ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 15. aprīlī (1)
Lieta C‑487/19
W.Ż.,
piedaloties:
Prokurator Generalny zastępowany przez Prokuraturę Krajową, iepriekš Prokurator Prokuratury Krajowej Bożena Górecka,
Rzecznik Praw Obywatelskich
(Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LES 2. pants, 6. panta 1. un 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa – LESD 267. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Tiesiskums – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Likumā noteikta tiesa – Tiesu varas neatkarības princips – Iecelšana Augstākās tiesas tiesneša amatā, ko īsteno Republikas prezidents pēc Valsts tiesu padomes priekšlikuma – Tiesnesis, kas iecelts, neraugoties uz norisošo tiesvedību, kurā tiek apstrīdēta Valsts tiesu padomes rezolūcija, ar ko ierosina ieinteresētās personas iecelšanu amatā, un tiesas nolēmums, ar kuru uzdots šo rezolūciju apturēt
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija; turpmāk tekstā – “Augstākā tiesa” vai “iesniedzējtiesa”) lūdz interpretēt LES 2. pantu, LES 6. panta 1. un 3. punktu, kā arī LES 19. panta 1. punkta otro daļu, LESD 267. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, ko ierosinājis tiesnesis W.Ż, lūdzot noraidīt Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, Polija; turpmāk tekstā – “CECPA”) tiesnešus, kuriem ir jālemj par prasību, ko W.Ż. cēlis par Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija; turpmāk tekstā – “KRS”) rezolūciju par W.Ż. pārcelšanu no vienas tiesas nodaļas, kurai viņš ir piesaistīts, uz otru nodaļu. Šī pārcelšana faktiski ir pazemināšana amatā, jo viņš tiek pārcelts no tiesas otrās instances nodaļas uz pirmās instances nodaļu. W.Ż. bija agrākās KRS loceklis un runaspersona un ir publiski kritizējis valdošās partijas īstenotās tiesu reformas Polijā.
3. Šajos secinājumos nav jāizklāsta valsts tiesiskais regulējums, jo tas nav obligāti nepieciešams juridiskās analīzes veikšanai (2).
I. Fakti, kas izraisījuši pamatlietā skatīto strīdu, un prejudiciālais jautājums
4. W.Ż. ir Sąd Okręgowy (Apgabaltiesa, Polija) tiesnesis K [apgabalā]. Saskaņā ar 2018. gada 27. augusta lēmumu viņš tika pārcelts no minētās tiesas nodaļas, kurā viņš līdz šim datumam strādājis, uz citu šīs tiesas nodaļu. W.Ż. pārsūdzēja šo lēmumu KRS, kura ar 2018. gada 21. septembra rezolūciju (turpmāk tekstā – “apstrīdētā rezolūcija”) izbeidza ar viņa pārsūdzību saistīto tiesvedību. 2018. gada 14. novembrī W.Ż. pārsūdzēja apstrīdēto rezolūciju Augstākajā tiesā.
5. Pēc šīs pārsūdzības iesniegšanas W.Ż. iesniedza pieteikumu, lūdzot noraidīt visus Augstākās tiesas tiesnešus, kas darbojas šīs tiesas CECPA, no viņa apelācijas sūdzības izskatīšanas. Viņš argumentēja, ka šī palāta, ņemot vērā tās organizatorisko kārtību un veidu, kādā tās locekļus iecēla KRS, kura tika izveidota neatbilstoši Konstitūcijai, nevar objektīvi un neatkarīgi izskatīt pārsūdzību neatkarīgi no tā, kādā sastāvā tiek iekļauti tās locekļi.
6. Priekšlikums iecelt visus tiesnešus, kuri darbojas CECPA un kuri tika norādīti pieteikumā par tiesnešu noraidīšanu, bija ietverts KRS 2018. gada 28. augusta Rezolūcijā Nr. 331/2018 (turpmāk tekstā – “KRS Rezolūcija Nr. 331/2018”). Šo rezolūciju Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa; turpmāk tekstā – “Augstākā administratīvā tiesa”) pilnībā pārsūdzēja citi iecelšanas procedūras dalībnieki, attiecībā uz kuriem KRS nebija iesniegusi Prezydent Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas prezidents; turpmāk tekstā – “Republikas prezidents”) priekšlikumu iecelšanai Augstākās tiesas tiesnešu amatā.
7. Ar 2018. gada 27. septembra lēmumu Augstākā administratīvā tiesa apturēja KRS Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpildi. Lai arī šī rezolūcija tika pārsūdzēta pilnībā un tās izpildi bija apturējusi Augstākā administratīvā tiesa, kā arī tiesvedība Augstākajā administratīvajā tiesā vēl nebija pabeigta, Republikas prezidents 2018. gada 10. oktobrī personām, kuras bija iekļautas W.Ż. pieteikumā par tiesnešu noraidīšanu, nodeva aktus par iecelšanu Augstākās tiesas CECPA tiesnešu amatā.
8. 2018. gada 21. novembrī Augstākā administratīvā tiesa nosūtīja Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar citu KRS rezolūciju (Rezolūcija Nr. 317/2018), kurā tika ierosināts Republikas prezidentam iecelt noteiktas personas Augstākās tiesas tiesnešu amatā. Augstākā administratīvā tiesa 2018. gada 22. novembrī atlika tiesvedību lietās par KRS rezolūcijas Nr. 331/2018 pārsūdzībām līdz brīdim, kad Tiesa būs pieņēmusi nolēmumu par tai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem par to, vai Likuma par KRS 44. panta 1.b punkts un 44. panta 4. punkts atbilst Savienības tiesībām (lieta C‑824/18 (3)).
9. Neraugoties uz norisošo tiesvedību, 2019. gada 20. februārī Republikas prezidents nodeva aktu par A.S. (tiesnesis, kuram uzdots vienpersoniski izskatīt W.Ż. pārsūdzību) iecelšanu CECPA tiesneša amatā.
10. Priekšlikums par A.S. iecelšanu bija iekļauts KRS Rezolūcijā Nr. 331/2018, tādējādi A.S. tika iecelts jau pēc tam, kad KRS Rezolūcija Nr. 331/2018 tika pilnībā pārsūdzēta Augstākajā administratīvajā tiesā un kad minētā tiesa bija apturējusi tās izpildi, kā arī neraugoties uz to, ka tiesvedība minētajā tiesā vēl nebija pabeigta. Tā kā A.S. tika iecelts par Augstākās tiesas tiesnesi 2019. gada 20. februārī, proti, pēc tam, kad W.Ż. 2018. gada 14. novembrī bija iesniedzis pieteikumu par tiesnešu noraidījumu, A.S. nebija iekļauts šajā pieteikumā.
11. 2019. gada 8. martā, īsi pirms Augstākās tiesas Civillietu palātas tiesas sēdes sākšanas, CECPA viena tiesneša sastāvā (A.S.), kuras rīcībā nebija lietas I NO 47/18 materiālu, izdeva šajā lietā rīkojumu, ar ko noraidīja W.Ż. apelācijas sūdzību kā nepieņemamu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”). Minētajā rīkojumā tika pieņemta prokurora nostāja, neļaujot W.Ż. sniegt savus apsvērumus. Turklāt CECPA lēma, ka W.Ż. apelācijas sūdzība ir nepieņemama, lai gan W.Ż jau bija vērsies Augstākās tiesas Civillietu palātā ar pieteikumu noraidīt visus CECPA tiesnešus.
12. Augstākās tiesas tiesnešu sastāvs, kas uzklausīja noraidījuma pieteikumu 2019. gada 20. marta tiesas sēdē, secināja, ka ar 2019. gada 8. marta rīkojuma izdošanu lietā I NO 47/18 (kamēr vēl nebija izskatīts noraidījuma pieteikums) ir pārkāpts Civilprocesa kodeksa 50. panta 3. punkta 2. apakšpunkts, Polijas Republikas Konstitūcijas 45. panta 1. punkts, Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 6. panta 1. punkts un Hartas 47. panta otrā daļa.
13. Augstākā tiesa izskatīja arī jautājumu, vai A.S., ņemot vērā viņa iecelšanas apstākļus, faktiski ir Augstākās tiesas tiesnesis. Tas ir būtiski, izvērtējot jautājumu, vai 2019. gada 8. marta rīkojums, kuru Augstākā tiesa izdeva lietā I NO 47/18 viena tiesneša sastāvā (A.S.), juridiski pastāv kā tiesas nolēmums. No šī jautājuma noskaidrošanas ir atkarīgs pieteikuma par tiesnešu noraidījumu izskatīšanas iznākums. Ja 2019. gada 8. marta rīkojums juridiski pastāv, tad tiesvedība par tiesnešu noraidījumu ir jāpārtrauc (jāizbeidz), jo nav strīda priekšmeta. Savukārt, ja 2019. gada 8. marta rīkojums juridiski nepastāv, tad pieteikums par tiesnešu noraidīšanu ir jāizskata.
14. Izvērtējot šo jautājumu, Augstākajai tiesai radās nopietnas šaubas par to, kā rīkoties, tāpēc tā iesniedza juridisku jautājumu Augstākajai tiesai septiņu tiesnešu sastāvā, proti, vai vienpersoniski pieņemts lēmums juridiski pastāv, ja šī persona ir iecelta Augstākās tiesas tiesneša amatā, neraugoties uz faktu, ka KRS rezolūcija, kurā ir ietverts priekšlikums par šīs personas iecelšanu amatā, tika pārsūdzēta Augstākajā administratīvajā tiesā, ka šīs rezolūcijas izpilde tika apturēta un ka tiesvedība Augstākajā administratīvajā tiesā vēl nebija pabeigta laikā, kad šai personai tika iesniegts akts par iecelšanu amatā.
15. Septiņi Augstākās tiesas tiesneši uzskata, ka viņiem ir nepieciešams Tiesas nolēmums, lai varētu lemt par šo juridisko jautājumu. Saņemot Tiesas atbildi, varētu tikt atzīts, ka nolēmumi, kurus ir izdevusi Augstākā tiesa vienīgi šādos apstākļos ieceltu personu sastāvā, juridiski nepastāv, jo tos ir izdevusi viena vai vairākas personas, kuras nav tiesneši.
16. Iesniedzējtiesa konstatēja, ka iecelšanas procedūrā, kurā Augstākās tiesas tiesneša amatā tika iecelts A.S., tika rupji un apzināti pārkāptas Polijas tiesību normas, kas attiecas uz tiesnešu iecelšanu.
17. Tāpēc Augstākās tiesas Civillietu palāta paplašinātajā septiņu tiesnešu sastāvā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [LES] 2. pants, 6. panta 1. un 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa, tos aplūkojot kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu un [LESD] 267. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka par neatkarīgu, objektīvu un tiesību aktos noteiktu tiesu Eiropas Savienības tiesību nozīmē nav uzskatāma tiesa viena tiesneša sastāvā, ja, tajā esošo personu ieceļot tiesneša amatā, tika rupji pārkāptas dalībvalsts tiesību normas par tiesnešu iecelšanu, it īpaši tādā veidā, ka šī persona tika iecelta tiesneša amatā, neraugoties uz faktu, ka kompetentajā valsts tiesā [Augstākajā administratīvajā tiesā] tika iesniegta pārsūdzība par valsts iestādes [KRS] lēmumu, kurā ietverts priekšlikums par šīs personas iecelšanu tiesneša amatā, ka šī lēmuma izpilde tika apturēta saskaņā ar valsts tiesībām un ka tiesvedība kompetentajā valsts tiesā [Augstākajā administratīvajā tiesā] nav tikusi pabeigta pirms iecelšanas akta izsniegšanas?”
II. Analīze
A. Par Tiesas kompetenci
18. Prokurors būtībā apgalvo, ka Tiesas kompetencē nav lemt par uzdoto jautājumu, jo Eiropas Savienības kompetencē nav jautājumi attiecībā uz tiesnešu iecelšanas procedūru kārtību, šādas iecelšanas amatā spēkā esamību, tiesnešu noraidīšanas procedūrām vai valsts tiesu nolēmumu iespējamas juridiskas neesamības noteikšanu. Turklāt Tiesa nav pilnvarota lemt par to, vai konkrētai personai ir vai nav valsts tiesneša statuss.
19. Tomēr, pirmkārt, ir pietiekami vien norādīt – “lai arī tieslietu organizācija dalībvalstīs ir šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, it īpaši no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas” (4). Tas tā var būt it īpaši attiecībā uz valsts tiesību normām, kas attiecas uz tiesnešu iecelšanas lēmumu pieņemšanas materiāltiesiskajiem nosacījumiem un procesuālo kārtību, un attiecīgā gadījumā – uz normām, kuras attiecas uz pārbaudi tiesā, kas piemērojama saistībā ar šādām iecelšanas procedūrām (5).
20. Otrkārt, prasītājs pamatlietā (W.Ż), kurš, būdams tiesnesis, var lemt par jautājumiem, kas ir saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, vēlas tieši saņemt aizsardzību, kas izriet no Savienības tiesībām, jo administratīvie pasākumi, kas veikti attiecībā uz viņu (kas, šķiet, de facto ir pazemināšana amatā), var negatīvi ietekmēt viņa neatkarību. Apelācijas sūdzībai, ko cēlis W.Ż., kurš lūdz sava profesionālā statusa aizsardzību, arī ir jāatbilst Savienības tiesībām, proti, prasībai, ka par šādu prasību drīkst lemt tikai tiesnesis vai tiesa, kas atbilst LES 19. panta un Hartas 47. panta nosacījumiem.
21. Treškārt, ir jākonstatē, ka šādi ģenerālprokurora izvirzītie argumenti patiesībā attiecas uz šeit apspriesto pašu minēto Savienības tiesību normu tvērumu un tātad arī interpretāciju. Šāda interpretācija gan acīmredzami ietilpst Tiesas kompetencē atbilstoši LESD 267. pantam (6).
B. Par prejudiciālā jautājuma pieņemamību
22. Polijas valdība izvirza vairākus argumentus, kāpēc, tās ieskatā, prejudiciālais jautājums ir nepieņemams. Būtībā tā apgalvo, ka tas tā ir, jo i) jautājums uzdots, nevis lai lūgtu interpretēt Savienības tiesības, bet gan tikai lai vēlreiz apstiprinātu iesniedzējtiesas apgalvojumu, ka attiecīgais tiesnesis nav neatkarīgs, objektīvs vai likumīgi iecelts, – tam visam ir nepieciešama tostarp valsts tiesību interpretācija un faktu kvalifikācija; ii) Tiesa nevar pārformulēt uzdoto jautājumu, jo no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir skaidrs, ka tā lūdz Tiesu pieņemt spriedumu, izvērtējot faktus, un nospriest, ka attiecīgā tiesa nav likumā noteikta tiesa; iii) atbilde uz uzdoto jautājumu nav nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt nolēmumu pamatlietā (it īpaši W.Ż. apelācijas sūdzība jau ir noraidīta kā nepieņemama ar apstrīdēto rīkojumu, un katrā ziņā iesniedzējtiesas kompetencē nav pieņemt nolēmumu, kura rezultātā tiktu zaudēts tiesneša mandāts); un iv) Savienības tiesību normas, kas minētas prejudiciālajā jautājumā, nav piemērojamas pamatlietā.
23. Papildus argumentiem, kuri ir analoģiski iepriekš minētajiem Polijas valdības argumentiem, prokurors apgalvo arī to, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo: i) pieteikums noraidīt attiecīgos CECPA tiesnešus pamatlietā būtu bijis jāatzīst par nepieņemamu saskaņā ar valsts judikatūru; ii) lemjot par tādu prasību kā šajā lietā, kas celta par KRS rezolūciju, Augstākā tiesa rīkojas nevis kā tiesa, kurai jālemj par strīdu, pamatojoties uz tiesību normām, bet gan kā tiesiskās aizsardzības struktūra, kas iejaucas procedūrā, kurā ir jāpieņem “abstrakta” rezolūcija; iii) šeit prasītā interpretācija nav piemērojama pamatlietā, jo attiecībā uz jautājumu par to, vai tiesnesis, kas izdevis apstrīdēto rīkojumu, ir neatkarīgs un objektīvs, un par juridisko pamatu vai iespējamo šī rīkojuma neesamību Tiesa nevar pieņemt spriedumu, kas neatstātu nekādas šaubas par risinājumu pamatlietā, bet tikai varētu sniegt juridiskus norādījumus, uz kuriem pamatojoties iesniedzējtiesai būtu jāpieņem savs nolēmums, tomēr prejudiciālais jautājums ir balstīts tikai uz subjektīviem un nepamatotiem apgalvojumiem, ka ir pārkāpta valsts procedūra par iecelšanu amatā; un iv) lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā nav ievērots Tiesas Reglamenta 94. pants, jo iesniedzējtiesas minētās valsts tiesības ir selektīvas un neobjektīvas un nepamato valsts procedūras par iecelšanu amatā iespējamo pārkāpumu.
24. Vispirms vispārīgi jāatzīmē, ka, manuprāt, ir skaidrs, ka Tiesas kompetencē (un patiesībā tā ir vienīgā tiesa, kurai ir šāda kompetence) ir atbildēt uz jautājumu par to, kādi kritēriji ir jāizpilda neatkarīgai tiesai Savienības tiesību izpratnē (7), un pēc tam noteikt, kādām būtu jābūt sekām tādas personas vai struktūras lēmumiem, kura neatbilst šiem kritērijiem. Šo iemeslu dēļ tādi jautājumi kā uzdotie arī ir jāatzīst par pieņemamiem.
25. Tālāk – pretēji visiem šiem Polijas valdības un prokurora iepriekš minētajiem argumentiem piekrītu iesniedzējtiesas, Komisijas un Rzecznik Praw Obywatelskich (ombuds, Polija) viedoklim, ka uz prejudiciālo jautājumu, proti, vai attiecīgajam tiesnesim tik tiešām bijis tāda tiesneša statuss, kura kompetencē bija izdot apstrīdēto rīkojumu, ir nepieciešama atbilde, lai atrisinātu pamatlietu.
26. Tas tā ir tāpēc, ka pretēji situācijai lietā Miasto Łowicz (8) LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretācija tieši ietekmēs iesniedzējtiesas nolēmumu, jo tā ļauj tai lemt par izskatāmo jautājumu in limine litis, un tieši no šā jautājuma būs atkarīgs, vai ir (vai nav) jāizskata pieteikums par CECPA tiesnešu noraidījumu gadījumā, ja ar apstrīdēto rīkojumu tiktu leģitīmi izbeigta W.Ż. ierosinātā tiesvedība, vai, tieši otrādi, ir jāsecina, ka apstrīdētais rīkojums juridiski nepastāv un ka ir jāizskata prasība un tiesnešu noraidījuma pieteikums.
27. Šāds jautājums in limine litis var attiekties tostarp uz kādu pamatlietas procesuālo aspektu (9) vai iesniedzējtiesas kompetenci lemt par šo prasību (10). Šajā ziņā šī lieta neatšķiras no tās, kurā tika pasludināts spriedums A. K. u.c., kura 99. punktā ir noteikts: “Konkrētajā gadījumā [..] ir jāuzsver, ka ar prejudiciālajiem jautājumiem, ko iesniedzējtiesa uzdevusi Tiesai, un ar Savienības tiesību interpretāciju, ko tā lūdz šajā lietā, tā vēlas paskaidrojumus nevis par lietas būtību tās izskatāmajās lietās, kuras pašas ir saistītas ar citiem jautājumiem, uz kuriem attiecas Savienības tiesības, bet uz procesuāla rakstura problēmu, kas tai ir jārisina in limine litis, jo tā attiecas uz pašu šīs tiesas kompetenci izskatīt minētās lietas.”
28. Proti, Tiesas sniegtā atbilde ļaus iesniedzējtiesai lemt par Augstākās tiesas ieceltās personas statusu un CECPA statusu, kā arī par A.S. 2019. gada 8. marta rīkojuma (par W.Ż. prasības nepieņemamību) spēkā esamību, un turklāt tā ļaus iesniedzējtiesai lemt par visu CECPA tiesnešu noraidīšanas pieteikumu.
29. Turklāt neatkarīgi no pamatlietas rakstura LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir piemērojama šajā lietā, ņemot vērā to, ka CECPA ir tiesa, kurai – papildus tam, ka tā lemj par tādiem būtiskiem tiesiskuma jautājumiem kā Polijas vēlēšanu rezultātu apstiprināšana, – var tikt lūgts lemt par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, it īpaši saistībā ar tās kompetenci konkurences tiesību, enerģētikas regulējuma, telekomunikāciju, dzelzceļa transporta un plašsaziņas līdzekļu kontroles jomā (11).
C. Par lietas būtību
1. Īss lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
30. W.Ż., prokurors, ombuds, Polijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai savus apsvērumus.
31. Polijas valdība būtībā apgalvo, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopā ar LES 2. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka CECPA ir neatkarīga tiesa un ka iesniedzējtiesa nevar apšaubīt tās tiesnešu statusu lietā, kuru tā izskata. Proti, i) apstrīdētā rezolūcija saskaņā ar Likuma par KRS 44. panta 1.d punktu tagad ir kļuvusi galīga attiecībā uz izvirzītajiem procedūras dalībniekiem, un tādēļ nekas neliedz viņus iecelt amatā, un Augstākās administratīvās tiesas kompetencē nav lemt par šo rezolūcijas daļu vai apturēt tās izpildi; ii) tiesību normas, saskaņā ar kurām ir celta prasība Augstākajā administratīvajā tiesā, ar Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa; turpmāk tekstā – “Konstitucionālā tiesa”) 2019. gada 25. marta spriedumu ir atzītas par neatbilstošām Konstitūcijai, un ar šo prasību ierosinātās tiesvedības ipso jure tika izbeigtas, ņemot vērā šo spriedumu un 2019. gada 26. aprīļa likuma 3. pantu; un iii) CECPA tiesnešu iecelšanas procedūra, kas paredzēta Konstitūcijas 179. pantā un Likumā par KRS, neatšķiras no citās dalībvalstīs pastāvošās procedūras, un tajā ir pat vēl stingrākas prasības nekā dažās citās valstu sistēmās, un tā neietekmē iecelto tiesnešu neatkarību, kuru katrā ziņā pilnībā garantē Konstitūcijas 178.–181. pants, kas garantē iecelšanu uz nenoteiktu laiku, neatceļamību, imunitāti krimināltiesībās un atalgojumu, vienlaikus prasot tiesnešiem tostarp saglabāt politisko neitralitāti.
32. Prokurors nav iesniedzis apsvērumus par prejudiciālā jautājuma būtību, un visi viņa apsvērumi attiecas uz Tiesas kompetenci un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Viņš piebilda, ka ar attiecīgā tiesneša iecelšanas procedūru netiek pārkāpta neviena Polijas tiesību norma un ka tiesai, kas izskata W.Ż. lietu, ir visas juridiskās neatkarības, objektivitātes un likumiskās izcelsmes pazīmes.
33. W.Ż. būtībā atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru lietā Ástráðsson un Tiesas judikatūru (spriedumu A. K. u.c.), saskaņā ar kurām neatkarības un objektivitātes garantijas, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta, lasot tos saistībā ar ECPAK 6. pantu, paredz, ka ir jābūt tiesnešu iecelšanu reglamentējošām tiesību normām, kas ļauj novērst jebkādas pamatotas tiesību subjektu šaubas par attiecīgo tiesnešu interešu neietekmējamību, it īpaši no likumdošanas varas un izpildvaras interesēm. W.Ż. apgalvo, ka Tiesa ir nospriedusi, ka šīs prasības nav izpildītas, ja objektīvie apstākļi, kādos šī tiesa ir izveidota, tās raksturlielumi un locekļu iecelšanas līdzekļi var izraisīt situāciju, ka šai tiesai trūkst neatkarības un objektivitātes, kas var apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada indivīdos demokrātiskā sabiedrībā (spriedums A. K. u.c.). Taču W.Ż. uzskata, ka nedz KRS, nedz CECPA locekļi (kurus KRS ierosināja Republikas prezidentam iecelt amatā) neatbilst šīm prasībām.
34. No Tiesas judikatūras (spriedums A. K. u.c.) izriet – “lai gan viens vai cits no [nesen ieviestās tiesu sistēmas izmaiņu] elementiem var nebūt kritizējams pats par sevi – un šādā gadījumā uz to varētu attiekties dalībvalstu kompetence un to veiktās izvēles –, tomēr šo elementu kombinācija, ievērojot arī apstākļus, kādos šīs izvēles tikušas izdarītas, var likt šaubīties par tādas struktūras neatkarību[, kurai ir jāpiedalās tiesnešu iecelšanas amatā procedūrā]”, un CECPA un tās tiesneši ir šāda struktūra. Vairāki kritēriji, kas izriet no šīs judikatūras, parāda, ka jaunā KRS, kas iesaistīta Augstākās tiesas tiesnešu iecelšanas procedūrā, nesniedz neatkarības garantijas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka Augstākās tiesas CECPA, kas izveidota ex nihilo, un tās locekļi varētu tikt uzskatīti par neatkarīgām un objektīvām tiesām un tiesnešiem, kā tas prasīts Savienības tiesībās.
35. Ombuds un W.Ż. būtībā norāda – ņemot vērā faktu, ka attiecīgais tiesnesis tika iecelts, rupji pārkāpjot valsts tiesības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, un to, ka viņš nav ne likumā noteikta tiesa, ne neatkarīga un objektīva tiesa saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, attiecīgais tiesnesis nevarēja lemt par prasību, kas ietilpst Savienības tiesību tvērumā, tādu kā pamatlietā aplūkotā. Turklāt šādā gadījumā jebkura valsts tiesību norma vai prakse (leģislatīva, administratīva vai tiesu prakse) nebūtu saderīga ar Savienības tiesībām raksturīgajām prasībām, ja tās rezultātā tiek mazināta Savienības tiesību efektivitāte tādēļ, ka kompetentajai tiesai, piemērojot Savienības tiesības, nav pilnvaru (šo tiesību piemērošanas brīdī) darīt visu, kas nepieciešams, lai nepiemērotu valsts tiesību normas, kuras neļauj pilnībā nodrošināt tieši piemērojamo Savienības tiesību normu (piemēram, LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta) pilnu efektivitāti, un tai vispirms nav jālūdz vai jāgaida, lai attiecīgais tiesību akts likumdošanas ceļā vai kādā citā konstitucionālas procedūras kārtībā tiktu novērsts (12).
36. Komisija būtībā apgalvo, ka uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu būtu jāatbild noliedzoši. Turpretī uz otro daļu tā aicina atbildēt apstiprinoši.
2. Vērtējums
a) Ievads – iesniedzējtiesa jau ir konstatējusi, ka šajā lietā ir rupji un apzināti pārkāpti Polijas tiesību akti attiecībā uz tiesnešu iecelšanu
37. Ar jautājumu, kas attiecas uz LES 2. pantu un tā 19. panta 1. punkta otro daļu, kā arī Hartas 47. pantu, Augstākās tiesas Civillietu palāta jautā Tiesai, vai šie Savienības tiesību noteikumi nepieļauj situāciju, kurā Republikas prezidents ieceļ personu Augstākās tiesas tiesneša amatā ex novo izveidotajā CECPA un kurā i) KRS rezolūcija, ar kuru tiek ierosināts iecelt attiecīgo tiesnesi šajā amatā, ir prasības priekšmets, kas tiek skatīts Augstākajā administratīvajā tiesā (jautājuma pirmā daļa); un ii) Augstākā administratīvā tiesa, izskatot šo prasību, ir apturējusi minētās rezolūcijas izpildi (otrā daļa).
38. Prejudiciālais jautājums ir jāizskata, tostarp ņemot vērā šādas Tiesā skatītās saistītās lietas: i) lietu C‑824/18 (skat. manus 2020. gada 17. decembra secinājumus un Tiesas 2021. gada 2. marta spriedumu (13)), kurā Augstākā administratīvā tiesa apšaubīja valsts tiesu kā Savienības tiesu neatkarību, pārbaudot tiesā KRS rezolūciju, ar kuru Republikas prezidentam tiek izvirzīti kandidāti iecelšanai Augstākās tiesas tiesnešu amatā; ii) lietu C‑508/19 (vēl tiek skatīta, skat. manus paralēlos atsevišķos secinājumus šajā lietā, kas arī sniegti šodien, 2021. gada 15. aprīlī), ko Tiesai iesniedza Augstākā tiesa, kurā viena no attiecīgajām juridiskajām problēmām ir tā, ka ir acīmredzami prettiesiski iecelts amatā tiesnesis, kurš ir lēmis par Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, kā arī tas, kādas sekas ir radījusi šāda iecelšana attiecībā uz tiesneša pieņemtajiem lēmumiem; un iii) lietu C‑791/19 (vēl tiek skatīta, skat. manus secinājumus šajā lietā, kas tiks sniegti 2021. gada 6. maijā, kuros es skatīšu arī jautājumu par tiesībām uz likumā noteiktu tiesu, kas ir LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteikto garantiju sastāvdaļa).
39. Iesniedzējtiesa jau ir konstatējusi, ka iecelšanas procedūrā, ar kuru Augstākās tiesas tiesneša amatā tika iecelts A.S., tika rupji un apzināti pārkāptas Polijas tiesību normas, kas attiecas uz tiesnešu iecelšanu.
40. Šis pārkāpums vispirms izpaudās tādējādi, ka Republikas prezidents iecēla A.S. Augstākās tiesas tiesneša amatā, lai gan citi iecelšanas procedūras dalībnieki iepriekš bija pārsūdzējuši Augstākajā administratīvajā tiesā KRS Rezolūciju Nr. 331/2018, kurā bija ietverts priekšlikums par viņa iecelšanu, un lai gan laikā, kad tika izdots akts par A.S. iecelšanu amatā, šī tiesvedība Augstākajā administratīvajā tiesā vēl nebija pabeigta.
41. Kā skaidro iesniedzējtiesa, pirmkārt, saskaņā ar Konstitūcijas 179. pantu KRS izvirza Polijas tiesnešus un Republikas prezidents tos ieceļ uz nenoteiktu laiku. Tādējādi abām šīm savstarpēji papildinošajām struktūrām ir jāsadarbojas hronoloģiskā secībā. KRS priekšlikums ir tikai atzinums, bet tam ir zināms spēks, jo tikai tad, kad šis priekšlikums ir iesniegts Republikas prezidentam, prezidenta kompetencē ir iecelt virzīto personu tiesneša amatā.
42. Vispirms notiek iecelšanas procedūra, kuru reglamentē tiesību akti saskaņā ar konstitucionālajām prasībām, pēc kuras KRS iesniedz Republikas prezidentam priekšlikumu iecelt personu tiesneša amatā. Lai nodrošinātu, ka tiek aizsargātas iecelšanas procedūrā iesaistīto kandidātu tiesības, tostarp tiesības vienlīdzīgos apstākļos piekļūt civildienestam (Konstitūcijas 60. pants) un tiesības vērsties tiesā katrā atsevišķā gadījumā (Konstitūcijas 45. panta 1. punkts un 77. panta 2. punkts), ir paredzēta iespēja tiesā pārbaudīt, vai KRS rezolūcijas par tiesneša amata kandidatūru virzīšanu Republikas prezidentam atbilst likumam (Likuma par KRS 44. pants). Attiecībā uz kandidātiem, kuri piesakās Augstākās tiesas tiesneša amatam, šo pārbaudi veic Augstākā administratīvā tiesa, kurai būs jāņem vērā Tiesas atbildes uz tās uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem lietā C‑824/18 (14) un jālemj par šo valsts tiesību normu (Likuma par KRS 44. panta 1.b punkts un 4. punkts) atbilstību Savienības tiesībām, kā arī jānodrošina, ka valsts tiesības tiek interpretētas saskaņā ar Savienības tiesībām.
43. Otrkārt, situācijā, kad vēl nav iesniegts akts par personas iecelšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā, bet rezolūcija, ar kuru tiek virzīta šī persona par tiesnesi, ir pārsūdzēta Augstākajā administratīvajā tiesā, šīs rezolūcijas juridiskais statuss kļūst atkarīgs no minētās tiesas nolēmuma. Pārsūdzības apmierināšanas gadījumā var rasties situācija, kad vairs nepastāv priekšnosacījums iecelšanai tiesneša amatā. Tādējādi, kamēr tiesvedība Augstākajā administratīvajā tiesā nebija pabeigta, Republikas prezidents nebija tiesīgs izmantot savu prerogatīvu iecelt personu tiesneša amatā, jo nebija stabila pamata, uz kuru balstītos šīs prerogatīvas izpilde.
44. Šis Polijas tiesību pārkāpums saistībā ar tiesnešu iecelšanu šajā lietā notika tādā kontekstā, ka tika ieviests vairāk pasākumu nolūkā novērst KRS rezolūciju par kandidātu virzīšanu iecelšanai Augstākās tiesas tiesneša amatā efektīvu pārbaudi tiesā (15).
45. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka papildus šajā lietā izskatītajiem jautājumiem pastāv arī citas neatbilstības saistībā ar pamatlietā aplūkoto iecelšanu amatā, piemēram, fakts, ka KRS locekļus, proti, tiesnešus, iecēla Sejm (Polijas Republikas parlamenta apakšpalāta), nevis, kā tas notika pagātnē, viņu kolēģi. Turklāt viņi tika iecelti, saīsinot iepriekšējās KRS pilnvaru termiņu, lai gan Konstitūcijā ir garantēts tā ilgums. Šie jautājumi tika aplūkoti spriedumā A. K. u.c.
b) Vai A.S., kas izskata lietas vienpersoniski, ir likumā noteikta tiesa?
46. Vispirms, runājot par Hartas 47. pantu kā autonomu tiesību normu lietā, kā tas izriet no šīs tiesību normas pirmās daļas, persona, kas atsaucas uz šīm tiesībām, balstās uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām (16).
47. No lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās informācijas tomēr neizriet, ka pamatlietas priekšmets būtu atzīt tiesības, kas prasītājam pamatlietā ir piešķirtas saskaņā ar kādu Savienības tiesību normu. No tā izriet, ka Hartas 47. pants šajā lietā nav piemērojams.
48. Turklāt, kā norādījis ombuds, valsts tiesvedība, saistībā ar kuru tika iesniegts prejudiciālais jautājums, attiecas uz iejaukšanos tāda valsts tiesneša profesionālajā karjerā, kurš pilda savus pienākumus tiesā, kas ietilpst Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu sistēmā. Tāpēc šis tiesnesis var tikt aicināts lemt par Savienības tiesību piemērošanas vai interpretācijas jautājumiem un ietilpst arī jēdzienā “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, un ir Polijas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas sastāvdaļa “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Tomēr šajā tiesību normā attiecīgajai dalībvalstij ir noteikts pienākums nodrošināt, lai šāds tiesnesis atbilstu prasībām, kas ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, un it īpaši prasībai par neatkarību un objektivitāti. Tas nozīmē, ka W.Ż. būtu jābūt aizsargātam pret pārcelšanu citā amatā, nodrošinot garantijas līdzīgi tām, kādas ir attiecībā uz atlaišanu, kas ir pietiekamas, lai kliedētu jebkādas leģitīmas šaubas tiesību subjektu apziņā par attiecīgo tiesnešu ārēju ietekmējamību.
49. Ņemot vērā, ka uz W.Ż. attiecas aizsardzība, kas noteikta LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, lasot to kopā ar Hartas 47. pantu, viņam ir tiesības saskaņā ar šīm tiesību normām – kas izriet tieši no Savienības tiesībām (17) – uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un tas nozīmē, ka viņa prasība ir jāizskata iestādei, kurai ir “tiesas” statuss Savienības tiesību izpratnē, proti, tā ir neatkarīga, objektīva un likumā noteikta iestāde (18). Šajā gadījumā, tā kā KRS nav tiesa, vienīgā tiesu instance, kas varētu izpildīt iepriekš minētās prasības, ir Augstākā tiesa – kā vienīgā un galīgā tiesu instance, kurai ir jāpārliecinās, vai iejaukšanās W.Ż profesionālajā statusā nav apdraudējusi garantijas, kas viņam ir piešķirtas saskaņā ar šīm pašām tiesību normām, skatītām kopā ar ECPAK 6. pantu, un kurai ir jāatrisina jautājums, vai attiecīgais tiesnesis (A.S.) atbilst šīm prasībām.
1) Par prejudiciālā jautājuma pirmo daļu – tiesnešu iecelšana, pirms Augstākā administratīvā tiesa ir pieņēmusi nolēmumu lietā, kas tiek skatīta saistībā ar KRS Rezolūcijas Nr. 331/2018 apstrīdēšanu
50. Šajā konkrētajā jautājumā svarīgi ir noskaidrot, vai tam, ka tiesā notiek KRS rezolūciju (kas pieņemtas Augstākās tiesas iecelšanas procedūrā) izskatīšana, ir apturoša iedarbība (vai būtu jābūt apturošai iedarbībai).
51. Komisija norāda, ka šķiet – Konstitūcijas 184. pantā ir paredzēts, ka Augstākā administratīvā tiesa veic pārbaudi tiesā likumā noteiktajās robežās, un ka šķiet – no Likuma par KRS 44. panta 1.b punkta un 4. punkta izriet, ka prasībai pret KRS rezolūciju nav apturošas iedarbības attiecībā uz to šīs rezolūcijas daļu, kurā tiek virzīts kandidāts iecelšanai Augstākās tiesas tiesneša amatā.
52. Tomēr es uzskatu, ka Komisijas vērtējums par prejudiciālā jautājuma pirmo daļu ir mānīgs – it īpaši Polijā esošā vispārējā konteksta dēļ. Kā to esmu norādījis secinājumos lietā A.B. u.c. un kā pa šo laiku Tiesa to jau ir apstiprinājusi spriedumā tajā pašā lietā (19), tādai apelācijas sūdzībai kā tai, kas iesniegta Augstākajā administratīvajā tiesā, pamatojoties uz Likuma par KRS 44. panta 1.a–4. punktu, faktiski nav nekādas efektivitātes un tā piedāvā tikai šķietamu tiesību aizsardzību tiesā.
53. Tas it īpaši tā ir, ņemot vērā Likuma par KRS 44. panta 1.b un 4. punkta noteikumus, no kuriem būtībā izriet, ka, lai arī kandidāts, kuru KRS nav virzījusi iecelšanai amatā, šādu apelāciju ir cēlis, KRS rezolūcijas joprojām būs galīgas attiecībā uz tajās ietverto lēmumu virzīt kandidātus iecelšanai amatā, jo Republikas prezidents tātad šos kandidātus var iecelt attiecīgajos amatos, nesagaidot pārsūdzības iznākumu, kā tas ir bijis šajā gadījumā. Šādos apstākļos ir acīmredzams, ka šādā rezolūcijā ietverta lēmuma nevirzīt prasītāja kandidatūru iecelšanai amatā iespējama atcelšana, kas notiktu prasītāja uzsāktās tiesvedības rezultātā, faktiski neietekmēs viņa situāciju attiecībā uz viņa vēlamo amatu, kurš tādējādi jau būs piešķirts, pamatojoties uz šo rezolūciju.
54. Kā Tiesa paskaidro sprieduma A.B. u.c. 159.–164. punktā, ir jāņem vērā šādi faktori: i) attiecīgās valsts tiesību normas ir ievērojami mainījušas iepriekš spēkā esošo valsts tiesību stāvokli; ii) to sekas ir tādas, ka ir stipri samazinājusies līdz šim no valsts tiesību aktiem izrietošās pārbaudes tiesā efektivitāte; iii) šīs tiesību normas ir samazinājušas līdz šim pastāvošo KRS rezolūciju pārbaudes tiesā intensitāti; iv) ierobežojumi, kas ieviesti ar Likuma par KRS 44. panta 1.a–4. punktu, attiecas tikai uz pārsūdzībām, kuras iesniegtas par KRS rezolūcijām, kas attiecas uz pieteikumiem Augstākās tiesas tiesnešu amatiem; v) ir jāņem vērā arī konteksta elementi, kas saistīti ar visām citām reformām, kuras nesen ir skārušas Augstāko tiesu un KRS (skat. sprieduma A.B. u.c. 130.–135. punktu); un vi) Likuma par KRS 44. panta 1.b un 4. punkta normas tika ieviestas ar 2018. gada 20. jūlija Likumu par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažos citos likumos un stājās spēkā 2018. gada 27. jūlijā, proti, ļoti neilgi pirms tam, kad KRS jaunajā sastāvā tika aicināta lemt par iesniegtajām kandidatūrām, lai aizpildītu daudzās Augstākās tiesas tiesnešu amata vietas, kas izsludinātas par vakantām vai radītas no jauna, stājoties spēkā jaunajam Likumam par Augstāko tiesu, un it īpaši par kandidatūrām, kas ir prasītāji pamatlietā A.B. u.c.
55. Turklāt turpmāko tiesību normu grozījumu rezultātā no 2019. gada 23. maija tika pilnībā izslēgta iespēja pārsūdzēt KRS rezolūcijas atsevišķās lietās, kas attiecas uz iecelšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka no maniem secinājumiem, kā arī no sprieduma A.B. u.c. izriet, ka Likuma par KRS turpmākie grozījumi, kuru rezultātā šīs padomes lēmumi, ar kuriem Republikas prezidentam tiek virzīti kandidāti Augstākās tiesas tiesnešu amatam, vairs netiek efektīvi pārbaudīti tiesā, var būt Savienības tiesību pārkāpums (skat. analīzi, uz kuru pamatojoties tika sniegta atbilde uz trešo minētajā lietā uzdoto jautājumu, it īpaši minētā sprieduma 108. un nākamos punktus).
56. No minētā izriet – lai arī tieši iesniedzējtiesai pašai tas būs jāizvērtē –, ka, manuprāt, attiecīgo valsts tiesību normu kaitējošā ietekme uz pieejamās KRS rezolūciju, ar kurām kandidāti tiek virzīti iecelšanai Augstākās tiesas tiesnešu amatā, pārbaudes tiesā efektivitāti ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai.
57. To vērtējot, valsts tiesai būs jāņem vērā šeit un spriedumā A.B. u.c. sniegtās norādes un visi pārējie atbilstošie apstākļi, par kuriem tai būtu kļuvis zināms, attiecīgā gadījumā ņemot vērā iemeslus un tajā attiecīgo pasākumu pamatojumam apgalvotos konkrētos mērķus. Turklāt iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai tādas valsts tiesību normas kā tās, kas ir ietvertas Likuma par KRS 44. panta 1.a–4. punktā, var attiecīgajām personām radīt pamatotas šaubas par saskaņā ar minētajām KRS rezolūcijām iecelto tiesnešu ārēju neietekmējamību, un it īpaši to, vai tos nevar tieši vai netieši ietekmēt Polijas likumdevējs un izpildvara, un par viņu neitralitāti attiecībā pret izvērtējamām interesēm, un tādējādi var izraisīt to, ka šie tiesneši nešķiet neatkarīgi vai objektīvi, un tas var apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada indivīdos demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā.
58. Ņemot vērā vispārējo kontekstu Polijā, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir prasīts, lai lēmumi, kas pieņemti saistībā ar tiesnešu iecelšanas Augstākajā tiesā procedūru, tiktu pakļauti pārbaudei tiesā ar apturošu iedarbību.
59. Proti, Konstitucionālā tiesa 2008. gada 27. maija spriedumā (lieta SK 57/06) ir nospriedusi, ka ierobežojums vērsties tiesā attiecībā uz to KRS rezolūciju pārskatīšanu, saskaņā ar kurām kandidāts netiek virzīts Republikas prezidentam iecelšanai tiesneša amatā, ir pretrunā Konstitūcijai.
60. Kā pamatoti ir norādījis ombuds, saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu iecelšanas procedūrai ir jābūt tādai, lai tiesību subjektiem nerastos pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu ārēju ietekmējamību, tiklīdz ieinteresētās personas ir ieceltas tiesneša amatā. Tāpēc, ņemot vērā, ka KRS tiesnešu iecelšanas procedūrā ir galvenā loma un ka Republikas prezidenta lēmumi par tiesnešu iecelšanu amatā netiek pārbaudīti tiesā, ir nepieciešams, lai tiesnešu kandidātiem būtu pieejama efektīva pārbaude tiesā. Tā tas vēl jo vairāk ir tad, ja, kā tas ir šajā lietā, valsts ar savām mahinācijām iejaucas tiesnešu iecelšanas procesā tādā veidā, kas varētu apdraudēt šo tiesnešu neatkarību nākotnē. Pārbaudei tiesā būtu a) jānotiek pirms iecelšanas amatā, jo tādējādi tiesnesis a posteriori tiek aizsargāts ar neatceļamības principu; b) jāattiecas vismaz uz to, vai nav pārsniegtas pilnvaras, nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana un nav pieļauta tiesību kļūda vai acīmredzama kļūda vērtējumā; un c) jāļauj izskaidrot visus amatā iecelšanas procedūras aspektus, tostarp prasības, kas izriet no Savienības tiesībām, vajadzības gadījumā iesniedzot Tiesai jautājumus tostarp par prasībām, kas izriet no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa (20).
61. Kā iesniedzējtiesa ir konstatējusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir noticis divkāršs Konstitūcijas 179. panta pārkāpums. Vispirms jau Republikas prezidents iecēla A.S. situācijā, kurā KRS Rezolūcijai Nr. 331/2018, kas ietvēra priekšlikumu par viņa iecelšanu amatā, nebija stabila juridiskā statusa (lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 24. un nākamie punkti). Turklāt, iesniedzējtiesas ieskatā, tika pārkāpts valsts varas dalīšanas un līdzsvara princips un likumības princips. Ņemot vērā Augstākās administratīvās tiesas kā tiesu iestādes konstitucionālo statusu, to, ka tai ar likumu ir noteikta kompetence pārbaudīt – šajā gadījumā – KRS rezolūciju likumību, un nepieciešamību respektēt šīs tiesas tiesvedības turpmāko rezultātu, Republikas prezidents nebija tiesīgs izmantot savu prerogatīvu iecelt personu Augstākās tiesas tiesneša amatā, kamēr nav pabeigta tiesvedība šajā tiesā.
62. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko arī apstiprina Augstākās tiesas triju apvienoto palātu 2020. gada 23. janvāra rezolūcija (21) (35. punkts, 45. lpp.), KRS rezolūcijas nebija galīgas, jo izskatīšanā bija apelācijas tiesvedība, kuras rezultātā tās varēja tikt atceltas. Šādas rezolūcijas nedeva pamatu tam, lai Republikas prezidents ieceltu attiecīgās personas vakantajos tiesnešu amatos. Tā kā rezolūcijas tika pārsūdzētas apelācijas kārtībā, brīvās tiesnešu amata vietas netika aizpildītas likumīgi.
63. Līdz ar to akts par iecelšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā, ko pieņēmis Republikas prezidents, kamēr Augstākā administratīvā tiesa vēl nebija pieņēmusi galīgo nolēmumu par prasību, kas celta par KRS Rezolūciju Nr. 331/2018, ir rupjš Augstākās tiesas tiesnešu iecelšanas procedūru reglamentējošo valsts noteikumu pārkāpums, interpretējot šīs tiesību normas saskaņā ar piemērojamajām Savienības tiesībām (it īpaši LES 19. panta 1. punkta otro daļu).
2) Par prejudiciālā jautājuma otro daļu – iecelšana Augstākās tiesas tiesneša amatā, neraugoties uz Augstākās administratīvās tiesas rīkojumu, ar kuru tiek apturēta KRS rezolūcijas par kandidātu virzīšanu iecelšanai amatā izpilde
64. Galu galā iesniedzējtiesai būs jāizvērtē arī šis jautājums, pamatojoties uz visiem atbilstošajiem elementiem, bet, manuprāt, pārkāpums, kas pieļauts, ieceļot CECPA attiecīgo tiesnesi (22) (tiesnesis A.S.), a fortiori izriet no tā, ka viņš tika iecelts Augstākajā tiesā un šajā palātā, neraugoties uz Augstākās administratīvās tiesas lēmumu, ar kuru tika uzdots apturēt KRS Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpildi.
65. Tāpēc piekrītu iesniedzējtiesai, kā arī W.Ż., ombudam un Komisijai – tas, ka izpildvara patvaļīgi un apzināti pārkāpj tiesas nolēmumu, proti, Augstākās administratīvās tiesas lēmumu, ar kuru tiek uzdots veikt pagaidu pasākumus (t.i., 2018. gada 27. septembra rīkojumu), acīmredzami ar mērķi nodrošināt valdības ietekmi uz tiesnešu iecelšanu amatā, apliecina, ka netiek ievērots tiesiskuma princips, un pats par sevi ir “tiesu sistēmas izveides un funkcionēšanas pamatā esošu pamatnoteikumu” pārkāpums, ko īsteno izpildvara, 2020. gada 26. marta sprieduma Simpson un HG/Padome un Komisija, pārskatīšana (C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232; turpmāk tekstā “spriedums Simpson un HG”) 75. punkta izpratnē.
66. Attiecīgo pagaidu pasākumu mērķis ir saglabāt Augstākās administratīvās tiesas lēmuma pilnīgu iedarbību gadījumā, ja šī tiesa apmierinātu prasību, ar kuru tiek apstrīdēta KRS Rezolūcija Nr. 331/2018, un to atceltu, kā to pieprasa prasītāji.
67. Ir skaidrs, ka rīkojums veikt pagaidu pasākumus bija galīgs juridiski saistošs lēmums.
68. No tā izriet, ka iesniedzējtiesai, atsaucoties uz sprieduma Simpson un HG 75. punktu, būs jāizvērtē, vai tas, ka tika iecelts attiecīgais CECPA tiesnesis (tiesnesis A.S.), ir pārkāpums, kas rada reālu risku, ka citi valsts varas atzari, it īpaši izpildvara, varētu īstenot nepamatotu rīcības brīvību, kas apdraud iecelšanas procedūras rezultātu integritāti, un tādējādi indivīdiem radīt pamatotas šaubas par attiecīgā tiesneša neatkarību un objektivitāti.
69. Prasība par likumā noteiktu tiesu ir izvirzīta ar mērķi nodrošināt, ka tieslietas tiek organizētas, pamatojoties uz tiesību normām, kas izriet no likumdošanas atzara, un tāpēc nav atkarīgas ne no izpildvaras, ne no pašu tiesu iestāžu rīcības brīvības.
70. Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu ietver tiesības uz likumā noteiktu tiesu, un šo tiesību normu un šī jēdziena piemērošanas joma ir jānosaka, ņemot vērā ECT judikatūru attiecībā uz ECPAK 6. panta 1. punktu un 13. pantu.
71. No Tiesas judikatūras izriet, ka “neatkarības un objektivitātes garantijām ir nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, tās locekļu iecelšanu amatā un pilnvaru ilgumu, kā arī viņu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, lai kliedētu attiecīgajās personās jebkādas pamatotas šaubas par minētās struktūras ārēju neietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz tajā izvērtējamajām interesēm” (23).
72. Tiesa ir arī precizējusi, ka “no Hartas 47. panta skaidrojumiem, kas atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam ir jāņem vērā tās interpretācijā, izriet, ka šā 47. panta pirmā un otrā daļa atbilst [ECPAK] 6. panta 1. punktam un 13. pantam” (24).
73. Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā šajā konvencijā noteiktajām tiesībām.
74. ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē “tiesai vienmēr ir jābūt “likumā noteiktai tiesai”” (25).
75. Kā norādījusi ECT, ““likums” Konvencijas 6. panta 1. punkta nozīmē ir ne tikai tiesību akti, ar kuriem nosaka tiesu iestāžu izveidi un kompetenci, bet arī citas valstu tiesību normas, kuras pārkāpjot viena vai vairāku tiesnešu dalība atsevišķas lietas izskatīšanā būtu nelikumīga [..]. Tās pirmām kārtām ir tiesību normas, kas attiecas uz tiesas locekļu neatkarību, viņu pilnvaru termiņu un objektivitāti [..]. Citiem vārdiem, frāze “likumā noteikta” ietver ne tikai “tiesas” pastāvēšanas tiesisko pamatu, bet arī to, ka šī tiesa atbilst konkrētām to reglamentējošām normām” (26).
76. Līdz ar to jēdziens “noteikšana” savā būtībā ir tiesnešu iecelšanas procedūra attiecīgajā tiesu sistēmā, kura saskaņā ar likuma pārākuma principu ir jāīsteno tā, lai tā pilnīgi atbilstu piemērojamām valsts tiesību normām.
77. Lietā Ástráðsson pret Islandi ECT virspalāta, kopumā apstiprinot palātas 2019. gada 12. marta spriedumu, nosprieda, ka, ņemot vērā pārkāpuma konstatēšanas iespējamās sekas un iesaistītās svarīgās intereses, tiesības uz “likumā noteiktu tiesu” nevajadzētu interpretēt pārāk plaši, proti, ka jebkura neatbilstība tiesas iecelšanas procedūrā varētu apdraudēt šīs tiesības. Tādējādi ECT ir formulējusi trijos posmos veicamu pārbaudi, lai noteiktu, vai tiesnešu iecelšanas procedūrā pieļautās nepilnības ir bijušas tik smagas, ka to rezultātā ir pārkāptas tiesības uz likumā noteiktu tiesu: 1. posms – vai ir bijis klajš valsts tiesību pārkāpums (minētā sprieduma 244. un 245. punkts); 2. posms – vai valsts tiesību pārkāpumi attiecas uz tiesnešu iecelšanas procedūras pamatnoteikumiem (246. un 247. punkts); un 3. posms – vai tiesību uz “likumā noteiktu tiesu” iespējamos pārkāpumus valsts tiesas ir efektīvi pārbaudījušas un novērsušas (248.–252. punkts).
78. Minētie principi ir piemērojami ne tikai tādu tiesību normu pārkāpuma gadījumā, kas konkrēti reglamentē iecelšanas procedūru stricto sensu, bet, kā rāda šī lieta, tie ir jāpiemēro arī gadījumā, kad netiek ievērota pārbaude tiesā, kas ierosināta attiecībā uz agrākiem aktiem par iecelšanu amatā, kuriem ir konstitutīvs raksturs attiecībā uz šo iecelšanu amatā (piemēram, attiecībā uz KRS Rezolūciju Nr. 331/2018, par kuru ir runa šajā lietā).
79. Kā Komisija ir norādījusi attiecībā uz noteikumiem par tiesnešu iecelšanu, nepārsteidz, ka gan ECT (2020. gada 1. decembra spriedumā Ástráðsson pret Islandi, 247. punkts (27)), gan Tiesa (spriedumā Simpson un HG, 75. punkts (28)) ir tieši sasaistījušas prasību par likumā noteiktu tiesu ar tiesu neatkarības principu tādā ziņā, ka ir jāizvērtē, vai tiesnešu iecelšanas procedūrā pieļautās nepilnības dēļ “rodas risks, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, var īstenot nepamatotu rīcības brīvību, apdraudot iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti un tādējādi indivīdiem radot pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neatkarību un objektivitāti” (spriedums Simpson un HG, 75. punkts).
80. No minētās judikatūras izriet, ka prasība par likumā noteiktu tiesu un prasība par tiesas un tiesnešu neatkarību un objektivitāti ir cieši saistītas.
81. Lai arī slieksnis, ko noteikusi Tiesa spriedumā Simpson un HG (75. un 79. punkts), līdzinās tam, kas noteikts spriedumā A. K. u.c. (29), minētā judikatūra atšķiras ar to, ka spriedumā Simpson un HG ir sniegti kritēriji, kas izmantoti, lai novērtētu tieslietu organizācijas un it īpaši tiesnešu iecelšanas amatā noteikumu pārkāpumu, tādējādi šis spriedums attiecas uz noteikumu pārkāpumu, savukārt spriedumā A. K. u.c. ir sniegti kritēriji, lai novērtētu, vai pats tiesiskais regulējums saistībā ar tieslietu organizāciju sniedz nepieciešamās garantijas, lai nodrošinātu tiesnešu neatkarību un objektivitāti.
82. Ņemot vērā, ka šajā lietā ir jāizvērtē tiesneša (CECPA tiesneša A.S.) iecelšanas procedūras iespējamā neatbilstība, uz to tieši attiecas judikatūra Simpson un HG.
83. Lai noteiktu, vai ar šādu neatbilstību tiek pārkāpta prasība par likumā noteiktu tiesu LES 19. panta nozīmē, saskaņā ar sprieduma Simpson un HG 75. punktu ir jānovērtē, vai “šī pārkāpuma dabas un nopietnības dēļ rodas risks, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, var īstenot nepamatotu rīcības brīvību, apdraudot iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti un tādējādi indivīdiem radot pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neatkarību un objektivitāti, kā tas ir gadījumā, kad tiek skarti tiesu sistēmas izveides un funkcionēšanas pamatā esošie pamatnoteikumi” (mans izcēlums).
84. Ciktāl runa ir par prasību par “likumā noteiktu [tiesu]”, kā norādījis ombuds, ir stingri jāievēro amatā iecelšanas noteikumi, jo tas sniedz ieceltajam tiesnesim sajūtu, ka viņš ir ieguvis amatu, pamatojoties vienīgi uz savu kvalifikāciju un objektīviem kritērijiem, uzticamas procedūras rezultātā, neradot nekādu atkarības saikni starp tiesnesi un šajā iecelšanā iesaistītajām iestādēm. Šajā lietā iesniedzējtiesa ir pārliecinoši konstatējusi, no vienas puses, ka iecelšanas procedūras efektīva pārbaude tiesā ir prasība, kas izriet no konstitucionālajiem principiem par tiesu varas neatkarību un subjektīvajām tiesībām uz piekļuvi civildienestam un tiesai, un, no otras puses, ka attiecīgā tiesneša iecelšana ir notikusi, neievērojot efektīvu pārbaudi tiesā un tiesas nolēmumu, ar kuru ir apturēta KRS Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpildāmība.
85. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Augstākās tiesas CECPA locekļi, kuri bija atbildīgi par lietu I NO 47/18, tika iecelti šajā amatā, lai gan Republikas prezidents zināja par Augstākās administratīvās tiesas 2018. gada 27. septembra rīkojumu. Līdz ar to, manuprāt, iesniedzējtiesa varēs secināt, ka akts par iecelšanu amatā tika pieņemts, apzināti neievērojot šo rīkojumu.
86. Turklāt es uzskatu, ka akts, ar kuru Republikas prezidents KRS Rezolūcijā Nr. 331/2018 norādītos kandidātus iecēla Augstākās tiesas tiesneša amatā, neapšaubāmi ir šīs KRS rezolūcijas izpilde, lai gan tā vēl nebija izpildāma, tādējādi tika klaji pārkāpts Augstākās administratīvās tiesas rīkojums, ar kuru tika apturēta rezolūcijas izpilde līdz brīdim, kad tiks atrisināta minētajā tiesā skatītā prasība.
87. Tas, ka tika klaji un apzināti pārkāpts Augstākās administratīvās tiesas rīkojums, ar kuru tika apturēta KRS Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpilde, un to ir izdarījusi tāda nozīmīga valsts institūcija kā Republikas prezidents, kurš ir pilnvarots pieņemt aktu par iecelšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā, liecina par tiesnešu iecelšanas procedūru reglamentējošo valsts tiesību normu rupju pārkāpumu.
88. Attiecībā uz smaguma kritēriju, manuprāt, ņemot vērā vispārējo kontekstu, kādā norisinās strīdīgās tiesu reformas Polijā, pārkāpumi šajā lietā ir smagāki nekā neatbilstības, par kurām ir runa iepriekš minētajā spriedumā Ástráðsson pret Islandi.
89. Katrā ziņā pats fakts, ka Republikas prezidents nav pievērsis nekādu uzmanību galīgajam nolēmumam, ko pieņēmusi Augstākā administratīvā tiesa, proti, pēdējās instances administratīvā tiesa, ar kuru tika noteikti pagaidu pasākumi un apturēta KRS Rezolūcijas Nr. 331/2018 izpilde līdz brīdim, kad tiesa pamatlietā pieņems nolēmumu par tajā skatīto prasību, liecina par izdarītā pārkāpuma smagumu.
90. Tiesa jau ir precizējusi – tas, ka dalībvalsts kompetentās valsts iestādes ievēro valsts tiesu noteiktos pagaidu pasākumus, ir “tiesiskumu, kas ir LES 2. pantā nostiprināta vērtība, uz ko ir balstīta Eiropas Savienība, raksturojoša pazīme” (30).
c) Ietekme uz aktu par A.S. iecelšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā un/vai uz 2019. gada 8. marta rīkojumu, ņemot vērā tiesiskās drošības un tiesnešu neatceļamības principus
91. Lai sniegtu iesniedzējtiesai tādu Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izvērtējot kādas tiesību normas sekas (31), ir jāizvērtē arī tas, kādu ietekmi radīs konstatējums, ka A.S., kas izskata lietas vienpersoniski, varētu nebūt likumā noteikta tiesa.
92. LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā visām dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir vajadzīgi, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē (spriedums A. K. u.c., 168. punkts un tajā minētā judikatūra), tādējādi šī pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot LES 19. panta 1. punkta otro daļu (32).
93. Kā esmu norādījis secinājumos lietā A.B. u.c. (94. un 95. punkts), Tiesa jau netieši ir atzinusi LES 19. panta 1. punkta otrās daļas tiešo iedarbību. Tagad tas ir skaidri apstiprināts arī minētajā lietā pieņemtajā spriedumā (146. punktā), proti, “LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums sasniegt skaidru un precīzu rezultātu, un tas nav saistīts ne ar kādu nosacījumu par to tiesu neatkarību, kurām ir jāinterpretē un jāpiemēro Savienības tiesības”.
94. Tādējādi uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu var atsaukties privātpersona vai valsts tiesa, lai pārbaudītu, vai nolēmumu ir pieņēmusi tiesa, kas atbilst neatkarīgas un objektīvas likumā iepriekš noteiktas tiesas prasībām.
95. Kā Tiesa ir uzsvērusi sprieduma Simpson un HG 57. punktā, “garantijas lietas izskatīšanai neatkarīgā, objektīvā un tiesību aktos [likumā] noteiktā tiesā, un it īpaši tās, kuras definē gan tiesas, gan tās iztiesāšanas sastāva jēdzienu, ir tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu stūrakmens. Tas nozīmē, ka ikvienai tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai, ņemot vērā lietas iztiesāšanas sastāvu, tā ir uzskatāma par šādu tiesu, ja par šo jautājumu tiek izteiktas būtiskas šaubas. Šādas pārbaudes nepieciešamība ir saistīta ar paļāvības, kāda demokrātiskā sabiedrībā ir jānodrošina tiesām, radīšanu tiesu sistēmai pakļautajām personām. Šajā nozīmē šāda pārbaude ir būtiska procesuāla prasība, kuras ievērošana ir absolūta un kura ir jāpārbauda pēc savas ierosmes”.
96. Ja šīs prasības nav izpildītas, šādu neatbilstību var principā uzskatīt par pamatu, lai atceltu tiesas nolēmumu, pamatojoties uz to, ka attiecīgās tiesas sastāvs ir bijis neatbilstošs.
97. Šāds konstatējums ir jāizdara paredzētajos termiņos, un tajā ir jāņem vērā tiesiskās drošības princips.
98. Kā ir norādījusi Komisija, šīs lietas kontekstā tas nozīmē – ja tiesnesis A.S., kas izskata lietas vienpersoniski, ir izdevis attiecīgo rīkojumu par nepieņemamību, kas nav pārsūdzams, tad, pieņemot, ka šī palāta viena tiesneša sastāvā neatbilst likumā noteiktas tiesas prasībai, šāda rīkojuma tiesiskā efektivitāte ir jāierobežo.
99. Tādējādi iesniedzējtiesa varētu atcelt (vai neņemt vērā) šo rīkojumu un lemt par W.Ż. iesniegto pieteikumu par CECPA tiesnešu noraidīšanu, lai viņa prasību varētu izskatīt tiesa, kas atbilst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas prasībām (t.i., iesniedzējtiesa).
100. Es uzskatu, ka šajā lietā pieļautie pārkāpumi tiesnešu iecelšanas procedūras gaitā, kā arī tas, ka pastāv risks, ka W.Ż. netiks nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, ir apstākļi, kas pamato, ka tiek ierobežots 2019. gada 8. marta rīkojuma saistošais raksturs – pretēji tiesiskās drošības principam.
101. Turpinājumā ir jāpievēršas tiesnešu neatceļamības principam un jautājumam, vai tas, ka ir pārkāpta prasība, ka likumā noteiktai tiesai ir jābūt neatkarīgai un objektīvai saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, šajā gadījumā ietekmētu arī pašu aktu par iecelšanu amatā (A.S. iecelšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā).
102. No šīs tiesību normas, lasot to kopā ar Hartas 47. pantu, izrietošo prasību mērķis ir aizsargāt personas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, piemērojot Savienības tiesības attiecīgās personas lietā.
103. Tātad šādu prasību mērķis ir nodrošināt prasītāja efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tam pildot tiesneša darbu, un vajadzības gadījumā šādu aizsardzību var nodrošināt, atceļot (vai neņemot vērā) nolēmumu, kuru pieņēmis tiesnesis, kurš izskata lietas vienpersoniski, kas neatbilst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas prasībām.
104. Es uzskatu (tāpat kā Komisija un ombuds) – kamēr šī aizsardzība, kas izriet no Savienības tiesību pārākuma, tiek nodrošināta tādā veidā, ka var atcelt (vai neņemt vērā) šādu apstrīdēto rīkojumu, nav nepieciešams ar Savienības tiesībām iejaukties ne jomā, kas attiecas uz tiesneša iecelšanu amatā, ne viņa tiesiskajās attiecībās ar dalībvalsti, kura ir iecēlusi šādu tiesnesi.
105. Citiem vārdiem, šajā gadījumā tas, ka pamatlietā, iespējams, ir pārkāpta prasība par likumā iepriekš noteiktu tiesu, nenozīmē, ka pats tiesneša A.S. (rīkojumu par nepieņemamību izdevušā tiesneša) iecelšanas akts ir spēkā neesošs.
III. Secinājumi
106. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Tiesības uz likumā noteiktu tiesu, kas ir paredzētas LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda tiesa kā tā, kuras sastāvā ir tikai viens Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palātas (Polija) tiesnesis, neatbilst prasībai par likumā noteiktu tiesu situācijā, kad attiecīgais tiesnesis ir iecelts šajā amatā, rupji pārkāpjot dalībvalsts tiesību aktus, kas piemērojami Augstākās tiesas tiesnešu iecelšanai amatā, un tas ir jautājums, kas jānoskaidro iesniedzējtiesai. Iesniedzējtiesai šajā ziņā ir jānovērtē šā pārkāpuma klajais un apzinātais raksturs, kā arī pārkāpuma smagums un jāņem vērā fakts, ka minētā iecelšana ir notikusi, i) lai gan par Valsts tiesu padomes rezolūciju, kurā bija ietverts priekšlikums virzīt šo personu iecelšanai tiesneša amatā, kompetentajā valsts tiesā tika iesniegta apelācijas sūdzība, kura attiecīgajā laikā vēl nebija izskatīta; un/vai ii) lai gan šīs rezolūcijas īstenošana tika apturēta saskaņā ar valsts tiesībām un šī tiesvedība kompetentajā valsts tiesā pirms iecelšanas akta izsniegšanas vēl nebija pabeigta.