Prasība, kas celta 2011. gada 23. septembrī - Vācija/Komisija
(lieta T-500/11)
Tiesvedības valoda - vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji - T. Henze un K. Petersen, Rechtsanwälte)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
atcelt Komisijas 2011. gada 13. jūlija Lēmumu C (2011) 4922, galīgā redakcija, valsts atbalsta procedūrā N 438/2010 C (2011) tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts, ka subordinēto aizdevumu programma kopumā ietilpst Komisijas 2006. gada 15. decembra Regulas (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam piemērošanas jomā;
pakārtoti, atcelt lēmumu pilnībā;
piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasība ir vērsta pret Komisijas lēmumu par subordinēto aizdevumu programmu WACHSTUM reitinga uzņēmumiem Saksijā-Anhaltē tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts, ka subordinēto aizdevumu programma kopumā ietilpst Regulas (EK) Nr. 1998/2006 par de minimis atbalstu piemērošanas jomā.
Prasībā tiek iebilsts pret Komisijas uzskatu, ka jau vienīgi tā apstākļa dēļ, ka aizdevumus ir izsniegusi specializēta kredītiestāde, esot jāpieņem, ka tie netiekot izsniegti atbilstoši tirgus nosacījumiem un tādēļ esot jāievēro de minimis regulas prasības.
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar kļūdaino apstiprinājumu jeb apgalvojumu, ka pastāv priekšrocība, ir pārkāpts LESD 107. pants, skatīts kopā ar Regulas (EK) Nr. 1998/2006 1. un 2. pantu.
Komisijas secinājums, ka pasākums ietilpst de minimis regulas piemērošanas jomā, faktiski neesot pareizs. Aizdevumu programmas adresāti nesaņemot priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc aizdevumu programma galvenajos tās piemērošanas gadījumos tādēļ vien vēl neesot uzskatāma par atbalstu.
Komisija neesot drīkstējusi pieņemt priekšrocības pastāvēšanu vienīgi tā apstākļa dēļ, ka aizdevumus izsniedz specializēta kredītiestāde. Īpaši aizdevumu gadījumā noteicošā loma esot aizdevuma nosacījumiem. Lai novērtētu, vai tiek piešķirta priekšrocība, noteicoša esot prasītā procentu likme, aizdevuma nodrošinājums, kā arī uzņēmuma, kas saņem aizdevumu, situācija kopumā. Esot jānoskaidro, vai privāts investors būtu izsniedzis līdzīgu aizdevumu ar procentu likmi, par kādu ir vienošanās, un ar šādu nodrošinājumu.
Atbilstoši Komisijas līdzšinējai lēmumu pieņemšanas praksei šie rādītāji subordinēto aizdevumu gadījumā esot tiktāl konkretizēti ar tā saucamo Brandenburgas metodi, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu par atsauces likmi, ka atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē nepastāvot. Komisija pēkšņi novirzoties no šīs lēmumu pieņemšanas prakses un ņemot vērā vienīgi to, kāda kredītiestāde izsniedz aizdevumu. Taču tas pilnīgi neesot piemērots kā rādītājs, jo arī specializētas kredītiestādes varot darboties atbilstoši tirgus nosacījumiem.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērots LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu.
Prasītāja turklāt pārmet to, ka neesot ievērots LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, jo Komisija esot paudusi vienīgi vispārinātus pieņēmumus un slēdzienus, taču neesot izskaidrojusi, kāpēc aizdevuma nosacījumi neatbilstot tirgus nosacījumiem un kāpēc tā pēkšņi novirzoties no savas līdzšinējās lēmumu pieņemšanas prakses.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts tiesību tikt uzklausītam princips tā dažādajās izpausmēs.
Turklāt tiek apgalvots, ka esot pārkāpts tiesību tikt uzklausītam princips tā dažādajās izpausmēs, jo Komisija neesot pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pārspriedusi savu uzskata maiņu ar Federatīvās Republikas valdību.
____________1 - Komisijas 2006. gada 15. decembra Regulas (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (OV L 379, 5. lpp.).