Lieta C‑646/20
Senatsverwaltung für Inneres und Sport, Standesamtsaufsicht
pret
TB
(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2022. gada 15. novembra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Laulības šķiršana – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – 2. panta 4. punkts un 21. pants – Jēdziens “spriedums” – Tādas laulības šķiršanas atzīšana dalībvalstī, par kuru panākta laulāto vienošanās un kuru ir pasludinājusi citas dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona – Kritērijs, kas ļauj noteikt “sprieduma” esamību
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Atzīšana un izpilde – Jēdziens “spriedums” – Tvērums – Laulības šķiršanas akts, ko dalībvalsts civilstāvokļa aktu amatpersonas sagatavojusi atbilstoši minētās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem – Iekļaušana
(1968. gada 27. septembra Konvencijas 25. pants; Eiropas Padomes Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 4. punkts, 21., 22. un 46. pants, preambulas 14. apsvērums un 30. un 65. pants)
(skat. 48., 49., 53.–55.,59.–61., 67. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
2013. gadā Berlīnē TB, kuram ir Vācijas un Itālijas dubultpilsonība, apprecējās ar Itālijas pilsoni RD, un Berlīnes Laulību reģistrā tika veikts ieraksts par viņu laulību. 2017. gadā viņi uzsāka ārpustiesas laulības šķiršanas procedūru, vēršoties pie Parmas (Itālija) civilstāvokļa aktu amatpersonas. Atbilstoši Itālijas tiesību normām (1) viņi vairākkārt ieradās pie šīs amatpersonas, lai paustu un apstiprinātu savu vēlmi šķirt laulību. Šīs procedūras iznākumā minētā amatpersona izsniedza TB Briseles IIa regulas (2) 39. pantā paredzēto apliecību, kas apstiprina viņa laulības šķiršanu ar RD.
Pēc tam TB lūdza veikt ierakstu par laulības šķiršanu Berlīnes Laulību reģistrā. Šis pieteikums ir pamatā tiesvedībai par to, vai ierakstam par laulības šķiršanu ir nepieciešama iepriekšēja federālās zemes kompetentās iestādes atzīšana, kas Vācijas tiesību aktos ir paredzēta attiecībā uz ārvalstu spriedumiem. Iesniedzējtiesa – Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) – nolēma uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par jēdzienu “spriedums” šķiršanās lietā Briseles IIa regulas izpratnē. Konkrēti iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai noteikumi par atzīšanu, kas minētajā regulā paredzēti attiecībā uz spriedumiem šķiršanās lietās, ir piemērojami tādā ārpustiesas šķiršanās gadījumā, kāds ir paredzēts Itālijas tiesību aktos, tādējādi, ka Vācijā nav nepieciešama nekāda iepriekšējas atzīšanas procedūra.
Tiesa, izskatot lietu virspalātā, nospriež, ka dalībvalsts civilstāvokļa aktu amatpersonas sagatavots laulības šķiršanas akts, kurā ir ietverta laulāto noslēgta vienošanās par laulības šķiršanu, ko viņi ir apstiprinājuši šīs amatpersonas klātbūtnē atbilstoši šīs dalībvalsts tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem, ir “spriedums” Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta izpratnē, it īpaši šīs regulas 21. panta 1. punktā paredzētā atzīšanas nosacījuma piemērošanas mērķiem.
Tiesas vērtējums
Tiesa, pirmkārt, balstoties tostarp uz Briseles IIa regulas 2. panta 1. un 4. punktā paredzētajām definīcijām “spriedums” un “tiesa”, norāda, ka šī regula aptver spriedumus laulības lietās, kas kādā dalībvalstī (3) taisīti gan tiesas, gan ārpustiesas procedūrā, ja vien dalībvalstu tiesību aktos ārpustiesas kompetentajām iestādēm ir piešķirtas tiesības šķiršanās lietās. Attiecīgi ikviens šādas ārpustiesas iestādes pieņemts lēmums saskaņā ar Briseles IIa regulas 21. pantu principā ir automātiski jāatzīst citās dalībvalstīs.
Otrkārt, attiecībā uz kontroli, kas ir jāveic kompetentajai iestādei šķiršanās lietās, lai akts, kuru tā sagatavojusi tostarp uz savstarpēju vienošanos balstītas šķiršanās ietvaros, var tikt kvalificēts kā “spriedums”, Tiesa, pamatojoties uz savu judikatūru (4) spriedumu atzīšanas jomā, precizē, ka ikvienai publisko tiesību iestādei, kurai jātaisa “spriedums” Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta izpratnē, ir jāveic kontrole attiecībā uz šķiršanās pasludināšanu. Šis nosacījums nozīmē, ka šķiršanās pēc savstarpējās vienošanās gadījumā publisko tiesību iestādei ir jāpārbauda šķiršanās nosacījumi no valsts tiesību skatpunkta, kā arī no laulāto vienošanās par šķiršanos patiesuma un spēkā esamības skatpunkta.
Tiesa turklāt uzsver, ka turpinātības kontekstā minētais nosacījums ir ietverts Briseles IIb regulā (5), ar ko, tā kā tā ir Briseles IIa regulas pārstrādātā versija, no 2022. gada 1. augusta tika atcelta Briseles IIa regula. Proti, no Briseles IIb regulas rašanās vēstures izriet, ka, pieņemot šo regulu, Savienības likumdevējs ir vēlējies nevis radīt jaunas tiesību normas, bet gan “izskaidrot”, pirmkārt, Briseles IIa regulas 46. pantā jau ietvertā noteikuma par publiskiem aktiem un vienošanās dokumentiem starp pusēm tvērumu un, otrkārt, kritēriju, kas ļauj nošķirt jēdzienu “spriedums” no jēdziena “publisks akts” un jēdziena “pušu vienošanās”, proti, kritēriju attiecībā uz pārbaudi pēc būtības.
Attiecīgi tādēļ, ka ārpustiesas kompetentā iestāde pēc tam, kad veikusi pārbaudi pēc būtības, apstiprina vienošanos par šķiršanos, tā ir atzīta kā “spriedums” Briseles IIa regulas 21. panta un Briseles IIb regulas 30. panta izpratnē. Turpretim citas vienošanās par šķiršanos, kurām ir tiesiski saistošas sekas izcelsmes dalībvalstī, atkarībā no gadījuma tiek atzītas kā publiski akti vai vienošanās atbilstoši Briseles IIa regulas 46. pantam un Briseles IIb regulas 65. pantam.
Tiesa, ņemot vērā šos apsvērumus, izskatāmajā lietā secināja par “sprieduma” esamību Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta izpratnē.
Proti, saskaņā ar Itālijas tiesību normām (6) civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai vismaz trīsdesmit dienu laikā personīgi un divas reizes ir jāsaņem katra laulātā paziņojumi, un tas nozīmē, ka šī amatpersona pārliecinās, ka viņu piekrišana laulības šķiršanai ir derīga, brīva un apzināta. Turklāt šī amatpersona veic vienošanās par laulības šķiršanu satura pārbaudi, it īpaši pārliecinoties par to, ka šī vienošanās attiecas vienīgi uz laulības civiltiesisko seku izbeigšanu vai pārtraukšanu, izslēdzot jebkādu īpašuma nodošanu, un ka laulātajiem nav nepilngadīgu bērnu vai rīcībnespējīgu pilngadīgu bērnu, kuriem ir smaga invaliditāte vai kuri nav ekonomiski neatkarīgi. Ja nav īstenojies viens vai vairāki Itālijas tiesību normās paredzētie tiesiskie nosacījumi, civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona saskaņā ar šīm tiesību normām nav tiesīga pasludināt laulības šķiršanu.