TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2022. gada 15. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Laulības šķiršana – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – 2. panta 4. punkts un 21. pants – Jēdziens “spriedums” – Tādas laulības šķiršanas atzīšana dalībvalstī, par kuru panākta laulāto vienošanās un kuru ir pasludinājusi citas dalībvalsts civilstāvokļa aktu amatpersona – Kritērijs, kas ļauj noteikt “sprieduma” esamību
Lietā C‑646/20
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2020. gada 28. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 1. decembrī, tiesvedībā
Senatsverwaltung für Inneres und Sport, Standesamtsaufsicht
pret
TB,
piedaloties:
Standesamt Mitte von Berlin,
RD,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal], J. Regans [E. Regan], M. Safjans [M. Safjan] (referents) un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], A. Kumins [A. Kumin], M. Gavalecs [M. Gavalec], Z. Čehi [Z. Csehi] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei],
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretāre: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 8. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un U. Kühne, pārstāvji,
– Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,
– Francijas valdības vārdā – A. Daniel un A.‑L. Desjonquères, pārstāves,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Natale, avvocato dello Stato,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Leupold, M. Wilderspin un W. Wils, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 5. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles IIa regula”).
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Senatsverwaltung für Inneres und Sport, Standesamtsaufsicht (Berlīnes Iekšlietu un sporta ministrijas Civilstāvokļa aktu uzraudzības iestāde, Vācija; turpmāk tekstā – “civilstāvokļa aktu uzraudzības iestāde”), no vienas puses, un TB, no otras puses, par šīs iestādes atteikumu atļaut Vācijas Laulību reģistrā veikt ierakstu par TB un RD laulības šķiršanu, kas Itālijā veikta ārpustiesas kārtībā, tādēļ ka kompetentā Vācijas tiesu iestāde iepriekš nav atzinusi šo laulības šķiršanu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Briseles konvencija
3 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar turpmākām konvencijām par jauno dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), 25. pants ir formulēts šādi:
“Šajā konvencijā “spriedums” ir jebkurš nolēmums, kas pieņemts kādas līgumslēdzējas valsts tiesā, neatkarīgi no nolēmuma nosaukuma, kas tostarp var būt dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī tiesas sekretāra pieņemts lēmums par izdevumu vai izmaksu noteikšanu.”
Briseles IIa regula
4 Briseles IIa regulas 1., 2., 8., 21. un 22. apsvērumā bija paredzēts:
“(1) Eiropas Kopiena ir noteikusi sev mērķi izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Tālab Kopienai, cita starpā, ir jāveic pareizai iekšējā tirgus darbībai vajadzīgie pasākumi attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās.
(2) Eiropadome Tamperē apstiprināja tiesas spriedumu savstarpējās atzīšanas principu par pamatu patiesas tiesiskuma telpas izveidei [..].
[..]
(8) Attiecībā uz spriedumiem par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu šī regula jāpiemēro tikai attiecībā uz laulības šķiršanu un nav jāattiecina uz tādiem jautājumiem kā laulības šķiršanas pamatojums, laulāto mantas piederība vai jebkuriem citiem saistītiem pasākumiem.
[..]
(21) Dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī.
(22) Publiskie akti un nolīgumi [vienošanās] starp pusēm, kuri ir piemērojami vienā dalībvalstī, jāuzskata par līdzvērtīgiem “spriedumiem” atzīšanas un izpildes noteikumu piemērošanā.”
5 Šīs regulas 1. pants bija formulēts šādi:
“1. Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:
a) laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu;
b) vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.
[..]
3. Šī regula neattiecas uz:
[..]
e) uzturēšanas pienākumiem;
[..].”
6 Minētās regulas 2. pantā bija noteikts:
“Šajā regulā:
1) termins “tiesa” attiecas uz visām tām iestādēm dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko, ievērojot 1. pantu, attiecas šīs regulas darbības joma;
[..]
3) ar terminu “dalībvalsts” saprot visas dalībvalstis, izņemot Dāniju;
4) ar terminu “spriedums” saprot [spriedumu par] laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kā arī dalībvalsts tiesas spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatkarīgi no tā, kā spriedums var tikt dēvēts, tostarp dekrēts, rīkojums vai lēmums;
[..].”
7 Briseles IIa regulas III nodaļā “Atzīšana un izpilde” bija iekļauta 1. iedaļa “Atzīšana”, kurā bija ietverts šīs regulas 21.–27. pants.
8 Minētās regulas 21. pantā bija paredzēts:
“1. Dalībvalstī pasludināts spriedums pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras.
2. Jo īpaši, neskarot 3. punktu, nekāda īpaša procedūra netiek pieprasīta civilstāvokļa aktu atjaunošanai sakarā ar spriedumu par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kas izsludināts citā dalībvalstī un saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem vairs nav pārsūdzams.
[..]”
9 Atbilstoši šīs pašas regulas 22. pantam “Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu”:
“Spriedumu par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu neatzīst:
a) ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;
[..].”
10 Briseles IIa regulas 25. pants bija formulēts šādi:
“Sprieduma atzīšanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir lūgta šāda atzīšana, tādu pašu faktu dēļ nepieļauj laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu.”
11 Šīs regulas III nodaļas 3. iedaļā “Kopīgi noteikumi 1. un 2. iedaļai” tostarp bija iekļauts 39. pants, kurā bija noteikts:
“Izcelsmes dalībvalsts kompetentā tiesa vai iestāde pēc jebkuras ieinteresētās personas pieprasījuma izsniedz apliecību, izmantojot I pielikumā (spriedumi laulību lietās) vai II pielikumā (nolēmumi par vecāku atbildību) doto veidlapas paraugu.”
12 Minētās III nodaļas 5. iedaļā “Publiskie akti un nolīgumi [vienošanās]” bija ietverts tikai šīs regulas 46. pants, kas bija formulēts šādi:
“Dokumentus, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti kā publiskie akti un kas ir izpildāmi vienā dalībvalstī, un arī nolīgumus [vienošanās] starp pusēm, kas ir izpildāmi [izpildāmas] dalībvalstī, kurā tie tikuši noslēgti [tās tikušas noslēgtas], atzīst un pasludina to izpildi ar tādiem pašiem nosacījumiem kā spriedumus.”
Briseles IIb regula
13 Atbilstoši Padomes Regulas (ES) 2019/1111 (2019. gada 25. jūnijs) par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu (OV 2019, L 178, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles IIb regula”), ar kuru tika pārstrādāta Briseles IIa regula, 104. panta 1. punktam pēdējā minētā regula tika atcelta no 2022. gada 1. augusta. Tomēr atbilstoši Briseles IIb regulas 100. panta 2. punktam Briseles IIa regulu turpina piemērot lēmumiem, kas pieņemti uzsāktajā tiesvedībā, oficiāli sastādītiem vai reģistrētiem publiskiem aktiem un vienošanās dokumentiem, kuri kļuvuši izpildāmi dalībvalstī, kur tie tikuši noslēgti pirms 2022. gada 1. augusta. Tātad, ņemot vērā pamatlietas faktisko apstākļu rašanās datumu, pamatlietai joprojām ir piemērojama Briseles IIa regula.
14 Briseles IIb regulas 14. apsvērumā ir paredzēts:
“Saskaņā ar Tiesas judikatūru jēdzienam “tiesa” būtu jāpiešķir plaša nozīme tādējādi, lai aptvertu arī administratīvās iestādes vai citas iestādes, piemēram, notārus, kas dažās laulības lietās vai lietās par vecāku atbildību īsteno jurisdikciju kā tiesas. Jebkura vienošanās, ko tiesa apstiprinājusi pēc pārbaudes pēc būtības saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūrām, būtu jāatzīst par “lēmumu” [“spriedumu”] vai jāizpilda kā “lēmums” [“spriedums”]. Citām vienošanām, kuru saistoša juridiska spēka iegūšanai izcelsmes dalībvalstī ir vajadzīga formāla publiskas iestādes vai citas iestādes, ko dalībvalsts paziņojusi Komisijai minētajā nolūkā, iesaistīšanās, spēks citās dalībvalstīs būtu jāiegūst saskaņā ar šīs regulas īpašajiem noteikumiem par publiskajiem aktiem un vienošanām. Šai regulai nebūtu jāpieļauj tīri privātu vienošanos brīva aprite. Tomēr būtu jānotiek tādu vienošanos apritei, [kuras] nav ne lēmums, ne publisks akts, bet [kuras] ir reģistrējusi kompetenta publiskā iestāde. Šādas publiskās iestādes varētu ietvert notārus, kas reģistrē vienošanās, pat ja tie darbojas brīvā profesijā.”
15 Šīs regulas 30. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstī pieņemts lēmums [spriedums] pārējās dalībvalstīs tiek atzīts bez kādas īpašas procedūras.
2. Jo īpaši, neskarot 3. punktu, nekāda īpaša procedūra netiek pieprasīta kādas dalībvalsts civilstāvokļa aktu atjaunināšanai sakarā ar lēmumu [spriedumu] par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kas pieņemts citā dalībvalstī un saskaņā ar šīs citas dalībvalsts tiesību aktiem vairs nav pārsūdzams.
[..]”
16 Minētās regulas 65. pantā ir noteikts:
“1. Publiskos aktus un vienošanās attiecībā uz laulāto atšķiršanu un laulības šķiršanu, kuriem ir saistošs juridisks spēks izcelsmes dalībvalstī, citās dalībvalstīs atzīst, neprasot nekādu īpašu procedūru. Attiecīgi piemēro šīs nodaļas 1. iedaļu, ja vien šajā iedaļā nav noteikts citādi.
2. Publiskos aktus un vienošanās lietās par vecāku atbildību, kuriem ir saistošs juridisks spēks un kuri ir izpildāmi izcelsmes dalībvalstī, citās dalībvalstīs atzīst un izpilda, nepieprasot nekādu izpildāmības pasludināšanu. Attiecīgi piemēro šīs nodaļas 1. un 3. iedaļu, ja vien šajā iedaļā nav noteikts citādi.”
Vācijas tiesības
17 2008. gada 17. decembra Gesetz über das Verfahren in Familiensachen und in den Angelegenheiten der freiwilligen Gerichtsbarkeit (Likums par tiesvedību ģimenes lietās un bezstrīdus tiesvedības lietās; BGBl. 2008 I, 2586. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “FamFG”), 97. panta 1. punkta otrajā teikumā ir noteikts, ka FamFG tiesību normas “neietekmē Eiropas Savienības tiesību aktu normas”.
18 FamFG 107. panta “Ārvalstu nolēmumu laulības lietās atzīšana” 1. punktā ir noteikts:
“Nolēmumus, ar kuriem laulība tiek atcelta, atzīta par spēkā neesošu vai šķirtu, saglabājot vai nesaglabājot laulības saites ārvalstīs, vai ar kuriem tiek konstatēta laulības esamība starp pusēm vai tās neesamība, atzīst tikai tad, ja federālās zemes kompetentā tiesu iestāde ir konstatējusi, ka atzīšanas nosacījumi ir izpildīti. Ja nolēmumu ir pieņēmusi tās valsts tiesa vai iestāde, kuras pilsonība nolēmuma pieņemšanas brīdī bija abiem laulātajiem, atzīšana nav atkarīga no federālās zemes kompetentās tiesu iestādes konstatējuma.”
19 2007. gada 19. februāra Personenstandsgesetz (Likums par personu statusu; BGBl. 2007 I, 122. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “PStG”), 3. panta nosaukums ir “Personu stāvokļa reģistrs”. Šī panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Civilstāvokļa aktu reģistrācijas dienests savas kompetences jomā uztur:
1) laulības reģistru (15. pants),
[..].”
20 PStG 5. panta “Personu stāvokļa reģistra atjaunināšana” 1. punktā ir paredzēts:
“Ieraksti reģistrā ir jāpapildina un jālabo atbilstoši šī likuma noteikumiem (atjaunināšana).”
21 PStG 16. panta “Atjaunināšana” 1. punktā ir noteikts:
“Reģistra ierakstā, kas attiecas uz laulību, ir minēti šādi akti, kas attiecas uz:
[..]
3) laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai laulības šķiršanu,
[..].”
Itālijas tiesības
22 2014. gada 12. septembra decreto‑legge n°132 – Misure urgenti di degiurisdizionalizzazione ed altri interventi per la definizione dell’retrato in materia di processo civile (Dekrētlikums Nr. 132 par steidzamiem ārpustiesas noregulējuma veicināšanas pasākumiem un citām intervencēm, lai samazinātu neizskatīto lietu skaitu civillietās; 2014. gada 12. septembra GURI Nr. 212), kas ar 2014. gada 10. novembra Likumu Nr. 162 ar grozījumiem (2014. gada 10. novembra GURI Nr. 261) pārveidots par likumu (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 132/2014”), tā 12. panta “Laulāto atšķiršana pēc abpusējas piekrišanas, pieteikums par laulības civiltiesisko seku izbeigšanu vai pārtraukšanu un atšķiršanas vai laulības šķiršanas nosacījumu grozīšana, ko veic civilstāvokļa aktu amatpersona” pirmajās divās daļās ir noteikts, ka laulātie, kuriem var palīdzēt advokāts, tostarp var kompetentās civilstāvokļa aktu amatpersonas klātbūtnē noslēgt vienošanos par laulības civiltiesisko seku izbeigšanu vai pārtraukšanu, ar nosacījumu, ka šiem laulātajiem nav mazgadīgu bērnu vai tādu pilngadīgu bērnu, kuri ir rīcībnespējīgi, kuriem ir smaga invaliditāte vai kuri ir ekonomiski nepatstāvīgi.
23 Turklāt Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. panta 3. punktā ir paredzēts, ka civilstāvokļa aktu amatpersona personīgi saņem no katras no pusēm paziņojumu, saskaņā ar kuru tās vēlas izbeigt vai pārtraukt laulības civiltiesiskās sekas atbilstoši nosacījumiem, par kuriem tās ir vienojušās, ka vienošanās nevar skart īpašuma nodošanu, ka akts, kurā ir ietverta vienošanās, tiek pabeigts un parakstīts, tiklīdz ir saņemti laulāto paziņojumi, ka minētā vienošanās aizstāj tiesu nolēmumus it īpaši attiecībā uz laulības civiltiesisko seku izbeigšanas un pārtraukšanas kārtību un ka civilstāvokļa aktu amatpersona, saņemot laulāto paziņojumus, uzaicina tos ierasties pie sevis ne agrāk kā 30 dienu laikā kopš šo paziņojumu saņemšanas dienas, lai tie apstiprinātu vienošanos, un ka jebkāda neierašanās ir līdzvērtīga vienošanās apstiprināšanas neesamībai.
24 Ministero della Giustizia (Tieslietu ministrija, Itālija) 2018. gada 22. maija apkārtrakstā par Dekrētlikumu Nr. 132/2014 kā kompetentā iestāde, kas Itālijā izdod Briseles IIa regulas 39. pantā paredzēto apliecību, ir norādīta civilstāvokļa aktu amatpersona.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
25 TB, kam ir Vācijas un Itālijas dubultpilsonība, 2013. gada 20. septembrī Standesamt Mitte von Berlin (Berlīnes centra civilstāvokļa aktu iestāde, Vācija) apprecējās ar Itālijas pilsoni RD. Par šo laulību tika veikts ieraksts Berlīnes Laulību reģistrā.
26 2017. gada 30. martā TB un RD pirmoreiz ieradās pie Parmas (Itālija) civilstāvokļa aktu amatpersonas, lai ārpustiesas ceļā uzsāktu laulības šķiršanas procesu, pamatojoties uz Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantu. 2017. gada 11. maijā viņi otrreiz ieradās pie šīs amatpersonas, lai apstiprinātu savu paziņojumu. Pēc trešās ierašanās 2018. gada 15. februārī TB un RD, atsaucoties uz 2017. gada 30. marta paziņojumu, darīja zināmu, ka vēlas izbeigt savu laulību, precizējot arī, ka šajā ziņā nenoris nekāda tiesvedība. Tā kā šie paziņojumi minētajai amatpersonai tika apstiprināti arī 2018. gada 26. aprīlī, tā 2018. gada 2. jūlijā izsniedza TB Briseles IIa regulas 39. pantā paredzēto apliecību, kas apstiprina viņa laulības šķiršanu ar RD no 2018. gada 15. februāra.
27 TB lūdza Berlīnes centra civilstāvokļa aktu iestādi veikt ierakstu par šo laulības šķiršanu Berlīnes Laulību reģistrā atbilstoši PStG noteikumiem. Apsverot, vai šī ieraksta veikšanai tomēr iepriekš nav vajadzīga atzīšana saskaņā ar FamFG 107. pantu, šī iestāde ar Civilstāvokļa aktu uzraudzības iestādes starpniecību vērsās Amtsgericht (pirmās instances tiesa, Vācija), kurai ir jurisdikcija šajā jautājumā.
28 Ar 2019. gada 1. jūlija rīkojumu minētā tiesa nolēma, ka ieraksts Laulību reģistrā par TB un RD laulības šķiršanas ārpustiesas kārtībā ir iespējams tikai pēc tam, kad saskaņā ar FamFG 107. panta 1. punkta pirmo teikumu federālās zemes kompetentā tiesu iestāde, šajā gadījumā Senatsverwaltung für Justiz, Verbraucherschutz und Antidiskriminierung (Berlīnes Tieslietu, patērētāju tiesību aizsardzības un diskriminācijas novēršanas ministrija; turpmāk tekstā – “Berlīnes Tieslietu ministrija”), ir veikusi atzīšanu.
29 Berlīnes Tieslietu ministrija tomēr noraidīja tai iesniegto TB pieteikumu par atzīšanu, motivējot ar to, ka runa nav par spriedumu, kam nepieciešama atzīšana. TB pieteikums, ar kuru apstrīdēta iepriekš minētā pieteikuma noraidīšana un kas iesniegts Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija), vēl tiek izskatīts.
30 TB turklāt iesniedza apelācijas sūdzību, ar kuru tika apstrīdēts 2019. gada 1. jūlija rīkojums un kuru Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) apmierināja. Iepriekš minētā tiesa arī aizliedza Berlīnes centra civilstāvokļa aktu iestādei izvirzīt prasību par to, ka ierakstam Laulību reģistrā par Itālijā notikušo TB un RD laulības šķiršanu ir nepieciešama iepriekšēja Berlīnes Tieslietu ministrijas veikta atzīšana.
31 Civilstāvokļa aktu uzraudzības iestāde vērsās iesniedzējtiesā – Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) – ar kasācijas sūdzību par šo spriedumu, lai panāktu 2019. gada 1. jūlija rīkojuma atjaunošanu.
32 Iesniedzējtiesa jautā, vai, ņemot vērā Briseles IIa regulas 21. pantā, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 4. punktu, minēto jēdzienu “spriedums”, šajā regulā paredzētie noteikumi attiecībā uz spriedumu par laulības šķiršanu atzīšanu ir piemērojami tādas laulības šķiršanas gadījumā, kura izriet no laulāto noslēgtas vienošanās, ko ir pasludinājusi dalībvalsts civilstāvokļa aktu amatpersona atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem. Apstiprinošas atbildes gadījumā, ņemot vērā faktu, ka saskaņā ar FamFG 97. panta 1. punkta otro teikumu šīs normas neietekmē Vācijas tiesību akti, Vācijā neesot nepieciešama nekāda atzīšanas procedūra. Līdz ar to būtu jānosaka, vai jēdziens “spriedums” šo Briseles IIa regulas normu izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz tiem aktiem, kurus izdod tiesa vai iestāde, kas īsteno publiskās varas funkcijas, un kuriem ir tiesības nodibinošas sekas, vai arī tas attiecas arī uz privātiem juridiskiem aktiem, kas izriet no pušu autonomas gribas un ir izdoti bez šādas saistošas sekas veidojošas valsts iestādes līdzdalības, kā tas esot Itālijā Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantā paredzētās procedūras gadījumā.
33 Iesniedzējtiesa uzskata, ka ne minēto tiesību normu formulējums, ne atziņas, kas izriet no 2017. gada 20. decembra sprieduma Sahyouni (C‑372/16, EU:C:2017:988), neļauj skaidri atrisināt šo jautājumu, lai gan daļā no Vācijas tiesību doktrīnas tiek atzīta plaša šī formulējuma interpretācija, kas ļautu uzskatīt, ka Briseles IIa regulā ietvertās tiesību normas par laulības šķiršanas atzīšanu ir piemērojamas attiecībā uz laulības šķiršanām, kas notikušas saskaņā ar tādu ārpustiesas procedūru kā pamatlietā aplūkotajā Itālijas tiesiskajā regulējumā paredzētā procedūra.
34 Lai gan šajā pašā tiesību doktrīnas daļā ir apgalvots, ka šāda interpretācija ir attaisnojama, ņemot vērā Briseles IIa regulas mērķi nodrošināt neapgrūtinošu atzīšanu laulības lietās Savienībā, iesniedzējtiesa sliecas par labu pretējai interpretācijai. Šī tiesa uzskata, ka Briseles IIa regulas pamatā ir pieņēmums, saskaņā ar kuru tikai valsts iestādes pieņemts lēmums par laulības šķiršanu, kuram ir tiesības nodibinošs efekts, ļauj nodrošināt “vājākā laulātā” aizsardzību pret nelabvēlīgām sekām, kas rodas laulības šķiršanas dēļ, un tādējādi šāda iestāde, īstenojot savas pārbaudes pilnvaras, var novērst laulības šķiršanu. Taču tā tas neesot gadījumā, ja laulības izbeigšanas juridiskais pamats izriet no laulāto autonomas gribas, kas pausta privātā tiesību aktā, un ja valsts iestādes dalība ir ierobežota tādējādi, ka tā ietver tikai brīdināšanas, skaidrošanas, pierādījumu vai konsultāciju funkcijas bez iespējas veikt pārbaudi pēc būtības.
35 Iesniedzējtiesa piebilst, ka šādu pieeju apstiprina, pirmkārt, tas, ka Briseles IIa regulas pieņemšanas laikā aktuālajās dalībvalstu tiesību normās vispār nebija paredzēta laulības šķiršanas iespēja ārpustiesas kārtībā, tāpēc Savienības likumdevējs nevarēja ņemt vērā šo gadījumu. Otrkārt, no Briseles IIb regulas, ar kuru kopš 2022. gada 1. augusta ir atcelta un aizstāta Briseles IIa regula, normām izrietot, ka Savienības likumdevējs starplaikā ir paredzējis tiesību normas, kas aptver tādu laulības šķiršanu, kāda ir ietverta pamatlietā aplūkotajā Itālijas tiesiskajā regulējumā, kas nebija paredzēta saskaņā ar Briseles IIa regulu.
36 Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka jēdziens “spriedums” Briseles IIa regulas 21. panta, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta 4. punktu, izpratnē neaptver tādu laulības šķiršanas gadījumu, kāds ir paredzēts pamatlietā aplūkotajā Itālijas tiesiskajā regulējumā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šādas laulības šķiršanas atzīšana tomēr ir iespējama, pamatojoties uz minētās regulas 46. pantu. Iesniedzējtiesa sliecas izslēgt šādu iespēju tādēļ, ka šajā tiesību normā, pretēji attiecīgajai Briseles IIb regulas normai, ir minēti tikai publiski akti un vienošanās starp pusēm, kas ir “izpildāmi”, taču tas attiecoties nevis uz laulības šķiršanu, bet gan tikai uz vecāku atbildības jomu.
37 Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar daļu no Vācijas tiesību doktrīnas Briseles IIa regulas 46. pants ir piemērojams tādas laulības šķiršanas gadījumā, kāda ir paredzēta pamatlietā aplūkotajā Itālijas tiesiskajā regulējumā.
38 Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai laulības izbeigšanās, pamatojoties uz [Dekrētlikuma Nr. 132/2014] 12. pantu, ir spriedums par laulības šķiršanu Briseles IIa regulas izpratnē?
2) Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai laulības izbeigšanās, pamatojoties uz [Dekrētlikuma Nr. 132/2014] 12. pantu, ir jāvērtē atbilstoši Briseles IIa regulas 46. panta noteikumam par publiskiem aktiem un nolīgumiem?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
39 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkts, it īpaši šīs regulas 21. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts civilstāvokļa aktu amatpersonas sagatavots laulības šķiršanas akts, kurā ir ietverta laulāto noslēgta vienošanās par laulības šķiršanu, ko viņi ir apstiprinājuši šīs amatpersonas klātbūtnē atbilstoši šīs dalībvalsts tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem, ir “spriedums” šī 2. panta 4. punkta izpratnē.
40 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasībām, gan no vienlīdzības principa izriet, ka Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu šīs normas nozīmi un tvērumu, visā Eiropas Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma, kurā tā ietilpst, mērķus (spriedums, 2022. gada 31. marts, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl u.c. (Patvēruma meklētāja ievietošana psihiatriskajā slimnīcā), C‑231/21, EU:C:2022:237, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
41 Ņemot vērā faktu, ka nevienā Briseles IIa regulas tiesību normā, it īpaši tās 2. panta 4. punktā, nav ietverta tieša norāde uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu jēdziena “spriedums”, kas tostarp minēts gan šajā tiesību normā, gan šīs regulas 21. pantā, nozīmi un tvērumu, ir jāuzskata, ka šis jēdziens Savienības tiesībās ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi atbilstoši iepriekšējā punktā atgādinātajai metodoloģijai.
42 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka gan no LESD 67. panta 1. un 4. punkta, aplūkojot tos kopsakarā ar 81. panta 1. un 2. punktu, gan no agrākajiem EKL 61. panta c) punkta un 65. panta a) punkta noteikumiem izriet, ka, lai izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Savienība izvērš tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, tostarp nodrošinot tiesu nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu dalībvalstu starpā, it īpaši, ja tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.
43 Šajā kontekstā gan savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm principam, gan arī nolēmumu savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz savstarpējo uzticēšanos starp dalībvalstīm, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām (spriedums, 2017. gada 9. marts, Pula Parking, C‑551/15, EU:C:2017:193, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Tieši šajā kontekstā Briseles IIa regulas mērķis, kā tas izriet no šīs regulas 1., 2. un 21. apsvēruma, ir – balstoties uz savstarpējas uzticēšanās principu kā stūrakmeni patiesas tiesiskuma telpas izveidei – tostarp atvieglot dalībvalstīs pasludināto spriedumu laulības šķiršanas jomā atzīšanu, līdz minimumam samazinot šādu spriedumu neatzīšanas pamatus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 16. janvāris, Liberato, C‑386/17, EU:C:2019:24, 41. un 46. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
45 Tādējādi Briseles IIa regulas 21. panta 1. un 2. punktā, aplūkojot tos kopsakarā ar šīs regulas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 25. pantu, tostarp ir paredzēts, ka, ja vien netiek konstatēts kāds no minētās regulas 22. pantā, lasot to šīs regulas 21. apsvēruma gaismā, izsmeļoši uzskaitītajiem neatzīšanas pamatiem, dalībvalstī pasludināts spriedums pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras, precizējot, pirmkārt, ka, civilstāvokļa aktu atjaunināšanai izpildes dalībvalstī spriedumam ir jābūt tādam, kas vairs nav pārsūdzams saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem, un, otrkārt, ka sprieduma atzīšana tostarp nevar tikt atteikta, motivējot ar to, ka izpildes dalībvalsts tiesību aktos nav atļauta šķiršanās, balstoties uz identiskiem faktiem.
46 Attiecībā uz jēdzienu “spriedums” Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta izpratnē ir jānorāda, ka laulības šķiršanas lietās tas aptver “jebkuru dalībvalsts [spriedumu par] laulības šķiršanu [..] neatkarīgi no tā, kā spriedums var tikt dēvēts, tostarp, dekrēts, rīkojums vai lēmums”. Pats jēdziens “tiesa” šī panta 1. punktā ir definēts kā visas “tā[s] iestād[es] dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko, ievērojot 1. pantu, attiecas šīs regulas darbības jom[a]”. Turklāt ir jāprecizē, ka saskaņā ar Briseles IIa regulas 2. panta 3. punktu ar terminu “dalībvalsts” saprot visas Savienības dalībvalstis, izņemot Dānijas Karalisti.
47 Tādējādi no Briseles IIa regulas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar 2. panta 1., 3. un 4. punktu, izriet, ka jēdziens “spriedums laulības šķiršanas lietās” attiecas uz ikvienu – neatkarīgi no tā nosaukuma – spriedumu par laulības šķiršanu, kuru taisījusi kompetenta dalībvalsts iestāde, izņemot Dānijas Karalistes iestādes.
48 No šīs definīcijas, kas sniegta pašā Briseles IIa regulā, izriet, kā to secinājumu 34. un 36. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka šī regula var aptvert spriedumus par laulības šķiršanu, kas pieņemti gan tiesvedībā, gan ārpustiesas procesā, ja vien dalībvalstu tiesību normas arī ārpustiesas iestādēm piešķir kompetenci laulības šķiršanas lietās.
49 No tā izriet, ka saskaņā ar Briseles IIa regulas 21. pantu jebkurš šāds dalībvalsts, izņemot Dānijas Karalisti, laulības šķiršanas lietās kompetento ārpustiesas iestāžu spriedums ir automātiski jāatzīst pārējās dalībvalstīs, izņemot Dānijas Karalisti, neskarot, pirmkārt, šīs regulas 22. panta piemērošanu attiecībā uz neatzīšanas pamatiem un, otrkārt, to, ka civilstāvokļa aktu atjaunināšanai izpildes dalībvalstī spriedumam ir jābūt tādam, kas vairs nav pārsūdzams.
50 Jāprecizē, ka šo jēdziena “spriedums” interpretāciju nevar atspēkot tas, ka Briseles IIa regulas izstrādes un pieņemšanas laikā neviena dalībvalsts savās tiesību normās vēl nebija paredzējusi iespēju laulātajiem šķirt laulību ārpustiesas kārtībā. Proti, minētā interpretācija tieši izriet no plašajām un atvērtajām jēdzienu “tiesa” un “spriedums” definīcijām, kas attiecīgi ir sniegtas šīs regulas 2. panta 1. un 4. punktā.
51 Turklāt šo pašu interpretāciju apstiprina Briseles IIa regulas mērķis, kas, kā izriet no šī sprieduma 42.–44. punkta, tostarp ir atvieglot, balstoties uz savstarpējas uzticēšanās principu, kas ir pamatā patiesas tiesiskuma telpas izveidei Savienības līmenī, dalībvalstīs pasludināto spriedumu atzīšanu tostarp laulības šķiršanas jomā.
52 Kā izriet no iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītajiem un šī sprieduma 32.–34. punktā atgādinātajiem elementiem, šī tiesa tomēr vēlas noskaidrot, kāda līmeņa pārbaude ir jāveic iestādei, kurai ir kompetence laulības šķiršanas lietās, lai tās sagatavotais laulības šķiršanas akts, it īpaši šķiršanās saskaņā ar abpusēju vienošanos gadījumā, varētu tikt kvalificēts kā “spriedums” Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta izpratnē šīs regulas 21. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem.
53 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka Briseles IIa regula aptver tikai tādu laulības šķiršanu, kuru pasludinājusi vai nu valsts tiesa, vai publisko tiesību subjekts vai tā kontrolei pakļauts subjekts, un tas izslēdz vienkāršu privātu laulības šķiršanu, piemēram, laulības šķiršanu, kas izriet no viena laulātā vienpusēja paziņojuma reliģiskā tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Sahyouni, C‑372/16, EU:C:2017:988, 39.–43., 48. un 49 punkts).
54 No šīs judikatūras var secināt, ka ikvienam publisko tiesību subjektam, kuram ir jātaisa “spriedums” Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta izpratnē, ir jābūt tiesībām īstenot kontroli pār laulības šķiršanas pasludināšanu, un tas nozīmē, ka laulības šķiršanas saskaņā ar abpusēju vienošanos gadījumā šim subjektam ir jāpārbauda laulības šķiršanas nosacījumi, ņemot vērā valsts tiesības, kā arī laulāto piekrišanas šķirt laulību patiesums un spēkā esamība.
55 Prasība veikt pārbaudi iepriekšējā punkta izpratnē – kā sprieduma jēdzienu raksturojošs elements – var tikt secināta arī no 1994. gada 2. jūnija sprieduma Solo Kleinmotoren (C‑414/92, EU:C:1994:221). Minētā sprieduma 15.–17. punktā Tiesa attiecībā uz Briseles konvencijas 25. pantu, kas formulēts gandrīz identiski Briseles IIa regulas 2. panta 4. punktam, izņemot to, ka šī konvencijas tiesību norma attiecas tikai uz tiesu nolēmumiem, nosprieda, ka jēdziens “spriedums” nozīmē, ka tiesa lemj “atbilstoši savai kompetencei par jautājumiem, par kuriem pusēm ir strīds”.
56 Ir taisnība, kā tiesas sēdē atgādināja Polijas valdība, ka minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka darbība, kas veikta dalībvalsts tiesā un kas izbeidz tiesvedību, nevar būt “spriedums” Briseles konvencijas 25. panta izpratnē. Tomēr no tā pēc analoģijas nevar secināt, ka kvalifikācija par “spriedumu” Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta izpratnē būtu sistemātiski jāizslēdz gadījumā, kad ārpustiesas iestāde ir pilnvarota pasludināt laulības šķiršanu, balstoties uz laulāto noslēgtu vienošanos, pēc spēkā esošajās valsts tiesību normās paredzēto nosacījumu pārbaudes.
57 Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 50. punktā, Tiesa 1994. gada 2. jūnija spriedumā Solo Kleinmotoren (C‑414/92, EU:C:1994:221) savu lēmumu balstīja uz faktu, ka attiecīgajām darbībām būtībā ir līgumisks raksturs, un tādējādi tiesa vienīgi reģistrēja darbību, neveicot nekādu šīs darbības satura pārbaudi no spēkā esošo tiesību normu skatpunkta.
58 Turklāt Briseles IIb regulas, ar kuru pārstrādāta Briseles IIa regula, 14. apsvērumā ir paredzēts, ka “jebkura vienošanās, ko tiesa apstiprinājusi pēc pārbaudes pēc būtības saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūrām, būtu jāatzīst par “lēmumu” [“spriedumu”] vai jāizpilda kā “lēmums” [“spriedums”]”. Turpinājumā – “citām vienošanām, kuru saistoša juridiska spēka iegūšanai izcelsmes dalībvalstī ir vajadzīga formāla publiskas iestādes vai citas iestādes, ko dalībvalsts paziņojusi Komisijai minētajā nolūkā, iesaistīšanās, spēks citās dalībvalstīs būtu jāiegūst saskaņā ar šīs regulas īpašajiem noteikumiem par publiskajiem aktiem un vienošanām. Šai regulai nebūtu jāpieļauj tīri privātu vienošanos brīva aprite. Tomēr būtu jānotiek tādu vienošanos apritei, kuri nav ne lēmums [spriedums], ne publisks akts, bet kurus ir reģistrējusi kompetenta publiskā iestāde. Šādas publiskās iestādes varētu ietvert notārus, kas reģistrē vienošanās, pat ja tie darbojas brīvā profesijā.”
59 Tādējādi Savienības likumdevējs no turpinātības viedokļa ir izskaidrojis faktu, ka vienošanās par laulības šķiršanu, kuras ir apstiprinājusi tiesu vai ārpustiesas iestāde pēc pārbaudes pēc būtības, kas veikta atbilstoši valsts tiesību aktiem un procedūrām, ir “spriedumi” Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta un Briseles IIb regulas noteikumu, kas aizstāj šo tiesību normu, izpratnē un ka tieši šī pārbaude pēc būtības nošķir šos spriedumus no publiskiem aktiem un vienošanās dokumentiem šo regulu izpratnē.
60 Tātad, ja kompetentā ārpustiesas iestāde pēc tam, kad tā veikusi pārbaudi pēc būtības, apstiprina vienošanos par laulības šķiršanu, šī vienošanās tiek atzīta par “spriedumu” saskaņā ar Briseles IIa regulas 21. pantu un Briseles IIb regulas 30. pantu, savukārt atbilstoši Briseles IIa regulas 46. pantam un Briseles IIb regulas 65. pantam citas vienošanās par laulības šķiršanu, kurām izcelsmes dalībvalstī ir saistošas tiesiskās sekas, atkarībā no gadījuma tiek atzītas par publiskiem aktiem vai vienošanās dokumentiem.
61 Šajā kontekstā ir jānorāda – kā Komisija to pamatoti norādīja tiesas sēdē –, ka no Briseles IIb regulas 14. apsvēruma un 65. panta rašanās vēstures izriet, ka, pieņemot šo regulu, Savienības likumdevējs ir vēlējies nevis radīt un ieviest jaunas tiesību normas, bet gan vienīgi “izskaidrot”, pirmkārt, Briseles IIa regulas 46. pantā jau ietvertās tiesību normas tvērumu un, otrkārt, kritēriju, kas ļauj nošķirt jēdzienu “spriedums” no jēdziena “publisks akts” un jēdziena “pušu vienošanās”, proti, kritēriju attiecībā uz pārbaudi pēc būtības.
62 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jānosaka, vai izskatāmajā lietā laulības šķiršanas akts, kuru ir sagatavojusi dalībvalsts civilstāvokļa aktu amatpersona un kurā ir ietverta laulāto noslēgtā vienošanās par laulības šķiršanu, ko viņi ir apstiprinājuši šīs amatpersonas klātbūtnē atbilstoši šīs dalībvalsts tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem, ir “spriedums” Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkta izpratnē šīs regulas 21. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem.
63 Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka civilstāvokļa aktu amatpersona Itālijā ir likumīgi izveidota iestāde, kurai saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem ir kompetence pasludināt laulības šķiršanu juridiski saistošā veidā, noformējot rakstveida aktu par laulāto parakstīto vienošanos par laulības šķiršanu, pēc tam, kad šī amatpersona veikusi pārbaudi šī sprieduma 54. punkta izpratnē.
64 Proti, saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantu civilstāvokļa aktu amatpersonai vismaz trīsdesmit dienu laikā personīgi un divas reizes ir jāsaņem katra laulātā paziņojumi, kas nozīmē, ka šī amatpersona pārliecinās, ka viņu piekrišana laulības šķiršanai ir derīga, brīva un apzināta.
65 Turklāt atbilstoši šai tiesību normai šī amatpersona veic vienošanās par laulības šķiršanu satura pārbaudi, ņemot vērā spēkā esošās tiesību normas, jo tā pārliecinās, ka šī vienošanās attiecas vienīgi uz laulības civiltiesisko seku izbeigšanu vai pārtraukšanu, izslēdzot jebkādu īpašuma nodošanu, un ka laulātajiem nav nepilngadīgu bērnu vai tādu pilngadīgu bērnu, kuri ir rīcībnespējīgi, kuriem ir smaga invaliditāte vai kuri nav ekonomiski neatkarīgi, un tādējādi vienošanās neattiecas uz šādiem bērniem.
66 No Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. panta arī izriet, ka civilstāvokļa aktu amatpersona nav tiesīga pasludināt laulības šķiršanu, ja nav izpildīts viens vai vairāki no šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem, it īpaši, ja šai amatpersonai ir šaubas par viena no laulātajiem brīvu un apzinātu piekrišanu šķirties, ja vienošanās attiecas uz īpašuma nodošanu, vai arī ja laulātajiem ir bērni, kuri nav pilngadīgi un ekonomiski neatkarīgi.
67 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Briseles IIa regulas 2. panta 4. punkts, it īpaši šīs regulas 21. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka izcelsmes dalībvalsts civilstāvokļa aktu amatpersonas sagatavots laulības šķiršanas akts, kurā ir ietverta laulāto noslēgta vienošanās par laulības šķiršanu, ko viņi ir apstiprinājuši šīs amatpersonas klātbūtnē atbilstoši šīs dalībvalsts tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem, ir “spriedums” šī 2. panta 4. punkta izpratnē.
Par otro jautājumu
68 Ievērojot uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
69 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 2. panta 4. punkts
it īpaši šīs regulas 21. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem ir jāinterpretē tādējādi, ka
izcelsmes dalībvalsts civilstāvokļa aktu amatpersonas sagatavots laulības šķiršanas akts, kurā ir ietverta laulāto noslēgta vienošanās par laulības šķiršanu, ko viņi ir apstiprinājuši šīs amatpersonas klātbūtnē atbilstoši šīs dalībvalsts tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem, ir “spriedums” šī 2. panta 4. punkta izpratnē.
[Paraksti]