ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 27. februārī (1)
Lieta C‑754/18
Ryanair Designated Activity Company
pret
Országos Rendőr‑főkapitányság
(Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – Direktīva 2004/38/EK – 5., 10. un 20. pants – Trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, tiesības ieceļot dalībvalsts teritorijā – Atbrīvojums no vīzu prasības – Ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja – Pastāvīgās uzturēšanās atļauja – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – 26. pants – Pārvadātājiem noteikts pienākums nodrošināt, ka to pasažieriem ir ceļošanas dokumenti, kas vajadzīgi, lai ieceļotu galamērķa dalībvalstī
I. Ievads
1. Tiesai vēlreiz tiek lūgts spriest par to, kā interpretēt Direktīvas 2004/38/EK (2) 5. pantu. Izskatāmā lieta ir īpaša ar to, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts nevis saistībā ar valsts iestāžu atteikumu ieceļot dalībvalsts teritorijā, bet saistībā ar strīdu starp gaisa pārvadātāju un valsts iestādēm par šim pārvadātājam uzlikto naudas sodu.
2. Izskatāmā lieta dod Tiesai iespēju spriest, pirmkārt, par trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis un kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja atbilstoši Direktīvas 2004/38 20. panta 2. punktam, tiesībām ieceļot dalībvalsts teritorijā un, otrkārt, par gaisa pārvadātāja pienākumiem nodrošināt, ka personām, kuru pārvadājumu tas nodrošina, ir ceļošanas dokumenti, kas vajadzīgi, lai ieceļotu galamērķa dalībvalstī Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 26. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē (3).
A. Atbilstošās tiesību normas
1. Savienības tiesības
a) Direktīva 2004/38
3. Direktīvas 2004/38 5. panta “Ieceļošanas tiesības” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Neskarot noteikumus par ceļošanas dokumentiem, ko piemēro valstu robežkontrolei, dalībvalstis atļauj ieceļot savā teritorijā Savienības pilsoņiem, kam ir derīga personas apliecība vai pase, un viņu ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, atļauj ieceļot savā teritorijā, ja tiem ir derīga pase.
No Savienības pilsoņiem nedrīkst pieprasīt ieceļošanas vīzu vai līdzvērtīgu formalitāšu ievērošanu.
2. Ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, ir vajadzīga tikai ieceļošanas vīza saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001 [(4)] vai attiecīgā gadījumā saskaņā ar valstu tiesību aktiem. Šīs direktīvas nozīmē minētajiem ģimenes locekļiem, ja tiem ir derīga uzturēšanās atļauja, kas minēta 10. pantā, nav vajadzīga vīza.
[..]”
4. Šīs direktīvas 10. panta “Uzturēšanās atļauju izsniegšana” 1. punktā un 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēts:
“1. To Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, apstiprina, ne vēlāk kā sešus mēnešus no pieteikuma saņemšanas dienas izsniedzot dokumentu, ko sauc par “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”. [..]
2. Lai izsniegtu uzturēšanās atļauju, dalībvalstis pieprasa uzrādīt šādus dokumentus:
a) derīgu pasi;
b) dokumentu, ar ko apliecina ģimenes attiecības vai reģistrētas partnerattiecības;
[..].”
5. Minētās direktīvas 11. panta “Uzturēšanās atļaujas derīgums” 1. punktā ir noteikts:
“Uzturēšanās atļauja, kas minēta 10. panta 1. punktā, ir derīga piecus gadus no izdošanas datuma vai uz Savienības pilsoņa paredzētās uzturēšanās laiku, ja tas ir īsāks nekā pieci gadi.”
6. Šīs pašas direktīvas 16. panta “Vispārējs noteikums attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus.
2. Šā panta 1. punkts attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus.”
7. Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 18. pantu “Pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ko iegūst konkrēti ģimenes locekļi, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie”:
“[..] Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, uz kuriem attiecas 12. panta 2. punkts un 13. panta 2. punkts un kuri atbilst minētajos punktos paredzētajiem nosacījumiem, iegūst pastāvīgas uzturēšanās tiesības pēc tam, kad ir legāli uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus secīgus gadus.”
8. Šīs direktīvas 20. panta “Pastāvīgas uzturēšanās atļauja ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, bet kam ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības, izsniedz pastāvīgas uzturēšanās atļauju sešu mēnešu laikā no pieteikuma iesniegšanas. Pastāvīgas uzturēšanās atļauju automātiski atjauno ik pēc desmit gadiem.
2. Pieteikumu par pastāvīgas uzturēšanās atļaujas izsniegšanu iesniedz pirms uzturēšanās atļaujas derīguma termiņa beigām. Ja nav izpildīta prasība pieteikties pastāvīgas uzturēšanās atļaujas saņemšanai, pret attiecīgo personu var vērst samērīgas un nediskriminējošas sankcijas.”
b) Šengenas konvencija
9. Šengenas konvencijas II sadaļā “Kontroles atcelšana pie iekšējām robežām un personu pārvietošanās” konkrēti ir ietverta 6. nodaļa, kas ir veltīta papildu pasākumiem attiecībā uz tajā paredzēto sistēmu. Šajā nodaļā ir ietverts tikai viens pants, proti, 26. pants, kura 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Ievērojot saistības, kas izriet no pievienošanās Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijai par bēgļa statusu [(5)], kas grozīta ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra Protokolu [turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”], Līgumslēdzējas Puses apņemas savos tiesību aktos transponēt šādus noteikumus:
[..]
b) pārvadātājam ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ārvalstniekiem, ko pārvadā ar gaisa vai jūras transportu, ir ceļošanas dokumenti, kas vajadzīgi, lai ieceļotu Līgumslēdzēju Pušu teritorijā.
2. Ievērojot saistības, kas izriet no pievienošanās [Ženēvas konvencijai], Līgumslēdzējas Puses apņemas atbilstīgi to konstitucionālajām tiesībām ieviest sankcijas pret pārvadātājiem, kas no trešās valsts to teritorijā ar gaisa vai jūras transportu nogādā ārvalstniekus, kuriem nav vajadzīgo ceļošanas dokumentu.”
2. Ungārijas tiesības
10. 2006. gada 18. decembra szabad mozgás és tartózkodás jogával rendelkező személyek beutazásáról és tartózkodásáról szóló 2007. évi I. törvény (2007. gada Likums Nr. I par personu, kurām ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, ieceļošanu un uzturēšanos) (6) pamatlietas faktiem piemērojamās redakcijas 3. panta 2.–4. punktā ir noteikts:
“2. Ģimenes loceklim, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš pavada [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] valsts pilsoni vai Ungārijas pilsoni vai pievienojas EEZ valsts pilsonim vai Ungārijas pilsonim, kas dzīvo Ungārijas teritorijā, ir atļauts ieceļot Ungārijas teritorijā, ja viņam ir derīgs ceļošanas dokuments, kas izdots iepriekšējo desmit gadu laikā un kas ir derīgs vēl vismaz trīs mēnešus pēc datuma, kurā paredzēts izceļot, kā arī, ja vien [Savienības] tiesību aktā, kas ir tieši piemērojams, vai starptautiskā konvencijā nav paredzēts citādi, derīga vīza, kas dod tiesības uz plānoto uzturēšanos, kas nepārsniedz 90 (deviņdesmit) dienas 180 (simts astoņdesmit) dienu laikposmā (turpmāk tekstā – “plānotā uzturēšanās, kas nepārsniedz 90 dienas”).
3. Ikvienai personai, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, arī ir atļauts ieceļot Ungārijas teritorijā kā ģimenes loceklim, ja tai ir derīgs ceļošanas dokuments, kas ir izdots iepriekšējo desmit gadu laikā un kas ir derīgs vēl vismaz trīs mēnešus pēc datuma, kurā ir paredzēts izceļot, kā arī, ja vien [Savienības] tiesību aktā, kas ir tieši piemērojams, vai starptautiskā konvencijā nav paredzēts citādi, derīga vīza, kas dod tiesības uz plānoto uzturēšanos, kas nepārsniedz 90 (deviņdesmit dienas).
[..]
4. Personas, kas minētas 2. un 3. punktā, var ieceļot Ungārijas teritorijā bez vīzas, ja tām ir dokuments, ar ko apliecina šajā likumā paredzētās uzturēšanās tiesības, vai uzturēšanās atļauja, kuru [EEZ] līguma līgumslēdzēja puse izsniegusi trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir EEZ valsts pilsoņa ģimenes loceklis.”
11. 2006. gada 18. decembra harmadik országbeli állampolgárok beutazásáról és tartózkodásáról szóló 2007. évi II. törvény (2007. gada Likums Nr. II par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos) (7) pamatlietas faktiem piemērojamās redakcijas 69. panta 1. un 5. punktā ir noteikts:
“1. Ikvienam pārvadātājam, kas pārvadā trešās valsts valstspiederīgo uz Ungārijas teritoriju, izmantojot gaisa vai jūras transportu vai izmantojot regulāru autopārvadājumu maršrutu, vai kas viņu pārvadā uz citu galamērķa valsti, šķērsojot Ungārijas teritoriju, pirms pārvadājuma veikšanas ir jāpārliecinās, ka trešās valsts valstspiederīgajam, lai ieceļotu vai veiktu tranzītu, ir derīgs ceļošanas dokuments un – atkarībā no konkrētā gadījuma – derīga vīza, kas dod tiesības uzturēties uz laiku, kas nepārsniedz 90 (deviņdesmit) dienas.
[..]
5. Ikvienam pārvadātājam, kas neizpilda 1. punktā noteikto pienākumu, tiek uzlikts administratīvais naudas sods, kura apmērs ir noteikts īpašā tiesiskajā regulējumā.
[..]”
II. Pamatlietas rašanās fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
12. Atbilstošos pamatlietas faktus, kādi tie izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, var izklāstīt šādi.
13. Ferenca Lista (Budapešta, Ungārija) lidostas policija 2017. gada 9. oktobrī veica Ryanair DAC īstenotā lidojuma no Londonas (Apvienotā Karaliste) pasažieru pārbaudi. Šajā gadījumā tā konstatēja, ka pasažierim, kuram ir Ukrainas pilsonība, nav vīzas, lai gan viņam ir nebiometriskā pase, kurā bija Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja, ko saskaņā ar Direktīvas 2004/38 10. pantu izsniegusi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karaliste, bet kas vēlāk ir atzīta par spēkā neesošu, un derīga pastāvīgās uzturēšanās atļauja, ko arī ir izsniegusi Apvienotā Karaliste saskaņā ar šīs direktīvas 20. pantu.
14. Pamatojoties uz to, ka šim Ukrainas valstspiederīgajam nebija visi vajadzīgie ceļošanas dokumenti, lai varētu ieceļot Ungārijas teritorijā, policija viņam neatļāva ieceļot Ungārijā un viņu nosūtīja atpakaļ uz Londonu. Turklāt tā uzskatīja, ka Ryanair kā gaisa pārvadātājs nebija veicis visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ieinteresētajai personai ir vajadzīgie ceļošanas dokumenti, un šī iemesla dēļ nolēma piemērot Ryanair administratīvo naudas sodu 3000 EUR apmērā par Šengenas konvencijas 26. panta pārkāpumu.
15. Ryanair par šo lēmumu cēla prasību Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija).
16. Šajā prasībā Ryanair apgalvo, ka pamatlietā aplūkotajam valstspiederīgajam saskaņā ar Direktīvas 2004/38 5. pantu bija atļauts ieceļot Ungārijas teritorijā bez vīzas, jo viņam bija pastāvīgās uzturēšanās atļauja, ko saskaņā ar šīs direktīvas 20. pantu izsniegusi Apvienotā Karaliste. Vispirms Ryanair norāda, ka, lai gan minētās direktīvas 5. pantā attiecībā uz atbrīvojumu no vīzu prasības ir izvirzīts nosacījums, lai trešās valsts valstspiederīgajam būtu Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauja atbilstoši šīs pašas direktīvas 10. pantam, tikai personai, kas iepriekš ir saņēmusi šādu atļauju, vēlāk var tikt izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Ryanair no tā secina, ka attiecīgo tiesību normu konteksta analīze liek uzskatīt, ka atbrīvojums no vīzu prasības pastāv arī tad, ja trešās valsts valstspiederīgajam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kas izsniegta atbilstoši Direktīvas 2004/38 20. pantam. Turpinājumā Ryanair uzskata, ka šādas atļaujas esamība pati par sevi ir jāuzskata par pietiekamu, lai apliecinātu, ka šim valstspiederīgajam ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļa statuss. Visbeidzot Ryanair uzskata, ka gaisa pārvadātājam katrā ziņā nav tiesību veikt papildu pārbaudes attiecībā uz ģimenes saitēm, kas vieno ieinteresēto personu ar Savienības pilsoni, un tādējādi tas nevar tikt sodīts par to, ka tas nav veicis šādu pārbaudi.
17. Savukārt Országos Rendőr‑főkapitányság (Valsts policijas galvenā pārvalde, Ungārija) apgalvo, ka Direktīvas 2004/38 5. pants ir jāinterpretē gramatiski, kas liek uzskatīt, ka vienīgi Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas esamība, kuras pašā nosaukumā ir konstatēta ģimenes saišu esamība ar Savienības pilsoni, atbrīvo trešo valstu valstspiederīgos no prasības iegūt vīzu, lai varētu ieceļot dalībvalstu teritorijā. Līdz ar to tādas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esamība, kura nav minēta šīs direktīvas 10. pantā un kuras nosaukumā nav ietverts tāds pats precizējums, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas tās turētāju atbrīvo no šādas prasības, un tas tā a fortiori ir gadījumā, kad šo atļauju ir izdevusi dalībvalsts, kas – tāpat kā šajā gadījumā Apvienotā Karaliste – neietilpst Šengenas zonā.
18. Šajā kontekstā šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa pamato ar šaubām, kas tai radušās saistībā ar, pirmkārt, jautājumu, vai Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē gramatiski vai arī tā formulējums ir jāsaprot atbilstoši kontekstam, kādā tas iekļaujas. Šajā ziņā tā it īpaši norāda, ka šajā direktīvā pastāvīgas uzturēšanās tiesības ir izstrādātas kā “pastiprinātas” tiesības, kas piešķirtas trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kuriem jau ir bijušas tiesības uzturēties dalībvalsts teritorijā nepārtrauktā piecu gadu laikposmā.
19. Otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāda ir Direktīvas 2004/38 5. pantā paredzētā atbrīvojuma no vīzu prasības piemērojamība. Precīzāk, tā jautā, vai šāds atbrīvojums ir jāsaprot tādējādi, ka to saņem Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi neatkarīgi no tā, kāda dalībvalsts tiem ir piešķīrusi uzturēšanās atļauju, vai arī, gluži pretēji, tas ir jāsaprot kā tāds, kas ir paredzēts tikai personām, kurām ir uzturēšanās atļauja, ko izsniegusi dalībvalsts, kura ietilpst Šengenas zonā. Šajā ziņā tā uzsver, ka jautājums par saistību starp Direktīvu 2004/38 un noteikumiem, kuri ir piemērojami Šengenas zonai, ir izšķirošs šajā lietā, jo tieši Apvienotā Karaliste ir izsniegusi attiecīgā valstspiederīgā rīcībā esošos dokumentus, kuri ir pamatā tam, ka Ryanair tika piespriests samaksāt naudas sodu.
20. Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, ka tādā gadījumā, ja Direktīvas 2004/38 5. pants tiktu interpretēts tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums no vīzu prasības attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, ko izsniegusi dalībvalsts, kura neietilpst Šengenas zonā, ir jānosaka, vai ar šādas atļaujas esamību ir pietiekami, lai pierādītu, ka tās turētājam ir tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā bez vīzas, vai arī ir nepieciešams, lai ieinteresētā persona iesniegtu papildu dokumentus, ar kuriem ir apstiprinātas viņas ģimenes saites ar Savienības pilsoni (konkrēti – izraksts no ģimenes stāvokļa grāmatas). Iesniedzējtiesa piebilst – lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāprecizē saistība starp ieceļošanas tiesībām un uzturēšanās tiesībām, kuras ir reglamentētas Direktīvā 2004/38, ņemot vērā apstākli, ka uzturēšanās tiesības, tiklīdz tās ir ieguvušas pastāvīgu raksturu, var turpināt pastāvēt pēc to ģimenes saišu izzušanas, kas ir vienojušas trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni.
21. Ceturtkārt un visbeidzot, iesniedzējtiesa pauž šaubas par gaisa pārvadātāju kontroles pienākumu saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kuri pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu, ceļošanas dokumentu pārbaudi. Šajā kontekstā tā vaicā, pirmkārt, vai “ceļošanas dokumenti”, kuri saskaņā ar Šengenas konvencijas 26. pantu tiem ir jāpārbauda, ir tikai dokumenti, kas pierāda ieinteresēto personu ieceļošanas tiesības (pase, uzturēšanās atļauja un attiecīgā gadījumā vīza), vai arī tie ietver dokumentus, ar kuriem apliecina ģimenes saišu esamību ar Savienības pilsoni. Otrkārt, tā vēlas noskaidrot, kādas ir sekas tam, ka gaisa pārvadātājs nav izpildījis pienākumus, kas tam ir noteikti šajā tiesību normā.
22. Šādos apstākļos Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa) ar 2018. gada 21. novembra nolēmumu, kas Tiesas kancelejā ir iesniegts 2018. gada 3. decembrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas izpratnē gan tas, ka ģimenes loceklim ir spēkā esoša uzturēšanās atļauja, kas tiek aplūkota tās 10. pantā, gan pastāvīgas uzturēšanās atļauja, kas ir minēta tās 20. pantā, viņu atbrīvo no vīzas prasības, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā?
2) Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādā pašā veidā gadījumā, ja persona, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekle un kas nav citas dalībvalsts valstspiederīgā, ir ieguvusi pastāvīgās uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē un šī valsts tai ir izsniegusi pastāvīgas uzturēšanās atļauju? Citiem vārdiem sakot, vai tas, ka personai ir šīs direktīvas 20. pantā minētā pastāvīgas uzturēšanās atļauja, ko izdevusi Apvienotā Karaliste, atbrīvo tās turētāju no pienākuma iegūt vīzu, neatkarīgi no tā, ka minētajai valstij nav piemērojama nedz [Regula Nr. 539/2001], kas minēta minētās direktīvas 5. panta 2. punktā, nedz Regula (ES) 2016/399 [(8)]?
3) Gadījumā, ja atbilde uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša, vai tas, ka personai ir uzturēšanās atļauja, kas izsniegta saskaņā ar Direktīvas 2004/38 20. pantu, pats par sevi ir uzskatāms par pietiekamu pierādījumu tam, ka atļaujas turētājs ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis un ka viņam bez jebkādas papildu pārbaudes vai pierādījumiem ir atļauts ieceļot citas dalībvalsts teritorijā kā ģimenes loceklim, un šī persona ir atbrīvota no vīzas prasības saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 2. punktu?
4) Gadījumā, ja Tiesa atbildētu noraidoši uz trešo prejudiciālo jautājumu, vai Šengenas konvencijas 26. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gaisa pārvadātājam papildus ceļošanas dokumentu pārbaudei ir jāpārbauda, vai pasažieris, kas ir nodomājis ceļot ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas minēta Direktīvas 2004/38 20. pantā, ieceļošanas brīdī patiesi ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis?
5) Ja Tiesa uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildētu apstiprinoši:
i) vai gadījumā, ja gaisa pārvadātājs nespēj noteikt, vai pasažieris, kas ir nodomājis ceļot ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas minēta Direktīvas 2004/38 20. pantā, ieceļošanas brīdī patiešām ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, pārvadātājam ir pienākums noraidīt iekāpšanu lidmašīnā un atteikt pārvadāt šo personu uz citu dalībvalsti?
ii) vai gadījumā, ja gaisa pārvadātājs neveic šī apstākļa pārbaudi vai neatsakās pārvadāt pasažieri, kas nevar pierādīt savu ģimenes locekļa statusu, bet kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, šī apstākļa dēļ šim pārvadātājam var piemērot sodu saskaņā ar Šengenas konvencijas 26. panta 2. punktu?”
23. Rakstveida apsvērumus iesniedza Ungārijas, Čehijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 3. decembrī, Ryanair, Ungārijas valdības un Komisijas vārdā tika izklāstīti mutvārdu apsvērumi.
III. Analīze
24. Pamatlietā aplūkotajā situācijā gaisa pārvadātājs ir ticis sodīts par to, ka tas, iespējams, nav izpildījis pienākumus, kuri ir paredzēti Šengenas konvencijas 26. pantā un valsts tiesiskajā regulējumā, kas piemērojams attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, pārvadājumu uz galamērķa dalībvalsti. Šim pasažierim bija viņa pase un derīga pastāvīgās uzturēšanās atļauja, ko atbilstoši Direktīvas 2004/38 20. pantam ir izsniegušas tādas dalībvalsts iestādes, kura neietilpst Šengenas zonā.
25. Izskatāmās lietas juridiskā problēma galvenokārt attiecas uz gaisa pārvadātājam, kas ārvalstu valstspiederīgos nogādā dalībvalstu teritorijā, noteiktā pienākuma nodrošināt, ka šīm personām ir ceļošanas dokumenti, kas ir vajadzīgi, lai ieceļotu galamērķa dalībvalsts teritorijā, tvērumu. Galvenais jautājums, kas šajā ziņā rodas attiecībā uz šādu pārvadātāja pienākumu, ir par to, kādi ir konkrētie vajadzīgie dokumenti, kas ļauj trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, ieceļot dalībvalstu teritorijā.
26. Lai pareizi izprastu Savienības tiesību kontekstu, kurā iekļaujas šīs lietas problemātika, vispirms ir jāatgādina saistība starp Savienības pilsonību un Šengenas acquis. Šajā nolūkā iesākumā es sniegšu dažas piezīmes par saistību starp noteikumiem, kurus piemēro attiecībā uz personu pārvietošanos pār robežām, no vienas puses, un tiesībām brīvas pārvietošanās jomā, kuras izmanto Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, no otras puses. Pēc tam izvērtēšu, vai trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, ko dalībvalsts izsniegusi Direktīvas 2004/38 20. panta izpratnē, var saņemt atbrīvojumu no prasības iegūt vīzu ieceļošanai galamērķa dalībvalstī kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklis. Visbeidzot es pievērsīšos pārvadātājam noteikto pienākumu tvērumam Šengenas konvencijas 26. panta 2. punkta izpratnē.
A. Ievada piezīmes par saistību starp Savienības pilsonību un Šengenas acquis
27. Šajā lietā, kas attiecas uz strīdu starp gaisa pārvadātāju un valsts iestādi, Tiesai iesniegtie jautājumi nekādi neskar pasažieri, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais un kurš valstī uzturas nelikumīgi, bet attiecas uz pasažieri, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais un Savienības pilsoņa ģimenes loceklis un kurš pārvietojās starp divām dalībvalstīm, vienlaikus šķērsojot Šengenas zonas ārējo robežu.
28. Jāatgādina, ka Šengenas nolīgums tika parakstīts 1985. gadā, lai atceltu kontroles pie kopīgām robežām, un Šengenas acquis attiecas uz to aspektu tiesisko regulējumu, kuri ir saistīti ar telpas bez iekšējām robežām, kas nostiprināta ar ārējām robežām, esamību (9). Savukārt Savienības pilsonības ieviešana 1992. gadā, kas tagad ir dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss (10), ir ļāvusi stāties spēkā plašākām materiālajām tiesībām dalībvalstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem. Tādējādi noteikumi par Savienības pilsonību ir saistoši visām dalībvalstīm neatkarīgi no to dalības Šengenas zonā. Pie šī aspekta es atgriezīšos vēlāk (11).
29. No tā izriet, ka to personu pārbaudes, kuras izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, ir jāveic atbilstoši Direktīvai 2004/38. Tādējādi saskaņā ar šo direktīvu daži Šengenas acquis īstenošanas pasākumi, kā tas ir prasības par vīzas nepieciešamību gadījumā, neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi.
30. Šādos apstākļos, lai šie secinājumi būtu vispusīgi un lai kliedētu iesniedzējtiesas paustās šaubas, es tomēr detalizēti izvērtēšu saistību starp Savienības pilsonību un Šengenas acquis.
31. Šajā kontekstā ir jāsāk, īsi atgādinot, ka ir svarīgi ir nošķirt tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams saistībā ar kopējo politiku imigrācijas jomā, un tiesisko regulējumu, kas attiecas uz Savienības pilsonību un personu brīvu pārvietošanos.
1. Savienības pilsonība pret kopējo politiku imigrācijas tiesību jomā: dažādi juridiskie statusi, kuri ir balstīti uz atšķirīgām juridiskajām loģikām
32. Uzreiz jānorāda, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā Savienība dala kompetenci ar dalībvalstīm, kā ir paredzēts LESD 4. panta 2. punkta j) apakšpunktā. Šīs kompetences mērķi un īstenošanas kārtība ir precizēti LESD trešās daļas V sadaļā. LESD 67. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Savienība nodrošina to, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām, un it īpaši izstrādā uz dalībvalstu solidaritāti balstītu kopēju imigrācijas un ārējo robežu kontroles politiku, kas ir taisnīga attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem.
33. Tādējādi, lai paredzētu jebkuru pasākumu, kas minēts LESD 79. panta 2. punktā, kurš vienlaikus attiecas gan uz likumīgu imigrāciju, gan nelikumīgu imigrāciju, tiek piemērota parastā likumdošanas procedūra. Pēc subsidiaritātes pārbaudes veikšanas Savienības kompetences īstenošana ir preemptīva vai tā ir prioritāra attiecībā pret dalībvalstu kompetenci. Tādējādi tās zaudē savu kompetenci Savienības likumdevēja iesaistīšanās dēļ. Tā kā Savienības kompetence migrācijas jomā ir saskaņošanas kompetence, izslēdzošās sekas atšķiras atkarībā no konkrēta Savienības iesaistīšanās apjoma un pakāpes (12). Tādēļ tiek pieņemti kopīgi noteikumi, izmantojot direktīvas, kuras dalībvalstīm ir pienākums pārņemt (13), tomēr tās var pieņemt tiesību aktus par jautājumiem, kas nav ietverti Savienības tiesībās, un tām ir arī iespēja atkāpties no kopīgiem noteikumiem, ciktāl šīs tiesības to atļauj (14). Šādos apstākļos dalībvalstis principā saglabā savu kompetenci imigrācijas tiesību jomā.
34. Savukārt, ja runa ir par situāciju, kā tas ir šajā lietā, kurā tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties tiek aplūkotas saskaņā ar Savienības tiesībām, dalībvalstīm esošā rīcības brīvība imigrācijas jautājumā nedrīkst apdraudēt tiesību normu par Savienības pilsonību vai pārvietošanās brīvību piemērošanu (15), pat ja šīs tiesību normas attiecas ne tikai uz Savienības pilsoņu situāciju, bet arī uz trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir viņu ģimenes locekļi, situāciju. Šajā ziņā, manuprāt, ir svarīgi atgādināt, ka juridiskais statuss, kas ir atzīts trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar direktīvām, kuras izriet no kopējās politikas imigrācijas tiesību jomā, un Savienības pilsoņu un trešās valsts valstspiederīgo, kuri ir viņu ģimenes locekļi, statuss ir divi dažādi statusi, kas ir balstīti uz atšķirīgām juridiskajām loģikām.
2. Noteikumi attiecībā uz personu pārvietošanos pār robežām un vīzu izsniegšanu tiek piemēroti, neskarot tiesības brīvi pārvietoties, kuras izmanto Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi
35. Attiecībā it īpaši uz robežkontroli, kopējo vīzu politiku un citām īstermiņa uzturēšanās atļaujām, kā arī trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas brīvību, lai paredzētu jebkuru pasākumu, kas minēts LESD 77. panta 2. punktā (16), tiek piemērota parastā likumdošanas procedūra.
36. Tomēr LESD 77. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tad, ja Savienības pasākumi izrādās nepieciešami, “lai veicinātu 20. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto [Savienības pilsoņu] tiesību [brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā] īstenošanu”, tiek piemērota īpaša likumdošanas procedūra, lai pieņemtu noteikumus par “pasēm, personu apliecībām, uzturēšanās atļaujām vai līdzīgiem dokumentiem”. Tādējādi LESD 77. panta 3. punkts un pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar šo tiesību normu, lai atvieglotu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu, ir jāinterpretē nevis atbilstoši Savienības mērķiem imigrācijas jomā, bet atbilstoši Savienības pilsonībai, kā it īpaši izriet no minētajā tiesību normā ietvertās atsauces uz LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu (17).
37. Līdz ar to ne tikai no Šengenas acquis apsvērumiem, bet arī no tā atbilstošajām tiesību normām izriet, ka pasākumi, kuri attiecas uz dalībvalstu ārējo un iekšējo robežu šķērsošanu, tiek piemēroti, neskarot tādu personu tiesības, kuras izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām.
38. Vispirms saistībā ar tiesisko režīmu, kas ir piemērojams Savienības iekšējo un ārējo robežu šķērsošanai, Šengenas Robežu kodeksa 5. apsvērumā ir noteikts, ka “kopējie noteikumi attiecībā uz personu pārvietošanos pār robežām nedz apšauba, nedz ietekmē brīvas pārvietošanās tiesības, kas dotas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem” (18). Tādējādi, pirmkārt, šī kodeksa 3. pantā “Darbības joma” ir noteikts, ka šo kodeksu piemēro “personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot [it īpaši] tādu personu tiesības, kuras izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām” (19), un, otrkārt, šī paša kodeksa 8. panta “Personu robežpārbaudes” 6. punktā ir paredzēts, ka “personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, veic pārbaudes saskaņā ar Direktīvu [2004/38]” (20).
39. Tālāk ir jānorāda, ka attiecībā uz noteikumiem, kuri ir saistīti ar procedūrām un nosacījumiem, lai izsniegtu vīzas plānotām uzturēšanās reizēm uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem sešu mēnešu laikposmā, Regulas (EK) Nr. 810/2009 (21) 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka šo regulu piemēro “visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, vajadzīga vīza saskaņā ar Regulu [Nr. 539/2001], neskarot [it īpaši] tiesības brīvi pārvietoties, kas piešķirtas trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Eiropas Savienības pilsoņu ģimenes locekļi” (22).
40. Visbeidzot attiecībā uz Regulu Nr. 539/2001 (23) – tās 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka šīs regulas I pielikuma (24) sarakstā minēto trešo valstu valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzai. Tomēr, pat ja saskaņā ar Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punktu ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, “ir vajadzīga tikai ieceļošanas vīza” atbilstoši šai regulai vai attiecīgā gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem (25), šajā pašā tiesību normā ir paredzēts, ka “minētajiem ģimenes locekļiem, ja tiem ir derīga uzturēšanās atļauja, kas minēta [šīs direktīvas] 10. pantā, nav vajadzīga vīza”.
41. Ungārijas valdība uzskata, ka ir jāsāk ar ceturtā un piektā jautājuma izvērtēšanu. Tomēr, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, man šķiet atbilstoši analizēt prejudiciālos jautājumus tādā secībā, kādā tos ir uzdevusi iesniedzējtiesa.
B. Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punkta interpretācija (pirmais un otrais jautājums)
42. Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvojums no ieceļošanas vīzas prasības, kas šajā tiesību normā ir paredzēts tādu trešo valstu valstspiederīgo labā, kuriem ir uzturēšanās atļauja atbilstoši šīs direktīvas 10. pantam (26), attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja atbilstoši minētās direktīvas 20. pantam, kuru izsniegusi dalībvalsts, kas neietilpst Šengenas zonā.
43. Uzreiz jānorāda, ka Čehijas un Grieķijas valdības, kā arī Komisija, tāpat kā Ryanair, apgalvo, ka Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē atbilstoši kontekstam, kādā iekļaujas šī tiesību norma, un šajā direktīvā izvirzītajiem mērķiem. Ungārijas valdība nepiekrīt šai nostājai. Saskaņā ar tās sniegto interpretāciju no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka vienīgi uzturēšanās atļaujas uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, esamība, nevis pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esamība atbilstoši minētās direktīvas 20. pantam, atbrīvo trešās valsts valstspiederīgos no prasības par vīzas nepieciešamību, lai īstenotu tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā, kas nav uzņēmēja dalībvalsts, kura ir izsniegusi šādu atļauju.
44. Vispirms ir jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (27) un, it īpaši, šī tiesiskā regulējuma izstrādāšanas vēsture (28). Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīvas rezolutīvā daļa ir nedalāmi saistīta ar tās pamatojumu, lai tās interpretācijas gadījumā tiktu ņemti vērā iemesli, kuru dēļ tā ir tikusi pieņemta (29). Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 kontekstu un mērķus, šīs direktīvas tiesību normas nevar tikt interpretētas šauri un tām katrā ziņā nedrīkst liegt to lietderīgo iedarbību (30).
45. Tomēr man šķiet, ka interpretācija, kuru ir izvirzījusi Ungārijas valdība, būtu pretrunā Direktīvas 2004/38 lietderīgajai iedarbībai un mērķim, kā arī tās 5. panta 2. punkta vispārīgajai sistēmai un jēgai. Tādēļ šī tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši kontekstam, kādā tā iekļaujas, tās izstrādāšanas vēsturei, kā arī Direktīvas 2004/38 mērķim.
1. Sistēmiskā interpretācija
46. Jānorāda, ka Direktīvas 2004/38 mērķis, kā tas izriet no tās 1. panta a) punkta, attiecas uz Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanas nosacījumiem (31). Šajā nolūkā izceļošanas un ieceļošanas tiesības, kuras paredzētas minētās direktīvas 4. un 5. pantā (32), veido nosacījumus vai formalitātes, kas ir nepieciešami, lai īstenotu citas tiesības, it īpaši uzturēšanās tiesības, kuras ir minētas šajā pašā direktīvā (33). Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punktā ir precizēts, ka “dalībvalstis atļauj ieceļot savā teritorijā Savienības pilsoņiem [..], un viņu ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, atļauj ieceļot savā teritorijā, ja tiem ir derīga pase”. Turklāt šīs direktīvas 5. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “šīs direktīvas nozīmē minētajiem ģimenes locekļiem, ja tiem ir derīga uzturēšanās atļauja, kas minēta 10. pantā, nav vajadzīga vīza” (34).
47. Direktīvas 2004/38 5. panta interpretācija, aplūkojot to šīs direktīvas vispārējā kontekstā, liecina, ka pakāpeniskas sistēmas mehānisms, kurš reglamentē uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī un kura rezultāts ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības, tiek iedarbināts tad, ja ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie ieceļošanas nosacījumi uzņēmējā dalībvalstī (35). Šī sistēma ietver vairāku veidu uzturēšanās tiesības, paredzot dažādas Savienības pilsoņa un viņa ģimenes locekļu integrācijas pakāpes. Runa ir, pirmkārt, par Direktīvas 2004/38 6. pantā paredzētajām tiesībām uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem, attiecībā uz kurām nav izvirzīts neviens nosacījums, nedz arī noteikta kādas formalitātes ievērošana, izņemot prasību, ka jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei (36); otrkārt, par tiesībām uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus, kuras ir pakļautas šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem (37), un, treškārt, par pastāvīgas uzturēšanās tiesībām, kas minētas šīs direktīvas 16. pantā, Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus.
48. Attiecībā uz administratīvajām formalitātēm trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, tiek izsniegts dokuments, lai apliecinātu uzturēšanās veidu, kas viņiem ir uzņēmējā dalībvalstī. Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2004/38 10. pantu tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus apstiprina, izsniedzot uzturēšanās atļauju uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem. Šī uzturēšanās atļauja tiek izsniegta pēc tam, kad ir pārbaudīti šīs direktīvas 10. panta 2. punktā uzskaitītie dokumenti, un tā ir derīga piecus gadus no izdošanas datuma (38). Pēc tam, kad šis laikposms ir pagājis, lai apliecinātu pastāvīgu uzturēšanos, minētās direktīvas 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, [..] izsniedz pastāvīgas uzturēšanās atļauju”, ko automātiski atjauno ik pēc desmit gadiem.
49. Rezumējot, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktu trešās valsts valstspiederīgie, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, nevar iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ja viņi nav likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus (39). Līdzīgi no šīs direktīvas 20. panta 1. punkta izriet, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauja var tikt izsniegta tikai tādam trešās valsts valstspiederīgajam – Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, kuram iepriekš ir bijusi uzturēšanās atļauja uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem.
50. No tā izriet, kā tiesas sēdē to ir uzsvērusi Komisija, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, ka uzturēšanās atļauja uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, un pastāvīgās uzturēšanās atļauja nevar tikt izsniegtas paralēli, jo katra no šīm atļaujām apliecina atšķirīgu Savienības pilsoņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību veidu uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, proti, attiecīgi tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus (III nodaļa) un pastāvīgas uzturēšanās tiesības (IV nodaļa). Precīzāk, vienīgā uzturēšanās atļauja, ko uzņēmējas dalībvalsts iestādes var izsniegt trešās valsts valstspiederīgajam – Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, kurš jau atbilst Direktīvas 2004/38 III nodaļas nosacījumiem nepārtraukti piecus gadus, ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. To apstiprina šīs direktīvas 20. panta 2. punkts, kurā ir noteikts, ka pieteikumu par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu iesniedz pirms uzturēšanās atļaujas derīguma termiņa beigām un ka, ja nav izpildīta šī prasība, pret attiecīgo personu var vērst samērīgas un nediskriminējošas sankcijas.
51. Turklāt pastāvīgas uzturēšanās tiesības piešķir vairāk tiesību nekā pirms tām esošās uzturēšanās tiesības. Proti, ne tikai pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, ar ko apliecina šīs tiesības, derīguma termiņš ir desmit gadi (Direktīvas 2004/38 20. panta 1. punkts), bet arī uz trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, netiek attiecināti šīs direktīvas III nodaļā paredzētie nosacījumi. Tādējādi šie valstspiederīgie varētu kļūt par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, bet nevarētu tikt izraidīti no šīs dalībvalsts teritorijas (minētās direktīvas 16. panta 1. punkts). Proti, kā izriet no šīs pašas direktīvas 18. apsvēruma, pēc pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas uz viņiem nedrīkst attiecināt nekādus citus nosacījumus, un tā mērķis ir, lai šīs tiesības kļūtu par patiesu līdzekli integrācijai uzņēmējas valsts sabiedrībā (40). Turklāt pastāvīgas uzturēšanās tiesības, kad tās ir iegūtas, var zaudēt tikai tad, ja prombūtne no uzņēmējas dalībvalsts ir ilgāka par diviem secīgiem gadiem (Direktīvas 2004/38 16. panta 4. punkts). Turklāt pret trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kuri ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ir attieksme, kas “līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai” (šīs direktīvas 24. pants) (41).
52. Līdz ar to būtu paradoksāli, ka pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšana, kas to saņēmējiem piešķir būtiskākas tiesības nekā tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus un tādējādi liecina par viņu dziļāku integrāciju uzņēmējā dalībvalstī, varētu izraisīt stingrāku ieceļošanas nosacījumu citās dalībvalstīs noteikšanu.
53. Līdz ar to Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punkts, kas izvērtēts tā kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums no vīzu prasības attiecas ne tikai uz personu, kurai ir uzturēšanās atļauja uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, kura minēta šīs direktīvas 10. pantā, bet arī uz personu, kurai ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kas norādīta šīs direktīvas 20. pantā.
2. Teleoloģiskā un vēsturiskā interpretācija
54. Iepriekš izklāstīto analīzi apstiprina Direktīvas 2004/38 un it īpaši tās 5. panta mērķis, kā arī šīs tiesību normas sagatavošanas dokumentu pārbaude.
55. No Direktīvas 2004/38 1.–4. apsvēruma izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir atvieglot pamattiesību un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas Savienības pilsoņiem tieši ir piešķirtas LESD 21. panta 1. punktā, īstenošanu un ka šīs direktīvas mērķis ir it īpaši nostiprināt šīs tiesības (42). Šis mērķis iekļaujas šajā direktīvā paredzētajā pakāpeniskajā sistēmā (43), kas reglamentē tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī (44).
56. Runājot par šīs tiesību normas vēsturi, Komisijas sākotnējā priekšlikuma (45) 6. panta 2. punktā nebija nošķirti to dokumentu veidi, kas apliecina tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus vai pastāvīgi, un tajā vispārīgi bija veikta atsauce uz “dalībvalsts izsniegtas derīgas uzturēšanās atļaujas esamību”, nosakot, ka šī uzturēšanās atļauja “ir līdzvērtīga vīzai”. Tiesas sēdē Komisija paskaidroja, ka likumdošanas procedūras laikā tika panākta vienprātība par to, ka uzturēšanās atļaujai nav tāds pats spēks kā vīzai un ka pirmā minētā trešo valstu valstspiederīgos, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, atbrīvo no prasības iegūt vīzu. Parlamenta normatīvās rezolūcijas 8. panta 2. punktā bija atspoguļots šis grozījums un bija noteikts, ka “dalībvalsts izsniegtas derīgas uzturēšanās atļaujas esamība atbrīvo no prasības iegūt vīzu” (46).
57. Vēlāk Komisijas grozītajā priekšlikumā (47) joprojām tika izmantots termins “uzturēšanās atļauja” un netika veikts nošķīrums starp uzturēšanās atļaujām atkarībā no tā, vai ar tām tiek apliecināta uzturēšanās, kas ilgāka par trim mēnešiem, vai pastāvīga uzturēšanās. Tomēr šīs tiesību normas teksts nebija atbilstošs ierosinātajai 10. panta redakcijai, kurā tomēr bija atsauce uz “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka tikai tāpēc, lai nodrošinātu terminoloģijas konsekvenci, vēlāk likumdevējs ir aizstājis terminu “uzturēšanās atļauja” ar terminu “uzturēšanās atļauja, kas minēta 10. pantā” (48). Tādējādi Savienības likumdevējs ir vēlējies precizēt, ka atbrīvojuma no vīzu prasības pamatā ir Savienības tiesības, it īpaši uzturēšanās atļauja, ko izsniegušas dalībvalstis, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38, nevis balstoties uz citiem dokumentiem, kurus dalībvalstis izsniegušas ārvalstniekiem, pamatojoties uz valsts tiesībām (49).
58. Līdz ar to šķiet, ka likumdevēja vēlme nebija izslēgt pastāvīgās uzturēšanās atļauju no dokumentiem, ar kuriem apliecina uzturēšanās tiesības un kuri ļauj atbrīvot no vīzu prasības. Direktīvas 2004/38 8. apsvērums, kurā nav veikts nošķīrums starp uzturēšanās atļauju uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, un pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ļauj apstiprināt šo interpretāciju. Proti, šajā apsvērumā ir noteikts, ka, “lai veicinātu to ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos, kuri nav piederīgi nevienai dalībvalstij, uz personām, kas jau ieguvušas uzturēšanās atļauju, nebūtu jāattiecina prasība iegūt iebraukšanas vīzu, kura definēta [Regulā Nr. 539/2001], vai vajadzības gadījumā piemērojamos valstu tiesību aktos” (50).
59. Turklāt jāatgādina, ka gan trešās valsts valstspiederīgie, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kuriem ir tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus, gan tie, kuriem ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ievērojot konkrētus nosacījumus, var saglabāt savas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ (51), precīzāk, viņi var saglabāt tiesības ieceļot dalībvalstīs bez vīzas, uzrādot savu uzturēšanās atļauju uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
60. Šādos apstākļos, lai saņemtu atbrīvojumu no vīzu prasības, nav nozīmes tam, ka trešās valsts valstspiederīgajiem, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, ir uzturēšanās atļauja uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, vai ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Pretējs apgalvojums būtu pretrunā Direktīvas 2004/38 un tās 5. panta 2. punkta sistēmiskajai, teleoloģiskajai un vēsturiskajai interpretācijai.
3. Dalībvalsts nepiedalīšanās Šengenas zonā
61. Jāatgādina, ka Direktīvu 2004/38 Savienības likumdevējs ir pieņēmis, pamatojoties uz LESD 18., 21., 46., 50. un 59. pantu. Tās tiesību normas ir saistošas visām dalībvalstīm neatkarīgi no to dalības Šengenas zonā. Līdz ar to tajā atzītās tiesības tiek garantētas visiem Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem.
62. Šajā lietā fakts, ka Šengenas acquis neattiecas uz dalībvalsti, kas ir izsniegusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, proti, Apvienoto Karalisti, nekādi neietekmē Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punktā noteiktos ieceļošanas nosacījumus dalībvalstīs. Proti, saskaņā ar šo tiesību normu trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, ir vajadzīga tikai ieceļošanas vīza saskaņā ar Regulu Nr. 539/2001 vai attiecīgā gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Kā uzsvērusi Komisija savos apsvērumos, šī atsauce uz valsts tiesību aktiem ir paredzēta attiecībā uz dalībvalstīm, kuras neietilpst Šengenas zonā. Tomēr Direktīvas 2004/38 nozīmē trešās valsts valstspiederīgajiem, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, ja viņiem ir derīga uzturēšanās atļauja uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauja, nav vajadzīga vīza.
63. Kā esmu norādījis šo secinājumu 38. punktā, kopējie noteikumi attiecībā uz personu pārvietošanos pār robežām nedz liek apšaubīt, nedz ietekmē brīvas pārvietošanās tiesības, kas dotas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, tostarp to dalībvalstu pilsoņiem, kuras neietilpst Šengenas zonā.
C. Par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pierādījuma spēku (trešais jautājums)
64. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/38 20. pantā minētās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esamība pati par sevi ir pierādījums tam, ka šīs atļaujas turētājam ir tiesības ieceļot dalībvalstī kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklim.
65. Šajā lietā dalībvalsts nav atļāvusi ieceļot savā teritorijā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, pamatojoties uz to, ka šim valstspiederīgajam nebija visi vajadzīgie ceļošanas dokumenti, lai varētu ieceļot tās teritorijā bez vīzas atbilstoši Direktīvas 2004/38 5. panta 2. punktam, lai gan šim valstspiederīgajam bija derīga pastāvīgās uzturēšanās atļauja, ko, pamatojoties uz šīs direktīvas 20. pantu, izsniegusi dzīvesvietas dalībvalsts.
66. Man šķiet svarīgi atgādināt, ka dalībvalsts valstspiederīgo tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā Līgumā noteikto mērķu īstenošanai ir tādas tiesības, ko šis Līgums piešķir tieši vai – atkarībā no konkrētā gadījuma – ar noteikumiem, kuri pieņemti minētā Līguma īstenošanai. Tādējādi uzturēšanās atļaujas izsniegšana atbilstoši Direktīvai 2004/38 kādas dalībvalsts valstspiederīgajam vai viņa ģimenes loceklim ir uzskatāma nevis par tiesības nodibinošu aktu, bet gan par aktu, kas ļauj dalībvalstij konstatēt šo personu individuālo situāciju atbilstoši Savienības tiesībām (52).
67. Līdz ar to derīgas uzturēšanās atļaujas uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, vai pastāvīgās uzturēšanās atļaujas uzrādīšana, lai apliecinātu “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa” statusu (53), ir administratīva formalitāte, kuras mērķis ir ļaut valsts iestādēm konstatēt tiesības, kas tieši izriet no attiecīgās personas statusa (54).
68. Tātad var apgalvot, ka tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, atbilst nosacījumiem, kuri ļauj izmantot Direktīvā 2004/38 atzītās pastāvīgas uzturēšanās tiesības, uzturēšanās atļauja, kas izsniegta saskaņā ar šo direktīvu, ļauj konstatēt uzturēšanās likumību šī valstspiederīgā uzņēmējā valstī un tātad ir jāatzīst dalībvalstīm. Tomēr ir jānorāda, ka ne no iesniedzējtiesas nolēmuma, ne no lietas materiāliem nekādi neizriet, ka uzturēšanās atļauja, ko uzrādījis attiecīgais valstspiederīgais, nebija atbilstoša minētās direktīvas 20. pantam. Proti, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas vienīgi uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pierādījuma spēku, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā.
69. Jānorāda, kā pamatoti ir uzsvērusi Komisija, ka šīs abas atļaujas ir autentiski dokumenti, ar kuriem dalībvalsts iestāde apliecina Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības atbilstoši Direktīvai 2004/38. Tādējādi atļaut dalībvalstij to, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauja tiek noraidīta, apšaubot tās pierādījuma spēku, būtu pretrunā atbrīvojuma no vīzu prasības mērķim, kas ir veicināt brīvu pārvietošanos, kā izriet no šīs direktīvas 8. apsvēruma.
70. Turklāt, tā kā Direktīvas 2004/38 5. pantā izsmeļoši ir reglamentēti dokumenti, kurus dalībvalstis var pieprasīt no Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, lai ļautu viņiem ieceļot savā teritorijā bez vīzas (personas apliecība vai pase un uzturēšanās atļauja), dalībvalstis nevar pieprasīt papildu dokumentus. Šajā ziņā pieņemt to, ka Ungārijas iestādes noraida uzturēšanās atļauju, kas izsniegta, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38, nozīmētu atļaut dalībvalstij pārkāpt tiesības brīvi pārvietoties un varētu likt pārējām dalībvalstīm rīkoties tādā pašā veidā un tādējādi faktiski pārkāpt šo direktīvu vienpusēji (55). Tātad dalībvalstīm ir jāatzīst gan uzturēšanās atļauja uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, gan pastāvīgās uzturēšanās atļauja, lai ļautu savā teritorijā ieceļot bez vīzas, ja vien šo atļauju autentiskums un tajās ietverto ziņu pareizums nav apšaubīts, ņemot vērā konkrētas norādes, kas attiecas uz konkrētu atsevišķo gadījumu un ļauj secināt, ka pastāv tiesību ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana (56).
71. Visbeidzot, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pierādījuma spēku nevar apšaubīt ar to, ka trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis un kuram ir uzturēšanās tiesības, civilstāvoklis var mainīties Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā vai arī šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā. Ir jāuzsver, ka tad, ja šīs civilstāvokļa izmaiņas ir notikušas pēc pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas, attiecībā uz šo tiesību saglabāšanu vienīgi personisku iemeslu dēļ vairs nav izvirzīti nosacījumi, kas paredzēti Direktīvas 2004/38 III nodaļā, tostarp nosacījumi, kas paredzēti tās 12. panta 2. punktā un 13. panta 2. punktā (57).
72. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka Direktīvas 2004/38 20. pantā minētās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esamība pati par sevi ir pierādījums tam, ka tās turētājam ir tiesības ieceļot dalībvalstī kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklim.
D. Par gaisa pārvadātāja pienākuma tvērumu Šengenas konvencijas 26. panta izpratnē (ceturtais un piektais jautājums)
73. Ar ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Šengenas konvencijas 26. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gaisa pārvadātāja pienākums nodrošināt, ka tā pasažieriem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie un Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kuri pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu, ir vajadzīgie ceļošanas dokumenti, attiecas uz dokumentiem, kuri apstiprina šo valstspiederīgo ieceļošanas tiesības, proti, derīgu pasi, kā arī derīgu uzturēšanās atļauju, vai arī šis pienākums nozīmē pārliecināties, ka šiem pasažieriem ir vīza vai citi dokumenti, ar kuriem apliecina ģimenes saišu esamību ar kādu Savienības pilsoni.
74. Lai atbildētu uz šiem jautājumu, man šķiet svarīgi precizēt pārvadātāja pienākuma vispārējo tvērumu šīs tiesību normas izpratnē.
75. Šajā ziņā ir būtiski nošķirt, pirmkārt, gaisa pārvadātāju pienākumus atbilstoši Šengenas konvencijas 26. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 2. punktam no “robežpārbaudēm” Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 11) punkta izpratnē (58) un, otrkārt, šo pārvadātāju darbiniekus, pārstāvjus vai pilnvarotās personas no “robežsarga” šī kodeksa 2. panta 14) punkta izpratnē (59).
76. Proti, no Šengenas konvencijas 26. panta 1. punkta b) apakšpunkta (60) izriet, ka gaisa pārvadātājam ir jāpārbauda vajadzīgo ceļošanas dokumentu atbilstība izlidošanas lidostā un ka šādas pārbaudes neveikšanas gadījumā tam tiek piemērotas sankcijas. Tomēr, kā nesen ir norādījis ģenerāladvokāts Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella] savos secinājumos lietā D. Z. (61), “tas, ka Savienības tiesībās un/vai valsts tiesībās ir paredzēti šādi pienākumi un sankcijas, nenozīmē, ka gaisa pārvadātāji, kuri veic pasažieru ceļošanas dokumentu pārbaudi pirms viņu iekāpšanas gaisa kuģī izlidošanas dalībvalsts lidostā, lai nodrošinātu, ka šo personu rīcībā ir ieceļošanai galamērķa dalībvalstī prasītie dokumenti, ir uzskatāmi par šo dalībvalstu emanācijām, nedz ka šīs kontroles ir kvalificējamas kā “robežpārbaudes” Šengenas Robežu kodeksa izpratnē, nedz arī ka šo pārvadātāju darbinieki, pārstāvji vai pilnvarotās personas ir pielīdzināmi “robežsargiem” šī paša kodeksa izpratnē” (62).
77. Tādējādi nedz gaisa pārvadātāji, nedz šo pārvadātāju darbinieki, pārstāvji vai pilnvarotās personas, kas veic vajadzīgo ceļošanas dokumentu atbilstības pārbaudi izlidošanas dalībvalsts lidostā, “nevar tikt uzskatīti par pilnvarotiem veikt robežpārbaudes funkcijas”. No tā izriet, ka “šiem tiesību subjektiem nav nekādu pilnvaru atteikt vai atļaut kādam trešās valsts pilsonim ieceļot galamērķa dalībvalsts teritorijā” (63).
78. Turklāt, manuprāt, ir atbilstoši precizēt, ka gaisa pārvadātāja pienākums Šengenas konvencijas 26. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir formāls pienākums. Tādējādi tam, piemēram, nav jāpārbauda šo dokumentu autentiskums, izņemot gadījumus, kad tiek atklāti nederīgi vai acīmredzami viltoti dokumenti.
79. To ievērojot, no šo secinājumu 27.–41. punkta izriet, ka noteikumi attiecībā uz personu pārvietošanos pār robežām un vīzu izsniegšanu tiek piemēroti, neskarot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Līdz ar to, manuprāt, nav šaubu, ka Šengenas konvencijas 26. pants ir jāinterpretē atbilstoši Direktīvai 2004/38. Tādējādi, kā izriet no manas pirmo trīs prejudiciālo jautājumu analīzes, gaisa pārvadātājam ir pienākums nodrošināt, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis un kura pārvadājumu tas nodrošina, papildus derīgai pasei ir uzturēšanās atļauja uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, kura minēta Direktīvas 2004/38 10. pantā, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kas paredzēta šīs direktīvas 20. pantā, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā.
80. Līdz ar to es uzskatu, ka uz ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Šengenas konvencijas 26. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gaisa pārvadātāja pienākums nodrošināt, ka tā pasažieriem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie un Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kuri pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu, ir vajadzīgie dokumenti, attiecas vienīgi uz dokumentiem, kas apstiprina šo valstspiederīgo ieceļošanas tiesības, proti, pasi, kā arī uzturēšanās atļauju uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, kura minēta Direktīvas 2004/38 10. pantā, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas minēta tās 20. pantā, un šis pienākums nenozīmē pārliecināties, ka šiem pasažieriem ir vīza vai citi dokumenti, ar kuriem apliecina ģimenes saišu esamību ar Savienības pilsoni.
IV. Secinājumi
81. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvojums no ieceļošanas vīzas prasības, kas šajā tiesību normā ir paredzēts to trešo valstu valstspiederīgo labā, kuriem ir uzturēšanās atļauja atbilstoši šīs direktīvas 10. pantam, attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja atbilstoši minētās direktīvas 20. pantam, pat ja pastāvīgās uzturēšanās atļauju ir izsniegusi dalībvalsts, kas neietilpst Šengenas zonā.
2) Direktīvas 2004/38 20. pantā minētās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esamība pati par sevi ir pierādījums tam, ka tās turētājam ir tiesības ieceļot citā dalībvalstī kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklim.
3) Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām un kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā, 26. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gaisa pārvadātāja pienākums nodrošināt, ka tā pasažieriem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie un Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kuri pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu, ir vajadzīgie dokumenti, attiecas vienīgi uz dokumentiem, kas apstiprina šo valstspiederīgo ieceļošanas tiesības, proti, pasi, kā arī uzturēšanās atļauju uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, kura minēta Direktīvas 2004/38 10. pantā, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kas minēta tās 20. pantā, un šis pienākums nenozīmē pārliecināties, ka šiem pasažieriem ir vīza vai citi dokumenti, ar kuriem apliecina ģimenes saišu esamību ar Savienības pilsoni.