Lieta C‑414/16
Vera Egenberger
pret
Evangelisches Werk für Diakonie und Entwicklung eV
(Bundesarbeitsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2000/78/CE – Vienlīdzīga attieksme – Atšķirīga attieksme reliģijas vai pārliecības dēļ – Baznīcu un citu organizāciju, kuru ētoss balstās uz reliģiju vai pārliecību, profesionālā darbība – Reliģija vai pārliecība, kas veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu – Jēdziens – Darbības raksturs un tās veikšanas konteksts – LESD 17. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10., 21. un 47. pants
Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 17. aprīļa spriedums
1. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt reliģijas vai pārliecības dēļ – Baznīcas vai citas organizācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, veikta kandidatūras uz amatu noraidīšana – Uz reliģiju vai pārliecību, kas, ņemot vērā organizācijas ētosu, veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, balstīts noraidījums – Dalībvalstu pienākums paredzēt efektīvu pārbaudi tiesā
(LESD 17. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pants un 47. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, 9. un 10. pants)
2. Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt reliģijas vai pārliecības dēļ – Īstas, likumīgas un attaisnotas prasības attiecībā uz profesiju jēdziens – Piemērošanas joma – Samērīguma principa ievērošana
(Padomes Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts)
3. Savienības tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Aizliegums diskriminēt reliģijas vai pārliecības dēļ – Saistība ar Direktīvu 2000/78 – Iespēja atsaukties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 47. pantu – Strīds starp divām privātpersonām – Valsts tiesas pienākumi un tiesības – Savienības tiesībām atbilstoša valsts tiesiskā regulējuma interpretācija – Ierobežojumi – Valsts tiesību contra legem interpretācija – Pienākums atstāt bez piemērošanas ikvienu Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 47. pants; Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants un 4. panta 2. punkts)
1. Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju 4. panta 2. punkts, to skatot kopā ar tās 9. un 10. pantu, kā arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja baznīca vai cita organizācija, kuras ētoss ir balstīts uz reliģiju vai pārliecību, akta vai lēmuma par kandidatūras nodarbinātībai tajā noraidīšanu atbalstam atsaucas uz to, ka attiecīgo darbību rakstura vai to iespējamā veikšanas konteksta dēļ reliģija veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā šīs baznīcas vai organizācijas ētosu, ir nepieciešams, lai šādu apgalvojumu vajadzības gadījumā varētu pakļaut efektīvai pārbaudei tiesā, kurā tiek nodrošināts, ka attiecīgajā gadījumā ir izpildīti šīs direktīvas 4. panta 2. punktā minētie kritēriji.
Lai gan ar Direktīvu 2000/78 ir paredzēts aizsargāt darba ņēmēju tiesības netikt diskriminētiem viņu reliģijas vai pārliecības dēļ, tomēr ar šīs direktīvas 4. panta 2. punktu ir nodomāts ņemt vēra arī baznīcu un citu publisku vai privātu organizāciju, kuru ētoss ir balstīts uz reliģiju vai pārliecību, tiesības uz autonomiju, kādas tās ir atzītas LESD 17. pantā un Hartas 10. pantā, kurš atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9. pantam.
Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta mērķis tādējādi ir nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp baznīcu un citu organizāciju, kuru ētoss ir balstīts uz reliģiju vai pārliecību, tiesībām uz autonomiju, no vienas puses, un darba ņēmēju tiesībām it īpaši darba pieņemšanas laikā netikt diskriminētiem reliģijas vai pārliecības dēļ, no otras puses, situācijās, kad starp šīm tiesībām var pastāvēt konflikts.
No šādas perspektīvas raugoties, šajā tiesību normā ir noteikti kritēriji, kuri jāņem vērā, veicot līdzsvarošanu, kura jāveic, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp šīm potenciāli pretrunā esošajām tiesībām.
Tomēr, ja ir strīds, šāda līdzsvarošana ir jāvar vajadzības gadījumā pārbaudīt neatkarīgai iestādei un visbeidzot – valsts tiesai.
LESD 17. pantā ir izteikta Savienības neitralitāte attiecībā uz to, kā dalībvalstis organizē savas attiecības ar baznīcām un reliģiskajām organizācijām vai apvienībām. Savukārt šis pants nav tāds, ar kuru tiktu liegta Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā minēto kritēriju ievērošanas efektīva pārbaude tiesā.
(skat. 50.–53., 58., un 59. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tajā minēto īsto, likumīgo un attaisnoto prasību attiecībā uz profesiju ir domāta prasība, kas ir nepieciešama un, ņemot vērā attiecīgās baznīcas vai organizācijas ētosu, attiecīgās profesionālās darbības rakstura vai veikšanas konteksta dēļ ir objektīvi noteikta un kas neattiecas uz apsvērumiem, kas nav saistīti ar šīs baznīcas vai organizācijas ētosu vai tiesībām uz autonomiju. Šai prasībai ir jāatbilst samērīguma principam.
Attiecībā uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ietvertā “īstas, likumīgas un attaisnotas prasības attiecībā uz profesiju” jēdziena interpretāciju no šīs tiesību normas skaidri izriet, ka reliģija vai pārliecība attiecīgā gadījumā var veidot šādu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā attiecīgo darbību “īpatnības [raksturu]” un “kontekstu”, kādā tās tiek veiktas.
Tādējādi no šīs pēdējās tiesību normas viedokļa uz reliģiju vai pārliecību balstītas atšķirīgas attieksmes likumība ir atkarīga no tā, vai pastāv objektīvi pārbaudāma tieša saikne starp darba devēja noteikto prasību attiecībā uz profesiju un attiecīgo darbību. Šāda saikne ar izrietēt vai nu no šīs darbības rakstura, piemēram, ja tā paredz dalību attiecīgās baznīcas vai organizācijas ētosa noteikšanā vai ieguldījuma sniegšanu tās sludināšanas uzdevuma veikšanā, vai arī no apstākļiem, kādos šī darbība jāveic, tādiem kā nepieciešamība nodrošināt ticamu baznīcas vai organizācijas pārstāvniecību ārpus tās.
Turklāt šai prasībai attiecībā uz profesiju, kā prasīts Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā, ir jābūt “īstai, likumīgai un attaisnotai”, ņemot vērā baznīcas vai organizācijas ētosu. Lai gan, kā uzsvērts šā sprieduma 61. punktā, valsts tiesām principā nav jālemj par izvirzītās prasības attiecībā uz profesiju pamatā esošo ētosu kā tādu, tām tomēr katra atsevišķā gadījumā ir jānosaka, vai, ņemot vērā šo ētosu, šie trīs kritēriji ir izpildīti.
Attiecībā uz šiem kritērijiem, jāprecizē, pirmkārt, kas attiecas uz prasības kā “īstas” raksturu, ka šī īpašības vārda lietojums nozīmē, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka ir jābūt skaidram, ka piederība reliģijai vai piesliešanās pārliecībai, uz kuru ir balstīts attiecīgās baznīcas vai organizācijas ētoss, ir nepieciešama attiecīgās profesionālās darbības nozīmīguma šī ētosa apliecināšanai vai šīs baznīcas vai organizācijas tiesību uz autonomiju īstenošanai dēļ.
Otrkārt, attiecībā uz prasības “likumīgo” raksturu šī jēdziena izmantošana parāda, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt, ka prasība par piederību reliģijai vai piesliešanos pārliecībai, uz kuru ir balstīts attiecīgās baznīcas vai organizācijas ētoss, netiek izmantota, lai sasniegtu mērķi, kas nav saistīts ar šo ētosu vai šīs baznīcas vai organizācijas tiesību uz autonomiju īstenošanu.
Treškārt, attiecībā uz prasības “attaisnoto” raksturu šis jēdziens paredz ne vien to, ka valsts tiesai jāvar veikt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ietverto kritēriju ievērošanas pārbaudi, bet arī to, ka šo prasību noteikušajai baznīcas vai organizācijai ir pienākums, ņemot vērā attiecīgās lietas faktiskos apstākļus, pierādīt, ka apgalvotais tās ētosa vai tās tiesību uz autonomiju aizskāruma risks ir iespējams un būtisks un ka tādējādi šādas prasības noteikšana patiešām izrādās nepieciešama.
(skat. 62.–67. un 69. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Valsts tiesai, izskatot strīdu starp divām privātpersonām, ir pienākums, ja piemērojamā valsts tiesību norma nevar tikt interpretēta Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam atbilstīgā veidā, tās kompetences ietvaros nodrošināt no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 47. panta izrietošo personu tiesisko aizsardzību un nodrošināt šo pantu pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotas jebkādas tiem pretrunā esošas valsts tiesību normas.
Šajā ziņā jāatgādina, ka valsts tiesām, ņemot vērā visas valsts tiesību normas un piemērojot to atzītās interpretācijas metodes, ir jāizlemj, vai un kādā mērā tāda valsts tiesību norma kā AGG 9. panta 1. punkts var tikt interpretēta atbilstīgi Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam, neveicot šīs valsts tiesību normas interpretāciju contra legem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 31. un 32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
Gadījumā, ja tai nebūtu iespējams veikt šādu valsts tiesību normas, par kuru ir runa pamatlietā, interpretāciju, ir jāprecizē, pirmkārt, ka ar pašu Direktīvu 2000/78 nav ieviests vienlīdzīgas attieksmes nodarbinātības un profesijas jomā princips, kas izriet no dažādiem starptautiskiem instrumentiem un dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, bet gan, kā izriet no tās nosaukuma un 1. panta, tās mērķis ir vienīgi paredzēt regulējumu šajās jomās, lai apkarotu diskrimināciju dažādu iemeslu, tostarp reliģijas un pārliecības dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 10. maijs, Römer, C‑147/08, EU:C:2011:286, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
Jebkādas diskriminācija reliģijas vai pārliecības dēļ aizliegumam kā Savienības tiesību vispārējam principam ir imperatīvs raksturs. Šis Hartas 21. panta 1. punktā nostiprinātais aizliegums pats par sevi ir pietiekams, lai indivīdiem rastos subjektīvas tiesības, uz kurām var atsaukties tiesvedībā jomā, uz kurām attiecas Savienības tiesības (attiecībā uz nediskriminācijas vecuma dēļ principu skat. spriedumu, 2014. gada 15. janvāris, Association de médiation sociale, C‑176/12, EU:C:2014:2, 47. punkts).
Kas attiecas uz Hartas 21. panta imperatīvo ietekmi, tas principā neatšķiras no dažādiem dibināšanas līgumu noteikumiem, kuros ir aizliegta diskriminācija dažādu iemeslu dēļ pat tad, ja šāda diskriminācija izriet no līgumiem, kas noslēgti starp privātpersonām (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1976. gada 8. aprīlis, Defrenne, 43/75, EU:C:1976:56, 39. punkts; 2000. gada 6. jūnijs, Angonese, C‑281/98, EU:C:2000:296, 33.–36. punkts; 2000. gada 3. oktobris, Ferlini, C‑411/98, EU:C:2000:530, 50. punkts, kā arī 2007. gada 11. decembris, International Transport Workers’ Federation un FinnishSeamen’s Union, C‑438/05, EU:C:2007:772, 57.–61. punkts).
Otrkārt, jāuzsver, ka, tāpat kā Hartas 21. pants, tās 47. pants par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir pietiekams pats par sevi un nav jāprecizē ar Savienības vai valsts tiesību normām, lai privātpersonām radītu tiesības, uz kurām pašām par sevi var atsaukties .
Tādējādi valsts tiesai savas kompetences ietvaros būtu pienākums nodrošināt no Hartas 21. un 47. panta izrietošo personu tiesisko aizsardzību un nodrošināt šo pantu pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotu jebkādu tiem pretrunā esošu valsts tiesību normu.
(sal. ar 71., 75., –79. un 82. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)