VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2010. gada 8. jūlijā (*)
Apelācija – Civildienests – Civildienesta tiesas sprieduma pārskatīšana – Strīds ir izskatāmā stāvoklī
Lieta T‑12/08 P‑RENV‑RX
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 19. oktobra rīkojumu lietā F‑23/07 M/EMEA (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.), ar ko tiek lūgts šo rīkojumu atcelt,
M., bijušais Eiropas Zāļu aģentūras pagaidu darbinieks, ar dzīvesvietu Brauburnā [Browbourne] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv S. Orlandi [S. Orlandi], A. Kūlens [A. Coolen], Ž. N. Luiss [J.‑N. Louis] un E. Maršals [É. Marchal], advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
otrs lietas dalībnieks –
Eiropas Zāļu aģentūra (EMA), ko pārstāv V. Salvatore [V. Salvatore] un N. Rampale Olmedo [N. Rampal Olmedo], pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger] (referents), tiesneši J. Azizi [J. Azizi], N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], O. Cūcs [O. Czúcz] un I. Pelikānova [I. Pelikánová],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Šī tiesvedība tiek izskatīta saistībā ar Tiesas 2009. gada 17. decembra pārskatīšanas spriedumu lietā C‑197/09 RX‑II M/EMEA (Krājums, I‑12033. lpp.), ar kuru Tiesa, atzīstot, ka ar Pirmās instances tiesas 2009. gada 6. maija spriedumu lietā T‑12/08 P M/EMEA (Krājums, I‑0000. lpp.; turpmāk tekstā – “pārskatītais spriedums”) par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 19. oktobra rīkojumu lietā F‑23/07 M/EMEA (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”) netika ievērota Kopienu tiesību vienveidība un saskaņotība, atcēla iepriekš minētā pārskatītā sprieduma rezolutīvās daļas 3) un 5) punktu un nodeva lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā.
Fakti un tiesvedība pirmajā instancē
2 No iepriekš 1. punktā minētā pārskatītā sprieduma izriet, ka M., pagaidu darbinieks, kas bija uzsācis darbu Eiropas Zāļu aģentūrā (EMA, līdz 2009. gada 8. decembrim saukta par EMEA) 1996. gada oktobrī, 2005. gada martā cieta nelaimes gadījumā darbā un kopš tā laika bija slimības atvaļinājumā. Viņa līgums ar EMA beidzās 2006. gada 15. oktobrī, un EMA nolēma to nepagarināt.
3 2006. gada 17. februārī M. lūdza izveidot invaliditātes komisiju, bet EMA to atteica ar 2006. gada 31. marta vēstuli. 2006. gada 3. jūlijā M. par šo atteikumu iesniedza sūdzību, kas tika noraidīta ar 2006. gada 25. oktobra lēmumu.
4 Pa to laiku – 2006. gada 8. augustā – M. iesniedza jaunu lūgumu izveidot invaliditātes komisiju un pievienoja tam ārsta W. medicīnisko atzinumu.
5 Ar 2006. gada 21. novembra vēstuli M. lūdza EMA precizēt, vai 2006. gada 25. oktobra lēmums, ar kuru apstiprināts lēmums neizveidot invaliditātes komisiju, ir 2006. gada 8. augusta lūguma noraidījums.
6 Ar 2006. gada 29. novembra vēstuli EMA paziņoja M., ka tā savā 2006. gada 25. oktobra lēmumā pienācīgi ir uzskatījusi, ka 2006. gada 8. augusta lūgumu nevar uzskatīt par jaunu lūgumu Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punkta izpratnē un ka tādējādi šis lūgums ir noraidāms minētajā lēmumā izklāstīto iemeslu dēļ.
7 Ar 2007. gada 25. janvāra vēstuli M. iesniedza sūdzību, lūdzot atsaukt 2006. gada 25. oktobra lēmumu tiktāl, ciktāl ar to noraidīts viņa 2006. gada 8. augusta lūgums. Nākamajā dienā M. turklāt nosūtīja EMA pieprasījumu atlīdzināt viņam nodarīto mantisko un morālo kaitējumu.
8 Ar EMA 2007. gada 31. janvāra vēstuli minētā sūdzība un pieprasījums tika noraidīti.
9 2007. gada 7. februārī M. Civildienesta tiesā cēla prasību, kura tika reģistrēta ar numuru F‑13/07 un kurā tika lūgts atcelt 2006. gada 31. marta lēmumu, ar kuru EMA bija noraidījusi viņa lūgumu izveidot invaliditātes komisiju, kā arī vajadzības gadījumā arī 2006. gada 25. oktobra lēmumu.
10 Pēc tam 2007. gada 19. martā M. Civildienesta tiesā cēla citu prasību, kura tika iereģistrēta ar numuru F‑23/07, lūdzot, pirmkārt, atcelt 2006. gada 25. oktobra lēmumu un, otrkārt, piespriest EMA samaksāt EUR 100 000 kā zaudējumus saistībā ar dienesta pārkāpumiem.
11 Pirmo prasību Civildienesta tiesa ar 2007. gada 20. aprīļa rīkojumu lietā F‑13/07 L/EMEA (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.) noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu, jo sākotnējā sūdzība tika iesniegta novēloti.
12 Otrās prasības ietvaros EMA ar atsevišķu dokumentu cēla iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu, kas mutatis mutandis ir piemērojams Civildienesta tiesai saskaņā ar 3. panta 4. punktu Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmumā 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), kamēr nav stājies spēkā Civildienesta tiesas Reglaments, kas notika 2007. gada 1. novembrī.
13 Ar apstrīdēto rīkojumu, kas izdots saskaņā ar šo 114. pantu, Civildienesta tiesa, neuzsākot mutvārdu procesu un neatliekot lēmuma attiecībā uz iebildi par nepieņemamību pieņemšanu, izskatot lietu pēc būtības, noraidīja prasību kā nepieņemamu.
14 Attiecībā uz prasījumiem atcelt 2006. gada 25. oktobra lēmumu, jo EMA ar to bija noraidījusi M. iesniegto 2006. gada 8. augusta lūgumu, Civildienesta tiesa uzskatīja, ka šis prasījums ir nepieņemams, jo minētais lēmums ir jāuzskata par tādu, kas tikai apstiprina EMA 2006. gada 31. marta vēstulē ietverto lēmumu, un ka prasījumi, kas vērsti pret šo lēmumu, ar iepriekš 11. punktā minēto rīkojumu lietā L/EMEA jau ir tikuši atzīti par nepieņemamiem.
15 Arī prasījumi par atlīdzību, ņemot vērā citu starpā ciešo saistību starp minētajiem prasījumiem un iepriekš izskatītajiem prasījumiem par atcelšanu, tika noraidīti kā nepieņemami.
Apelācijas tiesvedība Pirmās instances tiesā
16 Ar procesuālo rakstu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā tika iesniegts 2008. gada 4. janvārī, M. par apstrīdēto rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pantu.
17 Šajā apelācijas sūdzībā M. lūdza Pirmās instances tiesu ne tikai atcelt šo rīkojumu, bet arī lemt par lietas būtību. Savukārt EMA lūdza noraidīt minēto apelācijas sūdzību kā acīmredzami nepamatotu, izvirzot tikai argumentus par M. celtās prasības nepieņemamību.
18 Pēc tam, kad tā bija apmierinājusi M. lūgumu tikt uzklausītam mutvārdu procesā, Pirmās instances tiesa ar iepriekš 1. punktā minēto pārskatīto spriedumu atcēla apstrīdēto rīkojumu, uzskatot, ka tajā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl Civildienesta tiesa par nepieņemamiem bija atzinusi M. prasījumus par atcelšanu un prasījumus par atlīdzību.
19 Turpinājumā, uzskatot, ka tiesvedības stadija ļauj taisīt galīgo spriedumu lietā Tiesas Statūtu I pielikuma 13. panta 1. punkta izpratnē, Pirmās instances tiesa pati pieņēma nolēmumu šajā lietā. Tā par pieņemamiem un pamatotiem atzina prasījumus par atcelšanu un atcēla 2006. gada 25. oktobra lēmumu. Tā par pieņemamiem atzina arī M. prasījumus par atlīdzību un piesprieda EMA samaksāt atlīdzību EUR 3000 apmērā par morālo kaitējumu, kas esot nodarīts M.
20 Šajā ziņā Pirmās instances tiesa iepriekš 1. punktā minētā pārskatītā sprieduma 100. punktā norādīja, ka savā Civildienesta tiesai iesniegtajā prasības pieteikumā M. ir apgalvojis, ka, uzturot savu atteikumu uzsākt invaliditātes atzīšanas procedūru, EMA esot radījusi viņam satraukuma un nenoteiktības stāvokli. Minētā sprieduma 104. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka aplūkojamajā lietā M. ir nodarīts morālais kaitējums, kas nevar tikt pilnībā novērsts, atceļot 2006. gada 25. oktobra lēmumu.
Pārskatīšana Tiesā
21 Pēc pirmā ģenerāladvokāta ierosinājuma pārskatīt iepriekš 1. punktā minēto pārskatīto spriedumu īpašā palāta, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 123.b pantā, ar 2009. gada 24. jūnija lēmumu lietā C‑197/09 RX (Krājums, I‑0000. lpp.) nolēma, ka minētais spriedums ir jāpārskata. Kā izriet no Tiesas 2009. gada 24. jūnija lēmuma rezolutīvās daļas 2) punkta, pārskatīšana attiecās uz jautājumu, vai iepriekš 1. punktā minētais pārskatītais spriedums kaitē Kopienu tiesību vienotībai vai saskaņotībai tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa, rīkojoties kā apelācijas tiesa, jēdzienu “strīds, kurā tiesvedības stadija ļauj pieņemt galīgo spriedumu” Tiesas Statūtu 61. panta un minēto statūtu I pielikuma 13. panta 1. punkta izpratnē interpretēja tādā veidā, kas tai ļāva pieņemt lietu izskatīšanai un lemt par tās būtību, lai gan tai iesniegtā apelācijas sūdzība attiecās uz pirmajā instancē izmantotā risinājuma attiecībā uz iebildi par nepieņemamību pārbaudi un lai gan attiecībā uz strīda aspektu, kas pieņemts izskatīšanai, nekāda uz sacīkstes principu balstīta apspriešana nav notikusi ne minētajā tiesā, ne arī Civildienesta tiesā kā pirmās instances tiesā.
22 Iepriekš 1. punktā minētajā pārskatīšanas spriedumā lietā M/EMEA Tiesa vispirms norādīja, ka no tās 2009. gada 24. jūnija lēmuma izriet, ka pārskatīšana attiecas tikai uz lēmumu piespriest EMA samaksāt M. atlīdzību EUR 3000 apmērā par apgalvoto morālo kaitējumu. Savukārt 2006. gada 25. oktobra lēmuma atcelšana un prasības noraidīšana pārējā daļā nebija pārskatīšanas priekšmets (iepriekš 1. punktā minētais pārskatīšanas spriedums lietā M/EMEA, 26. punkts).
23 Turpinājumā jānorāda, ka attiecībā uz jēdzienu “strīds, kurā tiesvedības stadija ļauj pieņemt galīgo spriedumu” Tiesa atgādināja, ka principā tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu, pēc būtības izskatot prasību, kas celta pirmās instances tiesā, ja šī pirmās instances tiesa ir noraidījusi prasību kā nepieņemamu, apmierinot iebildi par nepieņemamību un neatliekot lēmuma par šo iebildi pieņemšanu līdz galīgajam spriedumam (iepriekš 1. punktā minētais pārskatīšanas spriedums lietā M/EMEA, 29. punkts). Tiesa precizēja, ka citādi var notikt vienīgi īpašos apstākļos, kuri tomēr nepastāvēja šajā lietā (iepriekš 1. punktā minētais pārskatīšanas spriedums lietā M/EMEA, 30.–33. punkts).
24 Tādējādi Tiesa iepriekš 1. punktā minētā pārskatīšanas sprieduma 34.–37. punktā konstatēja, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini ir interpretējusi jēdzienu “strīds, kurā tiesvedības stadija ļauj pieņemt galīgo spriedumu” Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas un minēto statūtu pielikuma 13. panta 1. punkta izpratnē un ir pārkāpusi pēdējo minēto tiesību normu, uzskatot, ka aplūkojamajā lietā tiesvedības stadija ļauj taisīt galīgo spriedumu attiecībā uz prasījumiem par morālā kaitējuma, kas esot nodarīts M., atlīdzināšanu.
25 Turklāt Tiesa konstatēja, ka Pirmās instances tiesa, pieņemot lēmumu attiecībā uz M. iesniegtajiem prasījumiem par atlīdzības saņemšanu, bet nedodot iespēju EMA par šiem prasījumiem sniegt savus apsvērumus, ir pārkāpusi sacīkstes principu (iepriekš 1. punktā minētais pārskatīšanas spriedums lietā M/EMEA, 38.–59. punkts).
26 Tiesa, vispirms uzskatot, ka iepriekš 1. punktā minētajā pārskatītajā spriedumā identificētās kļūdas kaitē Kopienu tiesību vienotībai un saskaņotībai, atcēla minēto spriedumu tiktāl, ciktāl minētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) un 5) punktā Pirmās instances tiesa ir piespriedusi EMA samaksāt M. atlīdzību EUR 3000 apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies procesā Civildienesta tiesā un Pirmās instances tiesā.
27 Ņemot vērā, ka kaitējums Kopienu tiesību vienotībai un saskaņotībai aplūkojamajā lietā izriet no jēdziena “strīds, kurā tiesvedības stadija ļauj pieņemt galīgo spriedumu” kļūdainas interpretācijas un sacīkstes principa neievērošanas, Tiesa uzskatīja, ka tā pati nevar pieņemt galīgo lēmumu saskaņā ar Tiesas Statūtu 62.b panta pirmās daļas pēdējo teikumu.
28 Līdz ar to Tiesa, pieņemot lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, kuri radušies pārskatīšanas procedūrā, lietu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasījumiem par morālā kaitējuma, kas esot nodarīts M., atlīdzināšanu, nodeva atpakaļ Vispārējai tiesai saskaņā ar Tiesas Statūtu 62.b pantu, lai dotu iespēju EMA sniegt savus argumentus par šo prasījumu pamatotību (iepriekš 1. punktā minētais pārskatīšanas spriedums lietā M/EMEA, 71. punkts).
Par atpakaļ nodoto lietu pēc pārskatīšanas
Procedūra
29 Ar 2009. gada 22. decembra vēstuli Vispārējās tiesas kanceleja saskaņā ar Reglamenta 121.c panta 1. punktu uzaicināja lietas dalībniekus viena mēneša laikā pēc iepriekš 1. punktā minētā pārskatīšanas sprieduma lietā M/EMEA izsniegšanas iesniegt savus rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kuri attiecībā uz strīda atrisināšanu izdarāmi no šī sprieduma.
30 EMA savus apsvērumus Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2010. gada 21. janvārī.
31 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 8. janvārī, M. saskaņā ar Reglamenta 95. pantu lūdza Vispārējo tiesu šajā tiesvedībā piešķirt viņam juridisko palīdzību.
32 Ar 2010. gada 11. marta rīkojumu Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) piešķīra M. juridisko palīdzību.
33 M. savus apsvērumus par iepriekš 1. punktā minēto pārskatīšanas spriedumu lietā M/EMEA iesniedza 2010. gada 25. martā.
Juridiskais pamatojums
34 Kā izriet no iepriekš 1. punktā minētā pārskatīšanas sprieduma lietā M/EMEA rezolutīvās daļas 2) punkta un šī sprieduma motīvu daļas 26. punkta, tika atcelti vienīgi iepriekš 1. punktā minētā pārskatītā sprieduma rezolutīvās daļas 3) un 5) punkts, proti, lēmums EMA samaksāt M. atlīdzību EUR 3000 apmērā par iespējamā morālā kaitējuma nodarīšanu un lēmums atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, savukārt pārējie pārskatītā sprieduma rezolutīvās daļas punkti, ar kuriem tika atcelts apstrīdētais rīkojums, kā arī EMA 2006. gada 25. oktobra lēmums tiktāl, ciktāl ar to bija noraidīts M. 2006. gada 8. augusta lūgums, un prasība noraidīta pārējā daļā, ieguva res judicata spēku.
35 2010. gada 21. janvārī un 25. martā lietas dalībnieku saskaņā ar Reglamenta 121.c panta 1. punktu iesniegtajos apsvērumos šīs tiesvedības ietvaros M. un EMA it īpaši sniedza savus apsvērumus par to, vai lietas apstākļi ļauj uzskatīt, ka M. apgalvotais morālais kaitējums ir atdalāms no prettiesiskuma, kas pamato 2006. gada 25. oktobra lēmuma atcelšanu, un ka tādējādi tas ir jāatlīdzina.
36 Vispārējā tiesa norāda – pieņemot, ka M. un EMA apsvērumu iesniegšana pēc pārskatīšanas ir pietiekama, lai novērstu Tiesas iepriekš 1. punktā minētajā pārskatīšanas spriedumā lietā M/EMEA konstatēto sacīkstes principa pārkāpumu, tomēr minētajā spriedumā Tiesa arī atzina, ka iepriekš 1. punktā minētajā pārskatītajā spriedumā ir pieļauta kļūda saistībā ar to, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi jēdzienu “strīds, kurā tiesvedības stadija ļauj pieņemt galīgo spriedumu”.
37 Taču jautājumā par to, vai šī strīda tiesvedības stadija ļauj Vispārējai tiesai taisīt galīgo spriedumu, no iepriekš 1. punktā minētā pārskatīšanas sprieduma lietā M/EMEA 30. punkta izriet, ka apelācijas tiesa zināmos apstākļos var lemt par prasības būtību arī tad, ja process pirmajā instancē ir attiecies tikai uz iebildi par nepieņemamību, kuru šīs instances tiesa ir apmierinājusi. Tā tas var būt gadījumā, pirmkārt, ja pārsūdzētā sprieduma vai rīkojuma atcelšana noteikti nozīmē konkrētu risinājumu attiecībā uz attiecīgās prasības būtību vai, otrkārt, ja prasības atcelt tiesību aktu izskatīšana pēc būtības ir balstīta uz argumentiem, kurus lietas dalībnieki ir snieguši apelācijas procesa ietvaros saistībā ar pirmās instances tiesas sniegto pamatojumu.
38 Tomēr, kā izriet no iepriekš 1. punktā minētā pārskatīšanas sprieduma lietā M/EMEA 32.–34., 36. un 37. punkta, šajā lietā šādi īpašie apstākļi nepastāv, kā rezultātā strīda tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu Tiesas Statūtu 61. panta un minēto statūtu pielikuma 13. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi Vispārējā tiesa nodod lietu atpakaļ Civildienesta tiesai, lai tā lemtu par prasījumiem atlīdzināt M. eventuāli ciesto morālo kaitējumu pēc EMA sniegtajiem argumentiem par minēto prasījumu pamatotību.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) lietu nodot atpakaļ Eiropas Savienības Civildienesta tiesai, lai tā lemtu par prasījumiem atlīdzināt M. eventuāli ciesto morālo kaitējumu;
2) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 8. jūlijā.
[Paraksti]