VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2012. gada 4. maijā (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Padomes Juridiskā dienesta atzinums par Komisijas priekšlikumu atļaut sarunu sākšanu starptautiska līguma noslēgšanai – Daļējs piekļuves atteikums – Izņēmums sabiedrības interešu aizsardzībai starptautisko attiecību jomā – Izņēmums juridisko atzinumu aizsardzībai – Attiecīgās intereses konkrēts un paredzams apdraudējums – Sabiedrības prioritāras intereses
Lieta T‑529/09
Sophie in ’t Veld, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv O. Brouwer un J. Blockx, avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja M. Bauer, C. Fekete un O. Petersen, pēc tam M. Bauer un C. Fekete, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv C. O’Reilly un P. Costa de Oliveira, pārstāves,
persona, kas iestājusies lietā,
sakarā ar prasību atcelt Padomes 2009. gada 29. oktobra lēmumu, ar kuru liedz pilnu piekļuvi 2009. gada 9. jūlija dokumentam Nr. 11897/09, kurā ir Padomes Juridiskā dienesta atzinums ar nosaukumu “Komisijas ieteikums Padomei atļaut sarunu sākšanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, lai noslēgtu starptautisku līgumu, lai Savienoto Valstu Valsts Kases departamentam nodotu finanšu ziņojumu datus terorisma un terorisma finansēšanas novēršanai, kā arī cīņai pret šo fenomenu – Juridiskais pamats”.
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] (referents) un K. O’Higinss [K. O’Higgins],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 7. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Sophie in ’t Veld k‑dze ir Eiropas Parlamenta locekle.
2 2009. gada 28. jūlijā viņa lūdza piekļuvi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) Padomes Juridiskā dienesta atzinumam par Komisijas ieteikumu Padomei atļaut sarunu sākšanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, lai noslēgtu starptautisku līgumu, lai Savienoto Valstu Valsts Kases departamentam nodotu finanšu ziņojumu datus terorisma un terorisma finansēšanas novēršanai, kā arī cīņai pret šo fenomenu (turpmāk tekstā – “dokuments Nr. 11897/09”).
3 2009. gada 8. septembrī Eiropas Savienības Padome liedza piekļuvi dokumentam Nr. 11897/09, atsaucoties uz motīviem, kas ņemti no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma un 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma.
4 2009. gada 28. septembrī prasītāja nosūtīja Padomei atkārtotu pieteikumu, lai tā pārskata savu nostāju.
5 Ar 2009. gada 23. oktobra lēmumu, kas prasītājai tika paziņots ar 2009. gada 29. oktobra vēstuli, Padome atļāva daļēju piekļuvi dokumentam Nr. 11897/09, saglabājot noraidošu atbildi attiecībā uz pilnu piekļuvi šim dokumentam, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu un 4. panta 2. punkta otro ievilkumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
6 Apstrīdētajā lēmumā Padome norādīja, pirmkārt, ka “dokumenta [Nr. 11897/09] publiskošana sabiedrībai atklātu informāciju par iecerētā līguma atsevišķiem noteikumiem [..] un tā rezultātā negatīvi ietekmētu [Savienības] sarunu pozīciju, un arī kaitētu uzticības gaisotnei notiekošajās sarunās”. Padome piebilda, ka “dokumenta publiskošana atklātu otrai pusei [..] faktus par [Savienības] ieņemamo nostāju sarunās, kas – gadījumā, ja atzinums būtu kritisks, – varētu tikt izmantots tādējādi, lai vājinātu [Savienības] sarunu pozīciju” (apstrīdētā lēmuma 6. punkts).
7 Otrkārt, Padome norādīja, ka dokumentā Nr. 11897/09 ir “juridisks atzinums par [Savienības] un Eiropas Kopienas juridisko pamatu un attiecīgajām pilnvarām noslēgt līgumu” un ka attiecībā uz šo “jutīgo tēmu, kas ietekmē Eiropas Parlamenta pilnvaras slēgt līgumu, iestādēm ir bijusi atšķirīga nostāja”. Šajos apstākļos “pieprasītā dokumenta satura publiskošana ietekmētu juridisko atzinumu aizsardzību, ņemot vērā to, ka tā izpaustu sabiedrībai Juridiskā dienesta iekšēju atzinumu, kas paredzēts tikai Padomes locekļiem iepriekšējo diskusiju par iecerēto līgumu Padomē ietvaros” (apstrīdētā lēmuma 10. punkts). Turklāt, Padome “ir secinājusi, ka iekšējā juridiskā atzinuma par starptautiska līguma [..] projektu aizsardzība ir pārāka par sabiedrības publiskošanas interesēm” (apstrīdētā lēmuma 15. punkts).
8 Visbeidzot, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu, Padome piešķīra “daļēju piekļuvi [..] dokumenta 1. lapā esošajam ievadam, 1.–4. punktam, kā arī 5. punkta pirmajam teikumam, kas neietilp[a] Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajos izņēmumos” (apstrīdētā lēmuma 16. punkts).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
9 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 31. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
10 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 17. maijā, Eiropas Komisija lūdza atļaut iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētaja 2010. gada 7. jūlija rīkojumu šis lūgums tika apmierināts.
11 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
12 Tās Reglamenta 65. pantā paredzēto pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa ar 2011. gada 7. jūlija rīkojumu lika Padomei uzrādīt dokumentu Nr. 11897/09, to nenosūtot prasītājai un Komisijai. Padome izpildīja šo pierādījumu savākšanas pasākumu noteiktajā termiņā.
13 2011. gada 13. jūlijā procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa lietas dalībniekiem uzdeva rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.
14 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2011. gada 7. septembra tiesas sēdē.
15 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā personu, kas, iespējams, iestāsies lietā, tiesāšanās izdevumus.
16 Padomes un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17 Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā arī tas izriet no tās 1. panta, aplūkojot to kopsakarā ar preambulas ceturto apsvērumu, ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem.
18 Tā kā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi ir atkāpe no šī principa, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑506/08 P Zviedrija/MyTravel un Komisija, Krājums, I‑6237. lpp., 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Tādējādi, ja attiecīgā iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts publiskot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski apdraudēt intereses, ko aizsargā kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde atsaucas (skat. iepriekš 18. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/Mytravel un Komisija, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Šajā ziņā, pirmkārt, tas vien, ka dokuments attiecas uz interesēm, ko aizsargā izņēmums, nav pietiekami, lai pamatotu šī izņēmuma piemērošanu. Šādu piemērošanu principā var attaisnot tikai gadījumā, ja iestāde, pirmkārt, ir iepriekš izvērtējusi, vai piekļuve dokumentiem konkrēti un faktiski apdraud aizsargātās intereses, un, otrkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos – vai nepastāv sabiedrības prioritāras intereses, kas pamato pieprasītā dokumenta publiskošanu. Otrkārt, riskam, ka tiks apdraudētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/04 API/Komisija, Krājums, II‑3201. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Fakts, ka saskaņā ar Padomes 2001. gada 19. maija Lēmumu 2001/264/EK, ar ko pieņem Padomes drošības reglamentu (OV L 101, 1. lpp.), dokuments tiek klasificēts kā “RESTREINT UE” [“ES ierobežotas pieejamības”], lai gan tā varētu būt norāde uz šādi klasificēta dokumenta jutīgo saturu, nav pietiekams, lai attaisnotu Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu piemērošanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑110/03, T‑150/03 un T‑405/03 Sison/Padome, Krājums, II‑1429. lpp., 73. punkts).
22 Prasības pamatojumam prasītāja norāda četrus pamatus par, pirmkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma pārkāpumu, otrkārt, par šīs regulas 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma pārkāpumu, treškārt, par šīs pašas regulas 4. panta 6. punkta pārkāpumu un, ceturtkārt, par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
Par pirmo pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma pārkāpumu
23 Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā publiskošana var apdraudēt sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā.
24 Ir jāatgādina, ka lēmumam, kas jāpieņem iestādei, piemērojot šo noteikumu, ir sarežģīts un delikāts raksturs, kam nepieciešama īpaša rūpība, ņemot vērā tostarp aizsargāto interešu īpašo jutīgumu un būtiskumu.
25 Tā kā šādam lēmumam nepieciešama plašas rīcības brīvība, Vispārējās tiesas īstenotā tiesiskuma kontrole attiecībā uz šādu lēmumu ir jāattiecina tikai uz to, ka tiek pārbaudīts, vai ir ievēroti procesuālie un pamatojuma noteikumi, tiek izvērtēta faktu saturiskā precizitāte, kā arī tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu novērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana. (Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedums lietā C‑266/05 P Sison/Padome, Krājums, I‑1233. lpp., 34. punkts).
26 Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka dokuments Nr. 11897/09, kuram piekļuvi lūdz prasītāja, ir Padomes Juridiskā dienesta atzinums, kas sniegts attiecībā uz Padomes lēmuma pieņemšanu, ar kuru atļauj sākt sarunas Savienības vārdā par starptautisku līgumu starp Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, lai Amerikas Savienoto Valstu Valsts kases departamenta rīcībā nodotu finanšu ziņojumu datus terorisma un tā finansēšanas novēršanai, kā arī cīņai pret šiem fenomeniem. Turklāt ir zināms, ka ziņojums būtībā ir par šī lēmuma juridisko pamatu un tādējādi par attiecīgajām Savienības un Kopienas pilnvarām (apstrīdētā lēmuma 5. un 10. punkts).
27 Prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā aplūkoto jautājumu, attiecīgajam dokumentam nevar piemērot izņēmumu par sabiedrības interešu aizsardzību starptautisko attiecību jomā. Kā uzskata prasītāja, lēmuma, ar kuru atļauj uzsākt sarunas, juridiskais pamats ir Savienības iekšējo tiesību jautājums, kas nevar ietekmēt sarunu būtību un tādējādi Savienības starptautiskās attiecības.
28 Ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, dokumentam Nr. 11897/09 var piemērot attiecīgo izņēmumu, ņemot vērā tā saturu un kontekstu, kādā tas ir sagatavots.
29 Šis dokuments tika sagatavots īpaši sakarā ar sarunu sākšanu pirms starptautiska līguma noslēgšanas. Tādējādi, lai arī tajā ir runa par juridisko pamatu, kas ir Savienības iekšējo tiesību jautājums, Padomes Juridiskā dienesta veiktā analīze ir cieši saistīta ar paredzētā starptautiskā līguma īpašo kontekstu.
30 Šajos apstākļos ir jāpārbauda, vai Padome ir pierādījusi, ka piekļuve nepubliskotajiem dokumenta Nr. 11897/09 faktiem varēja konkrēti un faktiski apdraudēt sabiedrības attiecīgās intereses.
31 Padome norāda, ka dokumenta Nr. 11897/09 publiskošana apdraudēšot sabiedrības intereses starptautisko interešu jomā, jo šī publiskošana, pirmkārt, atklāšot sabiedrībai informāciju par paredzētā līguma atsevišķiem noteikumiem, kas kaitētu notiekošo sarunu uzticības gaisotnei, un, otrkārt, atklāšot otrai pusei faktus par Savienības ieņemamo nostāju šajās sarunās, kas varētu tikt izmantoti tās pozīcijas vājināšanai (apstrīdētā lēmuma 6. punkts).
32 Tādējādi ir jānošķir attiecīgā izņēmuma piemērošanas pārbaude attiecībā uz abiem pamatojumiem, kurus Padome norādījusi apstrīdētajā lēmumā.
33 Pirmkārt, attiecībā uz risku, ka sabiedrībai varētu tikt publiskota informācija, kas skar paredzētā līguma atsevišķus noteikumus, prasītāja apgalvo, ka, pat ja minētajā dokumentā būtu šāda informācija, tā nevarētu būt nekas vairāk kā objektīvs faktu apraksts, kas saturiski, iespējams, nav nekas vairāk, kā jau ir izpausts publiskos dokumentos. Kā uzskata prasītāja, katrā ziņā Savienības iecerēto stratēģisko mērķu minētajās sarunās analīzei vajadzētu būt tikai nelielai dokumenta daļai, kādēļ pārējais ir jāpublisko.
34 Padome norāda, ka dokumentā ir informācija par iecerētā līguma saturu, kuras publiskošana varētu atklāt Savienības iecerēto stratēģisko mērķu atsevišķus aspektus.
35 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa, iepazinusies ar attiecīgo dokumentu pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros, varēja konstatēt, ka šajā dokumentā izmantotajā juridiskajā analīzē bija atsevišķas rindkopas, kurām ir saistība ar Savienības iecerētajiem mērķiem sarunās, konkrētāk, tā pieskaras iecerētā līguma īpašajam kontekstam.
36 Tādējādi, kā to pamatoti norāda Padome, apstrīdētā lēmuma 6. punktā (skat. iepriekš 6. punktu), šo faktu publiskošana kaitētu uzticības gaisotnei sarunās, kas norisinājās apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.
37 Šajā ziņā prasītāja nevar derīgi atsaukties uz faktu, kas ir norādīts tiesas sēdē, ka zināma daļa informācijas par iecerētā līguma saturu tika publiskota gan no Padomes pašas puses, gan Parlamenta debatēs.
38 Padomes norādītais apdraudējuma risks rodas no konkrētā vērtējuma, ko šiem faktoriem ir sniedzis tās juridiskais dienests, publiskošanas, un tādējādi tas vien, ka šie fakti jau bija zināmi sabiedrībai, neapstiprina šo apsvērumu.
39 Tādējādi ir jākonstatē, ka Padome varēja tiesiski atsaukties uz apdraudējuma risku interesēm, kas ar aizsargātas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma izņēmumu, lai atteiktos publiskot pieprasītā dokumenta rindkopas ar iecerētā līguma īpašā satura analīzi, kas varētu atklāt Savienības iecerētos stratēģiskos mērķus sarunās.
40 Otrkārt, ir jāpārbauda pamatojums par risku atklāt “otrai pusei sarunās [..] faktus saistībā ar [Savienības] ieņemamo nostāju sarunās, kas – gadījumā, ja atzinums būtu kritisks, – varētu tikt izmantots tādējādi, lai vājinātu [Savienības] sarunu pozīciju” (apstrīdētā lēmuma 6. punkts).
41 Padome uzskata, ka attiecīgais pamatojums norāda uz risku publiskot nākotnes līguma juridiskā pamata analīzes faktus, pat ja ir jānorāda, ka šis apsvērums neizriet tieši no apstrīdētā lēmuma 6. punkta.
42 Savos rakstveida iesniegumos un tiesas sēdē Padome paskaidroja, ka ar šo pamatojumu tā norādīja uz faktu, ka tās juridiskā dienesta atzinumā bija nākotnes līguma juridiskā pamata analīze un tādējādi rīcība, kas Padomei bija jāīsteno, lai parakstītu līgumu. Kā uzskata Padome, neatkarīgi no tā, vai sarunām izvēlētais juridiskais pamats bija pareizs, jebkādas informācijas publiskošana šajā ziņā ietekmētu Savienības sarunu pozīciju un varētu negatīvi ietekmēt sarunu pamatu. Padome norādīja, ka, pat ja uz visām dokumenta rindkopām neattiecas pamatojums par informācijas par iecerēto līgumu publiskošanas risku, uz visu šī dokumenta neizpausto daļu atteicoties šis otrais pamatojums.
43 Prasītāja norāda, ka ir grūti noteikt veidu, kādā diskusija par līguma juridisko pamatu varētu kaitēt Savienības starptautiskajām attiecībām. Šajā ziņā tā apgalvo, ka pārskatāmība attiecībā uz juridisko pamatojumu veicinātu vislielākās leģitimitātes piešķiršanu Padomei kā sarunu partnerim. Tā uzskata, ka tieši pārskatāmības trūkums ilgtermiņā kaitētu starptautiskajām attiecībām, turklāt tādēļ, ka šajā lietā Padome ir atzinusi, ka aplūkotajai tēmai bija “ietekme uz Eiropas Parlamenta pilnvarām lēmuma noslēgšanā” un “iestāžu starpā attiecībā uz to bija atšķirīgas nostājas” (apstrīdētā lēmuma 10. punkts).
44 Padome norāda, ka attiecībā uz noritošajām sarunām iespējamo “pretrunu” par nākotnes līguma juridisko pamatu publiskošana būtu varējusi radīt neskaidrības attiecībā uz Savienības pilnvarām un tādējādi vājināt tās starptautisko sarunu pozīciju. Tā precizē, ka gadījumā, ja Padomes Juridiskais dienests būtu devis negatīvu atzinumu attiecībā uz atsevišķiem sarunu pozīcijas punktiem, otra puse to varētu izmantot sarunās.
45 Komisija apgalvo, ka starptautisko attiecību kontekstā, ja publiski tiek paustas šaubas par sarunu juridisko pamatu, tas nepiešķir iestādei visplašāko leģitimitāti, bet, tieši pretēji, rada šīs leģitimitātes apdraudējuma risku starptautiskā partnera acīs, un tas kaitē attiecīgajām sarunām.
46 Ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Padome un Komisija, risks publiskot iestāžu iekšienē ieņemto nostāju attiecībā uz juridisko pamatu nākotnes līguma noslēgšanai nepierāda, ka pastāv Savienības interešu apdraudējums starptautisko attiecību jomā.
47 Šajā ziņā ir jānorāda, ka piemērota juridiskā pamata izvēlei Savienības rīcībai gan iekšēji, gan starptautiski ir konstitucionāla nozīme. Tā kā Savienībai ir tikai tai piešķirtās pilnvaras, tiesību akts, ko tā vēlas pieņemt, tai ir jāsaista ar kādu Līguma noteikumu, ar kuru tā ir pilnvarota apstiprināt šādu aktu (Tiesas 2009. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑370/07 Komisija/Padome, Krājums, I‑8917. lpp., 47. punkts).
48 Turklāt tiesību akta, tajā skaitā tāda, kurš pieņemts, lai noslēgtu starptautisku līgumu, juridiskā pamata izvēle neizriet no tā autora pārliecības, bet tā ir jābalsta uz objektīviem faktoriem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp uz akta mērķi un saturu (skat. Tiesas 2001. gada 6. decembra atzinumu 2/00, Recueil, I‑9713. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Tādējādi, tā kā juridiskā pamata izvēle ir balstīta uz objektīviem faktoriem un neizriet no iestādes rīcības brīvības, iespējamais nostāju atšķirīgums iestāžu starpā par šo nevar tikt pielīdzināts pretrunām iestāžu starpā attiecībā uz līguma saturu.
50 Tādējādi tikai bailes izpaust iespējamo nostāju atšķirīgumu iestāžu iekšienē attiecībā uz lēmuma, ar kuru atļauj sākt sarunas Savienības vārdā, juridisko pamatu nav pietiekamas, lai no tā izsecinātu risku apdraudēt aizsargātas sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā.
51 Turklāt Komisija, atsaucoties uz Tiesas 2006. gada 30. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑317/04 un C‑318/04 Parlaments/Padome un Komisija (Krājums, I‑4721. lpp., 67.–70. punkts), norāda uz risku Savienības ticamībai sarunās, kas rodas no dokumenta publiskošanas, kurā konstatē šaubas par juridiskā pamata izvēli. Tā atgādina, ka kļūdaina juridiskā pamata izmantošana var padarīt pašu [līguma] noslēgšanas aktu par spēkā neesošu un tādējādi vājināt Savienības piekrišanu būt saistītai ar šo līgumu.
52 Ir jānorāda tomēr, ka šāds risks nav prezumējams no juridisko debašu esamības attiecībā uz iestāžu pilnvaru apjomu saistībā ar Savienības starptautisko darbību.
53 Neskaidrības par Savienības pilnvaru raksturu, kas var vājināt tās spēju aizstāvēt savu nostāju starptautiskās pārrunās un kas var rasties no juridiskā pamata nenorādīšanas (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Padome, 49. punkts), var būt tikai pasliktinošas, ja nav iepriekšēju un objektīvu debašu attiecīgo iestāžu starpā par paredzētās rīcības juridisko pamatu.
54 Turklāt faktu laikā Savienības tiesībās EKL 300. panta 6. punktā bija paredzēta procedūra, kuras mērķis tieši bija novērst sarežģījumus gan Savienības līmenī, gan starptautisko tiesību sistēmā, kas varētu rasties sakarā ar kļūdainu juridiskā pamata izvēli (skat. Tiesas 1975. gada 11. novembra atzinumu 1/75, Recueil, 1355., 1360. un 1361. lpp.).
55 Šie apsvērumi ir vēl jo pamatotāki šajā lietā, jo apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī atšķirību esamība attiecībā uz paredzētā līguma juridisko pamatu attiecās uz publisku jomu.
56 Konkrētāk, atšķirīgu atzinumu esamība iestāžu iekšienē tika konstatēta Parlamenta 2009. gada 17. septembra rezolūcijā par paredzēto starptautisko līgumu, lai Amerikas Savienoto Valstu Valsts Kases departamenta rīcībā nodotu finanšu paziņojumu datus, lai novērstu un cīnītos ar terorismu un terorisma finansēšanu.
57 Turklāt, ciktāl, atsaucoties uz attiecīgo pamatojumu, Padome atsaucas arī uz to, ka tās juridiskā dienesta atzinums pieskaras atsevišķiem sarunu direktīvu projekta punktiem, kuru zināšanu otra puse varētu izmantot, ir jānorāda, ka šis apsvērums, lai gan, protams, ir pietiekams, lai pierādītu Savienības interešu starptautisko attiecību jomā apdraudējuma risku, attiecas tikai uz prasītā dokumenta elementiem, kas aplūko sarunu direktīvu saturu.
58 No šiem apsvērumiem izriet, ka, izņemot prasītā dokumenta daļas, kuras attiecas uz paredzētā līguma vai sarunu direktīvu konkrēto saturu, kas var atklāt Savienības stratēģiskos mērķus sarunās, Padome nav pierādījusi, kā konkrēti un faktiski plašāka piekļuve šim dokumentam varētu apdraudēt sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā.
59 Atbilstoši visiem šiem apsvērumiem pirmais pamats ir daļēji pamatots, jo Padome nav pierādījusi sabiedrisko interešu starptautisko attiecību jomā apdraudējuma risku, kas attiecas uz prasītā dokumenta neizpaustajām daļām par nākotnes līguma juridisko pamatu, jo šis risks ir pierādīts tikai attiecībā uz daļām, kas attiecas uz paredzētā līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu, kas varētu atklāt Savienības stratēģiskos mērķus sarunās.
60 Apstrīdētais lēmums tā rezultātā var tikt atzīts par daļēji spēkā neesošu, jo ar to liedz piekļuvi prasītā dokumenta neizpaustajām daļām, kas nav tās daļas, kurās aplūko paredzētā līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu, kas varētu atklāt Savienības stratēģiskos mērķus sarunās.
Par otro pamatu par Regulas Nr. 1040/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma pārkāpumu
61 Ņemot vērā izdarītos secinājumu pēc pirmā pamata pārbaudes, ir jāierobežo šī pamata pārbaude ar prasītā dokumenta neizpaustajām daļām, izņemot tās, kurās aplūkots paredzētā līguma vai sarunu direktīvu īpašais saturs, jo uz šīm pēdējām var derīgi attiecināt izņēmumu par sabiedrības interešu starptautisko attiecību jomā aizsardzību.
62 Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajam ievilkumam iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā publiskošana var kaitēt juridisko atzinumu aizsardzībai un ja vien tā publiskošana nav pamatota ar sevišķām sabiedrības interesēm.
63 Padomei, ja tā ir iecerējusi atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu, ir jāveic trīspakāpju pārbaude, kas atbilst trijiem šajās normās esošajiem kritērijiem.
64 Pirmajā posmā Padomei ir jāpārliecinās, vai dokuments, kuru lūdz publiskot, patiešām attiecas uz juridisko atzinumu un, ja tas tā ir, jānosaka, uz kurām tā daļām tas attiecas un uz kurām tādējādi var attiekties šī izņēmuma piemērošanas joma. Otrajā posmā Padomei ir jāizvērtē, vai konkrētā dokumenta daļu, kas ir uzskatāmas par saistītām ar juridiskajiem atzinumiem, publiskošana var apdraudēt šo juridisko atzinumu aizsardzību. Visbeidzot, trešajā posmā, ja Padome uzskata, ka dokumenta publiskošana var apdraudēt juridisko atzinumu aizsardzību, tai ir jāpārbauda, vai nepastāv sabiedrības primārās intereses, kas pamato šo publiskošanu, neņemot vērā kaitējumu, kas publiskošanas rezultātā rastos tās spējai lūgt juridiskos atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑39/05 P un C‑52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I‑4723. lpp., 37.–44. punkts).
65 Šajā lietā attiecībā, pirmkārt, uz pirmo kritēriju nav strīda, ka dokuments Nr. 11897/09 tiešām ir juridisks atzinums par iecerētas starptautiskas darbības Savienības tiesību juridisko pamatu, kā arī tas izriet no tā virsraksta, un ka attiecībā uz visu nepubliskoto daļu uz to var attiecināt attiecīgā izņēmuma piemērošanas jomu.
66 Turklāt attiecībā uz apdraudējuma risku iestādes interesēm lūgt juridisko atzinumu un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus, Padome norāda, pirmkārt, ka lūgtā publiskošana varot nodot atklātībā “juridiskā dienesta iekšēju atzinumu, kas paredzēts tikai Padomes locekļiem iepriekšēju iekšēju diskusiju par iecerēto līgumu kontekstā”, kas varot “atturēt Padomi aicināt savu Juridisko dienestu izteikt atzinumu rakstveidā” (apstrīdētā lēmuma 10. punkts). Otrkārt, Padome norāda uz risku, ka tās Juridiskais dienests pats “atturēsies izteikt atzinumus rakstveidā, kas varētu apdraudēt Padomi nākotnē, kas ietekmēšot [to] saturu” (apstrīdētā lēmuma 11. punkts). Treškārt, Padome norāda, ka “Juridiskā dienesta iekšēja atzinuma publiskošana [..] būtiski kaitējot [šī] dienesta spējai [..] pārstāvēt un aizstāvēt [..] Padomes nostāju tiesas procesos, kas varētu atšķirties no tās, ko pirms tam ir ieteicis Juridiskais dienests” (apstrīdētā lēmuma 12. punkts).
67 Prasītāja būtībā apgalvo, ka ar šiem apsvērumiem nepietiek, lai attaisnotu apdraudējuma risku interesēm aizsargāt juridiskos atzinumus.
68 Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka tā ir pareizi piemērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu, lai atteiktu publisku piekļuvi lūgtajam dokumentam, tostarp precizējot, ka dokumentā analizētais jautājums ir jutīgs un ka tai esot bijis neiespējami sniegt papildu faktus par veidu, kādā dokumenta Nr. 118/97/09 publiskošana radītu risku individuāli un konkrēti apdraudēt juridisko atzinumu aizsardzību, neatklājot dokumenta saturu, un tādējādi atņemt izņēmumam tā pamatmērķi.
69 Ir jāatgādina, ka riskam, ka dokumenta publiskošana radīs konkrētu un faktisku apdraudējumu iestādes interesēm lūgt juridiskus atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (iepriekš šī sprieduma 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 40., 42. un 43. punkts).
70 Padomes norādītais pamatojums, lai liegtu piekļuvi dokumentam Nr. 11897/09, ar detalizētu argumentāciju neļauj secināt šādu risku. Apstrīdētā lēmuma pamatojums, saskaņā ar kuru Padome un tās Juridiskais dienests varot tikt atturēti attiecīgi lūgt un sniegt rakstveida atzinumus par jutīgiem jautājumiem, nav pamatots ne ar vienu konkrētu un detalizētu faktu, kas varētu pierādīt saprātīgi paredzama, nevis hipotētiska riska esamību Padomes interesēm saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus.
71 Turklāt, tā kā pieņēmums par apdraudējumu sabiedrības interesēm starptautisko attiecību jomā ir paredzēts atsevišķā izņēmumā, uz ko attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešais ievilkums, tikai ar to vien, ka dokumentā Nr. 11897/09 esošais juridiskais atzinums attiecas uz Savienības starptautisko attiecību jomu, nav pietiekami, lai piemērotu šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.
72 Ir skaidrs, ka tiesas sēdē Padome atgādināja, ka brīdī, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, sarunas par iecerēto līgumu vēl turpinājās.
73 Tomēr, lai gan var tikt atzīts, ka šādā situācijā iestāžu dokumentiem būtu jāpiešķir pastiprināta aizsardzība, lai izslēgtu jebkādu apdraudējumu Savienības interesēm starptautisko sarunu norisē, šis apsvērums ir jau ņemts vērā, piešķirot plašu rīcības brīvību, kāda ir iestādēm, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.
74 Attiecībā uz šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu Padome nevar derīgi atsaukties uz vispārēju apsvērumu, ka apdraudējums aizsargātām sabiedrības interesēm var tikt prezumēts jutīgā jomā, tostarp, ja ir runa par starptautisku līgumu sarunu procedūras ietvaros sniegtiem juridiskiem atzinumiem.
75 Konkrēts un paredzams apdraudējums attiecīgajām interesēm nevar arī tikt pierādīts tikai ar bailēm publiskot pilsoņiem iestāžu atšķirīgās nostājas attiecībā uz Savienības starptautiskās rīcības juridisko pamatu un tādējādi radīt šaubas par šīs rīcības tiesiskumu.
76 Apsvērums, ka risks, ka juridisko atzinumu par lēmumpieņemšanas procesu publiskošana var izraisīt šaubas par tiesību aktu tiesiskumu, nevar būt pietiekams, lai raksturotu apdraudējumu juridisko atzinumu aizsardzībai (iepriekš 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 60. punkts, un iepriekš 18. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija, 113. punkts), principā ir pārnesams uz Savienības starptautiskās rīcības jomu, jo lēmuma pieņemšanas procesā šajā jomā arī piemēro pārskatāmības principu. Šajā ziņā tikai jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 3. punktā ir precizēts, ka šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.
77 Padome nenorāda nevienu konkrētu argumentu, kas pamatotu, ka šajā lietā tai bija jāatkāpjas no šī apsvēruma.
78 Kas attiecas uz Padomes argumentu par apdraudējuma risku tās Juridiskā dienesta spējai tiesas procesā aizstāvēt nostāju, par kuru tā ir devusi negatīvu atzinumu, ir jāatgādina, kā Tiesa jau daudzkārt ir norādījusi, ka tik vispārīgs arguments nevar pamatot Regulas Nr. 1049/2001 paredzētās pārskatāmības izņēmumu (šajā ziņā skat. iepriekš 64. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 65. punkts, un iepriekš 18. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija, 116. punkts).
79 No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā norādītais pamatojums, ņemot vērā tā vispārējo un hipotētisko raksturu, ir nepietiekams, lai pierādītu apdraudējuma risku sabiedrības interesēm saistībā ar juridisko atzinumu aizsardzību.
80 Turklāt attiecīgā pamatojuma vispārējo raksturu nevar attaisnot, pretēji tam, ko apgalvo Padome, ar nespēju sniegt papildu informāciju, ņemot vērā lūgtā dokumenta jutīgo saturu. Papildus tam, ka apdraudējuma riska pastāvēšana norādītajām interesēm neizriet no dokumenta Nr. 11897/09 sagatavošanas konteksta, ne arī no aplūkotajiem tematiem, Padome nav sniegusi nevienu norādi par papildinformāciju, ko tā varētu sniegt, pamatojoties uz dokumenta saturu.
81 Visbeidzot attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto pārbaudes trešo kritēriju Padomei ir jālīdzsvaro īpašas intereses, kas aizsargājamas ar attiecīgā dokumenta nepubliskošanu, ar iespējamām sabiedrības prioritārām interesēm, kas attaisno šādu publiskošanu.
82 Ir jāņem vērā tostarp vispārējas intereses, ka šis dokuments ir pieejams, ņemot vērā priekšrocības, kas izriet, kā to parāda Regulas Nr. 1049/2001 preambulas otrais apsvērums, no palielinātas pārskatāmības, proti, no labākas pilsoņu dalības lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielākas pārvaldes sistēmas leģitimitātes, efektivitātes un atbildības pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā (iepriekš 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 45. punkts).
83 Šiem apsvērumiem acīmredzami ir īpaša nozīme, kad Padome darbojas likumdevēja statusā, kā tas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 preambulas sestā apsvēruma, saskaņā ar kuru tieši šādos gadījumos ir jānodrošina plašāka piekļuve dokumentiem (iepriekš 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 46. punkts).
84 Šajā ziņā lietas dalībniekiem ir strīds par to, vai procedūrā, kuras rezultātā tiek pieņemts starptautisks līgums, kas attiecas uz Savienības likumdošanas jomu, Padome rīkojas savā likumdevēja statusā.
85 Prasītāja apgalvo, ka līgums, par ko ir dokuments Nr. 11897/09, ir likumdošanas dokuments Regulas Nr. 1049/2001 12. panta 2. punkta izpratnē, ciktāl tajā ir paredzētas saistošas sekas dalībvalstīm attiecībā uz finanšu paziņojumu datu nosūtīšanu trešās valsts iestādēm.
86 Padome atspēko, sakot, ka tā nav rīkojusies savā likumdevēja statusā. Šajā ziņā tā atsaucas uz 2006. gada 15. septembra Lēmuma 2006/683/EK, Euratom, ar ko pieņem Padomes reglamentu (OV L 285, 47. lpp.), 7. pantu. Šajā normā ir uzskaitīti gadījumi, kuros Padome rīkojas savā likumdevēja statusā saskaņā ar EKL 207. panta 3. punkta otro daļu, no kuriem izņēmums ir lēmumi, kuru rezultātā tiek pieņemti tiesību akti, kas skar starptautiskās attiecības.
87 Ir jānorāda, ka norādītajām normām, kuru mērķis būtībā ir definēt gadījumus, kuros dokumentiem principā būtu jābūt tieši pieejamiem sabiedrībai, ir tikai norādes vērtība, lai noteiktu, vai Padome ir vai nav rīkojusies savā likumdevēja statusā, lai piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētos izņēmumus.
88 Ir jānorāda, ka sarunu sākšana un norise, lai noslēgtu starptautisku līgumu, principā ir izpildvaras joma. Turklāt sabiedrības dalība procedūrā saistībā ar starptautiska līguma sarunām un noslēgšanu pilnīgi noteikti ir ierobežojums, ņemot vērā leģitīmās intereses neatklāt sarunu stratēģiskos elementus. Tādējādi šīs procedūras ietvaros ir jāuzskata, ka Padome nerīkojas savā likumdevēja statusā.
89 Tomēr apsvērumu saistībā ar Savienības lēmumpieņemšanas procesa pārskatāmību, kas norādīti iepriekš 82. punktā, piemērošana nevar tikt izslēgta attiecībā uz starptautisku rīcību, it īpaši, kad lēmums, ar kuru atļauj uzsākt sarunas, attiecas uz starptautisku līgumu, kam var būt sekas Savienības likumdošanas darbības jomā.
90 Šajā lietā iecerētais līgums starp Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm ir līgums, kas būtībā skar informācijas apstrādi un apmaiņu policijas sadarbības ietvaros un kas var ietekmēt arī personas datu aizsardzību.
91 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka personas datu aizsardzība ir pamattiesības, kuras noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā (OV 2007, C 303, 1. lpp.) un tiek piemērotas tostarp ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.) un ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).
92 Tādējādi Padomei bija jāņem vērā ar attiecīgo līgumu skartā joma, pārbaudot saskaņā ar principu par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, vai vispārējā interese, kas saistīta ar palielinātu pārskatāmību attiecīgajā procesā, nepamato lūgtā dokumenta publiskošanu pilnībā vai plašāku publiskošanu, lai gan ir apdraudējumu risks juridisko atzinumu aizsardzībai.
93 Šajā ziņā, kā arī to norāda prasītāja, pastāvēja prioritāras sabiedrības intereses publiskot dokumentu Nr. 11897/09, ciktāl tas veicinātu lielāku leģitimitāti iestādēm un palielinātu Eiropas pilsoņu uzticību šīm iestādēm, padarot iespējamas atklātas debates par punktiem, par kuriem pastāvējuši atšķirīgi viedokļi, kas turklāt attiecas uz dokumentu, kurā aplūkots līguma, kurš pēc noslēgšanas ietekmēs pamattiesības uz personas datu aizsardzību, juridiskais pamats.
94 Apstrīdētā lēmuma 15. punktā Padome, “rūpīgi izvērtējusi Padomes interesi aizsargāt tās Juridiskā dienesta doto iekšējo juridisko atzinumu un sabiedrības interesi dokumenta publiskošanā”, konstatē, ka “iekšējā juridiskā atzinuma par starptautisku līguma, par kuru šobrīd noris sarunas, projektu aizsardzība bija pārākas par sabiedrības publiskošanas interesēm”. Padome noraida šajā ziņā prasītājas argumentu par to, ka “iecerētā līguma iespējamais saturs un atzinums par juridisko pamatu un Kopienas pilnvarām noslēgt šo starptautisko līgumu, kas būs saistošs Kopienai un ietekmēs Eiropas pilsoņus”, var būt prioritāras sabiedrības intereses, kas jāņem vērā.
95 Ir jākonstatē, ka, ar šo pamatojumu izslēdzot jebkuru iespēju ņemt vērā jomu, kuru skar iecerētais līgums, lai noteiktu, vai attiecīgā gadījumā pastāvēja prioritāras sabiedrības intereses, kas attaisnotu pieprasītā dokumenta publiskošanu, Padome nav izvērtējusi esošās intereses, lai piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu.
96 Šis apsvērums nevar tikt apšaubīts ar Padomes argumentu, ka sabiedrības intereses, kas saistītas ar juridisko atzinumu aizsardzību notiekošās starptautiskās sarunās, bija līdzīgas sabiedrības interesēm saistībā ar juridisku atzinumu aizsardzību, kas ietilpst Komisijas skaidri administratīvajās funkcijās, kā to paredz Vispārējās tiesas 2008. gada 9. septembra spriedums lietā MyTravel/Komisija (T‑403/05, Krājums. II‑2027. lpp., 49. un 125.–126. punkts).
97 Pirmkārt, Tiesa ar savu iepriekš 18. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija atcēla Padomes norādīto Vispārējās tiesas spriedumu. Otrkārt, tieši pārskatāmība juridisko atzinumu jautājumā ir tā, kas, dodot iespēju atklāti apspriest dažādu viedokļu atšķirības, veicina iestāžu lielāku leģitimitāti Savienības pilsoņu uztverē un palielina uzticību tām. Patiesībā informācijas un debašu neesamība drīzāk ir tas, kas pilsoņu apziņā var izraisīt šaubas ne vien attiecībā uz atsevišķa tiesību akta tiesiskumu, bet arī attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu kopumā (iepriekš 18. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija, 113. punkts).
98 Tiesas sēdē Komisija izskaidroja, ar ko, tāsprāt, iepriekš 18. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija atšķiras no aplūkojamās lietas un kādēļ uz to nevar derīgi atsaukties. Kā tā uzskata, pirmkārt, obligāts izņēmums saistībā ar aizsargātām sabiedrības interesēm starptautisko attiecību jomā tika piesaukts šajā lietā, kas tā nav minētajā spriedumā. Otrkārt, dokumentā Nr. 11897/09 esošais juridiskais atzinums attiecas uz jutīgu jomu – starptautiskajām attiecībām – un, treškārt, starptautiskā līguma noslēgšanas procedūra vēl noritēja, kad Padome atteicās publiskot dokumentu Nr. 11897/09, kamēr lēmuma, par kuru bija iepriekš 18. punktā minētais spriedums lietā Zviedrija/MyTravel un Komisija, izstrādes process bija beidzies.
99 Šie argumenti nav pārliecinoši. Pirmkārt, tas, ka attiecīgais dokuments attiecas uz jomu, uz kuru potenciāli attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums par sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzību, nav būtiski, lai novērtētu atsevišķa izņēmuma par juridisko atzinumu aizsardzību, kas paredzēta šīs regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, piemērošanu.
100 Otrkārt, ir skaidrs, ka tas, ka process starptautiska līguma noslēgšanai vēl turpinājās apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, var tikt norādīts, pārbaudot apdraudējuma risku sabiedrības interesēm saistībā ar juridisko atzinumu aizsardzību. Tomēr šis arguments nav izšķirošais, pārbaudot iespējamu prioritāru sabiedrības interešu esamību, kas attaisnotu publiskošanu, lai gan ir šis apdraudējuma risks.
101 Sabiedrības ieinteresētība lēmumpieņemšanas procesu pārskatāmībā zaudētu savu saturu, ja, kā to ierosina Komisija, tā tiktu ņemta vērā ierobežotā apmērā – kad lēmumpieņemšanas termiņš ir beidzies.
102 No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā norādītie faktori neļauj pierādīt, ka attiecīgā dokumenta publiskošana apdraudētu juridisko atzinumu aizsardzību, un ka katrā ziņā Padome nav pārbaudījusi, vai pastāvēja prioritāras sabiedrības intereses, kas attaisno dokumenta Nr. 11897/09 plašāku publiskošanu, neievērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu.
103 Tādējādi otrais pamats ir jāpieņem.
Par trešo pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu
104 Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu, ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.
105 Saskaņā ar Tiesas judikatūru daļējas piekļuves kādam Savienības iestādes dokumentam pārbaude ir jāveic atbilstoši samērīguma principam (Tiesas 2001. gada 6. decembra spriedums lietā C‑353/99 P Padome/Hautala, Recueil, I‑9565. lpp., 27. un 28. punkts).
106 No Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta teksta izriet, ka iestādei ir jāpārbauda iespēja atļaut daļēji iepazīties ar pieteikumā par piekļuvi minētajiem dokumentiem, iespējamo atteikumu attiecinot tikai uz ziņām, uz kurām attiecas šajā pantā minētie izņēmumi. Iestādei ir jāpiešķir šāda daļēja piekļuve, ja šīs iestādes mērķi, atsakot piekļuvi dokumentam, var sasniegt, šai iestādei neizpaužot tikai tos fragmentus, kas var apdraudēt sabiedrības aizsargājamās intereses (Vispārējās tiesas 2007. gada 25. aprīļa spriedums lietā T‑264/04 WWF European Policy Programme/Padome, Krājums, II‑911. lpp., 50. punkts, un šajā ziņā skat. iepriekš 105. punktā minēto spriedumu lietā Padome/Hautala, 29. punkts).
107 Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 16. punkta izriet, ka Padome ir pārbaudījusi iespēju piešķirt prasītājai daļēju piekļuvi prasītājam dokumentam, izlemjot publiskot šī dokumenta atsevišķas daļas, proti, 1. lapā esošo ievadu, 1.–4. punktu, kā arī juridiskajā atzinumā esošās analīzes 5. punkta pirmo teikumu.
108 Ir jānorāda atbilstoši tam, ko apgalvo prasītāja, ka daļēja piekļuve ir ļoti ierobežota piekļuve, jo attiecīgā dokumenta publiskotā versija būtībā aprobežojas ar tā ievaddaļu.
109 Tomēr ir jāpārbauda, vai šajā lietā piešķirtās daļējās piekļuves ierobežojošais raksturs ir pamatots, ņemot vērā norādītos izņēmumus, atbilstoši samērīguma principam.
110 Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz izņēmumu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā ir jāatgādina, ka Padomei ir plaša rīcības brīvība, novērtējot, vai dokumenta publiskošana varētu apdraudēt sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā, ņemot vērā aizsargāto interešu jutīgo un nozīmīgo raksturu (skat. iepriekš 25. punktu).
111 Šajā lietā no pirmā pamata pārbaudes izriet, ka Padome ir pierādījusi apdraudējuma risku sabiedrības interesēm starptautisko attiecību jomā tikai attiecībā uz faktoriem, kam ir saistība ar iecerētā līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu, kas var atklāt Savienības stratēģiskos mērķus sarunās (skat. iepriekš 59. punktu).
112 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pēdējais minētais pamatojums attiecas tikai uz daļu no attiecīgā dokumenta aizklātajām rindkopām. Pēdējās minētajās ir arī juridiski apsvērumi saistībā ar Savienības tiesību normām, kas piemērojamas šajā jautājumā, vai vispārīgā veidā skar šo normu piemērošanu jomā, uz kuru attiecas iecerētais līgums, un kuras uzreiz nevar uzskatīt par tādām, kas attiecas uz līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu.
113 Šajos apstākļos kļūda, kas konstatēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma piemērošanā, izraisa apstrīdētajā lēmumā izmantotās analīzes prettiesiskumu, kas attiecas uz daļējās piekļuves apjomu.
114 Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma izņēmumu no otrā pamata pārbaudes iepriekš izriet, ka Padome nav pierādījusi attiecīgo sabiedrības interešu apdraudējuma esamību, tādēļ atsaukšanās uz šīm interesēm nevar attaisnot publiskošanas ierobežojumu apstrīdētajā lēmumā.
115 No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka sakarā ar daļēju piekļuvi dokumentam Padome nav izpildījusi savu pienākumu ierobežot atteikumu tikai ar informāciju, uz kuru attiecas norādītie izņēmumi.
116 Trešā pamata pārbaude tādējādi izraisa apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu, ciktāl tajā tiek atteikta piekļuve lūgtā dokumenta nepubliskotajām daļām, kas nav daļas, kuras attiecas uz iecerētā līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu, kas varētu atklāt Savienības stratēģisko mērķus sarunās.
Par ceturto pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
117 Ņemot vērā izdarītos secinājumus pēc trīs pirmo pamatu pārbaudes, ir vēlreiz jāpārbauda, vai Padome ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, kas attiecas uz atteikumu publiskot tās lūgtā dokumenta daļas, kuras attiecas uz iecerētā līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu, attiecībā uz kurām ir pamatoti norādīts izņēmums par sabiedrības interešu starptautisko attiecību jomā aizsardzību.
118 Iestādei, kas atteikusi piekļuvi dokumentam, jāsniedz pamatojums, kas ļauj saprast un pārbaudīt, pirmkārt, vai pieprasītais dokuments tiešām attiecas uz jomu, kuru skar norādītais izņēmums, un, otrkārt, vai pastāv ar šo izņēmumu saistītā aizsardzības vajadzība (iepriekš 21. punktā minētais 2005. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās Sison/Padome, 61. punkts).
119 Padome atgādina apstrīdētā lēmuma 5. punktā, ka starptautiskās sarunas par attiecīgā līguma parakstīšanu starp Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm brīdī, kad tika sagatavots dokuments Nr. 11897/09, turpinājās. Šā lēmuma 6. punktā tā norāda, ka lūgtais dokuments “skar sarunu, lai noslēgtu starptautisku līgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm jutīgā jautājumā par terorisma novēršanu un cīņu pret to un terorisma finansēšanu, direktīvu projekta juridisko aspektus”. Tā piebilst, ka “[šajā] dokumentā ir piedāvātā līguma juridiskā pamata analīze, jo Juridiskais dienests skar iecerētā līguma saturu, kādu ir ieteikusi Komisija,” un ka tā publiskošana “atklātu sabiedrībai informāciju par iecerētā līguma noteiktām normām [..], kas tā rezultātā negatīvi ietekmētu [Savienības] sarunu pozīciju un kaitētu arī notiekošo sarunu uzticības gaisotnei”.
120 Ir jānorāda, ka ar šiem motīviem Padome ir norādījusi skaidru un saskanīgu pamatojumu attiecībā uz atteikumu publiskot lūgtā dokumenta daļas, kuras skar līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu.
121 Turklāt šī pamatojuma vispārīgums, tā kā Padome nav identificējusi jutīgo saturu, ko varētu atklāt publiskošana, ir pamatots ar bažām neizpaust informāciju, kuras aizsardzība ir paredzēta norādītajā izņēmumā saistībā ar sabiedrisko interešu aizsardzību starptautisko attiecību jomā (šajā ziņā skat. iepriekš 25. punktā minēto 2007. gada 1. februāra spriedumu lietā Sison/Padome, 82. punkts).
122 Tādējādi ir jākonstatē, ka Padome ir juridiski pietiekami pamatojusi savu lēmumu, atsakot piekļuvi lūgtā dokumenta daļām, kuras skar iecerētā līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu.
123 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, apstrīdētais lēmums ir daļēji jāatceļ, ciktāl ar to, pārkāpjot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma, 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma un 4. panta 6. punkta noteikumus, atsaka piekļuvi nepubliskotajām lūgtā dokumenta daļām, kas nav tās daļas, kuras attiecas uz iecerētā līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu, kas varētu atklāt Savienības stratēģiskos mērķus sarunās.
124 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan konstatētā nelikumība neattiecas uz Padomes vērtējumu attiecībā uz šīm lūgtā dokumenta pēdējām daļām, Vispārējai tiesai nav jāaizstāj Padome un nav jānorāda dokumenti, kuriem bija jāpiešķir pilnīga vai daļēja piekļuve, jo iestādei šī sprieduma izpildes gaitā ir jāņem vērā tajā šajā ziņā izklāstītie iemesli (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑391/03 un T‑70/04 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II‑2023. lpp., 133. punkts).
125 No tā izriet, ka Padomei ir jānovērtē, ņemot vērā šajā spriedumā izklāstītos iemeslus, kādā mērā piekļuve attiecīgā dokumenta nepubliskotajiem elementiem var konkrēti un reāli apdraudēt ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta izņēmumiem aizsargātās intereses.
Par tiesāšanās izdevumiem
126 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar šī paša panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
127 Tā kā prasītājai un Padomei spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, jāpiespriež tām segt savus tiesāšanās izdevumus pašām. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2009. gada 29. oktobra lēmumu, ciktāl ar to atsaka piekļuvi nepubliskotajām dokumenta Nr. 11897/09 daļām, kas nav daļas, kuras skar iecerētā līguma vai sarunu direktīvu īpašo saturu;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus.
Papasavvas | Vadapalas | O’Higgins |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 4. maijā.
[Paraksti]