Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2024. gada 11. jūnijā (*)
Apelācija – Konkurence – LESD 266. un 340. pants – Spriedums, ar kuru samazināts Eiropas Komisijas uzliktais naudas sods – Komisijas veikta nepamatoti iekasētās summas atmaksa – Pienākums samaksāt procentus – Kvalifikācija – Paušāla kompensācija par liegumu izmantot nepamatoti samaksāto naudas soda summu – Piemērojamā likme
Lietā C‑221/22 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2022. gada 28. martā iesniegusi
Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Calleja Crespo, N. Khan, B. Martenczuk, P. Rossi un L. Wildpanner, pārstāvji,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Deutsche Telekom AG, Bonna (Vācija), ko pārstāv C. von Köckritz, P. Lohs un U. Soltész, Rechtsanwälte,
prasītāja pirmajā instancē,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Likurgs [C. Lycourgos], J. Regans [E. Regan], F. Biltšens [F. Biltgen], N. Pisarra [N. Piçarra] un Z. Čehi [Z. Csehi] (referents), tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], L. S. Rosi [L. S. Rossi], N. Jēskinens [N. Jääskinen], N. Vāls [N. Wahl], I. Ziemele, I. Pasers [J. Passer] un D. Gracijs [D. Gratsias],
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretārs: D. Diterts [D. Dittert], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 12. jūlija tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 23. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 19. janvāra spriedumu Deutsche Telekom/Komisija (T‑610/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:15), ar kuru tā piesprieda Komisijai samaksāt Deutsche Telekom AG zaudējumu atlīdzību 1 750 522,83 EUR, atcēla Komisijas 2019. gada 28. jūnija lēmumu, ar ko tā atteicās samaksāt Deutsche Telekom nokavējuma procentus (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), un noraidīja Deutsche Telekom celto prasību pārējā daļā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2012. gada Finanšu regula
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada Finanšu regula”) 78. panta “Debitoru parādu konstatēšana” 4. punktā bija noteikts:
“Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 210. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par debitoru parādu konstatēšanu, tostarp procedūrām un apliecinošajiem dokumentiem, un par kavējuma procentiem.”
Deleģētā regula (ES) Nr. 1268/2012
3 Komisijas Deleģēto regulu (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.) Komisija pieņēma, pamatojoties citastarp uz 2012. gada Finanšu regulas 78. panta 4. punktu.
4 Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pantā “Kavējuma procenti” ir paredzēts:
“1. Neskarot īpašos noteikumus, kas jāievēro, piemērojot īpašus nozaru noteikumus, par jebkuru debitoru parādu, kas nav atmaksāts termiņā, kurš minēts 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā, jāmaksā procenti saskaņā ar šī panta 2. un 3. punktu.
2. Procentu likme par debitoru parādiem, kas nav samaksāti termiņā, kurš minēts 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā, ir likme, ko Eiropas Centrālā banka [(ECB)] piemēro savām kapitāla refinansēšanas operācijām, kā publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā [(turpmāk tekstā – “ECB refinansēšanas likme”)], kura ir spēkā tā mēneša pirmajā kalendārajā dienā, kurā ir atmaksas termiņš, palielinot šo likmi par:
a) astoņiem procentu punktiem, ja notikums, kas rada pienākumu, ir publisks piegādes un pakalpojumu līgums, kas paredzēts V sadaļā;
b) trīsarpus procentu punktiem visos pārējos gadījumos.
3. Procentus aprēķina no nākamās kalendārās dienas pēc 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā termiņa, kas ir norādīts parādzīmē, līdz kalendārajai dienai, kurā parāds ir pilnīgi atmaksāts.
Iekasēšanas rīkojumu atbilstīgi kavējuma procentu summai izdod tad, kad šie procenti ir faktiski saņemti.
4. Naudassoda gadījumā, ja parādnieks dod finansiālu garantiju, ko grāmatvedis ir pieņēmis maksājuma vietā, procentu likme, kāda jāpiemēro no 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā termiņa, ir likme, kas paredzēta šī panta 2. punktā kā spēkā esoša tā mēneša pirmajā dienā, kurā ir pieņemts lēmums par naudassoda uzlikšanu, un kura palielināta tikai par pusotru procentu punktu.”
5 Minētās regulas 90. pantā “Naudassodu un citu sodu atgūšana” bija noteikts:
“1. Ja Eiropas Savienības Tiesā ir ierosināta lieta pret Komisijas lēmumu uzlikt naudassodu vai citus sodus saskaņā ar LESD vai Euratom līgumu un līdz tam laikam ir izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi [un kamēr nav izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi], parādnieks vai nu provizoriski iemaksā attiecīgās summas grāmatveža norādītajā bankas kontā, vai iesniedz grāmatvedim pieņemamu finansiālu garantiju. Pieprasītajai garantijai ir jābūt neatkarīgai no pienākuma maksāt naudassodu, periodisku kavējuma naudu vai citus sodus, un tā ir izpildāma pēc pirmās prasības. Tai ir jāietver prasības pamatsumma un aprēķinātie procenti, kā noteikts 83. panta 4. punktā.
2. Komisija nodrošina provizoriski iekasētās summas, ieguldot tās finanšu aktīvos, tādējādi garantējot naudas drošību un likviditāti, vienlaikus arī cenšoties saņemt pozitīvus ienākumus.
[..]
4. Ja visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir izsmelti un naudassods vai sods ir atcelts vai samazināts, veic kādu no turpmāk norādītajiem pasākumiem:
a) nepamatoti iekasētās summas kopā ar uzkrātajiem procentiem atmaksā attiecīgajai trešai personai. Ja par attiecīgo periodu kopējais ienesīgums ir bijis negatīvs, atmaksā nepareizi iekasēto summu nominālo vērtību;
b) ja ir iesniegta finanšu garantija, to atbilstīgi atbrīvo.”
Tiesvedības priekšvēsture
6 Komisija 2014. gada 15. oktobrī pieņēma Lēmumu C(2014) 7465 final par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (lieta AT.39523 – Slovak Telekom), kurš labots ar tās 2014. gada 16. decembra Lēmumu C(2014) 10119 final, kā arī ar 2015. gada 17. aprīļa Lēmumu C(2015) 2484 final.
7 Ar šo lēmumu Komisija uzlika Deutsche Telekom naudas sodu 31 070 000 EUR par tādu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu Slovākijas platjoslas telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, kas īstenota, pārkāpjot LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu.
8 Deutsche Telekom cēla prasību, lūdzot atcelt šo lēmumu, taču 2015. gada 16. janvārī provizoriski samaksāja minēto naudas sodu. Ar 2018. gada 13. decembra spriedumu Deutsche Telekom/Komisija (T‑827/14, turpmāk tekstā – “2018. gada spriedums Deutsche Telekom”, EU:T:2018:930) Vispārējā tiesa daļēji apmierināja Deutsche Telekom prasību un, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, samazināja minēto naudas sodu par 12 039 019 EUR. Komisija 2019. gada 19. februārī atmaksāja šo summu Deutsche Telekom.
9 Deutsche Telekom 2019. gada 12. martā lūdza Komisijai samaksāt tai nokavējuma procentus, kas atbilst nepamatoti iekasētajai summai par laikposmu no naudas soda samaksas dienas līdz šīs summas atmaksas dienai (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”).
10 Strīdīgajā lēmumā Komisija atteicās apmierināt šo lūgumu. Tā norādīja, ka saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta a) apakšpunktu nepamatoti iekasētā naudas soda nominālajai summai nav piemērojami nokavējuma procenti, jo kopējais ienesīgums no šīs summas ieguldīšanas finanšu aktīvos, ko tā bija veikusi atbilstoši minētā 90. panta 2. punktam, bija negatīvs.
11 Šajā lēmumā Komisija izvērtēja arī Deutsche Telekom argumentu, ka atbilstīgi Vispārējās tiesas 2019. gada 12. februāra spriedumam Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81) šai sabiedrībai bija tiesības saņemt nokavējuma procentus, piemērojot ECB refinansēšanas likmi un pieskaitot tai 3,5 procentpunktus. Atbildot uz šo argumentu, Komisija paskaidroja, ka šis spriedums nav uzskatāms par juridisko pamatu Deutsche Telekom pieprasīto nokavējuma procentu samaksai. Tā arī norādīja, ka minētais spriedums nedrīkst skart Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta a) apakšpunkta piemērošanu. Visbeidzot Komisija uzsvēra, ka ir iesniegusi apelācijas sūdzību par minēto spriedumu un tādēļ tas nav vēl stājies likumīgā spēkā.
Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
12 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 9. septembrī, Deutsche Telekom cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī piespriest Komisijai samaksāt zaudējumu atlīdzību par neiegūto peļņu tādēļ, ka tai attiecīgajā laikposmā bija liegts izmantot nepamatoti iekasēto naudas soda summu, vai – pakārtoti – atlīdzināt kaitējumu, kas tai nodarīts Komisijas atteikuma samaksāt nokavējuma procentus par šo summu dēļ.
13 Vispārējā tiesa daļēji apmierināja šo prasību.
14 Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa noraidīja Deutsche Telekom prasījumu, pamatojoties uz Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību, atlīdzināt zaudējumus par tās apgalvoti neiegūto peļņu tādēļ, ka tai attiecīgajā laikposmā bija liegts izmantot nepamatoti iekasēto naudas soda summu, kura atbilst tās ieguldītā kapitāla gada ienesīgumam vai tās kapitāla vidējām svērtajām izmaksām.
15 Proti, Vispārējās tiesas ieskatā Deutsche Telekom nebija pārliecinoši pierādījusi apgalvotā kaitējuma reālo un droši zināmo raksturu. Konkrētāk – Deutsche Telekom neesot pierādījusi nedz to, ka tā noteikti būtu ieguldījusi nepamatoti iekasēto naudas soda summu savā darbībā, nedz to, ka liegums izmantot šo summu būtu licis tai atteikties no noteiktiem konkrētiem projektiem, nedz arī to, ka tai nebija alternatīva finansējuma avota.
16 Otrām kārtām, Vispārējā tiesa izskatīja Deutsche Telekom pakārtoti izvirzīto prasījumu par zaudējumu atlīdzību par LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpumu, ciktāl šajā tiesību normā ir paredzēts, ka iestādēm, kuru pieņemtais akts ir atcelts ar Savienības tiesas spriedumu, ir pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šo spriedumu.
17 Pamatojoties uz Tiesas judikatūru, kas izriet no 2021. gada 20. janvāra sprieduma Komisija/Printeos (C‑301/19 P, turpmāk tekstā – “spriedums Printeos”, EU:C:2021:39), Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 72. punktā atgādināja, ka tad, ja summas ir saņemtas, pārkāpjot Savienības tiesības, no šīm tiesībām izriet pienākums tās atmaksāt kopā ar procentiem un ka tā tas it īpaši ir gadījumā, kad summas ir saņemtas, piemērojot Savienības tiesību aktu, kuru Savienības tiesa ir atzinusi par spēkā neesošu vai atcēlusi.
18 Pārsūdzētā sprieduma 75. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka nokavējuma procentu piemērošana par nepamatoti samaksāto summu, šķiet, ir neatņemama daļa no Komisijas pienākuma atjaunot stāvokli pēc sprieduma, ar ko atcelts tiesību akts, vai pēc sprieduma, kura pamatā ir neierobežota kompetence.
19 Konkrētāk – par nokavējuma procentu piemērošanu, sākot no attiecīgā naudas soda provizoriskās samaksas dienas, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā norādīja, ka šāda piemērošana ir vērsta uz to, lai izmaksātu paušālu kompensāciju uzņēmumam, kurš samaksājis šo naudas sodu, par liegumu izmantot tā līdzekļus laikposmā no minētā naudas soda provizoriskās samaksas dienas līdz tā atmaksas dienai.
20 Pārsūdzētā sprieduma 113. punktā Vispārējā tiesa tādējādi nosprieda, ka Komisijas atteikums samaksāt šos procentus Deutsche Telekom ir pietiekami būtisks LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpums, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību. Ņemot vērā, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un kaitējumu, ko veido nokavējuma procentu par nepamatoti samaksāto naudas soda summu nesaņemšana attiecīgajā laikposmā, Vispārējā tiesa piešķīra Deutsche Telekom 1 750 522,38 EUR atlīdzību, kas aprēķināta, pēc analoģijas piemērojot Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto likmi, proti, 2015. gada janvārī spēkā esošo ECB refinansēšanas likmi, kas ir 0,05 %, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem.
21 Trešām kārtām, Vispārējā tiesa apmierināja prasījumu atcelt strīdīgo lēmumu to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ tā, izskatot prasījumu par zaudējumu atlīdzību, atzina, ka Komisija nav ievērojusi LESD 266. panta pirmo daļu, atsakoties par attiecīgo laikposmu samaksāt Deutsche Telekom nokavējuma procentus par nepamatoti samaksāto naudas soda summu.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā
22 Komisija lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir apmierināta Deutsche Telekom prasība;
– pašai lemt par strīdā neatrisinātajiem jautājumiem;
– pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai, ciktāl tā vēl nav izskatījusi lietu, un
– piespriest Deutsche Telekom atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesvedību un tiesvedību Vispārējā tiesā.
23 Deutsche Telekom prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt Deutsche Telekom tiesāšanās izdevumus tiesvedībās Vispārējā tiesā un Tiesā.
Par apelācijas sūdzību
24 Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija ir izvirzījusi divus pamatus: pirmais no tiem ir balstīts uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, uzskatīdama, ka Komisijai LESD 266. pantā ir noteikts absolūts un beznosacījuma pienākums ar atpakaļejošu spēku samaksāt “nokavējuma procentus, kam ir soda raksturs”, sākot no naudas soda provizoriskās samaksas dienas, un otrais – uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, uzskatīdama, ka nokavējuma procentu likme, kura Komisijai jāmaksā, pēc analoģijas ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto likmi atbilst ECB refinansēšanas likmei, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem.
Par apelācijas sūdzības pieņemamību
25 Deutsche Telekom apgalvo, ka apelācijas sūdzība ir nepieņemama kopumā, jo tā patiesībā esot vērsta nevis pret pārsūdzēto spriedumu, bet gan pret spriedumu Printeos, kas ir stājies likumīgā spēkā. Deutsche Telekom arī apgalvo, ka pirmā pamata dažādās daļas, kā arī otrais pamats ir nepieņemami, jo tajos ir vienīgi atkārtoti Vispārējā tiesā izvirzītie argumenti vai arī tie pirmo reizi ir izvirzīti tikai apelācijas stadijā. Pirmā pamata nepieņemamība izrietot arī no tā, ka Komisija, pārkāpjot Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktā paredzēto prasību, nav norādījusi tos pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas punktus, no kuriem izriet, ka pienākumam maksāt procentus ir soda raksturs.
26 Komisija uzskata, ka tās apelācijas sūdzība ir pilnībā pieņemama.
27 Šajā ziņā no LESD 256. panta, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, kura atcelšana tiek lūgta, apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma pamatošanai. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā nav pat ietverta argumentācija, lai konkrēti identificētu tiesību kļūdu Vispārējās tiesas spriedumā, bet kurā vienīgi tiek atkārtoti pamati un argumenti, kas jau tikuši izvirzīti Vispārējā tiesā. Proti, šāda apelācijas sūdzība patiesībā ir lūgums veikt vienkāršu Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, un tas nav Tiesas kompetencē (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, DK/EĀDD, C‑851/19 P, EU:C:2021:607, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Tomēr tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Vispārējā tiesa interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības, pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Proti, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelācijas sūdzību ar pamatiem un argumentiem, kas jau izmantoti Vispārējā tiesā, apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu jēgu (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, DK/EĀDD, C‑851/19 P, EU:C:2021:607, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Turklāt Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir tiesīgs iesniegt apelācijas sūdzību, izvirzot pamatus, kuri radušies no pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā pamatotību no tiesību viedokļa (spriedums, 2020. gada 26. februāris, EĀDD/Alba Aguilera u.c., C‑427/18 P, EU:C:2020:109, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
30 Visbeidzot Komisijai, tāpat kā visiem pārējiem apelācijas tiesvedības dalībniekiem, jābūt iespējai apstrīdēt tiesību principus, ko Vispārējā tiesa ir piemērojusi spriedumā, kuru lūdz atcelt, pat ja šie principi ir izstrādāti spriedumos, par ko nevar vai vairs nevar iesniegt apelācijas sūdzību.
31 Šajā lietā apelācijas sūdzības mērķis – kā tās ievaddaļā norādījusi Komisija – ir lūgt Tiesu pārskatīt no sprieduma Printeos izrietošo judikatūru, uz kuru lielā mērā esot balstīts pārsūdzētais spriedums un kurā neesot ievērota pirms sprieduma Printeos pastāvošā judikatūra. Komisijas izvirzītajā argumentācijā ir pietiekami precīzi identificēti kritizētie pārsūdzētā sprieduma aspekti, kā arī iemesli, kuru dēļ tās ieskatā šajā spriedumā ir pieļautas tiesību kļūdas, un tātad pretēji Deutsche Telekom apgalvotajam minētajā argumentācijā nav vienīgi atkārtoti vai pārņemti argumenti, ko šī iestāde jau bija izvirzījusi Vispārējā tiesā.
32 Tādējādi Deutsche Telekom izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
33 Pirmajā pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Komisijai LESD 266. pantā ir noteikts absolūts un beznosacījuma pienākums ar atpakaļejošu spēku samaksāt “nokavējuma procentus, kam ir soda raksturs”, sākot no naudas soda provizoriskās samaksas dienas.
34 Šis apelācijas sūdzības pirmais pamats sastāv no sešām daļām.
35 Pirmā pamata pirmajā daļā Komisija apstrīd, ka tā būtu pieļāvusi pietiekami būtisku LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpumu, nesamaksājot nokavējuma procentus Deutsche Telekom pieprasītās summas apmērā.
36 Proti, šīs iestādes skatījumā tādu nokavējuma procentu, kas atbilst Deutsche Telekom pieprasītajiem un Vispārējās tiesas piemērotajiem, jēdziens nozīmē, ka parādnieks ir kavējis maksājumu vismaz aiz nolaidības. Vispārējā tiesa 1995. gada 8. jūnija spriedumā Siemens/Komisija (T‑459/93, EU:T:1995:100, 101. punkts) nokavējuma procentus turklāt esot definējusi kā procentus, “kas maksājami atmaksas pienākuma izpildes nokavējuma dēļ”. Tomēr šajā lietā pēc 2018. gada sprieduma Deutsche Telekom pasludināšanas Komisija esot nekavējoties atmaksājusi nepamatoti iekasēto naudas soda summu un tātad nevienā brīdī neesot “kavējusi” maksājumu. Nokavējuma procenti, kas tai esot jāmaksā atbilstoši spriedumam Printeos un pārsūdzētajam spriedumam, tādējādi būtu nepamatots sods Komisijai.
37 Šī pamata otrajā daļā Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav ievērota pirms sprieduma Printeos pastāvējusī judikatūra.
38 Komisijas ieskatā procenti, kuri piemērojami nepamatoti iekasēto naudas summu atmaksai, ir nevis “nokavējuma procenti, kam ir soda raksturs” un kas jāmaksā ar atpakaļejošu spēku, bet gan kompensācijas procenti, kuru mērķis ir novērst parādnieka nepamatotu iedzīvošanos, kā tas citastarp izrietot no 2019. gada 5. septembra sprieduma Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība (C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672). Komisija norāda, ka, lai gan šajā spriedumā Tiesa maksājamos procentus kvalificēja kā “nokavējuma procentus”, tā tomēr precizēja, ka tiem ir piemērojamas Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 tiesību normas. Tātad patiesībā tie esot kompensācijas procenti, kas atbilst procentiem, kuri gūti no Komisijas veiktajiem ieguldījumiem, pamatojoties uz minētās deleģētās regulas 90. pantu. Tādēļ no minētā sprieduma, uz kuru ir atsauce pārsūdzētā sprieduma 73. punktā, nevarot secināt, ka Komisijai bija jāsamaksā Deutsche Telekom nokavējuma procenti, kurus pēdējā minētā pieprasīja un tiesības uz kuriem Vispārējā tiesa tai piešķīra pārsūdzētajā spriedumā.
39 Pamatojoties uz šo judikatūru, Komisija atzīst, ka saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu gadījumā, ja Savienības tiesa vēlāk atceļ vai samazina Komisijas uzliktos naudas sodus, tai atbilstīgi Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantam ir pienākums atmaksāt nepamatoti iekasēto naudas sodu summu, kā arī uzkrātos procentus. Atbilstoši nepamatotas iedzīvošanās aizliegumam, kas šādiem gadījumiem nostiprināts judikatūrā, tai esot liegts paturēt no šādiem naudas sodiem radušos procentus. Tomēr Komisija uzskata, ka ir piemērojams šīs deleģētās regulas 90. panta 4. punkts, kurā Komisijai ir noteikts pienākums pēc sprieduma, ar ko atcelts vai samazināts provizoriski iekasētais naudas sods, “nepamatoti iekasētās summas kopā ar uzkrātajiem procentiem” atmaksāt attiecīgajiem uzņēmumiem. Savukārt, ja kopējais ienesīgums no šim naudas sodam atbilstošā ieguldījuma ir bijis negatīvs, tai esot jāatmaksā tikai “nepareizi iekasēto summu nominālā vērtība”.
40 Pašreizējā ekonomiskajā kontekstā pārsūdzētajā spriedumā izmantoto principu piemērošana izraisītu attiecīgo uzņēmumu nepamatotu iedzīvošanos, atzīstot absolūtas un beznosacījuma tiesības uz procentu maksājumu ar likmi, kas atbilst ECB refinansēšanas likmei, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem.
41 Pirmā pamata trešajā daļā Komisija apgalvo, ka Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. pantā ir reglamentēti procenti, kas maksājami saistībā ar Savienības tiesu spriedumu izpildi.
42 It īpaši tā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 97. punkta pamatotību, kurā Vispārējā tiesa atzina, ka tad, ja uzkrāto procentu summa Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta izpratnē ir mazāka par nokavējuma procentu summu, Komisijai jāsamaksā starpība starp abām šīm summām. Šādas Vispārējās tiesas interpretācijas rezultātā šī tiesību norma de facto nekad nebūtu piemērojama. Proti, droša ieguldījuma radīti procenti nekad nevarētu būt lielāki par nokavējuma procentiem, kuru likme atbilst ECB refinansēšanas likmei, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem.
43 Pirmā pamata ceturtajā daļā Komisija apgalvo, ka nav izpildīti nosacījumi, lai varētu iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta izpratnē.
44 Vispirms, liekot Komisijai samaksāt nokavējuma procentus ar atpakaļejošu spēku, sākot no naudas soda provizoriskās samaksas brīža, Vispārējā tiesa esot kļūdaini pielīdzinājusi tāda naudas soda vienkāršu noteikšanu, kuru Savienības tiesa vēlāk samazināja, pietiekami būtiskam tiesību normas pārkāpumam. Turpinājumā Deutsche Telekom Vispārējā tiesā neesot pierādījusi, ka tai būtu nodarīti zaudējumi. Šajā ziņā Komisijas atteikumu samaksāt procentus atbilstoši ECB refinansēšanas likmei, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem, nevarot uzskatīt par Deutsche Telekom nodarītiem zaudējumiem. Visbeidzot – būtu pretrunīgi pārmest Komisijai būtisku tiesību pārkāpumu tādu no tās neatkarīgu faktoru dēļ kā, piemēram, tiesvedības ilgums.
45 Pirmā pamata piektajā daļā Komisija apgalvo, ka Savienības tiesu spriedumu ex tunc iedarbība nerada pienākumu samaksāt nokavējuma procentus, sākot no naudas soda provizoriskās samaksas dienas.
46 Komisija šajā ziņā apgalvo – lai gan Savienības tiesas veiktas tiesību akta atcelšanas rezultātā šis akts ar atpakaļejošu spēku tiek izslēgts no Savienības tiesību sistēmas, tomēr pirms 2018. gada sprieduma Deutsche Telekom tai nebija nekāda pienākuma atmaksāt naudas sodu, vēl jo vairāk tāpēc, ka uz tās lēmumiem ir attiecināma spēkā esamības prezumpcija. Komisija uzsver, ka tāda sprieduma ex tunc iedarbība, ar kuru atcelts vai samazināts naudas sods, nevar likt tai maksāt procentus, sākot no šī naudas soda provizoriskās samaksas brīža, ja šī maksājuma dienā tai nebija nedz pienākuma, nedz iespējas atmaksāt minēto naudas sodu.
47 Komisija piebilst, ka pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam galvenais prasījums, proti, nepamatoti iekasētā naudas soda summa, minētajā dienā nekādā ziņā nebija “konkrēta vai vismaz nosakāma, pamatojoties uz konstatētiem objektīviem apstākļiem” sprieduma Printeos izpratnē (55. punkts).
48 Pirmā pamata sestajā daļā Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā noteiktā nokavējuma procentu samaksa apdraud naudas sodu preventīvo iedarbību.
49 Komisijas skatījumā šī iedarbība jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru. Šajā ziņā tā norāda – tā kā tā nevar iepriekš noteikt, nedz kāds būs to prasību iznākums, kas varētu tikt celtas par tās lēmumiem par naudas soda uzlikšanu, nedz arī atbilstošo tiesvedību ilgumu, tā, nosakot naudas soda apmēru, nevar līdzsvarot minēto iedarbību ar nokavējuma procentu summu, kas tai attiecīgā gadījumā varētu būt jāmaksā. Turklāt šo procentu, kuru apmērs Komisijas ieskatā varētu sasniegt vairāk nekā pusi no naudas sodu summas, nesamērīgums apdraudot to preventīvo iedarbību.
50 Deutsche Telekom apstrīd Komisijas argumentāciju kopumā un uzskata, ka pirmais pamats jānoraida.
Tiesas vērtējums
51 No LESD 266. panta pirmās daļas izriet, ka iestādei, kura pieņēmusi atcelto aktu, jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ar kuru šis akts atzīts par spēkā neesošu ar ex tunc iedarbību. Tas citastarp nozīmē summu, kas iekasētas, pamatojoties uz minēto aktu, kā arī nokavējuma procentu samaksu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International, C‑336/13 P, EU:C:2015:83, 29. punkts, kā arī 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība, C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 55. punkts).
52 No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka nokavējuma procentu samaksa ir sprieduma, ar kuru atceļ tiesību aktu, izpildes pasākums LESD 266. panta pirmās daļas izpratnē, ciktāl ar to ir paredzēts paušāli kompensēt liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus un pēc šī sprieduma, ar kuru atceļ tiesību aktu, pasludināšanas arī stimulēt parādnieku pēc iespējas drīzāk izpildīt šo spriedumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International, C‑336/13 P, EU:C:2015:83, 30. punkts, un 2001. gada 10. oktobris, Corus UK/Komisija, T‑171/99, EU:T:2001:249, 53. un 54. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
53 Tādējādi atbilstoši LESD 266. panta pirmajai daļai gadījumā, ja Savienības tiesa ar ex tunc iedarbību atceļ vai samazina naudas sodu, kas Komisijas lēmumā uzlikts par konkurences tiesību normu pārkāpumu, šai iestādei ir pienākums pilnībā vai daļēji atmaksāt provizoriski samaksāto naudas soda summu kopā ar procentiem par laikposmu no šī naudas soda provizoriskās samaksas dienas līdz tā atmaksas dienai.
54 Turklāt pienākums atmaksāt nepamatoti iekasētās naudas summas kopā ar procentiem ir ne tikai Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, bet arī dalībvalstu iestādēm.
55 Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ikviena administrācijai pakļautā persona, kurai valsts iestāde ir uzlikusi pienākumu samaksāt nodevu, muitas nodevu, nodokli vai citu maksājumu, pārkāpjot Savienības tiesības, saskaņā ar šīm tiesībām ir tiesīga saņemt no šīs iestādes ne vien nepamatoti iekasētās naudas summas atmaksu, bet arī procentu samaksu, lai kompensētu pēdējās minētās naudas summas nepieejamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 9. novembris, San Giorgio, 199/82, EU:C:1983:318, 12. punkts; 2001. gada 8. marts, Metallgesellschaft u.c., C‑397/98 un C‑410/98, EU:C:2001:134, 84. punkts; 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C‑591/10, EU:C:2012:478, 24.–26. punkts; 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīvs nodokļa samazinājums), C‑100/20, EU:C:2021:716, 26. un 27. punkts, kā arī 2022. gada 28. aprīlis, Gräfendorfer Geflügel- und Tiefkühlfeinkost Produktions u.c., C‑415/20, C‑419/20 un C‑427/20, EU:C:2022:306, 51. un 52. punkts).
56 Tādēļ, ja naudas summas ir iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, neatkarīgi no tā, vai tās ir iekasējusi valsts iestāde vai Savienības iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra, šīs naudas summas jāatmaksā kopā ar procentiem par visu laikposmu no šo naudas summu samaksas dienas līdz to atmaksas dienai, un tas ir uzskatāms par nepamatotu maksājumu atgūšanas vispārējā principa izpausmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Gräfendorfer Geflügel- und Tiefkühlfeinkost Produktions u.c., C‑415/20, C‑419/20 un C‑427/20, EU:C:2022:306, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
57 Pārsūdzētā sprieduma 111. punktā, pamatojoties uz argumentāciju, kas balstīta citastarp uz spriedumu Printeos, nospriezdama, ka Komisija nav ievērojusi LESD 266. panta pirmo daļu, atsakoties samaksāt Deutsche Telekom procentus par to naudas soda summu, ko tā nepamatoti bija iekasējusi par attiecīgo laikposmu, Vispārējā tiesa tādējādi nav pieļāvusi tiesību kļūdu. Tāpat kā minētajā spriedumā Printeos, Vispārējā tiesa tikai vēlreiz apstiprināja šī sprieduma 51.–56. punktā atgādinātos principus, kas izriet no pastāvīgas judikatūras, kuru nav pamata pārskatīt.
58 Šajā kontekstā jāuzsver, ka pretēji Komisijas apgalvotajam zaudējumu atlīdzība, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir piespriedusi Komisijai samaksāt Deutsche Telekom, neatbilst “nokavējuma procentiem, kam ir soda raksturs”. Proti, pirms 2018. gada sprieduma Deutsche Telekom pasludināšanas Komisijai nebija pienākuma ne daļēji, ne pilnībā atmaksāt Deutsche Telekom naudas soda summu, ņemot vērā, visupirms to Komisijas lēmumu izpildāmību, kuri personām, kas nav dalībvalstis, uzliek finansiālas saistības, pēc tam to, ka saskaņā ar LESD 278. pantu Savienības tiesā celtajām prasībām nav apturošas iedarbības, un visbeidzot prezumpciju, ka Komisijas lēmumi ir spēkā tik ilgi, kamēr tie netiek atcelti vai atsaukti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 81. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādēļ tikai no šī datuma Komisijai bija pienākums veikt atmaksu un, ja tā nekavējoties neatmaksātu nepamatoti iekasēto naudas soda summu, varētu uzskatīt, ka tā ir nokavējusi šī pienākuma izpildi. Šajā lietā starp lietas dalībniekiem tomēr nav strīda par to, ka pēc 2018. gada sprieduma Deutsche Telekom pasludināšanas Komisija atmaksāja Deutsche Telekom nepamatoti iekasēto naudas soda summu.
59 Ir tiesa, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā – līdzīgi kā judikatūrā, uz kuru tā ir balstījusies, – vairākkārt ir kvalificējusi Komisijas maksājamos procentus šajā lietā kā “nokavējuma procentus” vai “kavējuma procentus”, kas ir jēdzieni, kuri norāda uz parādnieka kavēta maksājuma esamību, kā arī nodomu sodīt šo parādnieku.
60 Tomēr šāda kvalifikācija, lai arī tā ir visai apšaubāma, ievērojot attiecīgo procentu mērķi, nevar, ņemot vērā šī sprieduma 51.–56. punktā atgādinātos principus, atspēkot tās argumentācijas spēkā esamību, pamatojoties uz kuru Vispārējā tiesa atzina, ka Komisijai nepamatoti iekasētās summas atmaksai bija jāpiemēro procenti, lai paušāli kompensētu attiecīgajam uzņēmumam liegumu izmantot šo summu.
61 Komisijas norādītais apstāklis – proti, ka procenti, kurus Vispārējā tiesa tai ir piespriedusi samaksāt pārsūdzētajā spriedumā, attiecas uz laikposmu no naudas soda provizoriskās samaksas dienas līdz dienai, kad pēc sprieduma, ar kuru samazināts šis naudas sods, tika atmaksāta nepamatoti iekasētā summa, un ka tādējādi šie procenti skar laikposmu, kas lielā mērā ir pirms šī sprieduma pasludināšanas, – izriet no minētā sprieduma ex tunc iedarbības un LESD 266. panta pirmajā daļā paredzētā Komisijas pienākuma izpildīt šo spriedumu, atjaunojot attiecīgā uzņēmuma situāciju, kāda tā būtu bijusi, ja tam visā šajā laikposmā nebūtu bijusi liegta iespēja izmantot summu, kas atbilst minētajai nepamatoti iekasētajai summai. Šajā ziņā, ņemot vērā tiesības celt prasību par jebkuru Komisijas lēmumu, ar kuru uzlikts naudas sods, ir vispārzināms – ja attiecīgais uzņēmums ir provizoriski samaksājis naudas sodu, Komisijai attiecīgā gadījumā var būt jāveic tādi pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ar kuru šāds lēmums ir pilnībā vai daļēji atcelts, kā šī sprieduma 51.–53. punktā atgādinātie pasākumi.
62 Tāpat nevar piekrist Komisijas argumentācijai, ka šajā lietā nav bijis pietiekami būtiska tiesību normas pārkāpuma, ne arī pietiekamu pierādījumu par Deutsche Telekom ciestajiem zaudējumiem. Proti, ja Komisijai saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu ir pienākums piemērot procentus konkrētas naudas summas atmaksai, tai nav rīcības brīvības lemt, vai maksāt šos procentus vai nē, un tādēļ ar to vien, ka ir izdarīts Savienības tiesību pārkāpums, kas izpaudās kā atteikums maksāt šos procentus, pietiek, lai konstatētu pietiekami būtisku šo tiesību pārkāpumu, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību (šajā nozīmē skat. spriedumu Printeos, 103. un 104. punkts). Šajā lietā Komisijai saskaņā ar minēto tiesību normu pēc 2018. gada sprieduma Deutsche Telekom pasludināšanas bija pienākums nepamatoti iekasētās naudas soda summas atmaksai piemērot procentus, kā Vispārējā tiesa pareizi nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 112. punktā. Turklāt, tā kā šiem procentiem, kā izriet no šī sprieduma 52. punktā atgādinātās judikatūras, ir “paušāls” raksturs, Komisija nevar izvairīties no šī pienākuma, pamatojoties uz to, ka Deutsche Telekom nav sniegusi pietiekamus pierādījumus par kaitējuma esamību.
63 Šādos apstākļos pirmā pamata pirmā, otrā, ceturtā un piektā daļa ir jānoraida.
64 Tāpat Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidīdama Komisijas argumentus par Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta noteikumiem. Proti, kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 98. punktā, ja šīs deleģētās regulas 90. panta 4. punktā minēto “uzkrāto” procentu summa ir mazāka par to procentu summu, kas maksājami atbilstoši paušālas kompensācijas pienākumam, vai ja procenti pat nav gūti, jo ieguldītā kapitāla atdeve ir bijusi negatīva, Komisijai saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu tomēr ir pienākums izmaksāt ieinteresētajai personai starpību starp iespējamo “uzkrāto procentu” summu minētās deleģētās regulas 90. panta 4. punkta izpratnē un procentu summu par laikposmu no attiecīgās summas samaksas dienas līdz tās atmaksas dienai (šajā nozīmē skat. spriedumu Printeos, 75. un 76. punkts).
65 Šajā ziņā, kā norādījusi Komisija un secinājumu 77. punktā uzsvēris arī ģenerāladvokāts, no Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 4. punkta izrietošais šīs iestādes pienākums samaksāt attiecīgajam uzņēmumam “uzkrātos procentus” galvenokārt ir vērsts uz to, lai novērstu Savienības nepamatotu iedzīvošanos. Tomēr šis iespējamais pienākums neskar minētajai iestādei atbilstīgi LESD 266. panta pirmajai daļai pastāvošo pienākumu jebkurā gadījumā paušāli kompensēt šim uzņēmumam līdzekļu izmantošanas liegumu, tam pārskaitot Komisijai nepamatoti samaksātajai naudas soda summai atbilstošo naudas summu, citastarp arī tad, ja šī uzņēmuma provizoriski samaksātās naudas soda summas ieguldījums nav radījis ienākumus, kas ir lielāki par ECB refinansēšanas likmi, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem.
66 Turklāt, lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 90. panta 2. punktu Komisija nodrošina provizoriski iekasētās summas, ieguldot tās finanšu aktīvos, tādējādi garantējot naudas drošību un likviditāti, vienlaikus arī cenšoties saņemt pozitīvus ienākumus, no šīs tiesību normas arī izriet, ka uzņēmums, kurš provizoriski samaksājis tam uzlikto naudas sodu, nekādi nevar ietekmēt nosacījumus, ar kādiem šī naudas soda summa tiek ieguldīta. Komisija nav paskaidrojusi, kādēļ šādos apstākļos riski, kam pakļauti šādi ieguldījumi, būtu jāuzņemas uzņēmumam, kurš ir provizoriski samaksājis naudas sodu, kas uzlikts, pamatojoties uz daļēji vai pilnībā prettiesisku aktu.
67 Šādos apstākļos pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida.
68 Saistībā ar Komisijas argumentāciju, ka Komisijai noteiktais pienākums maksāt procentus, sākot no naudas soda provizoriskās saņemšanas dienas, apdraud naudas sodu preventīvo iedarbību, Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 93. un 94. punktā izklāstītajiem Vispārējās tiesas apsvērumiem, ka naudas sodu preventīvā funkcija jāsaskaņo ar prasībām par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. No šīm prasībām izriet, ka gadījumā, ja attiecīgā uzņēmuma provizoriski samaksātais naudas sods ir atcelts vai samazināts ar Savienības tiesas spriedumu, šim uzņēmumam – ņemot vērā gan LESD 266. panta pirmo daļu, gan šāda sprieduma ex tunc iedarbību – ir tiesības saņemt paušālu kompensāciju par liegumu izmantot Komisijas nepamatoti iekasētajai summai atbilstošo summu, par laikposmu no šī provizoriskā maksājuma dienas līdz dienai, kad šī iestāde atmaksās minēto summu. Katrā ziņā uz naudas sodu preventīvo iedarbību nevar atsaukties saistībā ar tādiem naudas sodiem, kurus Savienības tiesa ir atcēlusi vai samazinājusi, jo Komisija preventīvos nolūkos nevar atsaukties uz aktu, kas atzīts par prettiesisku.
69 Šādos apstākļos arī pirmā pamata sestā daļa ir jānoraida.
70 Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas izvirzītais pirmais pamats jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
71 Otrajā pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 114.–138. punktā atzīdama, ka likme, kas piemērojama procentiem, kuri Komisijai jāmaksā, pēc analoģijas ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir ECB refinansēšanas likme, kas palielināta par 3,5 procentpunktiem.
72 Komisija atgādina, ka Tiesa 2019. gada 5. septembra spriedumā Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība (C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 56. punkts) ir nospriedusi, ka, lai noteiktu procentus, kuri jāmaksā pēc naudas soda atcelšanas, jāpiemēro likme, kas noteikta ar Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 normām, taču nav norādījusi konkrētu šīs deleģētās regulas normu, uz kuru būtu jāatsaucas.
73 Tomēr spriedumā Printeos, uz kuru ir atsauce pārsūdzētā sprieduma 121. punktā, 2019. gada 5. septembra spriedums Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība (C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672) esot interpretēts tādējādi, ka pēdējā minētajā spriedumā ir atsauce uz iepriekš minētās deleģētās regulas 83. pantu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 133. un 134. punktā no tā esot secinājusi, ka pēc analoģijas jāpiemēro šīs pašas deleģētās regulas 83. panta 2. punkta b) apakšpunkts, kurā noteikts pienākums samaksāt procentus atbilstoši ECB refinansēšanas likmei, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem.
74 Komisijas skatījumā, pirmkārt, šāda piemērošana pēc analoģijas nav pamatota, jo Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pantā ir reglamentēti kavējuma procenti, kas Komisijas parādniekiem jāmaksā kavēta maksājuma gadījumā, un šim nolūkam ir paredzēta īpaša procedūra.
75 Otrkārt, no sprieduma Printeos nevarot secināt, ka Tiesa, lemdama par salikto procentu aprēķinu, būtu vēlējusies pēc analoģijas piemērot Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto likmi arī nokavējuma procentu aprēķināšanai. Turklāt nedz Vispārējā tiesa 2019. gada 12. februāra spriedumā Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81), nedz Tiesa spriedumā Printeos, lemjot par apelācijas sūdzību minētajā lietā, neesot piemērojusi nokavējuma procentus atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajai likmei.
76 Tomēr, ja Tiesa secinātu, ka ir piemērojama Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pantā noteiktā procentu likme, Komisija apgalvo, ka tad, ja vien netiek noteikta cita atbilstoša procentu likme, pēc analoģijas ar minētās deleģētās regulas 83. panta 4. punktu jāpiemēro ECB refinansēšanas likme, palielinot šo likmi par 1,5 procentpunktiem, kuru Komisija piemēro gadījumā, ja lēmuma, ar kuru uzlikts naudas sods, adresāts iesniedz bankas garantiju, nevis provizoriski samaksā šo naudas sodu. Šī situācija esot pietiekamā mērā salīdzināma ar šobrīd izskatāmajā lietā pastāvošo situāciju, jo abos šajos gadījumos ar procentiem tiek kompensēts tas, ka pirmajā minētajā gadījumā Komisija un otrajā gadījumā attiecīgais uzņēmums tiesvedības laikā nevar brīvi rīkoties ar naudas soda summu.
77 Deutsche Telekom apstrīd Komisijas argumentus un uzskata, ka arī otrais pamats ir jānoraida.
Tiesas vērtējums
78 No Tiesas judikatūras izriet – lai noteiktu procentus, kas jāizmaksā uzņēmumam, kurš samaksājis Komisijas noteikto naudas sodu, pēc šī naudas soda atcelšanas vai samazināšanas, šai iestādei jāpiemēro likme, kas šajā sakarā noteikta ar Deleģēto regulu Nr. 1268/2012 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība, C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 56. punkts). Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka runa ir nevis par atsauci uz šīs deleģētās regulas 90. pantu, kurā nav minēta neviena konkrēta procentu likme, bet gan uz minētās deleģētās regulas 83. pantu, kurā paredzēta procentu likme par noteiktajā termiņā neatmaksātajiem prasījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu Printeos, 81. punkts).
79 Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. pantā, kurā bija ietverti tobrīd spēkā esošie 2012. gada Finanšu regulas piemērošanas noteikumi, šajā ziņā bija paredzētas vairākas procentu likmes, kuras visas atbilda ECB refinansēšanas likmei, palielinot šo likmi par dažādiem procentpunktiem. Saskaņā ar šīs deleģētās regulas 83. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu likmes palielinājums attiecīgi bija 8 procentpunkti, ja notikums, kas rada pienākumu, ir publisks piegādes un pakalpojumu līgums, un 3,5 procentpunkti visos pārējos gadījumos. Turklāt gadījumā, ja parādnieks ir iesniedzis finansiālu garantiju, ko grāmatvedis ir pieņēmis naudas soda samaksas vietā, minētās deleģētās regulas 83. panta 4. punktā bija paredzēts likmes palielinājums par 1,5 procentpunktiem.
80 Šajā lietā Vispārējā tiesa nepiemēroja nevienu no šīm abām procentu likmēm, kas paredzētas attiecīgi Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 4. punktā minētajiem konkrētajiem gadījumiem. Tā izmantoja šīs deleģētās regulas 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā papildus paredzēto likmi “vis[iem] pārēj[iem] gadījum[iem]”.
81 Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 136. punktā, nosakot Deutsche Telekom izmaksājamu paušālu kompensāciju par tās līdzekļu izmantošanas liegumu, Vispārējā tiesa, pamatojoties uz minētā sprieduma 125.–135. punktā veikto analīzi, pēc analoģijas piemēroja Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto likmi, proti, ECB refinansēšanas likmi, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem.
82 Minētā sprieduma 137. punktā kā atlīdzinājumu par kaitējumu, ko Deutsche Telekom radījis pietiekami būtisks LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpums, Vispārējā tiesa tādēļ piešķīra tai 1 750 522,83 EUR kompensāciju, kas atbilst procentu zaudējumam likmes 3,55 % apmērā attiecīgajā laikposmā par nepamatoti iekasēto naudas soda summu.
83 Nenoliedzami, kā norādījusi Komisija, Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā nav noteikta procentu likme, kas atbilstu tādai paušālai kompensācijai, kāda aplūkota šajā lietā. Šī tiesību norma attiecas uz gadījumu – kas šajā lietā nepastāv –, kurš saistīts ar maksājuma kavējumu, proti, gadījumu, kad parāds nav atmaksāts paredzētajā termiņā. Tieši tādēļ, ka nedz 83. pantā, nedz kādā citā šīs deleģētās regulas normā šāda likme nebija noteikta, Vispārējai tiesai, īstenojot tās rīcības brīvību, bija jāveic minētās deleģētās regulas 83. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošana “pēc analoģijas”.
84 No tā tomēr neizriet, ka, piemērojot šajā tiesību normā noteikto likmi – kas turklāt nešķiet nesaprātīga vai nesamērīga, ievērojot attiecīgo procentu mērķi –, Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, īstenodama procedūrās par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos tai piešķirto kompetenci.
85 Šajā ziņā jāuzsver – tā kā naudas sodu, ko Komisija uzlika Deutsche Telekom un ko šis uzņēmums tai provizoriski samaksāja, Vispārējā tiesa samazināja, Komisija nedrīkstētu nonākt labvēlīgākā situācijā par to, kādā būtu Deutsche Telekom, ja tās prasība tiktu noraidīta pēc tam, kad tā vietā, lai veiktu šādu provizorisku maksājumu, tā būtu izvēlējusies iesniegt bankas garantiju, gaidot ar tās prasību ierosinātās tiesvedības iznākumu. Pēdējā minētajā situācijā Deutsche Telekom būtu jāmaksā procenti, kas atbilstoši Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 4. punktam aprēķināti ar likmi 1,55 %, pieskaitot arī ar šīs bankas garantijas iesniegšanu saistītos izdevumus.
86 Šo iemeslu dēļ nevar piekrist Komisijas argumentācijai, kas pakārtoti vērsta uz to, lai Deutsche Telekom maksājamo procentu maksimālais apmērs tiktu noteikts 1,55 % apmērā.
87 Turklāt, kā Vispārējā tiesa pareizi norādījusi pārsūdzētā sprieduma 127. un 131. punktā, tāda uzņēmuma situācija, kurš, lai gan ir cēlis prasību par Komisijas lēmumu uzlikt tam naudas sodu, ir provizoriski samaksājis šo naudas sodu, atšķiras no tāda uzņēmuma situācijas, kas iesniedzis bankas garantiju, gaidot tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu. Proti, ja uzņēmums ir iesniedzis bankas garantiju un tādēļ var saņemt maksājuma atlikšanu, tas atšķirībā no naudas sodu provizoriski samaksājušā uzņēmuma nav pārskaitījis Komisijai uzliktā naudas soda summai atbilstošo naudas summu, tāpēc Komisijai nevar būt pienākums atmaksāt tam nepamatoti iekasēto summu. Vienīgais finansiālais kaitējums, kas, iespējams, nodarīts attiecīgajam uzņēmumam, izriet no tā paša lēmuma iesniegt bankas garantiju.
88 Visbeidzot, lai gan ir taisnība, kā uzsvērusi Komisija, ka spriedumā Printeos Tiesa nepiemēroja procentus pēc ECB refinansēšanas likmes, palielinot šo likmi par 3,5 procentpunktiem, no atmaksājamās naudas soda summas, tas bija tādēļ, ka prasītāja pirmajā instancē lietā, kurā taisīts šis spriedums, saistībā ar šo summu lūdza piemērot vienīgi ECB refinansēšanas likmi, palielinot šo likmi par 2 procentpunktiem.
89 Vēl jāuzsver – ja Komisija uzskatītu, ka spēkā esošajos reglamentējošos noteikumos nav pienācīgi ņemta vērā tāda situācija, kāda ir šobrīd izskatāmās lietas pamatā, Komisijai – vai attiecīgā gadījumā Savienības likumdevējam – būtu jāveic vajadzīgie pielāgojumi tiesiskās drošības un Komisijas rīcības paredzamības interesēs.
90 Paturot to prātā, tā kā Komisijas pienākums kopā ar procentiem atmaksāt naudas sodu, ko Savienības tiesa ir pilnībā vai daļēji atcēlusi, izriet no LESD 266. panta pirmās daļas, jebkurai jaunai šo procentu aprēķināšanas metodei vai kārtībai jāatbilst šo procentu mērķiem. Tādēļ ar šiem procentiem piemērojamo likmi nevar tikai kompensēt naudas vērtības samazināšanos laikposmā, par kuru maksājami procenti, neaptverot paušālu kompensāciju, kuru šo naudas sodu samaksājušajam uzņēmumam ir tiesības saņemt tādēļ, ka tam noteiktu laiku bija liegta iespēja izmantot Komisijas nepamatoti iekasētajai summai atbilstošos līdzekļus.
91 Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, Deutsche Telekom izmaksājamo paušālo kompensāciju – ievērojot attiecīgo procentu mērķi un tiesas pienākumu atlīdzināt Deutsche Telekom nodarīto kaitējumu – noteikdama pēc analoģijas, piemērojot Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 83. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto procentu likmi. Tādējādi arī otrais pamats ir jānoraida.
92 Tā kā neviens no Komisijas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem nav apmierināts, tās apelācijas sūdzība jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
93 Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
94 Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
95 Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un Deutsche Telekom ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, Komisijai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt.
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]