attiecīgajos pantos citās regulās par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju vai attiecīgās komitejas procedūrās, kuras noteiktas spēkā esošajos tiesību aktos. Šajā pantā minētos pārejas posma pasākumus var īstenot trīs gados pēc pievienošanās dienas, un tos piemēro tikai minētajā laikposmā. [..]”

10      Saskaņā ar Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktu:

“Jebkādas produktu privātas vai valsts rezerves, kas pievienošanās dienā ir brīvā apgrozībā jaunajās dalībvalstīs un kas pārsniedz daudzumu, kuru varētu uzskatīt par normālu rezervju pārņemšanu [parasto pārejošo krājumu], ir jālikvidē uz jauno dalībvalstu rēķina.

Normālu rezervju pārņemšanu katram produktam nosaka, pamatojoties uz katra tirgus organizēšanas kritērijiem un mērķiem.”

 Prāvas priekšvēsture

I –  Par Regulu (EK) Nr. 60/2004

11      2004. gada 14. janvārī Komisija, pamatojoties uz Pievienošanās līguma 2. panta 3. punktu, kā arī uz Pievienošanās akta 41. panta pirmo daļu, pieņēma Regulu (EK) Nr. 60/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos (OV L 9, 8. lpp.).

12      Būtībā ar Regulu Nr. 60/2004, pārejas posmā atkāpjoties no piemērojamām Kopienu tiesību normām, tika noteikta Čehijas Republikā, Igaunijas Republikā, Kipras Republikā, Latvijas Republikā, Lietuvas Republikā, Ungārijas Republikā, Maltas Republikā, Polijas Republikā, Slovēnijas Republikā un Slovākijas Republikā (turpmāk tekstā – “jaunās dalībvalstis”) esošo lieko cukura, izoglikozes un fruktozes krājumu likvidēšanas sistēma.

13      Tā Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka vēlākais līdz 2004. gada 31. oktobrim Komisija katrai jaunajai dalībvalstij saskaņā ar Regulas Nr. 1260/2001 42. panta 2. punktā paredzēto procedūru nosaka paša cukura vai pārstrādes produktos esošā cukura, izoglikozes un fruktozes daudzumu, ko uzskata par tādu, kas pārsniedz parasto pārejošo krājumu 2004. gada 1. maijā (turpmāk tekstā – “pārpalikums”) un kas ir jāizņem no tirgus uz jauno dalībvalstu rēķina. Tāpat Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktā ir paredzēts veids, kādā Komisijai ir jānosaka pārpalikums. Šajā sakarā Komisijai ir jāņem vērā gadā pirms pievienošanās novērotā attīstība, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, saistībā ar ievestajiem un izvestajiem paša cukura vai tādu tā pārstrādes produktu kā izoglikozes un fruktozes daudzumiem, minēto produktu ražošana, patēriņš un krājumi, kā arī apstākļi, kādos krājumi radušies.

14      Regulas Nr. 60/2004 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka katra attiecīgā jaunā dalībvalsts bez Kopienas iejaukšanās nodrošina tāda cukura vai izoglikozes daudzuma izņemšanu no tirgus, kas vienlīdzīgs ar pārpalikumu, ko atbilstoši 1. punktā paredzētajai procedūrai tai ir piešķīrusi Komisija. Pārpalikuma izņemšana var notikt, vai nu to izvedot bez Kopienas kompensācijām, vai izmantojot to degmaisījumu nozarē vai, visbeidzot, bez atbalsta denaturējot dzīvnieku barībai saskaņā ar Komisijas 1972. gada 14. janvāra Regulas (EEK) Nr. 100/72, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par dzīvnieku barībai paredzētā cukura denaturēšanu (OV L 12, 15. lpp.), III un IV sadaļu. Katrā ziņā šī izņemšana jāveic vēlākais līdz 2005. gada 30. aprīlim.

15      Saskaņā ar tā paša panta 3. punktu – 2. punkta piemērošanai katrai jaunajai dalībvalstij 2004. gada 1. maijā ir jāizveido sistēma, ar kuru galveno attiecīgo komersantu līmenī nosaka ražotos vai tirgotos krājumu pārpalikuma daudzumus pašam cukuram vai cukuram pārstrādes produktos, izoglikozei un fruktozei. Attiecīgajai jaunajai dalībvalstij ir jāizmanto šī sistēma, lai piespiestu attiecīgos komersantus uz sava rēķina izņemt no tirgus to krājumu pārpalikumam līdzvērtīgu cukura vai izoglikozes daudzumu. Attiecīgajiem komersantiem ir jāsniedz apliecinājums par šo izņemšanu vēlākais līdz 2005. gada 30. aprīlim un pretējā gadījumā jaunajai dalībvalstij ir jāiekasē summa, kuru aprēķina attiecīgo daudzumu sareizinot ar augstāko ievedmuitas nodevu, kas piemērojama attiecīgajam produktam laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. aprīlim, palielinot to par EUR 1,21 uz 100 kg baltā cukura vai sausnas ekvivalenta, ko ieskaita savā valsts budžetā.

16      Regulas Nr. 60/2004 6. panta 4. punktā ir noteikts, ka, ja krājumu pārpalikumi ir izņemti, tos eksportējot, attiecīgie komersanti līdz 2005. gada 31. jūlijam sniedz [eksporta] apliecinājumu.

17      Regulas Nr. 60/2004 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka jaunajām dalībvalstīm vēlākais līdz 2005. gada 31. jūlijam ir jāsniedz Komisijai apliecinājums par pārpalikuma, kas tām noteikts saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktā paredzēto metodi, izņemšanu. Ja noteiktajā laikā šis apliecinājums par visu vai daļu attiecīgā pārpalikuma daudzuma nav iesniegts, šī paša panta 2. punktā ir paredzēts, ka attiecīgajai jaunajai dalībvalstij ir jāmaksā summa, kuru aprēķina, neizņemto daudzumu reizinot ar augstāko ievedmuitas nodevu, kas piemērojama baltajam cukuram ar KN kodu 1701 99 10 laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. aprīlim, šo summu iemaksājot Kopienas budžetā vēlākais līdz 2005. gada 30. novembrim, un aprēķinot ražošanas nodevas 2004./2005. tirdzniecības gadam.

18      Regula Nr. 60/2004 stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, piemērojot tās 9. pantu.

II –  Par Regulu (EK) Nr. 651/2005

19      2005. gada 28. aprīlī Komisija, pamatojoties ar Pievienošanās akta 41. panta pirmo daļu, pieņēma Regulu (EK) Nr. 651/2005, ar kuru groza Regulu Nr. 60/2004 (OV L 108, 3. lpp.).

20      Regulā Nr. 60/2004 ar Regulu Nr. 651/2005 ieviestie grozījumi attiecas tikai uz pirmajā minētajā regulā noteiktajiem atsauces datumiem un termiņiem.

21      Tā Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta pirmajā daļā un 6. panta 2. punktā attiecīgi 2004. gada 31. oktobris un 2005. gada 30. aprīlis tiek aizstāts ar 2005. gada 31. maiju un 30. novembri. Iepriekš minētā panta 3. punkta otrajā un trešajā daļā noteiktais 2005. gada 30. aprīlis tiek aizstāts ar 2005. gada 30. novembri. Tāpat Regulas Nr. 60/2004 6. panta 4. punkta ievadteikumā minētais datums – 2005. gada 31. jūlijs – tiek aizstāts ar 2006. gada 28. februāri, un šīs pašas normas ceturtajā daļā minētais 2005. gada 1. maijs tiek aizstāts ar 2005. gada 30. novembri. Kas attiecas uz Regulas Nr. 60/2004 7. panta 1. punktā norādīto 2005. gada 31. jūliju, tas tiek aizstāts ar 2006. gada 31. martu, un 2. punktā minētais periods, kas bija noteikts no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. aprīlim, turpmāk tiek aizstāts ar periodu no 2004. gada 1. maija līdz 2005. gada 30. novembrim. Visbeidzot, ir mainīts arī datums summas ieskaitīšanai Kopienas budžetā – 2005. gada 30. novembris tiek aizstāts ar 2006.–2009. gada 31. decembri.

22      Regula Nr. 651/2005 stājās spēkā 2005. gada 29. aprīlī, piemērojot tās 2. pantu.

III –  Par apstrīdēto regulu

23      Komisija 2005. gada 31. maijā pieņēma Regulu (EK) Nr. 832/2005 par cukura, izoglikozes un fruktozes pārpalikuma daudzumu noteikšanu Čehijā, Igaunijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Polijā, Slovēnijā un Slovākijā (OV L 138, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Šīs regulas 1. pantā ir noteikts pārpalikums, kas katrai no piecām jaunajām dalībvalstīm, kurās galu galā tika konstatēts pārpalikums, proti, Kipras Republikai, Latvijas Republikai, Maltas Republikai, Slovākijas Republikai un, visbeidzot, Igaunijas Republikai, ir jāizņem no Kopienas tirgus. Pēdējā no minētajām dalībvalstīm tika konstatētas 91 464 tonnas pārpalikuma.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

24      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 25. augustā, Igaunijas Republika saskaņā ar EKL 230. pantu cēla prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

25      Ar pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 12. decembrī, Latvijas Republika lūdza ļaut iestāties lietā Igaunijas Republikas prasījumu atbalstam, kas tika atļauts ar Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2006. gada 10. februāra rīkojumu.

26      2006. gada 27. martā Latvijas Republika iesniedza iestāšanās rakstu.

27      Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnese referente tika iekļauta pirmajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

28      Pirmās instances tiesa 2009. gada 12. februārī rakstiski uzdeva Komisijai jautājumus, kas šo lūgumu izpildīja noteiktajā laikā.

29      Pēc tiesneses referentes ziņojuma Pirmās instances tiesa (pirmā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.

30      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2009. gada 22. aprīļa tiesas sēdē.

31      Igaunijas Republikas, ko attiecībā uz tās pirmo izvirzīto pamatu atbalsta Latvijas Republika, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Igaunijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

33      Igaunijas Republika apgalvo, ka komersanti esot paturējuši tikai 48 733 tonnas no pārpalikuma, ko tai saskaņā ar apstrīdēto regulu noteica Komisija, 42 731 atlikusī tonna esot krājumi, kurus paturējušas Igaunijas mājsaimniecības savam patēriņam (turpmāk tekstā – “mājsaimniecību rezerves”), kā tas arī izrietot no Komisijas pēdējiem aprēķiniem, pamatojoties uz Igaunijas iesniegtiem, neapstrīdētiem skaitļiem.

34      Šajā kontekstā Igaunijas Republika tikai norāda, ka mājsaimniecību rezerves šajā pārpalikumā neesot bijis jāiekļauj un lūdz atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tajā tās ir iekļautas.

35      Šajā sakarā tā izvirza astoņus pamatus, dažus no kuriem atbalsta arī Latvijas Republika. Pirmais pamats ir par koleģialitātes principa pārkāpumu. Otrais pamats ir par Regulas Nr. 60/2004 pārkāpumu. Trešais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Ceturtais pamats ir par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Piektais pamats ir par labticības pārkāpumu. Sestais pamats ir par nediskriminācijas principa pārkāpumu. Septītais pamats ir par īpašumtiesību pārkāpumu. Astotais pamats ir par samērīguma principa pārkāpumu.

36      Turklāt Latvijas Republika savā iestāšanās rakstā ir izvirzījusi papildu pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

37      Visbeidzot, primāri, Igaunijas Republika lūdz Pirmās instances tiesu pieprasīt, lai Komisija tai iesniedz noteiktus dokumentus un tai paskaidro atšķirību starp šiem dokumentiem un dokumentu kopumu, ko lietai pievienoja Igaunijas Republika. Savukārt Komisija lūdz Pirmās instances tiesu šos pēdējos dokumentus no lietas materiāliem izņemt. Šie abi lūgumi ir jāizskata vispirms.

I –  Par Igaunijas Republikas un Komisijas vispirms izvirzītajiem lūgumiem

A –  Par Igaunijas Republikas sākotnējo lūgumu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

38      Igaunijas Republika norāda, ka daži tās rīcībā esošie dokumenti, kas bija jāiesniedz Komisijai tās 2005. gada 20. aprīļa sapulcē (turpmāk tekstā – “18. pielikums”), kuras laikā Komisija pilnvaroja trīs no tās locekļiem pieņemt apstrīdēto regulu, parādot, ka Komisijai jautājums par to, vai mājsaimniecību rezerves ir daļa no Igaunijas pārpalikuma, esot bijis tikai politisks.

39      Lai konstatētu 18. pielikuma autentiskumu, Igaunijas Republika 2005. gada 27. jūnijā esot lūgusi Komisijai vienu kopiju no tās 2005. gada 20. aprīļa sapulcē iesniegtajiem dokumentiem. Kā atbildi 2005. gada 25. augustā tā esot saņēmusi dažus dokumentus, starp kuriem esot bijis par lauksaimniecību un lauku attīstību atbildīgās Komisijas locekles Fišeres Boelas [Fischer Boel] paziņojums Komisijai (turpmāk tekstā – “Fišeres Boelas paziņojums”). Šī paziņojuma nepilnīga redakcija esot 18. pielikumā. Taču šajā paziņojumā esot pierādījumi tam, ka Komisija nav vēlējusies ņemt vērā konkrēto Igaunijas Republikas situāciju, kā arī regulas projekts, kura trūkstot Komisijas izsniegtajos dokumentos. Tādēļ Igaunijas Republika lūdz Pirmās instances tiesu pieprasīt, lai Komisija tai iesniedz visus dokumentus, kas Komisijai iesniegti 2005. gada 20. aprīļa sapulcē, un paskaidro atšķirību starp 18. pielikumu un 2005. gada 25. augustā iesniegtajiem dokumentiem, lai ievērotu lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzības principu.

40      Komisija atbild, ka tā jau ir izpildījusi šo lūgumu. Tā precizē, ka 18. pielikums ir sākotnējo dokumentu, kuri piederot pie diskusijām starp tās dienestiem saistībā ar 2005. gada 20. aprīļa sanāksmi, kopums, kas atšķiras no galu galā iesniegtajiem dokumentiem.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

41      Jānorāda, ka Igaunijas Republika visbeidzot neapstrīd, ka Komisija tai 2005. gada 25. augustā ir sniegusi visus 2005. gada 20. aprīļa sanāksmē Komisijas kolēģijai (turpmāk tekstā – “kolēģija”) iesniegtos dokumentus. Faktiski šie dokumenti jau ir lietas materiālos un tos ir iesniegusi Igaunijas Republika, kas nav apgalvojusi, ka minētās sanāksmes laikā kolēģijai būtu iesniegti citi dokumenti, kurus Komisija nav izsniegusi. Tātad ir jāuzskata, ka Igaunijas Republikas izteiktajam lūgumam iesniegt dokumentus nav pamatojuma un tās argumenti ir jāinterpretē tikai tādējādi, ka, tā kā Komisijas 2005. gada 25. augustā tai sniegtie dokumenti būtiski atšķiras no tiem, kas ir 18. pielikumā un kuriem tai bija piekļuve veidā, ko tā nepaskaidro, tā lūdz Pirmās instances tiesu likt Komisijai izskaidrot šo atšķirību iemeslus.

42      Ir jānorāda, ka Komisija jau ir iesniegusi lūgtos skaidrojumus.

43      Komisija paskaidroja, ka 18. pielikums ir sākotnējo dokumentu kopums, kas tika sagatavots saistībā ar tās 2005. gada 20. aprīļa sanāksmi. Tāpat tā paskaidroja, ka šie dokumenti atšķiras no galu galā minētajā sanāksmē kolēģijai iesniegtajiem dokumentiem tieši to sākotnējā rakstura dēļ.

44      Komisijas sniegtais skaidrojums ir saprotams un pieņemams. Tas ir pavisam normāli, ka Komisijas loceklim, kurš iesniedz tai dokumentus, lai sagatavotu pasākuma ieviešanu, ir vairākas minēto dokumentu redakcijas un tas no tām izvēlas to, kura tam šķiet vispiemērotākā, lai to iesniegtu kolēģijai attiecīgā pasākuma ieviešanai. No tā izriet, ka Komisijas sniegtais skaidrojums padara lieku Igaunijas Republikas lūguma pārbaudi.

B –  Par Komisijas sākotnējo prasību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

45      Komisijas apgalvo, ka 18. pielikums esot iekšējo un sākotnējo dokumentu kopums, kas piederot pie diskusijām starp tās dienestiem, un lūdz Pirmās instances tiesu to no lietas materiāliem izņemt.

46      Šajā sakarā tā norāda, ka atklātumam un pārskatāmībai, kādā jānotiek diskusijām tās iekšienē, varētu tikt nodarīts nopietns kaitējums, ja iekšējie – kolēģijas apspriešanās sākotnējie un sagatavojošie – dokumenti tiktu nodoti lietas dalībnieku rīcībā, kuri Kopienu tiesās apstrīd minēto apspriežu rezultātus, it īpaši, ciktāl tie atkārto juridiskā dienesta paustos uzskatus, šiem pēdējiem pienākas īpaša aizsardzība, un tātad tie esot iegūti pretlikumīgā veidā.

47      Turklāt Kopienu tiesas pārbaude attiecoties uz gala aktu, nevis uz projektiem un sagatavojošiem dokumentiem, kuros ir atspoguļoti tikai provizoriskie uzskati.

48      Visbeidzot Igaunijas Republika nekad neesot lūgusi piekļuvi 18. pielikumam. Tās, turklāt apmierinātais, 2005. gada 27. jūnija lūgums par piekļuvi esot attiecies tikai uz dokumentiem, kuri kolēģijai iesniegti 2005. gada 20. aprīļa sanāksmē, kā arī tiem, kuri skar pārpalikumu noteikšanai piemēroto metodoloģiju.

49      Igaunijas Republika apstrīd Komisijas argumentus.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

50      Ņemot vērā to, ka Komisija, tiesas sēdē atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, ir skaidri atzinusi, ka 18. pielikumā nav tās juridiskā dienesta atzinuma, kā tas izriet no lietas materiāliem, ir jāuzskata, ka tās lūgums izņemt minēto pielikumu no lietas materiāliem ir balstīts uz trīs pamatiem, proti, pirmkārt, šo dokumentu iekšējo un sagatavojošo raksturu, otrkārt, šo dokumentu iegūšanu, iespējams, ar pretlikumīgiem līdzekļiem un, treškārt, šo dokumentu nozīmes šajā lietā trūkumu.

51      Attiecībā uz pirmo un otro pamatu ir jānorāda, ka ne iespējamais attiecīgo dokumentu konfidenciālais raksturs, ne fakts, ka šie dokumenti, iespējams, tika iegūti nelikumīgi, neliedz tos atstāt lietas materiālos (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II‑1585. lpp., 74. punkts).

52      Pirmkārt, nav noteikuma, kas skaidri aizliegtu ņemt vērā nelikumīgi iegūtus pierādījumus (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Franchet un Byk/Komisija, 75. punkts).

53      Turklāt Pirmās instances tiesa reizēm piekrīt ņemt vērā dokumentus, par ko nav pierādījumu, ka tie ir iegūti ar likumīgiem līdzekļiem (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Franchet un Byk/Komisija, 78. punkts).

54      Tādējādi noteiktās situācijās prasītājam nav jāpierāda, ka tas ir ieguvis sava apgalvojuma pamatojumam norādīto konfidenciālo dokumentu likumīgi. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ievērojot līdzsvaru starp aizsargājamām interesēm, ka ir jānovērtē, vai īpašie apstākļi tādi kā dokumenta uzrādīšanas izšķirošais raksturs, lai nodrošinātu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūras likumības kontroli (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 6. marta spriedumu lietā T‑192/99 Dunnett u.c./EIB, Recueil, II‑813. lpp., 33. un 34. punkts) vai konstatētu pilnvaru nepareizu izmantošanu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā T‑280/94 Lopes/Eiropas Kopienu Tiesa, Recueil FP, I‑A‑77. un II‑239. lpp., 59. punkts), pamato dokumenta neizņemšanu (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Franchet un Byk/Komisija, 79. punkts).

55      Otrkārt, Tiesa nav noliegusi, ka noteiktos gadījumos pat iekšējie dokumenti var būt lietas materiālos pamatoti (Tiesas 1985. gada 19. marta rīkojums lietā 232/84 Tordeur, Krājumā nav publicēts, 8. punkts, un 1986. gada 15. oktobra rīkojums lietā 31/86 LAISA/Padome, Krājumā nav publicēts, 5. punkts).

56      Jāuzskata, ka apstākļi, kuri ļauj minētās lietas materiālos paturēt šos iekšējos dokumentus, ir tie, ko var ņemt vērā, lai lietas materiālos saglabātu, iespējams, ar nepamatotiem līdzekļiem iegūtus dokumentus, un kas minēti iepriekš 54. punktā (šajā sakarā skat. iepriekš 54. punktā minēto spriedumu lietā Dunnett u.c./EIB, 33. punkts).

57      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānorāda, ka šajā lietā šīs prasības īpašais konteksts ļauj uzskatīt, ka 18. pielikumā esošie dokumenti ir jāatstāj lietas materiālos. Tie ir minēti tieši, lai pierādītu vairākus pārkāpumus apstrīdētās regulas pieņemšanas procedūrā, kā arī pilnvaru nepareizu izmantošanu, kas saskaņā ar iepriekš 54. punktā minēto judikatūru ir pamats to neizņemšanai.

58      Visbeidzot, attiecībā uz trešo pamatu, saskaņā ar kuru Komisija lūdz Pirmās instances tiesu izņemt 18. pielikumu no lietas materiāliem un atbilstoši kuram dokumenti, kas ietverti minētajā pielikumā, neesot būtiski strīda atrisināšanā, ir jānorāda, ka tas, ka dokuments nav būtisks lietas izskatīšanā, nav pietiekams fakts, lai pamatotu tā izņemšanu no lietas materiāliem.

59      Līdz ar to Komisijas sākotnējā prasība ir jānoraida.

II –  Par pirmo pamatu par koleģialitātes principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

60      Igaunijas Republika norāda, ka Tiesa ir nospriedusi, ka kolēģija nevarot tikai izteikt nodomu noteiktā veidā rīkoties, neiesaistoties akta redakcijā, ar kuru minētais nodoms ir apstiprināts un ietverts galīgā formā. Šis pamatojums a fortiori esot piemērojams šajā gadījumā, jo apstrīdētā regula radot nopietnas sekas attiecībā uz daudzām personām, kā arī attiecīgo dalībvalstu budžetiem. Tiesa esot arī nolēmusi, ka akti, kas ietekmē adresāta tiesisko stāvokli, esot jāpārbauda un jāpieņem kolēģijai. No tā Igaunijas Republika secina, ka Komisijas Iekšējā reglamenta 13. pants, kurā Komisijai ir atļauts pilnvarot tās locekļus pieņemt aktu, kura būtību tā ir noteikusi savās apspriedēs, galīgo redakciju, ir jāinterpretē tādējādi, ka pēc kolēģijas lēmuma pieņemšanas jebkurš grozījums regulā un sevišķi tās rezolutīvajā daļā ir aizliegts.

61      Taču apstrīdētā regula esot pieņemta, pārkāpjot koleģialitātes principu, jo Komisijas 2005. gada 20. aprīļa sanāksmē, pirmkārt, esot nolemts pilnvarot Fišeri Boelu turpināt uzturēt kontaktus ar jaunajām dalībvalstīm, lai veiktu to pārpalikumu gala pārbaudi, it īpaši ņemot vērā pēdējos pieejamos skaitļu datus, kā arī uzzinātu, cik lielā mērā šo pārpalikumu aprēķinā bija jāiekļauj mājsaimniecību rezerves. Otrkārt, esot nolemts uzticēt Cukura pārvaldības komitejai regulas projektu, ar kuru tiktu noteikts katras jaunās dalībvalsts pārpalikums. Treškārt, esot nolemts pilnvarot Fišeri Boelu pieņemt minēto projektu, ja nav komitejas negatīva atzinuma, ar Komisijas priekšsēdētāja un Komisijas trešā locekļa piekrišanu vai, ja situācijas attīstība to pamato, pieņemt to pašai, izmantojot mutvārdu procesu. Tādējādi ar to, ka Fišere Boela bija pilnvarota pieņemt apstrīdēto regulu bez galīgā projekta apstiprinājuma kolēģijā, esot pārkāpts koleģialitātes princips.

62      Pat ja kolēģijas lēmums būtu nepieciešams tikai attiecībā uz apstrīdētās regulas saturu, nevis tās tiešu redakciju, esot skaidrs, ka Fišerei Boelai esot uzticēts izlemt, vai pārpalikumos ir jāiekļauj mājsaimniecību rezerves. Viņas rīcības brīvības apjoms turklāt esot skaidri redzams, ja apstrīdētajā regulā galu galā noteiktos pārpalikumus salīdzina ar tiem, kas sākotnēji noteikti 2005. gada 20. aprīļa projektā, proti, Igaunijas Republikai 91 464 tonnas 91 466 tonnu vietā, Kipras Republikai 40 213 tonnas 40 249 tonnu vietā, Latvijas Republikai 10 589 tonnas 20 080 tonnu vietā, Maltas Republikai 2452 tonnas 13 210 tonnu vietā un, visbeidzot, Slovākijas Republikai 10 225 tonnas 17 419 tonnu vietā. Visbeidzot, Fišeres Boelas paziņojums un pievienotais metodoloģijas dokuments, kas esot kolēģijas lēmuma pamatā un nosakot Fišeres Boelas pilnvaras, ietverot tikai vispārīgas vadlīnijas, nosakot, ka attiecībā uz to, kas ir uzskatāms par parasto pārejošo krājumu, esot pieņemama zināma elastība, un nepaskaidrojot īpašus apstākļus, kas pamatotu krājumu samazināšanu.

63      Pati Komisija apzinoties šo situāciju, jo savā iebildumu rakstā tā esot atzinusi, pirmkārt, ka tā bija apstiprinājusi vadlīnijas, nevis lēmumu, un, otrkārt, ka 2005. gada 19. maijā Igaunijas Republikai vēl esot bijusi iespēja iesniegt papildu argumentus. Visbeidzot, Komisijas 2005. gada 22. augusta vēstule parādot, ka katras dalībvalsts pārpalikumi esot pieņemti tikai ekspertu sanāksmē 2005. gada 19. maijā, ko Komisija apliecinot savā iebildumu rakstā. Tātad 2005. gada 20. aprīlī Komisija neesot varējusi pieņemt apstrīdēto regulu.

64      Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

65      Jāatgādina, ka Komisijas darbību nosaka koleģialitātes princips (Tiesas 1994. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑137/92 P Komisija/BASF u.c., Recueil, I‑2555. lpp., 62. punkts). Šis princips tika skaidri minēts EKL 217. panta 1. punktā redakcijā, kas grozīta ar Nicas līgumu, saskaņā ar kuru Komisija strādā tās priekšsēdētāja politiskā vadībā, kurš lemj par Komisijas iekšējo uzbūvi tā, lai tā strādātu konsekventi, efektīvi un koleģiāli.

66      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētais princips izriet no EKL 219. panta, atbilstoši kuram Komisija pieņem lēmumu ar tās locekļu balsu vairākumu; locekļu skaits noteikts EKL 213. pantā, un Komisija ir tiesīga lemt tikai tad, ja ir klāt tās iekšējā reglamentā paredzētais locekļu skaits. Tas ir pamatots ar Komisijas locekļu vienlīdzību, piedaloties lēmumu pieņemšanā, un paredz, ka lēmumi tiek apspriesti kopīgi un ka no politiskā viedokļa visi kolēģijas locekļi ir kolektīvi atbildīgi par visiem pieņemtajiem lēmumiem (Tiesas 1986. gada 23. septembra spriedums lietā 5/85 AKZO Chemie un AKZO Chemie UK/Komisija, Recueil, 2585. lpp., 30. punkts, un iepriekš 65. punktā minētais spriedums lietā Komisija/BASF u.c., 63. punkts).

67      Taču pilnvarojuma procedūras izmantošana kontroles vai administratīvo pasākumu pieņemšanai ir saderīga ar koleģialitātes principu.

68      Ierobežota līdz noteiktām administratīvo un kontroles aktu kategorijām, kas izslēdz principiālu lēmumu iespējamību, šāda pilnvarojuma sistēma šķiet nepieciešama, ņemot vērā lēmumu saturošu aktu, kurus Komisija ir aicināta pieņemt, skaita ievērojamo pieaugumu, lai tā varētu izpildīt savu uzdevumu (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā AKZO Chemie un AKZO Chemie UK/Komisija, 37. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 27. aprīļa spriedums lietā T‑442/93 AAC u.c./Komisija, Recueil, II‑1329. lpp., 84. punkts).

69      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai apstrīdētā regula ir jāuzskata par kontroles vai administratīvu pasākumu vai principiālu lēmumu.

70      Šajā sakarā ir jānorāda, ka, neraugoties uz tās normatīvo raksturu, apstrīdētās regulas vienīgais mērķis ir noteikt atsevišķu jauno dalībvalstu pārpalikumus saskaņā ar procedūru, kas šajā sakarā ir noteikta Regulā Nr. 60/2004, kas ir īstenošanas akts. Šāda aprēķina veikšanu nevar uzskatīt par principiālu lēmumu.

71      Kā tas izriet iepriekš no 13.–17. punkta, pārpalikums, kā arī metode, kas Komisijai jāpiemēro tā noteikšanā, ir noteikti Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktā, kas grozīts ar Regulu Nr. 651/2005. Tas, ka šādi aprēķinātais pārpalikums ir jāizņem saskaņā ar precīzi noteiktu kārtību, ir paredzēts Regulas Nr. 60/2004 6. panta 2. punktā, nevis kādā no apstrīdētās regulas normām. Visbeidzot tieši Regulas Nr. 60/2004 7. panta 2. punktā ir norādīts, ka sekas ir jāsedz jaunajām dalībvalstīm, ja tās neizpilda uzliktos pienākumus.

72      Tātad visi principiāli noteicošie jautājumi ir regulēti ar grozīto Regulu Nr. 60/2004; apstrīdētā regula ir tai pakļauta un ar to tiek veikts tikai aprēķins, pat ja pēdējai minētajai piemīt zināma komplicētība.

73      Jāpiebilst, ka 2005. gada 20. aprīļa sanāksmes laikā kolēģija pilnvaroja trīs tās locekļus veikt šādu aprēķinu, vienlaikus nepiešķirot tiem tiesības pieņemt jaunus principiālus lēmumus vai atkārtoti pārbaudīt iespēju piemērot tos, kuri ietverti Regulā Nr. 60/2004, kā tas izriet arī no Komisijas 2005. gada 20. aprīļa 1698. sanāksmes protokola.

74      Minētās sanāksmes laikā kolēģija vispirms apstiprināja Fišeres Boelas paziņojumu. Šim paziņojumam pievienotā un ar to kolēģijas apstiprinātā metodoloģija, nebūt neļaujot locekļiem, kuri bija pilnvaroti pieņemt apstrīdēto regulu, novirzīties no Regulā Nr. 60/2004 noteiktiem principiem, turklāt ierobežo to rīcības brīvību lēmumu pieņemšanā. Konkrētāk, tajā ir norādīti kritēriji Regulā Nr. 60/2004 minēto pārpalikumu noteikšanai un ar to ir ieviests skaidrs noteikums, saskaņā ar kuru pārpalikumi, kas rodas no ražošanas izmaiņām, kam jāpievieno arī importa izmaiņas un jāatņem eksporta izmaiņas periodā no 2003. gada maija līdz 2004. gada aprīlim, salīdzinot ar šo darbību rezultātiem līdzvērtīgā periodā trīs iepriekšējos gados.

75      Ir skaidrs, ka aplūkotā metodoloģija iekļaujas Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā, saskaņā ar kuru Komisijai, nosakot šos krājumus, ir jāņem vērā apstākļi, kādos tie ir radušies. Tā Fišeres Boelas paziņojumam pievienotās metodoloģijas 2. punkta 3. apakšpunkta b) daļas trešajā punktā ir norādīts, ka varētu tikt pieļauta zināma elastība attiecībā uz to, kas ir jāuzskata par parasto pārejošo krājumu. Taču šī piezīme nekādā ziņā Komisijas pilnvarotajiem locekļiem nedod tiesības noteiktu dalībvalstu pārpalikumus aprēķināt citādākā veidā, nekā tas ir paredzēts Regulā Nr. 60/2004. Tie ir pilnvaroti tikai izvērtēt minēto dalībvalstu iesniegtos grāmatvedības datus ar noteiktu elastību, kas ļauj novērtēt esošos krājumus to kontekstā, lai no pārpalikumu aprēķina izslēgtu krājumus, kuru esamību var izskaidrot ar iemesliem, kas nav saistīti ar spekulāciju saistībā ar šo valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, un nerada tirgus traucējuma risku.

76      Fišeres Boelas paziņojums turklāt sniedz atbildi uz argumentiem, ko Igaunijas Republika bija izvirzījusi, lai pierādītu, ka mājsaimniecību rezerves bija radušās apstākļos, kuru dēļ bija vērts attiecīgos daudzumus pārskatīt saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Ja Komisijas pilnvarotie locekļi sava pilnvarojuma ietvaros patiesi varēja uzturēt vēlākus kontaktus ar jaunajām dalībvalstīm, lai pārskatītu to argumentus šajā sakarā, tomēr nemainīgs paliek tas, ka, tā kā kolēģija minēto paziņojumu bija nepārprotami apstiprinājusi, attiecīgie locekļi nevarēja novirzīties no tās noteiktā virziena un līdz ar to mājsaimniecību rezerves varēja izslēgt no pārpalikumiem, tikai pamatojoties uz minētajā paziņojumā neminētajiem faktoriem, ko tie nav darījuši.

77      Turklāt, ja tā ir taisnība, ka Komisijas pilnvarotie locekļi sava pilnvarojuma ietvaros varēja uzturēt vēlākus kontaktus ar jaunajām dalībvalstīm, lai pārskatītu to argumentus šajā sakarā, nemainīgs paliek tas, ka kolēģija bija paturējusi pati sev iespēju pieņemt galīgo lēmumu, ja to prasītu situācija, ko nevar interpretēt kā situācijas noteikšanu, kurā būtu jāpiemēro atšķirīga pieeja nekā tā, kas pausta Fišeres Boelas paziņojumā. Katrā ziņā šāda nostājas maiņa nav notikusi.

78      Visbeidzot, katrā ziņā ir jāuzsver, ka Komisijai, ievērojot koleģialitātes principu, ir jāatzīst spēja pilnvarot dažus tās locekļus īstenot grāmatvedības darbību, lai arī cik sarežģīta tā būtu, lai noteiktu atsevišķu dalībvalstu teritorijā esošus konkrēta lauksaimniecības produkta daudzumus, riskējot radīt nopietnu kaitējumu savai spējai efektīvi pārvaldīt kopējo lauksaimniecības politiku, jomu, kurai nepieciešama vienlaikus un ātra informācijas par ražošanu, rezervēm un citiem mainīgajiem, kas izriet no tādu aprēķinu veikšanas kā to, kas veikti apstrīdētās regulas ietvaros, pārvaldība.

79      No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

III –  Par otro pamatu par Regulas Nr. 60/2004 pārkāpumu

80      Igaunijas Republika apgalvo, ka apstrīdētā regula tika pieņemta, pārkāpjot Regulu Nr. 60/2004. Šajā sakarā tā izvirza divus argumentus, ko var aplūkot kā divas atsevišķas daļas. Pirmkārt, tā norāda, ka ar Regulu Nr. 60/2004 neesot atļauta mājsaimniecību rezervju iekļaušana pārpalikumu aprēķinā. Otrkārt, tā norāda, ka Komisija, nosakot Igaunijas pārpalikumu, neesot ņēmusi vērā īpašos tai raksturīgos apstākļus, pārkāpjot Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

81      Vienlaikus, vispirms, lietas dalībniekiem ir domstarpības par Regulas Nr. 60/2004 saistošo raksturu attiecībā uz apstrīdēto regulu. Tā kā šī pamata atbilstība ir atkarīga no šī jautājuma, tas ir jāapskata pirms iepriekšējā punktā minēto divu daļu pārbaudes.

A –  Par Regulas Nr. 60/2004 saistošo raksturu attiecībā uz apstrīdēto regulu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

82      Igaunijas Republika apgalvo, ka, tā kā Regula Nr. 60/2004 ir apstrīdētās regulas tiesiskais pamats, pirmās pārkāpšanai esot jāizraisa otrās anulēšana pat tad, ja tās ir pieņēmusi viena un tā pati iestāde (Tiesas 1971. gada 10. marta spriedums lietā 38/70 Deutsche Tradax, Recueil, 145. lpp., un 1979. gada 29. marta spriedums lietā 118/77 ISO/Padome, Recueil, 1277. lpp.), šajā sakarā nav nozīmes tam, vai tās pieņemtas saskaņā ar vienu un to pašu procedūru.

83      Komisija piekrīt, ka apstrīdētā regula esot pamatota ar Regulu Nr. 60/2004, bet tā uzskata, ka no Regulas Nr. 60/2004 noteikumiem varot likumīgi atkāpties, jo šīs abas regulas ir pieņēmusi viena un tā pati iestāde saskaņā ar vienu un to pašu procedūru atšķirībā no aktiem, kas ir judikatūras, uz kuru atsaucas Igaunijas Republika, pamatā. Visbeidzot varot pat uzskatīt, ka ar apstrīdēto regulu ir tieši piemērots Pievienošanās akts, pat ja tā ir pamatota ar Regulas Nr. 60/2004 6. pantu, jo šī tiesiskā pamata izvēlei neesot bijusi ietekme uz piemērojamo procedūru (Tiesas 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, Recueil, I‑11453. lpp., 93.–98. punkts).

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

84      Jānorāda, ka, pieņemot apstrīdēto regulu, Komisija nav veikusi teorētisku grāmatvedības pārbaudi, bet ir īstenojusi Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru tai bija jānosaka katras jaunās dalībvalsts pārpalikums. Šajā regulā tāpat ir paredzēti noteikumi par šādi noteikto daudzumu izņemšanu un sekas jaunajām dalībvalstīm par to neizņemšanu tikai tiktāl, ciktāl šie daudzumi ir noteikti atbilstoši šīm normām. Visbeidzot Regula Nr. 60/2004 ir minēta starp apstrīdētās regulas tiesiskajiem pamatiem, kā arī tās pirmajā līdz trešajā apsvērumā. Šādos apstākļos ir jāsecina, ka tā ir Regulas Nr. 60/2004 īstenošanas akts. Kā to apgalvo Igaunijas Republika, Tiesa iepriekš 82. punktā minētajā spriedumā lietā Deutsche Tradax (10. punkts) nolēma, ka nav pieņemams, ka ar īstenošanas regulu, kas pieņemta atbilstoši tās pamata regulas normā ietvertam pilnvarojumam, varētu atkāpties no šīs regulas noteikumiem.

85      Protams, kā to norādīja Komisija, minētajā spriedumā Tiesa lēma par divām saskaņā ar dažādām procedūrām Padomes pieņemtām regulām, no kurām pirmā bija pieņemta pēc, bet otrā bez konsultācijām ar Eiropas Kopienas Asambleju. Taču šajā spriedumā izklāstītais princips katrā ziņā ir piemērojams šajā gadījumā.

86      Pirmkārt, ir jāuzsver, ka Tiesa nav atsaukusies uz divu pieņemšanas procedūru pastāvēšanu, lai nonāktu pie iepriekš minētā secinājuma.

87      Otrkārt, minētais secinājums pēc tam tika pārņemts judikatūrā, lai arī tiesa, kurā iesniegta lieta, neuzdeva jautājumus par tai iesniegto aktu pieņemšanas procedūru atšķirību vai identiskumu (šajā sakarā skat. iepriekš 82. punktā minēto spriedumu lietā ISO/Padome, 46. punkts, un Tiesas 1999. gada 2. marta spriedumu lietā C‑179/97 Spānija/Komisija, Recueil, I‑1251. lpp., 20. punkts; Pirmās instances tiesas 1993. gada 30. jūnija spriedumu lietā T‑46/90 Devillez u.c./Parlaments, Recueil, II‑699. lpp., 25. punkts).

88      Treškārt, Tiesa jau ir anulējusi vienu regulu, ko bija pieņēmusi iestāde, kura pieņēmusi pamata regulu, pamatojoties ar pamatiem, kas ir pretēji Komisijas norādītajam apgalvojumam.

89      Iepriekš 82. punktā minētajā spriedumā lietā ISO/Padome Tiesa anulēja vienu Padomes regulu par galīgā antidempinga maksājuma uzlikšanu dažām no Japānas ievestām precēm, tostarp noraidot Padomes argumentu, ka aplūkotā regula esot sui generis pasākums, kas esot pamatots tieši ar EKL 113. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 133. pants), un nav pakārtots pamata regulas, proti, Padomes 1968. gada 5. aprīļa Regulas (EEK) Nr. 459/68 par aizsardzību pret dempingu un maksājumiem vai subsīdijām, kuras piešķir valstis, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 103, 38. lpp.), normām. Tiesa atzina, ka ar šādu argumentu ir ignorēts fakts, ka visa procedūra, kas ir novedusi pie aplūkotās regulas par antidempingu pieņemšanas, ir noritējusi saskaņā ar iepriekš minētajā pamata regulā paredzēto kārtību, un no tā secināja, ka Padome pēc vispārīgo noteikumu pieņemšanas, lai īstenotu EK līguma 113. panta mērķus, nevar atkāpties no šādi noteiktiem noteikumiem, piemērojot tos individuālos gadījumos (sprieduma 46. punkts).

90      EK līguma 113. pantā tirdzniecības aizsardzības pasākumu, tostarp to, kas jāveic dempinga gadījumā, pieņemšanai paredzētā procedūra ir paredzēta minētās normas 4. punktā, saskaņā ar kuru Padome lemj ar kvalificētu balsu vairākumu. Turklāt no Regulas Nr. 459/68 17. panta 1. punkta un 2. punkta a) apakšpunkta aplūkošanas kopsakarā izriet, ka, ja fakti un saskaņā ar citām minētās regulas normām veiktā izmeklēšana noteikti pierāda dempinga un kaitējuma esamību un ja Kopienas interesēs ir nepieciešama Kopienas darbība, Komisija pēc pastāvīgajā komitejā pausto slēdzienu uzklausīšanas iesniedz Padomei priekšlikumu un tādā gadījumā aplūkoto antidempinga regulu pieņem Padome, lemjot ar kvalificēto balsu vairākumu.

91      No tā izriet, ka Padome pieņēma aplūkoto antidempinga regulu, lemjot ar kvalificēto balsu vairākumu pat tad, ja pirms minētās regulas būtu citi procesuālie akti, tāpat kā tas bija jādara, lai grozītu Regulu Nr. 459/68, kas izslēdz Komisijas apgalvojuma pamatotību.

92      Šo secinājumu neatspēko tas, ka iepriekš 82. punktā minētajā spriedumā lietā ISO/Padome Tiesa nonāca pie secinājuma, ka individuālā gadījumā Padome bija ignorējusi vispārējo noteikumu piemērošanu, pat tādā gadījumā, ja varētu uzskatīt, ka ar apstrīdēto regulu Regulā Nr. 60/2004 ietvertie vispārējie noteikumi netiek piemēroti attiecībā uz konkrētu gadījumu, bet tiek piemēroti attiecībā uz visām situācijām, kurās šie noteikumi ir piemērojami.

93      Iepriekš 82. punktā minētajā spriedumā lietā ISO/Padome Tiesa noteica, ka Padome pēc vispārīgo noteikumu pieņemšanas, lai īstenotu EK līguma 113. panta mērķus, nevar atkāpties no šādi noteiktiem noteikumiem, piemērojot tos individuālos gadījumos divu iemeslu dēļ. Šie iemesli ir tādi, ka šādas atkāpšanās pieļaušana, pirmkārt, traucētu Kopienas likumdošanas sistēmai un, otrkārt, izjauktu indivīdu vienlīdzību likuma priekšā. Ja ar otro pamatojumu tiek pieņemts, ka īstenošanas regula var tikt piemērota vienlaikus vairākiem adresātiem, tad tas tā nav attiecībā uz pirmo pamatojumu, kas katrā ziņā šajā lietā var tikt atspēkots.

94      Jānorāda, ka katrā ziņā, pat ja Komisijas apgalvojums bija pareizs un Regulā Nr. 60/2004 minēto jēdzienu “krājumi” varētu grozīt, pieņemot apstrīdēto regulu, Komisijai bija jānorāda iemesli, kuru dēļ ir vajadzīgs veikt šādu grozījumu. Vienlaikus Komisija nav pat mēģinājusi apgalvot, ka tā būtu sniegusi šādu pamatojumu, kaut arī tā vairākkārt atsaucas uz to, ka ar apstrīdēto regulu tā paplašina Regulas Nr. 60/2004 piemērošanu.

95      Turklāt kā nepamatots ir jānoraida Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru varot uzskatīt, ka ar apstrīdēto regulu tiek tieši piemērots Pievienošanās akts. Komisija pati atzīst, ka minētā regula nepārprotami ir pamatota ar Regulas Nr. 60/2004 6. pantu, kā to parāda tas, ka šī norma parādās apstrīdētās regulas apsvērumos. Tā kā Komisija ir izvēlējusies tiesisko pamatu, ko tā uzskatīja par vispiemērotāko šajā gadījumā, proti, Regulas Nr. 60/2004 6. pantu, arī un it īpaši ņemot vērā šo normu, ir jāpārbauda apstrīdētās regulas likumība (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā T‑348/04 SIDE/Komisija, Krājums, II‑625. lpp., 69. punkts).

96      Visbeidzot ir jānorāda, ka iepriekš 83. punktā minētais spriedums lietā British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, uz kuru Komisija atsaucas sava apgalvojuma pamatošanai, neapstiprina to. Minētais spriedums attiecas uz aktu, kurš tika pieņemts, pamatojoties uz diviem tiesiskajiem pamatiem. Tiesa tikai secināja, ka, lai gan viens no diviem tiesiskajiem pamatiem bija nepareizs, otrs norādītais tiesiskais pamats ļāva pieņemt aplūkoto aktu, kādēļ tā uzskatīja, ka minētais akts bija likumīgs. Taču šajā gadījumā šis pamatojums nav piemērojams.

97      Līdz ar to ir jāsecina, ka apstrīdētās regulas likumība ir īpaši atkarīga no tā, vai ar to ir ievērotas Regulas Nr. 60/2004, uz kuras pamata tā ir pieņemta, normas. Ņemot vērā tieši šos secinājumus, ir jāpārbauda šī pamata divas daļas.

B –  Par pirmo daļu

98      Igaunijas Republika apgalvo, ka Regulas Nr. 60/2004 6. pantā esot paredzēts tikai pienākums izņemt aprēķināto cukura pārpalikumu, kas ir komersantiem, nevis mājsaimniecību rezervēs. Lai pamatotu šo apgalvojumu, kuru Komisija apstrīd, Igaunijas Republika sava otrā pamata pirmo daļu sadala piecās apakšgrupās, kas jāaplūko atsevišķi.

1.     Par jēdziena “krājums” nozīmi

a)     Lietas dalībnieku argumenti

99      Igaunijas Republika norāda, ka Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta formulējumā mājsaimniecību rezerves esot izslēgtas no pārpalikuma aprēķina.

100    Pati jēdziena “krājums” definīcija, proti, “uzkrātais krājums vai rezerve; it īpaši: pārtikas produkti, kas tiek glabāti pārdevēja vai ražotāja noliktavā”, norādot tikai uz komersantu glabātajiem daudzumiem. Tāpat Eurostat (Eiropas Kopienu Statistikas birojs) “Concepts and Definitions Database” (jēdzienu un definīciju datu bāze) neietverot mazumtirdzniecību un mājsaimniecības.

101    Turklāt jēdziena “krājums” lietošana regulās, kas skar cukura TKO, esot izslēgusi mājsaimniecību rezerves, kā esot redzams Komisijas 1978. gada 18. augusta Regulas (EEK) Nr. 1998/78, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus cukura uzglabāšanas izmaksu kompensācijai (OV L 231, 5. lpp.), 1. panta 2. punktā, Komisijas 1977. gada 28. janvāra Regulas (EEK) Nr. 189/77, ar ko paredz sīki izstrādātas normas minimālo uzkrājumu sistēmas piemērošanai cukura nozarē (OV L 25, 27. lpp.), 1. pantā, Padomes 1999. gada 13. septembra Regulas (EK) Nr. 2038/1999 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 252, 1. lpp.) 8. un 12. pantā, kā arī Regulas Nr. 1260/2001 III pielikuma IX punkta 1. apakšpunkta b) daļā vai šīs regulas 10. panta 4. punktā. Šī definīcija izrietot pat no Komisijas 2006. gada 16. februāra darba dokumenta ar nosaukumu “Forecast balance sheet 2006/2007 of the Sugar Management Committee” (Cukura pārvaldības komitejas prognozētā bilance 2006./2007. gadam).

102    Atbilstoši sistēmiskās interpretācijas principam viens un tas pats jēdziens, ja nav norādīts citādi, esot jāinterpretē vienādi, katrā ziņā Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktā esot teikts, ka parasto pārejošo krājumu noteikšana esot jāveic atbilstoši katras tirgus kopīgās organizācijas kritērijiem.

103    Tāpat esot jāuzsver, ka noteiktam jēdzienam var būt īpaša nozīme Kopienu tiesību sistēmā (Tiesas 1982. gada 6. oktobra spriedums lietā 283/81 Cilfit u.c., Recueil, 3415. lpp., 19. punkts) un ka vienā un tajā pašā tiesību jomā Tiesa jēdzienu, kas minēts dažādās normās, interpretē identiski (Tiesas 1982. gada 23. marta spriedums lietā 53/81 Levin, Recueil, 1035. lpp., 6. un nākamie punkti).

104    Visbeidzot, Igaunijas Republika uzskata, ka tās apgalvojumam pretēja interpretācija nozīmētu, ka jēdziens “krājums” var aptvert cukuru, kas parasti ietilpst jēdzienā “patēriņš”, proti, cukuru, kas pārdots mājsaimniecībām to patēriņam. Vienlaikus Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktā vienā un tajā pašā punktā esot ietverti jēdzieni “patēriņš” un “krājumi” un esot maz ticams, ka Komisija lietotu šos abus jēdzienus, ja otrais no tiem ietvertu pirmo, jo tas padarītu lieku jēdzienu “patēriņš”, kas katrā ziņā esot sinonīms patērētāja nopirktajam, nevis izlietotajam cukuram.

105    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

106    Vispirms ir jāuzsver, ka pārpalikumu izņemšanas princips, ko vēlas ieviest praksē ar Regulu Nr. 60/2004, ir noteikts ar primāro tiesību normu, proti, Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktu, uz kuru ir norāde minētās regulas septītajā apsvērumā un kurā jēdzienam “krājums” ir centrālā vieta. Tādējādi ir jāuzskata, ka Regulā Nr. 60/2004 minētais “krājuma” jēdziens izriet no tā, kas norādīts Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktā.

107    Igaunijas Republika uzskata, ka jēdziens “krājums” ir jāinterpretē tikai šauri kā rezerves, kas ir komersantiem, lai gan Komisija iesaka to interpretēt plaši, ietverot arī mājsaimniecību rezerves.

108    Tomēr ne Komisija, ne Igaunijas Republika nevar pamatoties uz dokumentu, lai pierādītu, ka Pievienošanās akta autoru vai Regulas Nr. 60/2004 sagatavošanas laikā Komisijas nodoms būtu bijis piešķirt jēdzienam “krājums” nozīmi, kādu tās min.

109    Tā kā nav travauxpréparatoires, kas skaidri paustu normas autoru nodomu, Kopienu tiesa var pamatoties tikai uz izstrādāto teksta redakciju un piešķirt tai nozīmi, kas izriet no tās gramatiskas un loģiskas interpretācijas (šajā sakarā skat. Tiesas 1961. gada 1. jūnija spriedumu lietā 15/60 Simon/Tiesa, Recueil, 223., 244. lpp.). Tātad ir jāpārbauda šī jēdziena vispārpieņemtā nozīme, lai noteiktu, vai tā atbilst Komisijas vai Igaunijas Republikas piedāvātajai.

110    Normas gramatiskās interpretācijas ietvaros ir jāņem vērā, ka Kopienu tiesību akti ir sagatavoti vairākās valodās un šīm dažādajām valodu redakcijām ir vienāds spēks. Kopienu tiesību normas interpretācija nozīmē arī dažādu valodu redakciju salīdzināšanu (iepriekš 103. punktā minētais spriedums lietā Cilfit u.c., 18. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, Krājums, II‑4065. lpp., 42. punkts).

111    Šajā sakarā ir jānorāda, ka jēdzienam “krājums” nav nepārprotama nozīme aplūkoto tiesību aktu dažādās valodu redakcijās.

112    Tā franču un angļu valodas redakcijās Pievienošanās aktā un Regulā Nr. 60/2004 ir lietots jēdziens “stock”. Spāņu, itāļu, poļu un igauņu redakcijās ir izmantoti attiecīgi jēdzieni “existencias”, “scorta”, “zapas” un “varu”.

113    Katra šī jēdziena vispārpieņemtās nozīmes pārbaude parāda, ka itāļu, poļu un igauņu valodā vārdu “krājums” var vienādi izmantot gan attiecībā uz komersantu rezervēm, kā arī mājsaimniecību rezervēm. Angļu, franču un spāņu valodās minētais jēdziens drīzāk pieder komerciālajai valodai, bet var attiekties arī uz mājsaimniecību rezervēm.

114    Tātad, ja gan Komisijas apgalvojums, gan Igaunijas Republikas apgalvojums gūst zināmu atbalstu, analizējot Pievienošanās akta un Regulas Nr. 60/2004 dažādu valodu redakcijas, tad Komisijas apgalvojums izrādās ticamāks.

115    Turklāt ir jānorāda, ka, interpretējot Kopienu tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tajā esošie vārdi, bet arī tās konteksts un noteikumu, kuru daļa tā ir, mērķis (Tiesas 1983. gada 17. novembra spriedums lietā 292/82 Merck, Recueil, 3781. lpp., 12. punkts), kā arī Kopienu tiesību normu kopums (iepriekš 103. punktā minētais spriedums lietā Cilfit u.c., 20. punkts, un iepriekš 110. punktā minētais spriedums lietā Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, 47. punkts).

116    Konkrētāk, ir jāatgādina, ka, pat tad, ja dažādas valodu redakcijas ietver elementus, kuri šķiet atbalstam sniegto interpretāciju, ja akts kopumā paliek neviennozīmīgs, ir jāpārbauda strīdīgo vārdu nozīme, ņemot vērā attiecīgo noteikumu mērķi (šajā sakarā skat. Tiesas 1980. gada 19. jūnija spriedumu lietā 803/79 Roudolff, Recueil, 2015. lpp., 7. punkts).

117    Tātad, ja jēdziena “krājums” lietošana nav nepārprotama, tas ir jāinterpretē saistībā ar Regulas Nr. 60/2004 mērķi, kam attiecībā uz pārpalikumu izņemšanu ir jāatbilst Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punkta mērķiem.

118    Attiecībā uz minētā akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktu ir jāuzsver, ka savā 2002. gada 15. janvāra spriedumā lietā C‑179/00 Weidacher (Recueil, I‑501. lpp.) Tiesa lēma par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes (turpmāk tekstā – “1995. gada jaunās dalībvalstis”) pienākumu minēto valstu pievienošanās Eiropas Savienībai laikā 1995. gadā (turpmāk tekstā – “1995. gada pievienošanās”) uz sava rēķina izņemt lauksaimniecības produktu krājumus, kuri to teritorijā atrodas brīvā apgrozībā un pārsniedz daudzumu, ko var uzskatīt par parasto pārejošo krājumu grozītā Akta par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un Eiropas Savienības dibināšanas līgumu pielāgojumiem (OV 1994, C 241, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada pievienošanās akts”) 145. panta 2. punkta izpratnē, kura formulējums ir ļoti līdzīgs Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punkta formulējumam. Tāpat Tiesa nolēma, ka 1994. gada pievienošanās akta autori ir uzskatījuši, ka 1995. gada 1. janvārī 1995. gada jaunajās dalībvalstīs virsnormas krājumu esamība, uz ko attiecās lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija, bija traucējumu avots šīs organizācijas paredzēto mehānismu labai darbībai, it īpaši to ietekmes uz cenu veidošanu dēļ (sprieduma 20. un 21. punkts).

119    No tā izriet, ka Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punkta mērķis it īpaši attiecībā uz cukuru ir izvairīties no visiem traucējumiem cukura TKO paredzēto mehānismu labai darbībai un sevišķi tiem, kuriem ir ietekme uz cenu veidošanos un kurus izraisa virsnormas cukura daudzumu uzkrāšanās jaunajās dalībvalstīs pirms to pievienošanās Eiropas Savienībai.

120    Tādējādi ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo Komisija, nozīmīgu rezervju uzkrāšana jauno dalībvalstu mājsaimniecībās pirms pievienošanās ir potenciāls cukura TKO mehānismu traucējumu avots.

121    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka cukura TKO, kā tas izriet no iepriekš 1.–6. punktā izklāstītā, būtībā pamatojas uz kvotu piešķiršanas katrai dalībvalstij sistēmu; kvotu, kuras tā savukārt sadala tās teritorijā esošajiem ražotājiem.

122    Šīs kvotas tiek aprēķinātas atkarībā no iekšējā pieprasījuma prognozes, kas ir skaitlis, kurš rodas, saskaitot katrā dalībvalstī paredzamo patēriņu atbilstoši vēsturiskajiem datiem. Virsnormas mājsaimniecības rezervju esamība vienā vai vairākās minētās valstīs varētu radīt nozīmīgu starpību starp minētajām kvotām un reāli patērēto daudzumu. Faktiski šo dalībvalstu mājsaimniecības savā parastajā patēriņā aizstātu rezervēs esošos daudzumus ar daudzumiem, ko tās citādi pirktu par Kopienas tirgus cenu un kas būtu no daudzumiem, kuru ražošanu būtu atļāvusi Komisija A vai B kvotu veidā, kuru cena ir garantēta cukura TKO ietvaros.

123    Vienīgais veids, kā minētajiem neizpirktajiem daudzumiem nodrošināt intervences cenu tirgū, būtu iedarbināt Kopienas intervences mehānismus, iepērkot minētos daudzumus par garantētu cenu vai eksportējot tos ar eksporta kompensāciju mehānismu palīdzību.

124    Attiecībā uz iepirkumu par garantētu cenu ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1260/2001 7. panta 1. punktu, ievērojot nosacījumus, kas paredzami saskaņā ar šī panta 5. punktu, tirdzniecības gada laikā katras cukura ražotājas dalībvalsts norīkotai intervences aģentūrai jāiepērk viss tai piedāvātais baltais cukurs un jēlcukurs, kas saražots saskaņā ar kvotu no Kopienā ievāktām cukurbietēm un cukurniedrēm, ar noteikumu, ka pārdevējs un intervences aģentūra par attiecīgo cukuru vispirms ir noslēguši uzglabāšanas līgumu.

125    Regulas Nr. 1260/2001 36. apsvērumā ir atgādināts, ka izdevumus, kas dalībvalstīm radušies, pildot saistības, kuras izriet no šīs regulas piemērošanas, sedz Kopiena saskaņā ar 2. pantu Padomes 1999. gada 17. maija Regulā (EEK) Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 160. 103. lpp.), kas piemērojama līdz 2007. gada 1. janvārim, kad spēkā stājās Padomes 2005. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 209, 1. lpp.), un tātad attiecībā uz [lietas] faktiskajiem apstākļiem. Atbilstoši minētajai normai intervenci, kas ir paredzēta, lai stabilizētu lauksaimniecības tirgus, lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas sistēmā, finansē Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa. Tātad cukura daudzumu pirkšana, ko veic intervences aģentūras, rada zināmus zaudējumus Kopienas budžetam.

126    Attiecībā uz eksportu ar piemērojamo kompensāciju palīdzību Regulas Nr. 1260/2001 15. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta formulējums ļauj secināt, kā tas tika norādīts iepriekš 6. punktā, ka starpība starp A cukura un B cukura produkcijas prognozi attiecīgajam tirdzniecības gadam un prognozi par cukura daudzumiem, kas attiecīgajā tirdzniecības gadā pārdoti patēriņam Kopienā, principā tiek eksportēta pirms attiecīgā tirdzniecības gada beigām.

127    No tā izriet, ka visi cukura daudzumi, kas saražoti atbilstoši A un B kvotām un nav pārdoti neizņemto pārpalikumu jaunajās dalībvalstīs esamības dēļ, principā ir jāeksportē ārpus Kopienas. Komersanti, kuri veic šādu eksportu, varētu prasīt Regulas Nr. 1260/2001 27.–30. pantā minētās eksporta kompensācijas, ko saskaņā ar minētās regulas 15. un 16. pantu sedz ražotāji. Ar eksportu saistītie zaudējumi faktiski ir jāsedz minētajiem ražotājiem atbilstoši Regulas Nr. 1260/2001 15. panta 3.–5. punktam, veicot ražošanas maksājumus, un, ja šie maksājumi nav pietiekami, – veicot papildu maksājumus atbilstoši minētās regulas 16. pantam.

128    Turklāt ražotājiem tādējādi radītais ekonomiskais zaudējums ir pretrunā vienam no cukura TKO mērķiem, jo saskaņā ar Regulas Nr. 1260/2001 otro apsvērumu cukura tirgus stabilizācijas pasākumu mērķis ir nodrošināt, ka Kopienas cukurbiešu un cukurniedru audzētāji turpina saņemt vajadzīgās garantijas attiecībā uz nodarbinātību un dzīves līmeni, intervences cena ir jānosaka tādā līmenī, kas tiem nodrošinās taisnīgu atlīdzību, vienlaikus ņemot vērā patērētāju intereses.

129    Ņemot vērā iepriekš minēto, pēc jauno dalībvalstu pievienošanās Eiropas Savienībai mājsaimniecību rezervju iespējamā aizstāšana dalībvalstīs, kurās tās pastāv daudzumos, ko mājsaimniecības būtu nopirkušas Kopienu tirgū, radītu kaitējumu cukura TKO stabilitātei un finansējumam un būtu nopietns traucējums.

130    Šo traucējumu svarīgumu nevajag vērtēt pārāk zemu. Ja mājsaimniecību rezerves bija jāizslēdz no jēdziena “krājums” Regulas Nr. 60/2004 izpratnē, jauno dalībvalstu, kurās cukura cena ir acīmredzami zemāka nekā Kopienas cena, iedzīvotāji varēja būt ieinteresēti veidot pēc iespējas lielākas rezerves, lai attālinātu sekas attiecībā uz cenu līmeni, piemērojot cukura TKO darbību to dzīvesvietas valstī. Tā kā visās jaunajās dalībvalstīs cukura cena bija zemāka nekā Kopienas cena, Igaunijas Republikas piedāvātā interpretācija radītu labvēlīgu vidi lielu mājsaimniecības rezervju veidošanai, kas minētajās valstīs izraisītu ļoti būtisku cukura patēriņa samazinājumu, dažos gadījumos pat izzušanu laikā tūlīt pēc to pievienošanās Eiropas Savienībai.

131    Šajā sakarā jānorāda, ka starpība starp atļautajām kvotām un patēriņu Kopienā pēc pievienošanās nav izbēgama, ierobežojot Kopienu ražotājiem piešķirtās kvotas, lai ņemtu vērā pārmērīgi samazināto patēriņu, ko varētu sagaidīt no dalībvalstīm, kuras ir vai varētu būt veidojušas nozīmīgas mājsaimniecību rezerves.

132    Regulas Nr. 1260/2001 sistēmā saskaņā ar tās 11. panta 2. punktu ražošanas kvotas tiek noteiktas vienu reizi visā minētās regulas piemērošanas periodā un tas ir minētās regulas pieņemšanas datumā, proti, labu laiku pirms pievienošanās. Tādējādi vienīgais veids, kā Kopienas produkciju pielāgot paredzamajam pieprasījumam, kad kvotas vecajām dalībvalstīm jau ir piešķirtas, bija piešķirt jaunajām dalībvalstīm mazāk kvotu, nekā tām tiktu piešķirts, ja minēto valstu patēriņš laikā tūlīt pēc pievienošanās būtu kvalificējams kā normāls salīdzinājumā ar pēdējiem tirdzniecības gadiem.

133    Jaunajām dalībvalstīm piešķirtās kvotas bija noteiktas Pievienošanās akta II pielikuma 32. punkta c) un d) apakšpunktā un tātad datumā, kad vēl nebija iespējams zināt mājsaimniecības rezervju apmēru jaunajās dalībvalstīs, jo šīs rezerves varēja tikt veidotas līdz pat šo valstu pievienošanās Eiropas Savienībai datumam.

134    Turklāt, aprēķinot Kopienas kvotas atkarībā no pārmērīgi samazināta pieprasījuma, būtībā tiktu pilnībā aizkavēta cukura TKO darbība jaunajās dalībvalstīs, kaitējot ražotājiem, kuru nodarbinātību un dzīves līmeni cukura TKO cenšas aizsargāt atbilstoši Regulas Nr. 1260/2001 otrajam apsvērumam. No Pievienošanās akta 2. un 10. panta izriet, ka šis akts ir balstīts uz principu par tūlītēju Kopienu tiesību aktu noteikumu piemērošanu jaunajām dalībvalstīm pilnā apjomā, atkāpes pieļaujot tikai tiktāl, ciktāl tieši paredzētas pārejas noteikumos (pēc analoģijas skat. Tiesas 1982. gada 9. decembra spriedumu lietā 258/81 Metallurgiki Halyps/Komisija, Recueil, 4261. lpp., 8. punkts, un 1998. gada 3. decembra spriedums lietā C‑233/97 KappAhl, Recueil, I‑8069. lpp., 15. punkts).

135    Visbeidzot pakārtoti ir jāuzsver, ka dokumentos, kurus laikā pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas Igaunijas Republika angliski nosūtīja Komisijai, Igaunijas Republika pati vairākkārt atsaucās uz mājsaimniecību rezervēm kā “krājumu”.

136    Tādējādi ir jāsecina, ka Regulas Nr. 60/2004 un Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punkta izpratnē jēdziens “krājums” pretēji tam, ko apgalvoja Igaunijas Republika, nav jāinterpretē kā tāds, no kura principā būtu izslēgtas mājsaimniecību rezerves.

137    Šo secinājumu nevar atspēkot neviens no Igaunijas Republikas apgalvojumiem.

138    Pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka Tiesa identiski interpretē jēdzienu, kurš pastāv vienas un tās pašas tiesību jomas dažādās normās un ka regulas attiecībā uz cukura TKO neļauj uzskatīt, ka mājsaimniecību rezerves būtu daļa no “krājumiem”, ir jānorāda, ka, lai gan šajā gadījumā nav jāanalizē, vai minētajās regulās jēdziens “krājums” ir vienmēr lietots attiecībā uz komersantu rezervēm, jēdziena, kurš minēts vienā normā, interpretācija atbilstoši tam, kā tas ir lietots tās pašas tiesību jomas normās, nevar novest pie tā, ka šim jēdzienam piešķirtu nozīmi, kas neatbilst to ietverošās normas mērķim, lai tas nezaudētu daļu no tā lietderīgās iedarbības.

139    Turklāt Kopienu tiesas nekad nav lēmušas par jautājumu, vai jēdziens “krājums”, kas minēts dažādās regulās attiecībā uz cukura TKO, ir attiecināms tikai uz komersantu veidotajām rezervēm.

140    Visbeidzot, normas, uz kurām atsaucas Igaunijas Republika, nespēj pamatot tās apgalvojumu.

141    Tā pirmajā no šīm normām, proti, Regulas Nr. 1998/78 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“2.      Šajā regulā:

a)      “pūdercukura, graudu cukura vai lielkristālu cukura ražotājs” nozīmē personu:

–        kura ir iesaistīta tikai to cukuru ražošanā no cukura nemainītā veidā, kuri ietilpst Kopējo muitas tarifu sadaļās Nr. 17.01 vai 17.02 un kuru fizikālās īpašības ir atšķirīgas no ražošanas procesā izmantotā cukura fizikālajām īpašībām, un

–        kuras uzkrājumi, kas cukura tirgus gada laikā katra mēneša beigās reģistrēti apstiprinātajās noliktavās, vidēji nav mazāki par 200 tonnām;

b)      “specializēts cukura tirgotājs” nozīmē personu:

–        kuras viena no galvenajām darbībām ir cukura vairumtirdzniecība un kura katrā cukura tirgus gadā iepērk ne mazāk kā 10 000 tonnas cukura, kas ražots no Kopienas cukura vai privileģētā cukura, vai abiem, tālākpārdošanai nemainītā veidā,

–        kura neveic cukura mazumtirdzniecību un

–        kuras uzkrājumi, kas cukura tirgus gada laikā katra mēneša beigās reģistrēti tās apstiprinātajās noliktavās, vidēji nav mazāki par 500 tonnām.”

142    Nevar secināt, ka šajā normā jēdziens “krājumi” būtu attiecināts tikai uz komersantu veidotajām rezervēm. Tā kā Regulā Nr. 1998/78 ir paredzēta uzglabāšanas izdevumu kompensācijas sistēma konkrētām personām, ir skaidrs, ka tajā ir definēts, kuras personas atbilst attiecīgajām aplūkotās kompensācijas sistēmas kategorijām. Taču no tā neizriet, ka krājumus var glabāt tikai šādi noteiktās personas.

143    Otrajā normā, uz kuru atsaucas Igaunijas Republika, proti, Regulas Nr. 189/77 1. pantā ir paredzēts, ka:

“1.      Minimālie uzkrājumi:

–        tiek turēti visu laiku katra attiecīgā mēneša garumā,

–        neietver cukuru, kas ticis pārnests saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 3330/74 31. pantu, kamēr netiek kompensētas šāda cukura uzglabāšanas izmaksas [..].

2.      Cukura ražošanas apjomu Regulas (EEK) Nr. 1488/76 1. panta a) punktā un 1. punktā minētos minimālos uzkrājumus nosaka saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 700/73 1. pantu.”

144    Nevar secināt, ka šī norma jēdzienu “krājumi” attiecinātu tikai uz komersantu veidotām rezervēm. Turklāt Regulā Nr. 189/77 ir atsauces uz Padomes 1974. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 3330/74 par cukura tirgus kopīgo organizāciju (OV L 359, 1. lpp.) 18. pantu, kurā cukura ražotājiem, nevis visiem komersantiem, ir paredzēts pienākums veidot minimālos krājumus atkarībā no to ražošanas kvotām. Igaunijas Republika nepaskaidro, kādēļ no tā, ka ar Kopienu tiesību normu ir uzlikts pienākums viena produkta ražotājiem veidot krājumus, būtu jāsecina, ka to varētu darīt tikai minētie komersanti.

145    Trešajā un ceturtajā normā, uz kuru atsaucas Igaunijas Republika, proti, Regulas Nr. 2038/1999 8. un 12. pantā ir paredzēts:

“8. pants

1.      Saskaņā ar šo pantu ievieš kompensācijas sistēmu glabāšanas izdevumiem, ko veido vienotas likmes kompensācijas, kuras jāfinansē ar nodevu.

2.      Glabāšanas izmaksas:

–        rafinētajam cukuram,

–        jēlcukuram,

–        sīrupiem, kas iegūti pirms kristalizācijas posma,

–        sīrupiem, kas iegūti, izšķīdinot kristalizēto cukuru,

kas ražoti no Kopienā ievāktām bietēm vai niedrēm, kompensē dalībvalstis pēc vienotas likmes.

Dalībvalstis katram cukura ražotājam atkarībā no apstākļiem uzliek nodevu

–        par svara vienību saražotā cukura,

–        par to pirmajā daļā minēto sīrupu svara vienību, kurus ražo pirms kristalizācijas posma un pārdod dabīgajā stāvoklī.

Kompensācijas apjoms ir vienāds visā Kopienā. Šo vienādības principu piemēro arī attiecībā uz nodevu.

3.      Uz aromatizētajiem vai krāsotajiem cukuriem, uz kuriem attiecas KN kods 1701, kā arī aromatizētajiem vai krāsotajiem sīrupiem, uz ko attiecas KN koda apakšpozīcija 2106 90 56, neattiecas 2. punkts.

4.      Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma

a)      pieņem vispārīgus noteikumus šā panta piemērošanai;

b)      nosaka kompensācijas apjomu tajā pašā laikā, kad nosaka atvasinātās intervences cenas.

5.      Nodevas apjomu nosaka katru gadu saskaņā ar 48. pantā noteikto procedūru. Pārējās sīki izstrādātās normas šā panta piemērošanai pieņem saskaņā ar to pašu procedūru.

[..]

12. pants

1.      Lai nodrošinātu normālas piegādes visai Kopienai vai kādam no tās apgabaliem, ir pastāvīgs pienākums Kopienas Eiropas teritorijā uzglabāt obligātos krājumus:

a)      Kopienā ražotos biešu cukura krājumus,

b)      Francijas Aizjūras departamentos ražotā niedru cukura un 40. pantā minētā preferences cukura krājumus.

Iepriekšējā a) apakšpunktā minētie obligātie cukura krājumi noteiktā dienā ir līdzvērtīgi katra cukuru ražojoša uzņēmuma A kvotas procentuālajai daļai vai arī tādai pašai minētā uzņēmuma saražotā A cukura procentuālajai daļai, ja tā ir mazāka nekā A kvota.

Noteikto procentuālo daļu var samazināt.

Pirmās daļas b) apakšpunktā minētā cukura obligātie krājumi ir līdzvērtīgi tā attiecīgā cukura daudzuma procentuālajai daļai, kuru uzņēmums rafinējis noteiktā laikposmā.

2.      Kopiena ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma pieņem vispārīgus noteikumus šā panta piemērošanai un jo īpaši nosaka 1. punkta otrajā daļā minēto dienu un procentuālo daļu un 1. punkta ceturtajā daļā minēto laikposmu.

Saskaņā ar šo pašu procedūru attiecībā uz 1. panta 1. punkta f) un h) apakšpunktā minētajiem produktiem var noteikt pienākumu, kas ir līdzvērtīgs pienākumam saglabāt obligātos krājumus.

3.      Saskaņā ar 48. pantā izklāstīto procedūru pieņem sīki izstrādātas normas šā panta un jo īpaši 1. punkta trešajā daļā minētās procentuālās daļas samazināšanai.”

146    Tādējādi šie noteikumi attiecas uz cukura ražotāju, nevis visu šīs jomas komersantu pienākumu veidot minimālos krājumus atkarībā no to ražošanas kvotām, kā arī faktiski rafinētajiem daudzumiem. Kā tas tika norādīts iepriekš 144. punktā, Igaunijas Republika nepaskaidro, kādēļ no tā, ka ar Kopienu tiesību normu ir uzlikts pienākums viena produkta ražotājiem veidot krājumus, būtu jāsecina, ka to varētu darīt tikai minētie komersanti.

147    Piektajā normā, uz kuru atsaucas Igaunijas Republika, proti, Regulas Nr. 1260/2001 III pielikuma IX punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts:

“Līgumos paredz papildu cenas samaksu pārdevējam, ja:

a)      nomainoties tirdzniecības gadiem, palielinās cukurbiešu cena un

b)      uz cukura intervences cenas palielinājumu, ko rada cukurbiešu cenas palielinājums, neattiecina maksājumu par krājumiem, ko glabā laikā, kad viens gads nomaina otru.

[..]”

148    Šajā normā ne tiešā, ne netiešā veidā nav definēts jēdziens “krājumi”, kā arī tā iespējamā lietošana nav attiecināta tikai uz komersantu veidotajām rezervēm.

149    Sestajā normā, uz kuru atsaucas Igaunijas Republika, proti, Regulas Nr. 1260/2001 10. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Piemērojot trešo punktu, saskaņā ar kvotām garantēto daudzumu nosaka līdz katra tirdzniecības gada 1. oktobrim, pamatojoties uz prognozēm par ražošanu, importu, patēriņu, glabāšanu, pārnešanu uz nākamo gadu, eksportējamo atlikumu un iespējamo vidējo zaudējumu, kas sedzams ar pašfinansēšanas sistēmu 15. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē. Ja minētās prognozes rāda, ka attiecīgajā tirdzniecības gadā eksportējamais atlikums pārsniedz Nolīgumā paredzēto maksimālo apjomu, garantēto daudzumu samazina par šo starpību saskaņā ar 42. panta 2. punktā minēto procedūru. Minēto starpību sadala starp cukuru, izoglikozi un inulīna sīrupu saskaņā ar procentuālo daļu, ko veido katra produkta A un B kvotu summa visai Kopienai. Tad to sīkāk sadala pa dalībvalstīm un produktiem, piemērojot atbilstīgu koeficientu, kā norādīts tabulā [..].”

150    Tomēr jānorāda, ka arī šajā normā ne tiešā, ne netiešā veidā nav definēts jēdziens “krājumi”, kā arī tā iespējamā lietošana nav attiecināta tikai uz komersantu veidotajām rezervēm.

151    Visbeidzot Igaunijas Republika nepaskaidro, kā ar Komisijas 2006. gada 16. februāra darba dokumenta ar nosaukumu “Forecast balance sheet 2006/2007 of the Sugar Management Committee” 7. punktu, kurā, lai gan ir minēts vārds “krājums”, ir norādīts tikai skaitlis, varētu pamatot tās apgalvojumu.

152    Otrkārt, attiecībā uz Igaunijas Republikas apgalvojumu, ka Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktā vienā un tajā pašā punktā esot lietoti jēdzieni “patēriņš” un “krājumi” un ka tas esot maz ticams, ka Komisija lietotu šos abus jēdzienus, ja otrais no tiem ietvertu pirmo, ir jānorāda, ka tas ir kļūdains apgalvojums.

153    Vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktā, kurā ir definēts jēdziens “virsnormas krājumi”, ir noteikts, ka Komisijai citu faktoru starpā ir jāņem vērā cukura un izoglikozes ražošana, patēriņš un krājumi. No šīs normas izriet, ka viens no faktoriem, kas jāņem vērā, lai noteiktu virsnormas krājumu esamību, ir krājumu apjoms, tātad jēdziens “krājums” ir vienlaikus daļa no definējamā jēdziena un daļa no pašas definīcijas. Neatkarīgi no tā, ka tas varētu liecināt par ne visai precīzu likumdošanas tehniku, tas parāda, ka jēdziena “patēriņš” esamība definējamajā jēdzienā un jēdziena “krājums” definīcijā saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 loģiku ir iespējama.

154    Katrā ziņā jēdziena “patēriņš” lietošana šajā normā ir jāsaprot makroekonomikas izpratnē, ciktāl Regulas Nr. 60/2004 mērķis ir izvairīties no traucējumiem visā cukura TKO.

155    Būtiskais jautājums, lai no makroekonomiskā viedokļa daudzumus, kas ir jāuzskata par patērētiem, atšķirtu no daudzumiem, kas ir jāuzskata par uzkrātiem Regulas Nr. 60/2004 izpratnē, ir tāds, vai nopirktais cukurs ir izmantots tā, ka pircējam bija jāiegādājas papildu cukura daudzumi, lai apmierinātu turpmākas iespējamās vajadzības. Ja cukura pirkšanai ir tāds nozīmīgums, ka tas nosaka, ka turpmākās vajadzības pēc šī produkta tiks apmierinātas ar tādējādi iegādātu cukuru, šādi nopirktajiem daudzumiem ir tāda pati ietekme uz patēriņu nākotnē kā krājumiem, ko veidojuši komersanti, un tādējādi ir tiem jāpielīdzina.

156    Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmās daļas pirmā apakšgrupa ir jānoraida.

2.     Attiecībā uz Regulas Nr. 60/2004 sistēmisko interpretāciju

a)     Lietas dalībnieku argumenti

157    Igaunijas Republika apgalvo, ka apgalvojumu, saskaņā ar kuru mājsaimniecību rezerves nevar ņemt vērā tās pārpalikuma aprēķināšanā, apstiprinot Regulas Nr. 60/2004 sistēmiskā interpretācija. Tā minētās regulas piektajā, sestajā un astotajā apsvērumā tāpat kā apstrīdētās regulas pirmajā apsvērumā esot atsauces tikai uz vajadzību izvairīties no spekulatīvām darbībām, tās tāpat kā ikviens tirgus traucējums rodoties no uzkrātā cukura pārdošanas, nevis mājsaimniecībās glabātā cukura. Tādēļ cukura cena Igaunijā pēc pievienošanās esot palielinājusies no EUR 0,35 par kilogramu līdz aptuveni EUR 1,10 par kilogramu, pēc tam paliekot stabila, lai gan spekulatīvu darbību gadījumā tā būtu svārstījusies.

158    Igaunijas Republika uzsver, ka Regulas Nr. 60/2004 6. panta 2. punktā esot noteikts, ka visi pārpalikumi ir jāizņem no tirgus saskaņā ar vienu no tajā paredzētajiem noteikumiem. Tomēr neviens no tiem neesot īstenojams mājsaimniecībām, lai izņemtu to rezerves, kuras turklāt jau esot bijušas izņemtas no tirgus. Pienākumu izņemt mājsaimniecības rezerves nevarot ievērot, maksājot Regulas Nr. 60/2004 7. panta 2. punktā minēto summu. Šis maksājums varot būt soda nauda vai kompensācija, bet tas nepadarītu iespējamu cukura izņemšanu vai izvairīšanās no tirgus traucējumiem. Tāpat minētā norma esot piemērojama tikai tad, ja komersanti nav spējuši izpildīt izņemšanas pienākumu, un apstrīdētās regulas 1. pants skaidri nosakot pārpalikumu izņemšanu atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 6. panta 2. punktam, kas traucējot ievērot šo pienākumu, maksājot minēto summu.

159    Turklāt Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkts, kurā esot ietverts mehānisms, kas ļauj izpildīt minētās regulas 6. panta 2. punktā paredzēto pienākumu, parādot, ka šajā pēdējā minētajā neesot paredzēts pārpalikumos iekļaut mājsaimniecību rezerves, jo ar minētā 6. panta 3. punktu jaunajām dalībvalstīm esot uzlikts pienākums izveidot sistēmu pārpalikuma daudzumu noteikšanai, lai ievērotu izņemšanas pienākumu, kas attiecoties tikai uz komersantiem. Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta otrajā daļā jaunajām dalībvalstīm esot likts piespiest tikai komersantus izņemt no tirgus to noteiktajam individuālajam pārpalikuma daudzumam līdzvērtīgu cukura vai izoglikozes daudzumu.

160    Visbeidzot, Igaunijas Republika uzskata, ka būtu kļūdaini secināt, ka pastāvētu pienākums, kas izriet no Pievienošanās akta vai Regulas Nr. 60/2004, neļaut mājsaimniecībām pirkt cukura daudzumus. Tas neizrietot no to noteikumiem un turklāt, tā kā Pievienošanās akts un Regula Nr. 60/2004 stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, ar tiem nevarēja uzlikt pienākumus jaunajām dalībvalstīm pirms to pievienošanās Eiropas Savienībai.

161    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

162    Pirmkārt, jāatgādina, ka atlikumu izņemšanas princips, ko vēlas ieviest praksē ar Regulu Nr. 60/2004, ir noteikts Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktā, kura mērķis ir izvairīties no visiem cukura TKO paredzēto mehānismu labas darbības traucējumiem un sevišķi tiem, ko radījuši faktori, kam ir ietekme uz cenu veidošanos un kurus radījusi cukura virsnormas daudzuma uzkrāšana jaunajās dalībvalstīs pirms pievienošanās (skat. iepriekš 119. punktu).

163    Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Igaunijas Republika, ir jāuzskata, ka Regulā Nr. 60/2004 ir paredzēts ne tikai cīnīties pret spekulatīvām darbībām, kas saistītas tikai ar tirdzniecību, bet arī pasargāt cukura TKO paredzētos mehānismus no traucējumiem un novērst iespējamas kaitīgas sekas uz pēdējās stabilitāti, ko radījusi cukura virsnormas daudzumu esamība jaunajās dalībvalstīs, kas uzkrāti pirms pievienošanās.

164    Kā tas tika secināts iepriekš 121.–129. punktā, ievērojamu mājsaimniecības rezervju esamība ir nozīmīgs traucējumu risks cukura TKO darbībai.

165    Turklāt, kā to norāda Komisija, Regulas Nr. 60/2004 septītajā apsvērumā ir skaidri noteikts mērķis izņemt no tirgus cukura krājumu apjomu, kas pārsniedz parastos pārejošos krājumus, uz jauno dalībvalstu rēķina. Turklāt minētās regulas astotajā apsvērumā ir precizēts, ka gan Kopienas, gan jauno dalībvalstu interesēs ir novērst lieko krājumu uzkrāšanos un katrā ziņā spēt noteikt tos komersantus vai personas, kas iesaistītas galvenajās spekulatīvajās tirdzniecības darbībās. Tas, kā to pareizi apgalvoja Komisija, apstiprina, ka Regulas Nr. 60/2004 mērķis nav tikai novērst spekulatīvas darbības, kas saistītas tikai ar tirdzniecību, bet ir daudz vispārīgāks – nodrošināt liekā cukura, kas konstatēts jaunajās dalībvalstīs, izņemšanu.

166    Visbeidzot ir kļūdaini apgalvot, ka Igaunijas cukura tirgus analīze laikā pēc pievienošanās apstiprinātu, ka nepastāv traucējumu risks. Tas, ka pēc pievienošanās cukura cena minētajā tirgū ir palielinājusies no EUR 0,35 par kilogramu līdz aptuveni EUR 1,10 par kilogramu un pēc tam palikusi nemainīga, ir tikai loģiskas sekas cukura TKO darbībai Igaunijā. Minētā cukura TKO nosaka minimālo cukura cenu, par kuru lētāk neviens komersants nebūs ieinteresēts pārdot tam piešķirtās kvotas ietvaros ražoto cukuru un par kuru lētāk tas nevar pārdot ārpus minētās kvotas ražoto cukuru, jo tā uzliek attiecīgajam komersantam pienākumu eksportēt bez kompensācijas no Kopienas puses. Šādos apstākļos ir pilnīgi izskaidrojams tas, ka pēc pievienošanās cukura cena Igaunijā pieauga, pēc tam paliekot nemainīga, un no tā nav jāsecina, ka nebūtu pastāvējis tirgus traucējumu risks.

167    Turklāt traucējums cukura tirgū, ko var radīt virsnormas mājsaimniecību rezervju esamība, nav saistīts ar cukura pārdošanu lētāk par cukura TKO garantēto cenu, bet, kā tas tika norādīts iepriekš 121.–129. punktā, ir saistīts ar iespējamu patēriņa kritumu dalībvalstīs, kurās šādas rezerves ir veidotas, kas radītu starpību starp cukura TKO ietvaros piešķirtajām kvotām un Kopienas patēriņu, kaitējot ražotājiem un, iespējams, Kopienas budžetam.

168    Otrkārt, ir jānorāda, ka secinājumi, ko Igaunijas Republika izdara no praktiskas nespējas izņemt mājsaimniecību rezerves atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 6. panta 2. punkta noteikumiem, izriet no kļūdainas minētās regulas interpretācijas.

169    Igaunijas Republikas apgalvojums būtībā ir balstīts uz pieņēmumu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. pantu šie paši pārpalikumu daudzumi, kas pastāv jaunā dalībvalstī, kādus konstatējusi Komisija, pēdējai ir jāizņem uz tās rēķina un atbilstoši minētā panta noteikumiem. Ar to tiek iepriekš pieņemts, ka par pārpalikumu uzskatītā cukura apjoms ir vienāds ar cukura apjomu, kurš ir jāizņem.

170    Šāds pieņēmums ir kļūdains.

171    Regulas Nr. 60/2004 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka attiecīgā jaunā dalībvalsts bez Kopienas iejaukšanās [intervences] nodrošina tāda cukura vai izoglikozes daudzuma izņemšanu no tirgus, kas ir vienlīdzīgs ar Komisijas noteikto pārpalikumu. Tādējādi minētajai dalībvalstij nav jāizņem cukurs, kas 2004. gada 1. maijā ir uzskatīts par pārpalikumu, bet pat pēc šī datuma nopirktā vai saražotā cukura daudzums, kas ir līdzvērtīgs daudzumam, ko Komisija ir atzinusi par pārpalikumu.

172    Šādu interpretāciju apstiprina fakts, ka Komisija atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktam, tā redakcijā pirms grozījumiem, kas izriet no Regulas Nr. 651/2005 pieņemšanas, vēlākais līdz 2004. gada 31. oktobrim katrai jaunajai dalībvalstij nosaka paša cukura vai pārstrādes produktos esošā cukura, izoglikozes un fruktozes daudzumu, ko uzskata par tādu, kas pārsniedz parasto pārejošo krājumu 2004. gada 1. maijā un kas ir jāizņem no tirgus uz jauno dalībvalstu rēķina. Atbilstoši šīs pašas normas 2. punktam vēlākais līdz 2005. gada 30. aprīlim attiecīgā jaunā dalībvalsts bez Kopienas iejaukšanās nodrošina tāda cukura vai izoglikozes daudzuma izņemšanu no tirgus, kas ir vienlīdzīgs ar 1. punktā minēto pārpalikuma daudzumu. No šīm abām normām, aplūkotām kopā, izriet, ka Komisijai, sākot no 2004. gada 1. maija, ir seši mēneši, lai noteiktu pārpalikumu, kas pastāvēja šajā datumā, un ka attiecīgajai dalībvalstij ir vēl seši mēneši, lai izņemtu daudzumu, kas ir vienāds ar minēto pārpalikumu.

173    Tādējādi ir pilnīgi iespējams, ka 2004. gada maijā attiecīgajā dalībvalstī ir pārpalikuma daudzumi, kas ir pārdoti pirms 2004. gada oktobra beigām un a fortiori pirms 2005. gada aprīļa beigām.

174    Protams, atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta pirmajai daļai šā panta 2. punkta piemērošanai jauno dalībvalstu kompetentajām iestādēm 2004. gada 1. maijā ir jābūt sistēmai, ar kuru galveno [lielāko] attiecīgo komersantu līmenī nosaka ražotos vai pārstrādātos pārpalikuma daudzumus pašam cukuram vai cukuram pārstrādes produktos, izoglikozei un fruktozei. Taču tas nenodrošina, ka minētajiem komersantiem palikušās pārpalikušās preces neiziet no šo pēdējo kontroles un netiek eksportētas ārpus šo pēdējo teritorijas un pat no attiecīgās dalībvalsts teritorijas. Turklāt minētā norma attiecas tikai uz galvenajiem komersantiem, atstājot ārpus šādi izveidotās identifikācijas sistēmas pārpalikušā cukura daudzumus, kas ir mazāk svarīgajiem komersantiem. Izolēti šie pēdējie daudzumi noteikti būtu mazāk nozīmīgi, salīdzinot ar konstatēto pārpalikumu kopumu, bet apvienoti tie varētu veidot vērā ņemamu, pat būtisku minētā pārpalikuma daļu.

175    Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 6. panta 3. punkta otrajai, trešajai un ceturtajai daļai jaunā dalībvalsts izmanto šo sistēmu, lai piespiestu attiecīgos komersantus uz sava rēķina izņemt no tirgus to noteiktajam individuālajam pārpalikuma daudzumam līdzvērtīgu cukura vai izoglikozes daudzumu, un attiecīgie komersanti sniedz jaunajai dalībvalstij apliecinājumu par to. Ja šāds apliecinājums nav sniegts, attiecīgā jaunā dalībvalsts valsts budžetā iekasē no tiem summu, kas aprēķināta atkarībā no daudzuma, kas ir bijis jāizņem. Tomēr šis pienākums attiecas tikai uz lielākajiem komersantiem.

176    Visbeidzot, Regulas Nr. 60/2004 7. panta 1. punktā, atbilstoši kuram jaunās dalībvalstis Komisijai sniedz apliecinājumu par to, ka 6. panta 1. punktā minētais pārpalikuma daudzums ir izņemts no tirgus saskaņā ar 6. panta 2. punktu, un norādot veidu, kādā tas darīts, nav atsauces uz daudzumiem, ko atbilstoši 3. punktam ir izņēmuši lielākie komersanti, bet uz daudzumu, kas neizbēgami ietver šos pēdējos, taču var būt lielāks, proti, daudzumu, kas ir vienāds ar attiecīgajai dalībvalstij konstatēto pārpalikumu.

177    No tā izriet, ka izņemšanas pienākums, kas gulstas uz jaunajām dalībvalstīm, kurās Komisija ir konstatējusi pārpalikumu esamību, neattiecas uz 2004. gada 1. maijā uzkrāto cukura pārpalikumu, bet tikai uz tam līdzvērtīgo daudzumu.

178    Tātad, pat ja Igaunijas Republikā vai citā jaunajā dalībvalstī konstatētā pārpalikuma viena daļa ir uzkrāta kā virsnormas mājsaimniecību rezerves un, kā to apgalvoja Igaunijas Republika, ja šo rezervju izņemšana nebija iespējama saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 2. punkta noteikumiem, attiecīgā dalībvalsts varēja izpildīt savu izņemšanas pienākumu, iegādājoties cukura daudzumu, kas ir vienāds ar tās mājsaimniecību rezervju daudzumu, lai to izņemtu atbilstoši minētajiem noteikumiem un pēc tam par to iesniegtu Komisijai apliecinājumu. Šo daudzumu attiecīgajā gadījumā varēja iepirkt par Kopienas tirgus cenu no attiecīgajā dalībvalstī reģistrētiem komersantiem vai citiem Kopienas komersantiem. To darot, attiecīgā dalībvalsts radītu Kopienas pieprasījuma pieaugumu, kas būtu vienāds ar mākslīgo samazinājumu, ko izraisīja tās mājsaimniecību rezerves, un kompensētu to esamības negatīvo ietekmi uz cukura TKO stabilitāti.

179    Ja attiecīgā dalībvalsts neizpilda savu pienākumu izņemt Komisijas konstatēto pārpalikumu, tad atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 7. panta 2. punktam tai ir jāiemaksā Kopienas budžetā precīza summa, kas ir aprēķināta atkarībā no neizņemtā daudzuma.

180    Ar šo normu, kā to apgalvo Komisija, tiek īstenota sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt, lai nepieciešamās papildu izmaksas, lai pārvarētu iespējamos traucējumus cukura tirgū, ko rada neizņemto pārpalikumu esamība, netiktu segtas no Kopienas vai tās ražotāju budžeta, bet no attiecīgās dalībvalsts budžeta, ievērojot Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktu, saskaņā ar kuru pārpalikumu izņemšana ir jāveic uz minēto valstu rēķina. No šīs normas loģiski izriet, ka arī izdevumi, kas saistīti ar attiecīgo pārpalikumu neizņemšanu, ir jāsedz dalībvalstīm, kurām tie bija jāizņem.

181    Visbeidzot ir jānoraida Igaunijas Republikas arguments, ka mājsaimniecību rezerves jau bija izņemtas no tirgus, ciktāl tās tika pārdotas patērētājiem. Ar Regulu Nr. 60/2004 noteiktie izņemšanas nosacījumi, kā to uzsver pati Igaunijas Republika, ir tikai tie, kuri ir paredzēti tās 6. panta 2. punktā, un vienkārša pārdošana attiecīgās dalībvalsts iekšienē nav starp šiem nosacījumiem.

3.     Attiecībā uz jēdziena “krājums” izpratni iepriekšējo pievienošanos laikā

a)     Ievada apsvērumi

182    Akta, kas attiecas uz Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem (OV 1985, L 302, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “1985. gada pievienošanās akts”) 86. un 254. pantā attiecībā uz šo divu valstu (turpmāk tekstā – “1986. gada jaunās dalībvalstis”) pievienošanos Eiropas Kopienai (turpmāk tekstā – “1986. gada pievienošanās”) bija paredzēts, ka visi produktu krājumi, kas 1986. gada 1. martā bija brīvā apgrozībā Spānijas un Portugāles teritorijā un pārsniedz daudzumu, ko var uzskatīt par parasto pārejošo krājumu, attiecīgajām valstīm ir jāizņem, turklāt uz sava rēķina. 1994. gada pievienošanās akta 142. panta 2. punktam un Padomes 1990. gada 4. decembra Regulas (EEK) Nr. 3577/90 par pārejas pasākumiem un pielāgojumiem, kas vajadzīgi lauksaimniecības nozarē Vācijas apvienošanas dēļ (OV L 353, 23. lpp.), 7. pantam ir mutatis mutandis vienāds saturs attiecībā uz krājumiem, kas atrodas attiecīgi 1995. gada jauno dalībvalstu teritorijā to pievienošanās Eiropas Savienībai laikā 1995. gadā un bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā Vācijas apvienošanās laikā. Šīs četras normas un Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punkts ir līdzīgi.

183    Tomēr starp normām, kurās noteikts pārpalikumu izņemšanas pienākuma konkrētais saturs, no vienas puses, 1986. un 1995. gada pievienošanos ietvaros, kā arī Vācijas apvienošanās laikā un, no otras puses, jauno dalībvalstu pievienošanās laikā 2004. gadā, ir būtiskas atšķirības.

184    Padomes 1985. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3770/85 par Spānijas teritorijā esošiem lauksaimniecības produktu krājumiem (OV L 362, 18. lpp.) 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka par produktu krājumiem ir uzskatāms viss produktu daudzums, kas pieder Spānijas Karalistei vai jebkurai fiziskai vai juridiskai personai vai kuru tās glabā, izņemot minimālo daudzumu. Padomes 1985. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3771/85 par Portugāles teritorijā esošiem lauksaimniecības produktu krājumiem (OV L 362, 21. lpp.) 3. panta 2. punkts attiecībā uz Portugāles Republiku ir mutatis mutandis vienāds ar Regulas Nr. 3770/85 3. panta 2. punktu. Tāpat ar šīm abām normām 1986. gada pievienošanās laikā jēdzienā “krājums” ir ieviests de minimis noteikums, koncentrējoties uz rezervē paturētā daudzuma nozīmību, nevis tā turētāja statusu.

185    Nevienā no normām par 1995. gada pievienošanos vai par Vācijas apvienošanos attiecībā uz cukuru nav noteikts identisks de minimis noteikums. Taču šāds noteikums izriet no Komisijas 1994. gada 21. decembra Regulas (EK) Nr. 3300/94, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē pēc Austrijas, Somijas un Zviedrijas pievienošanās (OV L 341, 39. lpp.), 6. panta un Komisijas 1990. gada 27. septembra Regulas (EEK) Nr. 2761/90 par bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā esošiem lauksaimniecības produktu krājumiem (OV L 267, 1. lpp.) 2. panta pirmās daļas, kā tas tiks apskatīts turpmāk.

186    Savukārt Regulā Nr. 60/2004 nav ietverts de minimis noteikums, kas ļautu nepārprotami izslēgt minimālos daudzumus.

187    Otra būtiska atšķirība starp ieviestajām cukura pārpalikumu izņemšanas sistēmām, pirmkārt, 1986. un 1995. gada pievienošanos un Vācijas apvienošanās laikā un, otrkārt, 2004. gada pievienošanās laikā ir pārpalikumu noteikšanas metode.

188    Attiecībā uz 1986. gada pievienošanos atbilstoši Regulas Nr. 3770/85 un Regulas Nr. 3771/85 5. panta 1. punktam, izņemot atsevišķas normas, kuras skar noteiktus produktus, par parasto pārejošo krājumu tiek uzskatīti atbilstošā tirgus darbības vajadzībām nepieciešamie krājumi laika posmā, kas vēl jānosaka, šīs vajadzības novērtējot atkarībā no patēriņa, pārstrādes un tradicionālā eksporta, ņemot vērā katras tirgu kopīgās organizācijas kritērijus un mērķus.

189    Atbilstoši Regulas Nr. 3770/85 un Regulas Nr. 3771/85 8. panta 1. punktam un 2. punkta a) apakšpunktam minēto regulu piemērošanas noteikumi it īpaši ietver 1985. gada pievienošanās akta 86. un 254. pantā norādīto krājumu noteikšanu produktiem, kuru daudzumi pārsniedz parasto pārejošo krājumu. Tādēļ Komisijas 1986. gada 28. februāra Regulas (EEK) Nr. 579/86, ar kuru noteikti nosacījumi attiecībā uz 1986. gada 1. martā Spānijā un Portugālē esošiem produktu krājumiem cukura nozarē (OV L 57, 21. lpp.), 2. pantā, ar kuru cukura nozarei ir piemērota Regula Nr. 3770/85 un Regula Nr. 3771/85, nav noteikti Komisijas Spānijas Karalistei un Portugāles Republikai noteiktie pārpalikumi, bet gan šo valstu parastais pārejošais krājums to pievienošanās Kopienai datumā. Tām tad arī atbilstoši Regulas Nr. 579/86 3. un 4. pantam, aplūkojot tos kopsakarā, ir jāaprēķina viņu pārpalikumi. Lai to darītu, tām jāveic 1986. gada pievienošanās datumā to teritorijā brīvā apritē esošo krājumu uzskaite, pamatojoties uz vismaz 3 tonnu cukura vai izoglikozes daudzumu glabātāju deklarācijām, kas kompetentajām iestādēm ir jāiesniedz pirms 1986. gada 13. marta. Turklāt attiecīgajām dalībvalstīm līdz 1987. gada 1. janvārim ir jānodrošina daudzuma, kas ir vienāds ar starpību starp uzskaitīto daudzumu un Komisijas noteikto parasto pārejošo krājumu, eksports no Kopienas.

190    Tātad, tā kā uzskaite ir veikta tikai par daudzumiem, kuri pārsniedz 3 tonnas, izņemšanas pienākums praktiski attiecas tikai uz daudzumu, kas ir vienāds ar starpību starp attiecīgajā dalībvalstī esošo individuālo rezervju, kas pārsniedz 3 tonnas, kopumu un Komisijas noteikto parasto pārejošo krājumu, kā tas paredzēts arī Regulas Nr. 3770/85 un Regulas Nr. 3771/85 3. panta 2. punktā noteiktajā de minimis noteikumā.

191    Būtībā sistēma, kas izveidota ar atbilstošām normām attiecībā uz 1995. gada pievienošanos, ir vienāda ar Regulā Nr. 579/86 noteikto. Tā attiecībā uz 1995. gada pievienošanos Regulas Nr. 3300/94 5., 6. un 7. pants attiecīgi ir mutatis mutandis vienāds ar Regulas Nr. 579/86 2., 3. un 4. pantu. Ar Regulas Nr. 3300/94 6. un 7. pantu praksē ir radīts de minimis noteikums, kas ir vienāds ar to, kurš ir ieviests ar Regulas Nr. 579/86 3. un 4. pantu.

192    Sistēma, kura ieviesta ar atbilstošām normām attiecībā uz Vācijas apvienošanos, ir vairākos aspektos līdzīga tai, kas noteikta Regulā Nr. 579/86. Taču pastāv divas būtiskas atšķirības.

193    Tā, pirmkārt, atbilstoši Regulas Nr. 2761/90 2. pantam Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāveic uzskaite un inventarizācija, lai noteiktu konkrētu produktu, tostarp cukura, privātos krājumus, kas ir bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā apvienošanās dienā, izņemot minimālos daudzumus. Bet šīs pašas normas otrajā daļā ir paredzēts, ka, lai piemērotu pirmo daļu, Vācijas Federatīvā Republika var lietot arī statistikas metodes. Šī iespēja iepriekšējo pievienošanos laikā nebija piedāvāta ne 1986. gada, ne 1995. gada jaunajām dalībvalstīm.

194    Otrkārt, ar Regulu Nr. 2761/90 Vācijas Federatīvajai Republikai netika uzlikts pienākums izņemt ar statistikas palīdzību uzskaitītos vai aprēķinātos un parasto pārejošo krājumu pārsniedzošos daudzumus, lai gan šāds pienākums ir noteikts Regulas Nr. 3577/90 7. pantā.

195    Katrā ziņā visām aprakstītajām sistēmām, salīdzinot ar sistēmu, kas radīta ar Regulu Nr. 60/2004, ir viena būtiska atšķirība. Regulā Nr. 60/2004 nav paredzēts, ka Komisijai būtu jānosaka katras jaunās dalībvalsts parastie pārejošie krājumi, lai pēc tam tai uzticētu veikt tās teritorijā esošo daudzumu, kuri pārsniedz 3 tonnas, uzskaiti un, salīdzinot šādi iegūto skaitli ar skaitli, kas atbilst Komisijas noteiktajam parastajam pārejošajam krājumam, aprēķināt savu pārpalikumu (sistēma, kas attiecas uz 1986. un 1995. gada pievienošanos). Tāpat attiecīgajai jaunajai dalībvalstij nav jāveic minimālo daudzumu pārsniedzošo krājumu uzskaite (Vācijas apvienošanās sistēma). Gluži pretēji, atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktam Komisija tieši un vienpusēji nosaka katras jaunās dalībvalsts pārpalikumu.

196    Turklāt no šīs pašas normas izriet, ka Komisija pārpalikumu aprēķināšanu neveic, pamatojoties uz krājumu lielāko turētāju iespējamu uzskaiti katrā dalībvalstī, bet, ņemot vērā gadā pirms pievienošanās notikušo attīstību, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, saistībā ar ievestajiem un izvestajiem paša cukura vai tādu tā pārstrādes produktu kā izoglikozes un fruktozes daudzumiem, cukura un izoglikozes ražošanu, patēriņu un krājumiem un, visbeidzot, apstākļiem, kādos krājumi radušies.

197    Tas nozīmē, ka Komisija aprēķina katras jaunās dalībvalsts pārpalikumu, lietojot pieejamo makroekonomisko statistiku, nevis tieši kontrolējot reālos krājumus mikroekonomikas līmenī. Šī iemesla dēļ Regulas Nr. 60/2004 devītajā apsvērumā ir norādīts, ka, lai noteiktu krājumus un to, kā tiek izņemti noteiktie liekie krājumi, jaunās dalībvalstis sniedz Komisijai attiecīgo produktu pēdējo tirdzniecības, ražošanas un patēriņa statistiku, bet ne uzskaiti, uz kuras pamata tiks veikta aprēķināšana.

198    Tomēr šajā sistēmā ir iestrādāta zināma elastība, jo makroekonomiskās analīzes rezultāti saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu var tikt modulēti atkarībā no apstākļiem, kādos krājumi ir radušies.

199    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānorāda un pēc tam jāpārbauda lietas dalībnieku argumenti.

b)     Lietas dalībnieku argumenti

200    Igaunijas Republika apgalvo, ka mājsaimniecību rezervju izslēgšana no jēdziena “krājums” atbilstot Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktam, it īpaši, tā kā šī norma esot gandrīz vienāda ar tām, kuras pieņemtas 1986. un 1995. gada pievienošanos laikā un atbilstoši kurām 1986. un 1995. gada jaunajām dalībvalstīm bija uzlikts pienākums izņemt to pārpalikumus, kas esot bijis līdzvērtīgs pienākumam, kurš bija noteikts jaunajām dalībvalstīm. Ar šīm pēdējām normām no jēdziena “izņemamie krājumi” esot acīmredzami izslēgtas mājsaimniecību rezerves. Lai noteiktu 1986. un 1995. gada jauno dalībvalstu pārpalikumus, vērā esot ņemti tikai krājumi, kuri pārsniedz 3 tonnas.

201    Tas pierādot, ka Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktā minētais jēdziens “privātie krājumi” neattiecoties uz mājsaimniecībām, bet uz komersantiem, jo Igaunijas mājsaimniecību rezerves esot vidēji 72 kg uz mājsaimniecību.

202    Konkrētāk, 1995. un 2004. gada pievienošanās nevarot uzskatīt par atšķirīgām attiecībā uz mājsaimniecību rezervēm tādēļ, ka pēdējās laikā riski jauno dalībvalstu tirgu lieluma dēļ esot bijuši nozīmīgāki. Tas tā būtu tikai gadījumā, ja jauno dalībvalstu mājsaimniecību rezerves radītu būtiskus riskus tirgus darbībai. Taču 43 000 tonnas mājsaimniecību rezervju Igaunijā esot nenozīmīgas, salīdzinot ar 13 420 682 tonnām A un B kvotu Eiropas Savienībā.

203    Visbeidzot, ja Komisija vēlējās rīkoties citādāk, tai to būtu vajadzējis skaidri norādīt, it īpaši tad, kad tā pauda vēlmi risināt jautājumu par lauksaimniecības krājumiem, ņemot vērā iepriekšējo pievienošanos laikā gūto pieredzi, kā tas esot redzams no Komisijas 2002. gada 30. janvāra dokumenta attiecībā uz krājumiem (turpmāk tekstā – “SIP”) un kā to apstiprinot Igaunijas Republikas vēstniekam adresētā 2003. gada 20. augusta vēstule.

204    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

c)     Pirmās instances tiesas vērtējums

205    Ar Igaunijas Republikas apgalvojumu būtībā tiek apgalvots, ka, ciktāl ar 1986. un 1995. gada pievienošanos, kā arī Vācijas apvienošanās laikā pieņemtajām normām ir izveidota pārpalikumu izņemšanas sistēma, no kuras praktiski bija izslēgti minimālie daudzumi, šo pienākumu sakarā minētais jēdziens “krājums”, kas būtībā ir vienāds ar Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktā minēto, nevarot ietvert tādus minimālos daudzumus kā tie, kurus veido mājsaimniecību rezerves.

206    Šim apgalvojumam nevar piekrist.

207    Pievienošanās akta protokolos un pielikumos ir ietvertas primāro tiesību normas, kuras, ja vien Pievienošanās aktā nav noteikts citādi, var apturēt, grozīt vai atcelt, vienīgi izmantojot pamatlīgumos paredzētās pārskatīšanas procedūras (Tiesas 2003. gada 11. septembra spriedums lietā C‑445/00 Austrija/Padome, Recueil, I‑8549. lpp., 62. punkts).

208    Principā primāro tiesību normas piemērojamība nav interpretējama, ņemot vērā atvasināto tiesību normas, ko iestādes, iespējams, ir pieņēmušas to piemērošanas nolūkā. Tieši atvasinātās tiesības ir tās, kuras ir jāinterpretē, ja šāda interpretācija ir vajadzīga un ciktāl iespējams, to atbilstības primārajām tiesībām kontekstā (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 25. novembra spriedumu apvienotajās lietās 201/85 un 202/85 Klensch u.c., Recueil, 3477. lpp., 21. punkts).

209    Šajā sakarā ir jāuzsver, ka ne iepriekš 182. punktā minētajās normās, kurās ir paredzēts pienākums izņemt pārpalikumus 1986. un 1995. gada pievienošanos, kā arī Vācijas apvienošanās laikā, ne Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktā jēdziens “krājums” nav attiecināts tikai uz noteikta apjoma daudzumiem.

210    Turklāt, ja Kopienu tiesību norma var būt par pamatu vairākām interpretācijām, priekšroka ir jādod tai, ar kuru tiek saglabāta tās lietderīgā iedarbība (Tiesas 2000. gada 24. februāra spriedums lietā C‑434/97 Komisija/Francija, Recueil, I‑1129. lpp., 21. punkts). Tātad, ja būtu pastāvējušas šaubas par minimālo daudzumu apjomu, uz ko attiecas jēdziens “krājums”, kas minēts šajos pienākumos, būtu jālemj par labu interpretācijai, kura varētu nodrošināt to lietderīgo iedarbību.

211    Kā tas tika izskaidrots iepriekš 119. punktā, attiecīgo pienākumu mērķis it īpaši attiecībā uz cukuru ir izvairīties no visiem traucējumiem cukura TKO paredzēto mehānismu labai darbībai un sevišķi tiem, kuriem ir ietekme uz cenu veidošanos un kurus izraisa virsnormas cukura daudzumu uzkrāšanās jaunajās dalībvalstīs pirms to pievienošanās. Tātad minētajiem pienākumiem būtu liegta to lietderīgā iedarbība, ja no jēdziena “krājums” uzreiz būtu izslēgti minimālie daudzumi, jo, ja uzkrāto minimālo daudzumu būtu tik daudz, ka, ņemti kopā, tie būtu nozīmīga attiecīgā tirgus daļa, varētu rasties tirgus traucējums.

212    Tas nav pretrunā tam, ka Komisija pasākumu ietvaros, ko tā pieņem, lai īstenotu izņemšanas sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt iepriekš 182. un 209. punktā minēto pienākumu lietderīgo iedarbību, administrēšanas vienkāršošanas vai samērīguma dēļ nolemj attiecināt no minētās sistēmas izrietošos pienākumus tikai uz īpaši būtiskiem uzkrātiem daudzumiem, ja tā uzskata, ka, to darot, tā neapdraud vispārobligāto mērķi izvairīties no ikviena tirgus traucējuma. Komisijas lēmums šajā sakarā var būt tikai atkarīgs no riskiem, ko, pēc tās domām, tirgus stabilitātei rada katra pievienošanās.

213    Tikai no šī aspekta ir jāņem vērā nozīmīgās atšķirības, kas pastāv starp normām, ar kurām ir noteikts pārpalikumu izņemšanas pienākuma konkrētais saturs, pirmkārt, 1986. un 1995. gada pievienošanās, kā arī Vācijas apvienošanās ietvaros un, otrkārt, 2004. gada pievienošanās ietvaros.

214    Attiecībā uz Igaunijas Republikas argumentu par to, ka Komisijai esot bijis jāpaskaidro, kāda iemesla dēļ tā attiecībā uz turpmāku pievienošanos ir izvēlējusies rīkoties citādi, runa patiesībā ir par iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un tas tātad tiks aplūkots trešā pamata ietvaros.

215    Līdz ar to pirmās daļas trešā apakšgrupa ir jānoraida.

4.     Par EKL 32. panta interpretāciju

a)     Lietas dalībnieku argumenti

216    Igaunijas Republika norāda, ka ar EKL 32. panta 1. punktu mājsaimniecības no kopējās lauksaimniecības politikas ir izslēgtas. Tādējādi mājsaimniecību rezerves nevarot regulēt ar normām attiecībā uz minēto politiku, tostarp ar Regulu Nr. 60/2004. Turklāt mājsaimniecības neesot varējušas ļaunprātīgi izmantot cukura TKO mehānismus, vēlreiz pārdodot minētās rezerves par augstāku cenu vai tās eksportējot, pretī saņemot Kopienas kompensāciju. Iemesls, kāpēc intervences aģentūras tūlīt pēc pievienošanās iepirka 1 000 000 tonnas cukura, neesot bijušas 43 000 tonnas mājsaimniecību rezerves Igaunijā, bet eksporta kompensāciju līmenis, kas esot bijis zemāks nekā paredzēts, un galvenokārt saražotā cukura pieaugums no hektāra, kas 2004./2005. tirdzniecības gadā 8,17 tonnu ražīguma no hektāra vietā esot sasniedzis 9,10 tonnas no hektāra, kā to arī apstiprinot tas, ka Komisija 2005./2006. tirdzniecības gadā aptuveni 1 900 000 tonnas esot ierindojusi zemākā kategorijā.

217    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

218    Protams, ir taisnība, kā to norādīja Igaunijas Republika, ka EKL 32. panta 1. punktā ir noteikts: “kopējais tirgus aptver lauksaimniecību un tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem”. Tomēr tā paša panta 4. punktā ir noteikts, ka: “lauksaimniecības produktu kopējā tirgus darbībai un attīstībai jānorit reizē ar kopējas lauksaimniecības politikas izveidi”.

219    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Kopienas kompetences apjoms lauksaimniecības jomā ir jāinterpretē, ņemot vērā EKL 33. pantu, kurā ir noteikti kopējas lauksaimniecības politikas mērķi, un EKL 34. pantu, kas nosaka, ka, lai sasniegtu mērķus, kas izvirzīti EKL 33. pantā, izveido lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju un ka šī organizācija var ietvert visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu minētos mērķus (šajā sakarā skat. Tiesas 1979. gada 21. februāra spriedumu lietā 138/78 Stölting, Recueil, 713. lpp., un 1988. gada 23. februāra spriedumu lietā 68/86 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, 855. lpp., 9. punkts).

220    EKL 33. pantā izvirzītie lauksaimniecības politikas mērķi ir vērsti uz to, lai panāktu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, it īpaši palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu individuālos ienākumus un stabilizējot tirgus.

221    No tā izriet, ka lauksaimniecības politikas mērķi ir jāsaprot tā, lai ļautu Kopienas iestādēm tikt galā ar saviem uzdevumiem, ņemot vērā nepieciešamos mehānismus, novērstu tirgus traucējumus un nozarē strādājošajiem nodrošinātu atbilstošus individuālos ienākumus.

222    Saskaņā ar EKL 34. panta 2. punktu lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija kādā no šī paša panta 1. punktā paredzētajām formām var ietvert visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu EKL 33. pantā izvirzītos mērķus, it īpaši cenu regulēšanu, atbalstu dažādu produktu ražošanai un tirdzniecībai, uzglabāšanas un pārvadāšanas noteikumus un kopīgus paņēmienus importa un eksporta stabilizācijai.

223    Kā tas izriet no iepriekš secinātā, jaunajās dalībvalstīs pirms to pievienošanās Eiropas Savienībai rezervēs uzglabāto cukura virsnormas daudzumu, tostarp mājsaimniecību rezervju, kontrole ir vispārobligāts nosacījums, lai izvairītos no iespējamiem traucējumiem cukura TKO īpaši pēc prognozētās pieprasījuma mākslīgās pazemināšanās, ko izraisīja minēto rezervju aizstāšana ar daudzumiem, kas tika pirkti tirgū, kaitējot Kopienas ražotāju ienākumiem un Kopienas budžetam.

224    No tā izriet, ka mājsaimniecību rezervju ņemšana vērā, lai aprēķinātu visus jaunajās dalībvalstīs esošos pārpalikumus, kas ir nepieciešama, lai izvairītos no iepriekš minēto problēmu rašanās, atbilst kopīgās lauksaimniecības politikas ietvaros nosakāmajiem pasākumiem. Līdz ar to Igaunijas Republikas apgalvojums ir jānoraida.

5.     Par jēdziena “lieko krājumu turētāji” Tiesas veikto interpretāciju

a)     Lietas dalībnieku argumenti

225    Pēc Igaunijas Republikas domām, Tiesa jēdzienu “lieko krājumu turētāji” esot attiecinājusi tikai uz komersantiem (iepriekš 118. punktā minētais spriedums lietā Weidacher, 42. punkts). Šī interpretācija esot veikta šai lietai identiskā normatīvajā kontekstā. Tiesa esot norādījusi uz Komisijas 1994. gada 19. decembra Regulas (EK) Nr. 3108/94 par pārejas posma pasākumiem, kas jānosaka attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību Austrijas, Somijas un Zviedrijas pievienošanās dēļ (OV L 328, 42. lpp.), 4. panta 2. punktu, kura saturs attiecībā uz jēdzienu “liekie krājumi” būtībā esot vienāds ar Regulā Nr. 60/2004 ietverto.

226    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

227    Protams, kā to norādīja Igaunijas Republika, Tiesa savā iepriekš 118. punktā minētajā spriedumā lietā Weidacher sniedza jēdziena “lieko krājumu turētāji” Regulas Nr. 3108/94 izpratnē definīciju, tajā ietverot tikai komersantus. Tā secināja, ka šis jēdziens minētās regulas 4. panta izpratnē attiecās uz ikvienu personu, kura spēj tirgot uzkrātos produktus un no tā gūt peļņu (sprieduma 45. punkts).

228    Tomēr Igaunijas Republika minēto spriedumu interpretē kļūdaini, pat ja 1994. gada pievienošanās akta 145. panta 2. punkts, kurā paredzēts, ka 1995. gada jaunajām dalībvalstīm ir jāizņem pārpalikumi uz sava rēķina, un Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punkts ir ļoti līdzīgi un Regula Nr. 60/2004 attiecas uz Pievienošanās akta īstenošanu.

229    Šajā sakarā ir jāuzsver, ka iepriekš 118. punktā minētajā spriedumā lietā Weidacher Tiesa nav definējusi ne 1994. gada pievienošanās akta 145. panta 2. punktā, ne pat tā īstenošanas normā minēto jēdzienu “lieko krājumu turētāji”. Ar Regulas Nr. 3108/94 4. pantu nav uzlikts pienākums izņemt jebkādu daudzumu lauksaimniecības produktu, bet ir noteikta tikai aplikšana ar nodokli par konstatētajiem pārpalikumu krājumiem. Šī iemesla dēļ Tiesa tikai norādīja, ka ar minēto normu ir ļauts samazināt 1995. gada jauno dalībvalstu pienākumu izņemt šādus krājumus uz to rēķina, nenosakot, ka tā varētu būt ieviesoša norma.

230    Šajā sakarā ir jānorāda, ka tas, ka lieko krājumu turētāji tiek aplikti ar nodokli par šo krājumu turēšanu tikai tad, ja viņi ir komersanti, nebūt nenozīmē, ka ar jēdzienu “izņemamie liekie krājumi” varētu domāt tikai krājumus, kas pieder komersantiem.

231    Turklāt ir būtiska atšķirība starp nodokļa noteikšanu par īpašumā esošiem liekiem krājumiem, kas praktiski var attiekties tikai uz personām, kuru īpašumā ir minimālie krājumi, un dalībvalstī esošo lieko daudzumu ņemšanu vērā, kas var ietvert minimālus daudzumus, ja tas kā šajā gadījumā tiek darīts, pamatojoties uz konkrētu makroekonomisko mainīgo novērošanu.

232    Tādējādi tas, ka Tiesa ir precizējusi, ka saskaņā ar Regulu Nr. 3108/94 ar nodokli apliekamie krājumu turētāji ir komersanti, nebūt nenozīmē, ka daudzumi, kas nav šo komersantu īpašumā, nevarētu tikt pieskaitīti pie pārpalikumiem apstrīdētās regulas pieņemšanas ietvaros.

233    Otrkārt, ir jānorāda, ka iepriekš 118. punktā minētajā spriedumā lietā Weidacher Tiesa nav tiekusies atbildēt uz jautājumu, vai Regulas Nr. 3108/94 4. pantā minētais jēdziens “lieko krājumu turētāji” ietver tikai komersantus, kuru turējumā ir produkta virsnormas daudzumi, vai arī mājsaimniecības, kuras izveidojušas virsnormas rezerves. Tiesa ir vēlējusies noteikt vienīgi, vai, kā to lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, apgalvoja Austrijas valdība, Regulas Nr. 3108/94 4. panta izpratnē par turētāju var uzskatīt tikai personu, kurai ir tiesības rīkoties ar precēm, vai, kā to apgalvoja Komisija, minētās normas izpratnē ar terminu “turētāji” ir apzīmēta persona, kura reāli kontrolē krājumus vai kuras turējumā tie ir reāli un materiāli, kas ietvertu tos, kuriem ir ķīlas vai pārvadāšanas tiesības, bet kuriem ne vienmēr ir tiesības ar tiem brīvi rīkoties (sprieduma 40., 41. un 43. punkts). Tikai šajā kontekstā Tiesa nosprieda, ka jēdziens “turētāji” Regulas Nr. 3108/94 4. panta izpratnē attiecas uz personām, kurām 1995. gada 1. janvārī bija tiesības tirgot uzkrāto produktu, lai gūtu peļņu, ko attiecīgā aplikšana ar nodokli tieši centās mazināt (sprieduma 42. punkts). Tātad uz šī secinājuma pamata nevar veikt paplašinātu interpretāciju.

234    Treškārt, ir jānorāda, ka no jēdziena “lieko krājumu turētāji” definīcijas, ko Tiesa ir sniegusi iepriekš 118. punktā minētajā spriedumā lietā Weidacher, ir izslēgtas ne tikai personas, kas nav komersanti, bet arī komersanti, kuri no uzkrāto produktu pārdošanas nevarēja gūt virsnormas peļņu. Tiesa nolēma, ka jēdziens “turētāji” Regulas Nr. 3108/94 4. panta izpratnē ir jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz personām, kurām 1995. gada 1. janvārī bija tiesības tirgot uzkrātos produktus, lai gūtu peļņu, ko tieši tiecās mazināt pamata lietā aplūkotā aplikšana ar nodokli (sprieduma 42. punkts), proti, peļņu, kas saistīta ar ekonomiskām priekšrocībām, kuras varēja iegūt komersanti, kas bija veidojuši liekus krājumus par zemu cenu (sprieduma 22. punkts). Vienlaikus ar 1994. gada pievienošanās akta 145. panta 2. punktu tika uzlikts 1995. gada jaunajām dalībvalstīm pienākums izņemt to teritorijā esošos pārpalikumus un ne tikai tos, no kuriem to turētāji guva virsnormas peļņu. Tādēļ, piemēram, Regulas Nr. 3300/94 5.–7. pantā, skatot tos kopā, Austrijas Republikai bija uzlikts pienākums izņemt cukura daudzumus, kas aprēķināti, saskaitot krājumus virs 3 tonnām, kuri pārsniedz references daudzumu 294 177 tonnas, lai gan pēc Komisijas teiktā cukura cena pirms 1995. gada bija augstāka par Kopienas cenu.

235    Ceturtkārt, Tiesas sniegto interpretāciju 118. punktā minētajā spriedumā lietā Weidacher nevar pārbaudīt, neraugoties uz apstākli, ka tā tika veikta no šī gadījuma ļoti atšķirīgā normatīvā kontekstā. Ar Regulas Nr. 3300/94 5.–7. panta normām, skatot tās kopā, pienākums izņemt liekos krājumus praktiski tika attiecināts tikai uz daudzumiem, kuri aprēķināti, saskaitot individuālos krājumus virs 3 tonnām, un kuri pārsniedz katrai 1995. gada jaunajai dalībvalstij Komisijas noteiktos parastos pārejošos krājumus. Tāpat nav pamata uzskatīt, ka jēdziens “turētāji” Regulas Nr. 3108/94 4. panta izpratnē, kā to interpretēja Tiesa, attiektos uz citām personām, nevis komersantiem, kaut arī Komisija pēc tam praksē pārpalikumu izņemšanas pienākumu attiecināja tikai uz daudzumiem virs 3 tonnām.

236    Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka iepriekš 118. pantā minētajā spriedumā lietā Weidacher attiecīgā Tiesas sniegtā definīcija nenozīmē, ka, aprēķinot jauno dalībvalstu pārpalikumus Regulas Nr. 60/2004 izpratnē, būtu jāizslēdz mājsaimniecību rezerves. Tātad prasītājas apgalvojums un attiecīgi otrās daļas pirmā apakšgrupa ir jānoraida.

C –  Par otro apakšgrupu

237    Igaunijas Republika apgalvo, ka ar apstrīdēto regulu, tai noteiktajā pārpalikumā iekļaujot mājsaimniecību rezerves, esot pārkāpts Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts, saskaņā ar kuru Komisijai, nosakot pārpalikumus, ir jāņem vērā īpašie apstākļi, kādos krājumi ir radušies, ko Komisija apstrīd.

238    Šajā sakarā Igaunijas Republika norāda, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā trīs īpaši apstākļi attiecībā uz tās situāciju, proti, cukura īpašā loma Igaunijas ekonomikā un kultūrā, metodes maiņa pārpalikumu noteikšanas līmenī un Komisijas ieguldījums saistībā ar pārpalikumu rašanos.

239    Visbeidzot Latvijas Republika apgalvo, ka Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā jauno dalībvalstu ekonomikas attīstību.

240    Atsevišķi ir jāpārbauda, pirmkārt, Igaunijas Republikas argumenti par to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā katru no šiem trīs apstākļiem, un, otrkārt, Latvijas Republikas izvirzītais arguments. Vispirms ir jānosaka Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamība.

1.     Ievada apsvērumi par Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamību

241    Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punktu, lai noteiktu jauno dalībvalstu pārpalikumus, Komisija ņem vērā gadā pirms pievienošanās notikušo attīstību, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, saistībā ar cukura kā tāda vai tādu tā pārstrādes produktu kā izoglikozes un fruktozes ievestajiem un izvestajiem daudzumiem, cukura un izoglikozes ražošanu, patēriņu un krājumiem un visbeidzot apstākļiem, kādos krājumi radušies (skat. iepriekš 13. punktu).

242    Regulās, ar kurām noteikts cukura pārpalikumu izņemšanas normatīvais ietvars 1986. un 1995. gada pievienošanos laikā, proti, Regulā Nr. 579/86 un Regulā Nr. 3300/94, nav ietverta Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam līdzīga norma. Atbilstoši šīm divām regulām visi daudzumi, kas rodas, saskaitot krājumus virs 3 tonnām, pārsniedzot Komisijas aprēķinātos parastos pārejošos krājumus, automātiski tiek uzskatīti par pārpalikumiem.

243    Tātad ar Regulu Nr. 60/2004 ieviestajā sistēmā, salīdzinot ar iepriekšējo pievienošanos laikā izveidotajām sistēmām, ir paredzēta faktiska elastība, ciktāl tajā ir atļauts, ka noteiktas cukura rezerves atkarībā no minētās rezerves rašanās apstākļiem netiek pieskaitītas pārpalikumiem.

244    Tomēr ir jāuzsver, ka Regulā Nr. 60/2004 nav paskaidrots ne tas, kādi ir krājumu rašanās īpašie apstākļi, kuri Komisijai ir jāņem vērā, ne loma, kāda tiem piešķirama Komisijas vērtējumā.

245    Šādos apstākļos ir jāatgādina, kā tas tika minēts iepriekš 115. punktā, ka, interpretējot Kopienu tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tajā esošie vārdi, bet arī tās konteksts un noteikumu, kuru daļa tā ir, mērķis, kā arī Kopienu tiesību normu kopums. Līdz ar to jēdziens “apstākļi, kādos krājumi radušies”, ir jāinterpretē, ņemot vērā Regulas Nr. 60/2004 mērķi.

246    Šajā sakarā ir jāuzsver, ka ar Regulu Nr. 60/2004 ieviesto pasākumu mērķis ir izvairīties no traucējumiem Kopienas cukura tirgū, kaitējot Kopienas budžetam un ražotājiem (skat. iepriekš 163. punktu). Tātad ir jāsecina, ka apstākļu, kādos krājumi radušies, Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ņemšana vērā nevar radīt tirgus traucējumu risku.

247    Tādēļ ir jāsecina, ka Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir atļauts no pārpalikumu aprēķina izslēgt tikai noteiktus radušos krājumus, kuri saskaņā ar citiem minētās regulas 6. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem būtu jāuzskata par pārpalikumiem, bet kuri, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, nerada tirgus traucējuma risku. Tas pats attiecas arī, piemēram, uz krājumu veidošanos, paredzot ļoti nozīmīgu patēriņa pieaugumu, vai tādēļ, ka īpašu iemeslu dēļ krājumu līmenis laikā pirms pievienošanās bija pārāk zems.

248    Savukārt no Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta neizriet, ka attiecīgajiem apstākļiem būtu jābūt tādiem, kuri raksturotu tikai konkrētās dalībvalsts situāciju.

249    Šī apakšgrupa ir jāpārbauda, ņemot vērā šos apsvērumus.

2.     Par cukura patēriņa nozīmi Igaunijā

a)     Lietas dalībnieku argumenti

250    Igaunijas Republika norāda, ka attiecībā uz cukura patēriņu situācija Igaunijā atšķiroties no situācijām citās dalībvalstīs. Pirmkārt, igauņiem esot daudz zemāks vidējais ienākumu līmenis nekā veco dalībvalstu iedzīvotājiem un viņi, salīdzinot ar veco dalībvalstu iedzīvotājiem, procentuāli divreiz vairāk no tā tērējot pārtikai, dzērieniem un tabakai. Otrkārt, Igaunijā 96 % ievārījumu, 92 % kompotu un 54 % augļu sulu tiekot ražoti dzīvesvietā, cukura patēriņam uz vienu personu esot par 20 % augstākam nekā vecajās dalībvalstīs. Treškārt, Igaunija neražojot cukuru un pirms pievienošanās tā neesot par minētajiem produktiem iekasējusi muitas nodokli, Igaunijas cenai atbilstot vienai trešdaļai no Kopienas cenas. Visu šo faktoru, kā arī šīs valsts piedzīvoto piegāžu deficītu dēļ tūlīt pēc tās neatkarības atgūšanas no Padomju Savienības igauņi esot bijuši ļoti jutīgi attiecībā uz cukura cenām. Tātad, tā kā viņi esot bijuši pārliecināti, ka cukura cenas pēc Igaunijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai pieaugs, viņi esot iepirkuši cukura daudzumus līdz apmēram 30 kg uz iedzīvotāju un 72 kg uz mājsaimniecību, kopējam importam pieaugot no 65 478 tonnām 2002./2003. gadā līdz 160 023 tonnām 2003./2004. gadā. Savukārt Maltā un Kiprā, kuras ir vienīgās citas cukuru neražojošās jaunās dalībvalstis, ievārījumu ražošana neesot tradicionāla un ienākumi uz vienu iedzīvotāju esot augstāki. Tādējādi cukura cenas pieaugums neradītu salīdzināmu slogu šo abu jauno dalībvalstu iedzīvotājiem, kuri tādējādi neesot veidojuši tā rezerves.

251    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

252    Ar Igaunijas Republikas apgalvojumu būtībā tiek teikts, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā tas, ka Igaunijas patērētājiem esot bijušas pamatotas un pat būtiskas intereses veidot nozīmīgas mājsaimniecību rezerves, paredzot pēc pievienošanās sagaidāmu cukuru cenas pieaugumu Igaunijā.

253    Šajā sakarā ir jānorāda, ka, protams, tā ir taisnība, ka Igaunijas patērētāji laikā īsi pirms pievienošanās bija ļoti ieinteresēti veidot cukura rezerves, lai pēc iespējas aizkavētu pēc pievienošanās paredzamā šī produkta cenas pieauguma līdz 300 % ietekmi uz viņu budžetu.

254    Tomēr šāda apstākļa ņemšana vērā, lai šādi veidotās rezerves izslēgtu no jēdziena “krājumi”, kavētu sasniegt Regulā Nr. 60/2004 paredzēto mērķi, proti, novērst traucējumus cukura tirgū, kas saistīti ar pārpalikumu veidošanu (skat. iepriekš 163. punktu).

255    Tādējādi objektīvu iemeslu pastāvēšana, kuru dēļ ir ieinteresētība veidot mājsaimniecību rezerves, nav uzskatāma par apstākļiem, kuros krājumi būtu radušies saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

256    Attiecībā uz argumentu, ka Igaunijā cukurs tiek vairāk lietots nekā citās dalībvalstīs, ir jānorāda, ka, pat ja to uzskatītu par pierādītu, tas nenozīmētu, ka pēc pievienošanās pārpalikumi, kas veidoti kā mājsaimniecību rezerves, nevarētu radīt traucējumu risku Kopienas cukura tirgū.

257    Turklāt no lietas materiāliem skaidri neizriet, ka cukura nozīmīgumam Igaunijas patēriņā un kultūrā būtu tik svarīga loma mājsaimniecības rezervju veidošanā, kā to apgalvo Igaunijas Republika. Arī, kā norādīja pati Igaunijas Republika, cukura patēriņš per capita tās teritorijā ir tikai par 20 % augstāks nekā vidēji Kopienā.

258    Visbeidzot, Komisijas atbilstoši Regulai Nr. 60/2004 īstenotie pasākumi neliedz Igaunijas Republikai ļaut tās iedzīvotājiem patērēt cukuru vairāk, bet tikai liedz veidot pārāk lielas rezerves, kas praktiski kavētu cukura TKO darbību tās teritorijā pilnā apjomā, kaitējot Kopienas ražotājiem un budžetam.

259    Šajā sakarā, ja Igaunijas Republika uzskatīja, ka ir būtiski nodrošināt tās pilsoņiem cukura pagaidu piegādi par cenu, kas ir zemāka nekā tā, kura izriet no cukura TKO piemērošanas tās teritorijā kā lēmuma pievienoties Eiropas Savienībai tiešās sekas, tai sarunu ar Eiropas Savienību attiecībā uz pievienošanos ietvaros vajadzēja, kā to darīja, piemēram, Maltas Republika un kā tas izriet arī no Pievienošanās akta XI pielikuma 4. nodaļas c) apakšnodaļas, lūgt, lai tai uz noteiktu laiku piešķir iespēju subsidēt noteikta daudzuma cukura iegādi tās iedzīvotājiem.

260    Tādēļ ir jāsecina, ka Igaunijas Republika nav pierādījusi, ka Komisija, neņemot vērā cukura lomu un tā patēriņu tās teritorijā, būtu pārkāpusi Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

3.     Par Komisijas veikto grozījumu iepriekšējo pievienošanos laikā piemērotajos kritērijos

a)     Lietas dalībnieku argumenti

261    Igaunijas Republika uzskata, ka iepriekšējo pievienošanos laikā Komisija pārpalikumu aprēķināšanā neesot iekļāvusi mājsaimniecību rezerves, bet esot iekļāvusi tikai daudzumus virs 3 tonnām. Šajā gadījuma piemērotā metode esot būtiski grozīta un esot bijusi skaidra tikai pēc jauno dalībvalstu iestāšanās Eiropas Savienībā, datumā, sākot no kura ir noteikti pārpalikumi. Tas esot traucējis Igaunijas Republikai izvairīties no mājsaimniecību rezervju veidošanas. Turklāt Komisija esot radījusi tiesisko paļāvību, ka minētās rezerves netiks pieskaitītas kā pārpalikumi, atkārtoti atsaucoties uz iepriekšējām pievienošanās reizēm. Tas izrietot no fakta, ka SIP Komisija esot norādījusi, ka tikai komersanti bija jāattur no krājumu veidošanas un ka tikai uz viņiem attiecās pienākums izņemt liekos krājumus. Šī atsauce neesot pretrunā Pievienošanās aktam, kura formulējums attiecībā uz pārpalikumiem esot gandrīz vienāds ar attiecīgajām normām, kas pieņemtas iepriekšējo pievienošanos laikā.

262    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

263    Ar šo argumentu Igaunijas Republika būtībā izvirza divus dažādus jautājumus.

264    Pirmkārt, tā apgalvo, ka tas, ka iepriekšējo pievienošanos laikā 1986. un 1995. gada jauno dalībvalstu pārpalikumi esot rēķināti, tikai pamatojoties uz tās teritorijā esošiem daudzumiem virs 3 tonnām, saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir apstāklis, kurā krājumi ir radušies.

265    Otrkārt, Igaunijas Republika apgalvo, ka Komisija tai radīja tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka mājsaimniecību rezerves netikšot rēķinātas kā pārpalikumi.

266    Attiecībā uz pirmo jautājumu ir jānorāda, ka Igaunijas Republika skaidri nenorāda, kādus secinājumus tā tiecas no tā izdarīt. Visticamākā šo argumentu interpretācija ir secināt, ka tā uzskata, ka tas, ka iepriekšējo pievienošanos laikā 1986. un 1995. gada jauno dalībvalstu pārpalikumi esot rēķināti, tikai ņemot vērā daudzumus virs 3 tonnām, nozīmējot, ka Komisijai tāpat bija jārīkojas, nosakot pārpalikumus apstrīdētās regulas pieņemšanas ietvaros.

267    Tomēr vispirms ir jāuzsver, ka pārpalikumu aprēķina nosacījumus, kas pieņemti iepriekšējo pievienošanos laikā, nevar saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu uzskatīt par apstākļiem, kādos krājumi ir radušies.

268    Turklāt, ņemot vērā iepriekš 245.–248. punktā norādīto, apstākļu, kādos krājumi ir radušies, ņemšana vērā nevar radīt saistībā ar cukura TKO paredzēto mehānismu traucējumu risku. Ja no jaunās dalībvalsts pārpalikumu aprēķina būtu jāizslēdz visi cukura daudzumi līdz 3 tonnām, tad kopējais cukura daudzums šajā valstī pievienošanās dienā varētu būt ļoti nozīmīgs, kas kaitētu Regulas Nr. 60/2004 mērķim – izvairīties no ikviena minēto mehānismu traucējuma.

269    Tāpat jāuzskata, ka tas, ka Komisija pienākuma izņemt pārpalikumus piemērošanas normās 1985. un 1994. gada pievienošanās aktos minēto pienākumu piemērojamību ir attiecinājusi tikai uz daudzumiem virs 3 tonnām, parāda tikai to, ka tā uzskatīja, ka pārpalikumu esamība, kas aprēķināti, sākot no lielākiem daudzumiem, neradītu risku Kopienas cukura tirgus stabilitātei, ņemot vērā īpašos apstākļus, kas pastāvēja minēto pievienošanos laikā. Šāds solis nevar iepriekš noteikt, vai pievienošanās kontekstā pārpalikumi, kas aprēķināti, sākot no daudzumiem līdz 3 tonnām, varētu radīt cukura TKO mehānismu traucējuma risku.

270    Attiecībā uz otro jautājumu ir jāatgādina, ka uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu var atsaukties, izvirzot iebildumus pret Kopienas tiesību aktu tiktāl, ciktāl Kopiena pati ir iepriekš radījusi situāciju, kas var radīt tiesisko paļāvību (skat. iepriekš 118. punktā minēto spriedumu lietā Weidacher, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Ar minēto principu, kas ir viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem, tiek pieņemts, ka attiecīgā Kopienu iestāde ir sniegusi ieinteresētajām personām konkrētus solījumus, kas tām ir devuši pamatotas cerības (Pirmās instances tiesas 2001. gada 2. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑222/99, T‑327/99 un T‑329/99 Martinez u.c./Parlaments, Recueil, II‑2823. lpp., 183. punkts).

271    Jānorāda, ka šajā lietā Kopiena attiecībā uz Igaunijas Republiku vai Igaunijas komersantiem nav iepriekš radījusi situāciju, kas var radīt tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka mājsaimniecību rezerves netiks ņemtas vērā Igaunijas pārpalikuma aprēķināšanā.

272    Ja SIP 8. daļas 1. punkta 2) apakšpunktā ir norādīts, ka jautājumi par pārpalikumiem ir jārisina, ņemot vērā 1986. un 1995. gada pievienošanos laikā, kā arī Vācijas apvienošanās laikā gūto pieredzi, tas nenozīmē, ka 2004. gada pievienošanās laikā pieņemtajiem pasākumiem būtu jābūt vienādiem ar tiem, kuri pieņemti iepriekšējo pievienošanos laikā.

273    Turklāt attiecībā uz 1986. un 1995. gada pievienošanos piemērojamās normas, kas informatīvos nolūkos ir citētas SIP 8. daļas 1. punkta 2) apakšpunktā, ir minētas 1985. un 1994. gada pievienošanās aktos, un tajās ir paredzēts pienākums izņemt pārpalikumus, kuri nav pakļauti de minimis noteikumam, pretēji to īstenošanas normām, ar kurām šāds noteikums ir ieviests.

274    Attiecīgi Igaunijas Republika nav iesniegusi nevienu dokumentu, kurā būtu minēti konkrēti Komisijas solījumi, ka Igaunijas pārpalikuma aprēķināšanā mājsaimniecību rezerves netiks ņemtas vērā. Tā nav iesniegusi arī pierādījumu attiecībā uz konkrētiem Komisijas solījumiem, ka Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktā minētā izņemšanas pienākuma īstenošanas pasākumi būtu vienādi ar pasākumiem, kas pieņemti, piemērojot līdzvērtīgas 1985. un 1994. gada pievienošanās aktu normas.

275    Šādos apstākļos Igaunijas Republika nevarēja ignorēt Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punkta formulējuma ļoti atvērto raksturu, saskaņā ar kuru jaunajām dalībvalstīm bija jānodrošina visu to teritorijā esošo pārpalikumu izņemšana uz to rēķina.

276    Tādējādi ir jāsecina, ka to, ka iepriekšējo pievienošanos laikā mājsaimniecību rezerves nebija iekļautas pārpalikumu aprēķināšanā, 2004. gada pievienošanās laikā nevar saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu uzskatīt par apstākli, kurā krājumi ir radušies.

4.     Par Komisijas ieguldījumu mājsaimniecību rezervju veidošanā Igaunijā

a)     Lietas dalībnieku argumenti

277    Igaunijas Republika apgalvo, ka gadā pirms pievienošanās 87 % Igaunijas cukura importa esot bijis no Eiropas Savienības un tas ticis veicināts ar Kopienas subsīdijām, ko par pretlikumīgām esot atzinusi Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) apelācijas institūcija, kas esot pretēji labticības principam. Komisija esot pat traucējusi Igaunijas Republikai drošības pasākumu ietvaros samazināt Kopienas importu, kaut gan tā būtu bijis iespējams izvairīties no pārpalikumu rašanās, jo minētais imports tik īsā laikā neesot bijis aizstājams.

278    Komisija noraida Igaunijas Republikas argumentus.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

279    Igaunijas Republikas apgalvojums būtībā ir balstīts uz pieņēmumu, ka mājsaimniecību rezerves un, vispārīgāk, Igaunijas pārpalikums ir tādēļ, ka Eiropas Savienība subsidēja cukura eksportu uz Igauniju. No tā Igaunija secina, ka Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jāņem vērā šis apstāklis, lai no tās pārpalikuma aprēķināšanas izslēgtu mājsaimniecību rezerves.

280    Šim apgalvojumam nevar piekrist.

281    Pat, pieņemot, ka starp mājsaimniecību rezervju veidošanu Igaunijā un Kopienas subsidēto eksportu uz Igaunijas Republiku pastāv cēloņsakarība, šī sakarība nepadarītu minēto rezervju esamību par mazāk bīstamu cukura TKO stabilitātei. Šīs rezerves, lai arī kādi būtu to rašanās motīvi, iepriekš 121.–134. punktā minēto iemeslu dēļ var izraisīt traucējumus Kopienas cukura tirgū.

282    Tādējādi, ņemot vērā iepriekš 245.–248. punktā minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka subsidētais Kopienas eksports uz Igaunijas Republiku nav saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu jāņem vērā kā apstākļi, kādos krājumi ir radušies.

283    Turklāt un katrā ziņā pieņēmums, ar kuru ir pamatots Igaunijas Republikas apgalvojums, ir kļūdains.

284    Lietas dalībnieku vidū nav strīda par to, ka pirms pievienošanās cukura cena starptautiskajā tirgū bija līdzvērtīga vismaz vienai trešdaļai no Kopienas cenas. Tātad, pat ja Komisija būtu veikusi pasākumus, lai izslēgtu jebkādu iespēju Igaunijas Republikai nodrošināties ar cukuru, ko piedāvā Kopienas komersanti, Igaunijas importētāji paliktu acīmredzami ieinteresēti vērsties pie cukura ražotājiem ārpus Kopienas, lai veidotu krājumus, ko pārdot paplašinātajā Kopienā, gūstot labu peļņu, vai lai sniegtu Igaunijas iedzīvotājiem daudzumus, ko tie pieprasa mājsaimniecības rezervju veidošanai.

285    Igaunijas Republika uzskata, ka piegādes avotu maiņa neesot bijusi iespējama, ciktāl Igaunijas importētājiem esot bijušas grūtības pēkšņi aizstāt to tradicionālos Kopienas piegādātājus ar piegādātājiem ārpus Kopienas.

286    Šis arguments nav pieņemams. Igaunijas Republika nav norādījusi nevienu iemeslu, kādēļ būtu acīmredzams, ka tādā tirgū kā cukura tirgus pieredzējis komersants nebūtu varējis starptautiskajā tirgū nopirkt nozīmīgus cukura daudzumus trīs ar pusi mēnešu laikā, sākot no Regulas Nr. 60/2004 publikācijas datuma Oficiālajā Vēstnesī līdz jauno dalībvalstu pievienošanās Eiropas Savienībai datumam, un jo vairāk tāpēc, ka Igaunijas komersanti varēja maksāt dubultu tirgus cenu par ārpus Kopienas cukuru, un tomēr saglabāt lielas komerciālās iespējas.

287    Turklāt jānorāda, ka nekas neliecina par to, ka Igaunijas komersanti nebūtu varējuši veidot pārpalikumus pirms Regulas Nr. 60/2004 publikācijas, lai tos pārdotu paplašinātajā Kopienā vai iekšzemes tirgū. Šādā gadījumā ar Komisijas pasākumu, kas rada šķēršļus Kopienas eksportam uz Igaunijas Republiku, pieņemšanu minētās regulas ietvaros nepietiktu, lai nodrošinātu attiecīgo pārpalikumu izņemšanu.

288    Tādējādi ir jānoraida visi Igaunijas Republikas argumenti.

5.     Par ekonomiskās attīstības jaunajās dalībvalstīs nepietiekamu ņemšanu vērā no Komisijas puses

a)     Lietas dalībnieku argumenti

289    Latvijas Republika uzskata, ka Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā ekonomikas attīstību jaunajās dalībvalstīs, kā arī objektīvo ātrumu, kādā pieaug vajadzība pēc resursiem, kas saistīti ar iedzīvotāju pirktspējas un tūrisma nozares attīstību, atbilstoši Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunktam. Latvijas pārpalikuma galvenā daļa esot radusies no ražošanas kapacitātes un patēriņa pieauguma, kas neesot ņemts vērā Komisijas striktajās formulās. Turklāt tai esot bijis jānosaka ne tikai katras jaunās dalībvalsts pārpalikums, bet arī tās parastais pārejošais krājums uz 2004. gada 1. maiju, kas jau iepriekš būtu garantējis, ka krājumu rašanās apstākļi tiktu pienācīgi analizēti. To darot, Komisija esot pārkāpusi arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

290    Komisija apstrīd Latvijas Republikas argumentus.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

291    Pirmās instances tiesas Reglamenta 115. panta 2. punkta otrajā daļā pieteikuma par iestāšanos lietā pieņemamība ir pakārtota tam, vai tiek ievērotas minētā Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru prasības pieteikumā ir jānorāda kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Tādēļ pašā prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, jo tajā esošs abstrakts izteikums vien neatbilst Tiesas Statūtu un Reglamenta prasībām (Pirmās instances tiesas 1995. gada 12, janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts, un 2008. gada 10. septembra spriedums lietā T‑181/06 Itālija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 139. punkts).

292    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāatzīst, ka fakti, uz kuriem sava apgalvojuma pamatošanai atsaucas Latvijas Republika, ir pārāk neskaidri, lai tos analizētu. Uz minēto argumentu pamata nav iespējams noteikt veidu, kādā Komisijai būtu jāņem vērā jauno dalībvalstu ekonomikas attīstība, lai līdz ar to mainītu pārpalikumu aprēķināšanu, kas balstīta uz apgalvoto augstāku patēriņu.

293    Turklāt Latvijas Republikas argumenti būtībā attiecas uz pašas Latvijas ekonomisko attīstību un, pat ja pieņem, ka tie ir pamatoti, tiem nebūtu nekādas ietekmes uz jautājumu, vai Igaunijas Republikai nosakāmā pārpalikuma aprēķināšanā Komisija ir pietiekami ņēmusi vērā apstākļus, kādos krājumi ir radušies tās teritorijā.

294    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ir jānoraida gan Latvijas Republikas iebildums, gan šis pamats kopumā.

IV –  Par trešo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

295    Igaunijas Republika uzskata, ka Komisija apstrīdētajā regulā neesot paskaidrojusi, kādēļ mājsaimniecību rezerves ir iekļautas attiecīgajā pārpalikumā, kas it īpaši traucējot, ņemot vērā šīs lietas apstākļus.

296    Šajā sakarā, pirmkārt, tā apgalvo, ka, ja pasākums attiecas uz konkrētu gadījumu, prasības norādīt pamatojumu esot vēl stingrākas (Tiesas 1982. gada 28. oktobra spriedums apvienotajās lietās 292/81 un 293/81 Lion u.c., Recueil, 3887. lpp., 18. un nākamie punkti, un 1983. gada 11. maija spriedums apvienotajās lietās 311/81 un 30/82 Klöckner-Werke/Komisija, Recueil, 1549. lpp., 30. un nākamie punkti). Tā uzskata, ka apstrīdētā regula attiecoties tikai uz piecām jaunajām dalībvalstīm un skarot tikai vienu situāciju, kas nevar atkārtoties, proti, šajās valstīs spēkā esošās sistēmas pāreju uz cukura TKO. Ja personu skaits ir noteikts un nav iespēju tās piemērošanai nākotnē, regula drīzāk būtu lēmumu virkne.

297    Otrkārt, Igaunijas Republika norāda, ka lēmumam esot jābūt detalizētam, it īpaši, ja tas rada nopietnas un būtiskas sekas. Tā kā summa, kas Igaunijas Republikai ir jāmaksā, ja tā neizņem savus pārpalikumus, ir EUR 45,7 miljoni, proti, 1,35 % no tās budžeta, Komisijai esot pastiprināts pienākums norādīt pamatojumu.

298    Treškārt, Igaunijas Republika uzsver, ka, salīdzinot ar iepriekšējām pievienošanās reizēm, Komisija esot mainījusi pārpalikumu aprēķināšanas praksi un ir radījusi netipisku metodi kopējās lauksaimniecības politikas kontekstā, kaut arī prakses grozījumam ir nepieciešams detalizēts pamatojums.

299    Visbeidzot, ceturtkārt, apstrīdētajā regulā neesot neviens pamatojums attiecībā uz veidu, kādā tiek ņemti vērā īpašie apstākļi, uz kuriem ir atsauce Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā, izņemot neapgāžamu norādi trešajā apsvērumā. Tas traucējot veikt apstrīdētās regulas likumības pārbaudi, kaut arī Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā Komisijai ir dota plaša rīcības brīvība, šajā situācijā nepieciešamā pamatojuma līmenis esot paaugstināts.

300    Šajā sakarā Igaunijas Republika norāda, ka ne Cukura pārvaldības komitejas ietvaros, ne 2005. gada 19. maija sanāksmes laikā tai neesot paziņoti iemesli, kuru dēļ attiecīgo pārpalikumu aprēķināšanā ir ņemtas vērā mājsaimniecību rezerves, un aicina Komisiju nodot Pirmās instances tiesā šajā sanāksmē izsniegtos dokumentus.

301    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

302    Jānorāda, ka apstrīdētā regula nav normatīvs akts, kurā būtu paredzēts, ka mājsaimniecību rezerves tiks ņemtas vērā kā pārpalikumi.

303    Vienīgais normatīvais akts, kurā ir noteikta šāda ņemšana vērā, ir Regula Nr. 60/2004. Ar to tika ieviesta pārpalikumu aprēķināšanas sistēma, kas ļoti atšķiras no tām, kuras noteiktas Regulā Nr. 579/86 un Regulā Nr. 3300/94 attiecībā uz 1986. un 1995. gada pievienošanos un kuras bija balstītas uz valsts iestāžu veiktās uzskaites par tās teritorijā esošo daudzumu virs 3 tonnām organizāciju, lai pēc tam to salīdzinātu ar Komisijas noteikto parastā pārejošā krājuma daudzumu, kā arī izņemtu iespējamo pārpalikumu (skat. iepriekš 195. un 196. punktu).

304    Šajā sakarā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 60/2004 septītajā apsvērumā ir skaidri noteikts, ka Komisija noteiks liekos krājumus, pamatojoties uz tirdzniecības attīstību, ražošanas un patēriņa tendencēm jaunajās dalībvalstīs laika posmā no 2000. gada 1. maija līdz 2004. gada 30. aprīlim. Minētās regulas devītajā apsvērumā gan ir norādīts, ka, lai noteiktu liekos krājumus, jaunās dalībvalstis sniedz Komisijai attiecīgo produktu pēdējo tirdzniecības, ražošanas un patēriņa statistiku (skat. iepriekš 197. punktu).

305    Regulas Nr. 60/2004 6. pantā tāpat ir paredzēts, ka, lai noteiktu pārpalikumus, it īpaši ņem vērā attīstību, kāda gadā pirms pievienošanās notikusi, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šādos aspektos: importētie un eksportētie paša cukura vai pārstrādes produkti, izoglikozes un fruktozes daudzumi, cukura un izoglikozes ražošana, patēriņš un krājumi, kā arī apstākļi, kādos radušies krājumi.

306    Tādējādi, kā tas jau tika paskaidrots iepriekš, ir acīmredzams, ka Regulā Nr. 60/2004 ir noteikta pārpalikumu noteikšanas metode, kas centrēta uz makroekonomisko tendenču, nevis konkrētajā dalībvalstī uzkrāto rezervju daudzumu novērošanu. Tajā ir ietverta arī gala fleksibilitātes klauzula, kas ļauj grozīt šīs pārbaudes rezultātus atkarībā no īpašiem apstākļiem, ar kuriem ir pamatota noteiktu cukura daudzumu izslēgšana, ja šo daudzumu esamība nerada cukura TKO mehānismu traucējumu risku, kā tas izriet arī no iepriekš 245.–248. punktā sniegtās Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācijas. Pati Komisija Fišeres Boelas paziņojuma I pielikumā norāda, ka minētā pielikuma mērķis ir noteikt metodoloģiju jauno dalībvalstu pārpalikumu noteikšanai makroekonomikas līmenī, kā tas prasīts Regulas Nr. 60/2004 6. pantā, kurā nav nevienas normas, ar kuru no aprēķināšanas būtu izslēgti minimālie daudzumi.

307    Apstrīdētās regulas trešajā apsvērumā ir minēti makroekonomiskie mainīgie, kurus praksē Komisija ir ņēmusi vērā, lai aprēķinātu pārpalikumus. Tāpat tajā ir paskaidrots, ka Komisija kopumā uzskata, ka cukura pārpalikuma daudzumi ir radušies no ražošanas pieauguma, pieskaitot ievesto daudzumu un atskaitot izvesto daudzumu laikposmā no 2003. gada 1. maija līdz 2004. gada 30. aprīlim, salīdzinot ar tādiem pašiem vidējiem daudzumiem tādā pašā laikposmā iepriekšējos trīs gados.

308    Tāpat ir acīmredzams, ka tāda pārpalikumu noteikšanas metode neapšaubāmi prasa tāpat kā komersantu veidotās rezerves ņemt vērā arī mājsaimniecību rezerves. Attiecībā uz Igaunijas Republiku, kura ir cukuru neražojoša valsts, aprēķinātajam pārpalikumam 2003./2004. tirdzniecības gadā neapšaubāmi ir jārodas no atšķirības starp šajā tirdzniecības gadā veikto importu un vidējo importu iepriekšējos trīs tirdzniecības gados, no kā ir jāatņem atšķirība starp šajā tirdzniecības gadā veikto eksportu un vidējo eksportu iepriekšējos trīs tirdzniecības gados. Tāda metode, ar kuru principā tiek ņemts vērā tikai imports un eksports, no šādi iegūtajiem daudzumiem neļauj izslēgt mājsaimniecību rezerves, ja nu vienīgi minēto rezervju esamību saskaņā ar Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu uzskatītu par apstākli, kādos krājumi ir radušies.

309    Tas, ka šī metode tika reāli piemērota, izriet ne tikai no apstrīdētās regulas apsvērumiem, bet ļoti skaidrā veidā arī no dokumentiem, kuri vairākkārt tika iesniegti Igaunijas Republikai Cukura pārvaldības komitejas ietvaros, pēdējā reizē 2005. gada 19. maija ekspertu grupas sanāksmē. Šie dokumenti bija izstrādāti pirms minētās regulas pieņemšanas un bija zināmi Igaunijas Republikai.

310    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka, pirmkārt, apstrīdētā regula ir pietiekami pamatota attiecībā uz jautājumu, kādu iemeslu dēļ mājsaimniecību rezerves nav izslēgtas no Igaunijas pārpalikuma aprēķina, un, otrkārt, minētās regulas pamatojumā nebija obligāti jānorāda iemesli, kuru dēļ Komisija novirzījās no iepriekšējo pievienošanos laikā pieņemtās prakses, ciktāl novirzīšanās no tās ir loģiskas un nepieciešamas sekas Regulai Nr. 60/2004, kuras likumību šīs prasības ietvaros Igaunijas Republika neapšauba.

V –  Par ceturto pamatu par labas pārvaldības principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

311    Igaunijas Republika apgalvo, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto regulu, esot pārkāpusi labas pārvaldības principu, jo, tā kā šī regula esot piecu lēmumu attiecībā uz attiecīgajām jaunajām dalībvalstīm virkne, Komisijai savs lēmums esot bijis jāsagatavo rūpīgi un objektīvi. Komisija neesot ņēmusi vērā īpašos apstākļus saistībā ar Igaunijas Republikas situāciju, kaut arī tā bija par tiem informēta. Fišere Boela esot pieņēmusi šo lēmumu, pamatojoties ar apsvērumiem, kuri nav saistīti ar lietu, tādējādi nepareizi izmantojot pilnvaras. Viņa esot centusies, pirmkārt, izvairīties no riska, ka citas jaunās dalībvalstis neapstrīd aprēķināšanas bāzes attiecībā uz citiem produktiem vai neatsaucas uz īpašiem apstākļiem, un, otrkārt, izvairīties radīt precedentus turpmākām pievienošanās reizēm.

312    Turklāt Komisijai esot bijis jāizvērtē pašas rīcības ietekme uz radīto situāciju, ko esot izraisījis tās paziņojums, ka tā izmantošot to pašu aprēķināšanas metodi, ko iepriekšējo pievienošanos laikā.

313    Visbeidzot atbilstoši labas pārvaldības principam kolēģijai pirms lēmuma pieņemšanas esot bijis jāzina būtiski fakti. Taču tā esot izlēmusi par mājsaimniecību rezervju iekļaušanu Igaunijas pārpalikumā, kaut arī Fišeres Boelas paziņojuma galīgajā redakcijā neesot bijuši norādīti ne Igaunijas Republikas argumenti attiecībā uz šī lēmuma būtiskajām sekām uz tās budžetu, ne Fišeres Boelas apsvērumi par šo jautājumu, ne patiesie skaitļi, ne arī salīdzinājums ar Maltas Republiku un Kipras Republiku.

314    Komisija uzskata, ka šis pamats esot jānoraida.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

315    Jānorāda, ka ar šo pamatu, atsaucoties uz labas pārvaldības principu, Igaunijas Republika, pirmkārt, būtībā atkārto iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto regulu, neņemot vērā īpašos apstākļus attiecībā uz tās situāciju, esot pārkāpusi Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Šie argumenti tika pārbaudīti un noraidīti otrā pamata otrās daļas ietvaros. Otrkārt, Igaunijas Republika atkārto iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka šajā gadījumā esot pārkāpts koleģialitātes princips. Šie argumenti tika pārbaudīti un noraidīti pirmā pamata ietvaros.

316    Tādējādi šis pamats ir jānoraida kopumā.

VI –  Par piekto pamatu par labticības principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

317    Igaunijas Republika apgalvo, ka labticības princips aizliedzot starptautiska nolīguma parakstītājiem pieņemt aktus, kas šim nolīgumam atņem tā saturu un mērķi. Tātad pēc Pievienošanās akta parakstīšanas Komisijai esot vajadzējis atturēties no ikviena pasākuma, kas varētu veicināt traucējumus tirgū vai spekulatīvas darbības. Taču tā neesot veikusi pasākumus, kas būtu vērsti pret Kopienas eksporta pieaugumu, un esot traucējusi to darīt Igaunijas Republikai. To pasliktinot tas, ka Komisija esot norādījusi, ka tā ņems vērā ietekmi uz krājumiem, ko radījusi tirdzniecības starp kandidātvalstīm un Eiropas Savienību liberalizācija, un ka tā piemēros tos pašus principus, ko iepriekšējo pievienošanos laikā.

318    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

319    Šī pamata ietvaros Igaunijas Republika būtībā izvirza tos pašus argumentus, ko tā norādīja otrā un ceturtā pamata ietvaros. Tādējādi šie argumenti ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ kā minētie pamati.

VII –  Par sesto pamatu par nediskriminācijas principa pārkāpumu

320    Igaunijas Republika apgalvo, ka ar apstrīdēto regulu trīs aspektos, kuri ir jāpārbauda atsevišķi, esot pārkāpts nediskriminācijas princips.

A –  Diskriminācija salīdzinājumā ar Maltas Republiku un Kipras Republiku

1.     Lietas dalībnieku argumenti

321    Igaunijas Republika uzskata, ka tā esot diskriminēta salīdzinājumā ar Maltas Republiku un Kipras Republiku, šīs abas jaunās dalībvalstis un Igauniju vērtējot vienādi, kaut gan pusi no Igaunijas pārpalikuma esot mājsaimniecību rezerves, bet Maltas un Kipras pārpalikumi esot piederējuši tikai komersantiem. Šī diskriminācija izrietot arī no 18. pielikuma formulējuma un to pasliktinot tas, ja, kā tas redzams no Maltas pārpalikuma aprēķināšanas attīstības starp regulas projektu (13 210 tonnas) un apstrīdēto regulu (2452 tonnas), attiecībā uz Maltas Republiku ir ņemti vērā īpašie apstākļi.

322    Komisija apstrīd Igaunijas Republikas argumentus.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

323    Ar Igaunijas Republikas apgalvojumu būtībā tiek uzskatīts, ka Igaunijas pārpalikums tika aprēķināts tādā pašā veidā kā Maltas un Kipras pārpalikumi, kaut gan ar tās situāciju saistīto īpašo apstākļu dēļ Komisijai esot bijis pret Igauniju jāizturas atšķirīgi. Tomēr ar iemesliem, kuru dēļ Igaunijas Republika uzskata, ka tai pienāktos šāda attieksme, nevar pamatot tās apgalvojumu.

324    Šie iemesli ir būtībā tie paši, uz kuriem tā atsaucās, lai apgalvotu, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā cukura patēriņa īpašā nozīme Igaunijas Republikā, kas ir izklāstīti tās otrā pamata otrās daļas ietvaros. Ciktāl tika secināts, ka šie iemesli, kā tas tika uzsvērts iepriekš 252.–260. punktā, nevarēja būt par pamatu, lai Komisija no Igaunijas Republikas pārpalikuma aprēķina izslēgtu tās mājsaimniecību rezerves, nevar uzskatīt, ka, neņemot minētos iemeslus vērā, Komisija pret Igaunijas Republiku būtu izturējusies diskriminējoši.

325    Turklāt, ciktāl Igaunijas Republikas argumentu var saprast tādējādi, ka Komisija, ņemot vērā īpašu apstākli saistībā ar situāciju Maltas Republikā, esot samazinājusi Maltas pārpalikumu, kaut gan Komisija tā nav rīkojusies attiecībā uz Igaunijas Republiku, ir jānorāda, ka šāds īpašs apstāklis, kas nav minēts apstrīdētajā regulā, nevar ietekmēt Igaunijas pārpalikuma aprēķina likumību, ne arī liecināt par Igaunijas Republikas diskrimināciju.

326    Igaunijas Republika nenorāda, vai samazinājums, uz kuru bija tiesības Maltas Republikai, būtu bijis jāpiešķir arī tai, pamatojoties uz to, ka Igaunijas Republikas un Maltas Republikas situācija, kura pēdējai ļāva saņemt attiecīgo samazinājumu, izriet no tā paša īpašā apstākļa.

327    Turklāt, ja Igaunijas Republikas arguments ir jāsaprot tādējādi, ka Maltas Republikas kopējais pārpalikums ir samazināts kļūdaini, būtu jāuzsver, ka šī Komisijas kļūda, pieņemot, ka tāda pastāv, nebūtu pamats, lai apstrīdētu apstrīdēto regulu attiecībā uz Igaunijas Republiku. Šī dalībvalsts nevar prasīt, lai tai piemēro citu pārpalikuma aprēķināšanas metodi nekā tai piemērojamo, un katrā ziņā pieļautai kļūdai nebūtu ietekmes uz apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz Maltas Republiku (šajā sakarā skat. Tiesas 2002. gada 14. marta spriedumu lietā C‑340/98 Itālija/Padome, Recueil, I‑2663. lpp., 90. un 91. punkts).

328    Tādējādi ir jāsecina, ka Igaunijas Republika nav pierādījusi, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto regulu, ir to diskriminējusi salīdzinājumā ar Maltas Republiku un Kipras Republiku.

B –  Diskriminācija salīdzinājumā ar atsevišķām dalībvalstīm, kuras iepriekš ir pievienojušās Kopienai

1.     Lietas dalībnieku argumenti

329    Igaunijas Republika uzskata, ka tā esot diskriminēta salīdzinājumā ar dalībvalstīm, kuras iepriekš ir pievienojušās Kopienai, pēc tam Eiropas Savienībai, jo vienādās faktiskās un juridiskās situācijās pēdējo minēto dalībvalstu pārpalikumu noteikšanā to mājsaimniecību rezerves neesot ņemtas vērā, ko Komisija apstrīd.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

330    Jānorāda, ka lauksaimniecības jomā katras paplašināšanās laikā pieņemtie pārejas pasākumi ir jāpielāgo konkrētajiem lauksaimniecības tirgu traucējumu riskiem, kurus var izraisīt šī paplašināšanās. Tādējādi iestādēm divu secīgu paplašināšanos kontekstā nav jāpiemēro līdzvērtīgi pārejas posma pasākumi.

331    Konkrētāk, no atšķirībām, kas pastāvēja starp 1995. un 2004. gada paplašināšanos, Komisija it īpaši varēja ņemt vērā faktu, ka mērķis novērst Kopienas cukura tirgus traucējumus pārpalikumu uzkrāšanās dēļ grūtāk bija sasniedzams 2004. gadā jauno dalībvalstu tirgu lielumu un to daudz lielāko ražošanas apjomu dēļ, kā arī tādēļ, ka dažas tādas jaunās dalībvalstis kā Igaunijas Republika cukura importu neaplika ar nodokli, šo produktu varēja vienkārši iepirkt starptautiskajā tirgū; faktori, ko Komisija norādījusi savos procesuālajos rakstos un ko Igaunijas Republika šajā sakarā nav apstrīdējusi. Turklāt arī cenu atšķirības starp Kopienu un jaunajām dalībvalstīm bija lielākas. Šo divu faktoru kumulācija radītu būtiski lielāku cukura tirgu destabilizācijas risku un tādējādi pamatoja stingrāku pārejas posma pasākumu noteikšanu.

332    Tādējādi ir jāsecina, ka Igaunijas Republika nav pierādījusi, ka Komisija to ir diskriminējusi salīdzinājumā ar dalībvalstīm, kuras bija iestājušās Kopienā, pēc tam Eiropas Savienībā, iepriekšējo pievienošanos laikā.

C –  Diskriminācija salīdzinājumā ar visām vecajām dalībvalstīm

1.     Lietas dalībnieku argumenti

333    Igaunijas Republika uzskata, ka tā esot diskriminēta salīdzinājumā ar visām vecajām dalībvalstīm. Atbilstoši apstrīdētajai regulai tai būtu bijis jāpieprasa tās komersantiem izņemt cukura daudzumu līdztekus to pārpalikuma daudzumam, lai izpildītu savu izņemšanas pienākumu, ņemot vērā to, ka mājsaimniecību rezerves izņemt nav iespējams. Tātad tās komersanti būtu mazāk izdevīgā situācijā nekā veco dalībvalstu komersanti. Visbeidzot, ja Regula Nr. 60/2004 esot jāinterpretē tā, ka Igaunijas Republikai būtu jāuzņemas minēto rezervju esamības sekas, maksājot Regulas Nr. 60/2004 7. panta 2. punktā norādīto summu, tad tā tiekot diskriminēta salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm, kurām iepriekš nekad nebija jāuzņemas šāds pienākums.

334    Komisija galvenokārt uzskata, ka Igaunijas Republikas argumenti esot vērsti pret Regulu Nr. 60/2004, nevis apstrīdēto regulu, un līdz ar to esot nepieņemami, un pakārtoti apstrīd minētos argumentus.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

335    Neesot nepieciešamībai spriest par Igaunijas Republikas argumentu pieņemamību, ir jāuzsver, ka Igaunijas komersantiem atbilstoši Regulai Nr. 60/2004 nebija jāizņem lielāks cukura daudzums nekā to individuālais pārpalikums. Tikai pašai Igaunijas Republikai bija jānodrošina cukura daudzuma, kas ir līdzvērtīgs Komisijas noteiktajam pārpalikumam, izņemšana (skat. iepriekš 171. punktu).

336    Kas attiecas uz iespējamo diskrimināciju, kurai salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm esot pakļauta Igaunijas Republika, jo tai būtu jāmaksā Regulas Nr. 60/2004 7. panta 2. punktā norādītā summa, ja tā nevarētu izņemt tās pārpalikumam līdzvērtīgu cukura daudzumu, ir jānorāda, ka lauksaimniecības situācija jaunajās dalībvalstīs bija pilnībā atšķirīga no situācijas vecajās dalībvalstīs (Tiesas 2007. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑273/04 Polija/Padome, Krājums, I‑8925. lpp., 87. punkts). Tātad ir jāatzīst, ka attiecībā uz pārpalikumu esamību situācija vecajās dalībvalstīs un Igaunijas Republikā pirms paplašināšanās nav uzskatāmas par salīdzināmām.

337    Vecajās dalībvalstīs esošie komersanti un komersanti Igaunijā pirms paplašināšanās bija pakļauti atšķirīgām normām, kvotām un ražošanas atbalsta mehānismiem. Turklāt, kamēr Kopienas iestādes varēja ar cukura TKO ietvaros paredzētajiem pasākumiem novērst lieku krājumu veidošanu veco dalībvalstu teritorijā, tās nevarēja novērst lieku krājumu veidošanu jauno dalībvalstu teritorijā pirms to pievienošanās Eiropas Savienībai. Šī iemesla dēļ Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 1.–4. punktā jaunajām dalībvalstīm ir paredzēts pienākums izņemt liekos krājumus uz sava rēķina, neparedzot līdzīgu pienākumu agrākajām dalībvalstīm, kam Igaunijas Republika, parakstot Pievienošanās aktu, ir piekritusi.

338    Tādējādi ir jāsecina, ka Igaunijas Republika nav varējusi pierādīt pret sevi vērsto diskrimināciju salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm.

339    Arī šis pamats ir jānoraida kopumā.

VIII –  Par septīto pamatu par īpašumtiesību pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

340    Igaunijas Republika apgalvo, ka ar apstrīdēto regulu esot pārkāptas kopējā lauksaimniecības tirgus ietvaros atzītās un aizsargātās īpašumtiesības, kuras varot ierobežot tikai, ja tas atbilstot Kopienas vispārējo interešu mērķiem un ja tā neesot pārmērīga iejaukšanās, kas aizskar pašu to būtību. Uzlikt pienākumu Igaunijas pilsoņiem izņemt viņu patēriņam nopirkto cukuru esot šāda iejaukšanās, jo šis cukurs nevarot radīt spekulācijas vai tirgus traucējumu risku. Turklāt tā esot atsavināšana, jo mājsaimniecības, vienkāršie patērētāji, nevar tieši gūt labumu no cukura TKO. Visbeidzot, ja komersantiem būtu bijis pienākums izņemt daudzumu, kas pārsniedz to individuālos liekos krājumus, arī tas būtu īpašumtiesību pārkāpums.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

341    Igaunijas Republikas apgalvojums ir uzreiz jānoraida.

342    Nevienā no Regulas Nr. 60/2004 normām Igaunijas mājsaimniecībām nav noteikts pienākums izņemt kādu cukura daudzumu, tāpat kā nav noteikts pienākums komersantiem izņemt papildu daudzumu cukura salīdzinājumā ar to individuālo pārpalikumu. Tikai Igaunijas Republikai ir jānodrošina cukura daudzuma, kas ir līdzvērtīgs Komisijas noteiktajam pārpalikumam, izņemšana vai jāmaksā Regulas Nr. 60/2004 7. panta 2. punktā norādītā summa, ja tā nevar izpildīt savu pienākumu.

343    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Igaunijas Republika nav pierādījusi, ka, pieņemot apstrīdēto regulu, būtu pārkāptas īpašumtiesības.

IX –  Par astoto pamatu par samērīguma principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

344    Igaunijas Republika apgalvo, ka ar apstrīdēto regulu esot pārkāpts samērīguma princips, jo mājsaimniecības rezervju izņemšana neesot vajadzīga, lai novērstu spekulācijas un tirgus traucējumus, kas ir Regulas Nr. 60/2004 mērķi. Pirmkārt, šo rezervju esamība radītu traucējumu risku tikai tad, ja tās tiktu atkal pārdotas, kas nebūtu iespējams ar mājsaimniecībās esošo apjomu, kā to pierādot fakts, ka cukura cena Igaunijā pēc pievienošanās esot trīskāršojusies un pēc tam palikusi nemainīga. Otrkārt, šīs rezerves neveicinot spekulatīvas darbības, kā to pierādot fakts, ka tās nekad nav ņemtas vērā iepriekšējo pievienošanos laikā. Visbeidzot, minēto rezervju iekļaušana Igaunijas Republikai noteiktajā pārpalikumā dubultotu maksājamo summu, ja nebūtu izpildīti Regulā Nr. 60/2004 paredzētie pienākumi.

345    Latvijas Republika piebilst, ka, ņemot vērā kļūdas Komisijas aprēķinā, ar apstrīdēto regulu nevarot sasniegt Regulā Nr. 60/2004 noteikto mērķi, kas neesot apgrūtināt jauno dalībvalstu budžetu, bet rūpnīcu budžetu, kuras, izmantojot importa nodokļu atšķirības, ir uzkrājušas cukuru spekulatīvos nolūkos.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

346    Igaunijas Republikas izvirzītie argumenti ir jānoraida iepriekš 121.–129. un 162.–167. punktā izklāstīto apsvērumu dēļ.

347    Attiecībā uz Latvijas Republikas argumentiem ir jānorāda, ka no tiem nevar noteikt apgalvotās kļūdas Komisijas aprēķinā, kuras liegtu sasniegt apstrīdētās regulas, kā arī Regulas Nr. 60/2004 mērķi. Turklāt ir jāuzsver, ka pretēji tam, ko apgalvo Latvijas Republika, šo regulu mērķis nav apgrūtināt rūpnīcu, kurās, izmantojot importa nodokļa atšķirības, cukurs ir uzkrāts spekulatīvos nolūkos, budžetu, ne arī jauno dalībvalstu budžetu, bet novērst iespējamus ar pārpalikumu esamību to teritorijā saistītus traucējumus cukura TKO pēc šo pēdējo minēto pievienošanās, nodrošinot, ka šie pārpalikumi tiek izņemti tikai uz minēto valstu rēķina.

348    Tātad šis pamats ir jānoraida.

X –  Par pirmo Latvijas Republikas izvirzīto papildu pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

349    Latvijas Republika norāda, ka tai neesot bijusi iespēja paust savu viedokli par apstrīdēto regulu un saprātīgā termiņā iesniegt savus iebildumus par metodoloģiju, pēc kādas tiek aprēķināti pārpalikumi. Komisija to apstrīd.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

350    Latvijas Republika būtībā atsaucas uz savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Tātad tās argumenti ir neefektīvi, jo, pat pieņemot, ka tie ir pieņemami un pamatoti, tiem nevar būt nekādas ietekmes uz apstrīdētās regulas likumību attiecībā uz Igaunijas Republiku.

351    Arī šis pamats ir jānoraida.

XI –  Par otro Latvijas Republikas izvirzīto papildu pamatu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

352    Latvijas Republika uzskata, ka Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo tai esot bijis jānosaka katrai jaunajai dalībvalstij ne tikai atbilstošais pārpalikums, bet arī parastais pārejošais krājums 2004. gada 1. maijā, ko Komisija apstrīd.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

353    Jāatgādina, ka Tiesas Statūtu 40. panta ceturtajā daļā, kas ir piemērojama tiesvedībā Pirmās instances tiesā saskaņā ar minēto Statūtu 53. panta pirmo daļu, un Reglamenta 116. panta 4. punktā personai, kas iestājusies lietā, ir piešķirtas tiesības neatkarīgi izvirzīt ne tikai argumentus, bet arī pamatus, ar nosacījumu, ka tie atbalsta viena no lietas pamatdalībniekiem prasījumus un nav pilnīgi nesaistīti ar jautājumiem, kas ir tiesvedības pamatā, kurus izvirzījis prasītājs un atbildētājs, jo citādi tie var mainīt strīda priekšmetu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 152. punkts).

354    Taču šis Latvijas Republikas izvirzītais papildu pamats ir pilnībā nesaistīts ar šīs prasības ietvaros Igaunijas Republikas norādīto pamatu atbalstam izklāstītajiem apsvērumiem un ir jānoraida kā nepieņemams. Lai gan Igaunijas Republika otrā pamata otrās daļas ietvaros ir izvirzījusi argumentu, kuru varētu daļēji interpretēt kā tādu, kas izriet no tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpuma, Igaunija to darīja saistībā ar apstākli, ka iepriekšējo pievienošanos laikā pārpalikumu aprēķināšanā netika ņemti vērā daudzumi mazāki par 3 tonnām, nevis saistībā ar iespējamu tiesisko paļāvību uz to, ka lieko krājumu vietā būtu jārēķina parastie pārejošie krājumi.

355    Pakārtoti ir jānorāda, ka, lai gan Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 2. punktā ir noteikts, ka jebkādas produktu rezerves, kas pievienošanās dienā ir brīvā apgrozībā jaunajās dalībvalstīs un kas pārsniedz daudzumu, kuru varētu uzskatīt par parasto pārejošo krājumu, ir jālikvidē uz jauno dalībvalstu rēķina. Ar šo normu Komisijai nav uzlikts pienākums šo lieko daudzumu aprēķināt divos posmos, proti, vispirms aprēķinot parasto pārejošo krājumu un pēc tam daudzumu, kas pārsniedz šo skaitli un ir jāizņem.

356    Šajā sakarā ir jānorāda, ka Komisijai, īstenojot savas pilnvaras, kuras Padome, pat Pievienošanās akta autori, tai ir piešķīruši kopējās lauksaimniecības politikas jomā, lai piemērotu normas, kuras tā pieņēmusi, var būt jāizmanto plaša rīcības brīvība tādējādi, ka vienīgi tas, ka šajā jomā noteiktajam pasākumam ir acīmredzami neatbilstošs raksturs salīdzinājumā ar mērķi, ko kompetentā iestāde iecerējusi sasniegt, var ietekmēt šī pasākuma likumību (skat. iepriekš 118. punktā minēto spriedumu lietā Weidacher, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad ir jāsecina, ka, izmantojot šo plašo rīcības brīvību, Komisija var brīvi piemērot vienkāršotu aprēķināšanas metodi, no kuras var tieši izrietēt izņemamais pārpalikums. Latvijas Republikai būtu jāpierāda, ka Komisijas izvēlētā metode ir acīmredzami nepiemērota. Taču ar argumentiem, kurus šajā sakarā izvirza Latvijas Republika, nevar apstrīdēt Komisijas lietotās metodes pamatotību. Latvijas Republika tikai apgalvo, nekādi nepamatojot savu apgalvojumu, ka, pirmkārt, ja Komisija būtu piemērojusi metodi, kuru Latvija uzskata par piemērotu, Komisija būtu varējusi labāk nodrošināt, lai krājumu rašanās apstākļi būtu analizēti pareizi, un, otrkārt, ka, to darot, Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, neminot nevienu precīzu solījumu no Komisijas puses, ka tā rīkosies veidā, kuru Latvijas Republika uzskata par atbilstošu.

357    No tā izriet, ka arī Latvijas Republikas izvirzītais papildu pamats ir jānoraida pēc būtības.

358    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

359    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Igaunijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

360    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai Latvijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Igaunijas Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Kopienu Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Latvijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Tiili Dehousse Wiszniewska-Białecka

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 2. oktobrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

I –  Par cukura TKO

II –  Par Pievienošanās līgumu un Pievienošanās aktu

Prāvas priekšvēsture

I –  Par Regulu (EK) Nr. 60/2004

II –  Par Regulu (EK) Nr. 651/2005

III –  Par apstrīdēto regulu

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par Igaunijas Republikas un Komisijas vispirms izvirzītajiem lūgumiem

A –  Par Igaunijas Republikas sākotnējo lūgumu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

B –  Par Komisijas sākotnējo prasību

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

II –  Par pirmo pamatu par koleģialitātes principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

III –  Par otro pamatu par Regulas Nr. 60/2004 pārkāpumu

A –  Par Regulas Nr. 60/2004 saistošo raksturu attiecībā uz apstrīdēto regulu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

B –  Par pirmo daļu

1.  Par jēdziena “krājums” nozīmi

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

2.  Attiecībā uz Regulas Nr. 60/2004 sistēmisko interpretāciju

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

3.  Attiecībā uz jēdziena “krājums” izpratni iepriekšējo pievienošanos laikā

a)  Ievada apsvērumi

b)  Lietas dalībnieku argumenti

c)  Pirmās instances tiesas vērtējums

4.  Par EKL 32. panta interpretāciju

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

5.  Par jēdziena “lieko krājumu turētāji” Tiesas veikto interpretāciju

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

C –  Par otro apakšgrupu

1.  Ievada apsvērumi par Regulas Nr. 60/2004 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamību

2.  Par cukura patēriņa nozīmi Igaunijā

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

3.  Par Komisijas veikto grozījumu iepriekšējo pievienošanos laikā piemērotajos kritērijos

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

4.  Par Komisijas ieguldījumu mājsaimniecību rezervju veidošanā Igaunijā

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

5.  Par ekonomiskās attīstības jaunajās dalībvalstīs nepietiekamu ņemšanu vērā no Komisijas puses

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

IV –  Par trešo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

V –  Par ceturto pamatu par labas pārvaldības principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

VI –  Par piekto pamatu par labticības principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

VII –  Par sesto pamatu par nediskriminācijas principa pārkāpumu

A –  Diskriminācija salīdzinājumā ar Maltas Republiku un Kipras Republiku

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

B –  Diskriminācija salīdzinājumā ar atsevišķām dalībvalstīm, kuras iepriekš ir pievienojušās Kopienai

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

C –  Diskriminācija salīdzinājumā ar visām vecajām dalībvalstīm

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

VIII –  Par septīto pamatu par īpašumtiesību pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

IX –  Par astoto pamatu par samērīguma principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

X –  Par pirmo Latvijas Republikas izvirzīto papildu pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

XI –  Par otro Latvijas Republikas izvirzīto papildu pamatu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – igauņu.