Lieta T‑434/11

(publikācija izvilkumu veidā)

Europäisch‑Iranische Handelsbank AG

pret

Eiropas Savienības Padomi

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Īpašumtiesības – Samērīgums

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 6. septembra spriedums

1.      Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Valsts kompetento iestāžu pilnvaras izdot vispārēju piekrišanu konkrētai darījumu kategorijai – Neesamība – Padomes pilnvaras, nosakot nākotnē piemērojamus ierobežojošus pasākumus, pamatoties uz atļautiem darījumiem – Neesamība – Robežas – Izņēmuma apstākļi

(Padomes Regulas Nr. 423/2007 8.–10. pants un Padomes Regulas Nr. 961/2010 17.–19. pants)

2.      Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību īstenoti darījumi – Jēdziens – Pieļaujamības nosacījumi

(Padomes Regulas Nr. 423/2007 7. panta 1.–3. punkts un Padomes Regulas Nr. 961/2010 16. panta 1.–3. punkts)

1.      Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā un, konkrētāk, saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 8.–10. panta, kā arī Regulas Nr. 961/2010, ar kuru šī regula ir tikusi atcelta, 17.–19. panta tiesību normas neļauj valsts kompetentajām iestādēm izdot vispārēju piekrišanu konkrētai darījumu kategorijai, attiecībā uz kuru vienības, kam ir ticis piemērots līdzekļu iesaldēšanas pasākums, būs atbrīvotas no pienākuma lūgt atļauju katrā konkrētā gadījumā atsevišķi.

Šāda valsts kompetentās iestādes katrā konkrētā gadījumā atsevišķi piešķirta atļauja apstiprina atļautā darījuma likumību no vienas vai otras no šīm attiecīgajām regulām viedokļa. Tādējādi Padome nevar – izņemot ārkārtas apstākļos, kuri tai būtu jāpierāda, – pamatot nākotnē piemērojamus ierobežojošus pasākumus uz darījumiem, kuriem ir saņemta atļauja atbilstoši attiecīgās regulas iepriekš minētājām tiesību normām. Turpretim, ja nav saņemta atļauja katrā konkrētā gadījumā atsevišķi, Padomei nevar būt saistoša vienkārša vispārīga piekrišana.

Šo regulu vispārējā sistēma apstiprina šo teksta analīzi. Faktiski, ievērojot šo tiesību normu atrašanās vietu minētajās regulās, tās ir kā izņēmumi no līdzekļu iesaldēšanas principa. Visbeidzot šī interpretācija, kura liekas loģiska no teksta un konteksta analīzes viedokļa, ir saderīga ar šajās regulās izvirzīto mērķi, proti, vēlmi novērst kodolieroču izplatīšanu un, vispārīgāk, saglabāt starptautisko mieru un drošību, ņemot vērā nopietno risku, ko rada kodolieroču izplatīšana.

(sal. ar 128.–131. punktu)

2.      Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā un, konkrētāk, saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai no Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas Nr. 961/2010, ar kuru šī regula ir tikusi atcelta, tiesību normām, vispārējās sistēmas un tajā izvirzītā mērķa izriet, ka ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību īstenoti darījumi, lai veiktu maksājumus vai nokārtotu sarakstā iekļautu vienību parādus, nav automātiski likumīgi un ka, lai nodrošinātu Regulas Nr. 423/2007 7. panta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta lietderīgo iedarbību, attiecīgajām vienībām ir jāpārliecinās par šādu darījumu likumību, vajadzības gadījumā lūdzot atļaujas savu valstu kompetentajām iestādēm.

Faktiski, pirmkārt, no vienas puses, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 1.–3. punkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 1.–3. punkta tiesību normas ir aizlieguma pasākumi, kuru pārkāpšana var būt neatkarīgs pamats sankciju, tostarp krimināltiesisku, piemērošanai saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām. Turklāt, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā pieminot darbības, kuru mērķis vai tiešas vai netiešas sekas ir “apiet” minēto tiesību normu 1.–3. punktā aprakstītos aizlieguma pasākumus, Savienības likumdevējs norāda uz darbībām, kuru mērķis vai iznākums ir minētā aizlieguma pasākuma nepiemērošana to izdarītājam. Šajās tiesību normās aprakstītie kumulatīvie apziņas un gribas nosacījumi ir izpildīti, ja persona, kura piedalās kādā no šajās tiesību normās paredzētajām darbībām, apzināti tieši vai netieši cenšas sasniegt tajā noteikto mērķi vai iznākumu – [aizlieguma pasākumu] apiešanu. Tie ir izpildīti arī tad, ja attiecīgā persona apzinās, ka tās piedalīšanās tādā darbībā var būt ar šādu mērķi vai iznākumu, un ja tā šādu iespējamību pieļauj. Tādējādi ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību īstenoti darījumi var izraisīt attiecīgi Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā noteikta aizlieguma pārkāpumu, ja to mērķis ir īstenot finanšu darījumus sarakstā iekļautas vienības interesēs un ja šādā darījumā iesaistītās vienības faktiski cenšas īstenot šo mērķi vai zina, ka viņu piedalīšanās šādā darījumā var būt ar šādu mērķi vai iznākumu un šādu iespējamību pieļauj. No otras puses, izdarot slēdzienu par pretējo, no Regulas Nr. 961/2010 21. panta – tiesību normas, kurai līdzvērtīgas tiesību normas Regulā Nr. 423/2007 nav – izriet, ka līdzekļu pārvedumi personām, vienībām vai struktūrām Irānā un no tām, tostarp vienībām vai struktūrām Irānā, kuras nav iekļautas sarakstā, principā var tikt īstenoti, ja vien ir izpildīti minētā 21. panta nosacījumi. Līdz ar to Regulas Nr. 961/2010 21. pants ietver atkāpi no līdzekļu iesaldēšanas principa. Tomēr nav pieļaujams, ka ar līdzekļu pārvedumiem, kuru īstenošana ir iespējama atbilstoši 21. pantam, tiek apiets Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā aprakstītais aizliegums.

Otrkārt, Regulas Nr. 423/2007 11.a panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām finanšu iestādēm un kredītiestādēm, uz kurām attiecas Regulas Nr. 423/2007 18. panta piemērošanas joma, ir noteikts pienākums attiecībās ar šī 11.a panta 2. punktā minētajām finanšu iestādēm un kredītiestādēm, proti, it īpaši, ar finanšu iestādēm un kredītiestādēm, kuru domicils ir Irāna, pastāvīgi modri novērot kontu darbību. Regulas Nr. 961/2010 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā līdzīgs pienākums ievērot modrību ir noteikts finanšu iestādēm un kredītiestādēm, uz kurām attiecas minētās regulas 39. panta piemērošanas joma. Līdz ar to, ja sarakstā neiekļauta vienība varētu brīvi īstenot darījumus ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību, lai nokārtotu parādus vai veiktu maksājumus sarakstā iekļautas vienības vārdā, tiktu apdraudēta Regulas Nr. 423/2007 7.–10. panta kopsakarā ar Regulas Nr. 961/2010 16.–19. pantu un 21. pantu lietderīgā iedarbība. Tādējādi sarakstā neiekļautai vienībai vienmēr ir jāpārliecinās par šādu darījumu likumību, vajadzības gadījumā lūdzot valsts kompetentās iestādes atļaujas.

(sal. ar 133.–136., 138.–141., 150. un 154. punktu)