VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 13. martā(*)
Noteikumi par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām – Papildu pensiju shēma – Lēmumi, ar kuriem noraidīti lūgumi piemērot noteikumus, kas bija spēkā pirms papildu brīvprātīgās shēmas grozīšanas 2009. gadā – Iebilde par prettiesiskumu – Iegūtās tiesības – Tiesiskā paļāvība – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme
Apvienotās lietas T‑229/11 un T‑276/11
lords Inglewood, ar dzīvesvietu Penritā [Penrith] (Apvienotā Karaliste), un desmit citi pielikumā minētie prasītāji, ko pārstāv S. Orlandi, A. Coolen, J.‑N. Louis, É. Marchal un D. Abreu Caldas, advokāti,
prasītāji lietā T‑229/11,
Marie‑Arlette Carlotti, ar dzīvesvietu Marseļā (Francija), ko pārstāv S. Orlandi, A. Coolen, J.‑N. Louis, É. Marchal un D. Abreu Caldas, advokāti,
prasītāja lietā T‑276/11,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv N. Lorenz, M. Windisch un K. Pocheć, pārstāvji,
atbildētājs,
par prasībām atcelt Eiropas Parlamenta lēmumus, ar kuriem prasītājiem atteikts piešķirt viņu papildu brīvprātīgo pensiju vai nu iepriekš, proti, 60 gadu vecumā, vai arī daļēji kapitāla formā.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 7. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Eiropas Parlamenta Prezidijs (turpmāk tekstā – “Prezidijs”) ir Eiropas Parlamenta struktūrvienība. Saskaņā ar Parlamenta iekšējā reglamenta – redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (OV 2005, L 44, 1. lpp.), – 22. panta 2. punktu ar nosaukumu “Prezidija funkcijas” Prezidijs citu starpā pieņem finansiālus, organizatoriskus un administratīvus lēmumus par Eiropas Parlamenta deputātiem.
2 Šajā ziņā Prezidijs pieņēma Noteikumus par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām (turpmāk tekstā – “DIP noteikumi”).
3 1990. gada 12. jūnijā Prezidijs pieņēma Noteikumus par Parlamenta deputātu papildu (brīvprātīgo) pensiju shēmu (turpmāk tekstā – “1990. gada 12. jūnija noteikumi”), kuri ietverti DIP noteikumu VII pielikumā.
4 1990. gada 12. jūnija noteikumos redakcijā, kas bija piemērojama 2009. gada martā, tostarp bija paredzēts:
“1. pants
1. Līdz vienota deputātu nolikuma ieviešanai un neatkarīgi no I un II pielikumā minētājām tiesībām uz pensiju visiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kas ir veikuši brīvprātīgās iemaksas šajā pensiju shēmā vismaz divus gadus, pēc pilnvaru beigšanās pienākas mūža pensija, sākot ar tā kalendārā mēneša pirmo dienu, kurš seko mēnesim, kad deputātam paliek 60 gadi.
[..]
2. pants
1. Par katru amatā nostrādātu pilnu gadu pensijas apjoms ir 3,5 % no 40 % Eiropas Kopienu Tiesas tiesneša pamatalgas un par katru pilnu mēnesi – 1/12 no šīs summas.
2. Maksimālais pensijas apmērs ir 70 % (minimālais apmērs ir 10,5 %) no 40 % Eiropas Kopienu Tiesas tiesneša pamatalgas.
3. Pensija tiek aprēķināta un izmaksāta euro.
3. pants
Bijušie deputāti vai deputāti, kam beidzas pilnvaras pirms 60 gadu vecuma sasniegšanas, var prasīt, lai viņiem pensiju sāk maksāt nekavējoties vai jebkurā laikā starp pilnvaru izbeigšanos un 60 gadu vecuma sasniegšanu, ar nosacījumu, ka viņi ir vismaz 50 gadus veci. Šādā gadījumā pensija ir vienāda ar summu, ko aprēķina saskaņā ar 2. panta 1. punktu un ko pareizina ar koeficientu, kuru nosaka atkarībā no deputāta vecuma, kad viņš sāk saņemt pensiju, atbilstoši šādai tabulai [..]
4. pants (pensijas daļas maksājums kapitāla formā)
1. Pašreizējam vai bijušajam brīvprātīgās pensiju shēmas dalībniekam kā vienreizēju maksājumu var izmaksāt ne vairāk kā 25 % no pensijas kapitāla apjoma, ko aprēķina saskaņā ar 2. panta 1. punktu.
2. Šo iespēju ir jāizmanto pirms datuma, kad sāk izmaksāt pensiju, un to nevar atsaukt.
3. Ievērojot 1. punktā norādīto maksimālo apmēru, kapitāla maksājums neietekmē un nesamazina pārdzīvojušā laulātā vai pensiju shēmas dalībnieka apgādībā esošu bērnu pensiju tiesības.
4. Kapitāla maksājumu aprēķina, ņemot vērā deputāta vecumu pensijas piemērošanas dienā atbilstoši šādai tabulai [..].
5. Kapitālu aprēķina un izmaksā euro. Maksājumu veic pirms pirmā pensiju maksājuma.
[..]”
5 Papildu pensiju fonds tika radīts, Eiropas Parlamenta kvestoriem izveidojot ASBL “Fonds de pension – députés au Parlement européen” [“Pensiju fonds – Eiropas Parlamenta deputāti”] (turpmāk tekstā – “ASBL”), kura savukārt izveidoja saskaņā ar Luksemburgas tiesībām dibinātu société d’investissement à capital variable [ieguldījumu sabiedrību ar ieguldījumiem atvērtu kapitālu] (turpmāk tekstā – “SICAV”) ar nosaukumu “Fonds de pension – Députés au Parlement européen, Société d’Investissement à Capital Variable”, kura veica ieguldījumu tehnisko pārvaldību.
6 Eiropas Parlamenta deputātu nolikums tika pieņemts ar Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Lēmumu 2005/684/EK, Euratom (OV 2005, L 262, 1. lpp.) un stājās spēkā 2009. gada 14. jūlijā, Parlamenta 7. sasaukuma pirmajā dienā.
7 Ar Deputātu nolikumu tika ieviesta deputātu galīgā pensiju shēma, saskaņā ar kuru viņiem, neveicot iemaksas, ir tiesības uz vecuma pensiju no 63 gadu vecuma.
8 Deputātu nolikumā ir paredzēti pārejas pasākumi, kuri ir piemērojami papildu pensiju shēmai. Šajā ziņā minētā nolikuma 27. pantā ir noteikts:
“1. Parlamenta izveidotais brīvprātīgais pensiju fonds pēc šā nolikuma stāšanās spēkā tiek saglabāts deputātiem vai bijušajiem deputātiem, kuri jau ir ieguvuši tiesības uz maksājumiem no šā fonda vai kuri šīs tiesības iegūst.
2. Iegūtās tiesības un iegūstamās tiesības saglabājas pilnā apjomā. Parlaments var noteikt priekšnoteikumus un nosacījumus jaunu tiesību iegūšanai.
3. Deputātiem, kas saņem algu [saskaņā ar nolikumu], nevar vairs piešķirt jaunas tiesības brīvprātīgajā pensiju fondā.
4. Pensiju fondam nevar pievienoties tie deputāti, kuri pēc šā nolikuma stāšanās spēkā pirmo reizi tiek ievēlēti Parlamentā.
[..]”
9 2008. gada 19. maijā un 9. jūlijā Prezidijs pieņēma lēmumus attiecībā uz Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumiem (OV 2009, C 159, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “īstenošanas pasākumi”). Atbilstoši to 73. pantam īstenošanas pasākumi stājās spēkā reizē ar Deputātu nolikumu, proti, 2009. gada 14. jūlijā.
10 Īstenošanas pasākumu 74. pantā ir noteikts, ka atbilstoši IV sadaļā paredzētajiem pārejas noteikumiem DIP noteikumi zaudē spēku dienā, kad stājas spēkā Deputātu nolikums.
11 Īstenošanas pasākumu 76. pantā ar nosaukumu “Papildu pensija” ir noteikts:
“1. Saskaņā ar DIP noteikumu VII pielikumu piešķirto papildu (brīvprātīgo) pensiju turpina izmaksāt, piemērojot minētā pielikuma noteikumus personām, kuras šo pensiju ir saņēmušas pirms Nolikuma stāšanās spēkā.
2. Līdz Nolikuma spēkā stāšanās brīdim saskaņā ar minēto VII pielikumu iegūtās pensijas tiesības paliek spēkā. Tās izmaksā saskaņā ar minētajā pielikumā paredzētajiem noteikumiem [nosacījumiem].
3. Jaunas pensijas tiesības saskaņā ar minētā VII pielikuma noteikumiem pēc Nolikuma stāšanās spēkā var turpināt iegūt tie 2009. gadā ievēlētie deputāti:
a) kuri bija deputāti iepriekšējā sasaukumā un
b) kuri jau ir ieguvuši vai iegūst tiesības saskaņā ar papildu pensiju shēmu, un
c) attiecībā uz kuriem ievēlēšanas dalībvalsts ir pieņēmusi īpašus tiesību aktus saskaņā ar Nolikuma 29. pantu vai kuri saskaņā ar Nolikuma 25. pantu ir paši izvēlējušies valsts pensiju shēmu, un
d) kuriem nav tiesību uz valsts vai Eiropas pensiju saistībā ar savu Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru īstenošanu.
4. Iemaksas papildu pensiju fondā deputāti veic no saviem ienākumiem [līdzekļiem].”
12 Prezidijs 2009. gada 9. martā, konstatējis papildu pensiju fonda finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, nolēma:
– “izveidot darba grupu [..], lai satiktu pensiju fonda valdes pārstāvjus un novērtētu situāciju;
– [..] nekavējoties drošības un piesardzības pasākumu ietvaros atcelt iespēju piemērot DIP noteikumu VII pielikuma 3. un 4. pantu;
– [..] ka Prezidijs nākamās sanāksmes laikā atkārtoti izvērtēs šos piesardzības pasākumus, ņemot vērā konstatētos faktus un darba grupas saskarsmes rezultātus un atzinumus.”
13 Prezidijs 2009. gada 1. aprīlī nolēma grozīt 1990. gada 12. jūnija noteikumus (turpmāk tekstā – “2009. gada 1. aprīļa lēmums”). Grozījumi citu starpā ietver šādus pasākumus:
– pensionēšanās vecuma palielināšana no 60 līdz 63 gadiem, sākot no Parlamenta septītā sasaukuma pirmās dienas, proti, 2009. gada 14. jūlija (1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. pants);
– iespējas daļu pensiju tiesību saņemt kapitāla formā tūlītēja atcelšana (1990. gada 12. jūnija noteikumu 3. pants);
– iespējas priekšlaicīgi pensionēties no 50 gadu vecuma tūlītēja atcelšana (1990. gada 12. jūnija noteikumu 4. pants).
14 Lai attaisnotu šos pasākumus, Prezidijs 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pirmajos divos apsvērumos ir norādījis uz skaidru pensiju fonda situācijas pasliktināšanos esošās finansiālās un ekonomiskās krīzes radīto seku dēļ, kā arī iespējamību, ka pēc Deputātu nolikuma stāšanās spēkā 2009. gada jūlijā fondā pieejamie skaidras naudas līdzekļi, sākot no 2010. gada, varētu nebūt pietiekami, lai izpildītu pensiju izmaksu pienākumu, jo personas pārtrauktu veikt iemaksas un ieguldījumi netiktu veikti pietiekamā apmērā. Līdz ar to pastāv iespēja, ka pensiju fondam būtu jāiztērē aktīvi, un tāpēc ir jāveic pasākumi, lai maksimāli saglabātu fonda likviditāti.
Tiesvedības priekšvēsture
15 Prasītāji lords Inglewood un desmit pārējie prasītāji, kuru uzvārdi ir minēti pielikumā, kā arī Marie‑Arlette Carlotti ir bijuši Parlamenta locekļi. Šajā statusā viņi pievienojās papildu pensiju shēmai un veica iemaksas fondā dažādos laikposmos līdz 2009. gada jūlijam.
16 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2009. gada 19. maijā un 10. augustā, prasītāji cēla prasību atcelt 2009. gada 9. marta lēmumu (skat. iepriekš 12. punktu) un 2009. gada 1. aprīļa lēmumu. Ar 2010. gada 15. decembra rīkojumu apvienotajās lietās T‑219/09 un T‑326/09 Albertini u.c./Parlaments, Krājums, II‑5935. lpp.) Vispārējā tiesa šīs prasības noraidīja kā nepieņemamas, tostarp pamatojoties uz to, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums kā vispārpiemērojams tiesību akts prasītājus neskāra individuāli.
17 Parlamentam laikā no 2011. gada 20. janvāra līdz 15. martam adresētajās vēstulēs prasītāji lūdza piešķirt tiesības izmantot viņu saskaņā ar papildu pensiju shēmu uzkrāto pensiju atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kurš bija spēkā līdz 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pieņemšanai.
18 It īpaši Georges Berthu, Guy Bono, Marie‑Arlette Carlotti, Brendan Donnelly, Catherine Guy‑Quint, William Richard Inglewood, Nicole Thomas‑Mauro, Gary Titley, Vincenzo Viola un Maartje van Putten lūdza piešķirt tiesības uz pensiju 60 gadu vecumā. David Robert Bowe un Christine Margaret Oddy lūdza piešķirt tiesības uz priekšlaicīgu pensiju (sākot no 56 gadu vecuma D. R. Bowe gadījumā un, neprecizējot konkrētu brīdi, – attiecībā uz C. M. Oddy). Turklāt D. R. Bowe arī lūdza piešķirt tiesības uz papildu pensiju daļēji kapitāla formā. B. Donnelly, W. R. Inglewood, C. M. Oddy un G. Titley norādīja, ka arī viņi bija vēlējušies lūgt šādu viņu pensiju maksājumu kapitāla formā, šajā stadijā tieši neformulējot šādu lūgumu.
19 Ar Parlamenta laikā no 2011. gada 10. februāra līdz 28. martam nosūtītajām vēstulēm prasītāji tika informēti par viņu lūgumu noraidīšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”). Šajās vēstulēs Parlamenta “Deputātu atalgojuma un sociālo tiesību” nodaļas vadītājs tostarp atgādināja, ka ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu bijušo locekļu pensionēšanās vecums ir palielināts no 60 uz 63 gadiem un ka ir tikusi atcelta iespēja daļu pensijas veikt kā kapitāla maksājumu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2011. gada 20. aprīlī un 31. maijā, prasītāji cēla šīs prasības.
21 Ar 2011. gada 15. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma šīs lietas apvienot rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.
22 Attiecīgi 2012. gada 5. un 17. oktobrī pēc Vispārējās tiesas veikta procesa organizatoriskā pasākuma prasītāji un Parlaments iesniedza atsevišķus dokumentus un atbildēja uz Vispārējās tiesas jautājumiem.
23 2012. gada 29. oktobrī Vispārējā tiesa procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros uzdeva jautājumus Parlamentam, lai atbildi saņemtu mutvārdos tiesas sēdē.
24 Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu:
– atzīt par prettiesisku 2009. gada 1. aprīļa lēmumu;
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Parlaments lūdz Vispārējo tiesu:
– prasības noraidīt;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
26 Savu prasību atbalstam prasītāji izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, kā arī piecus pamatus, ar kuriem būtībā tiek atbalstīta minētā iebilde par prettiesiskumu un kuri attiecas uz, pirmkārt, prasītāju iegūto tiesību un tiesiskās noteiktības principa, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, otrkārt, samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, treškārt, DIP noteikumu 29. panta pārkāpumu, ceturtkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un, piektkārt, labas ticības līgumu izpildē pārkāpumu.
27 Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdēto lēmumu, ar kuriem prasītājiem ir atteiktas tiesības uz papildu pensiju 60 gadu vecumā, priekšlaicīgi vai daļēji kapitāla formā, lēmumtiesiskais raksturs ir noteikts ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, ar kuru šīs iespējas ir tikušas atceltas. Tādējādi apstrīdētie lēmumi ir saistīti lēmumi un prasības varētu tikt apmierinātas tikai tad, ja ir pamatota iebilde par prettiesiskumu. Savukārt, ja nevar tikt konstatēts, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums ir prettiesisks, prasības ir jānoraida.
Par pirmo pamatu attiecībā uz iegūto tiesību, kā arī tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu
28 Prasītāju izvirzītais pirmais pamats iedalās divās daļās; pirmā daļa ir par iegūto tiesību pārkāpumu un otrā daļa – tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu.
Par pirmo daļu – prasītāju iegūto tiesību pārkāpumu
29 Prasītāji atsaucas uz Savienības judikatūru, saskaņā ar kuru principā nevar apšaubīt iegūtās tiesības. Viņi uzskata, ka pensionēšanās vecuma palielināšana uz 63 gadiem pārkāpj Deputātu nolikuma 27. panta 2. punktu (skat. iepriekš 8. punktu). Prasītāji uzskata, ka viņi līdz 2009. gada 1. aprīlim bija ieguvuši tiesības uz papildu pensiju. Šādas tiesības esot radušās pēc minimālā iemaksu veikšanas trīs gadu laikposma un līdz ar to tieši saskaņā ar samaksas veikšanas noteikumiem, kuri izriet no šajā dienā spēkā esošajiem 1990. gada 12. jūnija noteikumiem, ir jānosaka šo tiesību izmantošanas kārtība. Replikas stadijā viņi ir piebilduši, ka atbilstoši Vispārējās tiesas 2011. gada 18. oktobra spriedumam lietā T‑439/09 Purvis/Parlaments (Krājums, II–7231. lpp.) 2009. gada 1. aprīļa lēmums nav piemērojams astoņiem prasītājiem, kuri savas deputātu pilnvaras beidza pildīt līdz 2009. gadam, jo viņi jau bija ieguvuši tiesības uz pensiju brīdī, kad beidza pildīt savas pilnvaras.
30 Parlaments būtībā norāda, ka 1990. gada 12. jūnija noteikumos paredzētie tiesību uz papildu pensiju iegūšanas nosacījumi ir kumulatīvi un tādējādi tikai pēdējā nosacījuma izpilde nenozīmē, ka ir radušās tiesības uz pensiju.
31 Tā kā prasītāji norāda, ka ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu ir pārkāptas viņu iegūtās tiesības, vispirms ir jānosaka, vai minētā lēmuma spēkā stāšanās dienā viņi patiešām ir ieguvuši tiesības uz papildu pensiju.
32 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmumam ir vispārēja piemērojamība un līdz ar to normatīvs raksturs, jo tas ir piemērojams visiem deputātiem, kuri šobrīd ir iekļauti vai nākotnē tiks iekļauti papildu pensiju shēmā (iepriekš 16. punktā minētais rīkojums apvienotajās lietās Albertini u.c./Parlaments, 42. punkts). Šis lēmums kā vispārīgi piemērojams tiesību akts, kurš nav adresēts kādam adresātam, nav individuāli jāpaziņo, bet ir jāpublicē, lai tas stātos spēkā. Eiropas Savienības tiesību sistēmas pamatprincips prasa, ka publisko tiesību iestāžu pieņemts tiesību akts nevar tikt piemērots fiziskai vai juridiskai personai, pirms šīm personām nav bijusi iespēja uzzināt par šo tiesību aktu (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedums lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 15. punkts).
33 Tā kā tas nav tiesību akts, attiecībā uz kuru EKL 254. pantā ir paredzēta publicēšana Oficiālajā Vēstnesī, jebkura cita veida publicēšana ir jāuzskata par pietiekamu. Kā ir norādījis Parlaments, ciktāl 2009. gada 1. aprīļa lēmums ir Parlamenta iekšējās organizācijas akts, ir jāpieļauj, ka tas tiek darīts zināms ieinteresētajām personām saskaņā ar noteikumiem, kuri iestādē ir ieviesti šādiem pasākumiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa jau ir nolēmusi, ka DIP noteikumu pielikuma grozīšana varēja tikt darīta zināma esošajiem deputātiem saskaņā ar tradicionālajiem Parlamentā esošajiem iekšējās saziņas veidiem un ka tā nebija jāpaziņo individuāli attiecīgajiem deputātiem ar apstiprinājumu par saņemšanu (Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑470/00 P Parlaments/Ripa di Meana u.c., Recueil, I‑4167. lpp., 67. un 70. punkts).
34 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka publicēšana Parlamenta intranetā atbilstoši Parlamenta izmantotajai praksei bija pietiekama attiecībā uz esošajiem deputātiem. Savukārt, tā kā bijušajiem deputātiem vairs nav piekļuves Parlamenta intranetam, attiecībā uz viņiem bija vajadzīga publicēšana internetā. Līdz ar to ir jāizvērtē, kad šāda publikācija notika šajā lietā.
35 Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, pirmkārt, Parlaments norādīja, ka Prezidija 2009. gada 1. aprīļa sanāksmes protokols, kurā bija ietverts 2009. gada 1. aprīļa lēmums, bija izplatīts intraneta vietnē visās valodās 2009. gada 11. maijā. Otrkārt, Parlaments norādīja, ka minētais lēmums tā interneta vietnē bija pieejams, sākot no 2009. gada 12. vai 13. maija, izņemot dāņu un slovāku valodās, kurās bija pieejams tikai 2009. gada 27. maijā. Šīs norādes, kuras pamato ekrānuzņēmumi, kas pierāda, ka attiecīgie dokumenti norādītajos datumos bija izveidoti vai grozīti, prasītāji nav apstrīdējuši.
36 Līdz ar to ir jānoraida prasītāju arguments par to, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums viņiem nevar tikt piemērots, jo tas nav atbilstošā veidā ticis paziņots.
37 Vispārējā tiesa uzskata, ka Parlaments tādējādi juridiski pietiekami ir pierādījis, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums tika publicēts tā intraneta vietnē 2009. gada 11. maijā un tā interneta vietnē – 2009. gada 13. un 27. maijā atkarībā no tā, par kurām valodu versijām ir runa. Šim lēmumam kā vispārēji piemērojamam tiesību aktam bija jāstājas spēkā vienā un tajā pašā brīdī attiecībā uz visām personām, kuru tiesisko stāvokli šis tiesību akts ietekmē, gan tiesiskās noteiktības, gan vienlīdzīgas attieksmes iemeslu dēļ (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 17. marta spriedumu lietā C‑221/09 AJD Tuna, Krājums, I–1655. lpp., 113. punkts). Turklāt, tā kā viens no nosacījumiem, lai tiesību akts varētu tikt piemērots personām, ir šo personu iespējas iepazīties ar šo tiesību aktu pastāvēšana, kā atgādināts iepriekš 32. punktā, šajā ziņā ir jāņem vērā datums, kad šāda iespēja pastāvēja pēdējam no attiecīgajām personām.
38 Tādējādi ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus un it īpaši to, ka dažām no personām, uz kurām attiecās 2009. gada 1. aprīļa lēmums, vairs nebija piekļuves Parlamenta iekšējiem paziņošanas līdzekļiem, minētais lēmums attiecībā uz visām personām, uz kurām attiecas papildu pensiju shēma, stājās spēkā 2009. gada 27. maijā. Līdz ar to tieši šajā datumā ir jāizvērtē iegūto tiesību esamība attiecībā uz prasītājiem.
39 Šajā ziņā ir jānošķir tiesības uz “parasto” papildu pensiju 60 gadu vecumā, no vienas puses, un tiesības uz priekšlaicīgu papildu pensiju no 50 gadu vecuma, kā arī tiesības uz pensiju daļēji kapitāla formā, no otras puses.
– Par tiesībām uz papildu pensiju 60 gadu vecumā
40 Saskaņā ar 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktu (skat. iepriekš 4. punktu) “visiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kas ir veikuši brīvprātīgās iemaksas [papildu] pensiju shēmā vismaz divus gadus, pēc pilnvaru beigšanās pienākas mūža pensija, sākot ar tā kalendārā mēneša pirmo dienu, kurš seko mēnesim, kad deputātam paliek 60 gadi”. No šī formulējuma skaidri izriet, ka, lai iegūtu tiesības uz papildu pensiju, deputātam kumulatīvi ir jāizpilda visi iepriekš minētie nosacījumi, proti, pirmkārt, viņam vismaz divus gadus ir bijis jāveic iemaksas papildu pensiju shēmā, otrkārt, viņam ir jābūt izbeigušam pildīt savas pilnvaras un, treškārt, viņam ir jābūt 60 gadiem. Līdz ar to deputātam vai bijušajam deputātam ir jāizpilda pēdējais no šiem nosacījumiem – vienalga, kurš tas būtu, – lai viņam rastos tiesības uz papildu pensiju.
41 Šis secinājums netiek apšaubīts ar iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Purvis/Parlaments. Prasītāji it īpaši atsaucas uz šī sprieduma 37. punktu, kurā ir šāds formulējums:
“Vispārējā tiesa uzskata, ka 2009. gada 14. jūlijs ir jāizmanto [kā atbilstošais datums, lai noteiktu piemērojamās tiesības attiecībā uz prasītāja tiesībām uz pensiju]. Tiesību uz papildu pensiju rašanās pamatā esošais notikums 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā ir definēts kā diena, kad beidzas deputāta pilnvaras [..], ko lietas dalībnieki nav apstrīdējuši. Turklāt prasītājs deputāta pilnvaras beidza pildīt šajā dienā. Līdz ar to kā atbilstošais datums piemērojamo tiesību noteikšanai šajā lietā ir jāizmanto datums, kad prasītājs ieguva tiesības uz pensiju, proti, 2009. gada 14. jūlijs.”
42 Lai arī šajā ziņā ir taisnība, ka šī punkta otrais teikums ir formulēts tādējādi, ka, to lasot izolēti, tas varētu radīt iespaidu, ka tikai deputāta pilnvaru izbeigšanās ir tiesību uz papildu pensiju rašanās pamatā, tomēr no konteksta, kā arī citiem šī paša sprieduma punktiem izriet, ka šajā teikumā nav ietverts vispārīgs princips, bet ir tikai minēti konkrēti izskatāmās lietas apstākļi, starp kuriem prasītāja deputāta pilnvaru izbeigšanās bija pēdējais prasītāja izpildāmais nosacījums no tiem, kuri minēti 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā.
43 Pirmkārt, iepriekš 29. punktā minētā sprieduma lietā Purvis/Parlaments 37. punkta otrais teikums ir pamatots – necitējot tā formulējumu – ar 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktu, kurā ir paredzēti, kā atgādināts iepriekš 40. punktā, trīs kumulatīvi nosacījumi tiesību uz papildu pensiju iegūšanai.
44 Otrkārt, iepriekš 29. punktā minētā sprieduma lietā Purvis/Parlaments 38. punkta otrajā teikumā ir konstatēts, ka 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka deputātu tiesības uz pensiju viņiem pilnībā pienākas, “ja ir izpildīti tajā minētie nosacījumi”. Ja noteicošais būtu tikai nosacījums par pilnvaru izbeigšanos, nebūtu jēgas šajā teikumā vārdu “nosacījumi” minēt daudzskaitlī.
45 Treškārt, iepriekš 29. punktā minētā sprieduma lietā Purvis/Parlaments 50. punkta pirmajā teikumā ir precizēts, ka “atbilstoši 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. pantam deputāti tiesības uz papildu pensiju iegūst, sasniedzot pensijas vecumu, kas ir noteikts 60 gadi”. Tas, ka šajā teikumā ir minēts tikai viens minētajā tiesību normā paredzētais nosacījums, kas atšķiras no iepriekš minētā nosacījuma, ir tāpēc, ka tās konteksts ir konkrēta prasītājas šajā lietā iesniegta argumenta atspēkošana, kuras pamatā ir argumentācija par vecumu. Šajā teikumā, to lasot kopā ar šī paša sprieduma 37. punkta otro teikumu, ir atspoguļots fakts, ka tas, ka viens no tiesību uz pensiju iegūšanas nosacījumiem, kas minēts 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā, ir norādīts izolēti, nenozīmē, ka tas ir svarīgāks par citiem vai pat vienīgais noteicošais nosacījums.
46 Turklāt paši prasītāji savos prasības pieteikumos – kuri ir iesniegti pirms iepriekš 29. punktā minētā sprieduma lietā Purvis/Parlaments pasludināšanas – ir izvirzījuši argumentu par to, ka viņi visi ir izpildījuši citu atsevišķu nosacījumu no tiem, kuri paredzēti 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā, proti, nosacījumu par minimālo iemaksu veikšanas periodu, lai norādītu, ka viņi tikai šī fakta dēļ ir ieguvuši tiesības uz pensiju neatkarīgi no viņu vecuma un viņu deputātu pilnvaru izbeigšanās dienas. Šis pamatojums, kurš sajauc minimālā iemaksu veikšanas perioda izpildi ar tiesību uz pensiju iegūšanas datumu ir tikai papildu norāde attiecībā uz to, ka tiesības uz pensiju var tikt iegūtas tikai brīdī, kad kumulatīvi ir izpildīti visi minētajā 1. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi.
47 Tādējādi, tā kā 2009. gada 27. maijā neviens no prasītājiem nebija 60 gadu vecs, viņi šajā datumā vēl nebija ieguvuši tiesības uz papildu pensiju.
– Par tiesībām uz priekšlaicīgu papildu pensiju no 50 gadu vecuma un par tiesībām daļu papildu pensijas saņemt kapitāla formā
48 Pretēji tiesībām uz “parasto” pensiju, kura pilnībā tiek iegūta brīdī, kad attiecīgais deputāts ir izpildījis 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā minētos tiesiskos nosacījumus (skat. iepriekš 44. punktu), tiesību uz priekšlaicīgu pensiju iegūšanai atbilstoši minēto noteikumu bijušajā 3. panta pirmajam teikumam papildus ir vajadzīgs, lai attiecīgā persona būtu sasniegusi 50 gadu vecumu un lai tā šajā ziņā būtu iesniegusi tiešu lūgumu.
49 Lai arī ir taisnība, ka lielākajai daļai prasītāju – proti, G. Berthu, D. R. Bowe, B. Donnelly, W. R. Inglewood, C. M. Oddy, N. Thomas‑Mauro, V. Viola un M. Van Putten, kuri visi 2009. gada 27. maijā bija beiguši pildīt deputātu pilnvaras un pārsnieguši 50 gadu vecumu, – bija tiesības līdz brīdim, kad 2009. gada 27. maijā stājās spēkā 2009. gada 1. aprīļa lēmums, lūgt piešķirt priekšlaicīgu papildu pensiju, neviens no viņiem šādu lūgumu līdz šim datumam nebija iesniedzis. Tādējādi viņi nevarēja iegūt tiesības uz priekšlaicīgu pensiju.
50 Saistībā ar tiesībām daļu papildu pensijas saņemt kapitāla formā tā bija tikai viena pensijas izmaksas opcija, kuru varēja izvēlēties deputāti, kuri bija veikuši iemaksas šajā shēmā. Līdz ar to šīs opcijas izvēles priekšnosacījums bija tas, ka jau pastāvēja tiesības uz pensiju. Taču, kā iepriekš tika pierādīts, 2009. gada 27. maijā prasītāji nebija ieguvuši nedz tiesības uz papildu pensiju, nedz tiesības uz priekšlaicīgu papildu pensiju. Tādējādi iespējas daļu pensijas saņemt kapitāla formā atcelšana nevarēja ietekmēt prasītāju iegūtās tiesības.
51 Ar citiem prasītāju iesniegtajiem argumentiem nevar apšaubīt šo secinājumu.
52 Pirmkārt, prasītāji atsaucas uz Deputātu nolikuma 27. panta 2. punktu par iegūto tiesību aizsardzību papildu pensiju shēmas ietvaros (skat. iepriekš 8. punktu), kā arī uz Parlamenta ģenerālsekretāra 2005. gada 24. novembra paziņojumu, kurā ir atsauce uz minēto noteikumu.
53 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, tā kā Deputātu nolikums stājās spēkā tikai 2009. gada 14. jūlijā, kā paši prasītāji uzsver savos prasības pieteikumos, šis pants nebija piemērojams attiecībā uz 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, kurš stājās spēkā agrāk. Turklāt, kā tika konstatēts iepriekš 47., 49. un 50. punktā, prasītāji nevarēja pamatot nevienas aizsargājamas iegūtās tiesības līdz minētā lēmuma spēkā stāšanās dienai – 2009. gada 27. maijam. Līdz ar to prasītājs nevar norādīt uz argumentu par Deputātu nolikuma 27. panta 2. punktu.
54 Otrkārt, prasītāji replikas stadijā apgalvo, ka, ņemot vērā deputāta pilnvaru īstenošanas īpatnības, katrs deputāta mandāts no vairākiem deputāta mandātiem ir jāizvērtē atsevišķi tādējādi, ka katra pilnvaru termiņa beigās ir iegūtas tiesības uz pensiju, kuras attiecas uz konkrēto pilnvaru termiņu.
55 Šis iebildums netieši, bet nepārprotami balstās uz secinājumu, kuru prasītāji ir izdarījuši no iepriekš 29. punktā minētā sprieduma lietā Purvis/Parlaments un saskaņā ar kuru tiesības uz papildu pensiju ir iegūtas deputāta pilnvaru beigšanās brīdī, neņemot vērā pārējos 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā minētos nosacījumus (skat. iepriekš 29. punktu). Vienīgi šajā gadījumā, līdz ar to abstrahējoties no parastā pensionēšanās vecuma 60 gados, prasītāji, beidzoties katram to secīgam mandātam, varēja automātiski iegūt atsevišķas tiesības uz pensiju par iemaksām, kuras tie bija veikuši katra šī mandāta laikā.
56 Taču, kā ir konstatēts iepriekš 40. punktā, tiesības uz papildu pensiju rodas tikai brīdī, kad attiecīgais deputāts izpilda pēdējo no 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā minētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem, vienalga, kurš tas būtu. Attiecībā uz visiem prasītājiem šajās lietās pēdējais no šiem nosacījumiem būs nosacījums par vecumu, jo viņi visi ir veikuši iemaksas minimālo laikposmu, viņi visi ir izbeiguši savas pilnvaras un neviens no viņiem vēl nav sasniedzis pensijas vecumu (60 gadus līdz 2009. gada 14. jūlijam, 63 gadus pēc šī datuma). Tādējādi, pat pieņemot, ka tiesības uz pensiju ir jāaprēķina atsevišķi attiecībā uz katru no secīgi saņemtajiem mandātiem, kurus ir ieguvuši prasītāji, kā viņi paši norāda, tas neļauj konstatēt, ka viņi ir ieguvuši tiesības uz pensiju pirms 2009. gada 1. aprīļa lēmuma stāšanās spēkā.
57 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida kā neefektīvs un nav jāizvērtē, vai, kā norāda Parlaments, tas ir nepieņemams vai nepamatots.
58 Treškārt, prasītāji izvirza argumentu par pārejas pasākumu ļaunprātīgas izmantošanas neesamību. Šajā ziņā šajā posmā pietiek norādīt, ka šis arguments nav atbilstošs, izskatot pamatu par iegūto tiesību pārkāpumu. Līdz ar to šis arguments tiks izskatīts, izvērtējot otro pamatu.
59 Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā daļa par iegūto tiesību pārkāpumu ir jānoraida.
Par otro daļu – tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu
– Par iebildumu attiecībā uz tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu
60 Saistībā ar tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu prasītāji izvirza trīs galvenos argumentus. Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka Prezidijs, pieņemot 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, ir pārkāpis ar “papildu pensiju līgumu” saistīto tiesisko noteiktību, kā arī līgumu turpinātības principu. Otrkārt, prasītāji uzskata, ka Prezidija kompetencē nebija izdarīt grozījumus 1990. gada 12. jūnija noteikumos. Treškārt, apstrīdētajiem lēmumiem ir atpakaļejošs spēks.
61 Pirmkārt, šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Vispārējā tiesa jau ir lēmusi, ka uz papildu pensiju shēmu ekskluzīvi attiecas publiskās varas prerogatīvas, kuras ir piešķirtas Parlamentam, lai tas varētu veikt tam ar Līgumiem noteikto uzdevumu. Līdz ar to uz Parlamenta un deputātu tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šīs shēmas, ir attiecināma tos vienojoša tiesību aktos paredzēta saikne un tie tādējādi nav noteikti ar līgumu, bet izriet no publiskajām tiesībām. Šo konstatējumu neizmaina tas, ka attiecīgā persona šai shēmai ir pievienojusies brīvprātīgi (šajā ziņā skat. iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Purvis/Parlaments, 58.–62. punkts).
62 Otrkārt, Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Prezidija kompetencē bija pieņemt 2009. gada 1. aprīļa lēmumu (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Purvis/Parlaments, 63. un 64. punkts).
63 Treškārt, Vispārējā tiesa būtībā ir konstatējusi, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums neradīja sekas pirms tā stāšanās spēkā, jo tas ietekmēja tikai tos deputātus, kuri šajā dienā vēl nebija ieguvuši tiesības uz papildu pensiju, un ka līdz ar to tam nebija atpakaļejoša spēka (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Purvis/Parlaments, 65. un 66. punkts).
64 Tādējādi pilnībā kā nepamatots ir noraidāms iebildums par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.
– Par iebildumu attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
65 Prasītāji uzsver, ka viņi ir pievienojušies papildu pensiju shēmai, pamatojoties uz skaidriem un iepriekš paredzētiem nosacījumiem, un ka Prezidija mērķis nevar būt prioritārs pār viņu interesēm saglabāt savas iegūtās tiesības. Turklāt šo tiesisko paļāvību pastiprinot aprēķini, kurus piemēra veidā 2001. gada 27. aprīlī ir veicis ASBL un kuri ir izdarīti, pamatojoties uz noteikumiem, kas bija piemērojami līdz 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pieņemšanai. Visbeidzot, Parlaments Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumā esot atzinis, ka tam attiecībā uz personām, kuras pievienojās papildu pensiju shēmai, ir jānodrošina uzņemto saistību ievērošana neatkarīgi no fonda stāvokļa.
66 Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Vispārējā tiesa jau ir lēmusi, ka Parlaments nav sniedzis nekādu solījumu, kas deputātiem, kuri veic iemaksas papildu pensiju shēmā, varēja radīt tiesisko paļāvību, ka šīs shēmas nosacījumi nākotnē netiks mainīti (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Purvis/Parlaments, 70. punkts), ka ASBL 2001. gada 27. aprīļa sniegtos aprēķinus nav sniedzis Parlaments (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Purvis/Parlaments, 71. punkts) un ka Prezidija 2009. gada 1. aprīļa sanāksmes laikā uzņemtās saistības Parlamenta vārdā nodrošināt deputātu, kuri ir pievienojušies papildu pensiju shēmai, tiesības saņemt papildu pensiju, kura paliks iegūta fondā pēc tās izsmelšanas, attiecībā uz iespējamību, ka fonds tiks izlietots līdz visu locekļu akumulēto tiesību uz pensiju izmaksai, ir nodrošinātas vien deputātu iegūtās tiesības uz pensiju (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Purvis/Parlaments, 73. punkts). Taču, kā izklāstīts iepriekš 47., 49. un 50. punktā, prasītāji 2009. gada 27. maijā nebija ieguvuši tiesības uz pensiju.
67 Līdz ar to ir jānoraida iebildums par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un tādējādi pirmais pamats pilnībā.
Par otro pamatu – samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu
Par iebildumu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu
68 Prasītāji norāda, ka ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu ir nesamērīgi nodarīts kaitējums viņu interesēm. Obligātajās pensiju shēmās novērotā tendence tiesības uz pensiju piešķirt 63 gadu vecumā neesot attiecināma uz brīvprātīgo pensiju shēmu, kas ir šīs lietas priekšmets. Turklāt viņi uzskata, ka visu 1990. gada 12. jūnija noteikumu 3. un 4. pantā paredzēto “īpašo maksājuma veidu” atcelšana ir nesamērīga. It īpaši esot bijis iespējams samazināt to tiesību uz pensiju daļu, kura var tikt samaksāta kapitāla formā, nevis atcelt šo iespēju, neradot fonda finansiālas problēmas.
69 Parlaments šos argumentus apstrīd.
70 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar samērīguma principu Savienības tiesiskā regulējuma tiesiskums ir pakļauts nosacījumam, ka pasākumi, kas ar to tiek īstenoti, ir piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi noteikto mērķu īstenošanai un nepārsniedz to, kas vajadzīgs to sasniegšanai, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, principā ir jāizmanto mazāk ierobežojošais (Vispārējās tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑162/94 NMB France u.c./Komisija, Recueil, II‑427. lpp., 69. punkts).
71 Turklāt ir jāatgādina, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pārveidot tādu sociālās nodrošinājuma sistēmu (Vispārējās tiesas 2006. gada 29. novembra spriedums lietā T‑135/05 Campoli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑297. un II‑A‑2‑1527. lpp., 71. un 72. punkts, un Civildienesta tiesas 2007. gada 19. jūnija spriedums lietā F‑54/06 Davis u.c./Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑165. un II‑A‑1‑911. lpp., 65. punkts) kā šajā strīdā apspriesto papildu pensiju shēmu. Šajā jomā šāda pasākuma tiesiskumu var ietekmēt noteiktā pasākuma acīmredzama neatbilstība mērķim, kuru kompetentā iestāde grib sasniegt (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu lietā NMB France u.c./Komisija, 70. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš minēto spriedumu lietā Campoli/Komisija, 143. punkts).
72 Visbeidzot tiesību akta tiesiskums ir jānovērtē, ņemot vērā tiesiskos un faktiskos apstākļus, kas pastāvēja brīdī, kad šis tiesību akts tika pieņemts (skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 30. oktobra rīkojumu apvienotajās lietās T‑125/03 R un T‑253/03 R Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, Recueil, II‑4771. lpp., 69. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. Tiesas 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C‑449/98 P IECC/Komisija, Recueil, I‑3875. lpp., 87. punkts, un Vispārējās tiesas 2000. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑296/97 Alitalia/Komisija, Recueil, II‑3871. lpp., 86. punkts). Tādējādi iespējamā papildu pensiju fonda aktīvu pozitīvā attīstība nākotnē nevar tikt ņemta vērā, izvērtējot ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu noteikto pasākumu samērīgumu.
– Par sasniedzamā mērķa leģitimitāti
73 Attiecībā uz mērķi, kas tiek sasniegts ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, Prezidijs šī lēmuma pieņemšanas laikā ir izvirzījis četrus sasniedzamos mērķus, proti:
– nodrošināt, lai deputāti, kas ir veikuši iemaksas papildu brīvprātīgajā pensiju shēmā, saņem pensiju saskaņā ar šo shēmu;
– cik vien iespējams novērst jebkādu finansiālu ietekmi uz Eiropas nodokļu maksātājiem;
– nodrošināt, lai visas izmaksas tiktu sadalītas vienlīdzīgi un pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību lēmumus izskaidrot sabiedrībai;
– cik vien iespējams saglabāt pensiju fonda likviditāti.
74 Jāuzskata, ka Parlaments, īstenojot savu kompetenci reglamentēt papildu pensiju shēmu (skat. iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Purvis/Parlaments, 63. un 64. punkts), varēja leģitīmi sasniegt šos mērķus. Šajā ziņā it īpaši ir jāatgādina, ka papildu pensiju shēma balstās uz aktuāro aprēķinu, kurā personu, kuras ir pievienojušās šai shēmai, un Parlamenta gadā veiktajam kopējam iemaksu apjomam ir jāsedz visas iegūtās tiesības uz pensiju tajā pašā gadā, un personas, kura ir pievienojusies šai shēmai, iemaksai ir jāatbilst trešajai daļai un Parlamenta iemaksai – divām trešdaļām (šajā ziņā skat. iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Purvis/Parlaments, 45. punkts). Ja šādā sistēmā izrādās, ka prognozes par fonda aktīvu sniegumu, atkarībā no kura ir noteikts iemaksu apmērs, bija pārāk optimistiskas, ir jāsecina, ka personu, kuras ir pievienojušās šai shēmai, un Parlamenta iemaksas pagātnē faktiski bija pārāk zemas, lai finansētu attiecīgās tiesības uz pensiju. Lai līdzsvarotu šo shēmu, principā tādējādi ir pamatoti likt iemaksas veikt gan personām, kuras ir pievienojušās šai shēmai, gan Parlamentam.
75 Šajā kontekstā ir jānoraida prasītāju arguments, ka apsvērumi, kuri ir piemērojami obligātajām pensiju shēmām, nav atbilstoši, lai pamatotu pensionēšanās vecumu papildu brīvprātīgajām pensiju shēmām. Šajā ziņā nenoliedzami ir taisnība, ka no 2009. gada 1. aprīļa lēmuma treša apsvēruma izriet, ka 63 gadu vecums kā jaunais pensionēšanās vecums ir izvēlēts salīdzinājumā ar Deputātu nolikuma 14. pantā paredzēto pensionēšanās vecumu. Kā izriet no minētā lēmuma pirmā un otrā apsvēruma, kā arī no visiem tā pieņemšanas apstākļiem, lēmums palielināt pensionēšanās vecumu papildu pensiju shēmas ietvaros galvenokārt bija pamatots ar papildu pensiju fonda sarežģīto finansiālo stāvokli, it īpaši īsā laikposmā paredzama akūta likviditātes krīze, nevis ar vēlmi pielīdzināties noteiktam citās shēmas paredzētajam pensionēšanās vecumam. Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.
– Par paredzētā mērķa īstenošanai noteikto pasākumu piemērotību
76 Attiecībā uz paredzētā mērķa īstenošanai noteikto pasākumu piemērotību vispirms ir jāatgādina pensiju fonda ekonomiskais stāvoklis 2009. gada sākumā, kā tas ir izklāstīts Prezidija locekļiem adresētās Parlamenta ģenerālsekretāra 2009. gada 1. aprīļa notas tostarp 4.–6. punktā, kā arī 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pirmajā un otrajā apsvērumā. Šo stāvokli raksturoja ievērojama pasliktināšanās tostarp esošās finansiālās un ekonomiskās krīzes seku dēļ un perspektīva, ka pēc Deputātu nolikuma stāšanās spēkā 2009. gada jūlijā pieejamie līdzekļi varētu būt nepietiekami, lai varētu izpildīt pienākumu izmaksāt pensijas, jo personas pārtrauktu veikt iemaksas un ieguldījumi netiktu veikti pietiekamā apmērā.
77 It īpaši fonda aktīvu vērtības attīstība no 2006. gada beigām līdz 2009. gada sākumam ir samazinājusies par 28,3 %, kā izriet no šīs tabulas:
| | 31/12/2006 | 30/06/2007 | 30/06/2008 | 30/09/2008 | 31/12/2008 | 28/02/2009 |
Neto aktīvu vērtība (EUR) | 202 153 585 | 218 083 135 | 189 406 299 | 180 628 488 | 159 047 636 | 144 973 916 |
78 Tāpat maksājamo pensiju seguma likme, kura bija 92 % 2007. gada 30. jūnijā, 2008. gada 31. decembrī nesasniedz vairāk par 63 %.
79 Turklāt saskaņā ar Parlamenta ģenerālsekretāra 2009. gada 1. aprīļa notu maksājamo pensiju ikmēneša izmaksas tika vērtētas EUR 1 000 000 apmērā, sākot no 2009. gada augusta. Tāpat bija paredzēts, ka kopš 2010. gada fonda līdzekļi būs nepietiekami, lai izpildītu tā pienākumu izmaksāt pensijas, un ka līdz ar to būs jāizmanto aktīvi, lai samaksātu pensijas. Šajā ziņā no ziņojumiem par pensiju fonda skaidras naudas līdzekļiem uz 2009. gada 28. februāri izriet, ka no ASBL un SICAV kopā esošajiem skaidras naudas līdzekļiem, proti, nekavējoties pieejamās vērtības bez papildu maksas, lai izpildītu kārtējās saistības, uz šo dienu bija EUR 5 000 000 apmērā. Saskaņā ar Parlamenta ģenerālsekretāra 2009. gada 1. aprīļa notu visu fonda aktīvu izlietošana bija paredzēta 2023. gadā.
80 Šīs prognozes tika noteiktas, pamatojoties uz Parlamenta 2009. gada 1. aprīlī iepriekš veiktajām simulācijām, ņemot vērā Parlamenta pasūtītu neatkarīgu aktuāro pētījumu, kurā bija izvērtēts fonda stāvoklis uz 2007. gada 30. jūniju (turpmāk tekstā – “sākotnējais pētījums”), kā arī tā atjaunoto versiju uz 2008. gada 31. decembri un 2009. gada 28. februāri. Ar šīm simulācijām tika noteikts, ka 105 deputāti, kuri bija pievienojušies papildu pensiju shēmai, lūgs izmantot savu pensiju 2009. gada otrajā pusē. Šis skaitlis tika noteikts, ņemot vērā vienīgi tās iemaksas veikušās personas, kurām bija jāsasniedz 60 gadu vecums 2009. gada otrajā pusgadā, un ņemot vērā vidējo deputātu atkārtotas ievēlēšanas likmi, kas bija 50 %. Ja visi šie 105 deputāti lūgtu saņemt 25 % no viņu papildu pensijām kapitāla formā, tas nozīmētu, ka fondam rastos papildu izmaksas aptuveni EUR 7 900 000 apmērā, kas savukārt nozīmētu, ka fondam ir jāatsavina daļa savu aktīvu par cenu, kas ekonomiskās krīzes dēļ būtu ļoti zema, ņemot vērā pieejamos līdzekļus ierobežotā apmērā. Savukārt minētajās simulācijās netika ņemti vērā bijušie deputāti, kuri varēja lūgt piešķirt priekšlaicīgu pensiju no 50 gadu vecuma, jo šī iespēja iepriekš tika izmantota reti.
81 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šķita, ka ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu varēs īstenot vai vismaz veicināt vairākus iepriekš 73. punktā minētos mērķus.
82 Gan pensionēšanās vecuma palielināšanas par trīs gadiem, gan iespējas daļu pensijas saņemt kapitāla formā atcelšanas un priekšlaicīgas pensionēšanās atcelšanas dēļ tika atlikti maksājumi, kuri pensiju fondam būtu jāmaksā no 2009. gada otrās puses. Tādējādi ar šiem pasākumiem bija iespējams uzreiz izvairīties no pensiju fonda likviditātes krīzes, vērtspapīru izpārdošanas par neizdevīgiem noteikumiem un peļņas zuduma lielos apmēros, tādējādi īstenojot iepriekš 73. punktā minēto ceturto mērķi.
83 Turklāt, pretēji diviem pārējiem pasākumiem, pensionēšanās vecuma palielināšana ņēma vērā to pensiju aktuāro vērtību, kuras attiecīgās iemaksu veikušās personas varēja sagaidīt, jo kopējais pensijas saņemšanas ilgums bija samazinājies par trīs gadiem, vienlaikus saglabājot ikmēneša summu, kuru būtu jāsaņem pensionāriem, kuri par tādiem kļūtu nākotnē. Tādējādi ar šo pasākumu turklāt varēja uzlabot maksājamo pensiju seguma likmi salīdzinājumā ar iepriekš 78. punktā minētajiem skaitļiem, tādējādi veicinot iepriekš 73. punktā minētos pirmo, otro un trešo mērķi.
84 Prasītāji vispārīgi nav apstrīdējuši pensiju fonda sarežģīto ekonomisko stāvokli, kā aprakstīts iepriekš 76.–79. punktā, bet ir izvirzījuši divus argumentus, lai apšaubītu paredzēto deficīta apjomu un pieejamo skaidru naudas līdzekļu apmēru, kā konstatējis Prezidijs.
85 Pirmām kārtām prasītāji atsaucas uz vienu iepriekš 80. punktā minētā sākotnējā pētījuma rindkopu. No šīs rindkopas būtībā izriet, ka iemaksas veikušās personas izvēle pensiju saņemt daļēji kapitāla formā ir gandrīz neitrāla no aktuārā viedokļa un tā nekādi nepalielina deficītu pensiju fonda finansēšanā.
86 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa jau ir konstatējusi, ka sākotnējais pētījums tostarp tika pamatots ar prognozi, ka fonda aktīvu ikgadējā rezultativitāte būs 6,99 %, kas balstās uz attīstības prognozi nākotnē pirms 2007. gada 30. jūnija, lai arī kopš 2007. gada 30. jūnija līdz 2009. gada 28. februārim aktīvu vērtības attīstība visu laiku bija negatīva. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka šī pētījuma secinājumi vispār nav attiecināmi uz papildu pensiju fonda finansiālo stāvokli brīdī, kad tika pieņemts 2009. gada 1. aprīļa lēmums (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Purvis/Parlaments, 103. un 104. punkts).
87 Otrkārt, katrā ziņā prasītāju minētā sākotnējā pētījuma rindkopa attiecas vienīgi uz pensiju daļas izmaksu kapitāla formā, nevis uz priekšlaicīgu pensionēšanos vai pensionēšanās vecuma palielināšanu.
88 Līdz ar to ir jānoraida arguments, kurš izvirzīts saistībā ar sākotnējā pētījuma rindkopu.
89 Otrām kārtām prasītāji norāda, ka 2009. gada 28. februārī pensiju fonda skaidras naudas līdzekļu vērtība bija aptuveni EUR 8 000 000, nevis aptuveni EUR 5 000 000, kā apgalvo Parlaments (skat. iepriekš 79. punktu). Šajā ziņā viņi norāda uz Prezidija pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Prasītāji pamatojas uz elektroniskā pasta ziņu apmaiņu 2011. gada martā. Pirmo elektroniskā pasta ziņu pensiju fonda ieguldījumu komitejas loceklis 2011. gada 30. martā bija nosūtījis pensiju fonda administratoram, un tajā tostarp ir ietverta šāda rindkopa:
“Kopējais skaidras naudas līdzekļu līmenis 2009. gada februāra beigās bija aptuveni EUR 8 miljoni:
Sicav skaidras naudas līdzekļi EUR 6 885 045 (iekļaujot EUR 3 869 848 (paketes 2009 02 27 NAV 11. lpp.))
ASBL skaidras naudas līdzekļi EUR 1 172 163.”
90 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa jau ir lēmusi, ka 2011. gada 30. marta elektroniskā pasta ziņā minētais skaidras naudas līdzekļu skaitlis EUR 8 miljoni neapšaubāmi balstās uz nekavējoties un bez papildu izdevumiem pieejamo skaidrās naudas līdzekļu, no vienas puses, sajaukšanu ar skaidrā naudā investētajiem aktīviem ieguldījumu kontos, kuri līdz ar to bez papildu izdevumiem nebija pilnībā tūlītēji pieejami, no otras puses (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Purvis/Parlaments, 111. punkts).
91 Līdz ar to ir jānoraida arguments par šo elektroniskā pasta ziņu apmaiņu, kā arī iebildums par iespējamo acīmredzamo kļūdu vērtējumā.
– Par mazāk ierobežojoša pasākuma izvēli
92 Attiecībā uz jautājumu par mazāk ierobežojoša pasākuma izvēli prasītāji pirmām kārtām norāda, ka jebkādas iespējas personām, kuras ir veikušas iemaksas papildu pensiju shēmā, daļu pensijas saņemt kapitāla formā atcelšana ir nesamērīga, jo, iespējams, varēja ierobežot pensijas daļu, kuru iepriekš vai kā vienu veselumu varētu kapitalizēt.
93 Pirmkārt, ir jānorāda, ka ar iepriekš 79. punktā minētajiem aptuvenajiem aprēķiniem tiek pieņemts, ka visi 105 bijušie deputāti, kuri bija veikuši iemaksas papildu pensiju shēmā un kuri varēja lūgt piešķirt viņu pensiju 2009. gada otrajā pusē, izvēlētos saņemt maksimālo likmi, proti, 25 %, no viņu pensijas kapitāla formā. Līdz ar to taisnība, ka šie skaitļi šajā ziņā atbilst sliktākajam gadījumam un ka bija iespējams, ka fonda faktiskie izdevumi 2009. gada otrajā pusgadā būtu mazāki. Tomēr šis gadījums katrā ziņā nevarēja tikt izslēgts.
94 Otrkārt, kā norādīts iepriekš 80. punktā, minētajos aprēķinos nebija ņemti vērā iespējamie lūgumi piešķirt priekšlaicīgu pensiju, tādējādi atstājot novārtā attiecībā uz pensiju fondu esošo finansiālo risku, kas, lai arī ierobežots, bija reāls. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka iepriekš izklāstītajā pensiju fonda ekonomiskajā stāvoklī bija jāveic piesardzīgi pasākumi, lai maksimāli saglabātu fonda īstermiņa skaidras naudas līdzekļus. Turklāt šajā kontekstā ir jāatgādina, ka gan [pensijas] izmaksas kapitāla formā, gan priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas atcelšana bija neitrāli pasākumi no aktuārā viedokļa. Līdz ar to šo iespēju atcelšana ir jāuzskata par nedaudz ierobežojošu pasākumu attiecībā uz papildu pensiju shēmā iemaksas veikušajām personām.
95 No tā izriet, ka nedz iespējas pensiju daļēji izmaksāt kapitāla formā atcelšana, nedz priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas atcelšana nevar tikt uzskatīta par acīmredzami neatbilstošu iepriekš 71. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai sasniegtu iepriekš 73. punktā uzskaitītos 2009. gada 1. aprīļa lēmumā paredzētos mērķus. Līdz ar to ar šiem pasākumiem ir ievērots samērīguma princips.
96 Otrām kārtām prasītāji norāda, ka pensionēšanās vecuma palielināšana par trīs gadiem prasīja piemērot pārejas pasākumus, lai tā būtu samērīga.
97 Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmumā ir paredzēts pārejas pasākums. Lai arī pensionēšanās vecums tika pacelts līdz 63 gadu vecumam kopš Septītā likumdevēja pirmās dienas, proti, 2009. gada 14. jūlija, iemaksas veikušās personas, kurām šajā dienā bija 60 gadi, vēl varēja lūgt izmantot savu pensiju trīs mēnešu laikā. Līdz ar to prasītāji prasa papildu pārejas noteikumus bijušajiem deputātiem, kuriem 2009. gada 14. jūlijā vēl nebija 60 gadi.
98 Otrkārt, ir jāatgādina, kā norādīts iepriekš 74. punktā, ka gadījumā, ja pensiju shēmā, kuras pamatā ir fonds, izrādās, ka prognozes par fonda aktīvu sniegumu, atkarībā no kura ir noteikts iemaksu apmērs, bija pārāk optimistiskas, ir jāsecina, ka pagātnē veiktās iemaksas faktiski bija pārāk zemas, lai finansētu attiecīgās tiesības uz pensiju, un tādējādi principā ir pamatoti shēmu līdzsvarot, liekot iemaksas veikt gan personām, kuras ir pievienojušās šai shēmai, gan Parlamentam.
99 Šajā lietā jautājumā par Parlamenta iemaksām ir jāuzsver, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmumā, pirmkārt, Parlaments attiecībā uz 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 5. un 6. punktā paredzētajiem gadījumiem, kad iemaksas veikusī persona nolemj izstāties no shēmas un lūgt atmaksāt tās iemaksas, ir atteicies no normām, saskaņā ar kurām šī persona varēja lūgt atmaksāt savu iemaksu daļu, kura šajos gadījumos līdz ar to tika ieturēta pensiju fondā, un, otrkārt, Parlaments garantēja deputātu, kuri bija pievienojušies papildu pensiju shēmai, tiesības saņemt savu pensiju pat pensiju fonda izsmelšanas gadījumā.
100 Šajā ziņā nav svarīgi, vai, kā tiesas sēdē norādījuši prasītāji, Parlaments šādas saistības jau bija uzņēmies līdz 2009. gada 1. aprīļa lēmumam. Pat pieņemot, ka tas tā bija, ir jāņem vērā, ka, lai gan bija minētā lēmuma ietvaros veiktā pasākumu noteikšana, pensiju fonda priekšlaicīga izsmelšana bija prognozējama.
101 No sākotnējā pētījuma izriet, ka pensiju fondam papildu pensiju shēmā būs jāveic maksājumi līdz 2088. gadam. Savukārt papildu pensiju fonda aktuāra ziņojumā, kurš bija sagatavots 2010. gadā un kurā bija ņemts vērā stāvoklis uz 2009. gada 31. decembri, un kurā ietvertos secinājumus lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ir secināts, ka, ņemot vērā 2009. gada 1. aprīļa lēmuma ietvaros noteiktos pasākumus, fonda izsmelšanas brīdis tika atlikts tikai par trīs gadiem, uz 2026. gadu, tostarp ņemot vērā izņēmuma sniegumu 17 % apmērā 2009. gadā.
102 Tādējādi Parlaments saskaņā ar jebkādu prognozi segs visus pensiju fonda izdevumus laikā no 2026. līdz 2088. gadam.
103 Saistībā ar personu, kuras ir pievienojušās papildu pensiju shēmai, iemaksām iepriekš 94. punktā jau tika minēts, ka iespēju pensionēties priekšlaicīgi vai saņemt pensiju daļēji kapitāla formā atcelšana bija neitrāli pasākumi no aktuārā viedokļa. Līdz ar to pensionēšanās vecuma palielināšana bija vienīgais pasākums, kurš ietekmēja to pensiju vērtību, kuras iemaksas veikušās personas varēja sagaidīt, un kurš tādējādi varēja tikt uzskatīts par tādu, kas ietekmē iemaksas veikušo personu iegūšanas procesā esošās tiesības.
104 Treškārt, tāpat kā to ir darījis Parlaments, ir jānorāda, ka jebkāda pārejas pasākumu noteikšana apdraudētu 2009. gada 1. aprīļa lēmumā minēto mērķu veicināšanu. Tas it īpaši ir tā attiecībā uz pensionēšanās vecuma palielināšanu, kura rezultātā uz trīs gadiem tika atlikta maksājumu uzsākšana par papildu pensiju visām iemaksas veikušajām personām, kuras vairs nebija Parlamenta locekļi un kuras vēl nebija sasniegušas 60 gadu vecumu 2009. gada 14. jūlijā, tādējādi palīdzot saglabāt fonda likviditāti. Pārejas pasākumu noteikšana par labu šīm iemaksas veikušajām personām pasteidzinātu brīdi, kad viņas varētu lūgt izmantot papildu pensiju.
105 Šajā kontekstā tāpat ir jāņem vērā, ka Parlamenta deputātu papildu pensiju shēma 2009. gadā bija nolemta izzušanai. Pirmkārt, saskaņā ar Deputātu nolikuma 27. panta 4. punktu (skat. iepriekš 8. punktu) shēmai vairs nevarēja pievienoties jaunas personas pēc Sestā likumdevēja sasaukuma beigām, 2009. gada 13. jūlija. Otrkārt, šajā pašā dienā pensiju fondā tika pārtraukta iemaksu saņemšana no daudzām personām, kuras bija pievienojušās šai shēmai un kuras nebija atkārtoti ievēlētas Parlamentā. Visbeidzot, atbilstoši iepriekš 97. punktā minētajam atkāpi saturošajam noteikumam tās personas, kuras bija pievienojušās šai shēmai un kuras nebija atkārtoti ievēlētas, bet kuras bija sasniegušas 60 gadu vecumu vai vairāk, varēja lūgt izmantot savu pensiju no 2009. gada 14. jūlija.
106 Tādējādi nebija iespējams progresīvi līdzsvarot Parlamenta deputātu papildu pensiju shēmu vairāku gadu garumā, paredzot labvēlīgākus pārejas pasākumus. Tieši pretēji, bija jānosaka pasākumi, kuri uzreiz nodrošināja pietiekamu likviditāšu līmeņa saglabāšanu, lai izvairītos no priekšlaicīgas pensiju fonda aktīvu izzušanas. Šādos apstākļos jebkāda papildu piekāpšanās par labu iemaksas veikušajām personām, kurām tuvojas 60 gadu vecums, varētu apdraudēt ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu sasniedzamos mērķus. Līdz ar to, tā kā mazāk ierobežojošu pasākumu noteikšana nebūtu pietikusi, lai ar vienu un to pašu pasākumu veicinātu dažādos iepriekš 73. punktā minētos mērķus, bija pamatoti noteikt pasākumus, kuri ietekmē iegūšanas procesā esošās tiesības uz pensiju, proti, palielināt pensionēšanās vecumu, bet neparedzēt pārejas pasākumus par labu tām iemaksas veikušajām personām, kurām 2009. gada 14. jūlijā tuvojās 60 gadu vecums.
107 Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka pensionēšanās vecuma palielināšana nepārsniedza to, kas bija nepieciešams, lai sasniegtu minētos mērķus, kā ir prasīts iepriekš 70. punktā minētajā judikatūrā. Kā norādīts iepriekš 100. un 101. punktā, ar minēto pasākumu bija tikai iespējams pabīdīt fonda priekšlaicīgas izsmelšanas brīdi, kas tomēr bija prognozējams. Tādējādi it īpaši mērķis “cik vien iespējams novērst jebkādu finansiālu ietekmi uz Eiropas nodokļu maksātājiem” nebūtu pilnībā sasniegts. Vēl jo vairāk, 2009. gada 1. aprīļa lēmumā noteiktie pasākumi līdz ar to nevar tikt uzskatīti par acīmredzami neatbilstošiem salīdzinājumā ar iepriekš 73. punktā minētajiem mērķiem iepriekš 71. punktā minētās judikatūras izpratnē.
108 Visbeidzot, treškārt, prasītāji norāda, ka pārejas pasākumu nenoteikšana nevar būt pamatota, ņemot vērā samērīguma principu, salīdzinājumā ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumā sasniedzamo mērķi, jo tajā nav ietverta nekāda atbilstoša pamatojuma, kas ļautu pārbaudīt, vai šādi pasākumi apdraudētu šo mērķi. Tiesas sēdē prasītāji papildus norādīja, ka pirms minētā lēmuma pieņemšanas nebija notikusi apspriešanās ar ASBL valdes locekļiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī ir taisnība, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pirmajā un otrajā apsvērumā ir ietverts tikai īss kopsavilkums par pensiju fonda finansiālo stāvokli, tajos joprojām skaidri ir atklāta vajadzība cik vien iespējams saglabāt tā likviditāti. Taču, kā izriet no iepriekš 104.–106. punktā minētajiem apsvērumiem, tieši šī vajadzība pamato Prezidija atturēšanos 2009. gada 1. aprīļa lēmumā paredzēt papildu pārejas pasākumus. Turklāt pirms minētā lēmuma pieņemšanas pensiju fonda finansiālais stāvoklis, kā arī plānotie pasākumi, lai to uzlabotu, izsmeļoši tika apspriesti vairākās sanāksmēs ar šī fonda vadību un ASBL pārstāvjiem, no kurām pēdējā notika 2009. gada 31. martā. Šādos apstākļos prasītāji nevar pamatoti atsaukties uz atbilstoša pamatojuma neesamību attiecībā uz pārejas pasākumu nenoteikšanu.
109 Tādējādi iebildums par samērīguma principa pārkāpumu ir jānoraida.
Par iebildumu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
110 Prasītāji norāda, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums ir diskriminējošs, jo ar to pensionēšanās vecums ir palielināts, neparedzot pārejas pasākumus. Šajā ziņā prasītājas min divus piemērus par Kopienu pensiju shēmu grozīšanu, attiecībā uz kurām Eiropas Savienības Padome bija paredzējusi pārejas pasākumus. Turklāt šis lēmums diskriminējot deputātus, kuri līdz 2009. gada 14. jūlijam ir sasnieguši 60 gadu vecumu un kuri varēja izmantot papildu pensiju tieši 60 gadu vecumā, no vienas puses, un deputātus, kuri 60 gadu vecumu sasniedz pēc šī datuma un attiecībā uz kuru iegūtajām tiesībām tiks piemēroti visi no 2009. gada 1. aprīļa izrietošie ierobežojumi. Taču deputāti, kuri 60 gadu vecumu ir sasnieguši līdz 2009. gada 14. jūlijam, saistībā ar iegūtajām tiesībām un tiesisko paļāvību neatšķiroties no gados jaunākiem deputātiem un it īpaši tiem, kuri līdz šim datumam izpilda nosacījumus, lai saņemtu priekšlaicīgu pensiju, un kuriem tuvojas 60 gadu vecums.
111 Parlaments šos argumentus apstrīd.
112 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzības princips tiek pārkāpts, ja divu kategoriju personām, kuru faktiskajā un juridiskajā situācijā nav būtisku atšķirību, tiek piemērota atšķirīga attieksme vai ja atšķirīgām situācijām tiek piemērota vienāda attieksme (Vispārējās tiesas 1994. gada 15. marta spriedums lietā T‑100/92 La Pietra/Komisija, Recueil FP, I‑A‑83. un II‑275. lpp., 50. punkts, un 1997. gada 16. aprīļa spriedums lietā T‑66/95 Kuchlenz‑Winter/Komisija, Recueil, II‑637. lpp., 55. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2004. gada 13. decembra spriedumu lietā T‑251/02 E/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑359. un II‑1643. lpp., 123. punkts).
113 Turklāt jomā, kurā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, tiesa, pārbaudot vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa ievērošanu, tikai pārbauda, vai attiecīgā iestāde nav ļaunprātīgi vai acīmredzami neatbilstoši veikusi diferenciāciju (skat. iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Campoli/Komisija, 97. punkts, un iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Davis u.c./Padome, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
114 Šajā lietā pirmām kārtām prasītāji izmaiņas papildu pensiju shēmā salīdzina ar izmaiņām Savienības ierēdņu pensiju shēmā, kuras tika izdarītas pēc Padomes 2004. gada 22. marta Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.), stāšanās spēkā, un ar izmaiņām Eiropas Komisijas locekļu un Savienības tiesu locekļu pensiju shēmā, kuras tika izdarītas pēc Padomes 2004. gada 30. aprīļa Regulas (EK, Euratom) Nr. 1292/2004, ar kuru groza Regulu Nr. 422/67/EEK un Nr. 5/67/Euratom, ar ko nosaka Komisijas priekšsēdētāja un tās locekļu, Tiesas priekšsēdētāja, tiesnešu, ģenerāladvokātu un sekretāra un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja, locekļu un sekretāra atalgojumu (OV L 243, 23. lpp.), stāšanās spēkā. Tādējādi viņi cenšas pierādīt, ka viņiem – tāpat kā personām, uz kurām attiecas šīs regulas, – bija jābūt tiesībām izmantot pārejas pasākumus.
115 Šajā ziņā, pirmkārt, runājot par pārejas noteikumiem, kas Regulā Nr. 1292/2004 bija paredzēti attiecībā uz Komisijas un Savienības tiesu locekļiem, kuri bija amatā līdz 2004. gada 1. maijam, ir jākonstatē, ka tos nevar izmantot par atsauci šajā gadījumā, jo tie neattiecas uz pensionēšanās vecuma palielināšanu, bet vienīgi uz tiesību uz pensiju uzkrājuma likmes samazināšanu.
116 Otrkārt, attiecībā uz izmaiņām Savienības ierēdņu pensiju shēmā pensionēšanās vecuma palielināšana no 60 uz 63 gadiem, kas tika veikta ar Regulu Nr. 723/2004, kā tāda bija spēkā attiecībā uz ierēdņiem, kuri jau bija dienestā 2004. gada 1. maijā, tikai ar nosacījumu, ka viņiem vēl nebija 30 gadu. Attiecībā uz šajā datumā dienestā esošajiem ierēdņiem, kuri bija vecumā no 30 līdz 49 gadiem, pensionēšanās vecums tika noteikts pakāpeniski atkarībā no vecuma – starp 62 gadiem un 8 mēnešiem un 60 gadiem un 2 mēnešiem. Visbeidzot attiecībā uz 2004. gada 1. maijā dienestā esošajiem ierēdņiem, kuri bija 50 gadu veci vai dienestā bija nostrādājuši 20 gadus, pensionēšanās vecums palika 60 gadi.
117 Būtībā ar Regulas Nr. 723/2004 ietvaros noteiktajiem pārejas pasākumiem līdz ar to, pirmkārt, atsevišķiem grozījumu stāšanās spēkā brīdī dienestā esošiem ierēdņiem šie grozījumi netika piemēroti un, otrkārt, šie grozījumi tika piemēroti pakāpeniski atkarībā no to spēkā stāšanās dienā dienestā esošo ierēdņu vecuma.
118 Šajā kontekstā, pirmkārt, tomēr ir jānorāda, ka vecuma pensija, kuru var izmantot Savienības ierēdņi, vairumā gadījumu ir vislielākais, pat ja ne vienīgais, vecu cilvēku ienākums, uz kuru viņiem ir tiesības saistībā ar viņu profesionālo darbību. Savukārt Parlamenta deputāta mandāts vispārīgi nav tāds, ka tam būtu vienīgās profesionālās darbības raksturs. Tādējādi tas tiek īstenots pēc vai pirms citiem deputāta profesionālās darbības laikposmiem vai pat paralēli šādai darbībai. Līdz ar to papildu pensija apstrīdētās shēmas ietvaros vispārīgi veido tikai daļu no bijušo deputātu vecumā esošajiem ienākumiem, jo parasti viņi ir ieguvuši citas tiesības uz pensiju citu savu profesionālo darbību ietvaros. No tā izriet, ka izmaiņas papildu pensiju shēmā nevar ietekmēt iemaksas veikušās personas tādā pašā veidā kā Savienības ierēdņus ir ietekmējušas izmaiņas viņu pensiju shēmā.
119 Otrkārt, ar Regulu Nr. 723/2004 veiktās izmaiņas Savienības ierēdņu pensiju shēmā pamatojās uz citiem iemesliem nekā tiem, kuri bija minēti 2009. gada 1. aprīļa lēmumā attiecībā uz izmaiņām Parlamenta deputātu papildu pensiju shēmā.
120 Saistībā ar pensionēšanās vecuma palielināšanu Savienības ierēdņu pensiju shēmā Regulas Nr. 723/2004 preambulas 29. apsvērumā ir norādīts, ka “demogrāfiskās izmaiņas un attiecīgo iedzīvotāju mainīgā vecuma struktūra rada arvien pieaugošus apgrūtinājumus Kopienas pensiju programmā un nepieciešams paaugstināt pensijas vecumu un samazināt pensijas tiesību uzkrāšanas ikgadējo likmi, tomēr piemērojot pārejas posma pasākumus ierēdņiem, kuri jau ir dienestā”. No šī apsvēruma skaidri izriet, ka ar ierēdņu pensionēšanās vecuma palielināšanu, kā arī tiesību uz pensiju uzkrāšanas ikgadējās likmes samazināšanu pensiju shēma tiek pielāgota demogrāfijas pakāpeniskām izmaiņām un tā nav atbilde uz minētās shēmas akūtu krīzi. Šādā situācijā bija iespējams, pat vajadzīgs, paredzēt pārejas pasākumus par labu ierēdņiem, kuri jau bija dienestā izmaiņu spēkā stāšanās brīdī.
121 Savukārt, kā jau tika norādīts iepriekš 75. punktā, no 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pirmā un otrā apsvēruma, kā arī visiem ar tā pieņemšanu saistītajiem apstākļiem izriet, ka minētais lēmums – un it īpaši lēmums palielināt pensionēšanās vecumu papildu pensiju shēmas ietvaros – galvenokārt tika pamatots ar papildu pensiju fonda nenovēršamu likviditātes krīzi. Šīs krīzes pamatā nebija demogrāfijas pakāpeniskas izmaiņas, bet tā radās gan no finanšu krīzes, kuras rezultātā ievērojami samazinājās fonda aktīvu vērtība, no vienas puses, gan no nestabilitātes starp ieņēmumiem, kuri samazinājās no shēmā veiktajām iemaksām saistībā ar to, ka kopš Septītā likumdevēja 2009. gada sākumā shēmai nepievienojās jaunas personas, un shēmas izdevumiem, kuri pieauga saistībā ar nenovēršamu liela skaita neievēlēto deputātu aiziešanu pensijā, no otras puses. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka minētā nestabilitāte bija papildu pensiju shēmas neatņemama sastāvdaļa tās pārejas rakstura dēļ, jo pakāpeniski izzustu kopš Deputātu nolikuma spēkā stāšanās brīža Septītā likumdevēja sākumā 2009. gada 14. jūlijā.
122 Pretēji Savienības ierēdņu pensiju shēmas stāvoklim 2004. gadā papildu pensiju fonda stāvokli 2009. gada sākumā līdz ar to raksturoja īpaša steidzamība, kura pamatoja līdz striktam minimumam samazināt pārejas pasākumu izmantošanu par labu papildu pensiju shēmā iemaksas veikušajām personām. Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka, tā kā papildu pensiju shēmai kopš 2009. gada 14. jūlija vairs nepievienojās jaunas personas, 2009. gada 1. aprīļa lēmuma ietvaros veiktie pasākumi faktiski skāra tikai tos deputātus, kuri shēmai jau bija pievienojušies līdz šim brīdim. Šajos apstākļos papildu tādu pārejas pasākumu noteikšana par labu bijušajām iemaksas veikušajām personām, kuri ir salīdzināmi ar tiem pasākumiem, kas bija paredzēti ierēdņiem ar Regulu Nr. 723/2004, pilnībā atņemtu jēgu noteiktajiem pasākumiem.
123 No tā izriet, ka, tā kā izmaiņas papildu pensiju shēmā bija pamatotas ar īpaši steidzamu 2009. gada sākumā radušos situāciju attiecībā uz tiesību uz pensiju likviditāti un seguma likmi, prasītāju situācija nav salīdzināma ar to Savienības ierēdņu situāciju, uz kuriem attiecās ar Regulu Nr. 723/2004 ieviestās izmaiņas viņu pensiju shēmā.
124 Līdz ar to, tā kā deputāti, no vienas puses, un Savienības ierēdņi, no otras puses, atrodas būtiski atšķirīgās faktiskajās un juridiskajās situācijās, viņiem varēja piemērot atšķirīgu attieksmi saistībā ar pārejas pasākumu noteikšanu.
125 Otrām kārtām prasītāji salīdzina deputātus, kuri 60 gadu vecumu ir sasnieguši līdz 2009. gada 14. jūlijam un kuri varēja izmantot savas pensijas 60 gadu vecumā, no vienas puses, ar deputātiem, kuri 60 gadu vecumu sasniedza pēc šī datuma un kuri tiesības uz pensiju varēja izmantot tikai 63 gadu vecumā, no otras puses. Lai arī pirmā grupa varēja izmantot savas papildu pensijas kopš 2009. gada 1. augusta, otrajai grupai vismaz bija jāsagaida 2012. gada 1. augusts. Līdz ar to nelielas vecuma atšķirības dēļ papildu pensiju izmantošana varēja tikt atlikta uz trīs gadiem attiecībā uz apmēram simts iemaksas veikušajām personām no vairāk nekā 1000 personām, kuras bija pievienojušās papildu pensiju shēmai, kā bija norādījuši lietas dalībnieki.
126 Šī situācija radās saistībā ar kopā piemērojamo 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. un 1.a punktu, kuri tika grozīti ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu. Ar šo pēdējo minēto punktu tika ieviests robeždatums, proti, 2009. gada 14. jūlijs, attiecībā uz pensionēšanās vecuma palielināšanu uz 63 gadiem tādējādi, ka iemaksas veikušās personas, kuras līdz šim datumam bija sasniegušas 60 gadus un kuras nebija atkārtoti ievēlētas kā deputāti Septītajā likumdevējā, varēja izmantot savu papildu pensiju kopš 2009. gada 14. jūlija.
127 Parlaments, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, tiesas sēdē norādīja, ka, lai arī ir taisnība, ka ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu noteikto pasākumu radītās negatīvās sekas ir atbalstījuši tikai 10 % no personām, kuras bija pievienojušas papildu pensiju shēmai, tas tomēr šo pasākumu ir uzskatījis par mazāk ierobežojošu nekā pasākumus, kuri ietekmē pensiju ikmēneša apmēru, kā, piemēram, vispārīgs pensiju ikmēneša apmēra samazinājums, kas ietekmētu visas iemaksas veikušās personas, ieskaitot tās, kuras jau saņem savu papildu pensiju.
128 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka iemaksas veikušās personas, kuras jau 2009. gada 1. aprīļa lēmuma spēkā stāšanās dienā izmantoja savu papildu pensiju, šajā datumā bija pilnībā ieguvušas savas tiesības uz papildu pensiju, lai arī tas nebija prasītāju gadījums, kā ir ticis konstatēts iepriekš 47. punktā.
129 Tādējādi, tā kā prasītāji, no vienas puses, un iemaksas veikušās personas, kuras jau izmantoja savu papildu pensiju 2009. gada 1. aprīļa lēmuma spēkā stāšanās dienā, no otras puses, atrodas atšķirīgās faktiskajās un juridiskajās situācijās, viņiem varēja tikt piemērota atšķirīga attieksme.
130 Otrkārt, attiecībā uz pārejas pasākumu, kurš ir paredzēts par labu iemaksas veikušajām personām, kas ir sasniegušas 60 gadu vecumu laikā no 2009. gada 1. aprīļa lēmuma spēkā stāšanās dienas 2009. gada 27. maijā līdz Sestā likumdevēja beigām 2009. gada 13. jūlijā (skat. iepriekš 97. punktu), ir jānorāda, ka tiesību izmaiņu gadījumā ir normāli, pat vajadzīgi, noteikt robeždatumu, no kura esošajām faktiskajām situācijām tiks piemērotas jaunās tiesības. Šāda robeždatuma noteikšana tādējādi principā ir tiesiska, pat ja tā rezultātā nenovēršami tiks skatītas atšķirīgi situācijas, kuras tikai nedaudz atšķiras no citām laika ziņā.
131 Turklāt ir jānorāda, ka pēdējās minētās iemaksas veikušās personas, kuras varēja izmantot papildu pensiju 60 gadu vecumā, atšķiras no prasītājiem, kuriem bija jāgaida līdz 63 gadu vecumam, jo viņi jau bija sasnieguši pensionēšanās vecumu līdz Sestā likumdevēja beigām 2009. gada 13. jūlijā. Līdz ar to viņi izpildīja visus 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, lai saņemtu papildu pensiju, ar vienu izņēmumu attiecībā uz tām personām, kuras bija Parlamenta locekļi Sestajā likumdevējā, saistībā ar nosacījumu par savu pilnvaru izbeigšanos. Savukārt prasītāji tiesību izmaiņu brīdī 2009. gada 14. jūlijā vēl nebija sasnieguši pensionēšanās vecumu saskaņā ar šajā brīdī spēkā esošajiem noteikumiem.
132 Kā pamatoti ir norādījis Parlaments, 2009. gada 1. aprīļa lēmumā paredzētais vecuma kritērijs ne tikai balstās uz objektīvu, saprātīgu un no likumdevēja gribas neatkarīgu elementu, bet ir katras pensiju shēmas neatņemama sastāvdaļa kā elements, ar kuru ir noteikts pensionēšanās brīdis un pensijas izmaksa. Līdz ar to šāds kritērijs pats par sevi nevar tikt uzskatīts par diskriminējošu vai nesamērīgu pensiju shēmas izmaiņas kontekstā.
133 Šajos apstākļos atšķirīgā attieksme, kas tika piemērota prasītājiem salīdzinājumā ar deputātiem, kuri bija 60 gadus veci līdz 2009. gada 14. jūlijam, nevar tikt uzskatīta par ļaunprātīgu vai acīmredzami neatbilstošu iepriekš 113. punktā minētās judikatūras izpratnē.
134 No tā izriet, ka ir jānoraida iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kā arī pilnībā otrais pamats.
Par trešo pamatu – DIP noteikumu 29. panta pārkāpumu
135 Prasītāji apgalvo, ka Prezidijs ir pārkāpis DIP noteikumu 29. pantu, jo tas pirms 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pieņemšanas nav apspriedies ar Parlamenta ģenerālsekretāru un Parlamenta kvestoru kolēģiju.
136 Parlaments iebilst pret šiem argumentiem.
137 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa jau ir lēmusi, pirmkārt, ka DIP noteikumu 29. pants attiecas tikai uz šo noteikumu interpretēšanu un piemērošanu, nevis to grozīšanu un, otrkārt, ka atbilstoši Parlamenta iekšējā reglamenta noteikumiem kvestori Prezidija sanāksmēs piedalās ar konsultatīvu balsojumu (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Purvis/Parlaments, 120.–122. punkts).
138 Lai arī prasītāji replikas posmā ir piebilduši, ka obligāta apspriešanās ar kvestoriem nevar tikt uzskatīta par pamatoti izpildītu ar atrunu, ka viņi Prezidija sanāksmēs piedalās ar konsultatīvu balsojumu, kas būtu pretrunā Parlamenta pastāvīgajai praksei un DIP noteikumu 29. pantam atņemtu jebkādu lietderīgo iedarbību, pirmkārt, ir jākonstatē, kā izriet no vārda “turklāt”, ar ko iesākas iepriekš 29. punktā minētā sprieduma lietā Purvis/Parlaments 122. punkts, ka Vispārējā tiesa tikai papildus ir minējusi argumentu par kvestoru piedalīšanos Prezidija sanāksmēs atbilstoši Parlamenta iekšējam reglamentam. Arguments, ka DIP noteikumu 29. pants neattiecas uz DIP noteikumu grozīšanu, pats par sevi pietiek, lai noraidītu pamatu par šī noteikuma pārkāpumu.
139 Otrkārt, lai arī prasītāji ir atsaukušies uz Parlamenta pastāvīgo praksi, viņi nav nedz precizējuši, kāda ir šī prakse, nedz iesnieguši materiālu, lai pierādītu tās esamību.
140 Treškārt, prasītāji apgalvo, ka, ja būtu notikusi formāla apspriešanās ar kvestoriem, viņi būtu lūguši iesniegt juridiskā dienesta un aktuāro ekspertu atzinumu, kā viņi bija izdarījuši 1999. gadā, kad tika grozīti 1990. gada 12. jūnija noteikumi. Lai arī šis arguments balstās uz vienkāršu prasītāju pieņēmumu par iniciatīvām, kuras varēja uzņemties kvestoru kolēģija, viņu atsaukšanās uz kvestoru iesaistīšanos 1999. gadā esošajos notikumos neatbilst lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Kā izriet no 1998. gada 29. augusta kvestoru kolēģijas paziņojuma, kas adresēts Prezidijam un ko ir iesnieguši prasītāji, tieši pēc Prezidija, nevis kvestoru lūguma tajā laikā juridiskais dienests izvērtēja grozījumus.
141 No tā izriet, ka prasītāju trešais pamats ir noraidāms.
Par ceturto pamatu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā
142 Prasītāji norāda, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmuma trešajā apsvērumā minētais iemesls, lai no 63 gadu vecuma atzītu tiesības uz papildu pensiju, kurš attiecas uz vecuma pensiju jomas attīstību dalībvalstīs, ir prettiesisks un ka ar vecuma, ar kuru var sākt izmantot tiesības uz pensiju, palielināšanu ir pārkāpts Deputātu nolikuma 27. panta 2. punkts.
143 Parlaments šos argumentus apstrīd.
144 Pirmkārt, attiecībā uz iespējamo Deputātu nolikuma 27. panta 2. punkta pārkāpumu iepriekš 53. punktā tika konstatēts, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pieņemšanas brīdī minētais nolikums vēl nebija spēkā un ka tādējādi ar to nevarēja tikt pārkāpti nolikuma noteikumi.
145 Otrkārt, attiecībā uz argumentu par 2009. gada 1. aprīļa lēmuma trešajā apsvērumā minēto iemeslu iepriekš 75. punktā tika konstatēts, ka lēmums palielināt pensionēšanās vecumu papildu pensiju shēmas ietvaros galvenokārt bija pamatots ar papildu pensiju fonda sarežģīto finansiālo stāvokli. Tā kā šis iemesls ir pietiekams, lai pamatotu pensionēšanās vecuma palielināšanu, kā ir ticis konstatēts iepriekš 70.–109. punktā, jautājums par to, vai Prezidijs tiesiski ir minējis papildu iemeslus, nevar ietekmēt šī strīda iznākumu. Līdz ar to šis arguments ir jānoraida kā neefektīvs.
146 No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu – labas ticības līgumu izpildē pārkāpumu
147 Prasītāji pamatojas uz līgumattiecību starp viņiem un Parlamentu esamību, lai norādītu, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums ir vienpusējs un uzskatāms par līguma laušanu.
148 Šajā ziņā pietiek atgādināt, kā tika norādīts iepriekš 61. punktā, ka, atsaucoties uz iepriekš 29. punktā minētajā spriedumā lietā Purvis/Parlaments konstatēto, uz no papildu pensiju shēmas izrietošajām Parlamenta un deputātu tiesībām un pienākumiem ir attiecināma tos vienojoša tiesību aktos paredzēta saikne un tie nav noteikti ar līgumu.
149 Tādējādi piektais pamats ir jānoraida.
150 Tā kā ir noraidīti visi prasītāju izvirzītie pamati, lai atbalstītu viņu izvirzīto iebildi par 2009. gada 1. aprīļa lēmuma prettiesiskumu, minētais iebildums ir jānoraida. No tā izriet, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums ir tiesisks apstrīdēto lēmumu pamats. Līdz ar to saskaņā ar iepriekš 27. punktā minēto prasības ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
151 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Parlamenta prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) prasības noraidīt;
2) lords Inglewood un desmit pārējie prasītāji, kuru vārdi ir minēti pielikumā, kā arī Marie‑Arlette Carlotti atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 13. martā.
[Paraksti]
Pielikums
Georges Berthu, ar dzīvesvietu Longrē [Longré] (Francija),
Guy Bono, ar dzīvesvietu Senmartēndekro [Saint‑Martin‑de‑Crau] (Francija),
David Robert Bowe, ar dzīvesvietu Līdsā [Leeds] (Apvienotā Karaliste),
Brendan Donnelly, ar dzīvesvietu Londonā (Apvienotā Karaliste),
Catherine Guy‑Quint, ar dzīvesvietu Kurnondoverņā [Cournon d’Auvergne] (Francija),
Christine Margaret Oddy, ar dzīvesvietu Koventrī [Coventry] (Apvienotā Karaliste),
Nicole Thomas‑Mauro, ar dzīvesvietu Epernē [Épernay] (Francija),
Gary Titley, ar dzīvesvietu Boltonā [Bolton] (Apvienotā Karaliste),
Maartje van Putten, ar dzīvesvietu Amsterdamā (Nīderlande),
Vincenzo Viola, ar dzīvesvietu Palermo (Itālija).
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo pamatu attiecībā uz iegūto tiesību, kā arī tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu
Par pirmo daļu – prasītāju iegūto tiesību pārkāpumu
– Par tiesībām uz papildu pensiju 60 gadu vecumā
– Par tiesībām uz priekšlaicīgu papildu pensiju no 50 gadu vecuma un par tiesībām daļu papildu pensijas saņemt kapitāla formā
Par otro daļu – tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu
– Par iebildumu attiecībā uz tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu
– Par iebildumu attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
Par otro pamatu – samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu
Par iebildumu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu
– Par sasniedzamā mērķa leģitimitāti
– Par paredzētā mērķa īstenošanai noteikto pasākumu piemērotību
– Par mazāk ierobežojoša pasākuma izvēli
Par iebildumu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
Par trešo pamatu – DIP noteikumu 29. panta pārkāpumu
Par ceturto pamatu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā
Par piekto pamatu – labas ticības līgumu izpildē pārkāpumu
Par tiesāšanās izdevumiem