CURIA - Documents

Home > Search form > List of results > Documents

Start printing

Language of document : ECLI:EU:T:2004:221

T6700LVARRConversion2-30DEFPAGAIDU TULKOJUMSTexte pour publication0Document13.0.2 21/06/2005 11:20:200-AZV@TRA-DOC-LV-ARRET-T-0067-2000-200400862-06_01“”PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2004. gada 8. jūlijā (NaN)

Aizliegtas vienošanās – Bezšuvju tērauda cauruļu tirgus – EBTA – Komisijas kompetence – Pārkāpums – Naudas sods

Apvienotās lietas T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00

JFE Engineering Corp., bijusī NKK Corp., Tokija (Japāna), ko sākumā pārstāvēja M. Smits [M. Smith] un K. Magvairs [C. Maguire], solicitors, vēlāk A. Vandenkastēle [A. Vandencasteele] un V. Dehins [V. Dehin], advokāti, un A.‑L. Marmadžioli [L. Marmagioli], solicitor, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītājs lietā T‑67/00,

Nippon Steel Corp., Tokija, ko pārstāv Ž. F. Bellī [J.‑F. Bellis] un K. van Hove [K. Van Hove], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītājs lietā T‑68/00,

JFE Steel Corp., bijusī Kawasaki Steel Corp., Tokija, ko pārstāv A. Vandenkastēle [A. Vandencasteele], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītājs lietā T‑71/00,

Sumitomo Metal Industries Ltd, ar sēdekli Tokyo, ko pārstāv K. Vajda [C. Vajda], QC, Dž. Sprouls [G. Sproul] un F. Veicmans [F. Weitzman], solicitors, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītājs lietā T‑78/00,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv M. Ērharts [M. Erhart] un A. Velans [A. Whelan], pārstāvji, kam palīdz N. Kāns [N. Khan], barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

ko atbalsta

EBTA Uzraudzības iestāde, ko pārstāv D. Sif Tainss [D. Sif Tynes] un P. Bjorgans [P. Bjørgan], pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietās T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00,

par Komisijas 1999. gada 8. decembra Lēmuma 2003/382/EK par EKL 81. panta piemērošanu (lieta IV/E‑1/35.860‑B‑bezšuvju tērauda caurules) (OV 2003, L 140, 1. lpp.) atcelšanu vai, pakārtoti, prasītājiem uzlikto naudas sodu samazināšanu.

EIROPAS KOPIENU

PIRMĀS INSTANCES TIESA

(otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši J. Pirungs [J. Pirrung] un A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij],

sekretārs: J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdes 2003. gada 19., 20. un 21. martā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Fakti un process

Lieta attiecas uz Komisijas 1999. gada 8. decembra Lēmumu 2003/382/EK attiecībā uz procedūru, kas ierosināta, pamatojoties uz EK līguma 81. pantu (lieta IV/E‑1/35.860‑B bezšuvju tērauda caurules) (OV 2003, L 140, 1. lpp.; turpmāk tekstā –“Apstrīdētais lēmums”).

Apstrīdēto lēmumu Komisija adresēja astoņiem uzņēmumiem, kas ražoja bezšuvju tērauda caurules (turpmāk tekstā – “Apstrīdētā lēmuma adresāti”). To starpā bija četras sabiedrības Eiropā (turpmāk tekstā – “Eiropas uzņēmumi” vai “Kopienas uzņēmumi”): Mannesmannröhren‑Werke AG (turpmāk tekstā—“Mannesmann”), Vallourec SA, Corus UK Ltd (bijušais British Steel plc, vēlāk British Steel Ltd, turpmāk tekstā – “Corus”) un Dalmine SpA. Pārējie četri Apstrīdētā lēmuma adresāti bija Japānas sabiedrības (turpmāk tekstā – “Japānas uzņēmumi” vai “japāņu prasītāji”): NKK Corp., Nippon Steel Corp. (turpmāk tekstā – “Nippon”), Kawasaki Steel Corp. un Sumitomo Metal Industries Ltd (turpmāk tekstā – “Sumitomo”).

A – A ‑ Administratīvā procedūra

Ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) Uzraudzības iestādes 1994. gada 17. novembra lēmumu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas ekonomikas zonu 23. protokola 8. panta 3. daļu, kas apstiprināta ar Padomes un Komisijas 1993. gada 13. decembra Lēmumu 94/1/EOTK, EK par Eiropas Ekonomikas zonas līguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu, tās dalībvalstīm un Austrijas Republiku, Somijas Republiku, Islandes Republiku, Lihtenšteinas Grāfisti, Norvēģijas Karalisti, Zviedrijas Karalisti un Šveices Konfederāciju (OV 1994, L 1, 1. lpp., turpmāk tekstā – “EEZ līgums”), tās loceklim, kas atbildīgs par konkurences jautājumiem, tika dotas tiesības lūgt Komisiju veikt izmeklēšanu Kopienas ietvaros par iespējamām konkurenci kropļojošām darbībām attiecībā uz neleģēta tērauda caurulēm, kas tiek lietotas Norvēģijas naftas industrijas urbšanas un transporta nozarē.

Ar 1994. gada 25. novembra nepublicētu lēmumu (lieta IV/35.304, turpmāk tekstā – “1994. gada 25. novembra lēmums”), kas atrodas Komisijas administratīvās lietas 3. lpp. un ir pieņemts, pamatojoties uz diviem tiesiskiem pamatiem – Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu, Pirmās regulas par Līguma [81.] un [82.] panta piemērošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), un EBTA Uzraudzības iestādes 1994. gada 17. novembra lēmumu – Komisija nolēma uzsākt izmeklēšanu. Šī izmeklēšana attiecās uz EBTA Uzraudzības iestādes 1994. gada 17. novembra lēmumā minētajām darbībām, ciktāl ar tām, iespējams, tika pārkāpts ne tikai EEZ līguma 53. pants, bet arī EKL 81. pants. Komisija 1994. gada 25. novembra lēmumu nosūtīja astoņām sabiedrībām, ieskaitot Mannesmann, Corus, Vallourec un Sumitomo Deutschland GmbH, sabiedrībai, kas pieder pie Sumitomo grupas. 1994. gada 1. un 2. decembrī Komisijas ierēdņi un attiecīgo dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvji uz šī lēmuma pamata veica izmeklēšanu minēto uzņēmumu telpās.

Ar 1995. gada 6. decembra lēmumu EBTA Uzraudzības iestāde konstatēja, ka tādēļ, ka tās izskatāmā lieta būtiski ietekmēja tirdzniecību starp Kopienas dalībvalstīm, tā saskaņā ar EEZ līguma 56. panta 1. punkta c) apakšpunktu bija piekritīga Komisijai. Tāpēc tā nolēma lietu nodot Komisijai saskaņā ar EEZ līguma 23. protokola 10. panta 3. punktu, uz ko pamatojoties, Komisija lietai piešķīra jaunu lietas numuru (IV/E‑1/35.860).

Laika posmā starp 1996. gada septembri un 1997. gada decembri Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. panta 2. punktu veica papildu izmeklēšanu Vallourec, Dalmine un Mannesmann telpās. Īpaši 1996. gada 17. septembrī tā veica izmeklēšanu Vallourec telpās, kad Vallourec Oil & Gas prezidents Verluka [Verluca] sniedza paskaidrojumu, kas atrodas Komisijas materiālu 6356. lpp. (turpmāk tekstā – “Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums”) un uz kuru Komisija pamatojās Apstrīdētajā lēmumā. Tad Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 11. pantu, visiem uzņēmumiem, kas ir Apstrīdētā lēmuma adresāti, kā arī noteiktiem citiem uzņēmumiem izsūtīja pieprasījumus sniegt informāciju.

Tā kā Dalmine, kā arī Argentīnas sabiedrības Siderca SAIC (turpmāk tekstā – “Siderca”) un Techint Group atteicās sniegt pieprasīto informāciju, tiem tika adresēts Komisijas 1997. gada 6. oktobra Lēmums (C(1997) 3036, IV/35.860 tērauda caurules, nepublicēts), kas tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 11. panta 5. punktu. Siderca un Dalmine iesniedza Pirmās instances tiesā prasības par minētā lēmuma atcelšanu. Dalmine prasība tika noraidīta kā acīmredzami nepieņemama ar Pirmās instances tiesas 1998. gada 24. jūnija lēmumu lietā T‑596/97 Dalmine/Komisija, Recueil, II‑2383. lpp., bet Siderca prasība atcelt lēmumu tika atsaukta un izslēgta no reģistra ar 1998. gada 7. jūnija lēmumu lietā T‑8/98 Siderca/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts.

Arī Mannesmann atteicās sniegt Komisijai daļu tās pieprasītās informācijas. Lai gan Komisijas lēmums, ar kuru tam bija uzlikts sniegt informāciju, bija pieņemts 1998. gada 15. maijā (C(1998) 1204, IV/35.860, tērauda caurules, nepublicēts), pamatojoties uz Regulas Nr. 17 11. panta 5. punktu, Mannesmann turpināja atteikt [informāciju]. Mannesmann arī apstrīdēja šo lēmumu Pirmās instances tiesā. Ar 2001. gada 20. februāra spriedumu lietā T‑112/98 Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, Recueil, II‑729. lpp. Pirmās instances tiesa lēmumu atcēla daļā un noraidīja pārējā daļā.

1999. gada janvārī Komisija pieņēma divus paziņojumus par iebildumiem, no kuriem viens attiecās uz metinātām neleģēta tērauda caurulēm un otrs – uz neleģēta tērauda bezšuvju caurulēm. Tādējādi tā sadalīja lietu divās: lieta IV/E‑1/35.860‑A attiecās uz metinātām neleģēta tērauda caurulēm un lieta IV/E‑1/35.860–B uz neleģēta tērauda bezšuvju caurulēm.

Lietā, kas attiecās uz neleģēta tērauda bezšuvju caurulēm, Komisija astoņiem lēmuma adresātiem, kā arī Siderca un Meksikas sabiedrībai Tubos de Acero de México SA nosūtīja paziņojumus par iebildumiem (turpmāk tekstā –“PI”). Šiem uzņēmumiem no 1999. gada 11. februāra līdz 20. aprīlim tika dota pieeja materiāliem, kurus Komisija bija savākusi lietā. Turklāt ar 1999. gada 11. maija vēstulēm Komisija nosūtīja 1994. gada novembra lēmumu kopijas par izmeklēšanu uzņēmumiem, kas nebija šo lēmumu adresāti un kam līdz ar to par tiem nebija informācija.

Pēc rakstisku apsvērumu iesniegšanas abu paziņojumu par iebildumiem adresāti 1999. gada 9. jūnijā neleģēta tērauda metinātu cauruļu lietā un 1999. gada 10. jūnijā neleģēta tērauda bezšuvju cauruļu lietā sniedza mutiskus paskaidrojumus Komisijā. 1999. gada jūlijā Komisija informēja paziņojumu par iebildumiem adresātus lietā IV/E‑1/35.860‑A, kas attiecās uz metinātām neleģēta tērauda caurulēm, ka tā ir izbeigusi lietu attiecībā uz šīm precēm. Turpretim tā turpināja lietu IV/E‑1/35.860–B.

Šādos apstākļos Komisija 1999. gada 8. decembrī pieņēma Apstrīdēto lēmumu.

B – Attiecīgās preces

Attiecīgās preces lietā IV/E‑1/35.860‑B ir neleģēta tērauda bezšuvju caurules, kas tiek izmantotas naftas un gāzes industrijā un kas iedalāmas divās kategorijās.

Pie pirmās kategorijas pieder urbšanas caurules, parasti sauktas “Oil Country Tubular Goods” vai “OCTG”. Šīs caurules tiek pārdotas bez vītnes (turpmāk tekstā – “caurules bez vītnes”) vai ar vītni. Vītņu iegriešana ir darbība, kas domāta, lai varētu savienot OCTG caurules. To var veikt atbilstoši American Petroleum Institute (API) standartiem (caurules ar šādā veidā iegrieztām vītnēm turpmāk tekstā sauktas – “standarta OCTG caurules”) vai, lietojot speciālu tehniku, kas parasti ir patentēta. Otrajā gadījumā vītnes vai savienojuma vietas tiek apzīmētas kā “augstākās kategorijas” vai “premium” (caurules ar šādā veidā iegrieztām vītnēm turpmāk tekstā sauktas – “premiumOCTG caurules”).

Otrajā kategorijā ietilpst naftas un gāzes vadi (“vadiem”) no neleģēta bežšuvju tērauda, ko iedala, pirmkārt, tādos, kas ražoti saskaņā ar standartizētām normām un, otrkārt, tādos, kas ražoti pēc pasūtījuma konkrētiem projektiem (turpmāk tekstā – “projekta vadi”).

C – Komisijas Apstrīdētajā lēmumā konstatētie pārkāpumi

Apstrīdētajā lēmumā Komisija, pirmkārt, uzskatīja, ka astoņi uzņēmumi, kas bija šī lēmuma adresāti, bija noslēguši vienošanos cita starpā par savstarpēju vietējo tirgu sadali (Apstrīdētā lēmuma 62.–67. apsvērums). Saskaņā ar šīs vienošanās noteikumiem uzņēmumi apņēmās nepārdot standarta OCTG caurules un projekta vadus citas vienošanās puses vietējā tirgū. Vienošanās bija noslēgta Kopienas un Japānas uzņēmumu tikšanās ietvaros, kas zināma ar nosaukumu “Eiropas – Japānas klubs”. Vietējo tirgu sadales princips tika apzīmēts ar jēdzienu “Pamata noteikumi” (“Fundamentals”) (“Noteikumi”). Komisija arī konstatēja, ka kluba dalībnieki faktiski ievēroja Noteikumus un ka līdz ar to vienošanās atstāja konkurenci deformējošu iespaidu uz kopējo tirgu (Apstrīdētā lēmuma 68. apsvērums).

Komisija uzskatīja, ka šī vienošanās bija aizliegta saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu (Apstrīdētā lēmuma 109. apsvērums). Rezultātā Komisija Apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatēja šī noteikuma pārkāpumu un uzlika naudas sodu astoņiem lēmuma adresātiem.

Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija uzskatīja, ka lai gan Eiropas‑Japānas klubs satikās 1977. gadā (Apstrīdētā lēmuma 55. apsvērums), par pārkāpuma sākuma datumu naudas soda noteikšanai ir jāuzskata 1990. gads, jo starp 1977. gadu un 1990. gadu starp Kopienu un Japānu bija noslēgtas vienošanās par labprātīgu eksporta ierobežošanu (turpmāk tekstā – “vienošanās par ierobežošanu”) (Apstrīdētā lēmuma 108. apsvērums). Pēc Komisijas domām, par pārkāpuma beigām ir uzskatāms 1995. gads (Apstrīdētā lēmuma 96. un 97. apsvērums).

Lai noteiktu naudas soda apmēru, ko uzlikt astoņiem uzņēmumiem, kuriem tika adresēts Apstrīdētais lēmums, Komisija kvalificēja pārkāpumu kā sevišķi smagu, pamatojoties uz to, ka vienošanās mērķis bija sadalīt vietējos tirgus un tādējādi tā apdraudēja pienācīgu kopējā tirgus funkcionēšanu (Apstrīdētā lēmuma 161. un 162. apsvērums). Taču tā norādīja, ka neleģēta bežšuvju tērauda cauruļu tirdzniecība četrās iesaistītajās dalībvalstīs nepārsniedza aptuveni 73 miljonus EUR gadā. Rezultātā Komisija atbilstoši pārkāpuma smagumam naudas soda apmēru katram no astoņiem uzņēmumiem noteica 10 miljonu EUR apmērā. Tā kā visi uzņēmumi bija lieli, Komisija uzskatīja, ka nebija nepieciešams tiem piemērot diferencētu naudas soda apmēru (Apstrīdētā lēmuma 162., 163. un 165. apsvērums).

Novērtējusi pārkāpumu kā vidēji ilgu, Komisija atbilstoši pārkāpuma smagumam noteiktā naudas soda apmēru palielināja par 10 % par katru pārkāpuma gadu, tādējādi nosakot katra iesaistītā uzņēmuma soda pamata summu (Apstrīdētā lēmuma 166. apsvērums). Tomēr, ņemot vērā to, ka tērauda cauruļu rūpniecības nozarē ilgstoši valdīja krīze un situācija kopš 1991. gada bija pasliktinājusies, Komisija, pamatojoties uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem, samazināja pamata summas par 10 % (Apstrīdētā lēmuma 168. un 169. apsvērums). Visbeidzot, Komisija par 40 % samazināja Vallourec uzlikto naudas sodu, ka arī par 20 % Dalmine uzlikto sodu saskaņā ar Komisijas Paziņojuma 96/C‑207/04 par soda naudas neuzlikšanu vai tās samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanām (OV 1996, C 207, 4. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”) D 2. punktu, ņemot vērā to, ka abi uzņēmumi bija sadarbojušies ar Komisiju administratīvās procedūras laikā (Apstrīdētā lēmuma 170.–173. apsvērums).

Naudas soda apmērs, kas uzlikts katram uzņēmumam saskaņā ar aprakstīto aprēķinu, ir norādīts Apstrīdētā lēmuma 4. pantā (skatīt šī sprieduma 33. punktu).

Turklāt Apstrīdētā lēmuma 2. pantā Komisija konstatēja, ka līgumi, kas noslēgti starp Kopienas uzņēmumiem par cauruļu bez vītnes tirdzniecību Apvienotās Karalistes tirgū, veidoja pārkāpumu (Apstrīdētā lēmuma 16. apsvērums). Tomēr par šo pārkāpumu tā nepiemēroja papildu naudas sodu, pamatojoties uz to, ka šie līgumi būtībā bija tikai līdzeklis, kā realizēt vietējo tirgu sadali, kas bija izlemta Eiropas‑Japānas kluba ietvaros (Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērums).

D – Būtiski fakti, kurus Komisija konstatēja Apstrīdētajā lēmumā

Eiropas‑Japānas klubs kopš 1977. gada līdz 1994. gadam satikās aptuveni divas reizes gadā (Apstrīdētā lēmuma 60. apsvērums). Komisija īpaši konstatēja, ka saskaņā ar Verlukas paskaidrojumu 1996. gada 17. septembrī, tikšanās notika konkrēti 1992. gada 14. aprīlī Florencē, 1992. gada 23. oktobrī Tokijā, 1993. gada 19. maijā Parīzē, 1993. gada 5. novembrī Tokijā un 1994. gada 16. martā Kannās. Turklāt Komisija uzskatīja, ka Vallourec sagatavotais 1991. gada 4. novembra paskaidrojums ar nosaukumu “Informācija Eiropas‑Japānas klubam”, kas atrodas Komisijas lietas materiālos 4350. lpp. (turpmāk tekstā – “informācija”), un 1990. gada 24. jūlija paskaidrojums, kas atrodas lietas materiālos 15586. lpp., ar nosaukumu “1990. gada 24. jūlija tikšanās ar British Steel” (turpmāk tekstā – “paskaidrojums par 24.07.1990. tikšanos”) liecināja, ka Eiropas‑Japānas kluba tikšanās notika arī 1989. un 1991. gadā.

Eiropas‑Japānas kluba ietvaros noslēgtā vienošanās sastāvēja no trim daļām, no kurām pirmā bija Pamata noteikumi par vietējiem tirgiem (iepriekš minēti 16. punktā), kas bija par pamatu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatētajam pārkāpumam, otrā noteica cenas konkursiem un “speciālo tirgu” (special markets) minimālās cenas, bet trešā ar “sadales atslēgu” (sharing keys) palīdzību sadalīja pasaules tirgus, izņemot Kanādu un Amerikas Savienotās Valstis (Apstrīdētā lēmuma 61. apsvērums). Komisija savu secinājumu par Pamata noteikumu eksistenci pamatoja ar dokumentu kopumu, kas uzskaitīti Apstrīdētā lēmuma 62.–67. apsvērumā, kā arī ar tabulu, kas ievietota lēmuma 68. apsvērumā. No šīs tabulas izriet, ka vietējo uzņēmumu daļa OCTG cauruļu un vadu piegādē, ko veica Apstrīdētā lēmuma adresāti Japānā, ka arī katra no četriem Kopienas uzņēmumiem daļa to vietējos tirgos bija ļoti augsta. Komisija no tā secina, ka vienošanas puses kopumā ievēroja tirgus sadali. Pierādījumus attiecībā uz pārējām divām vienošanās daļām Komisija min Apstrīdētā lēmuma 70.–77. apsvērumā.

Kad 1990. gadā Corus plānoja izbeigt cauruļu bez vītnēm ražošanu, Kopienas uzņēmumi bija nobažījušies par Noteikumu valsts tirgu sadales principa turpmāku ievērošanu Apvienotās Karalistes tirgū. Pie šādiem apstākļiem Vallourec un Corus radās ideja par “uzlabotiem Pamata noteikumiem” (“Uzlabotie Noteikumi”), saskaņā ar kuriem, neņemot vērā Corus iziešanu no tirgus, tika saglabāti Japānas uzņēmumu ierobežojumi pieejai Apvienotās Karalistes tirgum. 1990. gada jūlijā, kad tika pagarināta VAM vītnes iegriešanas licence, Vallourec un Corus vienojās, ka Corus cauruļu bez vītnēm piegāde tiks sadalīta starp Vallourec, Mannesmann un Dalmine (Apstrīdētā lēmuma 78. apsvērums).

1991. gada aprīlī Corus slēdza savu Klidesdeilas [Clydesdale] (Apvienotā Karaliste) rūpnīcu, kas ražoja aptuveni 90 % no tā caurulēm bez vītnēm. Corus tad noslēdza piegādes līgumus par caurulēm bez vītnēm ar Vallourec (1991. gada 24. jūlijā), Dalmine (1991. gada 4. decembrī) un Mannesmann (1993. gada 9. augustā) uz sākotnēju piecu gadu termiņu, kas bija automātiski pagarināms un izbeidzams ar uzteikumu 12 mēnešus iepriekš (turpmāk tekstā – “piegādes līgumi”). Šie trīs līgumi, kas atrodas Komisijas lietas materiālu 12867., 12910. un 12948. lpp., piešķir katram uzņēmumam piegādes kvotu attiecīgi 40 %, 30 % un 30 % apmērā no Corus pieprasījuma (Apstrīdētā lēmuma 79.–82. apsvērums), izņemot maza diametra caurules.

1993. gadā trīs faktori noveda pie Eiropas‑Japānas kluba darbības principu pārskatīšanas. Pirmais attiecās uz Eiropas tērauda rūpniecības restrukturizāciju. Apvienotajā Karalistē Corus plānoja izbeigt bezšuvju cauruļu ar vītnēm ražošanu. Beļģijā 1993. gada 31. decembrī likvidēšanai tika nodota sabiedrība New Tubemeuse (turpmāk tekstā – “NTM”), kas galvenokārt nodarbojās ar eksportu uz Tuvajiem un Tālajiem Austrumiem. Otrkārt, Latīņamerikas uzņēmumi ieguva pieeju Kopienas tirgum, kas draudēja izjaukt tirgus sadali Eiropas‑Japānas kluba ietvaros. Treškārt un visbeidzot, neņemot vērā būtiskas reģionālas atšķirības, pasaules naftas un gāzes urbšanas un transporta cauruļu tirgū bija ievērojami pieaudzis pieprasījums pēc metinātām caurulēm (Apstrīdētā lēmuma 83. un 84. apsvērums).

Šādos apstākļos Eiropas‑Japānas kluba locekļi 1993. gada 5. novembrī satikās Tokijā, lai mēģinātu panākt jaunu tirgus sadales vienošanos ar Latīņamerikas uzņēmumiem. Panāktās vienošanās noteikumi ir minēti dokumentā, ko Komisijai 1997. gada 12. novembrī nodeva ziņotājs, kas nebija iesaistīts procedūrā, un kas atrodas Komisijas lietas materiālu 7320. lpp. un ietver “sadales atslēgu” (“sharing key”) (turpmāk tekstā – “sadales atslēgas dokuments”). Saskaņā ar ziņotāju minētā dokumenta avots bija kāda minētās tikšanās dalībnieka komercaģents. Attiecībā jo īpaši uz Eiropas rūpniecības restrukturizāciju NTM slēgšana ļāva Kopienas uzņēmumiem panākt Japānas un Latīņamerikas uzņēmumu, kas bija lielākie ieguvēji no NTM iziešanas no tirgus, piekāpšanos (Apstrīdētā lēmuma 85.–89. apsvērums).

Corus no savas puses pieņēma galīgu lēmumu pilnībā izbeigt atlikušo bezšuvju tērauda cauruļu ražošanu. 1994. gada 22. februārī Vallourec pārņēma savā kontrolē Corus vītņu iegriešanas iekārtas un ražotnes un šim nolūkam nodibināja sabiedrību Tubular Industries Scotland Ltd (turpmāk tekstā – “TISL”). 1994. gada 31. martā TISL pārņēma piegādes līgumus par caurulēm bez vītnēm, ko Corus bija noslēdzis ar Dalmine un Mannesmann. 1997. gada 24. aprīlī vēl bija spēkā līgums, kas šādi tika noslēgts ar Mannesmann. 1999. gada 30. martā Dalmine izbeidza piegādes līgumu ar TISL (Apstrīdētā lēmuma 90.–92. apsvērums).

Komisija uzskatīja, ka ar šiem līgumiem Kopienas uzņēmumi bija savā starpā sadalījuši cauruļu bez vītnēm piegādi Lielbritānijas tirgū, kas ir vairāk nekā puse no Kopienas OCTG cauruļu patēriņa. Komisija tādējādi secināja, ka tā bija ar EKL 81. panta 1. punktu aizliegta vienošanās (skatīt minēto 22. punktu).

E – Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu astoņi uzņēmumi, kas bija tā adresāti “[..] ir pārkāpuši EK līguma 81. panta 1. punkta nosacījumus, noslēdzot [..] vienošanos, kas cita starpā paredzēja attiecīgo valstu bežšuvju tērauda standarta OCTG cauruļu un projekta vadu tirgu sadali”.

Apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā teikts, ka pārkāpums bija ildzis kopš 1990. gada līdz 1995. gadam Mannesmann, Vallourec, Dalmine, Sumitomo, Nippon, Kawasaki Steel Corp. un NKK Corp. gadījumā. Attiecībā uz Corus norādīts, ka pārkāpums ilga no 1990. gada līdz 1994. gada februārim.

Pārējie nozīmīgie Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas noteikumi ir formulēti šādi:

“2. pants

1.: [Mannesmann], Vallourec [..], [Corus] un Dalmine [..] ir pārkāpuši EK līguma 81. panta 1. punktu, 1. pantā minētā pārkāpuma ietvaros noslēdzot vienošanās, kuru rezultātā tika sadalīta OCTG cauruļu bez vītnēm piegāde [Corus] (Vallourec [..] sākot ar 1994. gadu).

2.: [Corus] pārkāpums ilga no 1991. gada 24. jūlija līdz 1994. gada februārim. [Vallourec] pārkāpums ilga no 1991. gada 24. jūlija līdz 1999. gada 30. martam. [Dalmine] pārkāpums ilga no 1991. gada 4. decembra līdz 1999. gada 30. martam. [Mannesmann] pārkāpums ilga no 1993. gada 9. augusta līdz 1997. gada 24. aprīlim.

[..]

4. pants

Uzņēmumiem, kas nosaukti 1. pantā, pamatojoties uz tajā konstatēto pārkāpumu, tiek uzlikti šādi naudas sodi:

(1) [Mannesmann] EUR 13 500 000

(2) Vallourec [..] EUR 8 100 000

(3) [Corus] EUR 12 600 000

(4) Dalmine [..] EUR 10 800 000

(5) Sumitomo [..] EUR 13 500 000

(6) Nippon [..] EUR 13 500 000

(7) Kawasaki Steel Corp. [..] EUR 13 500 000

(8) NKK Corp. [..] EUR 13 500 000

[..]”

F – Process Pirmās instances tiesā

Ar septiņiem prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti no 2000. gada 28. februāra līdz 3. aprīlim Mannesmann, Corus, Dalmine, NKK Corp., Nippon, Kawasaki un Sumitomo cēla šo prasību atcelt Apstrīdēto lēmumu.

Ar trim 2002. gada 23. aprīļa rīkojumiem EBTA Uzraudzības iestādei saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 6. punktu tika piešķirta atļauja iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam lietās T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00.

Ar 2002. gada 18. jūnija rīkojumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas tika nolemts apvienot šīs septiņas lietas mutvārdu procesa mērķiem, kā arī četras japāņu prasītāju lietas (T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00) sprieduma mērķiem atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 50. pantam. Pēc lietu apvienošanas šiem septiņiem prasītājiem bija iespēja Pirmās instances tiesas kancelejā iepazīties ar lietas materiāliem par šo procesu. Tika veikti procesa organizatoriskie pasākumi.

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku, tai skaitā arī EBTA Uzraudzības iestādes kā personas, kas iestājusies lietās T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva tiesas sēdes laikā 2003. gada 19., 20. un 21. martā.

Lietas dalībnieku prasījumi

Lietā T‑67/00 NKK Corp. prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–: atcelt Apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz NKK Corp.;

–: atcelt uzlikto naudas sodu;

–: pakārtoti, gadījumā, ja Apstrīdētais lēmums paliek spēkā pilnībā vai daļā, samazināt uzlikto naudas sodu;

–: piespriest Komisijai atlīdzināt NKK Corp. tiesāšanās izdevumus;

–: nepieciešamības gadījumā izdot turpmākus rīkojumus Pirmās instances tiesas sprieduma izpildei.

Lietā T‑68/00 Nippon prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–: atcelt Apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Nippon;

–: atcelt uzlikto naudas sodu vai vismaz to samazināt;

–: piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Lietā T‑71/00 Kawasaki Steel Corp. prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–: atcelt Apstrīdēto lēmumu;

–: pakārtoti, samazināt uzlikto naudas sodu;

–: piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās un citus izdevumus.

Lietā‑78/00 Sumitomo prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–: atcelt Apstrīdētā lēmuma 1.–5. pantu, ciktāl tie attiecas uz Sumitomo;

–: pakārtoti, atcelt Apstrīdētā lēmuma 4. pantu, ciktāl ar to Sumitomo tiek uzlikts naudas sods 13,5 miljonu EUR apmērā, un noteikt ievērojami mazāku sodu;

–: piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Komisijas prasījumi attiecībā uz katru no lietām Pirmās instances tiesai ir šādi:

–: prasību noraidīt;

–: piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Kawasaki Steel Corp. un NKK Corp. koncentrācijas iespaids

Ar atsevišķām 2003. gada 9. maija vēstulēm NKK Corp. un Kawasaki Steel Corp. informēja Pirmās instances tiesu par koncentrāciju, kas radusies, apvienojoties abām grupām, kam tās pieder, un ka tās rezultātā tās ir mainījušas nosaukumu, kas tagad ir JFE Steel Corp. Ņemot vērā vēstulēm pievienotos dokumentus nosaukuma maiņas pierādīšanai, Pirmās instances tiesas kanceleja lūdza abiem prasītājiem un Komisijai izskaidrot situāciju, kas radusies līdz ar koncentrāciju. Atbildes no abiem prasītajiem tika saņemtas ar 2003. gada 11. septembra vēstulēm, bet no Komisijas ar 2003. gada 22. septembra vēstuli.

No šiem dokumentiem un atbildēm izriet, ka Kawasaki Steel Corp. ir mainījusi savu nosaukumu un kļuvusi par JFE Steel Corp. No otras puses, ir jāatzīmē, ka NKK Corp. ir mainījusi savu nosaukumu un kļuvusi par JFE Engineering Corp. Tomēr attiecīgajās 2003. gada 11. septembra vēstulēs abi prasītāji apgalvo, ka NKK Corp. tiesības un pienākumi ir tikuši pārnesti uz JFE Steel Corp.

Jākonstatē, ka Kopienu tiesa noteikti var ņemt vērā puses nosaukuma maiņu.

Turklāt tiesu praksē ir atzīts, ka prasību par atzīšanu par spēkā neesošu, ko cēlis akta adresāts, var uzturēt tā tiesību pārņēmējs, jo īpaši fiziskas personas nāves gadījumā, vai, ja juridiska persona beidz pastāvēt un visas tiesības un pienākumi tiek nodoti jaunam īpašniekam (šajā sakarā skat. Tiesas 1983. gada 20. oktobra spriedumu lietā 92/82 Gutmann/Komisija, Recueil, 3127. lpp., 2. punkts, un Tiesas 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments, Recueil, 1339. lpp., 13.–18. punkts). Jākonstatē, ka šādā situācijā visu darījumu pārņēmējs pilnībā nonāk arī sava priekšteča tiesiskajā stāvoklī kā Apstrīdētā akta adresāts.

No otras puses, prasība par atzīšanu par spēkā neesošu EK līguma 230. panta. izpratnē nav Kopienu tiesas jurisdikcijā un arī savu 229. pantā minēto neierobežoto jurisdikciju attiecībā uz sankcijām tā nevar izmantot, lai grozītu Kopienas iestādes lēmumu, nomainot akta adresātu pret citu juridisku vai fizisku personu, kamēr tā vēl eksistē. Šī jurisdikcija a priori ir tikai tai iestādei, kas pieņēmusi attiecīgo aktu. Ja kompetentā iestāde jau ir pieņēmusi attiecīgo aktu un noteikusi personu, kam akts adresēts, Pirmās instances tiesa nevar attiecīgajā aktā minēto personu aizstāt ar citu.

Jāņem vērā, ka prasību, ko cēlusi persona, kas ir tiesību akta adresāts, lai izmantotu savas tiesības ar prasību par pasludināšanu par spēkā neesošu saskaņā ar EK līguma 230. pantu un/vai par grozīšanu 229. pantu, nevar nodot trešai personai, kas nav tiesību akta adresāts. Ja šāda nodošana tiktu pieļauta, tad būtu nesaskaņas starp to, kādēļ šī prasība ir celta un to, kādēļ tā tiek virzīta tālāk. Turklāt šāda nodošana izraisītu nesaskaņas par Eiropas Kopienu adresāta un tās personas, kas procesā uzstājas kā adresāts, identitāti.

Šajā sakarā jākonstatē, ka tāds lēmums, kā Apstrīdētais, kaut arī tas ir sastādīts un publicēts kā viens lēmums, ir uzskatāms par vairāku atsevišķu lēmumu kopumu, ar ko katrs no adresātiem tiek atzīts par vainīgu pārkāpumā vai pārkāpumos, ko tie ir izdarījuši, un ar ko attiecīgi tiek uzlikts sods. Šis noteikums izriet no Pirmās instances tiesas 1997. gada 10. jūlija sprieduma lietā T‑227/95 AssiDomän Kraft Products u.c./Komisija, Recueil, II‑1185. lpp., 56. punkts, un Tiesas 1999. gada 14. septembra sprieduma par apelācijas sūdzību lietā C‑310/97 P Komisija/AssiDomänKraft Products u.c., Recueil, I‑5363. lpp., 49. punkts. Tādēļ izskatāmajā lietā NKK Corp. ir un paliek vienīgā attiecīgā lēmuma adresāte, kamēr Kawasaki Steel Corp. ir tajā pašā lēmumā ietverta juridiski nošķirta lēmuma adresāte.

Visbeidzot, persona, kas ir atbildīga par uzņēmuma darbību, administratīvajā procesā Komisijā ar atbilstošu paziņojumu var pārņemt atbildību par darbībām, kas tiek vērstas pret īsto atbildīgo, kaut arī principā par to būtu jāatbild fiziskajai vai juridiskajai personai, kas uzņēmumu vadīja attiecīgajā laikposmā, kad notika pārkāpums (šajā sakarā skat., kaut arī ir iesniegta apelācija, Pirmās instances tiesas 2001. gada 13. decembra spriedumu lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 57. un 62. punkts). Tomēr no šā sprieduma 46.–49. punkta (turpmāk) ir secināms, ka šāds paziņojums nevar būt par pamatu Komisijas lēmuma adresāta maiņai, ja lēmums jau ir ticis pieņemts, kā arī prasītāja maiņai, ja par lēmumu jau ir celta prasība atzīt to par spēkā neesošu.

Rezultātā Kawasaki Steel Corp. pārsaukšana par JFE Steel Corp. un NKK Corp. pārsaukšana par JFE Engineering Corp. ir jāpieņem zināšanai. Tomēr lietā T‑67/00 JFE Engineering Corp. nav jāaizstāj ar NKK Corp., neņemot vērā šo divu uzņēmumu apvienošanās sekas Japānas tiesībās. Attiecīgi JFE Steel Corp. (turpmāk tekstā – “JFE‑Kawasaki”) paliek prasītājs lietā T‑71/00 un JFE Engineering (turpmāk tekstā – “JFE‑NKK”) paliek prasītājs lietā T‑67/00.

Juridiskais pamatojums

A – Prasības par Apstrīdētā lēmuma, jo īpaši tā 1. panta, atzīšanu par spēkā neesošu

Japāņu prasītāji atzīšanai par spēkā neesošu ir iesnieguši 13 pamatus, no kuriem daži ir kopīgi visiem vai vairākiem prasītājiem.

1. Pirmais pamats: Komisija nav tiesiski pietiekami pierādījusi Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu

Šo pamatu ir izvirzījuši visi japāņu prasītāji.

a) Lietas dalībnieku argumenti

Sākumam japāņu prasītāji izvirza vairākus apsvērumus attiecībā uz EK līguma 81. panta 1. punkta pārkāpuma pierādīšanu. Būtībā šis pamats ir iedalāms trijās daļās.

Pirmkārt, japāņu prasītāji apgalvo, ka tas, ka Japānai nav eksporta Eiropas kontinentālajā tirgū (turpmāk tekstā – “kontinentālais tirgus”), ir izskaidrojams ar objektīviem tirdzniecības apsvērumiem, un, ka piedēvētā aizliegtā vienošanās ir pretrunā ar to būtiskajām attiecīgo preču piegādēm Apvienotās Karalistes Ziemeļjūras kontinentālā šelfa daļā (turpmāk tekstā – “Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus” vai “britu ārzonas tirgus”), tā kā pārkāpumam, kurā tiek vainoti japāņu prasītāji, nekādā gadījumā nevar būt konkurenci deformējošs iespaids. Otrkārt, ņemot vērā Komisijas savāktos pierādījumus, nevar konstatēt apgalvotā karteļa pastāvēšanu, vai, pieņemot, ka šāda vienošanās ir bijusi, katra japāņu prasītāja saistību ar to. Treškārt, Kopienas ražotāju noslēgto līgumu par cauruļu bez vītnes piegādēm analīze, ko veikusi Komisija, kas it kā veido Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu, ir pretrunīga. Šī analīze arī apstiprina, ka Komisijas arguments attiecībā uz japāņu prasītāju dalību Apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatētajā pārkāpumā ir nepamatots.

Ievada apsvērumi

Sumitomo un JFE‑NKK, pirmkārt, apgalvo, ka pienākumu nasta attiecībā uz visiem pārkāpumu veidojošajiem elementiem pienākas Komisijai (Ģenerāladvokāta Sera Gordona Slinna [Sir Gordon Slynn] secinājumi saistībā ar Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās 100/80 – 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 1914. lpp.; Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 86. punkts). Šaubu gadījumā jānosliecas par labu uzņēmumiem, kas tiek vainoti pārkāpumā (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās 40/73 – 48/73, 50/73, 54/73 – 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 203., 304., 359. un 363. punkts, un 1978. gada 14. februāra spriedums lietā 27/76 United Brands/Komisija, Recueil, 207. lpp., 265. punkts, tiesneša Vesterdorfa [Vesterdorf] kā ģenerāladvokāta secinājumi saistībā ar Pirmās instances tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑1/89 Rhône‑Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., II‑869. lpp., II‑954. lpp.). Tādējādi Komisijai ir pienākums pierādīt tās apgalvotos faktus, lai izslēgtu jebkādas šaubas (ģenerāladvokāta Darmona [Darmon] secinājumi saistībā ar Tiesas 1993. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑89/95, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un C‑125/85 – C‑129/85 Ahlström Osakeytiö u.c./Komisija (saukts “Kokšķiedras masa II”), Recueil, I‑1307. lpp., I‑1445. lpp., 195. punkts). Pretēji, ja prasītājs var pierādīt, ka Komisijas lēmumam, kurā konstatēts pārkāpums, nav droša pamatojuma, ar to pietiek, lai šo lēmumu atceltu (ģenerāladvokāta Sera Gordona Slinna secinājumi iepriekš minētajā lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 1931. lpp.).

Otrkārt, pēc japāņu prasītāju domām, lai pierādītu pārkāpumu, Komisijai ir jāsagādā pietiekami un precīzi pierādījumi, ka pārkāpums tiešām ir noticis (Tiesas 1984. gada 28. marta spriedums apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 CRAM un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 20. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums Kokšķiedras masa II, 127. punkts, Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedums apvienotajās lietās T‑68/89, T‑77/89 un 78/89 SIV u.c./Komisija, Recueil, II‑1403. lpp., īpaši 193.–195., 198.–202., 205.–210., 220.–232., 249., 250., un 322.–328. punkts, un 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 43. un 72. punkts). Pierādījumiem cita starpā ir jāparāda, ka apgalvotie pārkāpumi veido ievērojamu konkurences ierobežojumu EK līguma 81. panta 1. punkta izpratnē. Šī prasība nav izpildīta, jo īpaši, ja ir iespējams sniegt citu ticamu izskaidrojumu, kas izslēdz Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums CRAM un Rheinzink/Komisija, 16. un turpmākie punkti, Pirmās instances tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑185/96, T‑189/96 un T‑190/96 Riviera Auto Service u.c./Komisija, Recueil, II‑93. lpp., 47. punkts, un iepriekš minētais spriedums Volkswagen/Komisija).

Vēl – iesniegtajiem pierādījumiem par visiem pārkāpuma elementiem ir jāatbilst iepriekš minētajiem precizitātes un saskaņotības kritērijiem, jo īpaši attiecībā uz pušu identitāti un to iesaistīšanos pārkāpumā (56. punktā minētais spriedums Kokšķiedras masa II, 69. punkts, 56. punktā minētais spriedums Komisija/Anic Partecipazioni, 87. punkts, Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑295/94 Buchmann/Komisija, Recueil, II‑813. lpp., 121. punkts), iesaistītajām precēm vai pakalpojumiem (56. punktā minētais spriedums Suiker Unie u.c./Komisija, 301.–304. punkts, un 57. punktā minētais SIV u.c./Komisija, 175.–194. un 324. punkts), ierobežojumiem, par ko puses vienojušās (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑337/94 Enso‑Gutzeit/Komisija, Recueil, II‑1571. lpp., 102.–150. punkts) un pārkāpuma ilgumu (Pirmās instances 1994. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts, un 57. punktā minētais spriedums Volkswagen/Komisija, 188. punkts). Jo īpaši attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisijai ir jāsniedz vai nu tieši pierādījumi, vai arī pierādījumi, kas ir pietiekami neseni, t.i., šībrīža pierādījumi.

JFE‑NKK apgalvo, ka, saskaņā ar Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑348/94 ENSO Espaňola/Komisija, Recueil, II‑1875.lpp. ,160.–171. punkts, Komisijai ir jāpamatojas uz konkrētiem pierādījumiem, nevis jāaprobežojas ar vienkāršiem apgalvojumiem par pušu sanāksmju, kurās it kā ir noslēgta vienošanās, mērķi un saturu.

Komisija vispirms atsaucas uz to, ka fakts, ka japāņu prasītāji ir izvirzījuši argumentus, kas Komisijas konstatētos faktus parāda no cita aspekta, nav par pamatu, lai atzītu lēmumu par spēkā neesošu. JFE‑NKK argumenti, kas balstīti cita starpā uz 57. punktā minēto spriedumu CRAM un Rheinzink/Komisija un 56. punktā minētā sprieduma Kokšķiedras masa II, 126. un 127. punktu, ir piemērojami tikai tad, ja Komisijas lēmums būtu pamatots tikai un vienīgi ar pieņēmumu, ka konstatētos faktus nevar izskaidrot savādāk, kā tikai ar uzņēmumu koncentrāciju. Šajā gadījumā tas tā nav.

Par argumentu, ka Komisijai ir jāpierāda pārkāpuma pastāvēšana, lai par to nebūtu nekādu šaubu, Komisija atzīmē, ka šādam argumentam nav pamata. Jāņem vērā, ka Tiesa nav pieņēmusi ģenerāladvokāta lietā Kokšķiedras masa II piedāvāto jēdziena interpretāciju attiecībā uz pietiekami precīziem un saskaņotiem pierādījumiem. Līdzīgi Pirmās instances tiesas 1999. gada 20 aprīļa spriedumā apvienotajās lietās T‑305/94 – T‑307/94, T‑313/94 – T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (PVC II), Recueil, II‑931. lpp., Pirmās instances tiesas pieeja ir bijusi izdarīt vispārēju novērtējumu, vai pierādījumi ir bijuši pietiekami, lai konstatētu attiecīgo pārkāpumu. Saistībā ar pārkāpuma ilgumu prasība par precizitāti un saskaņotību nav piemērojama attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu, bet tikai kalpo, lai noteiktu, kā samērojama soda nauda attiecībā pret pārkāpuma ilgumu. Katrā ziņā, precīzs datums, kurā pārkāpums ir sācies, nav būtisks izskatāmajā lietā, pieņemot, ka tas ir noticis kādu laiku pirms 1990. gada, jo, nosakot soda naudas, Komisija ņēma vērā pārkāpumu, sākot no šā datuma.

Pirmā daļa: apgalvotās vienošanās nesavietojamība ar situāciju britu kontinentālajā tirgū un citos Eiropas tirgos

Japāņu prasītāji apgalvo, ka šķēršļi tirdzniecībai ir ticams alternatīvs izskaidrojums tam, ka japāņu prasītāji netirgo Apstrīdētā lēmuma 1. apsvērumā minētos produktus Eiropas tirgos. Tā kā Komisijas argumenti ir pamatoti uz pieņēmumu, ka tirdzniecība nenotiek tikai koncentrācijas starp apgalvotās vienošanās pusēm dēļ, Apstrīdētā lēmuma 1. apsvērums ir jāatzīst par spēkā neesošu saskaņā ar iepriekš 57. punktā minētā spriedumā CRAM un Rheinzink/Komisija, 16. punktā, iepriekš 56. punktā minētā sprieduma Kokšķiedras masa II, 126. un 127. punktā un 61. punktā iepriekš minētā sprieduma PVC II 725. punktā minētajiem kritērijiem.

Prasītāji apgalvo, ka ir būtiskas nesaskaņas starp apgalvojumu, ka japāņu prasītāji ir bijuši tādas vienošanās puses, ar kuru viņi apņēmās nepiegādāt preces Eiropas tirgiem un atturēties no darbībām tirgū. Īstenībā, pretēji Komisijas teiktajam, tirdzniecības plūsmu starp Japānu un Eiropu pārbaude parāda, ka japāņu ražotāji ir spēcīgi konkurenti Eiropas ražotājiem ārzonas, jo īpaši Apvienotās Karalistes un Norvēģijas, tirgos, kas abi kopā objektīvu tirdzniecības iemeslu dēļ ir vienīgie japāņu ražotājiem nozīmīgie tirgi. Turklāt Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū bija pieprasījums pēc premiumOCTG caurulēm, nevis pēc standarta OCTG caurulēm, kā apgalvots Apstrīdētajā lēmumā. Visbeidzot, Komisija ir pieļāvusi vismaz kļūdu, novērtējot un klasificējot faktus, Apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatējot, ka pārkāpums ir noticis kā Eiropas ārzonas, tā arī Eiropas kontinentālajā tirgū.

Šajā sakarā Nippon uzdod jautājumu, vai ir iespējams, ka iepriekšējā punktā aprakstītajos apstākļos japāņu un Eiropas ražotāji ir vienojušies, ka nepārdos savas preces Eiropas tirgos. JFE‑Kawasaki un Sumitomo uzsver, ka saskaņā ar Apstrīdētā lēmuma 68. pantā attēloto tabulu, nevienam iekšzemes ražotājam nepieder 100 % OCTG un transporta cauruļu iekšzemes tirgus. Apvienotās Karalistes tirgū šo produktu imports svārstījās no 16 % līdz 22 %. Atbildot uz Komisijas argumentu, ka tas ir izskaidrojams ar Apvienotās Karalistes tirgus īpašo statusu, jo tas ir uzskatāms par “pusaizsargātu” (bauda daļēju aizsardzību) ar Noteikumiem, JFE‑NKK argumentē, ka Francijas tirgus, kuram šāda statusa nebija, kā to var secināt no tabulas, bija mazāk aizsargāts 1991. gadā, bet līdzvērtīgi aizsargāts 1994. gadā. To, ka japāņu ražotāji Apstrīdētajā lēmumā minētos produktus nav pārdevuši atsevišķos Eiropas tirgos dažus gadus Komisijas konstatētā pārkāpuma laikā, JFE‑NKK izskaidro ar attiecīgo produktu pārdošanas apjomu svārstībām, jo to patēriņš ir ļoti atkarīgs no darbībām naftas un gāzes nozarēs.

Sumitomo tieši atzīst, ka tās argumenti par vienošanās iespaidu ir uz šo pamatu attiecināmi tikai tad, ja Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija ar dokumentiem un paskaidrojumiem, uz ko izdarītas atsauces Apstrīdētajā lēmumā, pārkāpumu nav tiesiski pietiekami pierādījusi. Sumitomo šajā sakarā norāda, ka Komisija lielākoties ir paļāvusies uz vienošanās mērķi, un tikai pakārtoti – uz tās iespaidu.

Par Komisijas argumentu, kas pamatots ar 1088. punktu Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedumā apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, T‑30/95 – T‑32/95, T‑34/95 – T‑39/95, T‑42/95 – T‑46/95, T‑48/95, T‑50/95 – T‑65/95, T‑68/95 – T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/94 Cimenteries CBR u.c./Komisija (saukts “Cements”), Recueil, II‑491. lpp., saskaņā ar kuru pārkāpums ir īpaši nopietns, ja ar vienošanos tiek samazināta konkurence tādā tirgū, kur tā jau ir maza, JFE‑Kawasaki atbild, ka izskatāmās lietas apstākļi ir ļoti atšķirīgi no iepriekš minētajā spriedumā izklāstītajiem. Šajā gadījumā Eiropā četru lielāko Kopienas ražotāju dēļ bija spēcīga konkurence, vismaz strukturālā ziņā, un tādēļ jebkurš potenciālais japāņu konkurents būtu bijis nenozīmīgs. Cementa lietā turpretim bija vairāki noslēgti ģeogrāfiskie monopoli.

JFE‑Kawasaki apgalvo ka, saskaņā ar Apstrīdētā lēmuma 61.–77. apsvērumu, Noteikumi netika attiecināti uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu vai citiem Kopienas ārzonas tirgiem. Jo īpaši no Apstrīdētā lēmuma 62. apsvēruma ir secināms, ka Pamata Noteikumi attiecas uz situāciju iekšzemes tirgū, un Apvienotās Karalistes ārzonas tirgum ir īpašs “pusaizsargāts” jeb “daļēji aizsargāts” statuss. Apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā izklāstītais, ka vienošanās pusēm bija pienākums atturēties piegādāt attiecīgās caurules iekšzemes tirgū, ir pretrunā ar jaukto statusu, kas Apvienotās Karalistes ārzonas tirgum ir piedēvēts 62. apsvērumā.

Bezšuvju neleģētu tērauda cauruļu piegādes no Japānas Apvienotās Karalistes ārzonas tirgum ir raksturojamas ar ilglaicīgumu un lieliem apjomiem. Šajā sakarā Nippon atsaucas uz Apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā attēloto tabulu, kurā parādīts, ka japāņu ražotāji Apvienotās Karalistes tirgum ir piegādājuši būtiskus daudzumus bezšuvju tērauda cauruļu. Tas, ka skaitļi attiecas uz visām tērauda caurulēm, ne tikai uz Apstrīdētajā lēmumā nosauktajām, neietekmē to attiecināmību un vienkārši ir tā fakta rezultāts, ka ražotāji Apvienotās Karalistes kontinentālajā šelfā ir piegādājuši dažāda veida caurules – standarta OCTG caurules, vadus un premiumOCTG caurules. Nippon arī atsaucas uz Japānas muitas iestāžu eksporta datiem par 1988.–1996. gadu un uz japāņu Dzelzs un tērauda eksportētāju apvienības statistiku par 1977.–1987. gadu, kas apstiprina, ka konkurence pastāvēja. Sumitomo arī uzskata, ka tās cauruļu tirdzniecības apjomi Eiropas Kopienas tirgū un jo īpaši Apvienotās Karalistes kontinentālajā šelfā bija ievērojami un iesniedz pierādījumus šim apgalvojumam. Jo īpaši tā apstrīd Komisijas iesniegto skaitli par 230 000 tonnu attiecībā uz Eiropas‑Japānas kluba biedru gada vidējiem vadu pārdošanas apjomiem attiecīgajos Eiropas Kopienas tirgos. Visu kluba biedru kopējais pārdošanas apjoms bija 71 000 tonnas vadu gadā. JFE‑NKK no savas puses atsaucas uz sīki izstrādātiem datiem, ko tā iesniegusi, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, un kas parāda, ka tā nav atturējusies no cauruļu tirdzniecības Eiropas tirgos laikposmā, kas tiek uzskatīts par pārkāpuma izdarīšanas laikposmu. JFE‑Kawasaki apgalvo, ka, kaut arī tās tirdzniecības apjomi Eiropas tirgos ir bijuši nelieli, tā ir pielikusi pūles, lai tos palielinātu, jo īpaši par Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu.

Turklāt japāņu ražotāju lielā konkurence, jo īpaši Apvienotās Karalistes tirgū, ir tieši parādīta ar dokumentāriem pierādījumiem, kas iegūti, Komisijai veicot izmeklēšanu pie Eiropas ražotājiem. Jo īpaši Komisijas lietas materiālu 4902. lappusē atrodamajā “Paziņojumā Prezidentiem” (Paper for Presidents) ir apskatīts pašreizējais [japāņu] iebrukums attiecībā uz OCTG un piecas piezīmes, ko sagatavojis Vallourec – proti, 1990. gada 23. marta piezīme, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 15622. lappusē ar nosaukumu “Renouvellement du contrat VAM”, 1990. gada 2. maija piezīme, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 15610. lappusē ar nosaukumu “Réflexions stratégiques concernant les relations de VLR”, 1990. gada 1. jūnija piezīme, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 15591. lappusē ar nosaukumu “Renouvellement du contrat VAM BSC”, piezīme par 1990. gada 24. jūlija tikšanos un, visbeidzot, piezīme par tikšanos ar Corus, kas bez datuma atrodama Komisijas lietas materiālu 15596. lappusē ar nosaukumu “Entretien BSC” – visas apliecina, ka Vallourec japāņu tirdzniecību Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū uzskatīja par nopietni vērā ņemamu. Līdzīgi, Mannesmann 1993. gada 16. augustā nosūtītais dokuments pa faksu, kas atrodams Komisijas lietas materiālu 2493. lappusē, apliecina, ka japāņu cenu konkurences dēļ dažos gadījumos Mannesmann nebija jēgas iesniegt konkursa pieteikumus.

Turklāt no Eiropas Kopienas Tērauda cauruļu rūpniecības apvienības Sakaru koordinācijas komitejas 1994. gada 6. jūnija vēstules Komisijai, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 5243. lappusē (turpmāk tekstā – “Sakaru koordinācijas komitejas 1994. gada 6. jūnija vēstule”) un Sakaru koordinācijas komitejas 1994. gada 24. augusta tikšanās protokola, kas atrodams Komisijas lietas materiālu 5103. lappusē, izriet, ka Eiropas ražotāji japāņu firmas uzskatīja par agresīviem konkurentiem un ka to būtiskie tirdzniecības apjomi apdraudēja viņu pozīcijas Kopienas dalībvalstu ārzonas tirgos. Sakaru koordinācijas komitejas 1994. gada 24. augusta tikšanās protokolā arī ir minēts, ka japāņu ražotāji ir ieguvuši 25 % no Kopienas un Farēru salu ārzonas OCTG (visu veidu tērauda) tirgus un 34 % no Kopienas un Norvēģijas ārzonas neleģēta tērauda cauruļu tirgus. Sava apgalvojuma par japāņu importa nozīmīgajiem apjomiem atbalstam Sumitomo arī atsaucas uz Eiropas Kopienas Tērauda cauruļu rūpniecības apvienības (iepriekš Eiropas Kopienas Tērauda cauruļu rūpniecības apvienības Sakaru koordinācijas komiteja) 1994. gada 5. oktobrī nosūtīto dokumentu pa faksu (atrodams Komisijas lietas materiālu 4723. lappusē) un uz Komisijas pārstāvim Larža [Large] kungam adresētas vēstules projektu bez datuma (Komisijas dokumentu 4725. lappuse). Līdzīgi arī Eiropas ražotāju paskaidrojumi un jo īpaši Dalmine 1997. gada 29. maija atbildes uz jautājumiem, ko tai uzdevusi Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu (atrodams Komisijas lietas materiālu 15162. lappusē un turpmāk tekstā –“Dalmine 1997. gada 29. maija atbildes”) un Corus 1997. gada 13. augusta atbildes (dokumentu 11916. lappuse, turpmāk tekstā –“Corus atbildes”) apstiprina šo apgalvojumu. Jo īpaši Corus atbildēs teikts, ka japāņu ražotāju mērķis bija Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus. Nippon norāda uz to, ka saskaņā ar g) Japāņu dokumentu [“g) Japanese document”], kas atrodams Komisijas lietas materiālu 4909. lappusē un ko sagatavojis viens no Eiropas uzņēmumiem, “Nippon [..] kļūst arvien agresīvāka [Apvienotās Karalistes kontinentālajā šelfā]”.

Saskaņā ar japāņu ražotāju teikto tas, ka tie Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū ir pārdevuši nozīmīgus tērauda cauruļu apjomus un jo īpaši premiumOCTG caurules un projekta vadus, tomēr šo produktu nozīmīgu daudzumu pārdošana Eiropas Kopienas dalībvalstu kontinentālajos tirgos bija – pretēji Komisijas viedoklim – pilnīgi loģiska un saskaņā ar to, ka nebija apgalvotā līguma. Jo īpaši, attiecīgās preces, ja tās ir domātas lietošanai ārzonā, ir ļoti augstas kvalitātes un dārgas. Tomēr ārvalstu ražotājiem vispār ir vieglāk konkurēt ar vietējiem ražotājiem attiecībā uz īpašām precēm, kā, piemēram, premiumOCTG caurules, nekā attiecībā uz standarta precēm, kā, piemēram, standarta OCTG caurules ar vītni.

Turklāt Ziemeļu jūras kontinentālais šelfs un jo īpaši Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus ir lielākā daļa no Eiropas tērauda cauruļu tirgus, kā tas redzams no g) Japāņu dokumenta. Šo preču kontinentālie tirgi ir relatīvi ierobežoti un netiek uzskatīti par īpaši ienesīgiem. Piedevām britu ārzonas tirgus konkurences apstākļi ļoti atšķiras no konkurences apstākļiem Kopienas kontinentālajā tirgū. Japāņu tirdzniecība Kopienas kontinentālajā tirgū ir cietusi no vairāku tirdzniecības barjeru, kuru parasti britu ārzonas tirgū nav, kumulatīvā efekta. Komisija šīs atšķirības nav ņēmusi vērā un Apstrīdētajā lēmumā nav nošķīrusi ārzonas un kontinentālos tirgus. Nippon tomēr apgalvo, ka šīs barjeras praktiski ir slēgušas kontinentālos tirgus japāņu ražotājiem šo šķēršļu dēļ, vismaz kopumā ņemot. Saskaņā ar Sumitomo teikto, šis fakts ir apstiprināts attiecībā uz standarta OCTG caurulēm ar vēstuli no uzņēmuma, kas tirgo šādas preces, kurā ir norādīts, ka japāņu uzņēmēji ir izteikuši tirdzniecības piedāvājumus, bet cenas nav bijušas konkurētspējīgas un piegādes laiki bijuši garāki kā Eiropas ražotāju piedāvātie. Saskaņā ar Sumitomo teikto, norāde uz japāņu ražotājiem šī uzņēmuma interneta mājas lapā, uz ko atsaucas Komisija, attiecas tikai uz premiumOCTG caurulēm, nevis uz standarta OCTG caurulēm.

Par barjerām japāņu cauruļu importam Eiropas Kopienā, japāņu prasītāji uzskata, ka, pirmkārt, Kopienas tradicionālā tirdzniecības politika, kas Eiropas tirgus aizsargā ar brīvprātīgiem ierobežojumiem, par ko vienojusies Komisija un Japānas valdība, ir viens no šādiem šķēršļiem. Šīs politikas mērķis būtībā bija saglabāt pastāvošos tirdzniecības modeļus. Šajā gadījumā japāņu prasītāji paziņo, ka laikā, kad šie brīvprātīgo ierobežojumu līgumi bija spēkā, tie neeksportēja bezšuvju caurules uz Kopienas ārzonas tirgu, vai darīja to tikai nelielos apmēros un šāda politika tos atturēja no eksportēšanas uz šiem tirgiem.

Praktiski pirmais brīvprātīgo ierobežojumu līgums par tērauda caurulēm tika noslēgts 1978. gada martā. Pēdējais, 1989. gada decembrī noslēgtais, līgums, ar ko atjaunoja brīvprātīgo ierobežojumu noteikumus, palika spēkā līdz 1990. gada beigām. Kā atzinusi pati Komisija Apstrīdētā lēmuma 134. apsvērumā, šie līgumi pirms 1990. gada atturēja japāņu ražotājus no tērauda cauruļu eksportēšanas uz Eiropu. Brīvprātīgo ierobežojumu laikā japāņu ražotājiem vienkārši nevarēja pietiekamā apmērā būt kopēju nodomu Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta sprieduma lietā T‑141/94Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 262. punkta vai iepriekš 66. punktā minētās Cementa lietas 917. punkta izpratnē. JFK‑NKK piebilst, ka Komisija pati rosinājusi japāņu ražotājus pieņemt tādu tirdzniecības politiku, par ko tā tagad sūdzas, neņemot vērā to, ka tā nav pierādījusi, kad tieši brīvprātīgo ierobežojumu līgums ir beidzis darboties. Japāņu ražotāji atsaucas uz brīvprātīgo ierobežojumu līgumiem, cerot samazināt naudas soda apjomu (skatīt 136. un turpmākos punktus, un 511.–513. punktu).

Otrkārt, japāņu tērauda cauruļu ražotāji tika atturēti no eksporta uz Kopienas kontinentālajiem bezšuvju neleģētā tērauda cauruļu tirgiem, jo tie sastapās ar būtiskām muitas nodevām saskaņā ar Kopējo muitas tarifu. No 1977. gada līdz 1994. gadam muitas nodevas bezšuvju tērauda caurulēm Kopienas kontinentālajos tirgos nekad nebija zemākas par 9 %. Komisijas paziņojums Apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā par to, ka tā ir ņēmusi vērā šo apstākli, nekādi neizskaidro to, kāpēc Komisija to nav uzskatījusi par kavēkli japāņu tirdzniecībai. Sumitomo šajā sakarā uzskata, ka Latīņamerikas ražotājiem tika piemērotas zemākas importa nodevas likmes saskaņā ar Vispārināto priekšrocību sistēmu. Tāpat Komisijas noteiktajā pārkāpuma laikā ar dažiem brīvas tirdzniecības nolīgumiem ar Centrālās un Austrumu Eiropas valstīm tika atceltas muitas nodevas tērauda izstrādājumiem, ko ieved no šīm valstīm. Šādi importam no šīm valstīm, salīdzinājumā ar importu no Japānas, tika piešķirta priekšrocība.

Treškārt, transporta izmaksas un, attiecībā uz kontinentālajā teritorijā izmantojamajām caurulēm, arī izmaksas par iekraušanu un izkraušanu pēc ierašanās Kopienas ostās, un piegādi pa ūdensceļiem vai iekšzemes ceļiem uz galamērķi Kopienas kontinentālajos tirgos pastiprināja negatīvo ietekmi uz japāņu tērauda cauruļu ražotāju konkurētspēju salīdzinājumā ar Kopienas ražotājiem. Arī tādēļ, ka Eiropas kontinentālajos tirgos pasūtīto cauruļu apjomi bija nelieli, transporta izmaksas par piegādāto tonnu ir atbilstoši augstākas. Turklāt attiecībā pret pasūtījuma summu transporta izmaksas ir vēl augstākas Apstrīdētajā lēmumā minēto standarta OCTG cauruļu gadījumā, jo to izmaksas ir salīdzinoši zemas. Šajā sakarā japāņu ražotāji izvirza dažādus rādītājus, kuri ir pamatoti ar reālām bezšuvju cauruļu piegādes uz Eiropu cenām. Komisijas apgalvojums, ka sūtījumi var tikt iekrauti kopā, lai samazinātu transporta izmaksas, negrauj japāņu ražotāju argumentu, jo jāatzīst, ka izmaksu līmenis vienalga būs kavēklis. To, ka japāņu ražotāju transporta izmaksas ir augstas, apliecināja arī Sakaru koordinācijas komitejas 1994. gada 6. jūnija vēstule, kaut arī tās mērķis bija pievērst Komisijas uzmanību apdraudējumam, ko izraisa japāņu cauruļu imports. Netieši to apstiprina arī Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse, jo īpaši 1992. gada 12. novembra Lēmuma 93/247/EK, ar ko koncentrāciju pasludina par savietojamu ar kopējo tirgu (lieta Nr. IV/M.222 – Mannesmann/Hoesch) 102. apsvērums (OV 1993, L 114, 34. lpp.). Tāpat no Komisijas 1998. gada lēmuma, ar ko koncentrāciju pasludina par savietojamu ar kopējo tirgu (lieta Nr. IV/M.1014 – British Steel/Europipe (OV C 181, 3. lpp.), izriet, ka attālums ir būtisks traucēklis ārpuskopienas ražotājiem, kas vēlas pārdot nelielus daudzumus salīdzinoši specifisku preču.

Šajā sakarā JFE‑Kawasaki piebilst, ka japāņu ražotāji ir bijuši neizdevīgā stāvoklī ne tikai attiecībā pret Eiropas ražotājiem, bet arī pret citiem ārpuskopienas valstu ražotājiem. Piemēram, sūtījuma izmaksas no Japānas uz Itāliju vai Apvienoto Karalisti ir par 40–50 % augstākas nekā no Argentīnas. Par Komisijas argumentu, ka Apstrīdētā lēmuma 5. pielikumā parādīts, ka Itālijas tirgus ir ticis aizsargāts no japāņu importa, bet ne no importa no citām ārpuskopienas valstīm. Sumitomo uzsver, ka pielikums attiecas uz visām OCTG caurulēm un vadiem un tādējādi nav piemērojams attiecībā uz Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajām specifiskajām precēm.

JFE‑Kawasaki un JFE‑NKK apstrīd Komisijas Apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā izvirzīto argumentu par to, ka, ņemot vērā tērauda cauruļu nozares strukturālo pārslodzi, bija vērts preces pārdot par cenu, kas augstāka par mainīgajām izmaksām, jo šāda tirdzniecība palīdzētu segt fiksētās izmaksas. Pirmkārt, transporta izmaksas tērauda caurulēm to lielo izmēru dēļ ir augstākas kā citām tērauda precēm. Otrkārt, Komisijas novērtējumā nav ņemts vērā tas, ka japāņu ražotājiem ir ierobežota tērauda ražošanas kapacitāte un tādēļ tie cenšas palielināt peļņu, pārdodot vairāk tādu tērauda preču, ar kurām var panāk augstāko peļņas normu. Tas, ka mainīgās izmaksas var segt, pārdodot atsevišķas preces, nenozīmē, ka šāda tirdzniecība ir ražotāju komerciālajās interesēs.

Attiecībā uz Komisijas viedokli par to, ka tērauda izstrādājumu ražošanas kapacitātes dažām precēm ir specifiskas un tādēļ nav iespējams koncentrēt kapacitāti uz precēm ar augstāko peļņas normu, Kawasaki atbild, ka pirmā ražošanas procesa stadija ir tāda pati kā visiem tērauda izstrādājumiem. Tā ir stadija, kurā Kawasaki ražošanas kapacitāte ir ierobežota. Sumitomo arī uzsver, ka pārslodze japāņu un Eiropas ražotājus ir ietekmējusi vienādi. Sekas abām pusēm ir bijušas vienādas un pārējie kavēkļi tāpat saglabātos, ja arī japāņu ražotāji vēlētos pārdot par cenām, kas zemākas par mainīgajām izmaksām.

Ceturtkārt, attiecībā uz piegādes termiņiem japāņu ražotāji ir neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar saviem Eiropas konkurentiem. Ir nepieciešamas četras līdz sešas nedēļas, lai Japānā ražotas tērauda caurules nogādātu Eiropā. Komisija Apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā argumentē, ka piegādes termiņi nav šķērslis japāņu premiumOCTG cauruļu, kas, cita starpā, tiek lietotas Apvienotās Karalistes kontinentālā šelfa teritorijā noteiktiem mērķiem, eksportam, bet šis arguments neattiecas uz standarta OCTG caurulēm. Faktiski, premiumOCTG cauruļu pircējam dārgi izmaksātu mainīt premium savienojumu, ja jau viņš ir izvēlējies vienu vai otru attiecīgā ražotāja piedāvāto veidu. Piegādes termiņu ietekme šajā gadījumā nav nozīmīga. No otras puses, standarta OCTG cauruļu tirgū liela priekšrocība ir iespēja sasniegt īsus piegādes termiņus. Attiecībā uz projekta vadiem – šādiem vadiem nepieciešama īpaša apstrāde, un piegādātājiem ir jādarbojas ļoti īsos termiņos, un tādējādi piegādes termiņu nozīmīgums pieaug. Visbeidzot, tā kā standarta OCTG caurules un projekta vadi tiek pārdoti tieši lietotājiem, šo šķērsli nav iespējams pārvarēt ar vairumtirgotāju starpniecības palīdzību.

Piektkārt, katras no četrām Kopienas dalībvalstīm, kurās iespējama apjomīgākā kontinentālā tirdzniecība, kā Francija, Vācija, Itālija un Apvienotā Karaliste, iekšējā tirgū dominē viens dalībvalsts ražotājs. Šāda situācija nav obligāti tirgus sadales līguma sekas, jo atsevišķi objektīvi faktori, ekonomiska vai citāda rakstura, piešķir priekšrocības valsts ražojumiem. Valsts ražotāju pozīciju īpaši stiprina viņu tirgus lielāko klientu, kas ir valsts gāzes un transporta uzņēmumi un lielākoties publiski, piekoptā pirkšanas politika. Komisija šādu situāciju ir atzinusi savā Lēmumā Nr. 93/247.

Piemēram, Corus (iepriekš – British Steel) attiecīgajā laikposmā bija priviliģētas attiecības ar uzņēmumiem British Gas un BP (iepriekš – British Petroleum), kā BP gadījumā to pierāda dokuments ar nosaukumu “BP Engineering/British Steel tehnisko sakaru tikšanās piezīmes” (“Minutes of technical liaison meeting by BP Engineering/British Steel”), kas atrodams Komisijas lietas materiālu 681. lappusē. Līdzīgi Dalmine darbinieku izteikumi, kas atrodami Komisijas lietas materiālu 8220. b 4 lappusē (turpmāk tekstā – “Dalmine darbinieku izteikumi”), apstiprina, pirmkārt, to, ka tie ir piedāvājuši kukuļus Agip darbiniekiem, kas ir Itālijas lielākais naftas un gāzes uzņēmums, lai nodrošinātu, ka Agip bezšuvju tērauda caurules nepasūta pie citiem ražotājiem, un, otrkārt, ka Agip vispār sliecās dot priekšroku itāļu ražotājiem. Līdzīgā veidā dokumentā ar nosaukumu “Tikšanās ar Distrigaz”, kas atrodams Komisijas lietas materiālu 2298. lappusē, pierāda Distrigaz nevēlēšanos iepirkt no ārpuskopienas ražotājiem. Vispārīgāk, Padomes 1990. gada 17. septembra Direktīvas 90/531/EEK par līgumu piešķiršanas procedūru attiecībā uz uzņēmumiem, kas darbojas ūdens, enerģijas, transporta un telekomunikāciju nozarēs (OV L 297, 1. lpp.) preambulas 11. un 12 .apsvērumā apstiprinās tas, ka publiskie tirgi, kas saistīti ar naftas un gāzes ieguvi, transportēšanu un sadali, pirms Direktīvas spēkā stāšanās bija slēgti. Turklāt ar Direktīvas 29. pantu, kas attiecas uz ārpuskopienas valstu ražotāju stāvokli nākotnē, šiem ražotājiem netiek piešķirta vienlīdzīga piekļuve Eiropas publiskajiem tirgiem, pretēji tam, kā tiek apgalvots Apstrīdētajā lēmumā. Saskaņā ar JFE‑NKK teikto, japāņu ražotāji nav pilnībā guvuši labumu no Direktīvas 90/531 noteikumiem, jo starptautiskais nolīgums par publiskajiem tirgiem (pievienots Padomes 1979. gada 10. decembra Lēmumam 81/271/EEK attiecībā uz Daudzpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti pēc 1973.–1979. gada tirdzniecības sarunām (OV 1980, L 71, 1. lpp.) neattiecas uz naftas un gāzes apzināšanu, ieguvi un transportēšanu.

Sestkārt, Eiropas uzņēmumi Komisijā ir iesnieguši antidempinga sūdzības ar mērķi Kopienas tirgū neielaist ārpuskopienas ražotājus. Laikā no 1977. līdz 1998. gadam tika celtas septiņas prasības pret ārpuskopienas bezšuvju tērauda cauruļu ražotājiem, no kuriem tikai viens tika noslēgts, nenosakot pienākumus vai neuzliekot nodevu. Kaut arī neviena no šīm antidempinga prasībām neattiecās uz importu no Japānas, tas nav nekas pārsteidzošs attiecībā uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, jo tobrīd spēkā esošie Kopienas noteikumi nebija piemērojami attiecībā uz dalībvalstu kontinentālā šelfa daļu. No otras puses, iespējai, ka pret tiem varētu tikt celtas antidempinga prasības, bija būtiski atturošs iespaids uz japāņu eksportētājiem kontinentālo tirgu sakarā, pretēji Komisijas Apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā apgalvotajam. Antidempinga procedūras uzsākšana vien būtu būtisks apgrūtinājums japāņu ražotājiem Komisijas izmeklēšanas pasākumu dēļ. Šā argumenta patiesums ir apstiprināts ar to, ka Padomes Paziņojumā Prezidentiem ir norādīts, ka Eiropas uzņēmumi bija nodomājuši draudēt japāņu uzņēmējiem ar antidempinga prasību celšanu pret viņiem. Eiropas ražotāji izdarīja spiedienu uz Komisiju, lai paplašinātu Kopienas muitas teritoriju arī līdz dalībvalstu ārzonas tirgiem, kā tas izriet no Sakaru koordinācijas komitejas 1994. gada 6. jūnija vēstules.

Septītkārt, izmaksas, kas radās, lai nodrošinātu nepārtrauktu atbilstību dažādajiem Kopienas dalībvalstu valsts standartiem un dažādajām licencēšanas prasībām, bija vēl viens būtisks tirdzniecības ierobežojums. Būtībā API standarti ir tikai pamata specifikācija un tādēļ ir jāievēro arī valstu standarti, kā arī papildu standarti, ja to pieprasa kāds klients. Saskaņā ar Nippon teikto, piemēram, Vācijā bija nepieciešams ražošanas procesa, preces kontroles iekārtu un darbinieku kvalifikācijas sertifikāts. Lai šos sertifikātus iegūtu, ik pēc diviem, trim gadiem bija jāiesniedz daudz dokumentu vācu valodā un jāveic maksājumi līdz pat DEM 45 000 apjomā. Lēmumā 93/247 Komisija ir atzinusi, ka šie valsts standarti ir būtisks Kopienas iekšējās tirdzniecības ar tērauda caurulēm ierobežojums. Šis konstatējums īpaši ir attiecināms uz importu no Japānas. Lēmumā 93/247 veiktais objektīvais novērtējums ir jāņem vērā arī izskatāmajā lietā, pretēji Komisijas argumentiem par to, ka, pieņemot iepriekš minēto lēmumu, tā par šo pārkāpumu nav zinājusi. Attiecībā uz atsevišķu naftas kompāniju individuālajām prasībām JFE‑Kawasaki paskaidro, ka franču uzņēmums Total un itāļu uzņēmums Agip pieprasa visu tām piegādāto tērauda cauruļu nesaistes pārbaudes. Izmaksas, kas rodas, lai ievērotu šo pārbaudes pienākumu, ir virs USD 100 par 1000 tonnām.

Astotkārt, JFE‑NKK, Nippon un JFE‑Kawasaki savās atbildēs argumentē, ka Corus ir guvis labumu no Apvienotās Karalistes valdības politikas veicināt britu piegādātāju tirdzniecības iespējas Apvienotās Karalistes kontinentālajā šelfā. Apvienotās Karalistes valdība šo politiku īstenoja, nodibinot Ārzonas Piegāžu biroju (Offshore Supplies Office, turpmāk tekstā – “OSO”). OSO, izdarot spiedienu uz kontinentālā šelfa tirgus dalībniekiem, palielināja britu piegādātāju tirgus daļu no 25 līdz30 % 1972. gadā (saskaņā ar Tirdzniecības un rūpniecības departamenta 1997. gada ziņojumu, kā kopija ir atbildes lietā T‑67/00 4. pielikumā, turpmāk tekstā – “TRD ziņojums”) uz 75 % 1984. gadā un 87 % 1987. gadā (saskaņā ar Eiropas Kopienu Biļetena Papildinājuma Nr. 6/1998 115. punktu). Šādos apstākļos Corus nebija nepieciešams panākt vienošanos ar japāņu ražotājiem, lai iegūtu relatīvu aizsardzību ārzonas tirgū, ņemot vērā, ka tā jau guva spēcīgu aizsardzību no OSO iejaukšanās. Tādējādi pats Noteikumu koncepts, un jo īpaši Uzlaboto Noteikumu koncepts ir saistīts ar Corus priviliģēto stāvokli Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū valsts preferenču politikas rezultātā; šī privilēģiju situācija ir nesusi labumu arī citiem Eiropas ražotājiem, jo tie piegādāja Corus caurules bez vītnes arī pēc tam, kad tika slēgta Corus ražotne Klidesdeilā. Katrā gadījumā Apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā ir būtiska kļūda, jo tajā nav ņemta vērā OSO loma Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū. Britu nacionālo preferenču sistēma bija spēkā līdz 1993. gada jūlijam, kad to aizstāja ar Kopienas preferenču sistēmu, kas noteikta Direktīvā 90/531. JFE‑NKK uzsver, ka tā nav zinājusi par šiem faktiem un dokumentus, kas pievienoti tās atbildei, ar ko tā pierāda faktus, ir ieguvusi tikai pēc prasības lietā T‑67/00 iesniegšanas.

Šie trīs prasītāji arī uzskata, ka, apstiprinot viņu pieņēmumus šajā sakarā, dažos no pierādījumiem, uz ko balstās Komisija, ir mājiens uz OSO īstenoto politiku. Viņi argumentē, ka, pirmkārt, piezīmēs ar nosaukumu “Renouvellement du contrat VAM BSC” ir šāda frāze: il ne faut pas ouvrir la porte aux [Japonais] en les favorisant d'un british content” un ka, saskaņā ar šo 1990. gada 24. jūlija sanāksmes piezīmju autoru “Nevar tikt izslēgta iespēja, ka 1993. gadā OSO piešķirs Eiropas ražotājiem tos 3 % preferenču, kas pašlaik tiek piešķirti Apvienotās Karalistes ražotājiem”. Atsauces, kas piezīmēs izdarītas uz Eiropas Kopienas nostiprināšanu un iespējamo 3 % preferenču attiecināšanu uz Eiropas ražotājiem, attiecas uz Direktīvas 90/531 spēkā stāšanos, kas paredz Kopienas preferences, pieņemot, ka Kopienas ražotāju cenas ir ne vairāk kā par 3 % augstākas par ārpuskopienas ražotāju cenām.

Tas, ka neviens Eiropas ražotājs nav piegādājis bezšuvju tērauda caurules uz Japānu, par ko liecina tabula Apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā, arī ir izskaidrojams ar tirdzniecības politiku. Tādējādi nebūtu komerciāla attaisnojuma līguma par tirgus sadali noslēgšanai.

Tomēr Sakaru koordinācijas komitejas 1994. gada 6. jūnija vēstulē paskaidrots, ka japāņu publiskie tērauda cauruļu tirgi ir bijuši pilnībā slēgti Eiropas ražotājiem, jo japāņu cauruļu tirgū dominēja lieli konsorciji, kam bija cieša saistība ar cauruļu ražotājiem, ka transporta un tirdzniecības izmaksas Japānā Eiropas ražotājiem bija ļoti augstas un naftas un gāzes izpētes un ražošanas nozare, un tādējādi arī OCTG nozare, šādā veidā bija ļoti ierobežota. Tas arī izriet no 1994. gada 16. novembra dokumenta, kas nosūtīts pa faksu, ko Komisijai nosūtījusi Eiropas Kopienas Tērauda cauruļu rūpniecības apvienība, ka tērauda cauruļu ražotājiem, kas nav japāņi, un kas vēlas pārdot savu preci Japānā, bija jāaizpilda ļoti sīki izstrādāta anketa, lai atbilstu japāņu standartiem.

Komisija apgalvo, ka, pirmkārt, Apstrīdēto lēmumu tā pamatojusi galvenokārt ar vienošanās ierobežojošo dabu. Tādēļ tai nav bijis pienākuma pierādīt tā patiesās sekas Kopienas tirgos, lai konstatētu 1. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšanu. Pat, ja ar japāņu prasītāju uzskatītajiem tirdzniecības šķēršļiem varētu izskaidrot, kāpēc tie nav pārdevuši Apstrīdētajā lēmumā minētas preces Kopienas tirgos, tomēr paliek tas, ka Komisija ir sniegusi pierādījumus, ka ir bijusi vienošanās, kuras mērķis ir bijis ierobežot konkurenci. Katrā ziņā, ja prasītāju apgalvotie fakti būtu tiešām notikuši, pārkāpuma smagums ar to pieaugtu, nevis samazinātos, kā tas šķiet prasītājiem. Komisija šajā sakarā atsaucas uz Cementa spriedumu, kas minēts iepriekš 66. punktā, kurā tika nolemts, ka ekonomiska analīze, kas tiecas pierādīt objektīvu tirdzniecības šķēršļu pastāvēšanu, nedrīkst būt nozīmīgāka par dokumentāro pierādījumu neizbēgamo realitāti. Turklāt saskaņā ar Pirmās instances tiesas teikto, prasītāju piedāvātā ekonomiskā analīze tikai pasvītrotu izdarītā pārkāpuma smagumu, jo uzņēmumi, noslēdzot attiecīgo vienošanos, ir mēģinājuši likvidēt jau tā zemo konkurenci, kas attiecīgajā tirgū vēl pastāvēja (sprieduma Cementa lietā 1087. un 1088. punkts).

Uz JFE‑Kawasaki argumentu, ka Apstrīdētajā lēmumā Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus nav apskatīts kā tāds, uz ko attiecas vienošanās par tirgus sadali, Komisija atbild, ka Apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā ir ļoti skaidri norādīts, ka uz tirgu faktiski attiecās šāda vienošanās, ciktāl tas bijis daļēji aizsargāts tirgus.

Otrkārt, Komisija uzskata, ka tā katrā gadījumā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajai vienošanās tiešām ir bijusi ietekme uz Kopienas tirgiem. Jo īpaši Apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā attēlotajā tabulā apstiprinās fakts, ka vienošanās Eiropas tirgos faktiski ir tikusi piemērota diezgan lielā mērā. Tas, ka japāņu ražotāji zināmā mērā ir konkurējuši Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū, neizslēdz Apstrīdētajā lēmumā konstatēto pārkāpumu tādēļ, ka tirgus ir bijis tikai daļēji aizsargāts.

Par argumentu, ka dažos Komisijas izmantotajos dokumentos, jo īpaši Paziņojumā Prezidentiem un piezīmēs par tikšanos ar Corus (Entretien BSC), ir norādīts, ka Eiropas ražotāji baidījās no japāņu konkurentiem Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū, Komisija iebilst, ka šādas bailes ir izskaidrojamas ar to, ka tirgus daļēji aizsargātais statuss ir bijis īpašas spriedzes iemesls starp vienošanās dalībniekiem. No tā izriet, ka šis arguments nerada šaubas par karteļa pastāvēšanu.

Komisija arī apgalvo, ka arguments par britu preferenču sistēmas pastāvēšanu naftas nozarē lietojamām precēm Apvienotās Karalistes kontinentālajā šelfā, ko JFE‑NKK, Nippon un JFE‑Kawasaki pirmo reizi izvirza savā replikā, ir jauns pamats. Tas saskaņā ar Kopienas Tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu ir nepieņemams. Pakārtoti, šis arguments ir pamatots ar pierādījumiem, kas pievienoti replikai, un kas arī ir nepieņemami saskaņā ar Reglamenta 48. panta 1. punktu, jo ne Nippon, ne JFE‑Kawasaki nav mēģinājušas attaisnot to novēloto iesniegšanu. Attiecībā uz JFE‑NKK, kas tikai apgalvo, ka nav zinājusi par šiem pierādījumiem, kad tā iesniedza savu prasību, Komisija uzskata, ka šis apgalvojums nav ticams.

Komisija attiecībā uz JFE‑NKK turklāt apgalvo, ka jaunais pamats ir nepieņemams saskaņā ar Tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

Katrā gadījumā iepriekš minētais jaunais arguments ir nepamatots.

Turklāt Komisija apgalvo, ka neviens no japāņu ražotāju apgalvotajiem tirdzniecības ierobežojumiem nekad nav bijis absolūts šķērslis japāņu cauruļu importam Kopienā. Šajā sakarā Komisija atzīmē, ka neviens no apgalvotajiem šķēršļiem tirdzniecībai, ko min japāņu prasītāji, nav aizkavējis citus trešo valstu, jo īpaši Latīņamerikas, ražotājus eksportēt Apstrīdētajā lēmumā minētās preces uz Kopienas kontinentālajiem tirgiem.

Visbeidzot, tas, ka Kopienas ražotāji neesot piegādājuši bezšuvju tērauda caurules uz Japānu, nav būtiska sastāvdaļa Apstrīdētā lēmumā, kas nav tieši saistīts ar eksporta ierobežojumiem uz Japānu. Komisija atzīmē, ka Sakaru koordinācijas komitejas 1994. gada 6. jūnija vēstulē un Eiropas Kopienas Tērauda cauruļu rūpniecības apvienības 1994. gada 16. novembra dokumentā, kas nosūtīts pa faksu, kuros, saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, attēlots Japānas tirgus slēgtais raksturs, attiecas uz laikposmu, kad tai vēl nebija zināms par aizliegto vienošanos. Komisija no tā secina, ka šajos dokumentos sniegtie Eiropas ražotāju paskaidrojumi lielākoties ir kalpojuši, lai slēptu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu. Katrā gadījumā, motīvi, kuru dēļ tika noslēgta vienošanās, nav būtiski, nosakot pārkāpuma pastāvēšanu.

Pirmā pamata otrā daļa: iesniegto pierādījumu juridiskā spēka trūkums

Japāņu prasītāji argumentē, ka dokumenti, uz ko pamatojas Komisija, neatspoguļo nekādu vienošanos, kas norādītu uz aizliegtas vienošanās noslēgšanu, uz ko norādīts Apstrīdētā lēmuma 1. pantā, un katrā gadījumā nav pierādīta japāņu ražotāju dalība šajā pārkāpumā. Japāņu prasītāji apgalvo, ka gandrīz nevienā no minētajiem dokumentiem tie nav minēti un Komisija tādēļ nevar šos dokumentus izmantot pret viņiem. Apstrīdētā lēmuma 1. pants ir atceļams tādēļ, ka tas balstīts uz analīzi, kurai nav pietiekama tiesiskā pamata un līdz ar to tiek pārkāpta EKL 81. panta 1. daļa. JFE‑NKK un Nippon apgalvo, ka šajā gadījumā pieļauta acīmredzama kļūda novērtējumā.

Saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, dokumentos, uz ko balstās Komisija, viņu Eiropas konkurenti atsaucas tikai uz situāciju, kas radusies no tā, ka tirdzniecības ierobežojumi kavēja japāņu ražotāju preču eksportu uz Eiropas tirgiem. Tie arī apgalvo, ka pierādījumi attiecībā uz projekta vadiem ir ļoti ierobežoti un Apstrīdētais lēmums ir atceļams vismaz attiecībā uz šīm precēm. JFE‑NKK vēl piezīmē, ka apgalvotā Eiropas‑Japānas kluba, kurā tika izstrādāti Uzlabotie Noteikumi, reorganizācija 1993. gada 5. novembrī Tokijā (Apstrīdētā lēmuma 83.–94. apsvērums), nav minēta nevienā Komisijas iesniegtajā dokumentā. Tā atsaucas uz Paziņojumu Prezidentiem, uz g) Japāņu dokumentu un uz sadales atslēgas dokumentu.

100

JFE‑NKK argumentē, ka katrā gadījumā Komisija ir kļūdījusies to dokumentu analīzē, kas atsaucas uz Noteikumiem un Uzlabotajiem Noteikumiem, jo īpaši to, kuri ir no Dalmine. Komisijas lietas materiālos esošie pierādījumi var tikpat labi liecināt par to, ka šie Noteikumi drīzāk attiecas uz Kopienas ražošanas nozarei nepieciešamo racionalizāciju, nekā uz aizliegtu vienošanos. JFE‑NKK jo īpaši norāda uz Dalmine 1993. gada maija‑augusta dokumentu ar nosaukumu “Bezšuvju cauruļu sistēma Eiropā un tirgus evolūcija” [Seamless Steel tube System in Europe and Market Evolution](turpmāk tekstā – “tērauda cauruļu sistēmas dokuments”), kas atrodams Komisijas lietas materiālu 2051. lappusē, un kurā rakstīts: “[Corus] problēmas risinājums, kas būtu derīgs visiem, var tikt rasts tikai Eiropas kontekstā, kas paredz ražotņu pārņemšanu un slēgšanu saskaņā ar racionalizācijas plānu. Mēs redzam šā procesa attīstības pamata stadijas [..]” Pretēji Komisijas uzskatam, 1992. gada 6. oktobra sanāksme, kuras protokols atrodams Komisijas lietas materiālu 15178. lappusē, neattiecās tikai uz Centrālās un Austrumu Eiropas tirgiem vien, bet arī daļēji uz Kopienas ražošanas nozares racionalizāciju. Turklāt Komisija atbalstīja šo racionalizācijas politiku. JFE‑NKK tādējādi argumentē, ka Komisijai šobrīd nebūtu pamata sūdzēties par uzņēmumu, kuri tikai sekoja tās ieteikumam, rīcību. JFE‑NKK arī uzsver, ka nevienā no dokumentiem, uz ko pamatojas Komisija, nav konstatēta nekāda saikne starp beļģu uzņēmuma NTM, uz ko izdarīta atsauce Apstrīdētā lēmuma 88. un 89. apsvērumā, slēgšanu un japāņu ražotāju situāciju.

101

Turklāt JFE‑NKK uzskata, ka Komisijas iesniegtie pierādījumi neatbilst tirgus definīcijai, kas ir izmantota Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma konstatācijai. Attiecīgā tirgus pareiza definēšana ir loti nozīmīga, lai pareizi novērtētu vienošanās ietekmi uz konkurenci tirgū (skat., jo īpaši, spriedumu SIV u.c./Komisija, kas minēts 57. punktā), un tādējādi pierādījumu trūkums ir pietiekams pamats, lai Apstrīdēto lēmumu atzītu par spēkā neesošu.

102

Saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums ir ļoti neskaidrs un nepierāda Komisijas apgalvotās vienošanās pastāvēšanu. Šis paskaidrojums, kas ir ļoti īss, būtībā apstiprina, ka iekšējie tirgi ir tikuši aizsargāti, nepaskaidrojot šīs aizsardzības raksturu un precīzu apjomu. Pretēji Komisijas pieņēmumiem Apstrīdētajā lēmumā, Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums neapstiprina, ka termins “Noteikumi” attiecas uz iekšējiem tirgiem tādā izpratnē, lai aizliegtu visiem ārvalstu ražotājiem pārdot tērauda caurules to konkurentu tirgos, kuri ir vienošanās puses. JFE‑Kawasaki uzskata, ka šajā sakarā tas, ka savā paskaidrojumā Verluka ir izteicies tikai par vienu dokumentu, piezīmēm ar nosaukumu “Quelques informations”, kurā nav sniegts nekāds paskaidrojums par vienošanās darbību.

103

Turklāt Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums neapstiprina, ka Apvienotā Karaliste ir bijusi viens no iekšējiem tirgiem, kurā bija ierobežoti konkursi, jo pārējie vienošanās dalībnieki nav piegādājuši caurules uz šiem tirgiem. Paskaidrojumā Apvienotās Karalistes tirgus tiek uzskatīts par daļēji aizsargātu tādā nozīmē, ka konkurentam, pirms izteikt piedāvājumu, bija jākontaktējas ar vietējo naftas atradņu vadu un cauruļu ražotāju, un teikts, ka šis noteikums vairāk vai mazāk ticis ievērots. Nippon noteikti noliedz, ka jebkad būtu kontaktējies ar Corus pirms piedāvājuma izdarīšanas attiecīgajā tirgū, un apgalvo, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus par pretējo. Katrā gadījumā japāņu prasītāji uzskata, ka Komisijas arguments, ka britu ārzonas tirgus daļēji aizsargātais statuss ir saskaņā ar to, ka japāņu tirdzniecība šajā tirgū pastāv, pietiekami neizskaidro, kādus pienākumus, pēc Komisijas domām, japāņu ražotāji par šo tirgu ir uzņēmušies.

104

Par Komisijas argumentu, ka Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā ir īpaši neatspēkojami pierādījumi un, ja nepieciešams, tas pats par sevi varētu būt pietiekams, lai pierādītu pārkāpumu, Sumitomo un JFE‑NKK uzsver, ka sprieduma Cementa lietā 1838. punktā, kas minēts iepriekš 66. punktā, uz ko atsaucas Komisija, attiecas tikai uz tā laika pierādījumiem. Piedevām no sprieduma lietā Enso‑Gutzeit/Komisija, kas minēts iepriekš 58. punktā, izriet, ka, pirmkārt, tikai viena uzņēmuma atzīšanās nevar būt pierādījums, ko izmantot pret citu uzņēmumu, ja vien šādu atzīšanos nepapildina citi pierādījumi (91. punkts) un, otrkārt, ja šāda atzīšanās ir pamatota uz paskaidrojuma izdarītāja pieņēmumiem, ir jāpaziņo šādu pieņēmumu pamats, citādi Komisija nevar izmatot paskaidrojumu pret trešo personu (131. punkts). Visbeidzot, Komisijas arguments, ka nav adekvāti pārbaudīt atsevišķi katru pierādījumu, nav saskaņā ar Pirmās instances tiesas pieņemto pieeju lietā Enso‑Gutzeit/Komisija (īpaši 102. un 151.–153. punktā).

105

Turklāt Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums nav apstiprināts ar pārējiem Apstrīdētajā lēmumā minētajiem pierādījumiem, jo īpaši pierādījumiem par 1. pantā minēto preču klāstu, Noteikumu nozīmi un darbības jomu un pārkāpuma ilgumu.

106

Preces, uz ko attiecas Apstrīdētais lēmums un Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums, proti, tikai standarta OCTG caurules un projekta vadi, nav tās pašas, kas minētas citos dokumentos, uz ko pamatojas Komisija, lai apstiprinātu Verlukas paskaidrojumu, jo īpaši dokumentos, kas ir no Vallourec, Verlukas darba devēja attiecīgajā laikposmā. Tādējādi šiem pārējiem dokumentiem nav pierādījuma spēka par Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu.

107

Īpaši piezīmes ar nosaukumu Réflexions concernant le renouvellement du contrat VAM un Renouvellement du contrat VAM BSC, 1990. gada 24. jūlija sanāksmes piezīmes un piezīmes ar nosaukumu Entretien BSC visas attiecas uz VAM tipa premium caurulēm un nevis uz standarta OCTG caurulēm.

108

Turklāt tas, ka piezīmēs ar nosaukumu Reflexions concernant le renouvellement du contrat VLR izdarīta atsauce uz Tirgu P, kas ir premiumOCTG cauruļu tirgus, un tas, ka Verluka skaidri paziņo, ka viņa analīze neattiecas uz standarta Buttress vītnēm (Komisijas lietas materiālu 15619. lappuse), apstiprina japāņu prasītāju argumentu. Līdzīgi, piezīmēs ar nosaukumu Entretien BSC izdarītās atsauces uz uzņēmumu Hunting un atsauce uz citiem savienojumiem attiecas uz premium, nevis standarta OCTG caurulēm, kā to apgalvo Komisija. Piezīmju autors min nepieciešamību “neitralizēt Fox”, kas ir JFE‑Kawasaki patentētais premium savienojums. Piezīmes Réflexions concernant le renouvellement du contrat VAM attiecas uz caurulēm bez vītnes un premiumOCTG caurulēm, kurām vītnes tiek veidotas uz vietas, īpaši uz Fox caurulēm. 1990. gada 24. jūlija tikšanās piezīmēs ir minēti nerūsējošā tērauda produkti, kas, neatkarīgi no to vītņu veida, izslēgti no Apstrīdētā lēmuma darbības jomas ar tā 28. apsvērumu.

109

Īsumā, neviena no minētajām piezīmēm neattiecas uz transporta vadiem. Katrā gadījumā tās ietver tikai spriedumus un personīgus Vallourec darbinieku viedokļus un atsaucas uz Noteikumiem, skaidri nenorādot, kas tie ir. Tādējādi tajās nav konstatēta vienošanās starp Apstrīdētā lēmuma adresātiem, un tās nesaskan arī ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu.

110

Komisija atsaucas arī uz iekšējām Vallourec 1994. gada 27. janvāra piezīmēm, kas atrodamas Komisijas lietas materiālu 4822. lappusē, ar nosaukumu Compte rendu de l'entretien avec JF à Bruxelles le 25/1. Šis dokuments nav būtisks, jo tajā minētas tikai trapecveida vītnes un VLR caurules ar NTM vītnēm, bet neviens no Apstrīdētajā lēmumā minētajiem izstrādājumiem.

111

Komisija arī atsaucas uz Paziņojumu Prezidentiem un uz g) Japāņu dokumentu, kaut arī nav iespējams precīzi noteikt to izstrādājumu loku, uz kuriem tie attiecas. Šie pierādījumi satur atsauces uz citādiem izstrādājumiem kā Apstrīdētajā lēmumā un Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā minētie, kā nerūsējošā tērauda OCTG caurules un metinātas caurules, ka arī atsauces uz izstrādājumiem, no kuriem daži ir minēti Apstrīdētajā lēmumā, bet daži nav. No šiem dokumentiem viennozīmīgi izriet, ka tajos ir analizēts premiumOCTG cauruļu tirgus, nevis Apstrīdētajā lēmumā minēto produktu tirgus. Arguments, ko savai aizstāvībai Komisija min lietas T‑68/00 10. punktā, ka Paziņojums Prezidentiem ir sastādīts, pamatojoties uz premisu, ka dokumenta sastādīšanas laikā spēkā esošo vienošanos priekšmets ir bijušas standarta OCTG caurules, nevis premiumOCTG caurules, apstiprina to, ka dokumentos minētā japāņu agresija noteikti attiecas uz standarta OCTG caurulēm.

112

Sadales atslēgas dokuments attiecas uz būtiski ierobežotāku izstrādājumu loku, nekā Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums. Šajā dokumentā īpaši minēts atklātais konkurss par bezšuvju API standarta caurulēm (“SMLS API OPEN TENDER”). Tādēļ tas attiecas tikai uz standarta OCTG cauruļu tirgu, kurā tiek izsludināti atklātie konkursi. Japāņu prasītāji šajā sakarā atzīmē, ka saskaņā ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu Eiropā attiecībā uz tajā minētajiem izstrādājumiem nav izsludināti plaša mēroga konkursi. Tādējādi tirgus, uz ko attiecas sadales atslēgu dokuments, neeksistē. Japāņu prasītāji apstiprina, ka šis apgalvojums atbilst situācijai Eiropas tirgū attiecīgajā laikposmā un no tā izriet, ka ierosinātajai sadales atslēgai nebija nekādas nozīmes attiecībā uz Eiropu, jo tā attiecās uz neeksistējošu tirgu. Sumitomo uzskata, ka sadales atslēgas dokumenta autors ir pieļāvis kļūdu, jo tam nav loģiska izskaidrojuma. Turklāt Japānā Apstrīdētajā lēmumā minētajā pārkāpuma laikā nav izsludināti publiskie konkursi attiecībā uz OCTG.

113

Pretēji Komisijas apgalvojumam, sadales atslēgas dokuments nav viennozīmīgi attiecināms uz transporta vadiem. Apstrīdētā lēmuma 27. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka saīsinājums API attiecas uz standarta OCTG caurulēm, un šajā tiesvedības stadijā tā nevar šo interpretāciju mainīt. Turklāt akronīmi C/S un T/B, kas lietoti sadales atslēgas dokumentā, apstiprina šo secinājumu. Visbeidzot, ir API standarti visām OCTG caurulēm un transporta vadiem, un nepieciešamais secinājums ir tāds, ka šis dokuments attiecas arī uz izstrādājumiem, kas nav minēti Apstrīdētajā lēmumā.

114

Saistībā ar dokumentāro pierādījumu pierādījuma spēku par pārkāpuma pastāvēšanu, japāņu prasītāji uzsver, ka, pirmkārt, piezīmēs Réflexions stratégiques concernant les relations de VLR Verluka iesaka risinājumu, ar ko VAM grupai tiek piešķirta prioritāte, un japāņu ražotāji pēc tam varētu turpināt brīvi konkurēt ar VAM caurulēm Apvienotās Karalistes tirgū. Turklāt šīs piezīmes attiecas uz laiku, kad bija spēkā brīvprātīgo ierobežojumu līgumi un kad vienošanās par tirgus sadali nebija prettiesiskas. Saskaņā ar Sumitomo teikto izriet, ka, ja Pirmās instances tiesa pieņemtu japāņu prasītāju argumentus par brīvprātīgo ierobežojumu līgumu ilgumu (skatīt 139. un turpm. punktus), samazinātos visu pierādījumu, kas attiecināmi uz 1990. gadu, jo īpaši dažādu Vallourec piezīmju, vērtība. Šos dokumentus varētu uzskatīt tikai par vienošanās sagatavošanas dokumentiem, bet ne par dokumentiem, kas pierāda vienošanās pastāvēšanu laikā, kad tie sagatavoti. Turklāt atsauce uz “pastāvošo sistēmu” piezīmēs Entretien BSC skaidri attiecas uz Tālajiem Austrumiem, Dienvidameriku un Tuvajiem Austrumiem, un tajā pašā dokumentā sastopamā atsauce uz fiksēto cenu politiku “Ziemeļu jūras darījumos” (aff North Sea), kam japāņu prasītāji savulaik piekrita atsevišķos gadījumos, ir pretrunā ar aizliegumu japāņu ražotājiem pārdot Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā minētos izstrādājumus. JFE‑NKK apgalvo, ka piezīmju Entretien BSC sastādītājs ir bijis Verluka pats.

115

Turklāt piezīmēs Réflexions concernant le renouvellement du contrat VAM ir minēta iespēja “panākt, ka japāņi varētu neienākt Apvienotās Karalistes tirgū un [ļaut] problēmu atrisināt eiropiešiem”, kas skaidri norāda, ka 1990. gada martā nav bijusi vienošanās attiecībā uz Apvienotās Karalistes tirgu. Līdzīgi, tā kā 1990. gada 24. jūlija piezīmēs, lai atsauktos uz iespēju pieņemt Uzlabotos Noteikumus, kas japāņiem liegtu piekļūt Apvienotajai Karalistei (qui interdiraient aux japonais l'accès du UK), izmanto nosacījuma izteiksmi, no tā izriet, ka 1990. gada jūlijā vēl nebija noslēgta nekāda vienošanās.

116

g) Japāņu dokuments un Padomes Paziņojums Prezidentiem ir tikai sagatavošanās dokumenti, ko visdrīzāk sagatavojis kāds Corus darbinieks Eiropas ražotāju sanāksmei pirms 1993. gada 5. novembrī paredzētās Eiropas‑Japānas kluba sanāksmes Tokijā. Šajos dokumentos netiek sniegti pierādījumi par japāņu ražotāju attieksmi un vēl mazāk par to dalību Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajā vienošanās. Tieši pretēji – tajos minēts, ka japāņu ražotāji ir bijuši agresīvi konkurenti Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū un ka Kopienas ražotāji ir tikai centušies panākt vienošanos, kuras saturs nav skaidri aprakstīts, ar japāņu ražotājiem. Nippon uzsver, ka g) Japāņu dokumentā ir skaidras atsauces uz tās agresīvo uzvedību Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū.

117

Turklāt japāņu tirdzniecības ierobežošanas sistēma, kas, iespējams, minēta Paziņojumā Prezidentiem un g) Japāņu dokumentā, ir pretrunā ar Verlukas savā 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā sniegto Noteikumu interpretāciju, saskaņā ar ko japāņu ražotājiem bija pienākums kontaktēties ar Corus, pirms laist savus izstrādājumus Apvienotās Karalistes tirgū. JFE‑NKK norāda, ka Apstrīdētajā lēmumā sniegtais Noteikumu apraksts nesaskan ar pārējiem Komisijas iesniegtajiem pierādījumiem vai tās sniegto Noteikumu interpretāciju iebildumu rakstā lietā T‑67/00. Šādām pretrunām saskaņā ar tiesu praksi (jo īpaši SIV u.c./Komisija, minēts iepriekš 57. punktā) ir jābūt par pamatu Apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

118

Turklāt Paziņojumā Prezidentiem ir minēts japāņu ražotāju pienākums ierobežot atsevišķas piegādes (certaines de leurs livraisons) uz Apvienotās Karalistes kontinentālo šelfu, kamēr Apstrīdētā lēmuma 101. un 102. apsvērumā ir minēta vienkārša tirgus sadale. JFE‑NKK uzskata, ka ar šo pretrunu vien pietiek, lai Apstrīdēto lēmumu atceltu. g) Japāņu dokumentā ir minēts, ka japāņu ražotāji uzskata, ka uz izstrādājumiem, uz ko attiecas līgumi, neattiecas nekādas vienošanās, kas savukārt samazina sadales atslēgas dokumenta, kas attiecas tikai uz Eiropas tirgu līgumisko sektoru, pierādījuma spēku. Turklāt Komisijas arguments, ka šie dokumenti ir pamatoti uz priekšnoteikumu, ka jau pastāv vienošanās, saskaņā ar ko japāņu ražotājiem jāatturas Apstrīdētajā lēmumā minētos izstrādājumus laist Kopienas kontinentālajos tirgos, tomēr nepierāda šādas vienošanās pastāvēšanu, vai vismaz nepierāda to judikatūrā pieņemtajā precizitātes un noteiktības līmenī.

119

Attiecībā uz 1994. gada 20. jūnija piezīmēm ar nosaukumu Licence VAM à Siderca, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 15809. lappusē, kurā cita starpā minēts, ka Mannesmann vispār bija jāatturas ienākt Apvienotās Karalistes tirgū, tas, pēc japāņu prasītāju domām, neapstiprina faktu, ka tie arī būtu vienojušies nepārdot savas caurules Eiropas tirgos.

120

JFE‑Kawasaki argumentē, ka sadales atslēgu dokuments ir nepieļaujams kā pierādījums, jo tam nav datuma un Komisija nav atklājusi tā autora, vai puses, kas to piesūtīja Komisijai, identitāti, kā rezultātā prasītāji nevar izprast tā sastādīšanas kontekstu vai iemeslus, kādēļ tas ticis atklāts Komisijai. Tā būtu pirmā reize, kad Komisija uzņēmumu atzinusi par vainīgu pārkāpumā, pamatojoties uz neidentificētu dokumentu. Arguments, ko Komisija sniedz Apstrīdētā lēmuma 121. un 122. apsvērumā, ka sadales atslēgas dokuments ir pieļaujams un ticams, jo tas ir apstiprināts ar citiem pierādījumiem, ir nepamatots: faktiski dokuments ir pretrunā ar pārējiem pierādījumiem, īpaši attiecībā uz būtiskiem faktiem, kā to norāda pati Komisija Apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā par Latīņamerikas ražotāju lomu. Šajā sakarā JFE‑Kawasaki atsaucas uz sprieduma lietā Volkswagen/Komisija, kas minēts iepriekš 57. punktā, 72. punktu, saskaņā ar ko Komisijai pietiekami precīzi un loģiski ir jākonstatē vienošanās vai saskaņoto darbību pastāvēšana.

121

Katrā ziņā JFE‑Kawasaki piekrīt pārējiem japāņu prasītājiem, ka, pat ja tas būtu pieļaujams, sadales atslēgu dokuments nav drošs pierādījums, jo tas nav pietiekami labi identificēts. Tas, ka šis dokuments nav vienīgais pierādījums, uz ko Komisija atsaukusies, konstatējot pārkāpumu, nenozīmē, ka nav nepieciešams noteikt tā ticamību. Turklāt sadales atslēgas dokuments ir pretrunā Verlukas apgalvojumam dokumenta ar nosaukumu “Vérification auprès de Vallourec” (Pie Vallourec veiktā izmeklēšana) (1997. gada 18. decembris, atrodams Komisijas lietas materiālu 7317. lappusē) 1.3 punktā par jautājumu, vai Latīņamerikas ražotāji ir labvēlīgi reaģējuši uz Eiropas ražotāju sarunām 1993. gada beigās, un tas izraisa šaubas par šo divu pierādījumu ticamību. Turklāt, saskaņā ar Mannesmann priekšsēdētāja Behera [Becher] 1997. gada 22. aprīlī sniegto atbildi (atrodama Komisijas lietas materiālu 10989.A lappusē) uz jautājumu par Noteikumu raksturu, kas tika uzdots izmeklēšanas laikā Mannesmann telpās 1997. gada 21. aprīlī (turpmāk tekstā – “Behera atbilde”), sadales atslēgas attiecās tikai uz ārpuskopienas valstu tirgiem. To apstiprina Apstrīdētā lēmuma 101. un 103. apsvērums.

122

Turklāt sadales atslēgas dokuments nav konkrētas vienošanās atspoguļojums: Vallourec dokumentā Vérification auprès de Vallourec norādīts, ka tas ir bijis tikai mēģinājums grozīt sadales atslēgas, dokumentā paredzot, ka notiks Eiropas ražotāju sanāksme ar mērķi pārbaudīt, kā var piemērot dokumentā minēto sadales atslēgu.

123

Turklāt no sadales atslēgas dokumenta izriet, ka japāņu ražotājiem ir bijuši iebildumi pret šo priekšlikumu, un ka tie uzskatīja, ka atslēgas piemērošanas joma ir jāpaplašina, iekļaujot tajā arī metinātās leģētā tērauda caurules ERW OCTG. Šā dokumenta dēļ Komisija varētu pret japāņu ražotājiem attiekties tāpat kā pret Latīņamerikas ražotājiem, pret kuriem tā atsauca savu sūdzību, jo tiem arī bija iebildumi pret atslēgas priekšlikumu, ciktāl tas attiecās uz Eiropas tirgu, un tie arī tirgoja tērauda caurules Eiropas tirgū. Komisija nevar apgalvot, ka dažādā attieksme ir izskaidrojama ar Latīņamerikas ražotāju Eiropas tirgū laisto izstrādājumu apjomu, jo tā nav sniegusi nekādus datus attiecīgo tirdzniecības apjomu salīdzināšanai. Nevienlīdzīgā attieksme tādēļ nav attaisnojama, un tas, ka Komisija ir atsaukusi savu sūdzību pret Latīņamerikas ražotājiem, iedragā tās secinājumus attiecībā uz japāņu prasītājiem saistībā ar Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu.

124

Tas, ka japāņu ražotāji ir pārdevuši dažas caurules atsevišķos Eiropas tirgos, a fortiori būtu pietiekami, lai parādītu, ka sadales atslēgas dokuments neatspoguļo nekādu japāņu ražotāju parakstītu vienošanos. Saskaņā ar šā dokumenta noteikumiem uz viņiem faktiski būtu attiecināts bezierunu aizliegums tirgot caurules Eiropas tirgū. Turklāt Latīņamerikas ražotāju paustie iebildumi, ņemot vērā Eiropas ražotāju viedokli, atņem sadales atslēgas dokumentam jebkādu ekonomisku vērtību un tādēļ nebūtu loģiski un ir maz ticams, ka dokuments, ņemot vērā šos apstākļus, ir ticis pieņemts vēlāk.

125

Japāņu prasītāji apgalvo, ka Verlukas 1996. gada 14. oktobra paskaidrojums, kas atrodams Komisijas lietas materiālu 6354. lappusē (turpmāk tekstā – “Verlukas 1996. gada 14. oktobra paskaidrojums”), nepierāda viņu dalību Komisijas apgalvotajā vienošanās. Paskaidrojuma attiecīgā daļa tikai apstiprina, ka japāņu prasītāji regulāri ir apmeklējuši Eiropas‑Japānas kluba sanāksmes, un saskaņā ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu šīs sanāksmes neattiecās uz Eiropas un japāņu ražotāju iekšējiem tirgiem. Saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, sanāksmes attiecās tikai uz tirdzniecību trešo valstu tirgos, kā Ķīna un Krievija. Nav nekādu pierādījumu, ka šīs sanāksmes noslēdzās ar Komisijas apgalvoto aizliegto vienošanos. Savā replikā Sumitomo argumentē, ka dokumentā Vérification auprès de Vallourec, kas ietver Verlukas 1997. gada 18. decembra paskaidrojumu, un Dalmine darbinieka Jahia [Jachia] 1995. gada 5. jūnija paskaidrojumā Bergamo prokuratūrai (atrodams Komisijas lietas materiālu 8220. b 6 lappusē, turpmāk tekstā – “Jahia paskaidrojums”), no vienošanās piemērošanas jomas tiek izslēgti projekta vadi, tā vietā atsaucoties uz standarta izstrādājumiem (produits standard). Tādējādi ir pretruna starp Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu un viņa apgalvojumiem dokumentā Vérification auprès de Vallourec par izstrādājumiem, uz ko attiecināmi Noteikumi.

126

JFE‑Kawasaki arī uzsver, ka dokumentā Vérification auprès de Vallourec Verluka ir apgalvojis, ka “vispārīgs noteikums ir, ka citi ārzonas tirgi, atskaitot Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, netika uzskatīti par iekšzemes tirgiem”. Tādējādi nav konstatēts, ka ir noticis pārkāpums attiecībā uz šiem ārzonas tirgiem.

127

Arī Bjasizo [Biasizzo], bijušā Dalmine darbinieka 1995. gada 1. jūnija paskaidrojums Bergamo prokuratūrai, kas atrodams Komisijas lietas materiālu 8220. b 10 lappusē, nenozīmē, ka japāņu ražotāji noslēguši Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto vienošanos. Kaut arī viņš ir minējis nesaistošu vienošanos (džentlmeņu vienošanās), saskaņā ar kuru ražotājiem konkursos būtu jāpiedāvā par 8–10 % augstākas cenas kā vietējiem ražotājiem, viņš vēlākā paskaidrojumā ar nosaukumu Commento alle mie deposizioni (Komentāri par manu paskaidrojumu) (atrodams Komisijas lietas materiālu 8220. b 14 lappusē) arī apraksta visas objektīvās ekonomiskās priekšrocības, kas bijušas vietējam cauruļu ražotājam vietējā tirgū salīdzinājumā ar ārvalstu ražotājiem, un nav minējis nevienu starptautisku vienošanos (CG 15. pielikums, 8220. b 16 lappuse). Turklāt atsauce uz konkursiem ir nesavienojama ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu, kurā tas teicis, ka Eiropas tirgos nav bijis nozīmīgu konkursu.

128

Noteikti ir būtiska nesaskaņa starp Bjasizo paskaidrojumu un komentāriem par šo paskaidrojumu. Šie divi dokumenti precīzi nenorāda ne to, uz kādiem izstrādājumiem attiecās vienošanās, uz kuru tie atsaucas, ne arī tās ilgumu. Tomēr maz ticams, ka Bjasizo paskaidrojums un komentāri par šo paskaidrojumu attiecas uz Apstrīdētajā lēmumā minētajiem izstrādājumiem, jo Itālijas tērauda cauruļu tirgus tolaik bija koncentrējies uz citiem izstrādājumiem, precīzāk, uz premiumOCTG un tirdzniecības vadiem. Turklāt Bjasizo izteikumi attiecībā uz esošo tirgus daļu līdzsvara saglabāšanu attiecas uz ārpuskopienas tirgiem, uz kuriem neattiecas Apstrīdētais lēmums. Paskaidrojums un komentāri par šo paskaidrojumu nav ticami. Tie ir izdarīti spiediena rezultātā, jo to autoram bija jāizskaidro, uz kādiem pamatiem vēl, izņemot negodīgo praksi, kuras dēļ tikai ierosināta izmeklēšana, Dalmine ir piešķirti visi Agip iepirkuma līgumi. Pretēji Komisijas apgalvotajam, no 1992. gada sākuma līdz 1993. gada pirmās puses beigām, Bjasizo bija atbildīgs tikai par OCTG, bet nevis par transporta vadu tirdzniecību.

129

Katrā ziņā Nippon un JFE‑Kawasaki uzskata, ka Apstrīdētajā lēmumā, jo īpaši tā 61. un 101. apsvērumā, sniegtā Noteikumu definīcija, saskaņā ar kuru vienošanās pusēm bija stingri aizliegts pārdot savus izstrādājumus savu konkurentu tirgos, ir pretrunā ar Bjasizo paskaidrojumu, saskaņā ar ko pusēm bija ļauts piedāvāt savus izstrādājumus par augstākām cenām kā vietējiem ražotājiem.

130

Par Dalmine 1997. gada 4. aprīļa atbildi (atrodama Komisijas lietas materiālu 15099. lappusē) uz Komisijas ierēdņu uzdoto jautājumu izmeklēšanas laikā Dalmine telpās (turpmāk tekstā – “Dalmine 1997. gada 4. aprīļa atbilde”), kaut arī Dalmine minēja līgumus, kas slēgti ar japāņu ražotājiem, šie līgumi attiecās uz tirgiem ārpus Eiropas Kopienas, kā, piemēram, Krievijas tirgu. Atbildē apstiprinājās, ka Noteikumos varēja būt atspoguļota Kopienas bezšuvju tērauda vadu ražošanas nozares pozīcija, sākot no 1986./1987. gada, kā arī minēts nekontrolēts vadu imports no citiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem tajā pašā laikposmā. No dokumenta izriet, ka Dalmine vadībai šā paziņojuma laikā bija zināms tas, kas noticis pirms 1996. gada februāra un ka uzņēmuma dokumentos nebija pierādījumu par japāņu un Eiropas ražotāju sanāksmēm. Dalmine šos faktus apstiprināja savā 1997. gada 29. maija atbildē uz vēstuli, ko Komisija tai bija nosūtījusi saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu un kas atrodama Komisijas lietas materiālu 15162. lappusē (turpmāk tekstā – “Dalmine 1997. gada 29. maija atbilde”). Turklāt Dalmine 1997. gada 29. maija atbilde ir pretrunā ar Bjasizo paskaidrojumu un komentāriem par šo paskaidrojumu, ievērojot, ka pēdējā norādīts, ka Eiropas‑Japānas klubā tika apspriesti tikai ārpuskopienas tirgi un cauruļu eksports uz Eiropas Kopienu bija ierobežots, bet ne aizliegts. Šajā sakarā Sumitomo uzsver, ka Dalmine 1997. gada 29. maija atbilde ir pamatota uz kāda R kunga atmiņām, kuru avots ir dažas sarunas ar Bjasizo, kas arī apmeklēja attiecīgās sanāksmes.

131

Japāņu prasītāji uzskata, ka saskaņā ar tērauda cauruļu sistēmas dokumentu, kas ir atrodams Komisijas lietas materiālos, bet nav minēts Apstrīdētajā lēmumā, Noteikumi regulēja attiecības starp Eiropas ražotājiem. Pretēji Komisijas apgalvojumiem, dokuments neaprobežojās tikai ar Corus izstāšanās no bezšuvju cauruļu tirgus seku pārbaudi.

132

Kas attiecas uz Behera atbildi, japāņi uzsver, ka saskaņā ar viņa paša paskaidrojumu Behers personīgi nezināja faktus, ko viņš komentēja, un Komisija to nav minējusi, citējot šo paskaidrojumu Apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā. Tādēļ viņa sniegtajai liecībai nav būtiskas pierādījuma vērtības un JFE‑NKK uzskata, ka tas ir nepieņemams (spriedums lietā Rhône‑Poulenc/Komisija, minēts iepriekš 56. punktā, un tieneša Vesterdorfa kā ģenerāladvokāta secinājumi minētajā lietā 955.–957. lpp., minēti iepriekš 56. punktā). Komisija Behera atbildi nevar uzskatīt par ticamu pierādījumu attiecībā uz vienošanās starp japāņu un Eiropas ražotājiem pastāvēšanu, tajā pašā laikā neņemot vērā viņa apgalvojumu, ka nav bijusi vienošanās starp Eiropas un japāņu ražotājiem par neienākšanu vienam otra iekšējos tirgos. Ciktāl Behera paskaidrojumā tiek noliegta vienošanās par tirgus sadali starp Eiropas ražotājiem pastāvēšana, tas ir pretrunā ar tērauda cauruļu sistēmas dokumentu, ko Behers uzskata par kļūdainu. Tas ir arī pretrunā ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu un Dalmine 1997. gada 29. maija atbildi.

133

Par Corus 1997. gada 31. oktobra atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu (atrodama Komisijas lietas materiālu 11932. lappusē, turpmāk tekstā – “Corus atbilde”), kurā teikts, ka iekšējie tirgi tikuši rezervēti vietējiem ražotājiem, japāņu ražotāji uzsver, ka savā 1999. gada 30. marta vēstulē Komisijai (prasības lietā T‑68/00 C5 pielikums, turpmāk tekstā “1999. gada 30. marta vēstule”) Corus skaidri norāda, ka neviens no tās paskaidrojumiem nav jāsaprot tādējādi, ka pastāv kāda vienošanās starp japāņu un Eiropas ražotājiem. Atbildot uz Komisijas argumentu, ka 1999. gada 30. marta vēstule ir saistīta ar procedūru par metinātajām caurulēm, japāņu prasītāji uzsver, ka vēstulē minētais Corus paskaidrojums precīzi tiem pašiem vārdiem ir sniegts attiecībā uz procedūru saistībā ar bezšuvju caurulēm. Par Komisijas argumentu, ka Corus nostāja ir paradoksāla, Nippon atbild, ka tieši pretēji – Komisija vēlas atsaukties uz Corus izteikumu interpretāciju, ko pati Corus ir noliegusi. JFE‑Kawasaki un Sumitomo uzsver, ka Corus izteikumi ir neskaidri un nenoteikti. Sumitomo arī uzsver, ka vienīgie Corus atbildē minētie izstrādājumi ir OCTG caurules. Tā, tāpat kā JFE‑NKK, argumentē, ka Corus atbilde attiecās tikai uz ārpuskopienas tirgiem.

134

Saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, Eiropas ražotāji bija ieinteresēti samazināt zaudējumus, cita starpā, atzīstot, ka pastāv vienošanās ar japāņu ražotājiem, cerībā novērst Komisijas uzmanību no Noteikumu patiesās nozīmes, kura bija sadalīt Eiropas tirgus Eiropas ražotāju starpā – vēl smagāka pārkāpuma kā Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais – kura atklāšana šiem Eiropas ražotājiem draudētu ar vēl lielākiem naudas sodiem. Šo teoriju apstiprina Vallourec stratēģija, informējot Komisiju par vienošanos ar japāņu ražotājiem, jo tādējādi naudas sods, kas tai tiktu uzlikts, ja tā nebūtu sadarbojusies, tiktu samazināts par 40 % un tā izvairītos no turpmāka naudas soda, ko uzliktu Komisija par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu saistībā ar caurulēm bez vītnes. Līdzīgā veidā Dalmine tika uzlikts par 20 % zemāks naudas sods. Komisijas pierādījumi, kas minēti Apstrīdētajā lēmumā – jo īpaši Verlukas paskaidrojums – ir jāvērtē, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus. Jāņem vērā arī tas, ka Vallourec nav iesniedzis prasību pret Apstrīdēto lēmumu un Dalmine nav apstrīdējis faktus, kas ir šī lēmuma pamatā. Sumitomo uzsver, ka visi paskaidrojumi, uz ko atsaucas Komisija, jo īpaši Verlukas, Behera un Bjasizo paskaidrojumi, ir sniegti pēc notikušā, piebilstot, ka, tā kā pastāv pretrunas, ir jāpiegriež lielāka vērība pārkāpuma laikā taisītajos dokumentos, jo īpaši sadales atslēgas dokumentā, ietvertajiem pierādījumiem.

135

Nippon uzsver, ka, pretēji Apstrīdētā lēmuma 131. apsvērumā minētajam apgalvojumam, tā kā rakstiskajā atbildē CG tā arī uzklausīšanā Komisijā, ir atbildējusi ļoti skaidri uz apgalvojumu, ka Apstrīdētā lēmuma 62.–67. un 100. apsvērumā minētie dokumenti atklāj Apstrīdētā lēmuma 1. pantā apgalvotās vienošanās pastāvēšanu un tās saturu. Tādējādi ir apstrīdama citēto dokumentu pierādījumu vērtība. Turklāt Nippon apstrīd Apstrīdētā lēmuma 131. apsvērumā minēto apgalvojumu, ka japāņu uzņēmumi ir atzinuši, ka tie nevar sniegt nekādus tuvākus paskaidrojumus par Eiropas‑Japānas kluba sanāksmēm, jo tā, atbildot uz vienu no uzklausīšanā uzdotajiem jautājumiem, ir skaidri pateikusi, ka ir notikušas japāņu un Eiropas ražotāju sanāksmes ar mērķi koordinēt tirdzniecību Krievijas un Ķīnas tirgos.

136

Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu – Verlukas 1997. gada 17. septembra paskaidrojumā minētie datumi nav precīzi. Tādējādi Komisija nav tiesiski pietiekami pierādījusi apgalvotā pārkāpuma ilgumu.

137

Attiecībā uz to, ka 1997. gads noteikts kā gads, kurā, kā izsakās Verluka, sākās échanges, japāņu prasītāji izvirza divus galvenos iebildumus.

138

Pirmkārt, tie saka, ka franču vārds échanges ir ļoti neskaidrs un ir ticis iztulkots Apstrīdētā lēmuma desmitajā zemsvītras piezīmē uz angļu valodu kā “tirdzniecība” (trade), kas ir pretrunā ar Komisijas apgalvoto Apstrīdētā lēmuma 108. apsvērumā, ka runa bija par aizliegtas vienošanās dalībnieku sanāksmēm.

139

Otrkārt, japāņu prasītāji min, ka attiecībā uz laiku pirms 1990. gada Komisija atzīst, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgums atturēja japāņu ražotājus pārdot savus izstrādājumus Eiropas Kopienas tirgos. Tomēr Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā nav norādes, ka 1990. vai 1991. gada valdības līmeņa brīvprātīgo ierobežojumu līgums tiktu aizstāts ar aizliegto vienošanos. Japāņu prasītāji no tā secina, ka Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums neapstiprina Komisijas apgalvojumu par pārkāpuma sākuma laiku. Tādējādi Komisija nav izpildījusi savu pienākumu sniegt pietiekami precīzus un loģiskus pierādījumus par pārkāpuma ilgumu (iepriekš 57. punktā minētā sprieduma CRAM un Rheinzink/Komisija 20. punkts).

140

Turklāt, pat ja būtu pienācīgi konstatēts, ka échanges, kas it kā veido pārkāpumu, tiešām notika, sākot ar 1977. gadu, Komisija tomēr ir kļūdījusies pārkāpuma ilguma aprēķinā, jo Eiropas‑Japānas kluba brīvprātīgo ierobežojumu līgumi beidzās 1990. gada 31. decembrī, nevis 1989. gada 31. decembrī. To apstiprina japāņu prasītāju prasībām pievienotie pierādījumi, jo īpaši 1991. gada 25. jūnija izraksts no Japānas Starptautiskās tirdzniecības un rūpniecības ministrijas (turpmāk tekstā – “MITI”) baltās grāmatas, kurā izklāstīts, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi bija spēkā 1990. gadā. Saskaņā ar Japānas likumdošanu MITI bija pilnvaras uzdot japāņu tērauda cauruļu ražotājiem ievērot brīvprātīgo ierobežojumu līgumu prasības. Izmantojot šīs pilnvaras, MITI lika sešiem japāņu uzņēmumiem, tai skaitā arī japāņu prasītājiem, noslēgt eksporta ierobežojumu līgumus, ko MITI pēc tam ratificēja. Sava apgalvojuma atbalstam japāņu ražotāji ir sagatavojuši Japānā sastādītu dokumentāciju par līguma attiecināšanu arī uz 1990. gadu, kas, proti, ir pagarinājuma līgums, ko MITI ir apstiprinājusi 1989. gada 28. decembrī, un paziņojuma vēstuli MITI, kurā izskaidroti līguma pagarināšanas iemesli. Nippon arī ir sagatavojusi savas vadības komitejas lēmuma projektu un komitejas apstiprinājuma kopiju par līguma starp japāņu ražotājiem pagarināšanu līdz 1990. gada 31. decembrim.

141

Savās replikās Nippon un JFE‑Kawasaki pauž pārsteigumu, ka Komisija savā atbildes rakstā nav skaidri norādījusi brīvprātīgo ierobežojumu līgumu izbeigšanās datumu, jo tā taču pati ir bijusi tā pamatā esošās starpvaldību vienošanās dalībniece. Tādējādi nav ticams, ka Komisija nav zinājusi par japāņu ražotāju starpā noslēgto vienošanos. Nippon lūdz Pirmās instances tiesu likt Komisijai noteikt precīzu datumu, kurā izbeidzās brīvprātīgo ierobežojumu līgumi. Turklāt divi iepriekš minētie prasītāji kopā ar JFE‑NKK argumentē, ka, ja tas būtu šajā gadā noticis, tik svarīgu izmaiņu kā brīvprātīgo ierobežojumu līgumu ar Japānu beigu datumu Komisija būtu minējusi savā XXIV Eiropas Kopienu Ziņojumā – 1990. Bet tieši pretēji – ziņojumā minēts, ka noteikumi attiecībā uz tērauda izstrādājumu importu paliek nemainīgi salīdzinājumā ar 1989. gadu (ziņojuma 840. punkts).

142

Šajos apstākļos ir skaidrs, ka Komisija nevarētu secināt, ka 1990. gadā ir noticis pārkāpums, ja tā nebūtu, kā to apgalvo prasītāji, pieļāvusi kļūdu attiecībā uz faktiem.

143

Par apgalvotā pārkāpuma beigu datumu japāņu prasītāji piezīmē, ka Komisijas konstatējums, ka tas beidzies 1995. gadā, ir balstīts tikai uz neskaidru apgalvojumu Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā, ka les échanges se sont achevés il y a un peu d'un an (échanges beidzās pirms mazliet vairāk kā gada). Sadales atslēgas dokumentā izdarīta atsauce uz laikposmu, kas beidzas 1994. gada martā, un nav nekādu pierādījumu par Eiropas‑Japānas kluba tikšanos pēc šī datuma. Tādēļ jāuzskata, ka katrā ziņā pārkāpums beidzies ne vēlāk kā 1994. gada pirmajā pusē. Sumitomo un Nippon uzskata, ka ar sadales atslēgas dokumentu varētu konstatēt tikai vienu gadu ilgušu pārkāpumu – no 1993. gada līdz 1994. gada martam. Atsauce, ka vienošanās pastāvēja vēl pirms 1995. gada aprīļa, kā tas minēts Behera paskaidrojumā – dokumentā, uz ko Komisija pamatojās, konstatējot pārkāpuma ilgumu, nav attiecināma, jo šis datums vienkārši bija datums, kurā paskaidrojuma autors kļuva par Mannesmann ģenerāldirektoru. Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais secinājums, ka pārkāpums ir turpinājies arī 1995. gadā, ir pretrunā ar pierādījumiem, kas ir tā pamatā. Tādēļ ir nepieciešams Apstrīdēto lēmumu atzīt par spēkā neesošu vismaz daļā, kur tiek konstatēts pārkāpums laikā, par kuru nav pietiekamu pierādījumu.

144

Komisija apgalvo, ka japāņu prasītāju taktika, atdalot katru pierādījumu no tā konteksta un pakļaujot to sarežģītai juridiskai analīzei, nav pienācīgs materiālo pierādījumu pārbaudes veids, kas, ņemot vērā kontekstu, pierāda pārkāpumu (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija sprieduma lietā T‑334/94 Sarrió/Komisija, Recueil, II‑1439. lpp., 103. punktu). Komisija apgalvo, ka iepriekš 66. punktā minētajā spriedumā Cementa lietā Pirmās instances tiesa ir noteikusi, ka, lai novērtētu dokumenta individuālo vērtību, pirmkārt, jāvērš vērība uz tajā ietvertās informācijas ticamību, ņemot vērā personu, kas dokumentu sastādījusi, apstākļiem, kādos tas radies un personu, kurai tas adresēts, un, otrkārt, vai tā saturs ir ticams un vienots (sprieduma 1838. punkts).

145

Šajā lietā arguments, ka Noteikumos, uz kuriem atsaucas vairāki pierādījumi, drīzāk aprakstīts darījumu stāvoklis nekā vienošanās par tirgus sadali, nav ticams. Arī dokumentārie pierādījumi neatbalsta apgalvojumu, ka Noteikumi regulēja tikai attiecības starp Eiropas ražotājiem. Komisija turklāt saka, ka Apstrīdētajā lēmumā tā nav atstājusi bez ievērības vienošanās Kopienas iekšējo aspektu un ka tās lēmuma preambulā un 1. pantā sniegtais pārkāpuma apraksts nozīmē, ka ne tikai japāņu ražotājiem bija aizliegts tirgot savus izstrādājumus Eiropā, bet arī nevienam no Eiropas ražotājiem nebija ļauts tirgot savus izstrādājumus cita Eiropas ražotāja iekšējā tirgū.

146

Komisija apstrīd JFE‑NKK argumentu, ka Noteikumi un Uzlabotie Noteikumi attiecas uz Kopienas tērauda nozarei nepieciešamo racionalizāciju, nevis uz aizliegtu vienošanos. Tērauda cauruļu sistēmas dokuments un īpaši tajā minētā 1992. gada 6. oktobra sanāksme bija saistīti ar valsts atbalstu, ko Komisija apstiprinājusi saskaņā ar EKL 87. pantu, finansēto racionalizācijas procesu.

147

Par Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu Komisija uzskata, ka tam jāpiešķir īpaša ievērība, jo tā autors bija Vallourec Oil & Gas direktors un viņam bija tieša informācija par Eiropas‑Japānas klubā notiekošo. Kā tas minēts arī viņa paskaidrojumā – viņš bija apmeklējis vairākas no kluba sanāksmēm, kas notika ik pēc sešiem mēnešiem (skat. iepriekš 23. punktu). Komisija atsaucas uz vispārīgo principu, ka attiecībā uz pierādījumu ieguvi paskaidrojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, ir uzskatāmi par pierādošiem. Tā argumentē, ka šajā lietā Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums bija pret Vallourec interesēm, ko pārstāvēja Verluka, jo Komisija bija ierosinājusi izmeklēšanu pret šo uzņēmumu.

148

Par argumentu, ka Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums attiecībā uz visiem pārkāpuma specifiskajiem aspektiem netiek apstiprināts ar pārējiem pierādījumiem, jo īpaši saistībā ar Noteikumu definīciju, Komisija uzsver, ka saskaņā ar iepriekš 66. punktā minētā sprieduma Cementa lietā 1838. punktu Kopienas tiesībās nav principa, kas liegtu Komisijai pamatoties tikai uz vienu pierādījumu, lai konstatētu EKL 81. panta pārkāpumu.

149

Katrā ziņā Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojums tiek apstiprināts ar pārējiem lietas materiālos atrodamajiem pierādījumiem, jo īpaši ar Apstrīdētajā lēmumā minētajiem dokumentiem (skat. turpmāk 161. un turpm. punktus). Kaut arī lielākā daļa šo pierādījumu nedefinē Noteikumus kā tādus vai nenosaka to darbības jomu, tas ir tikai tādēļ, ka šo noteikumu nozīme bija skaidri zināma kā to autoriem, tā arī to adresātiem.

150

Komisija īpaši apstrīd argumentu, ka vārds échanges, kas minēts Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā, neatsaucas uz sanāksmēm, un apgalvo, ka šā vārda tulkojums Apstrīdētā lēmuma angļu versijas desmitajā zemsvītras piezīmē ir nepareizs.

151

Par sadales atslēgas dokumenta kā pierādījuma pieļaujamību Komisija apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru Kopienu tiesībās pierādījumu nepieļaujamības jēdziens ir ļoti ierobežoti piemērojams. Kā tiesnesis ir paskaidrojis savos secinājumos iepriekš 56. punktā minētajā lietā Rhône‑Poulenc/Komisija, pamatprincips ir pierādījumu brīva izvērtēšana.

152

Attiecībā uz sadales atslēgas dokumenta darbības jomu īpaši jāņem vērā, ka termins API var attiekties gan uz standarta OCTG caurulēm, gan transporta vadiem, jo abiem izstrādājumiem eksistē API standarti (skatīt iebildumu raksta lietā T‑78/00 pielikumu). Atbildot uz argumentu, ka saskaņā ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu tirgus, uz ko attiecās sadales atslēgu dokuments, neeksistēja, Komisija uzskata, ka, ja tā būtu, nebūtu vajadzības piedāvātajā sadales atslēgā iekļaut Eiropu, bet tomēr tā bija noticis.

153

Par Paziņojumu Prezidentiem Komisija paskaidro, ka to sastādīja Corus, bet Mannesmann ar to bija jāiepazīstina tērauda uzņēmumu vadītājus, un tas tiek apstiprināts ar rokrakstā izdarīto piezīmi dokumenta pirmajā lappusē – ka ar dokumentu iepazīstinās HN (Hanss Nolte [Hans Nolte] no Mannesmann) un ka Vallourec ir apstiprinājusi tā saturu. Tādējādi dokuments atspoguļo šo Eiropas ražotāju kopējo viedokli.

154

Atbildot uz argumentu, ka Latīņamerikas ražotājiem ticis piemērots labvēlīgāks režīms, Komisija saka, ka papildus Verlukas 1996. gada 17. septembra un 14. oktobra paskaidrojumos minētajam sadales atslēgas dokumentam ir tieši pierādījumi, ka japāņu ražotāji ir bijuši iesaistīti pārkāpumā, kas savukārt neattiecas uz Latīņamerikas ražotājiem.

155

Par Bjasizo paskaidrojumu Komisija apstrīd prasītāju apgalvojumu, ka sava paskaidrojuma komentāros viņš atsauc savu iepriekš teikto par starptautisku vienošanos par tirgus sadali – Komisija citē izvilkumus no šā dokumenta, kurā Bjasizo ir atsaucies uz nepieciešamību cieši sadarboties ar visiem ražotājiem un izstrādāt jaunus noteikumus un darbības modeļus.

156

Komisija uzskata, ka Dalmine 1997. gada 4. aprīļa atbildē ir ietverti daži atklājumi par minēto vienošanos, bet attiecībā uz pārējo tas ir tikai mēģinājums ierobežot tās sekas, un tādēļ nav iespējams to pretstatīt skaidrajiem un precīzi formulētajiem bijušo uzņēmuma darbinieku paskaidrojumiem. Attiecībā uz tērauda cauruļu sistēmas dokumentu – tas, ka šis dokuments, atšķirībā no pārējiem pierādījumiem, jo īpaši Verlukas un Bjasizo paskaidrojumiem, attiecas tikai uz Eiropas tirgiem, ir izskaidrojams ar to, ka, kā tas arī norādīts tā nosaukumā, dokumenta mērķis ir tikai aprakstīt Eiropas ražotāju situāciju.

157

Visbeidzot, attiecībā uz Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu par vienošanās ilgumu, Komisija apgalvo, ka precīzs ilgums ir nozīmīgs tikai attiecībā uz naudas soda apjoma noteikšanu. Naudas soda noteikšanai Komisija nav ņēmusi vērā laikposmu no 1977. gada līdz 1990. gada sākumam, bet no Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojuma izriet, ka vienošanās bija spēkā visu šo laiku.

158

Komisija attiecībā uz Apstrīdētajā lēmumā minētā pārkāpuma sākuma datumu paskaidro, ka tā nav atzinusi, ka laikā no 1977. līdz 1989. gadam brīvprātīgo ierobežojumu līgumu dēļ nav noticis pārkāpums. Tā vienkārši paziņojusi, ka pārkāpums laikā no 1977. līdz 1989. gada beigām netiks ņemts vērā.

159

Atbildot uz argumentu, kas pamatots ar to, ka saskaņā ar 1990. gada XXIV Eiropas Kopienu Ziņojumu melnās metalurģijas produktu importa noteikumi ir saglabājušies nemainīgi salīdzinājumā ar 1989. gadu, Komisija cita starpā paskaidro, ka, kaut arī 1991. gada XXV Eiropas Kopienu Ziņojumā šajā jautājumā ir identisks teksts, prasītāji tomēr neapgalvo, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi būtu palikuši spēkā arī 1991. gadā.

160

Turklāt japāņu prasītāju prasības pieteikumi un tiem pievienotie dokumenti tikai norāda, ka prasītāji ir noslēguši vienošanos ar Japānas iestādēm, lai ierobežotu savu eksportu līdz 1990. gada beigām. Japāņu prasītāji nekādā veidā nav pierādījuši, ka šī vienošanās kaut kādā veidā atspoguļoja brīvprātīgo ierobežojumu līgumu, ko Eiropas Komisija un Japānas valdība bija noslēgušas starptautiskā līmenī, pagarināšanu. Komisija ir meklējusi savos arhīvos, bet tomēr nav atradusi nevienu pavedienu, kas liecinātu par brīvprātīgo ierobežojumu līgumu pagarināšanu līdz 1990. gadam.

161

Japāņu prasītāju argumenti par pārkāpuma sākuma datumu ir balstīti uz pieņēmumu, ka ar brīvprātīgo ierobežojumu līgumiem tiem bija aizliegts eksportēt savas caurules uz Kopienu. Komisija šo pieņēmumu apstrīd, jo šajos līgumos bija ietvertas vairākas kvotas japāņu ražotājiem.

162

Par pārkāpuma beigu datumu Komisija uzsver, ka Verluka savā 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā apgalvo, ka līgums beidzis pastāvēt un peu plus d'un an auparavant (nedaudz vairāk kā pirms gada). Paskaidrojums, kas atrodams Behera paskaidrojumā, par to, ka līgums bijis spēkā pirms 1995. gada 1. aprīļa, ir pretrunā ar Verlukas apgalvojumu. Tā kā daļa no soda naudas, kas uzliekama par pārkāpuma ilgumu, ir aprēķināta, pamatojoties uz secinājumu, ka vienošanās ir bijusi spēkā no 1990. līdz 1994. gadam ieskaitot, Verlukas sniegtā informācija ir vairāk nekā pietiekama, lai noteiktu pārkāpuma ilgumu. Fakts, ka sadales atslēgas dokumentā bija norādītas Eiropas‑Japānas kluba sanāksmes tikai līdz 1994. gada martam, tomēr nepierāda, ka vienošanās bija spēkā tikai līdz šim laikam.

Pirmā pamata trešā daļa: Apstrīdētā lēmuma 2. pantā konstatētā pārkāpuma darbības jomas nepareizs novērtējums

163

Pēc japāņu prasītāju domām, teorija, ko Komisija ietvērusi Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā un ar ko tā pamato viedokli, ka Apstrīdētā lēmuma 2. pantā konstatētā pārkāpuma mērķis bija ar Uzlaboto Noteikumu palīdzību saglabāt britu tirgus aizsargāto statusu, kas tam bija saskaņā ar Noteikumiem, nav ticams. Tie apgalvo, ka Corus nedomāja atkāpties no visa Apvienotās Karalistes standarta OCTG cauruļu un projekta vadu tirgus tikai tādēļ, ka tā pārtrauca cauruļu bez vītnes ražošanu rūpnīcā. Tā turpinātu darboties tirgū, kurā tā pārdeva savus izstrādājumus, pat ja tā nebūtu noslēgusi cauruļu bez vītnes piegādes līgumus ar Vallourec, Dalmine un Mannesmann. Japāņu prasītāji vēlreiz atkārto savu argumentu, ka Corus klātbūtne britu OCTG cauruļu ar vītni un transporta vadu tirgū nekad nav atturējusi tos no spēcīgas konkurēšanas šī tirgus ārzonas daļā. JFE‑NKK uzskata, ka, pēc Komisijas domām, būtu bijis nepieciešams atrast britu ražotāju, kas ražo caurules bez vītnes un tad pats iegriež vītnes, lai aizvietotu Corus Apvienotās Karalistes tirgū, bet tā nav noticis. Tādējādi Apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatētais pārkāpums nevarēja turpināties pēc 1990. gada, jo Corus šajā gadā beidza ražot bezšuvju caurules.

164

Sumitomo arī apgalvo, ka būtu nepatiesi teikt, ka Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētais otrais pārkāpums ir bijis tikai līdzeklis 1. pantā minētā pārkāpuma īstenošanai, kurā esot iesaistīti arī japāņu prasītāji, ja vien šā otrā pārkāpuma izdarīšana nebija pirmā pārkāpuma neizbēgamas sekas. Komisijas izvirzītie pierādījumi tomēr nepamato šādu secinājumu, kā arī neparāda, ka japāņu ražotāji zināja par šo autonomo vienošanos. Pretēji Komisijas Apstrīdētā lēmuma 94. apsvērumā apgalvotajam, sadales atslēgas dokumentam attiecībā uz Eiropas ražošanas nozares rekonstruēšanu nav pierādījuma spēka. Tomēr no iepriekš analizētajām Vallourec piezīmēm, un jo īpaši no Réflexions stratégiques izriet, ka Eiropas ražotāju vienošanās par caurulēm bez vītnes bija iecerējusi Vallourec savu premium vītņu tehnoloģijas VAM dēļ, un Komisija nevar apgalvot, ka šīs vienošanās attiecas uz standarta OCTG caurulēm un projekta vadiem.

165

Savos replikas rakstos Nippon, JFE‑Kawasaki un JFE‑NKK apgalvo, ka atsauce 1990. gada 24. jūlija sanāksmes piezīmēs par EEK stiprināšanu, kam vajadzēja novest pie Uzlaboto Noteikumu pieņemšanas, attiecās uz Padomes Direktīvas 90/531 spēkā stāšanos 1990. gadā. Attiecībā uz britu tirgu šai direktīvai bija jāaizstāj OSO ieviestā valsts preferenču sistēma ar Kopienas preferenču sistēmu, ar ko Kopienas ražotājiem būtu iespējams gūt panākumus tirgū ar nosacījumu, ka to piedāvātās cenas nepārsniedz ārpuskopienas ražotāju piedāvātās ne vairāk kā par 3 %. Tādējādi 1990. gada 24. jūlija sanāksmes piezīmēs ir izskaidrojama piezīme par iespēju, ka OSO 1993. gadā accorde aux producteurs européens la préférence de 3 % qu'elle accorde aujourd'hui aux producteurs UK (piešķirt Eiropas ražotājiem to 3 % preferenci, ko tā pašlaik piešķīrusi Apvienotās Karalistes ražotājiem). Lai turpinātu gūt labumu no nu jau Kopienas preferencēm, Corus uzskatīja par nepieciešamu pēc savas ražotnes slēgšanas noslēgt cauruļu bez vītnes piegādes līgumus ar Eiropas ražotājiem. Tas vien izskaidro šādu cauruļu bez vītnes piegādātāju izvēli. Tāpat arī Vallourec, kas organizēja Corus jauno piegāžu sistēmu, bija ieinteresēta saglabāt Corus stāvokli Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū attiecībā uz premiumOCTG caurulēm, jo tā bija VAM tehnoloģijas, ko izmantoja Corus, licences turētāja.

166

Šajā sakarā no Réflexions stratégiques izriet, ka Vallourec bija iecerējis piedraudēt Corus ar VAM licences atņemšanu, lai tas nepirktu caurules bez vītnes no Nippon un JFE‑Kawasaki. Tādējādi divpusējie cauruļu bez vītnes piegādes līgumi starp Vallourec un citiem cauruļu bez vītnes ražotājiem, no vienas puses, un Corus, no otras, bija Eiropas ražotāju komerciālās ieinteresētības paaugstināt savas cauruļu bez vītnes tirdzniecības apjomus rezultāts. Pēc japāņu prasītāju domām, nav iemesla pieņēmumam, ka cauruļu bez vītnes tirgus sadalei Eiropas ražotāju starpā bija nepieciešams pamudinājums līguma ar japāņu ražotājiem veidā.

167

Katrā ziņā līgumi, ko Corus noslēdza ar trim citiem Eiropas ražotājiem par cauruļu bez vītnes piegādi un kas izbeidzās laikposmā no 1997. līdz 1999. gadam, noteikti nav uzskatāmi par Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma īstenošanu, jo pārkāpums turpinājās tikai, vēlākais, līdz 1995. gadam.

168

Būtisks šai sakarā arī ir japāņu prasītāju iepriekš izklāstītais arguments, ka Komisijas veiktā dokumentu, kas atsaucas uz Noteikumiem un jo īpaši – šajā kontekstā – attiecībā uz Uzlabotajiem Noteikumiem analīze ir kļūdaina.

169

Visbeidzot, japāņu prasītāju interesēs ir apstrīdēt Komisijas Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā izklāstīto pieņēmumu, jo viena no šā pieņēmuma sekām ir tā, ka Komisija japāņu un Eiropas ražotājiem ir uzlikusi vienādu naudas sodu, kaut arī pirmie ir iesaistījušies divos pārkāpumos, bet pēdējie – tikai vienā.

170

Komisija paskaidro, ka no piezīmēm no 1990. gada 24. jūlija sanāksmes izriet, ka Eiropas ražotājiem šķitis, ka tiem jāpieņem pasākumi, lai izvairītos no tā, ka ražotnes slēgšanas rezultātā britu tirgus vairs nebūtu aizsargāts iekšējā tirgus Noteikumu nozīmē. Komisijas argumenti Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā ir tādi, ka Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētā pārkāpuma mērķis ir bijis nodrošināt, ka Corus vienošanās nozīmē paliek “vietējais” ražotājs, kā tas paskaidrots Apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā.

171

Komisija uzskata, ka japāņu ražotājiem nav tiesiskas intereses apstrīdēt 2. panta secinājumus par citiem uzņēmumiem piedēvēto pārkāpumu. Nav nemaz nepieciešams, lai tie būtu piedalījušies pārkāpumā, lai stimulētu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu lēmuma 164. apsvērumā minētajā veidā. Tādējādi nav nozīmes, ka Sumitomo varēja nezināt par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto vienošanos, kā tas apgalvo, un ka pārkāpums varēja beigties vēlāk, nekā noteikts 1. pantā.

172

Visbeidzot, pat ja japāņu prasītāji var pamatoti apstrīdēt Komisijas argumentus attiecībā uz pāreju no Noteikumiem uz Uzlabotajiem Noteikumiem, ar to nekādi netiek apdraudēts Komisijas galvenais secinājums – par Noteikumu pastāvēšanu. Arguments, ka atsauce uz Uzlabotajiem Noteikumiem attiecas uz Direktīvas 90/531 spēkā stāšanos ir maz ticams, ņemot vērā Apstrīdētajā lēmumā minētos dokumentāros pierādījumus, jo īpaši piezīmi par 1990. gada 24. jūlija sanāksmi.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

Ievada apsvērumi

173

Pirmkārt, attiecībā uz pierādījumiem par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu jāņem vērā, ka Komisijai ir pienākums pierādīt tās konstatētos pārkāpumus un sniegt pierādījumus ar pietiekamu juridisko spēku par pārkāpumu veidojošiem apstākļiem (iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Baustahlgewebe/Komisija 58. punkts un iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Komisija/Anic Parteciapzioni 86. punkts).

174

Tomēr par prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu Kopienu tiesa var tikai pārbaudīt apstrīdētā akta likumību.

175

Tādējādi attiecībā uz prasību par Komisijas lēmuma, ar ko konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums un uzlikti naudas sodi tā adresātiem, atcelšanu tiesas pienākums ir novērtēt, vai pierādījumi un pārējā informācija, uz ko savā lēmumā atsaucas Komisija, ir pietiekama apgalvotā pārkāpuma konstatācijai (šai sakarā skat. iepriekš 61. punktā minētā PVC II 891. punktu).

176

No tā izriet, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma atbalstam nevar iesniegt jaunus pierādījumus, kas lēmumā nav minēti. Tomēr, ciktāl prasītāji, pamatojoties uz Pirmās instances tiesai viņu iesniegtiem citiem dokumentiem, mēģina pierādīt, ka Komisijas apgalvojums ir kļūdains, Komisija var atbildēt uz viņu argumentiem, pamatojoties uz attiecīgajiem dokumentiem.

177

Turklāt šaubu gadījumā šīs šaubas ir jāinterpretē par labu pārkāpumā apsūdzētajiem uzņēmumiem (šajā sakarā skat. iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā United Brands/Komisija 265. punktu). Tādēļ tiesa nevar secināt, ka Komisija pārkāpumu ir konstatējusi juridiski pietiekami, ja tai par to vēl saglabājas šaubas, jo īpaši attiecībā uz lēmuma par soda naudas uzlikšanu atcelšanas procedūru.

178

Iepriekš minētajā situācijā ir nepieciešams ņemt vērā nevainīguma prezumpciju, kas izriet jo īpaši no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK) 6. panta 2. daļas, kas ir vienas no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Kopienu Tiesas judikatūru, ko apstiprina Vienotā Eiropas akta preambula un Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punkts, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.), 47. pants, ir aizsargātas Kopienu tiesiskajā sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu un tam sekojošo sodu raksturu un bardzību, nevainīguma prezumpcija ir piemērojama cita starpā attiecībā uz tām uzņēmumiem piemērojamām procedūrām par konkurences noteikumu pārkāpšanu, kuru sekas var būt soda naudu vai periodisku soda maksājumu uzlikšana (šajā sakarā skat. Eiropas Cilvēktiesību Tiesas 1984. gada 21. februāra spriedumu lietā Őztűrk, A Nr. 73 un 1987. gada 25. augusta spriedumu lietā Lutz, A Nr. 123‑A, un Eiropas Kopienu Tiesas 1999. gada 8. jūlija sprieduma lietā C‑199/92 P Hűls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 149. un 150. punktu un sprieduma lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 175. un 176. punktu).

179

Tādējādi, kā pamatoti norāda japāņu prasītāji, Komisijai ir jāsniedz pietiekami precīzi un loģiski pierādījumi, lai pierādītu pārkāpuma esamību (šajā sakarā skat. iepriekš 57. punktā minētā sprieduma lietā CRAM un Rheinzink/Komisija 20. punktu; iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Kokšķiedras masa II 157. punktu; iepriekš 57. punktā minētā sprieduma lietā SIV u.c./Komisija 193.–195., 198.–202., 205.–210., 220.–232., 249., 250. un 322.–328. punktu; un iepriekš 57. punktā minētā sprieduma lietā Volkswagen/Komisija 43. un 72. punktu).

180

Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijam. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot atbilst šiem kritērijiem (šajā sakarā skat. iepriekš 61. punktā minētā sprieduma lietā PVC II 768.–778. punktu, un jo īpaši 777. punktu, ko attiecīgajā aspektā apstiprinājusi Eiropas Kopienu Tiesa sava 2002. gada 15. oktobra sprieduma apvienotajās apelācijas lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, C‑250/99 P – C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 513.–523. punktā).

181

Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no EKL 81. panta 1. punkta izriet, ka, neņemot vērā to sekas, vienošanās uzņēmumu starpā ir aizliegtas, ja to mērķis ir deformēt konkurenci (skat. jo īpaši iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Komisija/Anic Partecipazioni 123. punktu). Šajā gadījumā Komisija lielākoties ir pamatojusies uz faktu, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētās vienošanās mērķis bija ierobežot konkurenci. Turklāt tā lēmuma 62. un 67. apsvērumā ir atsaukusies uz vairākiem dokumentāriem pierādījumiem, kas, pēc tās domām, pierāda kā vienošanās pastāvēšanu, tā arī tās mērķi ierobežot konkurenci.

182

Šim apstāklim var būt būtiskas sekas attiecībā uz šā pamata pirmo daļu, kas būtībā pamatojas uz to, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajam pārkāpumam nav konkurenci deformējoša iespaida (skat. iepriekš 55. punkta 1. teikumu).

183

Pirmkārt, jākonstatē, ka japāņu prasītāju argumenti par to, ka attiecīgajai vienošanās nav tai piedēvēto iespaidu, pat, ja tie būtu pamatoti, paši par sevi nevar būt pamats lēmuma 1. panta atcelšanai (šajā sakarā skat. Tiesas 1990. gada 11. janvāra sprieduma lietā C‑277/87 Sandoz Prodotti Farmaceutici/Komisija, Recueil, I‑45. lpp., 30. punktu un Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa sprieduma lietā T‑143/89 Ferriere Nord/Komisija, Recueil, II‑917. lpp., 30. punktu).

184

Par īpašām vienošanām, kuras, tāpat kā tā, kuras pastāvēšanu konstatējusi Komisija šajā lietā, attiecas uz attiecīgo iekšējo tirgu ievērošanu, Pirmās instances tiesa iepriekš 66. punktā minētā spriedumā lietā Cements 1085.–1088. punktā ir konstatējusi, ka, pirmkārt, to mērķis ir ierobežot konkurenci un tādēļ tās pieskaitāmas to vienošanos kategorijai, kas aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, un, otrkārt, ka šis mērķis, kura eksistence attiecīgajā gadījumā tika neapstrīdami konstatēta ar dokumentārajiem pierādījumiem, nevar tikt attaisnots ar konkurenci deformējošo darbību ekonomiskā konteksta analīzi.

185

Šajā sakarā jāatzīmē, ka attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu nav nozīmes, vai japāņu prasītāju interesēs bija noslēgt Komisijas Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto vienošanos ar konkurenci deformējošu iespaidu, ja ar Komisijas lietas materiālos atrodamajiem pierādījumiem ticis konstatēts, ka tie ir noslēguši šo vienošanos.

186

Otrkārt, jāpiebilst, ka arguments par to, ka japāņu prasītāji ir pierādījuši apstākļus, kas Komisijas konstatētos faktus parāda citā aspektā un tādējādi šos faktus var izskaidrot citādāk, nekā to dara Komisija, secinādama, ka ir pārkāpti Kopienas konkurences noteikumi (iepriekš 57. punktā minētā sprieduma lietā CRAM un Rheinzink/Komisija, 16. punkts; iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Kokšķiedras masa II 126. un 127. punkts un iepriekš 61. punktā minētā sprieduma lietā PVC II 725. punkts), nav attiecināms uz šo lietu. Jāuzsver, ka judikatūra, ar ko pamatots šis arguments, attiecas uz apstākļiem, kuros Komisija, lai konstatētu pārkāpumu, atsaucas tikai uz attiecīgo uzņēmumu darbībām tirgū.

187

Kā iepriekš secināts, Komisija ir atsaukusies uz dokumentārajiem pierādījumiem, lai pierādītu konkurenci deformējošās vienošanās pastāvēšanu. No tā izriet, ka judikatūra, uz ko atsaukušies japāņu prasītāji, šajā gadījumā būtu attiecināma tikai tad, ja vien Komisija nespētu pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu uz tās sniegto dokumentāro pierādījumu pamata. Šādos apstākļos prasītajiem, kas Pirmās instances tiesai lūdz atzīt par spēkā neesošu Apstrīdētā lēmuma 1. pantu, ir pienākums ne tikai sniegt ticamu alternatīvu Komisijas viedoklim, bet arī pierādīt, ka Apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, ir nepietiekami (šajā sakarā skat. iepriekš 61. pantā minētā sprieduma lietā PVC II 728. punktu).

188

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir nepieciešams šā pamata pirmās divas daļas izskatīt kopumā, pirmo daļu izskatot kā pakārtotu otrajai attiecībā uz dokumentāro pierādījumu juridisko spēku pamata. Pēc tam pamata trešā daļa jāizskata atsevišķi.

Pamata otrā daļa: pierādījumu pierādījuma spēka trūkums un, pakārtoti, pirmā daļa, kurā apgalvots, ka apgalvotā vienošanās ir pretrunā ar situāciju Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū un citos tirgos

– Verlukas paskaidrojumi

189

Jāpiezīmē, ka, pirmkārt, Komisija Apstrīdētajā lēmumā (skat. 131. apsvērumu) un savos izteikumos šajās lietās diezgan lielā mērā atsaucas uz Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu, papildinot to ar viņa 1996. gada 14. oktobra paskaidrojumu un dokumentu ar nosaukumu Vérification auprès de Vallourec (turpmāk tekstā, kopā ņemti – “Verlukas paskaidrojumi”). Verlukas paskaidrojumu nozīmīgums esot tajā, ka tie veido vienīgo pierādījumu, ar ko var konstatēt visus pārkāpuma aspektus, jo īpaši tā ilgumu un attiecīgos izstrādājumus.

190

Saskaņā ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu vienošanās, ko apzīmēja ar “Fundamentals” (Noteikumi) pušu iekšējie tirgi bija “aizsargāti”, izņemot Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, kas bija “daļēji aizsargāts” tādā veidā, ka konkurentam bija jāsazinās ar vietējo naftas cauruļu ražotāju [Corus], pirms izteikt savu piedāvājumu (skatīt Apstrīdētā lēmuma 53. un 62. apsvērumu). Saskaņā ar 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu izstrādājumi, uz ko attiecās vienošanās, bija “caurules ar standarta vītni (izslēdzot premium caurules) un [projekta vadi]” (skatīt Apstrīdētā lēmuma 56. apsvērumu). Ir noteikts arī pārkāpuma ilgums, jo Verluka paskaidro, ka “šī tirdzniecība ir sākusies pēc 1977. gada krituma tirgū” (Apstrīdētā lēmuma 55. apsvērums) un beidzās “pirms mazliet vairāk kā gada” (Apstrīdētā lēmuma 96. apsvērums). Attiecībā uz vienošanās praktisko pusi Verluka apraksta sanāksmju, kas notikušas divreiz gadā, sistēmu (Apstrīdētā lēmuma 60. apsvērums).

191

Komisija Apstrīdētā lēmuma 57. apsvērumā apgalvo, ka Verluka 1996. gada 14. oktobra paskaidrojumos ir minējis, ka “parasti sanāksmēs no Eiropas puses ir piedalījušies [Corus] (līdz beidza ražot OCTG), Dalmine, Mannesmann un Vallourec [un] japāņi [JFE‑NKK], [JFE]‑Kawasaki, [Nippon] un [Sumitomo]”. Turklāt, tā kā Komisija Apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā secina, ka Verluka nevis savos 1996. gada 17. septembra paskaidrojumos, kā to apstiprina Komisija, bet gan viņa 1996. gada 14. oktobra paskaidrojumu 2. pielikumā ir sniedzis piecu Eiropas‑Japānas kluba sanāksmju sarakstu – 1992. gada 14. aprīlī Florencē, 1992. gada 23. oktobrī Tokijā, 1993. gada 19. maijā Parīzē, 1993. gada 5. novembrī Tokijā un 1994. gada 16. martā Kannās.

192

Šajā sakarā neviens Kopienas tiesību noteikums vai princips neliedz Komisijai pret uzņēmumu atsaukties uz citu pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu paskaidrojumiem (iepriekš 61. punktā minētā sprieduma lietā PVC II 109. un 512. punkts). Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. un 82. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tai ar EKL piešķirto uzdevumu pārraudzīt šo noteikumu pienācīgu piemērošanu (iepriekš 61. punktā minētā sprieduma lietā PVC II 512. punkts).

193

Šajā lietā ir nepieciešams sākumā noskaidrot Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumos lietotā jēdziena “échanges” nozīmi. Kā secinājusi Komisija, ir skaidrs, ka šā vārda atveidošana ar angļu vārdu “tirdzniecība” Apstrīdētā lēmuma angļu valodas versijas 10. zemsvītras piezīmē ir nepareiza un patiesībā šis jēdziens nozīmē, ka ir notikušas sarunas starp Eiropas un japāņu tērauda cauruļu ražotājiem. Tādējādi Komisija pareizi norādījusi uz frāzi, kas citēta iepriekš 190. punktā, kurā šis jēdziens minēts, aprakstot vienošanos, par ko tiek kritizēti japāņu un Eiropas ražotāji.

194

Vēl jāuzsver, ka japāņu prasītāji nenoliedz, ka ir notikušas japāņu un Eiropas bezšuvju tērauda cauruļu ražotāju pārstāvju sanāksmes (skatīt Apstrīdētā lēmuma 131. apsvērumu). Turklāt JFE‑NKK, JFE‑Kawasaki un Sumitomo nenoliedz, ka tās ir piedalījušās šajās sapulcēs, bet uzsver, ka vienīgā informācija, kas viņām par tām ir, izriet no to darbinieku atmiņām, un ka šīs atmiņas nav visai drošas, ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš sanāksmēm.

195

Nippon savukārt paskaidro, ka neviens no tās darbiniekiem šādas sanāksmes nav apmeklējis, bet nevarot arī izslēgt iespēju, ka daži bijušie darbinieki ir to darījuši. Tomēr viens fakts Nippon 1997. gada 4. decembra atbildē uz Komisijas papildu jautājumiem, proti, ka X, kas bijis atbildīgs par tērauda cauruļu eksportu, bijis komandējumā uz Kannām 1994. gadā no 14. līdz 17. martam, atbalsta Komisijas apgalvoto par Nippon dalību attiecīgajās sanāksmēs, jo viena no Verlukas minētajām Eiropas‑Japānas kluba sanāksmēm notika 1994. gada 16. martā Kannās (Apstrīdētā lēmuma 60. apsvērums). Tajā pašā atbildē Nippon paskaidro, ka nevar paskaidrot šā ceļojuma vai citu savu darbinieku ceļojumu uz Florenci mērķi, jo šajās pilsētās tai klientu nav.

196

Šajos apstākļos Komisija varēja secināt, ka Verlukas 1996. gada 14. oktobra paskaidrojumā nosauktie japāņu prasītāji (skatīt iepriekš 191. punktu), tai skaitā arī Nippon, faktiski piedalījās viņa aprakstītajās Eiropas‑Japānas kluba sanāksmēs.

197

Tomēr četri japāņu prasītāji noliedz, ka šajās sanāksmēs būtu bijusi noslēgta kāda vienošanās par Eiropas vai Japānas tirgu sadali. JFE‑NKK, JFE‑Kawasaki un Sumitomo apgalvo, ka šīs sanāksmes attiecās uz vispārīgiem jautājumiem saistībā ar trešo valstu tirgiem, kā Krievija un Ķīna.

198

Šajā stadijā Komisijas un japāņu prasītāju viedokļu atšķirība attiecas uz jautājumu, vai šajās sanāksmēs ir tikusi noslēgta aizliegta vienošanās par abpusēju iekšējo tirgu respektēšanu attiecībā uz Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajiem izstrādājumiem, proti, attiecībā uz standarta OCTG caurulēm un projekta vadiem.

199

Japāņu prasītāji uzskata, ka Verlukas paskaidrojumi ir pārāk neprecīzi, lai veidotu pat vāju pierādījumu par Komisijas apgalvotās vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu. Jo īpaši tie apgalvo, ka Verlukas sniegtais Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus daļējās aizsardzības sistēmas apraksts, saskaņā ar kuru “Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus tika uzskatīts par daļēji aizsargātu: konkurentam bija jāsazinās ar vietējo naftas atradņu vadu un cauruļu ražotāju, pirms izteikt savu piedāvājumu un ka šis noteikums vairāk vai mazāk tika ievērots”, nav precīzs un neatspoguļo realitāti, un to neapstiprina citi Komisijas iesniegtie dokumenti. Turklāt, pēc japāņu prasītāju domām, starp Komisijas nostāju Apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā, kas pamatota ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu, saskaņā ar ko Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus bija tikai daļēji aizsargāts, un Apstrīdētā lēmuma 101. un 102. apsvērumu, kuros aprakstīta tirgus sadales sistēma, pastāv pretruna.

200

Attiecībā uz pēdējo iebildumu ir pietiekami paskaidrot, ka minētajā 101. un 102. apsvērumā Noteikumu konkurenci deformējošais mērķis ir aprakstīts vispārīgi, Komisijas juridiskā novērtējuma par Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu kontekstā, un tas ir jāizskata kopā ar 62. apsvērumu, kurā Noteikumu darbības sīka izklāsta kontekstā, ņemot vērā savāktos pierādījumus, jau ir paskaidrots, ka Apvienotās Karalistes ārzonas tirgum ir bijis īpašs statuss. Tādēļ japāņu prasītāju arguments šajā sakarā ir noraidāms.

201

Par argumentu, ka Eiropas‑Japānas kluba sanāksmes nekad nav attiekušās uz Kopienas tirgiem, jāatzīmē, ka, ja saskaņā ar Verluku, sanāksmēs tikuši apspriesti “svarīgie notikumi, kas ietekmēja naftas produktu tirgu (Amerikas VRA, politiskās nekārtības PSRS, attīstība Ķīnā…)”, tas neizslēdz, ka tajās tiek konstatēta arī “iepriekš minēto Noteikumu piemērošana”. Tādējādi no Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojuma izriet, ka Noteikumu piemērošana, kas galvenokārt saistīta ar japāņu ražotāju respektu pret Eiropas ražotāju iekšējiem tirgiem, ir viens no jautājumiem, kas ticis apspriests šajās sanāksmēs.

202

Šajā sakarā jāpatur prātā, ka Komisijas uzdevums ir sodīt par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem un ka vienošanās par tirgu vai piegādes avotu sadali ir konkrēti minētas EKL 81. panta 1. punkta c) apakšpunktā un ar šo noteikumu aizliegtas. Tādējādi ir pietiekami, ja Komisija konstatē, ka uzņēmumi ir noslēguši vienošanos, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tās mērķis ir bijusi Kopienas tirgus sadale par vienu vai vairākiem izstrādājumiem, lai šī vienošanās veidotu pārkāpumu.

203

Jāpiebilst arī, ka praksē Komisijai bieži vien ir pienākums pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu apstākļos, kas nebūt nesekmē šo uzdevumu, jo var būt pagājuši vairāki gadi kopš notikumiem, kas veido pārkāpumu, un vairāki uzņēmumi, pret kuriem ierosināta izmeklēšana, nav ar viņu aktīvi sadarbojušies. Tā kā Komisijai noteikti ir jāpierāda, ka vienošanās par tirgus sadali ir bijusi noslēgta (skatīt iepriekš 177. un 178. punktu), būtu pārmērīgi prasīt tai arī iesniegt pierādījumus par šā mērķa sasniegšanas konkrēto mehānismu (skatīt pēc analoģijas Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija sprieduma lietā T‑310/94 Gruber+Weber/Komisija, Recueil, II‑1043. lpp., 214. punktu). Pārkāpumā vainīgajam uzņēmumam būtu pārāk vienkārši izvairīties no soda, ja tas varētu savus pierādījumus pamatot ar tās informācijas neskaidrību, kas sniegta par aizliegtās vienošanās darbību apstākļos, kuros vienošanās konkurenci deformējošais mērķis tomēr ticis pietiekami konstatēts. Uzņēmumi šādos apstākļos var pienācīgi aizstāvēties, jo tiem ir dota iespēja sniegt paskaidrojumus par visiem pierādījumiem, ko pret tiem savākusi Komisija.

204

Turklāt Komisija atsaucas uz iepriekš 66. punktā minēto spriedumu Cementa lietā (1838. punkts), lai aizstāvētu savu viedokli, ka tai ir tiesības nepieciešamības gadījumā atsaukties tikai uz vienu dokumentu, lai konstatētu pārkāpumu, pieņemot, ka šā dokumenta kā pierādījuma vērtība nav apšaubāma un ka tas skaidri pierāda pārkāpuma pastāvēšanu. Tā uzskata, ka šo noteikumu izskatāmās lietas apstākļos var piemērot attiecībā uz Verlukas paskaidrojumiem.

205

Šajā sakarā jāuzskata, ka, pretēji japāņu prasītāju uzskatam, Verlukas paskaidrojumiem ir ne tikai ticami, bet tiem ir īpaši liels pierādījuma spēks, jo tie ir sniegti Vallourec vārdā. Uzņēmuma vārdā sniegtas atbildes ir nozīmīgākas nekā tās, ko, būtu sniedzis vienkārši uzņēmuma darbinieks neatkarīgi no viņa pieredzes vai secinājumiem (skatīt, kaut arī par to iesniegta apelācija, Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta sprieduma lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 45. punktu).

206

Vēl Verlukas paskaidrojumu svarīgumu pastiprina fakts, ka būdams Vallourec Oil & Gas direktors viņam bija profesionāls pienākums rīkoties uzņēmuma interesēs. Tādējādi viņš nevarēja bez domāšanas atzīt pārkāpuma pastāvēšanu, neapsverot šādas rīcības sekas, un izmeklēšanas materiālos nav nekā, kas liecinātu, ka viņš šo pienākumu nebūtu pildījis.

207

Katrā ziņā Verluka bija sevis aprakstīto apstākļu tiešs liecinieks. Komisija sava atbildes raksta lietā T‑67/00 28. punktā ir paskaidrojusi, ka Verluka kā Vallourec Oil & Gas direktors pats ir piedalījies Eiropas‑Japānas kluba sanāksmēs, un neviens to nav apstrīdējis.

208

Turklāt jāpiezīmē, ka Verluka rakstiski atbildēja uz viņam mutiski uzdotajiem jautājumiem, ko viņam 1996. gada 17. septembra izmeklēšanā uzdeva Komisijas amatpersonas, lūdzot viņam sniegt komentārus par lielākoties viņa paša sastādītajiem dokumentiem, kuri Komisijas rīcībā bija nonākuši iepriekšējās izmeklēšanas laikā 1994. gada 1. un 2. decembrī. Verluka apstiprināja un papildināja jau sniegto informāciju savā 1996. gada 14. oktobra paskaidrojumā, kā arī, atkal rakstveidā, 1997. gada 18. decembrī veiktās jaunās izmeklēšanas laikā. Viņa 1996. gada 14. oktobra paskaidrojums bija sniegts attiecībā uz informācijas pieprasījumu, kuru, kā viņš paskaidro, viņš saņēmis 1996. gada 30. septembrī, un tas ticis nosūtīts Komisijai, kopiju nosūtot arī advokātam Vinkleram [Winckler] no juridiskā biroja ClearyGotlieb, Steen & Hamilton.

209

1996. gada 17. septembra izmeklēšanas laikā Verluka jau vairāk kā 18 mēnešus zināja, ka Komisijas rīcībā ir viņa sastādīti dokumenti par kontaktiem ar konkurentiem, īpaši ar Corus. Tādējādi viņš varēja apdomāt, kā atbildēt uz jautājumiem, ko šo dokumentu sakarā varētu uzdot Komisija. Attiecībā uz 1996. gada 14. oktobra paskaidrojumu – Verlukam bija divas nedēļas laika to sagatavot..

210

No visiem iepriekš minētajiem apstākļiem izriet, ka Verluka savus paskaidrojumus ir sniedzis, tos iepriekš pārdomājot. Šis fakts padara tos vēl vairāk uzticamus.

211

Piedevām Komisija pamatoti uzsver, ka paskaidrojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem. Šajā gadījumā Verlukas paskaidrojumi bija pret Vallourec, kuru viņš pārstāvēja, interesēm, ņemot vērā, ka Komisija pret to bija ierosinājusi izmeklēšanu.

212

Jāsecina, ka, ja persona, kurai lūgts sniegt paskaidrojumus par dokumentiem, kā Komisija lūdza Verlukam, atzīst, ka ir izdarījusi pārkāpumu un atzīst faktus, kuri pārsniedz tos, kuri tieši secināmi no attiecīgajiem dokumentiem, tad, a priori, ja īpaši apstākļi neliecina par pretējo, persona ir apņēmusies teikt taisnību.

213

Japāņu prasītāji iebilst pret šo secinājumu, apgalvojot, ka izskatāmajā lietā Eiropas ražotāju darbinieki, kas sniedza paskaidrojumus, bija ieinteresēti zaudējumu samazināšanā, atzīstot vienošanos ar japāņu ražotājiem, lai novērstu Komisijas uzmanību no Noteikumu nozīmes attiecībā uz Eiropas tirgus sadali Eiropas ražotāju starpā, kas ir daudz smagāks pārkāpums.

214

Tomēr tas, ka Eiropas ražotāji ir atzinuši vienošanās ar japāņu ražotājiem par tirgus sadali pastāvēšanu, nebūt obligāti nenoslēpj faktu par Eiropas tirgus sadali viņu pašu starpā. Turklāt nav ticams, ka Vallourec, ar Verlukas starpniecību, būtu atzinis pārkāpumu un tajā pašā laikā slēptu līdzīgu pārkāpumu, kas turklāt pamatots ar dažiem no tā atzītajiem, tikai ģeogrāfiskā ziņā atšķirīgiem, faktiem. Jāsecina, ka persona, kas šādi rīkojusies, ir ļoti riskējusi, palīdzot Komisijai konstatēt šos faktus, ar ko var tikt konstatēts arī šīs personas izdarītais pārkāpums, nesaņemot par to būtisku soda naudas samazinājumu par sadarbību.

215

Tātad japāņu prasītāju šajā sakarā izvirzītais viedoklis nav pārliecinošs un Verlukas paskaidrojumus nevar padarīt neuzticamus. Attiecībā uz JFE‑Kawasaki argumentu par to, ka Verluka savos 1996. gada 17. septembra paskaidrojumos ir aprobežojies tikai ar viena dokumenta – Quelques informations – komentēšanu, pietiek konstatēt, ka šajā paskaidrojumā, kas turklāt neattiecas uz šo dokumentu, ir noteikti minēta vienošanās par tirgus sadali attiecībā uz divu veidu izstrādājumiem. Tādējādi nav iemesla uzskatīt, ka Verluka savos paskaidrojumos ir aprobežojies tikai ar šī viena dokumenta komentēšanu, un tādējādi nepietiekami novērtēt tā nozīmīgumu.

216

Attiecībā uz dokumentu Vérification auprès de Vallourec JFE‑Kawasaki uzskata, ka Verluka tajā ir apstiprinājis, ka pārējie Apstrīdētajā lēmumā minētie ārzonas tirgi – visi citi, izņemot Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu – netika uzskatīti par iekšējiem tirgiem Noteikumu nozīmē. Šajā sakarā ir pietiekami secināt, ka Verluka ir sniedzis attiecīgo paskaidrojumu, atbildot uz šādu Komisijas jautājumu: “Kāds bija dažādo ārzonas tirgu (Nīderlandes, Dānijas, Apvienotās Karalistes, Norvēģijas, Ķīnas) statuss?” Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka paskaidrojums nozīmē tikai to, ka Nīderlandes, Dānijas, Norvēģijas un Ķīnas tirgi nebija iekšējie tirgi un tas pilnīgi nav attiecināms uz Vācijas, Francijas un Itālijas ārzonas tirgu statusu.

217

Par Sumitomo argumentu, kas pamatots uz atsauci Vérification auprès de Vallourec dokumentā uz to, ka sadales atslēgas dokuments ticis piemērots tikai attiecībā uz standarta izstrādājumiem, tātad uz visu veidu transporta vadiem, kas nebija standarta izstrādājumi, šis dokuments neattiecās. Jāpiezīmē, ka, sniedzot šos paskaidrojumus Verluka īpaši atbildēja uz jautājumu par ziņojumu par tikšanos ar JF. No šā ziņojuma izriet, ka tas attiecas vienīgi uz OCTG caurulēm, bet ne transporta vadiem, ļaujot nonākt pie slēdziena, ka Verlukas paskaidrojumi attiecās tikai uz OCTG caurulēm.

218

Katrā gadījumā, pat ja Verlukas paskaidrojums attiektos ne tikai uz OCTG caurulēm, bet arī uz transporta vadiem, un šajā sakarā viņš jau ir izteicies savā 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā, ka pārkāpums attiecināms tikai uz standarta izstrādājumiem, no paskaidrojuma izriet, ka Eiropas‑Japānas kluba locekļu iekšējo tirgu respektēšana un trešo valstu tirgiem piemērojamā sadales atslēga ir divi dažādi noteikumu aspekti. Tādējādi šis precizējums, kas attiecas tikai uz trešo valstu tirgiem, negrauj Komisijas pamata nostāju, ka Eiropas‑Japānas kluba iekšējo tirgu sadale attiecās ne tikai uz standarta OCTG caurulēm, bet arī uz projekta vadiem. Turklāt jāuzsver, ka Verluka nav ne reizi mainījis savu paskaidrojumu, kurā minēts, ka aizliegtā vienošanās attiecas arī uz transporta vadiem.

219

Turklāt jāpatur prātā, ka saskaņā ar Pirmās instances tiesas judikatūru viena pārkāpumā apsūdzētā uzņēmuma, kas apsūdzēts par dalību aizliegtajā vienošanās, ko savukārt apstrīd pārējie apsūdzētie uzņēmumi, atzīšanās nevar tikt uzskatīta par pietiekamu šā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi (šajā sakarā skatīt iepriekš 58. punktā minētā sprieduma lietā Enso‑Gutzeit/Komisija 91. punktu). Tādēļ jāsecina, ka, neņemot vērā to uzticamību, Verlukas paskaidrojumi jāapstiprina ar vēl citiem pierādījumiem, lai konstatētu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu.

220

Tomēr, ņemot vērā Verlukas paskaidrojumu uzticamību, nepieciešamā apstiprinājuma ar citiem pierādījumiem pakāpe, kā precizitātes, tā arī dziļuma ziņā, šajā gadījumā ir mazāka, nekā tā būtu, ja tas nebūtu tik uzticams. Tādējādi var secināt, ka, ja Verlukas un Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētās vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu un atsevišķus tās aspektus apstiprinātu vēl vairāki savā starpā saskaņoti pierādījumi, Verlukas paskaidrojumi būtu pietiekami, lai saskaņā ar noteikumu, kas izriet no iepriekš 66. punktā minētā sprieduma Cementa lietā 1838. punkta un uz ko atsaucas Komisija, pierādītu arī citus Apstrīdētā lēmuma aspektus (skatīt iepriekš 204. punktu). Turklāt, pieņemot, ka kāds dokuments nav tiešā pretrunā Verlukas paskaidrojumiem attiecībā uz vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu vai tās saturu, tas, ka šis dokuments satur pierādījumus par būtiskiem šās vienošanās aspektiem, ir pietiekami, lai tas kļūtu par apstiprinošu pierādījumu pārkāpuma pierādījumu kopuma kontekstā (skat. iepriekš 180. punktu un tajā minēto judikatūru).

221

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir nepieciešams secīgi izvērtēt pārējos pierādījumus, uz ko Apstrīdētajā lēmumā atsaukusies Komisija, jo īpaši 62. un 67.–100. apsvērumā minētos, kā arī dažus citus dokumentus Komisijas izmeklēšanas materiālos, ciktāl par tiem Pirmās instances tiesā komentārus, pamatojoties uz saviem apsvērumiem, attiecībā uz Apstrīdētajā lēmumā minētās informācijas uzticamību ir snieguši citi lietas dalībnieki.

– Vallourec piezīmes

222

Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā Komisija atsaucas uz piezīmi Entretien BSC, kura nav datēta, bet attiecas uz 1990. gada jūniju un atsaucas uz divām citām piezīmēm – piezīmēm par 1990. gada 24. jūlija sanāksmi, ko parakstījis Verluka, un 1990. gada 1. jūnija piezīmēm ar nosaukumu Renouvellement du contrat VAM BSC. Komisija Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā citē no piezīmēm Entretien BSC:

“[Vallourec] viedoklis ir tāds, ka mums nevajadzētu atvērt durvis japāņiem, ļaujot tiem piekļūt britu tirgum. Noteikumi ir jāpiemēro pilnībā. Vispirms Kluba prezidentam rakstiski jāinformē japāņu pārstāvji par viņu klātbūtni britu tirgū. Grūti iztēloties, ka [Corus] izdosies iegūt sadales atslēgu japāņu PJ, ja SMI tas nav izdevies jau vairākus mēnešus”.

223

Nākamais citāts no 1990. gada 24. jūlija sanāksmes piezīmēm ir minēts Apstrīdētā lēmuma 78. apsvērumā un attiecas uz tā 2. pantā minēto pārkāpumu:

“[Mannesmann] ir vienīgais Eiropas ražotājs, kas iedveš bailes japāņiem un kas var piespiest tos ievērot Uzlabotos Noteikumus. Mannesmann interesēs būtu aizstāvēt Noteikumus Apvienotajā Karalistē, jo pēc ražotnes slēgšanas tā segtu daļu cauruļu bez vītnes pieprasījuma britu tirgū”.

224

Saskaņā ar citu citātu no tām pašām piezīmēm, kas citēts tajā pašā apsvērumā:

“[Corus] un [Vallourec] viedokļi sakrīt, ka EEK stāvoklis ir tiktāl nostiprināts, lai būtu iespējama Noteikumu uzlabošana, kas japāņiem liegtu pieeju Apvienotās Karalistes tirgum pat pēc Klidesdeilas ražotnes slēgšanas. [Filips Varlijs [Philipp Varley] no Corus] piebilda, ka simtprocentīga Noteikumu ievērošana Apvienotajā Karalistē nav iespējama, bet ja izņēmumi nepārsniegtu 15 000 tonnas gadā, situācija būtu pieņemama. [Corus] tomēr minēja iespēju iepirkt caurules bez vītnes no UTM, SIDERCA un TAMSA [Latīņamerikas ražotāji], lai izvairītos no sīvas konkurences no šo ražotāju puses”.

225

Attiecībā uz Apstrīdētajā lēmumā minētajiem pamatiem saistībā ar tā 2. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšanu (80. apsvērums), Komisija no piezīmēm Réflexions sur le contrat VAM citē šo:

“[..] ja [..] mēs varam pārliecināt japāņus neienākt Apvienotās Karalistes tirgū un ja problēmu būtu jārisina eiropiešu starpā. Šādā gadījumā caurules bez vītnes varētu sadalīt starp Mannesmann, Vallourec un Dalmine. Otrajā variantā, iespējams, mūsu interesēs būtu Vallourec piegādes kā cenas, tā apjoma ziņā pielīdzināt Corus tirgotajām VAM”.

226

Tajā pašā apsvērumā Komisija citē teikumu no Réflexions strategiques, kurā izklāstīti iepriekš minētajā citātā minētās stratēģijas nosacījumi:

“Mannesmann/DALMINE/Vallourec pierunā Corus pirkt caurules bez vītnes prioritāri no Eiropas ražotājiem, kas savas piegādes sadala saskaņā ar noteiktu shēmu”.

227

Turklāt saskaņā ar citu citātu no Réflexions strategiques, ko Komisija izmantojusi Apstrīdētā lēmuma daļā par Noteikumu ietekmi uz trešo valstu tirgiem (73. apsvērums), “lai nodrošinātu, ka japāņi neaiztiek Apvienoto Karalisti, tiek izteiktas bažas, ka Eiropas ražotājiem būs jādod kaut kas pretī (Tālie Austrumi, Tuvie Austrumi, pasaules procentu likmes pārskatīšana…)”.

228

Šie citāti no Vallourec piezīmēm skaidri un neapšaubāmi apstiprina Verlukas paskaidrojumos ietvertos apgalvojumus par Noteikumu pastāvēšanu. Komisija tiesā paskaidro, ka no šīm piezīmēm izriet, ka Noteikumi ir bijuši labi iedibināti un bez turpmākiem paskaidrojumiem saprotami Vallourec darbiniekiem, kas tos sastādīja, un to adresātiem.

229

Turklāt, kaut arī Vallourec piezīmēs nav skaidri aprakstīts Noteikumu raksturs, no tiem ir skaidrs, ka japāņu ražotājiem bija “jāievēro” šie noteikumi un ka “bailes” no Mannesmann bija līdzeklis, kā nodrošināt šo ievērošanu, jo īpaši “Apvienotajā Karalistē”. Šo secinājumu apstiprina fakts, ka, saskaņā ar 1990. gada 24. jūlija piezīmēm, Vallourec un Corus ieskicētā jaunā Noteikumu versija, Uzlabotie Noteikumi, liegs japāņiem piekļuvi Apvienotajai Karalistei pat pēc [Corus] ražotnes slēgšanas.

230

Šādos apstākļos jāņem vērā, ka šīs piezīmes apstiprina Verlukas paskaidrojumos minēto Noteikumu aprakstu, saskaņā ar ko šie noteikumi saturēja principā attiecīgo Eiropas ražotāju iekšējo tirgu aizsardzību pret japāņu ražotājiem. Tās arī apstiprina Verlukas paskaidrojumus attiecībā uz to, ka uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu attiecās šie aizsardzības noteikumi, bet tam tomēr bija īpašs statuss. No šīm piezīmēm izriet, ka Eiropas ražotāji ļoti vēlējās saglabāt šādu Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, pastiprinot to līdz maksimumam, neņemot vērā to, ka Corus, kas bija vietējais ražotājs šajā tirgū, vairs neražoja caurules bez vītnes, pērkot caurules bez vītnes no citiem ražotājiem un iegriežot vītnes saviem spēkiem.

231

Japāņu prasītāji pamatoti norāda, ka Vallourec piezīmes satur tikai uzņēmuma iekšējos apgalvojumus un attiecībā uz dažiem no tiem, secinājumus par sarunām starp šo uzņēmumu un Corus. Kaut arī šis fakts samazina šo piezīmju kā pierādījuma pret japāņu prasītājiem vērtību, Komisija tomēr var uz to atsaukties kā uz vainu pastiprinošu pierādījumu, jo Verlukas precīzi formulētos paskaidrojumus apstiprina vairāki pierādījumi. Tas, ka Vallourec darbinieki domāja, ka Noteikumi efektīvi aizsargā Eiropas iekšējos tirgus pret japāņu ražotājiem, jau pats par sevi ir rādītājs, ka šāda aizsardzība patiešām pastāvēja.

232

Japāņu prasītāji izvirza īpašu argumentu par Réflexions strategiques un Réflexions sur le contrat VAM. Tie uzskata, ka Noteikumu aspekts attiecībā uz Eiropas tirgu respektēšanu no japāņu ražotāju puses nav neviens no trim scenārijiem, ko abu piezīmju autors Verluka ir izklāstījis šo piezīmju secinājumos.

233

Tomēr no šīm divām piezīmēm var skaidri secināt, ka to autors ir devis priekšroku šim risinājumam un noraidījis to visai negribīgi, jo tas bija nesasniedzams. Īpaši saskaņā ar piezīmēm Réflexions strategiques “[Vallourec] visizdevīgākais risinājums” ir tāds, ka “Eiropas ražotāji pierunā japāņus respektēt Apvienotās Karalistes tirgu attiecībā uz Buttress un Premium”. Verluka šādu risinājumu piezīmēs noraida tikai tādēļ, ka viņš “diemžēl nedomā, ka šis risinājums [..] varētu izdoties”. Tātad, ņemot vērā šo risinājumu – uzturēt spēkā Noteikumus un, iespējams, tos vēl pastiprināt – tika īstenots, tas, ka Verluka savās piezīmēs to pagaidām ir noraidījis, ir mazāk nozīmīgi kā tas, ka viņš tam devis priekšroku attiecībā pret diviem pārējiem risinājumiem.

234

Šīs analīzes pareizība vēlāk apstiprinās ar to, ka cauruļu bez vītnes piegāžu Corus sadale starp Vallourec, Mannesmann un Dalmine, ko Verluka izklāstījis iepriekš minētajās piezīmēs, attiecīgā scenārija (skatīt iepriekš 226. punktu) kontekstā vēlāk tika sasniegta – vismaz sākot ar 1993. gada 9. augustu, parakstot trīs Apstrīdētā lēmuma 79. apsvērumā minētos piegādes līgumus (skatīt iepriekš 26. punktu). Turklāt Verlukas priekšlikums (skatīt iepriekš 225. punktu) par Vallourec cauruļu bez vītnes piegāžu Corus, kā cenas, tā arī apjoma ziņā pielīdzināšanu premiumOCTG cauruļu piegādēm, kurām vītnes tiek iegrieztas pēc VAM metodes, un ko tirgo Corus, faktiski atbilst vēlāk noslēgtajiem līgumiem, kas ir iesniegti Tiesā, jo īpaši lietā T‑44/00, un par ko japāņu ražotāji varēja izteikt savu viedokli apvienotajā tiesas sēdē (skatīt arī Apstrīdētā lēmuma 79., 81. un 111. apsvērumu).

235

Japāņu prasītāji uzsver, ka visi apsvērumi, kas minēti Komisijas citētajās Vallourec piezīmēs, attiecas gandrīz tikai uz Apvienotās Karalistes ārzonas premiumOCTG cauruļu tirgū pastāvošo situāciju. Tomēr izstrādājumi, uz ko attiecās Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums, ir standarta (API) OCTG caurules un projekta vadi, bet ne premiumOCTG caurules. Tāpat arī piezīme par 1990. gada 24. jūlija tikšanos attiecas uz nerūsējošā tērauda izstrādājumiem.

236

Attiecībā uz standarta OCTG caurulēm – tās tērauda un naftas nozarē neapstrīdami tiek dēvētas arī par “Buttress”. Jāpiezīmē, ka atsauce piezīmēs Réflexions strategiques uz to, ka japāņu ražotājiem būtu jārespektē Apvienotās Karalistes tirgus attiecībā uz “Buttress” noteikti attiecas uz šiem izstrādājumiem (skatīt iepriekš 233. punktu). Tomēr piezīmē Réflexions sur le contrat VAM ir atsauce uz to, ka Corus labāk saglabās savu daļu VAM, nekā “Buttress”.

237

Japāņu prasītāju minētais apstāklis, ka Vallourec piezīmēs ir vairākas atsauces uz premiumOCTG caurulēm, negrauj Komisijas šajā sakarā veikto analīzi attiecībā uz standarta OCTG caurulēm. Pirmkārt, atsauces uz premiumOCTG caurulēm nav pamats secinājumam, ka līgumi starp Vallourec un Corus attiecās tikai uz premiumOCTG caurulēm. Otrkārt, tas, ka Komisija attiecībā uz diviem izstrādājumiem ir konstatējusi pārkāpumu, nevar tikt kritizēts, pamatojoties uz to, ka atsevišķi pierādījumi norāda uz to, ka šī vienošanās attiecas arī uz citiem izstrādājumiem.

238

Tomēr tas, ka nav precīzas un saskaņotas to izstrādājumu definīcijas, uz kuriem attiecās Vallourec piezīmēs minētie Noteikumi, un tādēļ to pierādījuma vērtība samazinās, nevar izslēgt iespēju, ka tiktāl, cik tie apstiprina dažus būtiskus Verlukas paskaidrojumus, Komisijai ir tiesības uz tiem pamatoties, lai savukārt apstiprinātu savus paskaidrojumus. Tas, ka dokumentā ir atsauces tikai uz dažiem no citos pierādījumos minētajiem faktiem, nav pietiekami, lai lūgtu Komisijai šo dokumentu izslēgt no sava pierādījumu kopuma (skat. šī sprieduma 180. un 220. punktu).

239

Japāņu prasītāji arī uzskata, ka Kopienas tirgi, izņemot Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, nav minēti visās Vallourec piezīmēs. Šajā sakarā jāsecina, ka attiecīgajās piezīmēs ir likts uzsvars uz problēmām, kas varētu rasties Apvienotās Karalistes tirgū, jo britu ražotāja Corus bezšuvju cauruļu rūpniecība tika pārtraukta, kas arī izskaidro to, ka nav minēti citi tirgi, kurus paredzamais notikums tieši neietekmēja.

240

Japāņu prasītāji arī uzskata, ka saskaņā ar Réflexions sur le contrat VAM piezīmēm un piezīmēm par 1990. gada 24. jūlija tikšanos japāņu ražotāju izslēgšana no tirgus bija priekšlikums nākotnei, no kā izriet, ka 1990. gadā, kad tās tika sastādītas, ar japāņu ražotājiem nekādas vienošanās nebija (skatīt iepriekš 115. punktu). Tomēr no Vallourec piezīmēm, skatot tās kopā ar Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā minēto citātu no Entretien BSC piezīmēm izriet, ka 1990. gadā Vallourec darbinieki Noteikumu nozīmi jau saprata un ka piezīmēs Réflexions sur le contrat VAM minētā “problēma”, kas jārisina “starp eiropiešiem”, bija – Noteikumu kontekstā saglabāt Apvienotās Karalistes iekšējā tirgus statusu, kam seko tas, ka Corus beidz ražot bezšuvju caurules (skatīt turpmāk 283. punktu). Šajos apstākļos uzlabota Noteikumu versija, kā tas secināts 1990. gada 24. jūlija piezīmēs, kā pagātnē, tā arī nākotnē “liegtu japāņiem piekļuvi Apvienotajai Karalistei” (skat. šī sprieduma 223. un 229. punktu).

241

Visbeidzot, attiecībā uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus aizsardzības sistēmas darbības režīmu japāņu prasītāji uzskata, ka Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumos šajā sakarā sniegtā definīcija par to, ka konkurentam bija jāsazinās ar Corus, pirms izteikt izstrādājumu, uz kuriem attiecās Noteikumi, piedāvājumu tirgū, ir pretrunā kā ar Komisijas Apstrīdētajā lēmumā izvirzītajiem pierādījumiem, tā arī ar realitāti. Komisija savukārt uzskata, ka – tieši pretēji – Apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā ar Entretien BSC piezīmēm šis apraksts tiek apstiprināts.

242

Jāatzīmē, ka Entretien BSC piezīmēs kāds Vallourec darbinieks, iespējams, Verluka paskaidro: “mūsu draugi BSC [Corus] [..] pamatojas uz Kioto [Kyoto] un Marbellas [Marbella] diskusijām un uzskata, ka, kaut arī japāņi šodien no gadījuma uz gadījumu attiecībā uz Ziemeļu jūras darījumiem ir gatavi ievērot cenu politiku, rīt, kad Klidesdeilas ražotne būs slēgta, tie atteiksies to darīt”. Jāatzīst, ka šis citāts neapstiprina Verlukas sniegto aprakstu, jo tas neapstiprina Corus un pārējo Eiropas‑Japānas kluba locekļu sazināšanos par īpašām piegādēm uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu. Tomēr šis citāts nepārprotami parāda to, ka 1990. gadā, kad radās minētās piezīmes, japāņu ražotāji bija akceptējuši konkurences ierobežojumus Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū. Turklāt frāzi “no gadījuma uz gadījumu” var tulkot kā to, ka šī kontaktēšanās attiecībā uz atsevišķiem darījumiem notika, un tātad Entretien BSC piezīmes noteikti nav pretrunā ar Verlukas 1997. gada 17. septembra paskaidrojumiem.

243

Katrā ziņā jāpatur prātā, ka ir pietiekami, ka Komisija konstatē, ka ir noslēgta vienošanās ar konkurenci deformējošu mērķi, lai tai būtu tiesības secināt, ka ir noticis EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums (skatīt iepriekš 203. punktu). No tā izriet, ka tas, ka pierādījumi šajā lietā ir papildināti, lai parādītu vienošanos par konkurences ierobežošanu attiecībā uz japāņu ražotājiem Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū, ir pietiekams atbalsts Komisijas izvirzītajai tēzei attiecībā uz šo tirgu, pat ja šie dokumenti neļauj precīzi izprast Noteikumu darbību šajā aspektā.

244

Jāsecina, ka Vallourec piezīmes, kopumā ņemot, apstiprina Verlukas paskaidrojumus un tādējādi apstiprina arī to patiesumu.

– 1993. gada dokumenti angļu valodā

245

Komisija Apstrīdētā lēmuma 84. apsvērumā atsaucas uz diviem 1993. gada dokumentiem, proti, Paziņojumu Prezidentiem un g) Japāņu dokumentu (kopā turpmāk tekstā – “1993. gada dokumenti angļu valodā”). Komisija Apstrīdētā lēmuma minētajā apsvērumā necitē frāzes no šiem dokumentiem, bet to saturs – attiecībā uz atsevišķiem faktoriem, kas traucējuši Noteikumu darbībai – īsi ir apkopots 83. apsvērumā un – attiecībā uz piedāvātajiem šīs situācijas risinājumiem – 84. apsvērumā. Komisija Apstrīdētajā lēmumā tādēļ atsaucas uz šiem dokumentiem, lai apstiprinātu Noteikumu pastāvēšanu un darbības jomu, un, īpaši, lai izskaidrotu šo noteikumu attīstību 1993. gadā – laikā, kad Corus gatavojās iziet no OCTG cauruļu ar vītnēm tirgus.

246

Japāņu prasītāji apstrīd šo dokumentu attiecināmību. Tie uzskata, ka šie dokumenti atsaucas uz japāņu agresiju, un Nippon uzsver, ka g) Japāņu dokuments šajā sakarā atsaucas uz viņu. Šī agresija un Paziņojumā Prezidentiem aprakstītais samērā ierobežotais japāņu ražotāju pienākums samazināt “atsevišķu izstrādājumu tirdzniecību” ir nesavienojami ar Apstrīdētā lēmuma 101. un 102. apsvērumā aprakstīto iekšējo tirgu sistēmu.

247

Pirmkārt, no Paziņojuma Prezidentiem būtu jāņem vērā turpmākais:

“Pašreizējās vienošanās ir neapmierinošas EK ārzonām, jo, kaut arī japāņi ir piekrituši samazināt atsevišķas piegādes uz šīm zonām (tādā līmeni, kas nekad nav apmierinājis Eiropas ražotājus, un kas sedz tikai pusi no pieprasījuma), viņu pašreizējā agresija OCTG (bezšuvju un metināto) un metināto transporta vadu [tirgū] nozīmē zemākas cenas un mazāku tirgus daļu eiropiešiem”. (The current agreements are unsatisfactory for the EC offshore areas because, although the Japanese have agreed to limit some of their deliveries to these areas (at levels which have never been satisfactory to the Europeans and which only cover half of the customers) their current aggression on OCTG (seamless and welded) and welded linepipe means lower prices and reduced share for the Europeans)

248

Turklāt saskaņā ar to pašu dokumentu:

“Kaut arī japāņi ir piekrituši nepieprasīt mūsu vienošanās izmaiņas EK bezšuvju cauruļu ražošanas nozares izmaiņu gadījumā, nav garantijas, ka viņi to ievēros, ja Corus pārstātu ražot vai apstrādāt caurules Apvienotajā Karalistē”.

(Although the Japanese have agreed not to request changes in our agreements if the EC seamless industry were to restructure, there is no guarantee that they would follow this precept if [Corus] were to exit tubemaking or finishing in the UK.)

249

Turklāt saskaņā ar g) Japāņu dokumentu, “pamatpozīcija Apvienotās Karalistes kontinentālajā šelfā nav stabila” (the fundamental position on the UKCS is not ‘firm’) un tā autors, Corus darbinieks, uzdod jautājumu par vispiemērotāko taktiku, lai “uzbruktu japāņiem” (attack the Japanese), iespējams, Ķīnas tirgū, “ar primāro mērķi izspiest tos no Eiropas” (with the prime objective of forcing them out of Europe).

250

Šie divi dokumenti, un jo īpaši no tiem iepriekš citētais, apstiprina dažus Verlukas paskaidrojumā izteiktos apgalvojumus, un tādējādi principā var secināt, ka Komisijai bija tiesības pamatoties uz tiem, lai apstiprinātu Noteikumu un Uzlaboto Noteikumu pastāvēšanu.

251

No šiem diviem dokumentiem izriet, ka Eiropas un japāņu ražotāju starpā noslēgtās vienošanās, kas apzīmētas ar jēdzienu “Noteikumi”, pastāvēja jau 1993. gadā un šīs vienošanās attiecībā uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu neapmierināja Eiropas ražotājus, īpaši tajā aspektā, ka tās kalpoja tikai japāņu ražotāju tirdzniecības ierobežošanai šajā tirgū. No šiem dokumentiem arī var secināt, ka šīs vienošanās, uz kurām izdarīta atsauce, ir Verlukas paskaidrojumos aprakstītie Noteikumi un ka Eiropas ražotāji ar tiem bija vairāk apmierināti attiecībā uz kontinentālajiem tirgiem, kā attiecībā uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu. Tādējādi no šiem dokumentiem netieši izriet, ka attiecīgie Eiropas tirgu kontinentālie sektori bija atbilstoši aizsargāti.

252

Arī attiecībā uz to, ka šo dokumentu autors sūdzas par būtiskajiem japāņu tirdzniecības apjomiem Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū un ierosina risinājumus šīs tirdzniecības ierobežošanai nākotnē, šie pierādījumi saskan ar Verlukas paskaidrojumos sniegto Noteikumu aprakstu. Tie ne tikai apstiprina to, ka Noteikumu mērķis bija attiecīgo tirgu sadale, bet arī, ka Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus bija mazāk aizsargāts, kā pārējie tirgus sektori, uz ko attiecās vienošanās par sadali.

253

Tomēr, tā kā japāņu prasītāji iebilst par šo divu dokumentu pierādījumu vērtību un pat secina no tiem pierādījumus sev par labu, šie iebildumi jāizvērtē, lai novērtētu, vai tie patiešām grauj šo dokumentu pierādījumu vērtību.

254

Šajā sakarā, pirmkārt, japāņu prasītāju argumenti attiecībā uz atsaucēm uz viņu “agresiju” un ierobežotajiem pienākumiem Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū ir noraidāmi. Šīs atsauces tika izdarītas tādā kontekstā, ka dokumentu autors sūdzējās par japāņu tirdzniecību, jo īpaši Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū, un aprakstīja nepietiekošos japāņu tirdzniecības ierobežojumus šajā tirgū. Tādējādi jāsecina, ka atsauces uz japāņu “agresiju” abu dokumentu vispārējā shēmā drīzāk parāda, ka praksē tika pārsniegti ierobežojumi attiecībā uz tikai daļēji aizsargāto Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, par ko bija vienojušies Eiropas‑Japānas kluba locekļi, nevis uz japāņu ražotāju brīvu un spēcīgu konkurenci šajā tirgū. Tādēļ šīs atsauces nekādā veidā negrauj Komisijas viedokli par Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšanu.

255

Japāņu prasītāji uzskata, ka ar Paziņojumu Prezidentiem un g) Japāņu dokumentu nevar konstatēt pārkāpumu, jo tajos ir tikai Corus darbinieku domas par iekšējiem jautājumiem. Tomēr jāņem vērā, ka, ciktāl šo dokumentu autors – Corus darbinieks – apraksta situāciju Eiropas tirgū un tās iespējamo attīstību, nav iemesla domāt, ka viņa analīze neatspoguļo reālo situāciju, kāda tā bijusi attiecīgajā laikā. No šo dokumentu detalizēta satura izriet, ka to autors noteikti bijis iesaistīts tirdzniecības stratēģijas izstrādē attiecībā uz Corus tērauda caurulēm.

256

Abos iepriekš analizētajos dokumentos sniegtais vienošanās, ko noslēguši Eiropas un japāņu ražotāji japāņu tirdzniecības ierobežošanai Eiropas tirgos, apraksts ir uzticams, neņemot vērā to, ka šie dokumenti ir iekšēji dokumenti.

257

Jāatzīmē arī, ka Pirmās instances tiesā Komisija apgalvoja, un Eiropas un japāņu ražotāji par to iebildumus necēla, ka Paziņojumu Prezidentiem sastādīja Corus, bet Mannesmann ar to iepazīstināja Eiropas ražotāju prezidentus, kā to pierāda ar roku izdarītās piezīmes uz dokumenta pirmās lapas – ka ar to iepazīstinās HN (Mannesmann darbinieks Hanss Nolte). No tā izriet, ka šajā dokumentā ir vismaz divu, nevis viena, Eiropas ražotāju kopēja analīze, kas nozīmē, ka tas ir īpaši drošs pierādījums.

258

Visbeidzot, pēc japāņu prasītāju domām, nav iespējams definēt 1993. gada dokumentos angļu valodā minētos izstrādājumus.

259

Citāti no g) Japāņu dokumenta, kurā minēti “13 % hroma” un “nerūsējošā” (stainless) tērauda cauruļu, kā arī no piezīmēm Entretien BSC un piezīmēm par 1990. gada 24. jūlija sanāksmi, kurās arī minēti šie jēdzieni, nav attiecināmi šajā lietā, jo Apstrīdētais lēmums attiecas tikai uz neleģēta tērauda caurulēm un vadiem (Apstrīdētā lēmuma 28. apsvērums). Tomēr jāsecina, ka šie citāti konkrēti nedefinē vienošanās par tirgus sadali darbības jomu un tādēļ nav nesavienojami ar Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu.

260

Turklāt Paziņojumā Prezidentiem un g) Japāņu dokumentā ir dažas vispārējas atsauces uz OCTG un ir loģiski uzskatīt, ka šīs atsauces ietver ne tikai Apstrīdētajā lēmumā minētās standarta OCTG, bet arī premiumOCTG. Paziņojumā Prezidentiem ir priekšlikumi par “bezšuvju un metināto OCTG un transporta vadu” (seemless and welded OCTG and linepipe) piegāžu ierobežošanu, un g) Japāņu dokumentā ir atsauces uz to, ka “japāņi ir piekrituši Apvienotās Karalistes kontinentālajā šelfā ierobežot savu OCTG tirdzniecību līdz 15 % no saviem darījumiem bez līgumsaistībām” ([o]n OCTG in general J’s have agreed to limit their sales to the UKCS to 15 % of the non contract business). Turklāt Paziņojumā Prezidentiem ir minēta atsauce uz japāņu agresiju “OCTG jomā [bezšuvju un metināto] un metināto transporta vadu jomā” (OCTG [seemless and welded] and welded pipeline) (skatīt iepriekš 247. punktu) noteikti attiecas uz standarta OCTG, nevis premium OCTG, jo nākamajā teikumā autors izsaka nožēlu par to, ka nav kontroles pār piegādāto premium OCTG daudzumiem.

261

Ciktāl atsevišķi teikumi no šiem dokumentiem, un tāpat arī dažas Vallourec piezīmes (skatīt iepriekš 237. punktu un atsauci uz Entretien BSC piezīmēm 259. punktā) norāda uz to, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā vienošanās par tirgus sadali attiecās vai varēja attiekties uz plašāku izstrādājumu loku, ieskaitot premiumOCTG, šis fakts neko nemaina attiecībā uz to, ka ar šiem dokumentiem tiek pierādīts ierobežotākais pārkāpums. Tas, ka premiumOCTG statuss saistībā ar Noteikumiem nav skaidri un viennozīmīgi secināms no šiem dokumentiem, ir maznozīmīgi, jo uz šiem izstrādājumiem neattiecas Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums.

262

Attiecībā uz bezšuvju transporta vadiem, no otras puses, 1993. gada dokumenti angļu valodā ir neskaidrāki. Pirmais teikums, kas attiecas uz “OCTG un bezšuvju un metināto transporta vadu piegādēm, netieši norāda, ka uz bezšuvju transporta vadiem attiecas Noteikumi, bet cits citāts tajā pašā apsvērumā, kas atsaucas uz OCTG [bezšuvju un metinātiem] un metinātiem transporta vadiem”, iespējams, var tikt interpretēts tādējādi, ka uz šiem izstrādājumiem aizliegtās vienošanās neattiecās. Jāsecina, ka šie divi dokumenti ir neskaidri un neitrāli attiecībā uz jautājumu, vai uz bezšuvju projekta vadiem attiecās Noteikumi. Tādējādi 1993. gada dokumenti angļu valodā nevar apstiprināt Verlukas paskaidrojumus par šo specifisko pārkāpuma aspektu, bet tomēr nav arī attaisnojoši pierādījumi attiecībā uz šiem izstrādājumiem.

263

Tātad, kaut arī abu attiecīgo dokumentu satura neskaidrība attiecībā uz Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajā pārkāpumā iesaistītajiem izstrādājumiem neapstrīdami mazina to pierādījumu vērtību, tas tomēr nav pietiekams iemesls, lai tos noraidītu pavisam. Jāpatur prātā, tāpat kā Vallourec piezīmju gadījumā (skatīt iepriekš 238. punktu), ka tas, ka dokuments attiecas tikai uz dažiem citos pierādījumos minētajiem faktiem, nenozīmē, ka Komisija nevar uz to atsaukties, lai apstiprinātu citus pieradījumus.

264

No tā izriet, ka 1993. gada dokumenti angļu valodā atsevišķos aspektos apstiprina Verlukas paskaidrojumus un pamatoti veido daļu tā saskaņotu pierādījumu kopuma, uz ko Komisija atsaukusies Apstrīdētajā lēmumā.

– Tērauda cauruļu sistēmas dokuments

265

Komisija Apstrīdētajā lēmumā šo dokumentu konkrēti nav minējusi, bet, ciktāl japāņu prasītāji uz to atsaucas kā uz attaisnojošu pierādījumu, uz viņu argumentiem ir jāatbild.

266

Pirmkārt, jāatzīmē, ka doma, ka Eiropas nerūsējošā tērauda cauruļu ražošanas nozare attiecīgajā laikposmā tika pārstrukturizēta un ka Eiropas ražotāji saskaņoti darbojās, lai šo pārstrukturizāciju kontrolētu, nav nesavienojama ar Komisijas izvirzīto tēzi. Apstrīdētā lēmuma 87.–94. apsvērumā ir norādīts, ka Komisija faktiski ir ņēmusi vērā Eiropas tērauda ražošanas nozares pārstrukturizācijas iespaidu.

267

Turklāt no Apstrīdētā lēmuma un iepriekš analizētajām Vallourec piezīmēm izriet, ka Eiropas ražotāji Eiropas ražošanas nozares pārstrukturizāciju ir analizējuši specifiskajā Noteikumu kontekstā, jo īpaši ņemot vērā to, kā šī pārstrukturizācija varētu atsaukties uz attiecībām ar japāņu ražotājiem. Eiropas ražotāji īpaši baidījās no tā, ka japāņu ražotāji pēc Corus Klidesdeilas ražotnes slēgšanas Apvienotās Karalistes tirgu, īpaši tā būtisko ārzonas sektoru, vairs neuzskatīs par iekšējo tirgu (skatīt iepriekš 170., 223. un 242. punktu). Turklāt Paziņojumā Prezidentiem un g) Japāņu dokumentā ir ietverts priekšlikums, lai Eiropas ražotāji savās turpmākajās sarunās ar japāņu ražotājiem ņem vērā iespējamo NTM slēgšanu.

268

Šādos apstākļos tas, ka Tērauda cauruļu dokumentā attiecībā uz diskusijām par Kopienas ražošanas nozares racionalizāciju tiek lietots termins “Noteikumi” (fundamentals), noteikti nenozīmē, ka Noteikumu jēdziens ir attiecināms uz šo procesu, nevis uz Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto vienošanos par tirgus sadali. Tāpat arī no šā dokumenta – kurā noteikts, ka Eiropas ražotāju attiecības regulē Noteikumi, nemaz neminot japāņu ražotājus – neizriet, ka Noteikumi attiecās tikai uz Eiropu. Šis izlaidums radies tādēļ, ka, apskatot attiecīgo dokumentu kopumā, tajā analizētas tikai un vienīgi Kopienas ražotāju attiecības. Tādēļ no tā nevar secināt, pretēji Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā teiktajam, kas apstiprināts ar citiem pierādījumiem, ka Noteikumi tika apspriesti tikai starp Eiropas ražotājiem.

269

Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecībā uz japāņu prasītājiem Tērauda cauruļu sistēmas dokumentu nevar uzskatīt par attaisnojošu pierādījumu saistībā ar EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.

– Sadales atslēgas dokuments (sharing key)

270

Apstrīdētā lēmuma 85. un 86. apsvērumā Komisija atsaucas uz 1997. gada 12. novembra dokumentu, ko ar šo procesu nesaistīta persona tai nodevusi, lai cita starpā pastiprinātu Komisijas sniegto Eiropas‑Japānas kluba attiecību attīstības raksturojumu kopš 1993. gada beigām. Šā dokumenta avots, saskaņā ar informācijas sniedzēja teikto, ir viena no kluba dalībniekiem komercaģents. Saskaņā ar Komisijas teikto, dokuments norāda, ka ar Latīņamerikas ražotājiem nodibinātie kontakti daļēji ir bijuši veiksmīgi un tajā ietvertā tabula attēlo, kā minētie tirgi ir tikuši sadalīti Eiropas, japāņu un Latīņamerikas ražotāju starpā. Šajā dokumentā ir noteikta 100 % Eiropas ražotāju tirgus daļa Eiropā un 100 % Japānas ražotāju tirgus daļa Japānā. Attiecībā uz citiem tirgiem – Eiropas ražotājiem ir 0 % tirgus daļa Tālajos Austrumos, 20 % Tuvajos austrumos un 0 % Latīņamerikā.

271

JFE‑Kawasaki uzskata, ka šis dokuments kā pierādījums nav pieņemams, jo tam nav datuma un Komisija nav izpaudusi nedz tā autora, nedz arī personas, kas tai to nodevusi, identitāti, un tādējādi prasītāji nevar pārliecināties par to, kādā kontekstā šis dokuments sastādīts un par iemesliem, kādēļ tas ticis nodots Komisijai. Šis ir pirmais gadījums, kad Komisija uzņēmuma pārkāpumu ir konstatējusi, pamatojoties uz neidentificētu dokumentu.

272

Šis arguments ir noraidāms.

273

Kopienu tiesībās valda brīvas pierādījumu novērtēšanas princips, un vienīgais iesniegto pierādījumu novērtēšanas kritērijs ir to ticamība (tiesneša Vesterdorfa secinājumi, pildot ģenerāladvokāta pienākumus iepriekš 56. punktā minētajā lietā Rhône‑Poulenc/Komisija). Turklāt Komisijai var būt nepieciešams saglabāt informācijas sniedzēju anonimitāti (šajā sakarā skat. Tiesas 1985. gada 7. novembra spriedumu lietā 145/83 Adams/Komisija, Recueil, 3539. lpp., 34. punkts), bet tas vien neļauj tai atstāt bez ievērības iesniegtos pierādījumus. Tātad, ja JFE‑Kawasaki argumenti tiek ņemti vērā attiecībā uz sadales atslēgas dokumenta ticamību, nav pamata uzskatīt šo dokumentu par nepieņemamu pierādījumu.

274

Šajā sakarā JFE‑Kawasaki piekrīt pārējiem japāņu prasītajiem par to, ka, pat ja tas ir pieļaujams kā pierādījums, sadales atslēgas dokuments nav ticams apsūdzošais pierādījums, jo tas nav pietiekami identificēts. Tieši pretēji – šā dokumenta ticamību nenoliedzami samazina fakts, ka nav zināms tā sastādīšanas konteksts un Komisijas paskaidrojumus šajā sakarā nav iespējams pārbaudīt (skatīt iepriekš 270. punktu).

275

Tomēr, ciktāl sadales atslēgas dokuments satur informāciju, kas saskan ar informāciju citos dokumentos, jāuzskata, ka šie dokumenti viens otru apstiprina.

276

Šajā sakarā jāņem vērā, ka Verluka 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā atsaucas uz “sākotnēju” sadales atslēgu, ko piemēro “starptautiskiem konkursiem” un attiecina arī uz Eiropas un japāņu ražotāju noslēgtajiem līgumiem, tādējādi pietiekami nodibinot sadali Eiropas‑Japānas kluba ietvaros. Turklāt no ziņojuma par tikšanos ar JF izriet, ka Vallourec, “lai paliktu sistēmas ietvaros, [..] bija jāatturas no tirdzniecības Tālajos Austrumos un Dienvidamerikā, ka arī jāierobežo darbības Tuvajos Austrumos, no trīs [tirgus dalībniekiem] apmierinoties ar 20 % tirgus daļu”. Kad Komisija lūdza Verluku sniegt komentārus par šiem diviem dokumentiem, viņš norādīja, ka tie attiekušies uz mēģinājumu 1993. gadā pielāgot sadales atslēgas, ņemot vērā Latīņamerikas ražotāju pārdošanas apjomus un dažādos tirgos “iegūtās pozīcijas”.

277

Japāņu ražotāji pret to, kā Komisija izmanto sadales atslēgas dokumentu, izvirza dažus papildu argumentus. Pirmkārt, tas attiecas uz ievērojami šaurāku izstrādājumu loku, nekā Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā minētie. Šis dokuments attiecas tikai uz daļu no standarta bezšuvju OCTG cauruļu tirgus, kurā tiek izsludināti atklāti konkursi. Japāņu prasītāji šajā sakarā uzskata, ka šajā dokumentā minētā sadales atslēga ir ierobežota ar atsauci uz “atklātiem konkursiem bezšuvju API caurulēm” (SMLS API OPEN TENDER), jo, saskaņā ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu, Eiropā attiecībā uz šiem izstrādājumiem nav bijis svarīgu konkursu (“liela mēroga konkursu”). Tādēļ, saskaņā ar Verluku, tirgus, uz kuru attiecās sadales atslēgas dokuments, nepastāvēja.

278

Šajā sakarā jāatzīmē, ka, pirmkārt, pretēji Komisijas teiktajam, sadales atslēgas dokuments attiecas tikai uz bezšuvju OCTG, bet ne uz transporta vadiem. Kā japāņu prasītāji izteicās tiesas sēdē – un Komisija šajā sakarā iebildumus necēla – dokumentā divreiz lietotie saīsinājumi C/S un T/B, kas attiecīgi attiecas uz apvalkos izmantotajām (casing) un iekšējām caurulēm (tubing), saskaņā ar izstrādājuma aprakstu Apstrīdētā lēmuma 29. apsvērumā attiecas uz divām būtiskām OCTG caurules sastāvdaļām, un tādēļ attiecas tikai un vienīgi uz šo izstrādājumu.

279

Attiecībā uz atsauci uz “atklātiem konkursiem bezšuvju API caurulēm” (SMLS API OPEN TENDER) sadales atslēgas dokumentā, jāņem vērā, ka Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā minētais apgalvojums, ka Eiropā nebija nozīmīgu konkursu, parādās nodaļā “1.4. Citi tirgi”, bet Eiropas‑Japānas kluba iekšējie tirgi ir apskatīti nodaļā “1.1. Iekšējie tirgi”, tajā skaidri minot arī Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu (UK (offshore)). Šis fakts tieši norāda a priori uz to, ka termins “Eiropa” 1.4. nodaļā attiecas uz citiem Eiropas tirgiem, nevis tiem, uz ko attiecas Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums, proti, Vācijas, Francijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes tirgiem.

280

Tomēr jāatzīst, ka šī atsauce uz Eiropu ir neskaidra un tādēļ ambivalenta un ka, ja tā – pretēji iepriekšējā punktā apgalvotajam – būtu attiecināma uz šiem četriem tirgiem, būtu jāsecina, ka sadales atslēgas dokuments nevar tieši apstiprināt Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu par situāciju šajos tirgos. Ja šajos tirgos nebūtu bijis atklāto konkursu, ir jāsecina, ka sadales atslēgas dokuments uz tiem neattiecas, jo tas attiecas uz API bezšuvju caurulēm, par ko izsludināti šie konkursi. Tātad šī nenoteiktība, ko nav iespējams kliedēt ar dokumentu saturu un prasītāju argumentiem šajā sakarā, samazina sadales atslēgas dokumenta pierādīšanas spēku attiecībā uz Verlukas paskaidrojumu apstiprināšanu.

281

Turklāt saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, sadales atslēgas dokuments ir pretrunā ar Verlukas paskaidrojumu dokumentā Vérification auprès de Vallourec (1.3 punktā) par to, ka Latīņamerikas ražotāji 1993. gada beigās uz Eiropas ražotāju sarunām ir reaģējuši pozitīvi, kas, viņuprāt, grauj šo divu pierādījumu ticamību. Komisija Apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā, pamatojoties uz sadales atslēgas dokumentu, ir paskaidrojusi, ka “sarunas ar Latīņameriikas ražotājiem daļēji bijušas veiksmīgas”, un pati atzīst, ka šis paskaidrojums ir pretrunā ar Verlukas apgalvojumu Vallourec izmeklēšanas dokumentā šajā sakarā:

“Eiropas‑Japānas klubā neietilpa Dienvidāfrikas ražotāji [..] 1993. gadā ar viņiem notika izpētes sarunas, lai panāktu iegūto pozīciju līdzsvaru (Eiropas ražotājiem ap 20 % Tuvajos Austrumos). Drīz kļuva skaidrs, ka šie centieni nebūs veiksmīgi.”.

282

Saskaņā ar sadales atslēgas dokumentu Latīņamerikas ražotāji bija pieņēmuši piedāvāto sadales atslēgu, “izņemot attiecībā uz Eiropas tirgu”, jo šie tirgi sadarbojoties bija jāpārbauda “katrā konkrētā gadījumā”. Komisija tādēļ Apstrīdētā lēmuma 94. apsvērumā ir secinājusi, ka Latīņamerikas ražotāji nav piekrituši, ka Eiropas tirgus jārezervē Eiropas ražotājiem.

283

No dažādiem iepriekš apskatītajiem Vallourec paziņojumiem un Paziņojuma Prezidentiem un “g) Japāņu dokumenta” izriet, ka no Eiropas uzņēmumu viedokļa viņu kontaktu ar Japānas uzņēmumiem galvenais mērķis bija aizsargāt savus vietējos tirgus, un, jo īpaši pēc tam, kad Corus slēdza savu ražotni, saglabāt vietējo statusu Apvienotās Karalistes tirgum. Ja pretruna, kas minēta iepriekš 281. punktā, neapšaubāmi samazina sadales atslēgas dokumenta, kā arī zināmā mērā Verlukas liecību pierādījuma vērtību, tās nozīmi būtiski samazina apstāklis, kas minēts šā punkta sākumā. Faktiski pat pieņemot, ka Latīņamerikas ražotāji būtu piekrituši piemērot sadales atslēgu visiem tirgiem, izņemot Eiropu, nav šaubu, ka sarunas ar šiem uzņēmumiem bija neveiksmīgas no Eiropas ražotāju viedokļa, tādēļ Verlukas negatīvais novērtējums attiecībā uz to iznākumu šajā izšķirošajā punktā faktiski atbilst sadales atslēgas dokumenta aprakstam.

284

Jāsecina, ka pretruna starp Verlukas apgalvojumiem vienā no šiem paskaidrojumiem un sadales atslēgas dokumentu, ko Komisija pati norāda Apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā, būtiski nesamazina šo divu pierādījumu ticamību.

285

Visbeidzot, japāņu ražotāji uzskata, ka sadales atslēgas dokumentā tie ir izteikuši iebildumu par šo priekšlikumu, ņemot vērā, ka atslēgas darbības joma būtu jāpaplašina arī attiecībā uz ERWOCTG caurulēm, tas ir metinātām tērauda caurulēm. Tādēļ Komisijai pret japāņu ražotājiem būtu jāattiecas tāpat ka pret Latīņamerikas ražotājiem, attiecībā pret kuriem tā atsauca savus iebildumus, pamatojoties uz to, ka tie arī izteica iebildumus par piedāvāto atslēgu attiecībā uz Eiropas tirgu, un tie Eiropā ir pārdevuši būtiskus tērauda cauruļu apjomus. Tādēļ šis ir uzskatāms par neattaisnojamu nevienlīdzīgas attieksmes gadījumu, un iebildumu pret Latīņamerikas ražotājiem atsaukšana grauj Komisijas Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšanu attiecībā uz japāņu ražotājiem.

286

Šai sakarā tikai jāatgādina, ka Vallourec izmeklēšanas dokumentā Verluka ir paskaidrojis, ka “Eiropas‑Japānas klubā neietilpa Dienvidamerikas ražotāji”. Tā kā Komisija Apstrīdētajā lēmumā, lai konstatētu japāņu ražotāju dalību pārkāpumā, galvenokārt ir atsaukusies uz Verlukas paskaidrojumiem, tai, ņemot vērā šo kategorisko paziņojumu, neatlika nekas cits kā vien izslēgt Latīņamerikas ražotājus no lēmuma 1. panta darbības jomas. No šā apstākļa izriet, ka japāņu un Latīņamerikas ražotāju situācijas attiecībā uz pierādījumiem pret tiem nav salīdzināmas.

287

Jāatzīmē, ka Japāņu ražotāju izteiktais “iebildums” par sadales atslēgas dokumentu nav tāda paša rakstura kā Latīņamerikas ražotāju izteiktais. Saskaņā ar sadales atslēgas dokumentu, Latīņamerikas ražotāji automātiski atteicās no sadales atslēgas piemērošanas Eiropas tirgū, bet japāņu ražotāji piedāvāja ietvert sadales atslēgā arī ERW caurules, tas ir, metinātās caurules, lai vienošanos padarītu skaidrāku (to avoid grey area). Jāuzsver, ka, kaut arī Latīņamerikas ražotāju iebildumi atņem sadales atslēgas dokumentam daudz pierādīšanas spēka pret tiem attiecībā uz pārkāpumu Kopienas tirgū, attiecībā uz japāņu ražotājiem situācija nav identiska. Japāņu ražotāju situācija bija objektīvi atšķirīga no Latīņamerikas ražotāju situācijas.

288

Iepriekš minētā gaismā jāsecina, ka sadales atslēgas dokuments saglabā pierādīšanas vērtību, lai Komisijas izmantoto pierādījumu kopuma kontekstā apstiprinātu atsevišķus būtiskus apgalvojumus Verlukas paskaidrojumos sakarā ar vienošanos par tirgus sadali attiecībā uz bezšuvju OCTG caurulēm. No šā pierādījuma izriet, ka japāņu ražotāji, no vienas puses, un Eiropas ražotāji, no otras, ir piekrituši principam, ka tie nedrīkst tirgot atsevišķas bezšuvju caurules citu ražotāju iekšējos tirgos, ja ir izsludināti “atklāti” konkursi. Šis dokuments arī apstiprina tirgus sadales atslēgas pastāvēšanu dažādos pasaules reģionos un tādējādi pastiprina Verlukas paskaidrojumu ticamību, ciktāl arī tie atsaucas uz šo jēdzienu.

– Eiropas ražotāju atbildes

289

Komisija Apstrīdētā lēmuma 63., 65. un 66. apsvērumā kā apsūdzošus pierādījumus izmanto arī Mannesmann, Dalmine un Corus sniegtās atbildes uz tās informācijas pieprasījumiem.

290

Jo īpaši, saskaņā ar 1997. gada 22. aprīļa Behera, Mannesmann darbinieka, sniegto atbildi, Noteikumi attiecās uz OCTG un projekta vadiem un nozīmēja, ka “japāņu ražotāji nedrīkst iespiesties šajos Eiropas tirgu sektoros, kamēr Eiropas ražotāji tai pat laikā neveiks piegādes uz Japānu”. Corus savā 1997. gada 31. oktobra atbildē, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 11932. lappusē, attiecībā uz Eiropas‑Japānas klubu norādīja, ka japāņu un Eiropas bezšuvju OCTG cauruļu ražotāji bija tā biedri un praktiski iekšējie tirgi vispirms bija rezervēti vietējiem ražotājiem. Dalmine savā 1997. gada 4. aprīļa atbildē atzīst, ka Eiropas un japāņu ražotāju starpā ir bijuši līgumi, kuros noteikts, ka tie attiecas uz vadu eksportu (īpaši naftas nozarei paredzēto) uz zonām, kas nav EK (Krievija un Ķīna) un to mērķis bija arī ierobežot vadu eksportu uz EK pēc [Corus] ražotnes slēgšanas, un tādējādi aizsargāt Kopienas bezšuvju cauruļu ražošanas nozari.

291

Mannesmann 1997. gada 22. aprīļa atbilde – arī ir citēta Apstrīdētā lēmuma 74. apsvērumā saistībā ar trešo valstu tirgu aprakstu. Attiecīgais teikums ir šāds:

“Attiecībā uz pārējiem tirgiem, kuros bija izsludināti starptautiski konkursi, attiecīgās Eiropas un japāņu ražotāju piegādes bija noteiktas jau iepriekš. Tobrīd šī procedūra tika apzīmēta ar terminu “sadales atslēga” (sharing key). Acīmredzot, mērķis bija saglabāt dažādo ražotāju vēsturiskās tirgus daļas.”

292

Pēc japāņu prasītāju domām, Eiropas ražotāju interesēs bija “ierobežot zaudējumus”, kas saistīti ar Komisijas izmeklēšanu, jo īpaši, atzīstot vienošanās ar japāņu ražotājiem pastāvēšanu, lai novērstu Komisijas uzmanību no Noteikumu patiesā nozīmīguma, kuru mērķis bija Eiropas tirgu sadale Eiropas ražotāju starpā – krietni smagāks pārkāpums, nekā Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais – un kas, ja tā pastāvēšana tiktu konstatēta, būtu pamats lielākiem naudas sodiem. Atsevišķas viņu atbildes uz Komisijas jautājumiem, ciktāl tās attiecas uz japāņu dalību Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajā pārkāpumā, nav ticamas.

293

Šajā sakarā jāpatur prātā, ka tas, ka Eiropas ražotāji ir atzinuši vienošanās ar japāņu ražotājiem par tirgus sadali pastāvēšanu, vēl nenozīmē, ka tas tika darīts, lai slēptu vienošanos par Eiropas tirgu sadali savā starpā (skatīt iepriekš 214. punktu). Ņemot vērā 214. punktā minēto, nešķiet ticami, ka Eiropas ražotāji būtu izdomājuši aizliegtas vienošanās ar japāņu ražotājiem, lai novērstu uzmanību no Eiropas iekšējā karteļa pastāvēšanas. Šajā sakarā jāsecina, ka savā 1997. gada 29. maija atbildē, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 15162. lappusē, ar ko tiek papildināta 1997. gada 4. aprīlī sniegtā informācija, Dalmine atsaucas kā uz līgumiem ar japāņu ražotājiem, tā arī uz Eiropas ražotāju tikšanos. Arī Corus no savas puses savu paskaidrojumu par tirgus aizsardzību neierobežoja tikai ar japāņu un Eiropas ražotāju attiecībām (skatīt iepriekš 290. punktu).

294

Attiecībā uz Mannesmann atbildi japāņu prasītāji uzskata, ka tās autoram Beheram nav bijuši personīgi pazīstami tie apstākļi, par kuriem tas sniedzis komentārus, jo par Mannesmann vadītāju viņš kļuva tikai 1995. gada aprīlī. Tādēļ viņa sniegtajai liecībai nav lielas pierādījuma vērtības, un, pēc JFE‑NKK domām, tie ir nepieņemami.

295

Šajā sakarā, no faktu viedokļa raugoties, pirmkārt jāuzsver, ka, kaut arī Behers nebija Mannesmann vadītājs līdz 1995. gada aprīlim, uzņēmuma pārstāvis tiesas sēdē paskaidroja, ka viņš līdz šim datumam ir ieņēmis citus amatus uzņēmumā.

296

Tālāk jāvērš uzmanība uz iepriekš 205. punktā minēto judikatūru, saskaņā ar ko atbildes, kas sniegtas uzņēmuma vārdā, ticamība ir augstāka par uzņēmuma darbinieku sniegto atbilžu ticamību, lai kāda arī nebūtu viņu pieredze vai viedoklis (iepriekš 205. punktā minētā sprieduma lietā LR AF 1998/Komisija 45. punkts). No sprieduma lietā LR AF 1998/Komisija 45. punkta izriet, ka atbildes kā apsūdzoša pierādījuma pierādīšanas vērtību pret trešo uzņēmumu nekādi neiespaidoja fakts, ka persona, kas to attiecīgā uzņēmuma vārdā parakstīja, nepiedalījās attiecīgajā sanāksmē un tolaik nebija tā darbiniece.

297

Ja, kā Mannesmann gadījumā, persona, kurai nav tieši pazīstami attiecīgie apstākļi, sniedz paskaidrojumus kā uzņēmuma pārstāvis un atzīst kā sava, tā citu uzņēmumu izdarīto pārkāpumu, šī persona noteikti atsaucas uz sava uzņēmuma sniegto informāciju, jo īpaši uz tā darbinieka, kam ir tiešas ziņas par attiecīgajām darbībām, sniegto informāciju. Kā uzsvērts iepriekš 211. punktā, paskaidrojumi, kas ir pretēji to autora interesēm, principā ir uzskatāmi par ticamiem un tādēļ Behera paskaidrojumiem šajā lietā ir jāpiešķir vērā ņemama nozīme.

298

Arguments, ko JFE‑NKK pamato ar Rhône‑Poulenc/Komisija lietu un jo īpaši ar tiesneša Vesterdorfa, kas šajā lietā pildījis ģenerāladvokāta pienākumus, secinājumiem, ir noraidāms. Tiesnesis savos secinājumos ir uzsvēris, ka pierādījumiem, kuru avots ir personas, kurām ir ziņas par faktiem, principā ir ļoti liela pierādīšanas vērtība (II‑956. lpp. un II‑957. lpp.).

299

Tādēļ no tā nevar secināt, ka viena uzņēmuma vadītāja paziņojumu, kas izteikti pret savu un citiem uzņēmumiem, pierādījuma vērtība ir ierobežota tikai tādēļ, ka viņam nav bijis tiešu ziņu par faktiem. A fortiori nav iemesla noraidīt šādu pierādījumu kā nepieņemamu.

300

Šajā lietā, tāpat kā iepriekš 205. punktā minētajā lietā LR AF 1998/Komisija, ar attiecīgo paskaidrojumu tiek atzīts uzņēmuma, ko pārstāv paskaidrojuma sniedzējs, izdarītais pārkāpums.

301

Turklāt japāņu prasītāji uzskata, ka Komisija nevar uzskatīt Mannesmann atbildi par ticamu pierādījumu, ciktāl ar to tiek apstiprināta vienošanās starp Eiropas un japāņu ražotājiem pastāvēšana, ja tā šo atbildi neuzskata par ticamu attiecībā uz to, ka ar to tiek noliegts fakts, ka pastāv vienošanās attiecībā uz katra Eiropas ražotāja tirgus respektēšanu no citu Eiropas ražotāju puses.

302

Fakts, ka Behers ir noliedzis to, ka Noteikumos pastāvētu Eiropas iekšējais aspekts attiecībā uz savstarpēju iekšējo tirgu ievērošanas pienākumu Eiropas ražotāju starpā, savā ziņā vājina viņa paziņojumu kā pierādījumu, ar ko apstiprināt Verlukas paziņojumus. Tomēr jāpiebilst, ka Behers nepārprotami ir apstiprinājis vienošanās par tirgus sadali pastāvēšanu Eiropas un japāņu ražotāju starpā par OCTG un projekta vadiem (skatīt iepriekš 209. punktu). Šis paskaidrojums apstiprina Verlukas paskaidrojumus attiecībā uz šo pārkāpuma aspektu un tādējādi attiecībā uz faktu, ka japāņu prasītāji ir bijuši vienošanās par tirgus sadali puses, saskaņā ar ko tie ir piekrituši netirgot standarta OCTG un projekta vadus Kopienas tirgos. Tas, ka ar Mannesmann paskaidrojumu no tajā aprakstītās vienošanās netiek izslēgtas premiumOCTG, nav attiecināmi 261. punktā minēto iemeslu dēļ. Visbeidzot, Mannesmann paskaidrojuma pierādījuma vērtība šajā lietā tiek vēl pastiprināta ar to, ka tas arī apstiprina Verlukas paskaidrojumus attiecībā uz sadales atslēgu līgumu piešķiršanai konkursos trešo valstu tirgos (skatīt iepriekš 291. punktu).

303

Prasītāji piebilst, ka Dalmine savās atbildēs Komisijai, kas datētas ar 1997. gada 4. aprīli un 1997. gada 29. maiju, ir paskaidrojusi, ka sarunas ar japāņu ražotājiem pamatā ir bijušas par trešo valstu tirgiem, kā Ķīnas un Krievijas tirgu. Sākumā jāpiebilst, ka, saskaņā ar iepriekš minētās 1997. gada 4. aprīļa atbildes redakciju, šīs sarunas bija arī par Kopienas tirgu aizsardzību (skatīt iepriekš 290. punktu). Jāņem vērā, ka paskaidrojumi, uz ko šajā sakarā atsaucas japāņu prasītāji, ir diezgan maznozīmīgi tieši japāņu prasītāju pašu izvirzītā iemesla dēļ (skatīt iepriekš 292. punktu), proti, ka Dalmine ir vēlējusies “samazināt zaudējumus”. Ņemot vērā, ka tā nevarēja noliegt, ka tai bija kontakti ar japāņu ražotājiem un citiem Eiropas ražotājiem, Dalmine vēlējās interpretēt šos kontaktus tādējādi, ka to pretlikumība Kopienas tiesībās tiktu likvidēta vai pēc iespējas mazināta.

304

Dalmine divas atbildes, jo īpaši teikums no 1997. gada 4. aprīļa atbildes, kas citēts Apstrīdēta lēmuma 65. apsvērumā (skatīt iepriekš 290. punktu), apstiprina Verlukas paskaidrojumus attiecībā uz kontaktiem starp Eiropas un japāņu ražotājiem ar mērķi sadalīt savā starpā atsevišķus ģeogrāfiskos tirgus, un jo īpaši – aizliegt japāņu cauruļu tirdzniecību Kopienas tirgos.

305

Par Corus 1997. gada 31. oktobra atbildi japāņu prasītāji uzskata, ka 1999. gada 30. marta vēstulē Corus ir skaidri norādījis, ka neviens no tā paskaidrojumiem nav interpretējams tādējādi, ka tas nozīmētu vienošanās starp Eiropas un japāņu ražotājiem pastāvēšanu. Atbildot uz Komisijas argumentu, ka 1999. gada 30. marta vēstule attiecas uz metināto cauruļu procedūru, japāņu prasītāji uzsver, ka šo paskaidrojumu Corus ir sniedzis tiem pašiem vārdiem, kā paskaidrojumu attiecībā uz bezšuvju cauruļu procedūru.

306

Taisnība, ka fakts, ka bezšuvju cauruļu procedūrā (lieta IV/E‑1/35.860‑B) nebija tādas vēstules, kā leģēto cauruļu procedūrā piesūtītā (lieta IV/E‑1/35.860‑A), ir savāds, kas var radīt iespaidu, ka drīzāk varētu būt pieļauta nolaidība, nevis apzināti atšķirīga nostāja katrā no gadījumiem.

307

Tomēr 1999. gada 30. marta vēstulē esošie paskaidrojumi, saskaņā ar ko 1997. gada 31. oktobra atbilde neatsaucas uz vienošanās pastāvēšanu un to nevar interpretēt kā tās atzīšanu, nav pietiekami, lai izskaidrotu šīs atbildes nozīmi. Tā kā nav ļoti pārliecinoša izskaidrojuma par jēdzienu nozīmi “praksē iekšējie tirgi tika pirmām kārtām rezervēti vispirms vietējiem ražotājiem”, un, ņemot vērā, ka šie termini parādās punktā par Eiropas‑Japānas kluba sanāksmju mērķi, šis paskaidrojums ir ļoti attiecināms pierādījums.

308

Ja pieņem, ka ir patiess fakts, ka Corus ar Komisijai vairāk kā gadu vēlāk nosūtīto vēstuli vēlējās ierobežot sava paskaidrojuma jomu par tirgu sadali, tas nemazina pēdējā pierādīšanas vērtību. Tādēļ jāuzskata, ka ar Corus atbildi tiek apstiprināti arī Verlukas paskaidrojumi attiecībā uz vienošanos par OCTG cauruļu tirgus sadali Eiropas‑Japānas kluba ietvaros.

– Bjasizo liecības

309

Komisija Apstrīdētā lēmuma 64. apsvērumā arī atsaucas uz 1995. gada 1. jūnija sniegto bijušā Dalmine darbinieka Bjasizo liecību Bergamo (Itālija) prokuroram saistībā ar izmeklēšanu korupcijas lietā. No šīs liecības izriet, ka ir pastāvējuši “ražotāju klubi (karteļi)”, kuru tikšanās notikusi divreiz gadā: vienreiz Eiropā un vienreiz Japānā. Saskaņā ar Bjasizo teikto, katram ražotājam bija tiesības uzvarēt visos konkursos iekšējā tirgū un bija panākta vienošanas, ka pārējie ražotāji konkursos piedāvās par 8–10 % augstāku cenu, nekā vietējais ražotājs – noteikums, kas tika strikti piemērots.

310

Saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, Bjasizo liecība nav ticama, jo tā sniegta piespiedu kārtā, kontekstā, kurā liecinieks bija ieinteresēts izskaidrot, kādēļ Dalmine bija uzvarētāja visos Agip izsludinātajos konkursos, atsaucoties uz kaut ko citu, nevis negodīgajām darbībām, par kurām pret viņu bija ierosināta izmeklēšana.

311

Jāatzīmē, ka Bjasizo savā liecībā ir paskaidrojis, ka viņš pats ir ieteicis veikt nepamatotus maksājumus Agip darbiniekiem. Turklāt saskaņā ar Bjasizo teikto, šo maksājumu mērķis bija līguma piemērošanas pēdējo posmu veicināšana, kad Dalmine tas ir piešķirts saskaņā ar aizliegto vienošanos. Šādos apstākļos jāsecina, ka Bjasizo liecībā lietotie jēdzieni nav savietojami ar izskaidrojumu, ka viņš ir centies slēpt savu dalību nelikumīgajās darbībās, Dalmine spēcīgumu Itālijas tirgū izskaidrojot ar neeksistējošu vienošanos. Tādēļ japāņu prasītāju arguments šai sakarā ir noraidāms.

312

Turklāt fakts, ka šie paskaidrojumi tika sniegti Bergamo prokuroram izmeklēšanas ietvaros, pretēji japāņu prasītāju uzskatam, drīzāk stiprina, nekā vājina to pierādīšanas vērtību. Tomēr, pieļaujot, ka paskaidrojumam, kas sniegts prokuroram, nav tāda pati vērtība kā tiesā pēc zvēresta sniegtam paskaidrojumam, ir jāuzskata, ka prokurora izmantoto pilnvaru piespiedu raksturs un nelabvēlīgās sekas, kas var iestāties saskaņā ar krimināllikumu, ja persona izmeklēšanas laikā stāsta nepatiesību, ir apstākļi, kas šādu liecību padara vairāk uzticamu nekā vienkāršu paskaidrojumu.

313

Saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, atsauce uz konkursiem Itālijas tirgū Bjasizo liecībā nav savietojama ar Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā atrodamo apgalvojumu, ka Eiropas tirgū nav bijuši izsludināti nozīmīgi konkursi.

314

Šajā sakarā jāpatur prātā, ka Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumā atrodamais apgalvojums, ka Eiropas tirgū nav bijuši izsludināti nozīmīgi konkursi, atrodas tā nodaļā 1.4 “Citi tirgi” (OPEN TENDERS) un sadaļā “Atklātie konkursi par API bezšuvju caurulēm”, bet uz Eiropas‑Japānas kluba dalībnieku iekšējiem tirgiem attiecas nodaļa 1.1 “Iekšējie tirgi”, kas a priori nozīmē, ka 1.4 nodaļā lietotais jēdziens “Eiropa” attiecas uz citiem Eiropas tirgiem, nevis tiem četriem iekšējiem tirgiem, uz ko attiecas Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums (skatīt iepriekš 279. un 280. punktu).

315

Turklāt Bjasizo aprakstīja tikai situāciju Itālijas tirgū un tādēļ ir iespējams nošķirt svarīgus starptautiskus konkursus (large‑scale tenders), kas, saskaņā ar Verlukas teikto, neattiecās uz Eiropas tirgiem, tai skaitā arī četru Eiropas ražotāju iekšējiem tirgiem, un Agip izsludinātos konkursus Itālijas tirgū. Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojuma 1.4 nodaļas pirmais teikums, saskaņā ar ko “lielie starptautisko konkursu (OPEN TENDERS) darījumi arī tika dalīti vadoties pēc sadales atslēgas”, arī atbalsta šo apgalvojumu, ciktāl tas izceļ šajā paskaidrojuma nodaļā aprakstīto konkursu procedūru apjomīgumu un starptautisko raksturu.

316

Atsauce uz Itālijas tirgū izsludinātajiem konkursiem zināmā mērā samazina Bjasizo liecības pierādīšanas vērtību attiecībā uz Verlukas paskaidrojumu apstiprināšanu. Labākajā gadījumā Bjasizo veiktais līgumu sadales Itālijas tirgū metodes apraksts nav nekādā veidā atspoguļots šajos paskaidrojumos, un, sliktākajā gadījumā, tie ir pretrunā.

317

Tomēr jāpatur prātā, ka Komisijai nebija jāpierāda, kā darbojās specifiskais tirgus sadales mehānisms, ja aizliegtās vienošanās konkurenci deformējošais raksturs bija pietiekami pierādīts (skatīt iepriekš 203. punktu). Šajā gadījumā nesaskaņotība starp Verlukas paskaidrojumiem un Bjasizo liecību par Noteikumu piemērošanu Eiropas‑Japānas kluba locekļu iekšējiem tirgiem ierobežotā mērā tikai samazina šo pierādījumu pierādīšanas vērtību, jo Bjasizo liecība Verlukas paskaidrojumus apstiprina attiecībā uz citiem vienošanās aspektiem (skatīt turpmāk 334. punktu).

318

Turklāt japāņu prasītāji uzskata, ka vēlākā liecībā ar nosaukumu “Manu liecību komentāri” Bjasizo uzskaita visas objektīvās priekšrocības, kas vietējam tērauda cauruļu ražotājam savā iekšējā tirgū rodas salīdzinājumā ar ārvalstu ražotājiem, un neatsaucas uz nekādu starptautisku vienošanos.

319

Šajā sakarā jāuzsver, ka, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, no EKL 81. panta 1. punkta teksta izriet, ka vienošanās starp uzņēmumiem ir aizliegtas, neņemot vērā to iespaidu, ja to mērķis ir deformēt konkurenci (skatīt iepriekš 181. punktu un tajā citēto judikatūru). No tā izriet, ka fakts, ka Bjasizo ir uzskaitījis visas objektīvās priekšrocības, kas vietējam tērauda cauruļu ražotājam ir viņa iekšējā tirgū, izskatāmās lietas apstākļos nav attaisnojošs pierādījums un nevājina viņa sākotnējās liecības pierādījuma vērtību.

320

Par to, ka dokumentā “Manu liecību komentāri” neesot skaidru atsauču uz starptautiskas vienošanās pastāvēšanu, jāuzsver, ka šis fakts nav svarīgs, jo Bjasizo nekad nav mainījis savu sākotnējo liecību šajā sakarā. Tieši pretēji – Bjasizo atkal atsaucas uz šādas vienošanās pastāvēšanu dokumentā “Manu liecību komentāri”, kurā viņš apstiprina, ka Dalmine stabilais stāvoklis Itālijas tirgū cita starpā izriet no citu ražotāju stāvokļa viņu iekšējos tirgos attiecībā pret citiem ražotājiem (l'influenza che ogni produttore ha, per le sue aree di mercato, nei confronti degli altri produttori). Bjasizo šajā sakarā pat ir atsaucies uz savā sākotnējā liecībā sniegto aprakstu, kurā paskaidrots, ka “visa sistēma kopumā bija balstīta uz vēsturisko tirgus daļu ievērošanu [..] kā jau vairākreiz minēts manos paskaidrojumos” (Tutto il sistema è basato sul rispetto di equilibri consolidati da quote storiche [..] come già ho detto più volte nel corso del mio memoriale).

321

Turklāt, ņemot vērā, ka japāņu prasītāji apšauba Bjasizo liecības ticamību, jāpiezīmē, ka to apstiprina citas viņa kolēģu liecības, kas atrodamas Komisijas lietas materiālos un uz ko Komisija atsaucās Pirmās instances tiesā, bet kuras nav citētas Apstrīdētajā lēmumā. Jo īpaši, no 1995. gada 5. jūnija liecības, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 8220. b 6 lappusē, izriet, ka “ir bijusi vienošanās par dažādo tirgus dalībnieku teritoriju ievērošanu” un no [Ciocca] 1995. gada 8. jūnija liecības, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 8220. b 3 lappusē, izriet, ka “vienošanās cauruļu ražotāju starpā ir spēkā visā pasaulē”. Tāpat no Dalmine 1997. gada 29. maija atbildes izriet, ka Bjasizo ir apmeklējis vismaz vienu sanāksmi ar japāņu ražotājiem Japānā, un tādējādi viņam bija tieši zināms par Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētās vienošanās pastāvēšanu un tās noteikumiem.

322

Visbeidzot, saskaņā ar japāņu prasītāju apgalvoto, abi Bjasizo paskaidrojumi neievieš skaidrību par to, uz kādiem izstrādājumiem attiecās vienošanās, uz ko viņš atsaucas.

323

Atkal jāatzīmē, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam nav precīzi un saskaņoti jāatspoguļo Verlukas paskaidrojumi par katru pārkāpuma elementu (skatīt iepriekš 180. punktu). Ir pietiekami, ja dokumentam, ar ko pierāda būtiskus Verlukas aprakstītās vienošanās elementus, apsūdzošo pierādījumu kopumā ir pastiprinoša vērtība (skatīt iepriekš 220. punktu). Katrā gadījumā – nepastāvot nepieciešamībai atrisināt iesaistīto pušu viedokļu atšķirības par to, cik ilgi Bjasizo bija atbildīgs par to divu izstrādājumu, uz kuriem attiecas Apstrīdētais lēmums, tirdzniecību, izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka viņš bija atbildīgs par DalmineOCTG tirdzniecību būtiskā pārkāpuma laikposmā un dažus mēnešus arī – par transporta vadu tirdzniecību, un tādējādi viņam bija tiešas zināšanas par viņa aprakstītajiem faktiem.

324

Jāsecina, ka Bjasizo apstiprina Verlukas paskaidrojumus par Verlukas aprakstīto vienošanos par iekšējo tirgu sadali. Īpaši šis pierādījums apstiprina to, ka pārējiem kluba locekļiem bija jāievēro katra ražotāja iekšējie tirgi, un ka šis princips ticis noteikts sanāksmēs, kas notika divreiz gadā – vienu reizi Japānā, otru – Eiropā, uz ko japāņu ražotāji sūtīja savus pārstāvjus (skatīt iepriekš 192.–196. punktu).

325

Jāpiezīmē arī, ka JFE‑NKK savā 1997. gada 7. novembra atbildē uz lūgumu sniegt informāciju, kas atrodama Komisijas lietas materiālu 14451. lappusē, kas minēts Apstrīdētā lēmuma 41. zemsvītras piezīmē, atzīst, ka Eiropas ražotāji Eiropas‑Japānas kluba sanāksmēs ir lūguši ievērot to iekšējos tirgus (We recall that other (European) mills requested that JFE respect their home markets). Tomēr JFE‑NKK noliedz, ka būtu piekritusi šim lūgumam (However we were neither bound by nor did we respect such requests).

326

Jāuzsver, ka, pirmkārt, JFE‑NKK atbilde apstiprina, ka Eiropas‑Japānas kluba ietvaros notikušās sarunas attiecās ne tikai uz trešo valstu tirgiem, bet arī uz Verlukas paskaidrojumos minētajiem Kopienas tirgiem.

327

Jāpatur prātā arī, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja uzņēmums kaut vai pasīvi piedalās sanāksmēs ar citiem uzņēmumiem un šīm sanāksmēm ir konkurenci deformējošs mērķis, un publiski nenorobežojas no šajās sanāksmēs notikušā, tādējādi uz pārējiem dalībniekiem atstājot iespaidu, ka piekrīt sanāksmes rezultātiem un darbosies saskaņā ar tiem, var uzskatīt, ka šis uzņēmums ir attiecīgā karteļa dalībnieks (skat. Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 232. punkts; 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑12/89 Solvay/Komisija, Recueil, II‑907. lpp., 98. punkts; 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑141/89 Trefileurope/Komisija, Recueil, II‑791. lpp., 85. un 86. punkts un Cementa lietu, kas minēta iepriekš 66. punktā, 1353. punkts).

328

Iepriekš 327. punktā minētā judikatūra nav tieši piemērojama JFE‑NKK, jo minētajās lietās citu uzņēmumu izdarītais pārkāpums bija konstatēts un vienīgais neizšķirtais jautājums bija par to, vai pasīvais uzņēmums ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā.

329

Tomēr princips, ka uzņēmums, kas piedalās sanāksmēs, kuru mērķis ir deformēt konkurenci un uz citiem dalībniekiem atstāj iespaidu, ka piedalās to rezultātā panāktajā galīgajā vienošanās un ievēros to, ja tas publiski nenorobežojas no sanāksmju satura un tādējādi piedalās pārkāpumā, ir piemērojams izskatāmajā lietā. JFE‑NKK dalība šajās sanāksmēs ir īpaši labi konstatēta, jo tā atzīst, ka šajās sanāksmēs tai ir ticis lūgts ievērot Kopienas tirgus. JFE‑NKK atbilde ir pierādījums ar īpašu pierādījuma vērtību, lai apstiprinātu Verlukas paskaidrojumus par šīs sabiedrības dalību četru Eiropas ražotāju vienošanās.

330

Jāuzsver arī, ka arī citi japāņu ražotāji piedalījās tajās pašās Eiropas‑Japānas kluba sanāksmēs, kurās JFE‑NKK. Nav iedomājams, ņemot vērā Eiropas‑Japānas kluba darbības veidu un mērķus, ko pierāda iepriekš pārbaudītie dokumenti, ka Eiropas ražotāji būtu aprobežojušies, prasot ievērot viņu iekšējos tirgus tikai JFE‑NKK, bet ne pārējiem japāņu ražotājiem, kas arī bija kluba locekļi. Šajos apstākļos jāuzskata, ka JFE‑NKK atbilde apstiprina arī pārējo trīs japāņu ražotāju dalību Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajā pārkāpumā.

331

No visa iepriekš minētā izriet, ka pierādījumu kopums, uz ko atsaucas Komisija, ir vairāk nekā pietiekams, lai apstiprinātu Verlukas paskaidrojumus par to, ka japāņu un Eiropas ražotāji viņa aprakstītā Eiropas‑Japānas kluba ietvaros tiešām ir noslēguši vienošanos par tirgus sadali attiecībā uz atsevišķiem bezšuvju tērauda cauruļu veidiem, saskaņā ar kuru katram ražotājam bija pienākums atturēties no attiecīgo izstrādājumu tirdzniecības pārējo kluba locekļu iekšējos tirgos.

332

No lielākās daļas informācijas, kas veido pierādījumu kopumu, skaidri neizriet, uz kādām bezšuvju tērauda caurulēm attiecās vienošanās par sadali, bet nav šaubu, ka citu produktu starpā tā attiecas uz standarta OCTG caurulēm. Īpašās atsauces uz šiem izstrādājumiem dokumentos Réflexions stratégiques un Réflexions sur le contrat VAM, sadales atslēgas dokumentā un Mannesmann atbildē un, bez tuvākām norādēm, uz OCTG caurulēm vispārīgi citos dokumentos, uz ko atsaukusies Komisija, pienācīgi un skaidri apstiprina Verlukas paskaidrojumu par to, ka Noteikumi attiecās uz šiem izstrādājumiem.

333

Attiecībā uz projekta vadiem viens pats pierādījums – Behera sniegtā Mannesmann atbilde – neapšaubāmi atbalsta Verlukas paskaidrojumu, ka aizliegtā vienošanās attiecas arī uz projekta vadiem. Tomēr, ņemot vērā šīs atbildes īpašo pierādījuma vērtību, kas aprakstīts iepriekš 294. un 302. punktā, tā ir pietiekama, lai apstiprinātu Verlukas paskaidrojumus, kas jau tā bija ļoti ticami (skatīt 205.–207. punktu) attiecībā uz šiem izstrādājumiem.

334

Katrā gadījumā – jau ir noteikts, ka, ja ar saskaņoto pierādījumu kopumu, uz ko atsaucas Komisija, var konstatēt Verlukas un Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto vienošanos par tirgus sadali un atsevišķus tās aspektus, Verlukas paskaidrojumi ir pietiekami, lai pierādītu citus Apstrīdētā lēmuma aspektus saskaņā ar noteikumu, kas izriet no iepriekš 66. punktā minētā sprieduma Cementa lietā (1838. punkts) un uz ko atsaucas Komisija (skatīt 204. un 220. punktu). Jau iepriekš 330. un 332. punktā ir noteikts, ka pierādījumu kopums, uz ko atsaucas Komisija, ir pietiekams, lai atsevišķos aspektos apstiprinātu Verlukas paskaidrojumus, jo īpaši par standarta OCTG caurulēm.

335

Šajos apstākļos jāuzskata, ka Verluka savos paskaidrojumos ir teicis taisnību, un tādējādi jāatzīst, ka šie paskaidrojumi ir pietiekams pierādījums, lai konstatētu, ka vienošanās par Eiropas‑Japānas kluba locekļu iekšējo tirgu sadali attiecās ne tikai uz standarta OCTG caurulēm, kā to apliecina vairāki citi pierādījumi, bet arī uz projekta vadiem. Nav iemesla pieņēmumam, ka Verluka, kam bija tiešas ziņas par faktiem, varētu sniegt nepatiesus paskaidrojumus attiecībā uz transporta vadiem, ja pārējie pierādījumi apstiprina viņa paskaidrojumus attiecībā uz vienošanās pastāvēšanu un tās piemērošanu standarta OCTG caurulēm.

336

Visbeidzot, pat, ja pieņem, ka japāņu prasītājiem varētu būt šaubas par izstrādājumiem, uz ko attiecas Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā vienošanās – bet šādas šaubas nav izteiktas – jāatzīmē, ka, ja lēmums kopumā parāda, ka vienošanās ir attiekusies uz īpašiem izstrādājumu veidiem un min pierādījumus, uz ko balstīts šāds secinājums, tad fakts, ka šādā lēmumā nav precīza un izsmeļoša visu to izstrādājumu veidu uzskaitījuma, uz ko attiecas pārkāpums, nav pietiekams, lai atceltu lēmumu (skatīt pēc analoģijas – kontekstā par pamatu saistībā ar pamatojuma trūkumu – 203. punktā minēto spriedumu lietā Gruber+Weber/Komisija, 214. punkts). Ja tā nebūtu, uzņēmums varētu izvairīties no soda par spīti faktam, ka Komisija skaidri ir konstatējusi, ka uzņēmums izdarījis pārkāpumu, apstākļos, kuros nav identificēti izstrādājumi, kas ietilpst vairāku līdzīgu izstrādājumu virknē, ko tirgoja attiecīgais uzņēmums.

337

Šajā sakarā judikatūra par atbilstošu tirgus definīciju, uz ko atsaucas JFE‑NKK (skatīt 101. punktu un 57. punktā minēto spriedumu lietā SIV u.c./Komisija), nav attiecināma, jo tā attiecas uz situāciju, kurā Komisija pārkāpumu konstatē, pamatojoties uz iesaistīto uzņēmumu rīcības konkurenci deformējošo iespaidu, bet izskatāmajā lietā aizliegtās vienošanās konkurenci deformējošais mērķis ir konstatēts ar dokumentāriem pierādījumiem.

– Pārkāpuma ilgums

338

Par pārkāpuma ilgumu vispirms jāpiezīmē, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma 108. apsvērumā ir konstatējusi, ka par pārkāpuma sākuma datumu varētu noteikt 1977. gadu, bet tomēr tā nedarīja brīvprātīgo ierobežojumu līgumu dēļ. Apstrīdētā lēmuma 1. pantā pārkāpuma sākums ir noteikts 1990. gadā.

339

No tā izriet, ka japāņu prasītāji ir kļūdījušies, uzskatīdami, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā ir nolēmusi, ka pārkāpums ir bijis, tikai sākot ar 1990. gadu, jo tā uzskatīja, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi bija šķērslis japāņu prasītāju tērauda cauruļu eksportam uz Kopienu. Tomēr Komisijas nostāja šajās lietās, proti, tas, ka tā par pārkāpuma sākumu noteica 1977. gadu, bet naudas soda apjoma noteikšanas nolūkos tas tika ņemts vērā tikai no 1990. gada, nesaskan ar Apstrīdētajā lēmumā, jo īpaši tā 1. pantā, noteikto.

340

Jāatzīmē, ka Komisija šajās lietās nav lūgusi Tiesu konstatēt pārkāpumu pirms 1990. gada. Turklāt – kaut arī Komisija savos procesuālajos rakstos uzskata, ka tas, ka tā nav konstatējusi pārkāpumu attiecībā uz laiku, kad spēkā bija brīvprātīgo ierobežojumu līgumi, ir piekāpšanās attiecībā uz Apstrīdētā lēmuma adresātiem, ko tai nav bijis pienākums darīt, tā Pirmās instances tiesā arī nav lūgusi šo piekāpšanos aplūkot.

341

No tā izriet, ka Pirmās instances tiesas vērtējumam nav jāattiecas uz šīs piekāpšanās tiesiskumu vai atbilstību, bet gan tikai uz to, vai Komisija to šajā gadījumā ir pareizi piemērojusi, sniedzot tiešu izskaidrojumu Apstrīdētā lēmuma motīvu daļā. Šai sakarā jāpatur prātā, ka Komisijai jāsniedz saskanīgi un precīzi pierādījumi, lai apstiprinātu pārkāpuma pastāvēšanu, lai pamatotu apgalvojumu, ka ir noticis pārkāpums, jo uz to gulstas pierādīšanas pienākums attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu un tā ilgumu (skatīt 177.–179. punktu un tajos citēto judikatūru).

342

Tādējādi, ņemot vērā, ka attiecīgie līgumi tika noslēgti starptautiskā līmenī starp Japānas valdību, ko pārstāvēja Starptautiskās tirdzniecības un rūpniecības ministrija (MITI), un Kopienu, ko pārstāvēja Komisija, jāsecina, ka Komisijai saskaņā ar labas pārvaldības principu bija jāsaglabā dokumentācija par šo līgumu beigu datumu. Tādējādi tai bija jābūt gatavai iesniegt šos dokumentus Pirmās instances tiesai. Tomēr Komisija informēja Pirmās instances tiesu, ka tā ir meklējusi savos arhīvos, bet nav varējusi atrast dokumentus par šo līgumu beigu datumu.

343

Lai gan vispār prasītājs pierādīšanas pienākumu nevar pārnest uz atbildētāju, piesaucot apstākļus, ko tas nevar pierādīt, šajā gadījumā pierādīšanas pienākuma jēdzienu nevar piemērot par labu Komisijai attiecībā uz tās noslēgto starptautisko līgumu izbeigšanos. Komisijas neizskaidrojamā nespēja sniegt pierādījumus par uz to tieši attiecināmiem apstākļiem neļauj Pirmās instances tiesai izlemt lietu, pilnībā pārzinot apstākļus par šo līgumu beigu datumu. Uzliekot šīs Komisijas nespējas sekas lēmuma adresātiem, kuriem, atšķirībā no atbildētājas iestādes, nebija iespējams iegūt trūkstošos pierādījumus, būtu pretēji labas tiesas spriešanas principam.

344

Šajos apstākļos jāuzskata, ka Komisijai izņēmuma kārtā bija jāiesniedz pierādījumi par šo izbeigšanos. Tomēr jākonstatē, ka Komisija ne Apstrīdētajā lēmumā, ne Pirmās instances tiesā nav sniegusi pierādījumus par brīvprātīgo ierobežojumu līgumu izbeigšanās datumu.

345

Kaut arī japāņu prasītāji nav iesnieguši pierādījumus par to, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi starptautiskā līmenī turpināja pastāvēt, tie visi ir iesnieguši attiecināmus pierādījumus par savu izpratni par brīvprātīgo ierobežojumu līgumu statusu 1990. gadā. Šajos pierādījumos ietilpst 1989. gada 22. decembra sešu japāņu tērauda cauruļu ražotāju, ieskaitot četrus japāņu prasītājus, lūgums piešķirt atļauju līdz 1990. gada 31. decembrim pagarināt iekšējo vienošanos par eksporta uz Eiropas Kopienu ierobežošanu un MITI 1989. gada 28. decembra lēmums, ar ko šis pagarinājums tiek apstiprināts. Šie dokumenti ļauj secināt, ka japāņu prasītāji, kā arī Japānas kompetentās iestādes uzskatīja, ka ar Eiropas Kopienu noslēgtais brīvprātīgo ierobežojumu līgums palika spēkā vēl 1990. gadā.

346

Šādos apstākļos, pamatojoties uz Pirmās instances tiesā iesniegtajiem pierādījumiem un ņemot vērā Komisijas pierādīšanas pienākumu attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu, jāsecina, ka starp Eiropas Kopienu un Japānas iestādēm noslēgtais brīvprātīgo ierobežojumu līgums palika spēkā vēl 1990. gadā. Ņemot vērā šā fakta konstatāciju un Komisijas piekāpšanos Apstrīdētajā lēmumā, tā 1. pantā minētā pārkāpuma ilgums ir saīsināms par vienu gadu.

347

Attiecībā uz pārkāpuma beigu datumu Komisija Apstrīdētā lēmuma 96. un 108. apsvērumā atsaucas uz Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu par to, ka “tirdzniecība beidzās pirms mazliet vairāk kā gada”, lai pamatotu savu viedokli par to, ka pārkāpums ilga līdz 1995. gadam. Tomēr no Apstrīdētā lēmuma 166. apsvēruma – par naudas soda aprēķinu attiecībā uz japāņu prasītājiem – izriet, ka pārkāpums ir beidzies 1995. gada 1. janvārī. Komisija tiesas sēdē apstiprināja, ka šī ir pareizā Apstrīdētā lēmuma interpretācija.

348

Japāņu prasītāji uzskata, ka vienīgais dokuments, uz ko Komisija atsaucas, kas satur pierādījumus par pārkāpuma ilgumu, proti, sadales atslēgas dokuments, attiecas uz laikposmu, kas beidzies 1994. gada martā. Turklāt tie uzskata, ka nav pierādījumu par Eiropas‑Japānas kluba sanāksmēm pēc šī datuma.

349

Pirmkārt, jāpiezīmē, ka, kaut arī Verlukas paskaidrojumi ir īpaši ticami, frāze, uz ko Komisija atsaucas – ka pārkāpums ir turpinājies līdz 1995. gada sākumam – ir ļoti neprecīza. Tādēļ jāuzskata, ka pierādījumi, kas apstiprina Verlukas paskaidrojumus citos aspektos, nav pietiekami, lai Komisija šajā jautājumā varētu atsaukties tikai uz šo paskaidrojumu. Lai arī Verlukas teiktā attiecībā uz pārkāpuma ilgumu patiesums nav apšaubāms, no viņa apgalvojuma par pārkāpuma beigu datumu neprecizitātes izriet, ka ar viņa paskaidrojumu vien nepietiek, lai tiesiski pietiekami pierādītu pārkāpuma beigu datumu.

350

Turklāt saskaņā ar Eiropas‑Japānas kluba sanāksmju aprakstu Verlukas paskaidrojumos tās notika “divreiz gadā – vienu reizi Eiropā, bet otru – Japānā (parasti martā vai aprīlī Eiropā un oktobrī vai novembrī Japānā)” (Verlukas 1994. gada 14. oktobra paskaidrojums). No tā izriet, ka, ja pārkāpums ilga līdz 1995. gada sākumam, kā uzskata Komisija, nākamajai kluba sanāksmei būtu bijis jānotiek 1994. gada rudenī. Taču, kaut arī 1994. gada marta sanāksme ir apstiprināta ar vairākiem pierādījumiem, tostarp ar sadales atslēgas dokumentu, nav nekādu ziņu par 1994. gada rudens sanāksmi. Ņemot vērā iepriekš minēto, nav iespējams pietiekami noteikti konstatēt, ka pārkāpums ir turpinājies pēc 1994. gada pirmā pusgada.

351

Tādējādi jāuzskata, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums beidzās 1994. gada 1. jūlijā un līdz ar to attiecībā uz četriem japāņu prasītājiem pārkāpuma ilgums, papildus 346. punktā minētajam saīsinājumam, jāsaīsina vēl par sešiem mēnešiem.

352

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija attiecībā uz japāņu prasītājiem, pamatojoties uz lēmuma motīvu daļā minētajiem pierādījumiem un saskaņā ar 173.–180. punktā minētajiem noteikumiem par pierādījumiem, ir pierādījusi Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu – bet tikai par trīsarpus gadus ilgu laikposmu, proti, no 1991. gada 1. janvāra līdz 1994. gada 1. jūlijam. Tādējādi, neskarot jautājumu par pārkāpuma ilguma saīsinājumu, pirmā pamata otrā daļa citos aspektos ir noraidāma. Tā kā Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums ir pietiekami pierādīts, jāatzīst, ka prasītāju izvirzītie specifiskie argumenti, ko Pirmās instances tiesa nav tieši noraidījusi, nav uzskatāmi par būtiskiem.

353

Turklāt pamata otrās daļas noraidīšanai, pamatojoties uz to, ka ir pierādīts, ka japāņu prasītāji tiešām ir noslēguši vienošanos ar konkurenci deformējošu mērķi, sekas ir, ka jānoraida arī pamata pirmā daļa. Nedz iespējamie šķēršļi japāņu importam, nedz arī iespējamā japāņu tirdzniecība Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū ar izstrādājumiem, uz ko attiecās šī vienošanās, negrauj secinājumu, kas pamatots ar dokumentāriem pierādījumiem, ka 181.–186. punktā minēto iemeslu dēļ pārkāpums ir noticis.

Pamata trešā daļa: Komisijas nepareizais priekšstats par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu

354

Pēc japāņu prasītāju domām, Komisijas Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā paustais viedoklis par to, ka 2. pantā minētā pārkāpuma mērķis bija saskaņā ar Noteikumiem un ar Uzlaboto Noteikumu palīdzību saglabāt Apvienotās Karalistes iekšējā tirgus statusu, ir nepārliecinošs. Tie iebilst, ka Corus neatkāpās no Apvienotās Karalistes standarta OCTG cauruļu un projekta vadu tirgus vienīgi tāpēc, ka tā bija beigusi ražot caurules bez vītnes Klidesdeilas rūpnīcā, bet gan turpināja tās ražot un tirgot savas valsts tirgū, pat ja tā nebija noslēgusi nekādus cauruļu bez vītnēm piegādes līgumus ar Vallourec, Dalmine un Mannesmann.

355

Attiecībā uz šo pirmā pamata daļu Pirmās instances tiesai ir jānoskaidro tikai tas jautājums, vai Komisija drīkstēja, pamatojot apgalvojumu par Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšanu, atsaukties uz Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu.

356

Pirmkārt, jāatzīmē, ka, tā kā Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšana ir pierādīta, pamatojoties uz Komisijas Apstrīdētajā lēmumā minētajiem dokumentārajiem pierādījumiem, nav noteikti nepieciešams analizēt otrā pārkāpuma konstatācijas sekas uz šo jautājumu. Tomēr šajā gadījumā ir nepieciešams ņemt vērā japāņu prasītāju izvirzītos argumentus, jo tie ietekmē citus pamatus, jo īpaši uz pamatu par nevienlīdzīgo attieksmi pret to lūgumiem samazināt naudas sodu apmērus.

357

No pierādījumiem, uz ko Apstrīdētajā lēmumā atsaucas Komisija, izriet, ka Eiropas ražotāji ir baidījušies, ka tas, ka Corus turpinās veikt cauruļu vītņu iegriešanu, nebūs pietiekami, lai japāņu ražotāji saskaņā ar Noteikumiem turpinātu atturēties no Apvienotās Karalistes tirgus kā vietējā tirgus. Jo īpaši jāuzsver, ka Paziņojumā Prezidentiem ir ietverts šāds novērtējums, kas citēts Apstrīdētā lēmuma 90. apsvērumā:

“Kaut arī japāņi ir piekrituši nepieprasīt grozīt mūsu vienošanās, ja EK bezšuvju [cauruļu] ražošanas nozare tiktu pārstrukturēta, nav nekādas garantijas, ka tie to darītu arī tad, ja [Corus] vairs neveiktu cauruļu ražošanu vai apstrādi Apvienotajā Karalistē”.

(Although the Japanese have agreed not to request changes in our agreements if the EC seamless industry were to restructure, there is no guarantee that they would follow this percept if [Corus] were to exit tubemaking or finishing in UK)

358

Šo paskaidrojumu apstiprina Vallourec piezīmes, jo īpaši piezīme par 1990. gada 24. jūlija sanāksmi, Réflexions sur le contrat VAM BSC, kas minēts Apstrīdētā lēmuma 78. un 80. apsvērumā, un Entretien BSC piezīmes, kuras atsaucas uz risku, ka japāņu ražotāji varētu mēģināt būtiski palielināt savu tirgus daļu pēc Corus Klidesdeilas ražotnes slēgšanas, un secina, ka Apvienotās Karalistes tirgu ir nepieciešams aizsargāt. Komisijas analīzes pamatā esošie apsvērumi ir tādi, ka, japāņu ražotājiem vairs nebūs nepieciešams saskaņā ar Noteikumiem piekrist attiekties pret Apvienotās Karalistes tirgu kā pret iekšējo tirgu, ja Corus pārtrauktu savu cauruļu bez vītnēm ražošanu un pirktu tās vītņu iegriešanai no ražotājiem trešās valstīs – iespēja, kas skaidri minēta Réflexions stratégiques un Renouvellement du contrat VAM BSC. No otras puses, Vallourec piezīmju autori ir bijuši optimistiskāk noskaņoti attiecībā uz iespēju nodrošināt to, lai japāņu ražotāji ievērotu Noteikumus, ja Corus pati piekristu iepirkt caurules tikai no Kopienas ražotājiem, jo īpaši no Mannesmann, kas tiek uzskatīts par “vienīgo Eiropas uzņēmumu, kas iedveš bijību japāņos”, saskaņā ar 1990. gada 24. jūlija piezīmēm, bija to ražotāju vidū, kas parakstīja piegādes līgumus.

359

Šajā sakarā jāatzīmē, ka Komisijai nebija jāpierāda, ka Vallourec piezīmēs un Paziņojumā Prezidentiem minētais apgalvojums ir pareizs tajā ziņā, ka tajā bija atspoguļota Noteikumu interpretācija, kurai piekrita japāņu ražotāji. Šajā kontekstā bija pietiekami parādīt, ka Eiropas ražotāji ticēja šīs stratēģijas efektivitātei par Noteikumu saglabāšanu, un tādējādi, lai šo mērķi sasniegtu, tie faktiski sadalīja Corus nepieciešamo cauruļu bez vītnēm piegādes starp Vallourec, Mannesmann un Dalmine. Šādai stratēģijai ir nozīme vienīgi tad, ja vienošanās par tirgus sadali starp Eiropas un japāņu ražotājiem jau patiesi pastāvēja, un no tā izriet, ka pirmā fakta pierādījumi apstiprina arī šīs vienošanas pastāvēšanu.

360

Par japāņu prasītāju izvirzītajiem argumentiem attiecībā uz OSO preferenču politiku un Direktīvu 90/531 – jo īpaši attiecībā uz atsauču uz 3 % preferenci nozīmīgumu – tie nav pietiekami, lai apšaubītu pierādījumu vērtību. Tomēr šie argumenti ļauj vieglāk izprast šo atsauču nozīmi un apsvērt, vai Corus bija vēl kāds iemesls saņemt cauruļu bez vītnes piegādes no Kopienas ražotājiem, proti, fakts, ka Apvienotās Karalistes preferenci bija plānots nomainīt ar Kopienas preferenci; no iepriekš 357. un 358. punktā analizētajiem dokumentiem top skaidrs, ka, neņemot vērā šādu preferenču pastāvēšanu, Eiropas ražotāji baidījās, ka to japāņu kolēģi sāks tirgot caurules Apvienotās Karalistes tirgū.

361

Japāņu prasītāju argumenti attiecībā uz dažādajiem piegādes līgumu parakstīšanas datumiem arī ir noraidāmi. Iepriekš 356.–359. punktā izklāstītais pamatojums paliek spēkā, neņemot vērā to, kurā datumā katrs Eiropas ražotājs ir kļuvis par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu veidojošās vienošanās pusi. Šā pārkāpuma svarīgs aspekts ir tas, ka tā pastāvēšana – vai nu no 1991. vai 1993. gada – apstiprina Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšanu.

362

Tomēr jāpiebilst, ka japāņu prasītāju argumentiem ir zināma vērtība, jo tas izriet no Apstrīdētā lēmuma 110.–116. apsvērumam, jo īpaši no 111. apsvēruma, ka otra pārkāpuma mērķis un iespaids bija Corus piegādājamo cauruļu bez vītnēm piegāžu stingra sadale starp Vallourec, Mannesmann un Dalmine. Tātad, tā kā no iepriekš, īpaši 357. un 358. punktā, analizētajiem dokumentārajiem pierādījumiem izriet, ka viens no otrā pārkāpuma mērķiem bija aizsargāt Apvienotās Karalistes tirgu, jāuzskata – saskaņā ar Apstrīdēto lēmumu – ka šīs vienošanās mērķis un iespaids attiecībā uz Apvienotās Karalistes cauruļu bez vītnes tirgu bija konkurenci deformējošs.

363

Turklāt, tā kā cauruļu bez vītnes piegādes līgumi tika atjaunoti pēc 1994. gada pirmās puses beigām – datuma, pēc kura Eiropas‑Japānas kluba pastāvēšana nav konstatēta – tos pēc šīs atjaunošanas ir grūti uzskatīt par pārkāpuma, kas jau bija beidzies, īstenošanas līdzekļiem. Katrs no līgumiem tika noslēgts uz sākotnējo piecu gadu laikposmu, un katrai pusei bija tiesības to izbeigt pirms šī termiņa notecēšanas, par to paziņojot otrai pusei 12 mēnešus iepriekš. Tā kā Vallourec un Dalmine paturēja spēkā 1991. gada 4. decembra līgumu (Vallourec pārņēma Corus tiesības ar 1994. gada TISL – skatīt Apstrīdētā lēmuma 92. apsvērumu) pēc 1994. gada 4. decembra, līdz pat 1999. gada 30. martam, nav iespējams konstatēt saistību starp šo tirgus uzvedību un Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu. Piegādes līgumu puses varēja konsensuāli izbeigt līgumus katrā laikā pēc Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma beigām. Ir iemesls domāt, ka tie to būtu darījuši, vēlākais, 1995. gadā, ja vienīgā šajos līgumos ietvertā komerciālā interese būtu tā, ko Komisija minējusi Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā.

364

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzsver, ka Komisijas paziņojums Apstrīdētā lēmuma 164. apsvēruma 1. teikumā par to, ka piegādes līgumi, kas veidoja 2. pantā minēto pārkāpumu, bija tikai 1. pantā minētā pārkāpuma izdarīšanas līdzekļi, ir pārspīlēts, jo šī rīcība bija tikai viens no vairākiem savstarpēji saistītiem, bet tomēr atsevišķiem otrā pārkāpuma konkurenci deformējošiem mērķiem un sekām. Šo apstākļu ietekme uz naudas sodu aprēķinu tiks analizēta turpmāk no 567. līdz 574. punktam.

365

Tomēr ir skaidrs, ka Komisijai ir bijusi taisnība, uzskatot, ka otrā pārkāpuma mērķis cita starpā bija stiprināt, vai, kā minēts Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, nodrošināt Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētās vienošanās par tirgus sadali īstenošanu, un Komisija pareizi atsaucās uz otro pārkāpumu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšanas pierādīšanas sakarā (skatīt 359. punktu). Ar to pietiek, lai noraidītu šo pirmā pamata daļu.

366

No tā izriet, ka pirmais pamats ir noraidāms pilnībā.

2. Otrais pamats: 1. pantā minētais pārkāpums īstenībā ir uzskatāms par diviem atsevišķiem pārkāpumiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

367

JFE‑Kawasaki un Sumitomo uzskata, ka, pat ja japāņu ražotāji būtu piedalījušies Apstrīdētajā lēmumā minētajā līgumā, ar ko tiem aizliedz tirgot tērauda caurules Kopienas tirgū, tas nedod Komisijai tiesības secināt, ka šādā veidā tie ir bijuši vienošanās ar Eiropas ražotājiem dalībnieki, saskaņā ar ko Eiropas ražotāji atturētos tirgot caurules ne tikai Japānas, bet arī citu Eiropas ražotāju iekšējos tirgos. Tā kā Komisija nav pierādījusi, ka japāņu ražotāju iesaistīšana bijusi nepieciešama, lai Eiropas ražotāji varētu noslēgt vienošanos savā starpā, Komisijai bija jāņem vērā šie divi Noteikumu aspekti kā divi atsevišķi pārkāpumi. Šajā sakarā jāatgādina, ka sadales atslēgas dokumentā ietvertā tabula tikai paredz, ka japāņu ražotajiem jāatturas no Eiropas tirgiem. Pārējie pierādījumi, augstākais, netieši atsaucas uz japāņu ražotāju pienākumu nepārdot savus izstrādājumus Eiropā.

368

Turklāt JFE‑Kawasaki uzskata, ka, ņemot vērā, ka Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētais pārkāpums tiek uzskatīts par 1. pantā minētā pārkāpuma īstenošanas līdzekli, būtu absurdi secināt, ka japāņu ražotāji būtu iesaistīti šajā 1. pantā minētā pārkāpuma aspektā.

369

Komisija uzskata, ka vienošanās par tirgus sadali ir uzskatāma par noteikumu kopumu un tādējādi būtu samāksloti sadalīt to divās daļās. Tā uzskata, ka karteļa darbības efektivitāte bija atkarīga no pēc iespējas vairāku ražotāju piedalīšanās, kā to pierāda mēģinājums piesaistīt Latīņamerikas ražotājus. Ja japāņu ražotāji nebūtu noslēguši vienošanos, tas vēl nenozīmē, ka Eiropas ražotāji būtu noslēguši vienošanos savā starpā.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

370

Pirmkārt, jāpatur prātā, ka, kā pamatoti uzsver Komisija, uzņēmumam var būt jāatbild par visu aizliegto vienošanos, pat ja tas ir tieši piedalījies tikai vienā vai dažos to veidojošos elementos, ja, pirmkārt, tas ir zinājis, vai tam vajadzēja zināt, ka noruna, kurā tas ņēmis dalību – jo īpaši regulārās sanāksmēs, kas notikušas vairākus gadus – bija kopēja konkurences deformēšanas plāna daļa, un, otrkārt, plānā ietilpa visi aizliegto vienošanos veidojošie elementi (iepriekš 61. punktā minētā sprieduma PVC II 773. punkts). Tāpat arī fakts, ka katram uzņēmumam ir bijusi sava loma kopējā mērķa sasniegšanā, nenozīmē, ka nav bijis konkurenci deformējoša mērķa un tādējādi – arī pārkāpuma –, pieņemot, ka katrs uzņēmums sniedzis savu ieguldījumu kopējā mērķa sasniegšanā (šajā sakarā skatīt 66. punktā minētā sprieduma lietā Cements 4123. punktu).

371

No iepriekš analizētajiem pierādījumiem, jo īpaši Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojuma, izriet, ka viens no būtiskākajiem Noteikumu pamatprincipiem bija savstarpēja Eiropas‑Japānas kluba biedru iekšējo tirgu ievērošana. Tādējādi Komisijas aprakstītā vienošanās par tirgus sadali Kopienas līmenī bija attiecināma tikai uz četru Eiropas ražotāju iekšējiem tirgiem, un nevis citiem Kopienas tirgiem. Kaut arī Eiropas ražotāju izslēgšana no Japānas tirgus loģiski veidoja Noteikumu aspektu, kas bija japāņu ražotāju interesēs, tie zināja, vai tiem bija jāsaprot, ka šis princips bija piemērojams tikpat Kopienas iekšējā līmenī, kā arī starpkontinentālā līmenī.

372

Jāpatur prātā arī, ka Eiropas ražotāji bija pārliecināti, ka Corus bezvītņu cauruļu Klidesdeilas ražotnes slēgšana nozīmē, ka japāņu ražotāji apdraudēs Apvienotās Karalistes iekšējā tirgus statusu (skatīt 354.–365. punktu). No tā izriet, ka, ja valsts tirgū darbojas kāds vietējais ražotājs, kas ir Eiropas‑Japānas kluba biedrs un ražo un tirgo standarta OCTG caurules un projekta vadus, tad tas tika uztverts kā priekšnoteikums tam, lai pārējie kluba locekļi atturētos no šā tirgus.

373

Turklāt japāņu ražotāju argumentu, ka Kopienas tirgi Eiropas‑Japānas kluba kontekstā tikuši uztverti kā viens tirgus, grauj fakts, ka Apvienotās Karalistes ārzonas tirgum saskaņā ar vienošanos par tirgus sadali bija īpašs daļēji aizsargāta tirgus statuss. Japāņu prasītāji paši paskaidro, ka tie ir tirgojuši bezšuvju tērauda caurules šajā tirgū, kaut arī tie tās nav tirgojuši citos Kopienas tirgos.

374

No iepriekš minētā izriet, ka šajā gadījumā Komisija nevarēja Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu uztvert kā divus atsevišķus pārkāpumus, no kuriem pirmais attiecas uz attiecībām starp Eiropas un japāņu ražotājiem, bet otrs uz Kopienas iekšējām attiecībām. No tā izriet, ka šis pamats ir noraidāms.

3. Trešais pamats: nav pamata uzskatīt, ka vienošanās ievērojami ietekmēja konkurenci

a) Lietas dalībnieku argumenti

375

JFE‑Kawasaki un JFE‑NKK atsaucas uz 73.–88. punktā aprakstītajiem tirdzniecības šķēršļiem, kas kavēja japāņu tērauda cauruļu eksportu uz Eiropas tirgiem un jo īpaši uz Kopienas dalībvalstu kontinentālajiem tirgiem, lai atbalstītu savu argumentu attiecībā uz to, ka Apstrīdētajā lēmumā aprakstītā vienošanās vērā ņemamā mērā neierobežoja attiecīgo izstrādājumu piegādi šiem tirgiem.

376

Šajā gadījumā japāņu ražotājiem nebija ekonomiska rakstura intereses pārdot tērauda caurules Eiropas ražotāju vietējos tirgos. Tie to nebūtu darījuši jebkurā gadījumā – neņemot vērā apgalvotās vienošanās pastāvēšanu vai nepastāvēšanu. Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka nosacījums par vērā ņemamu ietekmi uz konkurenci būtu izpildījies japāņu cauruļu ražotāju gadījumā.

377

Šā argumenta atbalstam JFE‑Kawasaki citē Tiesas 1971. gada 25. novembra sprieduma lietā 22/71 Beguelin Import, Recueil, 949. lpp., 16. punktu, kurā izklāstīts, kā de minimis noteikums piemērojams neatkarīgi no attiecīgās vienošanās rakstura. Iepriekš 66. punktā minētā sprieduma Cementa lietā 1087. un 1088. punkts nevar izslēgt de minimis noteikuma piemērošanu atsevišķos gadījumos.

378

JFE‑NKK uzskata, ka Komisijai ir pienākums pierādīt, ka japāņu prasītāji būtu uzvedušies savādāk, ja nebūtu apgalvoto vienošanos – ko tā nav izdarījusi –, un atsaucas uz iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Suiker Unie u.c./Komisija 196. punktu.

379

Sumitomo vienkārši paskaidro, ka Komisija nav pierādījusi, ka japāņu ražotāji būtu tirgojuši tērauda caurules Eiropas tirgos, ja nebūtu bijis pārkāpuma, bet tieši neminot šādu pamatu.

380

Komisija paskaidro, ka, saskaņā ar tās piezīmi par mazāk svarīgām vienošanās, kas neietilpst Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. panta 1. punkta izpratnē (OV 1997, C 372, 13. lpp.), 81. panta 1. punkta piemērošana nevar tikt izslēgta arī horizontālu vienošanos gadījumos, kuru mērķis cita starpā ir arī tirgu vai piegādes avotu sadale, pat ja attiecīgā uzņēmuma tirgus daļa ir minimāla. Kāda no [uzņēmumiem] tirgus daļas samazināšana līdz minimumam tieši ir šādas vienošanās mērķis.

381

Komisija uzskata, primāri, ka tirdzniecības ierobežojumu pastāvēšanai, uz ko atsaucas japāņu prasītāji, šajā sakarā nav nozīmes, pat ja to varētu pierādīt, un šajā lietā tā nav pierādīta.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

382

Jāpatur prātā, ka Komisijai nav pienākuma pierādīt pārkāpuma negatīvo ietekmi uz konkurenci, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, ja tā ir pierādījusi, ka pastāv vienošanās vai saskaņotas darbības, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci (skatīt 183. punktā minētā sprieduma Ferriere Nord/Komisija 30. un turpmākos punktus un 174. punktā minētā sprieduma lietā Thyssen Stahl/Komisija 277. punktu; skatīt arī šā sprieduma 181. punktu iepriekš).

383

Apstrīdētajā lēmumā Komisija pirmām kārtam ir atsaukusies uz Eiropas‑Japānas kluba noslēgtās vienošanās konkurenci deformējošo mērķi, un Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka Apstrīdētais lēmums šajā sakarā ir labi pamatots (skatīt šā sprieduma 189. un turpmākos punktus). Saskaņā ar to japāņu apgalvojums, ka aizliegtajai vienošanās neesot bijis konkurenci deformējoša iespaida, pat ja tas būtu konstatēts, nav svarīgs attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu.

384

Jāpiebilst, ka uzņēmumi, kuri noslēdz vienošanos, kuras mērķis ir ierobežot konkurenci, principā nevar attaisnoties ar atrunu, ka nebija paredzēts, ka šī vienošanās ievērojami ietekmēs konkurenci. Šajā gadījumā saskaņā Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētās vienošanās nolūks bija sadalīt tirgus Eiropas‑Japānas kluba biedru starpā un tādējādi ir skaidrs, ka tās mērķis bija ierobežot konkurenci vērā ņemamā apmērā.

385

Līdz ar to šis pamats ir noraidāms.

4. Ceturtais pamats: vienošanās neietekmēja tirdzniecību dalībvalstu starpā

a) Lietas dalībnieku argumenti

386

JFE‑Kawasaki un JFE‑NKK uzskata, ka Apstrīdētajā lēmumā minēto vienošanos starp japāņu un Eiropas ražotājiem nevar uzskatīt par tādu, kas ietekmēja tirdzniecību dalībvalstu starpā, vai vismaz darīja to vērā ņemamā apmērā, kā to nosaka judikatūra (Tiesas 1978. gada 20. jūnija sprieduma lietā 28/77 Tepea/Komisija, Recueil, 1391. lpp., 47. punkts). JFE‑NKK šajā sakarā atkal paskaidro, ka Komisijai ir jāpierāda, ka prasītāji būtu rīkojušies savādāk, ja vienošanos nebūtu. Šajā sakarā tā atsaucas uz 56. punktā minētā sprieduma lietā Suiker Unie u.c./Komisija 196. punktu. Saskaņā ar JFE‑Kawasaki un JFE‑NKK teikto, japāņu ražotāji Apstrīdētajā lēmumā minētās caurules – kas ir pabeigti izstrādājumi – tirgo tikai gala patērētājiem, tas ir, naftas uzņēmumiem. Tādējādi šie izstrādājumi Kopienas tirgū nekad netiek atkārtoti pārdoti. JFE‑NKK apgalvo, ka šāda tirdzniecība parasti notiek ar Japānas tirdzniecības nama starpniecību un saskaņā ar ilgtermiņa piegādes līgumu vai pamatvienošanos. Kā Komisija ir minējusi Apstrīdētā lēmuma 34. apsvērumā, projekta vadi nav standarta izstrādājums – tie tiek izgatavoti pēc pasūtījuma un saskaņā ar klienta specifikācijām. Tādējādi pēc to būtības tos nav iespējams pārdot tālāk. Turklāt Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums neietekmēja tirdzniecību dalībvalstu starpā, kamēr spēkā bija brīvprātīgo ierobežojumu līgumi.

387

JFE‑Kawasaki apgalvo, ka tas, ka izstrādājumi nevar tikt pārdoti tālāk, padara šo lietu atšķirīgu no visām pārējām, ko Komisija minējusi Apstrīdētā lēmuma 35. zemsvītras piezīmē, lai apstiprinātu savu secinājumu par to, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums ietekmēja tirdzniecību dalībvalstu starpā, proti, lieta, par kuru Tiesa pieņēma 1976. gada 15. jūnija spriedumu 51/75 EMI Records, Recueil, 811. lpp., un lietas, kas ir Komisijas 1974. gada 29. novembra Lēmuma 74/634/EEK par EKL 81. pantu (lieta IV/27.095 – Franču‑Japāņu bumbu novietnes vienošanās) (OV 1975, L 343, 19. lpp.), Komisijas 1975. gada 8. marta Lēmuma 75/77/EEK par EKL 81. pantu (lieta IV/27.039 – konservētas sēnes) (OV 1975, L 29, 26. lpp.) un Komisijas 1975. gada 15. jūlija Lēmuma 75/497/EEK par EKL 81. pantu (lieta IV/27.000 – IFTRA noteikumi attiecībā uz neapstrādātu alumīniju) (OV 1975, L 228, 3. lpp.) pamatā. Visās šajās lietās vismaz bija iespēja, ka visi izstrādājumi, kuru ievešana no valstīm, kuras nav Kopienas dalībvalstis, bija aizliegta ar aizliegtu vienošanos, varēja tikt pārdoti tālāk Kopienā. Apstrīdētā lēmuma 36. zemsvītras piezīmē minētais Komisijas 1973. gada 2. janvāra Lēmums 73/109/EEK par EKL 81. un 82. pantu (lieta IV/26.918 – Eiropas cukura ražošanas nozare) (OV 1973, L 140, 17. lpp.) attiecas uz saskaņotām darbībām, nevis aizliegtu vienošanos un tādējādi uz šo lietu nav attiecināms.

388

Atbildot uz Komisijas argumentu, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums izriet no vienas visaptverošas vienošanās, kas ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā, JFE‑Kawasaki vairākkārt atkārto, ka pārkāpums faktiski ir sadalāms divās atsevišķās vienošanās, no kurām viena attiecas uz darījumiem japāņu un Eiropas ražotāju starpā, bet otra attiecas uz attiecībām Eiropas ražotāju starpā. Pat, ja Komisijai būtu taisnība, uzskatot, ka ir bijusi tikai viena vienošanās, tai bija jāpārbauda atsevišķi šie divi iepriekš minētie aspekti, lai izvērtētu attiecīgo uzņēmumu darbību atbilstību Kopienas konkurences tiesībām.

389

JFE‑Kawasaki šajā sakarā uzskata, ka Apstrīdētā lēmuma 103. apsvērumā Komisija nav ņēmusi vērā iespējamās vienošanās divus atsevišķos aspektus, kas attiecās uz citu tirgu sadali un saskaņotu cenu noteikšanu šajos tirgos, jo tai nebija pietiekami pierādījumu par tiem, tajā pat laikā koncentrējoties uz citu vienošanās aspektu pastāvēšanu. Tādēļ Komisija nevar apgalvot, ka nav iespējams katru vienošanās aspektu analizēt atsevišķi.

390

Komisija vispirms atsaucas uz savu argumentu par to, ka nav loģiski izvērtēt japāņu prasītāju iesaistīšanās ietekmi Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajā pārkāpumā atsevišķi no Eiropas ražotāju iesaistīšanās ietekmes. Tomēr, pat ja Pirmās instances tiesa uzskatītu, ka katra uzņēmuma rīcības ietekme uz tirdzniecību dalībvalstu starpā jāizvērtē atsevišķi, Komisija uzsver, ka, piemēram, saskaņā ar daudzpusējo nolīgumu JFE‑Kawasaki bija vienojusies ar Vallourec, ka neviena no tām neeksportēs savas caurules uz Vācijas tirgu, un tas neapšaubāmi ierobežoja tirdzniecības avotus dalībvalstu starpā. Saskaņā ar Komisijas teikto, tas, ka caurules parasti tiek pārdotas to gala patērētājiem, nav svarīgi, jo vienošanās ietekmēja visus piegādātājus, kas bija tās dalībnieki, attiecībā uz visiem tirgiem, izņemot viņu pašu vietējos tirgus.

391

Komisija uzsver, ka saskaņā ar judikatūru, ir pietiekami, ka attiecīgā vienošanās ir ietekmējusi – tieši vai netieši, faktiski vai iespējami – Kopienas iekšējās tirdzniecības struktūru, lai izpildītos EKL 81. panta 1. punkta nosacījums par ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā (66. punktā minētā sprieduma lietā Cements 1986. punkts). 1998. gada 28. aprīļa spriedumā lietā C‑306/96 Javico, Recueil, I‑1983. lpp. (17. punkts) Tiesa ir konstatējusi, ka uz vienošanos, kurā paredzēta pilnīga teritoriāla aizsardzība, EKL 81. panta 1. punkts var neattiekties, ja tā tirgu ietekmē nenozīmīgā apmērā. Šajā gadījumā tas acīmredzami tā nav. Visbeidzot, 386. punktā minētais spriedums Tapea/Komisija jāuztver tā kontekstā un izskatāmajā lietā tas nav attiecināms.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

392

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienošanās, lēmums vai saskaņota darbība tirdzniecību dalībvalstu starpā var ietekmēt tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīviem tiesību faktoriem vai faktiem, ir iespējams pietiekami droši paredzēt, ka tā – tieši vai netieši, faktiski vai iespējami – var ietekmēt tirdzniecības struktūru dalībvalstu starpā (skatīt jo īpaši Pirmās instances tiesas 2002. gada 28. februāra spriedumu lietā T‑395/94 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑875. lpp., 79. un 90. punkts). No tā izriet, ka Komisijai nav jāparāda ietekmes uz tirdzniecību faktiskā pastāvēšana, jo pietiek ar iespējamu ietekmi (šajā sakarā skat. minēto spriedumu lietā Atlantic Container Line u.c./Komisija, 90. punkts). Tomēr, kā pamatoti uzsver prasītāji, ir svarīgi, lai šī faktiskā vai iespējamā ietekme nebūtu nenozīmīga (Tiesas 2001. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑475/99 Ambulanz Glöckner, Recueil, I‑8089. lpp., 48. punkts).

393

Šajā gadījumā jau iepriekš 374. punktā ir konstatēts, ka Komisijai nevajadzēja Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu uztvert kā divus atsevišķus pārkāpumus. Un tā kā pārkāpums bija jāaplūko kā viens vienots, ir acīmredzams, ka lēmumā minētās aizliegtās vienošanās aspekts, kas attiecas uz Kopienas iekšējo [tirdzniecību], vismaz potenciāli traucēja tirdzniecību dalībvalstu starpā, un tādējādi nosacījums attiecībā uz vienošanās ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā šajā gadījumā ir izpildīts.

394

Katrā gadījumā, iepriekš minētais apstāklis (skatīt, jo īpaši, 357.–359. un 372. punktu), ka Eiropas ražotāji bija pārliecināti, ka līdz ar Corus bezvītņu cauruļu ražošanas pārtraukšanu ražotnē iestāsies risks, ka japāņu ražotāji vairs nerespektēs Apvienotās Karalistes iekšējā tirgus statusu, ir pietiekams, lai pierādītu japāņu ražotāju darbību iespējamo ietekmi uz Kopienas iekšējo tirdzniecību Eiropas‑Japānas [kluba] vienošanās kontekstā. No šī secinājuma izriet, ka savstarpējā Kopienas iekšējo tirgu ievērošana, kā to ilustrē Apvienotās Karalistes iekšējā tirgus aizsargāšana, ir Noteikumu daļa un šķērslis Kopienas iekšējai tirdzniecībai.

395

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir noraidāms.

5. Piektais pamats: Komisijas secinājumu par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētā pārkāpuma nozīmīguma nepietiekams pamatojums

a) Lietas dalībnieku argumenti

396

Sumitomo un JFE‑NKK argumentē, ka – pretēji EKL 253. pantam – iepriekš 163. un turpmākajos punktos minēto iemeslu dēļ Komisija nav sniegusi pamatojumu savam Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētajam secinājumam, ka vienošanās, kas ir šajā pantā minētā pārkāpuma pamatā, tika noslēgtas kā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma daļa. Tādēļ šī Apstrīdētā lēmuma 2. panta daļa būtu atceļama jebkurā gadījumā.

397

Komisija uzskata, ka tā Apstrīdētā lēmuma 90.–94. apsvērumā ir sniegusi pietiekamu pamatojumu savam secinājumam, ka lēmuma 2. pantā minētais pārkāpums ir 1. pantā minētā pārkāpuma daļa. Ir skaidrs, ka vienošanās Kopienas ražotāju starpā attiecībā uz Corus cauruļu bez vītnēm iepirkumiem mērķis bija, lai Corus paliktu Apvienotās Karalistes vietējais ražotājs, tādējādi nodrošinot atbilstību Noteikumiem saistībā ar OCTG un projekta vadu tirgu šajā dalībvalstī.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

398

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, uz kā balstīts personai nelabvēlīgs lēmums, ir jābūt tādam, lai Kopienas tiesas varētu pārbaudīt lēmuma tiesiskumu un attiecīgā persona zinātu pieņemtā pasākuma iemeslus, lai tā varētu aizstāvēties un pārliecināties, vai lēmums ir labi pamatots (skat. 58. punktā minēto spriedumu lietā Buchmann/Komisija, 44. punkts, un tajā minēto judikatūru).

399

No tā izriet, ka neatbilstošs pamatojums vai tā trūkums ir būtiska procesuāla noteikuma pārkāpuma pamatā, kas kā tāds atšķiras no situācijas, ja lēmuma pamatojums ir neprecīzs – ko pārbauda Tiesa, izskatot lēmuma pamatotību (58. punktā minētais spriedums Buchmann/Komisija, 45. punkts).

400

Šajā gadījumā jāpatur prātā, ka, kā konstatēts iepriekš 364. punktā, ka Apstrīdētā lēmuma 90.–94. apsvērumā minētais pamatojums nav pietiekams, lai Komisija lēmuma 164. apsvērumā varētu paust viedokli, ka piegādes līgumi ir bijuši tikai Eiropas‑Japānas vienošanās īstenošanas līdzeklis. Komisija pati pēc tam apsvērumos par piegādes līgumu juridisko izvērtējumu ir paudusi viedokli, ka tie, ņemot vērā to īpašības, ir klasificējami kā EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums (Apstrīdētā lēmuma 110. un turpm. apsvērumi).

401

Tomēr tas, ka Komisijas Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā minētais secinājums ir tiesiski nepareizs, kaut arī tas var veidot Apstrīdētā lēmuma būtisku defektu, tomēr nav lēmuma pamatojuma trūkums.

402

Iemeslus, kuru dēļ Komisija ir nonākusi pie 164. apsvērumā minētā secinājuma, var redzēt Apstrīdētā lēmuma 90.–94. apsvērumā, apskatot kopā ar 110. apsvērumu un 111. apsvēruma 1. teikumu attiecībā uz to, ka šo piegādes līgumu priekšmets bija cauruļu bez vītnes piegāde Ziemeļu jūras OCTG tirgus vadošajam ražotājam un to mērķis bija saglabāt Apvienotās Karalistes iekšējā tirgū vietējo ražotāju, lai nodrošinātu Eiropas‑Japānas kluba Noteikumu ievērošanu. No Apstrīdētā lēmuma kopumā izriet, ka Komisija, uzskatot, ka piegādes līgumu primārais mērķis bija Eiropas‑Japānas vienošanās īstenošana, secināja, ka patiesībā tie bija tikai šīs vienošanās īstenošanas līdzekļi.

403

Šīs lietas apstākļos lēmuma pamatojums Kopienas tiesai ļāva izvērtēt lēmuma tiesiskumu un ieinteresētajai pusei saņemt pieņemtā pasākuma izskaidrojumu, lai varētu aizstāvēt savas intereses un pārliecināties, vai lēmums ir pietiekami labi pamatots.

404

Līdz ar to šis pamats ir noraidāms.

6. Sestais pamats: pamatojuma trūkums attiecībā uz Kopienas ārzonas tirgu, jo īpaši Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus, statusu

a) Lietas dalībnieku argumenti

405

JFE‑Kawasaki uzskata, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav analizējusi daļējās aizsardzības sistēmu, kas it kā aizsargā Apvienotās Karalistes lēmumā minēto izstrādājumu tirgu. Tā nav sniegusi pamatojumu arī tam, ka pārkāpums attiecas arī uz Vācijas, Francijas un Itālijas tirgiem.

406

Komisija Apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā skaidri norāda, ka uz Apvienotās Karalistes tirgu attiecās aizliegtā vienošanās, jo tas bija “daļēji aizsargāts”. Tā savai aizstāvībai paskaidro, ka šo “daļēji aizsargāto” statusu uzturēja Corus ar cenu vadlīniju sistēmu, pār kuru Eiropas ražotāji baidījās zaudēt kontroli pēc Klidesdeilas slēgšanas.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

407

Šajā sakarā jākonstatē, ka no Apstrīdētā lēmuma 62. apsvēruma izriet, ka Komisija, pamatojoties uz diviem pierādījumiem – Verlukas 1996. gada 17. septembra paskaidrojumu un BSC sarunu piezīmēm – uzskatīja, ka vienošanās attiecās uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, bet tam bija daļēji aizsargāta tirgus statuss un līdz ar to konkurentam, kas gribēja piedalīties konkursā, bija jākonsultējas ar Corus.

408

Šī informācija ir pietiekama, lai skaidri un neapstrīdami parādītu Komisijas pamatojumu attiecībā uz šo tirgu. Līdz ar to, ņemot vērā šo pamatojumu, Kopienas tiesas var pārbaudīt lēmuma tiesiskumu un attiecīgā persona zina pieņemtā pasākuma iemeslus saskaņā ar judikatūras prasībām (skat., jo īpaši, Pirmās instances tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑266/97 Vlaamse Televisie Maatschappij/Komisija, Recueil, II‑2329. lpp., 143. punkts).

409

Par pārējo Kopienas ārzonas tirgu sektoru, uz ko attiecās Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums, ir tikai jāuzsver, ka Komisija nekad nav nošķīrusi šo tirgu ārzonas un kontinentālos sektorus – ne Apstrīdētajā lēmumā, ne Pirmās instances tiesā. Tādējādi tas, ka Apstrīdētajā lēmumā nav atsevišķa paskaidrojuma par šo tirgu sektoru, nekādā gadījumā nenozīmē tā nepietiekamu pamatojumu.

410

Līdz ar to šis pamats ir noraidāms.

7. Septītais un astotais pamats: Komisijas lēmuma pamatojuma trūkums, nolemjot sodīt japāņu ražotājus, bet ne Latīņamerikas ražotājus, un nevienlīdzīgā attieksme šajā sakarā

a) Lietas dalībnieku argumenti

411

JFE‑Kawasaki uzskata, ka Komisijai bija jāsniedz pamatojums tam, kāpēc tā nesoda Latīņamerikas ražotājus tāpat, kā japāņu, neņemot vērā to, ka, jo īpaši sadales atslēgas dokumentā, bija pierādījumi, ka arī tie ir piekrituši piemērot daļējās aizsardzības sistēmu attiecībā uz Eiropu. Šajā sakarā JFE‑Kawasaki atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2000. gada 17. februāra spriedumu lietā T‑241/97 Stork Amsterdam/Komisija, Recueil, II‑309. lpp., kurā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka Komisijai ir īpašs pienākums sniegt pamatojumu lietās, kad tā uz to pašu faktu pamata nolemj pieņemt otru, citādāku lēmumu.

412

Komisija paskaidro, ka atšķirīgo attieksmi, uz ko norāda japāņu prasītāji, cita starpā attaisno vērā ņemamā to pierādījumu atšķirība, kas tai bija pieejama attiecībā uz Latīņamerikas ražotājiem. Komisijas izmeklēšanas laikā iegūtajos dokumentos ir maz pierādījumu par Latīņamerikas ražotāju dalību aizliegtajā vienošanās, bet bija daudz faktu, kas uzsvēra tieši japāņu ražotāju noslēgtas aizliegtas vienošanās pastāvēšanu.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

413

Jāpiezīmē, ka, pirmkārt, tāds lēmums, kāds ir Apstrīdētais, kaut arī tas ir sastādīts un publicēts kā viens lēmums, ir uzskatāms par individuālu lēmumu kopumu, ar ko attiecībā pret katru no adresātiem tiek konstatēts pārkāpums vai pārkāpumi, vajadzības gadījumā katram attiecīgi piemērojot sodu. Šis noteikums izriet no Pirmās instances 1997. gada 10. jūlija sprieduma lietā T‑227/95 AssiDomän Kraft Products u.c./Komisija, Recueil, II‑1185. lpp., 56. punkts un Tiesas 1999. gada 14. septembra apelācijas sprieduma šajā lietā C‑310/97 P Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., Recueil, I‑5363. lpp., 49. punkts, tos skatot saistībā vienu ar otru.

414

Tādējādi pietiek tikai secināt, ka Komisijai nebija pienākuma Apstrīdētajā lēmumā paskaidrot, kāpēc tā adresātu starpā nav Latīņamerikas ražotāji. Pienākums sniegt akta pamatojumu neietver izdevējiestādes pienākumu sniegt pamatojumu tam, kāpēc tā nav pieņēmusi līdzīgus aktus attiecībā uz trešām pusēm.

415

Pat, ja šo pamatu sakarā izvirzītie argumenti jāsaprot kā tādi, kas atsaucas arī uz nevienlīdzīgu attieksmi, kas nelabvēlīgi ietekmē japāņu prasītājus, tie tāpat būtu noraidāmi. Kaut arī atsevišķi pierādījumi Komisijas lietas materiālos parāda, ka Latīņamerikas ražotāji arī varētu būt piedalījušies pārkāpumā, tomēr jāuzsver, ka lietas materiālos ir acīmredzami daudz nozīmīgāki pierādījumi par japāņu ražotāju dalību pārkāpumā. Jo īpaši Verlukas liecība attiecas tikai uz mēģinājumu panākt vienošanos ar Latīņamerikas ražotājiem, kas viņaprāt, neizdevās. Turklāt, kā Komisija uzsver Apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā, no sadales atslēgas dokumenta izriet, ka Latīņamerikas ražotāji, kaut arī tie piekrita atsevišķiem konkurences ierobežojumiem, izteica skaidrus iebildumus attiecībā uz Eiropas tirgus respektēšanu.

416

Šajos apstākļos septītais un astotais pamats ir noraidāmi.

8. Devītais pamats: Komisijas kļūdainais pamatojums attiecībā uz tirdzniecību par cenām virs mainīgajām izmaksām

a) Lietas dalībnieku argumenti

417

JFE‑NKK uzskata, ka Komisijas Apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā sniegtais viedoklis par to, ka tirdzniecība par cenām, kas pārsniedz mainīgās izmaksas, būtu japāņu interesēs, nav pietiekami pamatots. JFE‑NKK cita starpā saka, ka Komisija nav savākusi pietiekami daudz informācijas par šo aspektu.

418

Komisija uz šo pamatu nav skaidri atbildējusi.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

419

Jāsecina, ka šā pamata atbalstam izvirzītie argumenti neattiecas uz pamatojuma trūkumu. JFE‑NKK apstrīdētais apgalvojums ir ekonomiska rakstura un saprotams pats par sevi. Ja tas būtu uzskatāms par pareizu, vispārīgi vai arī lietas apstākļu sakarā, būtu jāsecina tas, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu novērtējumā, bet ne tas, ka tā nav sniegusi pietiekamu sava lēmuma pamatojumu.

420

Vēl jāpatur prātā, ka apgalvojums, ka Komisija nav savākusi pietiekami informācijas, neveido pamatojuma trūkumu, bet drīzāk ir jautājums pēc būtības (šajā sakarā skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval and Brink's France, Recueil, I‑1719. lpp., 72. punkts).

421

Par šī apgalvojuma pēc būtības saturisko pareizību jāpiezīmē, ka katrā ziņā šis jautājums ir saistīts ar vienu no japāņu prasītāju apgalvotajiem tirdzniecības šķēršļiem. Taču arguments, ar ko tiek apgalvota šādu šķēršļu pastāvēšana, jau ir ticis noraidīts iepriekš 353. punktā ar pamatojumu, ka tas attiecas tikai uz Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma konkurenci deformējošajiem iespaidiem, ko Komisija Apstrīdētajā lēmumā ņēma vērā pakārtoti. Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma konkurenci deformējošā mērķa pastāvēšana tika pierādīta ar dokumentāriem pierādījumiem, uz ko Apstrīdētajā lēmumā sniegtas atsauces, un tādēļ apgalvotā konkurenci deformējošā iespaida neesamība nav būtiska attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanas konstatāciju.

422

No tā izriet, ka šis pamats ir noraidāms.

9. Desmitais pamats: tiesību uz aizstāvību pārkāpums pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu attiecībā uz lēmuma 1. pantā minēto ģeogrāfisko tirgu

a) Lietas dalībnieku argumenti

423

JFE‑NKK un JFE‑Kawasaki savā replikā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, jo paziņojumā par iebildumiem, atšķirībā no Apstrīdētā lēmuma, nebija minēti Eiropas ārzonas tirgi, vismaz ne pietiekami skaidri, pretēji tam, kā to cita starpā nosaka prasības, kas minētas iepriekš 66. punktā minētajā spriedumā Cementa lietā (504. punkts). JFE‑Kawasaki piezīmē, ka tā savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem paskaidrojusi, ka, saskaņā ar tās paziņojuma par iebildumiem interpretāciju, Komisija no savas izmeklēšanas loka ir izslēgusi visus ārzonas tirgus, atskaitot Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, un Komisija arī nevienā aspektā šo interpretāciju nav apstrīdējusi.

424

Komisija atbild, ka JFE‑Kawasaki šo pamatu pirmoreiz ir izvirzījusi savā replikā un, tā kā tas ir jauns pamats un nevis tikai arguments, tas saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu nav pieņemams, ciktāl tas attiecas uz JFE‑Kawasaki. Paziņojuma par iebildumiem 56. punkts būtībā ir tāds pats kā Apstrīdētā lēmuma 62. apsvērums. Jo īpaši, abos ir skaidri norādīts, ka uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu attiecās aizliegtā vienošanās.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

425

Par šā pamata pieņemamību lietā T‑71/00 jāpatur prātā, ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas pēc savas dabas ir subjektīvs, neietilpst būtisku procesuālu noteikumu pārkāpumu jomā un tādēļ tiesa to nevar izskatīt pēc savas iniciatīvas (šajā sakarā skat. 56. punktā minētos spriedumus lietās Musique diffusion française u.c./Komisija, 30. punkts; Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedumu 107/82 AEG/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 30. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 74. punkts). Līdz ar to šis pamats saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu ir noraidāms ka nepieņemams un nevar tikt izskatīts lietā T‑71/00, jo JFE‑Kawasaki šo pamatu pirmoreiz ir izvirzījusi savā replikā.

426

Lietas T‑67/00 kontekstā šis pamats ir noraidāms pēc būtības. Kā pamatoti uzsver Komisija, attiecībā uz attiecīgo tirgu definīciju paziņojuma par iebildumiem 56. punkts būtībā ir tāds pats kā Apstrīdētā lēmuma 62. apsvērums un tādēļ šajā sakarā nevar būt tiesību uz aizstāvību pārkāpuma. Attiecībā uz to, ka nav skaidru atsauču uz Kopienas ārzonas tirgu sektoru, izņemot Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, tas ir izskaidrojams ar to, ka Komisija attiecībā uz šiem tirgiem nekad nav nodalījusi ārzonas un kontinentālos sektorus (skatīt 409. punktu).

10. Vienpadsmitais pamats: tiesību uz aizstāvību pārkāpums pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu attiecībā uz attiecīgajiem izstrādājumiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

427

JFE‑NKK apgalvo, ka Komisijas paziņojumā par iebildumiem sniegtā tirgus definīcija ir plašāka, nekā Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā – pirmā attiecas uz visām OCTG (tostarp arī projekta vadiem), bet otrā aprobežojas ar standarta OCTG caurulēm. JFE‑NKK uzskata, ka šī atšķirība sagroza attiecīgā tirgus definīciju Apstrīdētajā lēmumā un no tā izriet tiesību uz aizstāvību pārkāpums un Komisijas 1998. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 2842/98 par pušu uzklausīšanu dažu procedūru gaitā saskaņā ar EK līguma [81.] un [82.] pantu (OV L 354, 18. lpp.). Šīs divas izstrādājumu tirgus definīcijas būtiski atšķiras, mainot JFE‑NKK pārkāpuma jomu. JFE‑NKK arī uzskata, ka saskaņā ar 66. punktā minēto spriedumu lietā Cements (2212.–2225. punkts) tas, ka materiālās piemērošanas jomas definīcija par tiem izstrādājumiem, uz ko attiecās aizliegtā vienošanās, paziņojumā par iebildumiem bija plašāka nekā gala lēmumā, bija pietiekami, lai šo lēmumu atceltu.

428

Komisija uzskata, ka sprieduma Cements lietas punkti, uz kuriem JFE‑NKK atsaucas, ir attiecināmi uz jautājumu, vai šajā lietā apskatītās vienošanās attiecās uz zināmu ģeogrāfisku reģionu, vai ne. Šis jautājums šajā lietā nav attiecināms. No otras puses, no sprieduma Cements lietas 852.–860. punkta izriet, ka, ja pastāv pretrunas starp paziņojumu par iebildumiem un gala lēmumu, tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas tikai tad, ja gala lēmumā ir ietverta apsūdzība, kas nav pietiekami detalizēti izklāstīta paziņojumā par iebildumiem, lai lēmuma adresātiem dotu iespēju aizstāvēties. Tā kā JFE‑NKK attiecīgo izstrādājumu, uz ko attiecas Apstrīdētais lēmums, sakarā neizvirza nekādus apgalvojumus, šis pamats ir noraidāms. Ja, kā tas izriet no paziņojuma par iebildumiem, Komisijas rīcībā būtu bijuši pietiekami daudz pierādījumu attiecībā uz plašāku tirgu, nekā Apstrīdētajā lēmumā minētais, tad a fortiori tai būtu pietiekami daudz pierādījumu attiecībā uz izstrādājumiem, uz ko attiecas Apstrīdētais lēmums.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

429

Jāsecina, ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu būtu noticis tikai tad, ja lēmumā minētais nebūtu pietiekami skaidri izklāstīts paziņojumā, lai adresāti varētu aizstāvēties (šajā sakarā skat. 66. punktā minēto spriedumu Cements, 852.–860. punkts).

430

Principā Komisijai nevar pārmest to, ka tā sašaurinājusi gala lēmuma jomu, salīdzinot ar paziņojumu par iebildumiem, jo Komisijai ir jāņem vērā adresātu viedokļi un, ja nepieciešams, jāņem vērā to iesniegtie apsvērumi, atbildot uz iebildumiem, tieši tādēļ, lai ievērotu to tiesības uz aizstāvību.

431

Šajā sakarā jāsecina, ka Komisijas rīcība, konstatējot šaurāku pārkāpuma loku, nekā tas sākotnēji tika minēts paziņojumā par iebildumiem, šās lietas apstākļos bija loģiska un pat nepieciešama, ņemot vērā to, ka Verlukas paskaidrojumi attiecas tikai uz standarta OCTG caurulēm un projekta vadiem. Šajā gadījumā nav nekāda iemesla pieņemt, ka tas, ka Komisija ierobežoja Apstrīdētā lēmuma jomu līdz diviem paziņojumā par iebildumiem minētajiem izstrādājumiem, būtu liedzis JFE‑NKK pienācīgi aizstāvēties administratīvās procedūras laikā attiecībā uz šiem diviem izstrādājumiem. Turklāt JFE‑NKK nav paskaidrojusi Pirmās instances tiesai, kādā veidā argumenti, kas liecina tai par labu, varētu būt citādi, ja paziņojuma par iebildumiem joma būtu šaurāka.

432

Saskaņā ar iepriekš minēto šis pamats ir noraidāms.

11. Divpadsmitais pamats: tiesību uz aizstāvību pārkāpums brīvprātīgo ierobežojumu līgumu nepietiekamas analīzes paziņojumā par iebildumiem dēļ un pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu attiecībā uz šo līgumu piemērošanas jomu

a) Lietas dalībnieku argumenti

433

JFE‑NKK argumentē, ka Komisija attiecībā uz brīvprātīgajiem ierobežojumu līgumiem Apstrīdētajā lēmumā ir ieņēmusi būtiski citādāku nostāju, nekā administratīvajā procedūrā. Saskaņā ar JFE‑NKK teikto, Komisijai paziņojumā par iebildumiem bija jāsniedz attiecīgo līgumu ietekmes uz tās iepriekšējo pārkāpuma novērtējumu analīze, bet tā to nav izdarījusi. Tā kā nebija šādas analīzes, paziņojuma par iebildumiem adresātiem nebija iespējams sniegt savu viedokli par šo jautājumu, pirms Komisija pieņēma savu galējo nostāju, kā tas minēts Apstrīdētā lēmuma 108. un 166. apsvērumā (66. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 14. punkts). JFE‑NKK tādējādi, iesniedzot savu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, netika brīdināta par nepieciešamību savākt pierādījumus par brīvprātīgo ierobežojumu līgumu pagarināšanu, un tādējādi tika pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību.

434

Komisija uz šo pamatu nav skaidri atbildējusi.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

435

Jāpatur prātā, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā brīvprātīgo ierobežojumu līgumu pastāvēšanu ir ņēmusi vērā tikai, lai veidotu apgalvojumu, ka, lai noteiktu naudas sodus, nebija nepieciešams ņemt vērā pārkāpumu laikposmā, kad bija spēkā šie līgumi (Apstrīdētā lēmuma 108. un 164. apsvērums). Atšķirība starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu ir labvēlīga JFE‑NKK, un principā tā nevar kaitēt tās interesēm.

436

Tomēr, kā tas jau konstatēts iepriekš 342.–346. punktā, saskaņā ar argumentiem, ko šajā sakarā izvirzījuši japāņu prasītāji, Komisija Apstrīdētajā lēmumā ir nepareizi lietojusi savu pieeju, konstatējot, ka pārkāpums ir pastāvējis tikai no tā laika, kad brīvprātīgo ierobežojumu līgumi beidza būt spēkā.

437

No tā izriet, ka, ja japāņu prasītāji pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas būtu informēti par to, ka Komisija ir nodomājusi piemērot šo pieeju pārkāpuma ilguma noteikšanai, viņi, iespējams, būtu administratīvās procedūras posmā iesnieguši pierādījumus, lai parādītu, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi saglabājās spēkā līdz 1990. gada 31. decembrim.

438

Tomēr jāpiezīmē, ka JFE‑NKK bija iespēja paziņot savus apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem, tai skaitā arī par atsevišķiem aspektiem attiecībā uz pārkāpuma ilgumu. Konkrētāk jāpiezīmē, ka saskaņā ar paziņojumu par iebildumiem pārkāpums sākās 1977. gadā. Šajos apstākļos JFE‑NKK varēja aptvert brīvprātīgo ierobežojumu līgumu nozīmi šajā sakarā un informēt Komisiju, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums nesākās tajā laikā, vai arī nav ņemams vērā līdz brīvprātīgo ierobežojumu līgumu darbības beigām, agrākais, 1990. gada beigās. Bet faktiski JFE‑NKK neatsaucās uz brīvprātīgo ierobežojumu līgumu pastāvēšanu ne savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, nedz sniedza Komisijai pierādījumus, ko vēlāk tā iesniedza Pirmās instances tiesā (skatīt 345. punktu).

439

Jāatceras arī, ka saskaņā ar Komisijas teikto tās pieeja šim jautājumam pati par sevi ir piekāpšanās japāņu prasītāju priekšā (skatīt 338. un turpm. punktus).

440

Būtu pretēji tiesību uz aizstāvību loģikai, ja Komisijai, pirms tā piemēro to, ko tā uzskatīja par piekāpšanos, samazinot pārkāpuma ilgumu Apstrīdētajā lēmumā, būtu jālūdz paziņojuma par iebildumiem adresātiem sniegt savus viedokļus atkal attiecībā uz šīs piekāpšanās piemērošanas jomu un attiecināmību.

441

Neņemot vērā to, vai šī apstākļa vērā ņemšana pareizi vai nē kvalificēta kā piekāpšanās, jāpiezīmē, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumu ietekme neveido papildu iebildumu un nekādā veidā nav negatīvi ietekmējusi japāņu prasītāju intereses, jo, gluži pretēji, tā bija par pamatu pārkāpuma ilguma samazināšanai.

442

Kaut arī ir taisnība, ka Komisijas kļūda attaisno pārkāpuma ilguma samazināšanu šīs tiesvedības ietvaros, nav iemesla secināt, ka Komisija šajā sakarā būtu pārkāpusi JFE‑NKK tiesības uz aizstāvību.

443

Visbeidzot jāpiezīmē, ka Pirmās instances tiesa saistībā ar iepriekš minēto kļūdu par pārkāpuma ilgumu, uz ko attiecas šis pamats, ir izdarījusi nepieciešamos slēdzienus attiecībā uz naudas sodu apmēru (skat. turpmāk 574., 588. un 590. punktu).

444

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir noraidāms.

12. Trīspadsmitais pamats: tiesību uz aizstāvību pārkāpums pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu attiecībā uz lēmuma 2. pantā minētā pārkāpuma jomu

a) Lietas dalībnieku argumenti

445

JFE‑NKK un Sumitomo abas uztur šo pamatu. JFE‑NKK uzskata, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ir pamattiesības un ir daļa no plašākajām tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir aizsargātas ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu un ir viens no vispārējiem tiesību principiem, kura ievērošana jānodrošina Kopienas tiesām (Tiesas 1970. gada 17. decembra spriedums lietā 11/70 Internationale Handelsgesellschaft, Recueil, 1125. lpp.).

446

Turklāt paziņojumā par iebildumiem Komisija tā 63. punktā tikai apgalvoja, ka vienošanās starp Vallourec, Dalmine un Mannesmann par cauruļu bez vītnes piegādi Corus mērķis bija saglabāt vietējo ražotāju Apvienotajā Karalistē, lai šīs valsts tirgū nodrošinātu atbilstību Noteikumiem attiecībā uz iekšējo tirgu Noteikumu izpratnē. Saskaņā ar Sumitomo un JFE‑NKK teikto, Komisija šajā sakarā nedeva nekādus mājienus, ka tā šo vienošanos uzskata tikai par līdzekli, lai aizsargātu vietējos tirgus, kas pakļauti noteikumiem par japāņu un Eiropas OCTG cauruļu un transporta vadu tirgu sadali (Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērums).

447

Sumitomo uzskata, ka, ja paziņojumā par iebildumiem būtu ietverts šāds pieņēmums, tā uz to būtu skaidri atbildējusi, un ka tai tādējādi tika liegta iespēja paziņot savu viedokli attiecībā uz apgalvoto faktu attiecināmību un pareizību, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 2842/98 2. un 3. pantu un Kopienas tiesību pamatprincipu par tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

448

Šā apgalvojuma atbalstam Sumitomo un JFE‑NKK piebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai savi argumenti ir jāizklāsta tādā veidā, lai paziņojuma par iebildumiem adresāts administratīvās procedūras laikā varētu izteikt savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu pareizību un attiecināmību (Tiesas 1974. gada 23. oktobra sprieduma lietā 17/74 Transocean Marine Paint Association/Komisija, Recueil, 1063. lpp., 15. punkts; ģenerāladvokāta Varnera [Warner] secinājumi lietā, kurā pieņemts Tiesas 1979. gada 29. marta spriedums 113/77 NTN Toyo Bearing u.c./Padome, Recueil, 1185., 1212. un 1261. lpp.; 1985. gada 20. marta spriedums lietā 264/82 Timex/Padome un Komisija, Recueil, 849. lpp, 24.–30. punkts, un Tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑49/88 Al‑Jubail Fertilizer/Padome, Recueil, I‑3187. lpp., 15.–17. punkts, 425. punktā minētais spriedums lietā Mo och Domsjö/Komisija, 63. punkts un 66. punktā minētais spriedums lietā Cements, 106. un 476. punkts). No iedibinātas judikatūras izriet, ka paziņojumā par iebildumiem ir jābūt izklāstītiem secinājumiem, ko Komisija gatavojas izdarīt no lietas faktiem, dokumentiem un juridiskajiem argumentiem, ko tā šajā gadījumā nav pietiekami izdarījusi (Tiesas 1991. gada 3. jūlija spriedums lietā AKZO/Komisija, Recueil, I‑3359. lpp., 29. punkts, 63. punktā minētais spriedums lietā Mo och Domsjö 425. punkts; un Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑9/89 Hüls/Komisija, Recueil, II‑499. lpp., 39. punkts). Visbeidzot, saskaņā ar tiesību uz aizstāvību aizsardzību Komisijai, gatavojot galīgo lēmumu, ir aizliegts novirzīties no paziņojumā par iebildumiem minētajiem faktiem (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 11. punkts).

449

Komisija atbild, pirmkārt, ka Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā tā ir izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā nolemj Kopienas ražotājiem par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu neuzlikt papildus naudas sodu. Komisija atgādina, ka japāņu prasītājiem nav nekādas tiesiskas intereses apstrīdēt šo apsvērumu, jo viņiem uzliktais naudas sods ir par Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto EKL 81. panta pārkāpumu.

450

Katrā ziņā paziņojumā par iebildumiem sniegtā juridiskā analīze izskaidro saistību starp diviem pārkāpumiem, atzīmējot, ka Kopienas ražotāju vienošanās par cauruļu bez vītnēm piegādi Corus mērķis bija paturēt Corus vietējā ražotāja statusā Apvienotajā Karalistē, lai šīs dalībvalsts galaproduktu tirgū nodrošinātu Noteikumu prasību izpildi (skat. jo īpaši paziņojuma par iebildumiem 144. punktu). Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērums ir tikai paziņojuma par iebildumiem punktu sintēze. Tā neaizskar prasītāja tiesības uz aizstāvību, jo Sumitomo un JFE‑NKK, zinot visus faktus, bija iespēja formulēt iebildumus par vienošanos Eiropas ražotāju starpā.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

451

Sākotnēji par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu ir noraidāms Komisijas arguments, ka japāņu prasītājiem nav tiesiskas intereses apstrīdēt Komisijas Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā izklāstīto vērtējumu par saistību starp abiem tajā konstatētajiem pārkāpumiem. Kaut arī šos prasītājus tieši neietekmē otrais pārkāpums, tiem tomēr ir tiesības uzskatīt – tāpat kā attiecībā uz naudas soda samazināšanu – ka tiktāl, ciktāl Eiropas ražotājiem par otro pārkāpumu nebija uzlikts naudas sods, [prasītājiem] par sliktu ir piemērota nevienlīdzīga attieksme. Tas, ka Komisija uzskatīja, ka otrā pārkāpuma pamatā esošie piegādes līgumi bija tikai pirmā pārkāpuma, kurā galvenokārt vainojami japāņu prasītāji, izdarīšanas līdzeklis, nozīmē, ka japāņiem bija interese šo saistību apstrīdēt, jo ar otro pārkāpumu tiek pamatots pirmais, kurā tie tiek apsūdzēti.

452

Tomēr šis pamats ir noraidāms.

453

Komisijas pienākumi paziņojuma par iebildumiem posmā ir ierobežoti ar iebildumu izteikšanu un to faktu, uz kuriem tā atsaucas, un no tiem izrietošās kvalifikācijas skaidru aprakstu, lai adresāti varētu pienācīgi aizstāvēties (šajā sakarā skat. prasītāju minētos spriedumus lietās AKZO/Komisija, kas minēts 448. punktā, 29. punkts, un Mo och Domsjö/Komisija, kas minēts 425. punktā, 63. punkts). Komisijai nav pienākuma uzskaitīt secinājumus, ko tā izdarījusi no faktiem, dokumentiem un juridiskajiem argumentiem.

454

Vēl jāpiebilst, ka iepriekš 448. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, uz ko īpaši atsaucās prasītāji (39. punkta beigas), attiecas uz to, kādos apstākļos Komisija tās galējā lēmumā var atsaukties uz dokumentiem, kas, kaut arī bija pievienoti paziņojumam par iebildumiem, tajā skaidri nebija minēti.

455

Šajā gadījumā vienīgā atšķirība starp attiecīgo paziņojuma par iebildumiem punktu, proti, 144. punktu, un Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumu ir tāda, ka apsvērumā Komisija paskaidro, ka līgumi, kas ir otrā pārkāpuma pamatā, bija tikai pirmā pārkāpuma īstenošanas līdzekļi, bet paziņojumā par iebildumiem tā aprobežojās ar uzsvaru uz to, ka piegādes līgumu mērķis bija Apvienotās Karalistes iekšējā tirgus statusa saglabāšana saskaņā ar Noteikumiem.

456

Iepriekš 364. punktā ir konstatēts, ka Komisijas Apstrīdētajā lēmumā paustais viedoklis bija nepareizs attiecībā uz to, ka otrā pārkāpuma pamatā esošajiem līgumiem esot bijis vairāk kā viens mērķis. Tomēr, pat ja pieņem, ka starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu šajā aspektā ir manāma atšķirība, ir skaidrs, ka paziņojuma par iebildumiem adresātiem bija iespēja iesniegt savus iebildumus par Komisijas pieejas pamatā esošo pamattēzi, proti, domu, ka Eiropas ražotāji ir noslēguši līgumus, kas ir otrā pārkāpuma pamatā, lai stiprinātu Noteikumu piemērošanu Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū.

457

Šajos apstākļos tiesību uz aizstāvību pārkāpums nav noticis.

458

Visbeidzot, jāpiezīmē, ka Pirmās instances tiesa ir izdarījusi attiecīgus slēdzienus par naudas sodu apmēriem no ar šo pamatu saistītās analīzes kļūdas pamata par nevienlīdzīgu attieksmi sakarā (skatīt šā sprieduma 574., 588. un 590. punktu turpmāk).

13. Četrpadsmitais pamats: Komisijas 1994. gada 25. novembra lēmuma par izmeklēšanas procedūru atļaušanu 1994. gada 1. un 2. decembrī prettiesiskums

a) Lietas dalībnieku argumenti

459

Saskaņā ar četru japāņu prasītāju argumentiem, 1994. gada 25. novembra lēmums, uz kā pamata Komisija veica izmeklēšanu 1994. gada 1. un 2. decembrī, ir atceļams kā prettiesisks, jo ar to Komisijas amatpersonām tika piešķirtas tiesības veikt savu izmeklēšanu saskaņā ar EKL 81. pantu, tajā pašā laikā atzīstot, ka EBTA Uzraudzības iestādei saskaņā ar Eiropas Ekonomikas zonas līguma 56. pantu (turpmāk tekstā – “EEZ 56. pants”) ir ekskluzīva kompetence šajā sakarā. 1994. gada 25. novembra lēmuma pieņemšana uz šā duālā pamata bija prettiesiska.

460

Komisijas 1994. gada 25. novembra lēmums tika pieņemts pēc ar EBTA Uzraudzības iestādes par konkurences lietām atbildīgā locekļa lūguma veikt pārbaudes Kopienā saskaņā ar EEZ līguma 23. protokola (turpmāk tekstā – “23. Protokols”) 8. panta 3. punktu – Uzraudzības iestādes jau veiktās izmeklēšanas ietvaros. Tas tika atļauts ar Uzraudzības iestādes 1994. gada 17. novembra lēmumu. Komisija paziņojuma par iebildumiem 1. punktā ir skaidri norādījusi, ka 1994. gada 1. un 2. decembra izmeklēšanas laikā tā darbojās kā EBTA Uzraudzības iestādes pārstāve. Šī analīze tiek apstiprināta ar EEZ līguma 23. protokola 8. panta 3. punkta tekstu, ar ko kompetentajai uzraudzības iestādei, kas noteikta 56. pantā, tiek dotas tiesības lūgt citām uzraudzības iestādēm veikt izmeklēšanu tās teritorijā. Japāņu prasītāji arī atzīmē, ka saskaņā ar 23. Protokola 8. panta 5. punktu katrai iestādei, darbojoties citas iestādes vārdā, ir pienākums pēc izmeklēšanas pabeigšanas nekavējoties nosūtīt tai visu iegūto informāciju.

461

Prasītāji uzskata, ka EEZ 56. pants, uz ko izdarīta skaidra atsauce 23. Protokola 8. panta 3. punktā, nosaka stingru pilnvaru sadalījumu starp divām uzraudzības iestādēm, kas darbojas atsevišķās konkurences lietās. Tie uzsver, ka EEZ līguma 56. pantā ir paredzēta integrēta pieeja, saskaņā ar kuru lietas, uz ko var attiekties EEZ līguma 53. pants, tiek sadalītas Komisijas un EBTA Uzraudzības iestādes starpā, pamatojoties uz precīziem kritērijiem, kuri izslēdz jebkādas kopīgas vai paralēlas pilnvaras vienas lietas ietvaros. Pretēji Komisijas apgalvotajam, Tiesa 1992. gada 10. aprīļa secinājumos 1/92, Recueil, I‑2821. lpp., ir konstatējusi, ka šī stingri noteiktā pilnvaru sadale nav pretrunā ar kompetences sadali Kopienā un tādējādi saderīga ar EK līgumu.

462

No tā izriet, ka, pieņemot 1994. gada 25. novembra Lēmumu par EBTA Uzraudzības iestādes pieprasījuma par administratīvu atbalstu Kopienas teritorijā apmierināšanu, Komisija noteikti ir atzinusi, ka Uzraudzības iestādei tolaik bija ekskluzīva kompetence veikt izmeklēšanu šajā lietā. Japāņu prasītāji argumentē, ka saskaņā ar EEZ līguma 56. pantu pārkāpumi, kas ietekmē tirdzniecību Eiropas Kopienas dalībvalstu starpā, un ar ko tiek pārkāpts arī EKL 81. pants, ir Komisijas ekskluzīvā kompetencē. Ja Komisija, pieņemot 1994. gada 25. novembra lēmumu, būtu uzskatījusi, ka tā bija kompetenta izmeklēt lietu saskaņā ar EKL 81. pantu, tai būtu bijis jānoraida Uzraudzības iestādes atbalsta pieprasījums, jālūdz tai lietu slēgt un jāuzsāk pašai sava izmeklēšana. Šajā sakarā Nippon uzskata, ka EBTA Uzraudzības iestādes 1994. gada 17. novembra lēmumā – kā tā preambulā, tā arī motīvu daļā – apstiprināts, ka tas bijis saistīts tikai ar darbībām Norvēģijas ārzonas tirgū. Tādējādi top skaidrs, ka EBTA Uzraudzības iestāde un Komisija abas uzskatīja, ka EBTA Uzraudzības iestāde bija kompetentā iestāde attiecībā uz izmeklēšanas veikšanu šajā jautājumā.

463

1994. gada 25. novembrī nolemjot vienlaicīgi veikt pati savu izmeklēšanu, lai konstatētu, vai ir pārkāpts EKL 81. un/vai EEZ 53. pants, kamēr EBTA Uzraudzības iestāde šajā posmā bija kompetenta veikt izmeklēšanu šajā lietā, Komisija pārkāpa EEZ 56. panta 1. punktu. Kā Komisija ir minējusi paziņojumā par iebildumiem, līdz 1995. gada 6. decembrim EBTA Uzraudzības iestāde vēl nebija pārsūtījusi tai lietas materiālus, pamatojoties uz to, ka tās izmeklējamās darbības ietekmēja Kopienas iekšējo tirdzniecību. Šādam solim nebūtu nekādas jēgas, ja Komisija jau būtu bijusi kompetenta izmeklēt lietu. Faktiski Komisija pēc paziņojuma par lietas materiāliem ierosināja jaunu izmeklēšanas procedūru.

464

Komisijas apgalvojumu, ka EEZ 56. pants attiecas tikai uz jautājumu par kompetenci pieņemt tādus lēmumus, ar ko konstatē pārkāpumus, grauj tā paša līguma 55. pants, kurā noteikts, ka, kā noteikts 56. pantā, kompetentajai uzraudzības iestādei ir jāveic izmeklēšana lietās, kurās ir aizdomas par pārkāpumu. Līdzīgi EEZ 109. pants (turpmāk tekstā – “EEZ 109. pants”), kurš, kā Tiesa ir konstatējusi iepriekš 461. punktā minētajos secinājumos, attiecas uz EEZ 56. panta un EKL saderīguma izvērtējumu, apstiprina, ka ekskluzīvā kompetence ir piemērojama arī izmeklēšanas posmā. EEZ 109. panta 4. punkts paredz, ka Komisijai un EBTA Uzraudzības iestādei katrai ir jāizmeklē tās kompetencē esošos jautājumus un, ja nepieciešams, jānodod tālāk citai iestādei tos jautājumus, kas savukārt ir šīs iestādes kompetencē. Saskaņā ar EEZ 109. panta 5. punktu, ja starp šīm divām iestādēm rodas nesaskaņas par darbībām, kas būtu veicamas attiecībā uz sūdzību vai jautājuma izmeklēšanas rezultātiem, iestādes var ar šo jautājumu griezties EEZ Apvienotajā komitejā. Būtu absurdi apgalvot, ka šī stingrā kompetenču nodalīšana ir piemērojama, ja izmeklēšana tiek uzsākta uz sūdzības pamata, bet nav piemērojama, ja izmeklēšanu ierosinājusi iestāde pēc savas iniciatīvas.

465

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apstākļus, 23. Protokols un jo īpaši tā 10. panta 3. punkts, uz ko atsaucas Komisija, ir jāinterpretē, ņemot vērā EEZ 109. pantu. Līdz ar to informāciju, kas iegūta izmeklēšanas procesā, ko veica EBTA Uzraudzības iestāde vai kas veikta tās vārdā un kas iekļauta Komisijai nosūtītajos lietas materiālos, saskaņā ar 23. Protokola 10. panta 3. punktu Komisija var izmantot tikai, lai piemērotu EEZ līguma noteikumus. Pretēji Komisijas uzskatam, šī interpretācija neatņem 10. panta 3. punktam lietderīgu iedarbību. Katrā gadījumā 23. Protokola 10. panta teksts un struktūra apstiprina, ka tikai viena iestāde var būt kompetenta veikt izmeklēšanu vienā laikposmā.

466

Tā kā Komisijas 1994. gada 25. novembra lēmums par izmeklēšanu 1994. gada 1. un 2. decembrī bija prettiesisks saskaņā ar japāņu prasītāju teikto, visi šīs izmeklēšanas laikā iegūtie dokumentārie pierādījumi ir izņemami no lietas materiāliem saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūru (Tiesas Prezidenta 1987. gada 26. marta rīkojums lietā 46/87 R Hoechst/Komisija, Recueil, 1549. lpp., 34. punkts, un iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā PVC II, 395. punkts). Komisijai vajadzēja pieprasīt informāciju no attiecīgajiem uzņēmumiem, kā tā darīja lietā PVC II (474.–476. punkts).

467

Dokumentārie pierādījumi, ko Komisija ieguva EBTA Uzraudzības iestādes vārdā, šajā lietā no lietas materiāliem ir izņemami ne tikai tādēļ, ka Komisijas 1994. gada 25. novembra lēmums par izmeklēšanu bija prettiesisks, bet arī tādēļ, ka šīs lietas mērķis atšķiras no tās, kurā EBTA Uzraudzības iestāde veica izmeklēšanu.

468

23. Protokola 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka saskaņā ar šo protokolu iegūtā informācija var tikt izmantota tikai EEZ līguma 53. un 54. pantā noteikto procedūru mērķiem, tāpat kā Regulas Nr. 17 20. pants nosaka, ka informāciju var izmantot tikai tam mērķim, kādēļ tā iegūta. Attiecībā uz pēdējā noteikuma piemērošanu pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka profesionālā noslēpuma un uzņēmuma tiesības uz aizstāvību tiek pārkāptas, ja Komisija vai – attiecīgā gadījumā – valsts iestāde – atsaucas uz tādiem pierādījumiem pret šo uzņēmumu, kas iegūti, veicot izmeklēšanu citā sakarā (Tiesas 1989. gada 17. oktobra spriedums lietā 85/87 Dow Benelux/Komisija, Recueil, 3137. lpp.,18. punkts, Tiesas 1992. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑67/91 Asociación Espaňola de Banca Privada u.c. (saukts “Spāņu bankas”), Recueil, I‑4785. lpp., 35. un turpm. punkti, Tiesas 1993. gada 10.novembra spriedums lietā C‑60/92 Otto, Recueil, I‑5683. lpp., 20. punkts, un spriedums lietā PVC II, iepriekš 61. punktā, 472. punkts).

469

Spāņu banku lietā Tiesa konstatēja, ka informāciju, ko, veicot izmeklēšanu saskaņā ar EKL 81. pantu, bija ieguvusi Komisija, valsts konkurences iestādes nedrīkst izmantot, pat ja tām ir jāpiemēro tā pati Kopienu tiesību norma (sprieduma 32. punkts). Tāpat spriedumā Otto Tiesa konstatēja, ka dalībvalsts veiktās procedūras laikā iegūto informāciju nevar izmantot Komisija, lai konstatētu Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumu (sprieduma 20. punkts). Visbeidzot JFE‑Kawasaki uzsver, ka Pirmās instances tiesa spriedumā PVC II, lai uzskatītu, ka šajā lietā tiesības uz aizstāvību nav pārkāptas, ir atsaukusies uz to, ka Komisija bija pieprasījusi vēlreiz savākt dokumentus, kurus tā jau bija ieguvusi izmeklēšanā, kurai bija cits mērķis (skat. turpmāk 466. punktu in fine).

470

Saskaņā ar japāņu prasītāju argumentiem, dokumenti, kas bija iegūti EBTA Uzraudzības iestādes veiktās izmeklēšanas ietvaros, šajā lietā ir jāizņem no lietas materiāliem to pašu iemeslu dēļ. Šīs izmeklēšanas mērķis bija pavisam citāds, nekā tās izmeklēšanas, ko pēc tam ierosināja Komisija. Komisija izdeva paziņojumu par iebildumiem par apgalvoto vienošanos, uz kuru attiecās tikai EKL 81. pants, bet no EBTA Uzraudzības iestādes 1994. gada 17. novembra lēmuma izriet, ka iestādes veiktā izmeklēšana tika veikta saskaņā ar EEZ 53. pantu un attiecās tikai uz darbībām Norvēģijas ārzonas tirgū.

471

Abām izmeklēšanām saskaņā ar japāņu prasītāju teikto ir dažādi tiesiskie pamati. Piemērojot analoģiju ar iepriekš 468. punktā minētajiem spriedumiem Spāņu Banku un Otto lietās un ņemot vērā 23. Protokola 9. panta 1. punkta tekstu, jāsecina, ka EBTA Uzraudzības iestādes veiktās izmeklēšanas laikā iegūtās informācijas pierādījumu vērtību nosaka tikai EEZ tiesību normas un uz ka šo informāciju var izmantot tikai procedūrā, uz kuru attiecas šīs iestādes iekšējie noteikumi, tas ir, Līguma starp EBTA valstīm par uzraudzības iestādi un tiesu 4. protokols.

472

Ņemot vērā iepriekš aprakstīto procesuālo kļūdu, no lietas materiāliem ir jāizņem jo īpaši piezīmes Quelques informations, Vallourec piezīmes un piezīmes ar nosaukumu RB à M. Patrier, kas pievienots 1991. gada 15. maija vēstulei, faksimila vēstule ar nosaukumu Vancouver List, ko Mannesmann ir nosūtījusi 1991. gada 16. janvārī un kas atrodama Komisijas lietas materiālu 4782. lappusē, Sumitomo 1991. gada 19. februārī sūtītais faksimils ar nosaukumu Price List, kas atrodams Komisijas lietas materiālu 4789. lappusē, Paziņojums Prezidentiem, g) Japāņu dokuments, 1990. gada 24. jūlija sanāksmes piezīmes, Mannesmann 1986. gada 27. janvāra dokuments ar nosaukumu Stahlröhrmarkt 1970‑1985 (Tērauda cauruļu tirgus 1970.–1985.), kas atrodams Komisijas lietas materiālu 2128. lappusē, un tērauda cauruļu sistēmas dokuments.

473

Tiesai arī nav jāņem vērā uzņēmumu paskaidrojumi, kas sniegti, atbildot uz lūgumiem sniegt informāciju un jautājumiem, ko Komisija uzdevusi saistībā ar, vai pamatojoties uz, dokumentiem, kurus ir jāizņem no Komisijas lietas materiāliem iepriekš minēto iemeslu dēļ. Šādu paskaidrojumu izmantošana būtu tikpat prettiesiska kā šo dokumentu pašu izmantošana, jo bez šiem dokumentiem Komisija nebūtu varējusi uzdot tos specifiskos jautājumus, ko tā uzdeva, lai iegūtu paskaidrojumos ietverto papildu informāciju. Tādēļ no lietas materiāliem jāizņem Verlukas 1996. gada 17. septembra un 1996. gada 14. oktobra paskaidrojums, Behera atbilde, Corus atbildes, Nippon 1997. gada 17. novembra un 4. decembra atbildes, kas atrodamas Komisijas lietas materiālu 13544. un 14157. lappusē, Sumitomo 1997. gada 31. oktobra un 16. decembra atbildes, kas atrodamas Komisijas lietas materiālu 14168. un 14430. lappusē, JFE‑NKK 1997. gada 7. novembra un 15. decembra atbildes, kas atrodamas Komisijas lietas materiālu 14451. un 14491. lappusē, JFE‑Kawasaki 1997. gada 3. novembra un 18. decembra atbildes, kas atrodamas Komisijas lietas materiālu 14519. un 14615. lappusē, un, iespējams, dokuments Vérification auprès de Vallourec.

474

Saskaņā ar Nippon teikto, nepieciešams no lietas materiāliem izņemt arī dažus citus dokumentus, jo tie attiecas uz laiku pirms 1994. gada 1. un 2. decembra izmeklēšanas, proti, Sumitomo 1987. gada 9. oktobrī uz Vallourec sūtīto faksimilu, kas atrodams Komisijas lietas materiālu 4283. lappusē, tikšanās ar JF protokolu, 1991. gada 19. septembra dokumentu Parts de Marché premium estimés par SMI, kas atrodams Komisijas lietas materiālu 4848. lappusē, dokumentu ar nosaukumu Japan Exports of Seamless Pipe (jan‑sep 95), kas atrodams Komisijas lietas materiālu 8514. lappusē, dokumentu ar nosaukumu OCTGSeamless pipe supply record (jan‑sept), kas atrodams Komisijas lietas materiālu 8692. lappusē, piezīmes Renouvellement du Contrat VAM BSC, piezīmes Entretien BSC, piezīmes Réflexions stratégiques, piezīmes Réflexions sur le contrat VAM, Vallourec 1991. gada 29. augusta piezīmes ar nosaukumu Relations avec JFE‑Kawasaki, kas atrodamas Komisijas lietas materiālu 15802. lappusē, un Vallourec 1994. gada 20. jūnija piezīmes ar nosaukumu LicenceVAM à Siderca, kas atrodamas Komisijas lietas materiālu 15809. lappusē.

475

Tā kā iepriekš minētie dokumentārie pierādījumi un paskaidrojumi bija iegūti prettiesiskā ceļā, arī Apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo īpaši tādēļ, ka ir pārkāptas attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Saskaņā ar JFE‑Kawasaki teikto, ar to vien pietiek, lai Apstrīdēto lēmumu atceltu. Japāņu prasītāji katrā gadījumā ir vienisprātis, ka jebkādi pierādījumi, kas iegūti uz prettiesiska lēmuma pamata, ir izņemami no lietas materiāliem, citādi Apstrīdētais lēmums ir atceļams tiktāl, ciktāl tas pamatots ar šādiem pierādījumiem (iepriekš 466. punktā minētais rīkojums lietā Hoechst/Komisija, 34. punkts).

476

Komisija paskaidro, ka tā, ar 1994. gada 25. novembra lēmumu atļaujot amatpersonām un pārstāvjiem veikt izmeklēšanu par iespējamo EKL 81. panta pārkāpumu un atļaujot tajā pašā laikā attiecībā uz tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem EBTA Uzraudzības iestādes vārdā veikt izmeklēšanu par iespējamo EEZ 53. panta pārkāpumu, kā tas tika lūgts, nav pārkāpusi EEZ 53. pantu. EBTA Uzraudzības iestādei lēmuma pieņemšanas laikā nebija ekskluzīvas kompetences. Saskaņā ar Komisijas teikto, EEZ 53. pants nesatur noteikumus, kuru dēļ nevarētu piemērot EKL 81. pantu, ja abu pantu piemērošanas kritēriji ir kumulatīvi izpildīti. Šādu EEZ 53. panta interpretāciju apstiprina Tiesa 1991. gada 14. decembra secinājumos 1/91, Recueil, I‑6079. lpp., un secinājumos 1/92, kas minēti iepriekš 461. punktā.

477

Saskaņā ar Komisijas viedokli, šāda EBTA Uzraudzības iestādes veiktā izmeklēšana nevar skart Kopienas kompetenci. Komisija joprojām varēja veikt izmeklēšanu par EKL 81. panta pārkāpumiem, un Komisija EEZ 55. panta izpratnē bija kompetentā uzraudzības iestāde, lai to veiktu.

478

Komisija atzīmē, ka katrā gadījumā tai joprojām saglabājās tiesības veikt izmeklēšanu, vismaz, lai noskaidrotu, vai, ņemot vērā ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā, šajā lietā viņa ir vai nav īstā kompetentā iestāde.

479

Atbildot uz japāņu prasītāju argumentiem, kas balstīti uz judikatūru, Komisija paskaidro, ka tas, ka EEZ īstenotā sistēma ietver lietu pārnešanas mehānismu no vienas iestādes uz otru, nošķir šo lietu no tās, kurā tika pieņemts Spāņu Banku spriedums (iepriekš 468. punkts), jo Kopienas sistēma neietver šādu lietu pārnešanas mehānismu Komisijas un valsts konkurences iestāžu starpā. Turklāt spriedums lietā PVC II (iepriekš 61. punkts) nav attiecināms uz šo lietu, jo tajā divu procedūru, kurās tika iegūta tā pati informācija, priekšmets bija citāds.

480

Turklāt Komisijas savāktie pierādījumi netika savākti tikai ar mērķi, kas bija atšķirīgs no Apstrīdētā lēmuma mērķa, bet gan uz tādu lēmumu veikt izmeklēšanu pamata, kas skaidri minēja iespējamos EKL 81. panta pārkāpumus, un balstījās uz divējādu tiesisko pamatu. Šā divējādā tiesiskā pamata dēļ 1994. gada 25. novembra lēmums jebkurā gadījumā ir tiesisks.

481

Tiesas sēdē EBTA Uzraudzības iestāde sniedza paskaidrojumus tikai par šo pamatu. Būtībā tā pievienojās Komisijas izvirzītajiem argumentiem.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

482

Jāpatur prātā, ka Tiesa savos iepriekš 461. punktā minētajos secinājumos 1/92 paziņoja, ka EEZ noteikumi, uz ko tā atsaucas, kas attiecas īpaši uz 56. pantu par kompetences sadalījumu EBTA Uzraudzības iestādes un Komisijas starpā, ir saderīgi ar EKL.

483

Lai nonāktu pie šī secinājuma par šo pantu, Tiesa, jo īpaši šo secinājumu 40. un 41. punktā, ir atzinusi, ka Kopienas kompetence slēgt starptautiskus līgumus konkurences jomā noteikti ietver iespēju, ka Kopienai ir jāpievienojas arī kādiem noteikumiem par kompetenču sadali līgumslēdzēju pušu starpā konkurences jomā, ja vien šie noteikumi nemaina Kopienas un tās iestāžu no EKL izrietošās pilnvaras.

484

Tādējādi no secinājumiem 1/92 izriet, ka EEZ 56. pants nemaina kompetenci, kas Kopienai konkurences jomā ir saskaņā ar EKL.

485

Šajā sakarā no EEZ 56. panta teksta un šīs normas sīkā apraksta secinājumu 1/92 ievaddaļas nodaļā ar nosaukumu “Komisijas pieprasījuma kopsavilkums” izriet, ka visas lietas, kas ietilpa Kopienas kompetencē pirms EEZ līguma stāšanās spēkā, paliek Komisijas ekskluzīvā kompetencē arī pēc tā stāšanās spēkā. Visas lietas, kurās ir ietekmēta tirdzniecība dalībvalstu starpā, joprojām ir Komisijas kompetencē, neņemot vērā to, vai tiek ietekmēta arī tirdzniecība Kopienas un EBTA valstu starpā un/vai pašu EBTA valstu starpā, vai nē.

486

Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka EEZ līguma noteikumus nevar interpretēt tādējādi, ka Kopienai, kaut arī tikai uz laiku, var atņemt kompetenci piemērot EKL 81. panta noteikumus konkurenci deformējošām vienošanām, kas ietekmē tirdzniecību Kopienas dalībvalstu starpā.

487

Jāsecina, ka Komisija 1994. gada 25. novembra lēmumā par izmeklēšanas uzsākšanu tērauda cauruļu nozarē kā tiesisko pamatu ir minējusi EKL 81. pantu un Regulu Nr. 17. Izmeklēšanā tā izmantoja tai ar Regulu Nr. 17 piešķirtās pilnvaras, lai savāktu Apstrīdētajā lēmumā izmantotos pierādījumus, un, visbeidzot, aizliegtās vienošanās Apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantā konstatēja, pamatojoties tikai uz EKL 81. pantu.

488

Līdz ar to ir skaidri jāatbild uz japāņu prasītāju specifiskajiem argumentiem par Komisijas 1994. gada 25. novembra lēmumā izmantotā divējādā tiesiskā pamata prettiesiskumu, proti, ne tikai EKL 81. panta un Regulas Nr. 17 izmantošanu, bet arī EEZ 53. panta un EBTA Uzraudzības iestādes 1994. gada 17. novembra lēmuma par atbalsta pieprasījuma sūtīšanu Komisijai izmantošanu.

489

Jāpiezīmē, ka šajā gadījumā Komisija 1994. gada 25. novembra lēmuma pieņemšanas laikā nevarēja skaidri zināt, kas bija pareizais tiesiskais pamats, jo atbilde uz šo jautājumu bija atkarīga no iespējamā pārkāpuma ģeogrāfiskajiem apmēriem un no jautājuma, vai pārkāpums ir iespaidojis tirdzniecību dalībvalstu starpā. Japāņu prasītāji pamatoti piezīmē, ka EEZ līgums, jo īpaši tā 56. un 109. pants, paredz integrētu pieeju konkurences noteikumu piemērošanai – sistēmu, kas piemērojama, sākot ar izmeklēšanas stadiju, lai katrai no divām iestādēm būtu pienākums pārtraukt procedūru un nodot lietas materiālus otrai iestādei, ja tā konstatē, ka šajā jautājumā kompetenta ir otra iestāde.

490

Tomēr integrēto pieeju nevar piemērot no izmeklēšanas sākuma, ja šajā stadijā nav iespējams noteikt, kura iestāde ir kompetentā, citādi, ja sākumā ir iesaistījusies EBTA Uzraudzības iestāde, bet beigās kompetentā tomēr izrādās Komisija, notiktu iepriekš minētā noteikuma pārkāpums, saskaņā ar kuru EEZ normas nevar atcelt Komisijas pilnvaras veikt izmeklēšanu lietās par konkurenci deformējošām darbībām, kas ietekmē tirdzniecību Kopienas dalībvalstu starpā.

491

Šajā sakarā arī jāpiebilst, ka tikai tas fakts vien, ka Kopienas iestāde izdod aktu gan ar vienu pareizu tiesisko pamatu, gan ar vienu vai vairākiem tiesiskajiem pamatiem, kas vēlāk izrādās nepiemēroti, nevar būt par iemeslu akta atcelšanai (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedumu lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 79.–103. punkts un jo īpaši 94. punkts).

492

No tā izriet, ka Komisija visu laiku bija kompetenta veikt izmeklēšanu par konkurenci deformējošajām vienošanām, kas minētas Apstrīdētajā lēmumā, neņemot vērā to, ka EBTA Uzraudzības iestāde jau bija uzsākusi izmeklēšanu par iespējamajām līdzīgajām darbībām Norvēģijas tirgū. Līdz ar to pārējie argumenti, ko izvirza japāņu prasītāji, jo īpaši arguments, kas pamatots ar spriedumu Spānijas Banku lietā (skat. 468. un 469. punktu), uz šo lietu nav attiecināmi.

493

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir noraidāms.

B – Lūgumi samazināt naudas sodu

1. Pirmais un otrais pamats: pamatojuma trūkums attiecībā uz Paziņojuma par sadarbību nepiemērošanu par labu JFE‑NKK un kļūda šajā sakarā

a) Lietas dalībnieku argumenti

494

JFE‑NKK apgalvo, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma 175. apsvērumā nav sniegusi pamatojumu tam, kādēļ tā atteikusies piemērot Paziņojuma par sadarbību noteikumus par labu JFE‑NKK.

495

JFE‑NKK uzskata, ka tā detalizēti ir atbildējusi uz četriem Komisijas lūgumiem sniegt informāciju. Tas garantē tai uzliktās soda naudas apmēra samazināšanu par 10 % saskaņā ar Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedumu lietā 48/69 ICI/Komisija, Recueil, 619. lpp. Turklāt tā bija vienīgais ražotājs, kas sniedza Komisijai ziņas par konkrētiem datumiem, dalībnieku vārdiem un Eiropas un Japānas ražotāju sanāksmju vietām. Tas saskaņā ar jau minēto judikatūru garantē naudas soda apjoma samazināšanu par 20 %.

496

Komisija saka, ka JFE‑NKK arguments nav pamatots: Apstrīdētā lēmuma 175. apsvērumā noteikts, ka šajā lietā nav bijis efektīvas sadarbības. Saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību attiecīgajai pusei vismaz ir jāinformē Komisija, ka tā pēc būtības neapstrīd paziņojumā par iebildumiem minētos faktus, un JFE‑NKK to nav izdarījusi.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

497

Jākonstatē, ka Apstrīdētā lēmuma 175. apsvērumā ir konstatēts, ka JFE‑NKK nav efektīvi sadarbojusies šajā lietā veiktās izmeklēšanas laikā. Attiecībā uz šā konstatējuma pareizību jāuzsver, ka tas ir pietiekams pamatojums tam, ka Komisija nav samazinājusi JFE‑NKK uzliktā naudas soda apmēru sakarā ar sadarbību.

498

Pat ja varētu pieņemt, ka šos pamatus var uzskatīt par apgalvojumu par Paziņojuma par sadarbību nepareizu piemērošanu, tie tomēr ir jānoraida.

499

Jāpatur prātā, ka, lai pamatotu naudas soda samazināšanu sakarā ar sadarbību, uzņēmuma darbībām ir jāatvieglo Komisijas uzdevums identificēt Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumus un sodīt par to izdarīšanu (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑347/94 Mayr‑Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 309. punkts, un tajā minēto judikatūru).

500

Jākonstatē, ka JFE‑NKK atbildes, jo īpaši 1997. gada 7. novembra atbildē sniegtie norādījumi par atsevišķu Eiropas‑Japānas kluba sanāksmju datumiem un vietām, Komisija varēja zināmā mērā izmantot, bet tās tikai apstiprināja atsevišķus Verlukas 1996. gadā Vallourec vārdā sniegtajos paskaidrojumos ietvertās informācijas aspektus. Tādējādi nav taisnība, ka JFE‑NKK bija vienīgais uzņēmums, kas sniedza šādu informāciju.

501

Protams, ciktāl uzņēmumi Komisijai tādā pašā administratīvās procedūras stadijā un līdzīgos apstākļos sniedz pielīdzināmu informāciju par jautājumiem, par kuriem tie ir apsūdzēti, no tiem prasītie sadarbības līmeņi ir jāpielīdzina (skat. analoģiski iepriekš 50. punktā minēto spriedumu lietā Krupp Thyssen Stainless and Acciai speciali Terni/Komisija, 243.–245. punkts).

502

Tomēr šajā lietā Vallourec Verlukas paskaidrojumos skaidri atzina, ka attiecīgās sanāksmes notika dēļ vienošanās par tirgus sadali, jo īpaši attiecībā uz četru Eiropas ražotāju iekšējiem tirgiem. Verluka paskaidroja, ka katram Eiropas‑Japānas kluba loceklim bija pienākums ievērot pārējo kluba locekļu iekšējos tirgus, un paskaidroja arī, ka Apvienotās Karalistes ārzonas tirgum bija īpašs – daļēji aizsargāts – statuss. Viņš arī norādīja vienošanās par tirgus sadali spēkā esamības ilgumu un darbības metodi. Pretēji tam, JFE‑NKK 1997. gada 7. novembra atbildē uzskatīja, ka, kaut arī Eiropas ražotāji tai ir lūguši atturēties no viņu iekšējiem tirgiem, tā nekad nav uz šiem lūgumiem atbildējusi piekrītoši.

503

Jākonstatē, ka Verluka neatbildēja tikai uz Komisijas jautājumiem, ko tā uzdeva pirmās pie Vallourec veiktās izmeklēšanas laikā 1996. gada septembrī. No Verlukas paskaidrojumiem kopumā izriet, ka viņš patiesi ir vēlējies atzīt pārkāpumu un efektīvi sadarboties Komisijas veiktās izmeklēšanas laikā. Turpretim JFE‑NKK tikai sniedza informāciju par faktiem, ko Komisija lūdza, tajā pat laikā noraidot jebkādu šo faktu interpretāciju tādā veidā, lai varētu konstatēt tās dalību pārkāpumā.

504

Jāatzīst, ka JFE‑NKK sniegtās informācijas noderīgums izriet tikai no tā, ka tā zināmā mērā apstiprina Verlukas paskaidrojumus, kas jau bija Komisijas rīcībā. Līdz ar to šīs informācijas atklāšana būtiski Komisijas uzdevumu neatviegloja un tādēļ tā nebija pietiekama, lai uz tās pamata samazinātu uzliktā naudas soda apmēru.

505

Attiecībā uz pārējo Komisija ir pamatoti secinājusi, ka JFE‑NKK administratīvās procedūras laikā nekad nav atzinusi faktus pēc būtības. Turklāt tā turpināja tos apstrīdēt arī Pirmās instances tiesā.

506

Jākonstatē, ka JFE‑NKK argumenti nevar būt par pamatu Paziņojuma par sadarbību piemērošanai, lai samazinātu tai uzliktā naudas soda apmēru.

2. Trešais pamats: naudas sodu aprēķināšanas pamatojuma trūkums

a) Lietas dalībnieku argumenti

507

JFE‑NKK apgalvo, ka Komisijas paskaidrojums par naudas sodu aprēķināšanas metodi nav pietiekami detalizēts, lai atbilstu judikatūras prasībām (Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija, Recueil, II‑1063. lpp., 142. punkts). Nosakot naudas sodus tā nav pārbaudījusi apgrozījuma rādītājus un nav izvērtējusi katra Apstrīdētā lēmuma adresāta patieso saistību pārkāpumā. Saskaņā ar JFE‑NKK teikto, šī nolaidība veido pamatojuma trūkumu.

508

Komisija uzsver, ka tā Apstrīdētajā lēmumā, jo īpaši tā 162. apsvērumā ir sniegusi atbilstošu naudas soda aprēķināšanas metodes izskaidrojumu.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

509

Ir tikai jākonstatē, ka Komisija skaidri un konsekventi Apstrīdētā lēmuma 156. un 175. apsvērumā ir norādījusi tos faktorus, ko tā ir ņēmusi vērā, nosakot naudas sodu apmērus. Iepriekš 507. punktā minētais spriedums lietā Tréfilunion/Komisija nav izdevīgs JFE‑NKK, jo tas tikai norāda, ka Komisijai ir jāizklāsta naudas sodu aprēķināšanas metode. Atsevišķais jautājums par to, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdas novērtējumā attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanu tiks apskatīts šā sprieduma 515. un turpmākajos punktos.

510

Saskaņā ar iepriekš minēto šis pamats ir noraidāms.

3. Ceturtais pamats: pārkāpuma ilguma nepareizs novērtējums

a) Lietas dalībnieku argumenti

511

Iepriekš 136. punktā ir sniegts japāņu prasītāju argumentu apkopojums, ar kuriem tie pamato, ka Komisijai vismaz vajadzēja uzskatīt, ka pārkāpums ir ildzis īsāku laikposmu, nekā noteikts Apstrīdētā lēmuma 1. pantā.

512

Tā kā Komisija noteiktajam naudas sodam ir piemērojusi 10 % palielinājumu par katru gadu, atsaucoties uz pārkāpuma smagumu, un tā kā pārkāpums, ilgākais, ir turpinājies četrus pilnus gadus (no 1990. līdz 1994. gadam), nevis piecus, vispārējais 50 % Apstrīdētajā lēmumā pieņemtais palielinājums visiem japāņu prasītājiem attiecībā uz pārkāpuma ilgumu ir jāsamazina vismaz uz 40 %. Nippon savā replikā paskaidro, ka Komisijas arguments, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi neatturēja japāņu ražotājus no tērauda cauruļu tirdzniecības Kopienā, ir pretējs viedoklim, ko tā attiecībā uz laikposmu no 1977. līdz 1989. gadam ir izteikusi Apstrīdētajā lēmumā. Sumitomo paskaidro, ka Komisijas amatpersonas nevar darboties kā Komisijas locekļi, apgalvojot, ka ir pareizi piemērot naudas sodu attiecībā uz 1990. gadu, pat ja pieņem, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi tajā laikā bija spēkā.

513

Komisijas argumenti attiecībā uz Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma ilgumu ir apkopoti iepriekš 157. un turpmākajos punktos. Būtībā, tā kā pārkāpuma ilgums bija konstatēts ar pietiekamu pamatojumu, pēc Komisijas domām, nav nepieciešams samazināt naudas sodu apmēru.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

514

Lietas dalībnieku argumenti attiecībā uz pārkāpuma ilgumu ir tikuši pārbaudīti iepriekš 338.–352. punktā, un tādēļ attiecībā uz šo pamatu pietiek tikai atgādināt, ka attiecībā uz katru no japāņu prasītājiem pārkāpuma ilgums ir jāsamazina no pieciem gadiem uz trim gadiem un sešiem mēnešiem, proti, laikposmu no 1991. gada 1. janvāra līdz 1994. gada 1. jūlijam. Šis ilgums tiks ņemts vērā šā sprieduma 588. un 590. punktā saistībā ar japāņu prasītājiem uzliekamajiem naudas sodiem.

4. Piektais pamats: nepareizs to dokumentu, uz ko izdarītas atsauces, lai pierādītu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu, novērtējums

a) Lietas dalībnieku argumenti

515

Japāņu prasītāji, prasot atcelt Apstrīdētā lēmuma 1. pantu, atsaucas uz saviem izvirzītajiem argumentiem, kas pamatoti ar nesaskaņām starp dažādajos dokumentārajos pierādījumos, uz ko Komisija atsaucas Apstrīdētajā lēmumā, minētajiem izstrādājumiem un tiem, uz kuriem, kā beigās konstatēts, attiecās pārkāpums (skatīt 105. un turpmākos punktus). Ja Pirmās instances tiesa noraidītu atsevišķus dokumentāros pierādījumus, uz ko atsaucas Komisija, bet Apstrīdēto lēmumu paturētu spēkā, naudas sods būtu jāsamazina, lai tādējādi atspoguļotu izstrādājumus, uz ko attiecās pārkāpums, un pārkāpuma ilgumu, kā tas izriet no dokumentārajiem pierādījumiem. Jāņem vērā arī tas, ka daži dokumentārie pierādījumi, proti, sadales atslēgas dokuments, attiecas uz šaurāku izstrādājumu loku.

516

JFE‑Kawasaki un Sumitomo arī apgalvo, ka Komisijai, lemjot par pārkāpuma smagumu un tādējādi nosakot Apstrīdētā lēmuma adresātiem uzliekamo naudas sodu apmērus, bija jāņem vērā krietni šaurāks tirgus. Jo īpaši no ģeogrāfiskā viedokļa Komisija nav pietiekami pamatoti pierādījusi, ka minētais pārkāpums attiecās uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu.

517

Komisija atbild, ka, ciktāl dokumentārie pierādījumi rāda, ka vienošanās piemērošanas joma ir mainījusies, tie rāda, ka tā attiektos uz plašāku jomu, nekā Apstrīdētajā lēmumā minētā. Attiecībā uz pieņēmumu, ka tā nav pietiekami identificējusi attiecīgo ģeogrāfisko tirgu, Komisija atbild, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, tā atsaucās uz Apstrīdētā lēmuma 160. un 161. apsvērumā minēto konkrētā tirgus definīciju, kas tika pamatota ar izmeklēšanas laikā iegūtajiem pierādījumiem (skatīt arī 155. un turpmākos punktus).

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

518

Lai noraidītu šo pamatu, ir pietiekami ar to, kā minēts iepriekš 352. punktā, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums bija pietiekami pierādīts visos aspektos, izņemot tā ilgumu, un tā iespaids uz naudas sodu apjomiem ir atspoguļots šā sprieduma 514. punktā.

5. Piektais un sestais pamats: samērīguma principa un naudas sodu aprēķināšanas vadlīniju pārkāpums un pamatojuma trūkums

a) Lietas dalībnieku argumenti

519

Japāņu prasītāji paskaidro, ka, nosakot tiem piemērojamo naudas sodu apmērus, ir jāņem vērā tas, ka Eiropas tirgū nekāda pārkāpuma ietekme nebija jūtama (Tiesas 1974. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Instituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, Recueil, 223. lpp., 51. un turpmākie punkti, iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā SuikerUnie u.c./Komisija, 614. un turpmākie punkti; iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Thyssen Stahl/Komisija, 672. punkts). Šajā sakarā Sumitomo un Nippon atkal atsaucas uz argumentiem par tirdzniecības šķēršļiem, kuri atturēja japāņu ražotājus tirgot savus izstrādājumus Kopienas tirgos, un tādējādi pārkāpuma iespaida uz kopējo tirgu katrā gadījumā praktiski nebija. JFE‑NKK atsaucas uz Vadlīniju par naudas sodu, kas uzliekami saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, aprēķināšanas metodi (OV 1998, C 9, 3. lpp, turpmāk tekstā – “Vadlīnijas”) 3. nodaļu, kurā paredzēts, ka vienošanos vai darbību neīstenošana vai pārkāpšana ir uzskatāmas par vainu mīkstinošu apstākli. Kawasaki uzskata, ka naudas sodos, tostarp arī japāņu prasītājiem uzliktajos, ir ņemts vērā arī Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētais pārkāpums, kas būtu prettiesiski, jo otrais pārkāpums attiecas tikai uz Kopienas ražotājiem.

520

Turklāt Apstrīdētā lēmuma 1. pantā aprakstīto izstrādājumu loks ir krietni šaurāks, nekā paziņojumā par iebildumiem aprakstītais. Būtībā šis loks ir tik šaurs, ka 99 miljonu EUR naudas sods ir pilnīgi neproporcionāls visu Apstrīdētā lēmuma adresātu vidējam kumulatīvajam apgrozījumam attiecībā uz šiem izstrādājumiem, kas ir 73 miljoni EUR gadā (Apstrīdētā lēmuma 162. apsvērums). Sumitomo šajā sakarā atsaucas uz Pirmās instances tiesas 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā T‑77/92 Parker Pen/Komisija, Recueil, II‑549. lpp., 580. punkts un 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑319/94 Fiskeby Board/Komisija, Recueil, II‑1331. lpp., 40. punkts. Komisija nekad agrāk ar lēmumu par pārkāpumu nav uzlikusi naudas sodu, kas pietuvotos gada apgrozījumam attiecīgajā tirgū. Turklāt JFE‑NKK atzīmē, ka skaitlis 73 miljoni EUR ietver arī tirdzniecību Kopienas ārzonas tirgos, kas nav jāņem vērā iepriekš 405. punktā minēto iemeslu dēļ.

521

Nippon paskaidro, ka saskaņā ar iepriekš 61. punktā minēto spriedumu PVC II Komisijai ir jāņem vērā visi pārkāpuma apstākļi, lai noteiktu, kāds naudas sodu apmērs ir proporcionāls. Šajos apstākļos ietilpst arī preču, uz kurām attiecās pārkāpums, skaits un vērtība (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française/Komisija, 120. punkts). Turklāt saskaņā ar Vadlīnijām ir jāņem vērā pārkāpuma patiesais iespaids uz tirgu un naudas sodi ir jāpielāgo, lai atspoguļotu šo patieso iespaidu un katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma darbību smagumu (skatīt arī Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, I‑4235. lpp, 110. punkts un iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā Cements, 4949. punkts). JFE šajā sakarā piebilst, ka tas no apgrozījuma pasaules tirgū viedokļa ir vismazākais no četriem ar Apstrīdēto lēmumu sodītajiem japāņu uzņēmumiem. Kawasaki piebilst, ka Komisijai bija jāņem vērā tas, ka japāņu prasītāji nepildīja aizliegto vienošanos: tie turpināja tirgot savus izstrādājumus vienīgajā tirgū, kas tos interesēja – Apvienotās Karalistes ārzonas tirgū (iepriekš 58. punktā minētais spriedums lietā Buchmann/Komisija, 121. punkts). Komisijas apgalvojums Apstrīdētā lēmuma 161. apsvērumā, ka četras Eiropas ražotāju, uz ko attiecas Apstrīdētais lēmums, izcelsmes valstis kopā veido plašu ģeogrāfisko tirgu, ir pretrunā ar Apstrīdētā lēmuma 106. un 145. apsvērumu, kur tā runā par četriem atsevišķiem valsts tirgiem.

522

Komisijas arguments, kas izriet no judikatūras par tās pilnvarām noteikt naudas soda apmēru, nav attiecināms, jo Komisijai tomēr ir pienākums rīkoties saskaņā ar Regulu Nr. 17. Turklāt tās arguments, ka Vadlīnijas principā paredz 20 miljonu EUR lielu naudas sodu par ļoti nopietniem pārkāpumiem, nevar būt pārāks par samērīguma principu, aprēķinot naudas sodus.

523

Sumitomo uzskata, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumu pastāvēšana pirms 1991. gada ir vainu mīkstinošs apstāklis, kas Komisijai bija jāņem vērā attiecībā uz vēlāko laikposmu, neņemot vērā to, ka EKL 81. panta piemērošana vairs nebija aizliegta attiecībā uz laiku, kad šie līgumi vairs nebija spēkā. Sumitomo aicina Pirmās instances tiesu piemērot pēc analoģijas iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Suiker Unie u.c./Komisija 619. un 620. punktu. Komisijas arguments, kas tās aizstāvībai ir minēts lietā T‑78/00, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumu pastāvēšana pirms 1991. gada drīzāk ir vainu pastiprinošs nekā mīkstinošs apstāklis, ir pretrunā ar tās pieeju Apstrīdētajā lēmumā, un tādējādi netiek ievērots tās EKL 253. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu.

524

Komisija noliedz, ka naudas sods būtu nesamērīgs un uzskata, ka japāņu prasītāji šo argumentu ir balstījuši uz nepareizu pieņēmumu, ka naudas sods jānosaka, ņemot vērā attiecīgā tirgus lielumu. Komisija uzskata, ka naudas sodam jābūt samērīgam attiecībā uz pārkāpumu kopumā, nevis tikai Apstrīdētā lēmuma adresātu apgrozījumu. Apstrīdētā lēmuma 162. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka vienošanās par tirgus sadali ir bijis ļoti nopietns EKL 81. panta pārkāpums, jo tās mērķis bija nodalīt dalībvalstu tirgus, kuros ir vislielākais attiecīgo izstrādājumu patēriņš Kopienā. Tādējādi pārkāpums ir ietekmējis Kopienas tirgus darbību un konkurenci kopējā tirgū.

525

Apstrīdētā lēmuma 162. apsvērumā minētā pieeja ir saskaņā ar Vadlīnijām, kurās noteikts, ka – ievērojot 10 % griestus – naudas sodi ir nosakāmi, par pamatu ņemot pamata summu, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu. Lēmuma par pārkāpumu adresātu apgrozījums ir attiecināms tikai minētā 10 % ierobežojuma sakarā (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Cements, 5005. un 5025. punkts). Vadlīnijas par pamatsummu ļoti smagu pārkāpumu gadījumā nosaka 20 miljonus EUR, un tā kā Komisija jau šo skaitli ir samazinājusi uz 10 miljoniem EUR, lai atspoguļotu tirgus lielumu (lēmuma 163. apsvērums), nav iemesla to samazināt vēl vairāk. Komisija arī uzsver, ka saskaņā ar Vadlīnijām pārkāpuma iespaids uz tirgu ir apstāklis, kas ņemams vērā tikai tad, ja to var izmērīt, un ka atsevišķie katra vainojamā uzņēmuma apgrozījuma skaitļi ir ņemami vērā tikai tad, ja to starpā ir ievērojamas atšķirības. Šajā gadījumā tā nav.

526

Apstrīdētajā lēmumā lietotā pieeja ir saskaņā ar judikatūru, kurā atzīts, ka Komisija var izmantot pilnvaras noteikt naudas sodu apmēru (iepriekš 425. punktā minētais spriedums lietā Mo och Domsjö/Komisija, 268. punkts). Iepriekš minētā sprieduma 358. punktā, kas apstiprināts Tiesas 2000. gada 16. novembra apelācijas spriedumā lietā C‑283/98 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, I‑9855. lpp., 62. punkts, Pirmās instances tiesa konstatēja, ka, ja pārkāpuma objekts pats par sevi ir ļoti nopietns, iespaids uz tirgu ir prezumējams pats par sevi vai vismaz ir nebūtisks, izvērtējot pārkāpuma smagumu.

527

Atbildot uz JFE‑Kawasaki argumentu, ka japāņu prasītājiem uzliktais naudas sods ietver arī summu, kas saistīta ar Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu, Komisija uzskata, ka šis uzskats nav pareizs: saistībā ar šo pārkāpumu naudas sods nav uzlikts, un arī pamata naudas sods nav palielināts.

528

Komisija uzsver, ka tās lēmums neuzlikt naudas sodu par laikposmu, kad bija spēkā brīvprātīgo ierobežojumu līgumi, jau bija piekāpšanās japāņu ražotāju labā, jo īpaši ņemot vērā Komisijas paziņojumu par japāņu ražojumu importu Kopienā (OV 1972, C 111, 13. lpp.), kurā noteikts, ka no brīvprātīgo ierobežojumu līgumiem japāņu ražotājiem neizriet nekāds atbalsts saistībā ar konkurences noteikumu piemērošanu. Tādējādi, pretēji Sumitomo apgalvotajam, brīvprātīgo ierobežojumu līgumu pastāvēšana pirms 1990. gada nekādā gadījumā nav vainu mīkstinošs apstāklis attiecībā uz naudas soda noteikšanu par laikposmu, sākot ar 1990. gadu.

529

Atbildot uz Sumitomo argumentu, ka Komisijai nav tiesību pirmo reizi tikai Pirmās instances tiesā apgalvot brīvprātīgo ierobežojumu līgumu, kas bija spēkā laikposmā līdz 1990. gadam, vainu pastiprinošo raksturu, Komisija paskaidro, ka Sumitomo lūdz Pirmās instances tiesai izmantot savu neierobežoto kompetenci, lai samazinātu naudas soda apmēru. Komisija šajā kontekstā uzskata, ka nepieciešams Tiesas uzmanību vērst uz visiem ar Komisijas rīcības brīvības izmantošanu saistītajiem faktoriem.

530

Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Sumitomo, savā replikā akcentējot jautājumu par pamatojumu, cenšas iesniegt jaunu pamatu par sūdzību, ka naudas sods ir jāsamazina, pat, ja tās izteikumos nav argumentu pret šo naudas sodu aprēķina pamatojumu. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. daļu šis pamats ir noraidāms.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

531

Pirmkārt, ir svarīgi atzīmēt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu Komisija var uzlikt naudas sodus no EUR 1000 līdz EUR 1 000 000 apmērā un pēdējā summa var tikt palielināta par 10 % no katra no pārkāpumā dalību ņēmušajiem uzņēmumiem iepriekšējā finanšu gadā sasniegtā apgrozījuma. Lai noteiktu naudas sodu šajās robežās, norma paredz, ka jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums.

532

Tomēr ne Regulā Nr. 17, nedz arī judikatūrā vai Vadlīnijās nav noteikts, ka naudas soda apmērs jānosaka tiešā saistībā ar konkrētā tirgus lielumu, bet šis faktors ir tikai viens no vairākiem. Saskaņā ar Regulu Nr. 17 – kā tā interpretēta judikatūrā – naudas soda, kas uzņēmumam uzlikts par konkurences noteikumu pārkāpumu, apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu kopumā, jo īpaši ņemot vērā tā smagumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedumu lietā T‑83/91 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑755. lpp., 240. punkts un pēc analoģijas Pirmās instances tiesas 1997. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija, Recueil, II‑1689. lpp., 127. punkts). Kā Tiesa konstatējusi iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Musique diffusion française u.c./Komisija 120. punktā, novērtējot pārkāpuma smagumu, ir nepieciešams ņemt vērā daudzus elementus, kuru raksturs un nozīmīgums mainās atkarībā no attiecīgā pārkāpuma veida un tā īpašajiem apstākļiem (pēc analoģijas skatīt Deutsche Bahn/Komisija, 127. punkts).

533

Šajā sakarā arī jāpiezīmē, ka vienīgā skaidrā atsauce uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu, tas ir, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētais ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma, kas izmantots naudas sodu apmēra aprēķināšanai, attiecas uz uzņēmuma apgrozījumu visā pasaulē (šajā sakarā skatīt sprieduma Musique diffusion française u.c./Komisija 119. punktu) un nevis apgrozījumu, kas sasniegts tajā tirgū, kuru ietekmējušas konkurenci deformējošās darbības. No tā paša punkta izriet, ka ierobežojums ir domāts, lai nodrošinātu, ka naudas sodi nav nesamērīgi attiecībā uz uzņēmuma lielumu.

534

Tomēr jāuzsver, ka atsauce uz vispasaules apgrozījumu ir attiecināma tikai uz naudas soda, ko var uzlikt Komisija (skatīt Vadlīniju 1. punktu), augšējo robežu un noteikti nenozīmē, ka jābūt tieši proporcionālai sakarībai starp uzņēmuma lielumu un tam piemēroto naudas sodu.

535

Tā kā izskatāmajā lietā nav apgalvots, ka naudas sodu apmērs pārsniegtu 10 % no japāņu prasītāju kopējā apgrozījuma, šie naudas sodi nevar tikt kritizēti tikai tādēļ, ka, pievienojot tos Eiropas ražotājiem uzliktajiem naudas sodiem, tie pārsniedz konkrētajā tirgū sasniegto apgrozījumu, proti 73 miljonus EUR. Jāpiezīmē, ka Tiesa 2000. gada 16. novembra spriedumā lietā C‑248/98 P KNP BT/Komisija, Recueil, I‑9641. lpp., 61. punkts, starp citu uzsvēra, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta mērķis ir nodrošināt, ka sods ir samērīgs uzņēmuma nozīmīgumam attiecīgā produkta tirgū. Turklāt, neskarot to, ka iepriekš minētā sprieduma 61. punktā Eiropas Kopienu Tiesa skaidri atsaucas uz iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Musique diffusion française u.c./Komisija 119. punktu, ir jāuzsver, ka attiecīgais teksts, kas vēlākajos spriedumos vairs nav izmantots, ir daļa no īpašā iepriekš minētā sprieduma lietā KNP BT/Komisija lietas konteksta. Minētajā lietā prasītājs sūdzējās, ka Komisija, nosakot tirgus daļas, nav ņēmusi vērā tirdzniecības apjomus grupas iekšienē – pieeja, ko tomēr Tiesa atzina par derīgu iepriekš minētā iemesla dēļ. Tādēļ nevar secināt, ka japāņu prasītājiem uzliktie sodi būtu nesamērīgi.

536

Turklāt jāpiezīmē, ka, kaut arī Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav skaidri atsaukusies uz Vadlīnijām, tā tomēr japāņu prasītājiem piemērojamo naudas sodu apmēru ir noteikusi ar Vadlīnijās noteikto aprēķina metodi.

537

Tomēr, tā kā Komisijai ir rīcības brīvība noteikt naudas sodu apmēru (Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑150/89 Martinelli/Komisija, Recueil, II‑1165. lpp, 59. punkts, un pēc analoģijas iepriekš 532. punktā minētais spriedums lietā Deutsche Bahn/Komisija, 127. punkts), ir jāuzsver, ka Komisija nevar neievērot noteikumus, ko tā noteikusi pati sev (skatīt iepriekš 327. punktā minēto spriedumu lietā Hercules Chemicals/Komisija, 53. punkts, kas apstiprināts ar iepriekš 521. punktā minēto 1999. gada 8. jūlija apelācijas spriedumu lietā Hercules Chemicals/Komisija, un tajā citēto judikatūru). Komisijai, nosakot naudas sodus, ir jāņem vērā Vadlīnijas, jo īpaši elementus, kas saskaņā ar Vadlīnijām ir obligāti.

538

Tomēr Komisijas rīcības brīvība un ierobežojumi, ko tā tai ir uzlikusi, nekādā gadījumā netraucē Kopienas tiesu neierobežotās kompetences izmantošanai.

539

Jāatzīmē, ka saskaņā ar Vadlīniju 1.A punktu, aprēķinot naudas sodus, “attiecībā uz pārkāpuma smaguma novērtējumu jāņem vērā tā raksturs, patiesais iespaids uz tirgu, ja to var izmērīt, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus lielums”. Apstrīdētā lēmuma 159. apsvērumā Komisija paskaidro, ka tā ir ņēmusi vērā šos trīs kritērijus, lai noteiktu pārkāpuma smagumu.

540

Tomēr Komisija Apstrīdētā lēmuma 161. apsvērumā, pamatojot savu secinājumu, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums ir “ļoti nopietns”, ir atsaukusies uz visu uzņēmumu prettiesiskajām darbībām. Šajā sakarā tā atsaucās uz vienošanās par tirgus sadali nopietno konkurenci deformējošo raksturu un veidu, kā tā apdraudēja kopējā tirgus pienācīgu darbību, prettiesiskās darbības starptautisko raksturu un konkurences ierobežošanai izveidotās sistēmas slepeno un institucionalizēto raksturu. Komisija tajā pašā 161. apsvērumā arī ir ņēmusi vērā, ka četrās attiecīgajās dalībvalstīs ir lielākais bezšuvju OCTG [cauruļu] un [transporta vadu] patēriņš Kopienā un tādēļ tās veido paplašinātu ģeogrāfisko tirgu.

541

No otras puses, Komisija Apstrīdētā lēmuma 160. apsvērumā ir konstatējusi, ka “pārkāpuma specifiskais iespaids uz tirgu ir bijis ierobežots”, jo divi specifiskie izstrādājumi, uz ko tas attiecās, proti, standarta OCTG caurules un projekta vadi, veido tikai 19 % no Kopienas standarta OCTG cauruļu un bezšuvju transporta vadu patēriņa un ar metinātajām caurulēm tagad tehnoloģiskā progresa rezultātā var tikt segta daļa bezšuvju cauruļu pieprasījuma.

542

Apstrīdētā lēmuma 162. apsvērumā Komisija, pēc tam, kad tā pārkāpumu raksturojusi kā “ļoti nopietnu”, pamatojoties uz 161. apsvērumā minētajiem faktoriem, ir ņēmusi vērā Apstrīdētā lēmuma adresātu salīdzinoši zemo attiecīgo izstrādājumu pārdošanas līmeni attiecīgajās četrās dalībvalstīs (73 miljoni EUR gadā). Šī atsauce uz ietekmētā tirgus lielumu attiecas uz pārkāpuma ierobežoto ietekmi uz tirgu, kas minēta Apstrīdētā lēmuma 160. apsvērumā. Tādēļ Komisija nolēma naudas soda, kas atspoguļotu pārkāpuma smagumu, apjomu noteikt 10 miljonu EUR apmērā. Vadlīnijas nosaka, ka par ļoti nopietnu pārkāpumu piemērojams naudas sods “virs 20 miljoniem EUR”.

543

Jāsecina, ka ar naudas soda lieluma, kas noteikts, atsaucoties uz pārkāpuma smagumu, samazināšanu līdz 50 % no minimālās summas, ko parasti piemēro “ļoti nopietniem” pārkāpumiem, ir pietiekami ņemts vērā pārkāpuma ierobežotais iespaids uz tirgu. Šajā sakarā arī jāatgādina, ka naudas sodu mērķis ir panākt atturošu efektu konkurences lietās (šajā sakarā skatīt Vadlīniju 1.A punkta ceturto apakšpunktu). Ņemot vērā Apstrīdētā lēmuma adresātu lielumu, kas minēts Apstrīdētā lēmuma 165. apsvērumā (skatīt arī šā sprieduma 552. punktā), ievērojami vairāk samazinot naudas sodus saistībā ar pārkāpuma smagumu, tiktu zaudēts to atturošais efekts.

544

Attiecībā uz argumentiem par šķēršļiem eksportam uz Kopienas kontinentālajiem tirgiem jāpiezīmē, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā šos faktorus neņēma vērā, lai noteiktu naudas sodu apmērus, jo tā apstrīd tos no faktiskā viedokļa. Tā kā pārkāpuma kvalifikācija šajā lietā “ļoti nopietns” ir pamatota ar tā raksturu un mērķi, nevis iespaidu, šie japāņu prasītāju argumenti analīzi neietekmē.

545

Turklāt ir jāpatur prātā, ka Komisija, lai ņemtu vērā pārkāpuma ierobežoto ekonomisko iespaidu, šajā sakarā ir piemērojusi ļoti būtisku samazinājumu salīdzinājumā ar naudas sodu apmēru, ko parasti piemēro par šādu nopietnu pārkāpumu.

546

Jāuzsver arī, ka, tā kā Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums ir pierādīts ar dokumentāriem pierādījumiem, japāņu prasītāju dalība konkurenci deformējošajā vienošanās ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Komisijai nebija jāizvērtē japāņu prasītāju minēto tirdzniecības šķēršļu pastāvēšana un apmēri. Ja uzņēmums plašākas vienošanās ietvaros piekrīt netirgot kādu zināmu izstrādājumu kādā zināmā tirgū, bet nedomā to darīt, katrā ziņā ir neiespējami noteikt, balstoties uz tā attieksmi, kā tas rīkotos saistībā ar šā izstrādājuma tirdzniecību attiecīgajā tirgū, ja šādas vienošanās nebūtu.

547

Vadlīniju 1. punktā noteikts, ka jāņem vērā pārkāpuma iespaids uz tirgu, “ja to var izmērīt” (skatīt 539. punktu). Jākonstatē, ka izskatāmās lietas apstākļos tieši japāņu prasītāju prettiesiskās darbības dēļ nebija iespējams noteikt apgalvoto tirdzniecības šķēršļu apjomu un tādējādi ņemt tos vērā, izvērtējot pārkāpuma ietekmi uz tirgu.

548

Šajos apstākļos, pat ja pieņem, ka prasītāju apgalvojumi par tirdzniecības šķēršļu pastāvēšanu un apjomiem būtu pamatoti, Pirmās instances tiesa, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka, nosakot naudas soda apmērus sakarā ar pārkāpuma smagumu, Komisija nekādi nav pārkāpusi samērīguma principu un tādēļ sakarā ar šiem apstākļiem papildu samazinājums nav attaisnojams. Līdz ar to nav nepieciešams lemt par šo argumentu iespējamo pamatotību.

549

Japāņu prasītāju argumenti attiecībā uz to, ka tie neesot pildījuši vienošanos attiecībā uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu, kurā tie esot pārdevuši būtiskus Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto izstrādājumu daudzumus, arī ir noraidāmi. Tāpat kā iepriekšējos punktos apskatītie argumenti, šis arguments, pat ja tas būtu pamatots, tikai padara relatīvu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētās vienošanās praktisko ietekmi. Tomēr Komisija jau ir konstatējusi un pareizi ņēmusi vērā to, ka pārkāpumam bija ierobežots iespaids uz konkrētajiem tirgiem (skatīt 542. un 543. punktu).

550

Katrā gadījumā šādas “vienošanās nepildīšanas” attiecībā uz Apvienotās Karalistes ārzonas tirgu iespaids ir ierobežots ar to, ka šis tirgus Apstrīdētā lēmuma izpratnē bija tikai daļēji aizsargāts, un tādējādi Komisija jau zināja par šo faktoru, kad tā noteica naudas sodu apmērus (skatīt Apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumu).

551

Japāņu prasītāji uzskata, ka Vadlīniju 1.A punkta sestā daļa paredz, ka atsevišķos gadījumos ir iespējams katrai no trim [pārkāpumu] kategorijām piemērot naudas sodu sabalansēšanas metodi, lai ņemtu vērā to konkrēto īpatsvaru un tādējādi arī patieso iespaidu uz katra uzņēmuma prettiesisko darbību saistībā ar konkurenci. Saskaņā ar šo apakšpunktu šāda pieeja ir nepieciešama, jo īpaši, ja pastāv vērā ņemamas atšķirības uzņēmumu, kas izdarījuši viena veida pārkāpumu, lielumos.

552

Šajā gadījumā Komisija Apstrīdētā lēmuma 165. apsvērumā ir konstatējusi, ka visi Apstrīdētā lēmuma adresāti bija lieli uzņēmumi un tādēļ šā iemesla dēļ nebija nepieciešams uzlikt atšķirīgus naudas sodus. Šajā sakarā neviens no japāņu prasītājiem nav apstrīdējis sevis kvalificēšanu kā lielu uzņēmumu un viņu argumenti šajā sakarā ir tikai salīdzinošas dabas.

553

Turklāt no frāzes “atsevišķos gadījumos” un termina “jo īpaši” lietojuma Vadlīnijās izriet, ka sabalansēšana saskaņā ar katra uzņēmuma lielumu nav sistemātisks aprēķina sistēmas posms, ko Komisija sev uzlikusi, bet gan ietilpst elastīguma iespējā, ko tā sev piešķīrusi lietās, kas to prasa. Šajā kontekstā ir jāatsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai ir pilnvaras ņemt vai neņemt vērā atsevišķus faktorus, nosakot uzliekamo naudas sodu apmērus, ņemot vērā jo īpaši lietas apstākļus (šajā sakarā skatīt Tiesas 1996. gada 25. marta rīkojumu lietā C‑137/95 P SPO u.c./Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 54. punkts, Tiesas 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija, Recueil, I‑4411. lpp., 32. un 33. punkts, un spriedumu iepriekš 180. punktā minētajā lietā Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 465. punkts; vēl šajā sakarā skatīt Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑309/94 KNP BT/Komisija, Recueil, II‑1007. lpp., 68. punkts). Ņemot vērā Vadlīniju 1.A punkta sestās daļas tekstu, jāsecina, ka Komisija saglabā zināmu rīcības brīvības līmeni attiecībā uz naudas sodu sabalansēšanas atbilstīgumu.

554

Tā kā Komisija Apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi, ka visi japāņu uzņēmumi bija lieli uzņēmumi (skatīt 522. punktu), un tā kā tā ir ņēmusi vērā pārkāpuma relatīvi ierobežoto iespaidu uz tirgiem vispār (skatīt 542. un 543. punktu), japāņu prasītāju arguments nav pietiekams, lai pierādītu, ka Komisija ir pārkāpusi savas pilnvaras, nepiemērodama Vadlīniju 1.A punkta sesto daļu.

555

Turklāt Sumitomo apgalvo, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumu pastāvēšana pirms 1991. gada ir mīkstinošs apstāklis, ko Komisijai vajadzēja ņemt vērā attiecībā uz laikposmu pēc šiem līgumiem. Ir tikai jāpaskaidro, ka, lai arī brīvprātīgo ierobežojumu līgumu statuss izskatāmajā lietā bija domstarpību avots japāņu prasītāju un Komisijas starpā, nebija domstarpību par to, ka šie līgumi vairs nebija spēkā – kā valsts, tā starptautiskā līmenī – sākot ar 1991. gada 1. janvāri. Jākonstatē, ka, kolīdz brīvprātīgo ierobežojumu līgumi vairs nebija spēkā, tie vairs neietekmēja japāņu ražotāju tirdzniecības uzvedību un tādēļ šajā kontekstā tos nevar uzskatīt par vainu mīkstinošu apstākli.

556

Tā kā brīvprātīgo ierobežojumu līgumi Apstrīdētajā lēmumā netika uzskatīti par vainu pastiprinošu apstākli, nevar būt jautājuma par šīs klasifikācijas pamatojuma trūkumu.

557

Par JFE‑Kawasaki argumentu attiecībā uz Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētā pārkāpuma ņemšanu vērā no Apstrīdētā lēmuma 164. apsvēruma un tā, ka 159.–163. un 165.–175. apsvērumā nav atsauču uz piegādes līgumiem, kas ir otrā pārkāpuma pamatā, izriet, ka Komisija ir nolēmusi tos neņemt vērā saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu. Ar to pietiek, lai JFE‑Kawasaki arguments būtu pilnīgi neattiecināms uz šo pamatu.

558

No tā izriet, ka šis pamats ir noraidāms pilnībā.

6. Sestais pamats: vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

a) Lietas dalībnieku argumenti

559

JFE‑Kawasaki un Sumitomo apgalvo, ka naudas soda līmenis, kas japāņu ražotājiem uzlikts par to, ka tie it kā piekrituši atturēties no Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto izstrādājumu tirgošanas Eiropā, ir nesamērīgs salīdzinājumā ar naudas sodiem, kas uzlikti Eiropas ražotājiem. Eiropas ražotāji ir izdarījuši divus pārkāpumus ar mērķi norobežot Eiropas tirgus, bet attiecībā uz japāņu ražotāju izdarīto pārkāpumu Kopienas iekšējais aspekts izpaliek. Tādējādi Komisija ir pārkāpusi nediskriminācijas principu, kas iestājas pret to, ka situācijas bez objektīva pamatojuma izšķir vienādi (skatīt Tiesas 1996. gada 13. februāra spriedumu lietā C‑342/93 Gillespie u.c., Recueil, I‑475. lpp., 16. punkts, un Vadlīnijas). Sumitomo paskaidro, ka nav pamatoti izdarīt slēdzienus no tā, ka Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētais pārkāpums it kā ir Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma daļa, jo Komisija neapgalvo, ka saskaņā ar vienošanos Eiropas un japāņu ražotāju starpā Eiropas ražotājiem bija jāizdara šis otrs pārkāpums. Turklāt no tā izriet, ka japāņu prasītāji bija tiesiski ieinteresēti apstrīdēt Komisijas Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā minēto pamatojumu, saskaņā ar ko Eiropas ražotājiem nebija jāuzliek papildu naudas sods.

560

JFE‑Kawasaki šajā sakarā vairākkārt atkārto savu argumentu, ka attiecības Eiropas un japāņu ražotāju starpā un Eiropas ražotāju pašu starpā ir jāizšķir kā divi atsevišķi pārkāpumi. Sumitomo uzskata, ka, ja vienu pārkāpumu, kura mērķis bija Kopienas tirgu sadale Eiropas ražotāju starpā, var raksturot kā ļoti nopietnu, jo tas varēja novest pie dalībvalstu tirgu ierobežošanas, tas nav attiecināms uz ārpuskopienas valstu ražotāju apņemšanos netirgot savus izstrādājumus Kopienas tirgū.

561

Saskaņā ar Sumitomo teikto, Komisija nediskriminācijas principu ir pārkāpusi arī tādējādi, ka tā, nosakot naudas sodus Eiropas ražotājiem, nav ņēmusi vērā to, ka Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētais pārkāpums ir bijis ilgāks. Sumitomo uzsver arī, ka Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētais pārkāpums neattiecas uz tiem pašiem izstrādājumiem, uz ko 1. pantā minētais pārkāpums. Tas attiecas tikai uz tērauda caurulēm bez vītnēm.

562

Nippon paskaidro, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi nav ņemami vērā, aprēķinot naudas sodus Eiropas ražotājiem, jo tiem nav bijusi nekāda nozīme attiecībā uz pārkāpumiem Kopienas iekšējās tirdzniecības aspektā. Turklāt JFE‑Kawasaki apgalvo, ka par Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu uzliktais naudas sods ietver arī naudas sodu, kas būtu uzliekams par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu, kurā japāņu ražotāji nav piedalījušies. Ņemot vērā šos argumentus, japāņu ražotājiem uzliktie naudas sodi ir jāsamazina, lai atjaunotu līdzsvaru to un Eiropas ražotāju starpā.

563

Šajā sakarā JFE‑NKK piebilst, ka, secinot, ka katrs ražotājs bija atbildīgs par karteļa darbību kopumā, Komisija ir piemērojusi kolektīvās atbildības principu un tādējādi pārkāpusi pamatprincipu, ka sodu pamatā jābūt individuālai atbildībai.

564

Saskaņā ar Komisijas teikto, japāņu prasītāji nav tikuši diskriminēti, jo katram Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajā pārkāpumā iesaistītajam Eiropas un japāņu ražotājam ir uzlikts tāds pats naudas sods saistībā ar pārkāpuma nopietnību.

565

Japāņu ražotāju interesēs nav apstrīdēt Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā minēto secinājumu, jo Komisijas lēmums par papildu naudas soda neuzlikšanu par otro pārkāpumu tos neietekmē. Tas, ka Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētais pārkāpums turpinājās ilgāku laiku kā pamata pārkāpums, kas ar to tika realizēts, un tas, ka tas attiecās uz cauruļu bez vītnēm tirgu, nav būtisks attiecībā uz Apstrīdētā lēmuma 1. pantā noteiktajiem naudas sodu līmeņiem.

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

566

Attiecībā uz argumentu, ka Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētais pārkāpums faktiski ietver divus pārkāpumus, proti, pārkāpumu Kopienas iekšienē un starpkontinentālu pārkāpumu, iepriekš 370.–374. punktā minēto iemeslu dēļ ir jāatgādina, ka šis pārkāpums veido vienotu pārkāpumu. Tas, kā uzskatīts, ka visi dalībnieki vienādā mērā ir piedalījušies tajā, šajā sakarā neveido vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa vai samērīguma principa pārkāpumu.

567

Par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētā pārkāpuma pastāvēšanas apšaubīšanu attiecībā uz Eiropas ražotājiem, iepriekš 557. punktā ir konstatēts, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav to ņēmusi vērā attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanu.

568

Tomēr iepriekš 451. punktā ir arī konstatēts, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, japāņu prasītājiem bija tiesiska interese apstrīdēt Komisijas Apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā minēto vērtējumu attiecībā uz saikni starp abiem lēmumā konstatētajiem pārkāpumiem.

569

Jāatceras, ka Komisija pati Apstrīdētā lēmuma 111. apsvērumā pēc tam, kad tā bija veikusi specifisko īpašību pārbaudi, uzskata, ka piegādes līgumi ir bijuši EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma pamatā un to konkurenci ierobežojošie priekšmeti un iespaids bija vairāk nekā tikai Eiropas‑Japānas vienošanās turpinājums (skatīt iepriekš 362.–364. punktu). Komisija uzskatīja, ka pārkāpums ietekmēja ne tikai standarta OCTG cauruļu tirgu, bet arī – tieši un skaidri – bezvītņu cauruļu tirgu.

570

Jāsecina, ka Komisijai no šiem secinājumiem par juridisko faktu kvalifikāciju saistībā ar naudas sodu noteikšanu bija jāizdara daži slēdzieni, bet tā to nebija izdarījusi.

571

Kā konstatēts iepriekš 364. punktā, Apstrīdētā lēmuma 164. apsvēruma pirmo teikumu ietekmē kļūdas novērtējumā, jo Komisija uzskatīja, ka līgumi, kas ir otrā pārkāpuma pamatā, bija tikai pirmā pārkāpuma “īstenošanas līdzekļi”. Līdz ar to 164. apsvēruma otrajam teikumam, kurā Komisija pauž savu nodomu neuzlikt papildu naudas sodu par otro pārkāpumu, trūkst loģiskā pamata.

572

Komisijai ir zināma rīcības brīvība noteikt naudas sodus un, ciktāl Vadlīnijās nav noteikts, ka sistemātiski jāņem vērā kādi noteikti apstākļi (skatīt 537. un 533. punktu un tajā minēto judikatūru), tā var noteikt, kuri apstākļi šajā sakarā būtu jāņem vērā, lai varētu izvērtēt katru atsevišķo gadījumu. Izvērtējums tomēr ir jāveic saskaņā ar Kopienas tiesībām, kas ietver ne tikai Līguma noteikumus, bet arī tiesību pamatprincipus (skatīt pēc analoģijas Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 38. punkts).

573

Aprēķinot naudas sodus Eiropas ražotājiem, neņemot vērā Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu, Komisija atšķirīgas situācijas ir izšķīrusi vienādi, neatsaucoties uz objektīviem apstākļiem, kas šo pieeju attaisnotu. No tā izriet, ka tā ir pārkāpusi Kopienu tiesību pamatprincipu par vienlīdzīgu attieksmi (šajā sakarā skatīt Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 309. punkts, un tajā minēto judikatūru).

574

Līdz ar to šis pamats par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir atbalstāms. Līdz ar to Tiesai ir jāizlieto tās neierobežotā kompetence, kas izriet no EKL 229. panta un Regulas Nr. 17 17. panta, lai pielāgotu ar Apstrīdētā lēmuma 4. pantu uzliktos naudas sodu apmērus.

575

Šajā sakarā Komisija tiesas sēdē piezīmēja, ka iepriekš atzīmētā nevienlīdzīgā attieksme drīzāk novestu pie Eiropas ražotājiem uzlikto naudas sodu palielināšanas, nevis japāņu ražotājiem uzlikto naudas sodu samazināšanas. Jāatzīmē, ka, pretēji JFE‑Kawasaki sakarā ar citu pamatu (skatīt 512. punktu) apgalvotajam, Komisijas pārstāvji, ja vien nav viņu augstāku ierēdņu skaidru instrukciju par pretējo, var juridiski pareizi lūgt, lai Kopienu tiesa piemēro to neierobežoto kompetenci Komisijas locekļu uzlikto naudas sodu apmēru palielināšanai. Tikai tas vien, ka Komisijas pārstāvis lūdz Kopienas tiesām īstenot to kompetenci un izvirza argumentus, kas varētu šādu rīcību pamatot, nenozīmē, ka pārstāvis rīkojas Komisijas locekļu vietā.

576

Jāuzskata, ka šīs lietas apstākļos vispiemērotākais veids, kā atjaunot taisnīgu līdzsvaru Apstrīdētā lēmuma adresātu starpā, būtu palielināt naudas soda apmēru katram Eiropas ražotājam, kas iesniedza Tiesā prasību mainīt viņiem uzliktā naudas soda apmēru, un tādēļ vēlreiz izvērtēt naudas sodu apmērus, nevis samazināt tos japāņu prasītājiem. Iepriekš minētā nevienlīdzīgā attieksme neattiecas uz japāņu prasītājiem uzliktajiem nesamērīgi smagajiem naudas sodiem, jo aprēķina metode, ko Komisija piemērojusi to noteikšanai, ir atzīta par juridiski pareizu (skatīt 531.–558. punktu), bet – tieši pretēji – tā attiecas uz to, ka Eiropas ražotāju prettiesiskās rīcības smagums kopumā ir ticis novērtēts pārāk zemu salīdzinājumā ar japāņu ražotāju prettiesisko rīcību.

577

Turklāt prasītāji lietās T‑44/00, T‑48/00 un T‑50/00, proti, Mannesmann, Corus un Dalmine katrs savā prasībā ir lūguši tiesnesim izlietot tā neierobežoto kompetenci, lai mainītu viņiem uzliktā naudas soda apmēru. Jāatzīst, ka, ja šo kompetences izlietošanu lūdz prasītājs, tai skaitā attiecībā uz naudas soda samazināšanu, Pirmās instances tiesai šādā gadījumā, ņemot vērā visus apstākļus, ir tiesības grozīt apstrīdēto aktu, pat, ja tā to neatceļ, lai grozītu uzlikto naudas sodu apmēru (šajā sakarā skatīt 180. punktā minēto spriedumu Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 692. punkts). Turklāt Kopienas tiesām ar Regulas Nr. 17 17. pantu saskaņā ar EKL 229. pantu piešķirtā neierobežotā kompetence ietver pilnvaras, ja nepieciešams, palielināt uzlikto naudas sodu.

578

Tomēr Komisija savos iebildumu rakstos lietās T‑44/00, T‑48/00 un T‑50/00, kas apvienotas ar šīm lietām, lai tās izskatītu tiesas sēdē (skatīt šodien pasludinātos spriedumus lietās Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, 38. punkts, Corus/Komisija, 38. punkts un Dalmine/Komisija, 38. un 245.–247. punkts), kā arī vēlāk tiesas sēdē nav prasījusi, – kaut arī tā uz šādu iespēju atsaucās – lai Pirmās instances tiesa palielina šajās lietās prasītājiem uzliktos naudas sodus. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa prasītājiem par šo aspektu nav lūgusi izteikt savu viedokli. Tādēļ prasītājiem iepriekš minētajās trīs lietās nav bijusi iespēja izteikt savu viedokli par tiem uzliktā naudas soda palielināšanu, vai faktoriem, kas varētu to ietekmēt. Šādos apstākļos prasītājiem šajās trijās lietās uzliktie naudas sodi netika palielināti (skatīt minēto spriedumu lietās Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, Corus/Komisija un Dalmine/Komisija rezolutīvās daļas).

579

No tā izriet, ka vispiemērotākais veids, kā novērst izskatāmajā lietā konstatēto nevienlīdzīgo attieksmi, lai noteiktu naudas soda apmēru, ir samazināt Komisijas Apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā katram japāņu prasītājam uzlikto naudas sodu saistībā ar pārkāpuma smagumu. Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Pirmās instances tiesa, ņemot vērā visus lietas apstākļus, uzskata, ka šis naudas sods ir samazināms no 10 miljoniem uz 9 miljoniem EUR katram japāņu prasītājam.

580

Šis jaunais apjoms tiks ņemts vērā šā sprieduma 588. un 590. punktā, lai noteiktu japāņu prasītājiem uzliekamā naudas soda apmēru.

581

Visbeidzot, par Nippon argumentu, ka brīvprātīgo ierobežojumu līgumi nebija jāņem vērā, aprēķinot Eiropas ražotājiem uzliekamo naudas sodu, jo tiem nebija ietekmes uz pārkāpumu Kopienas iekšējo aspektu, ir jāpaskaidro, ka, pirmkārt, jau ir konstatēts, ka nav iemesla Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu uzskatīt par diviem atsevišķiem pārkāpumiem, no kuriem pirmais attiecas uz Eiropas un japāņu ražotāju attiecībām, bet otrs uz Kopienas iekšējām attiecībām (skatīt šā sprieduma 584. punktu).

582

Turpinājumā jāpiezīmē, ka tas, ka Komisija nolēma, ka pirms 1990. gada brīvprātīgo ierobežojumu līgumu dēļ pārkāpuma nebija, noteikti ir Komisijas piekāpšanās kā japāņu, tā arī Eiropas ražotāju labā ar tērauda ražošanas nozares tirdzniecības politiku saistītu iemeslu dēļ. Saskaņā ar Komisijas viedokli par japāņu izstrādājumu importu Kopienā konkurences tiesību piemērošanas ziņā brīvprātīgo ierobežojumu līgumi japāņu ražotājiem nebūtu nekādi palīdzējuši.

583

No Apstrīdētā lēmuma 27. apsvēruma izriet, ka kopš 1970. gada brīvprātīgo ierobežojumu līgumi bija daļa no “pretkrīzes tirdzniecības pasākumiem”, ko Komisija pieņēma, lai pārvarētu sarežģīto situāciju, kas bija izveidojusies Kopienas tērauda ražošanas nozarē. Japāņu prasītāji šajā tiesvedībā šo paskaidrojumu nav apstrīdējuši un jāpatur prātā, ka Komisija samazināja visiem Apstrīdētā lēmuma adresātiem uzliktos naudas sodus sakarā ar to, ka vērā ņemamajiem atbildību mīkstinošajiem apstākļiem, jo “tērauda cauruļu un vadu nozarē ilgu laiku bija krīzes situācija” (Apstrīdētā lēmuma 168. apsvērums).

584

Ņemot vērā šos apstākļus, jāsecina, ka Apstrīdētā lēmuma 108. apsvēruma minētās piekāpšanās pamatā esošie tirdzniecības politikas apstākļi laikā, kas atbilst brīvprātīgo ierobežojumu līgumu darbības laikam, neattiecas tikai uz Kopienas un Japānas iestāžu attiecībām, bet arī uz krīzi, kas skāra japāņu tērauda cauruļu ražotājus tikpat lielā mērā, kā to Kopienas konkurentus tajā pašā laikposmā.

585

Turklāt, kā Komisija ir atzīmējusi Apstrīdētā lēmuma 27. apsvērumā un Pirmās instances tiesā – un japāņu prasītāji to nav apstrīdējuši –, brīvprātīgo ierobežojumu līgumi bija vienkārši kvotu līgumi un drīzāk ierobežoja, nevis aizliedza japāņu tērauda cauruļu tirdzniecību Eiropas Kopienā. Tādēļ Nippon minēto apstākļu atšķirība ir relatīva un nav absolūta. Tādējādi šie līgumi nav pietiekami, lai ar to izskaidrotu japāņu prasītāju pasīvo uzvedību Kopienas tirgos.

586

Ņemot vērā šos apstākļus, Tiesa uzskata, ka Nippon apgalvotā nevienlīdzīgā attieksme nepastāv.

587

Turklāt, ņemot vērā iepriekš 583.–585. punktā aprakstīto kontekstu, jo īpaši Komisijas piekāpšanās politisko raksturu, kura tiesiskums nav apstrīdēts, Kopienas tiesai nekādā gadījumā nav jāmaina japāņu prasītājiem uzliktā naudas soda apjoms, jo, kā izriet no Apstrīdētā lēmuma, šāds Komisijas lēmums ir attaisnojams politiskā līmenī.

7. Naudas sodu aprēķins

588

No iepriekš minētā izriet, ka katram japāņu prasītājam uzliktais naudas sods ir samazināms no 10 miljoniem uz 9 miljoniem EUR, lai ņemtu vērā, pirmkārt, pārkāpuma smagumu, un, otrkārt, to, ka pārkāpuma ilgums izskatāmajās lietās ir konstatēts trīsarpus, nevis piecus gadus ilgs.

589

Vadlīnijās noteiktā un Komisijas izmantotā naudas sodu aprēķina metode šajā lietā kā tāda netiek apstrīdēta, un tādēļ Pirmās instances tiesai, izmantojot tās neierobežoto kompetenci, ir jāpiemēro šī metode, ņemot vērā iepriekšējā punktā izdarīto secinājumu.

590

Tādējādi katram japāņu prasītājam piemērojamā pamata naudas soda apmērs ir 9 miljoni EUR, plus 10 % par katru pārkāpuma gadu, tas ir, kopā 35 %, kas sastāda 12,5 miljonus. Šis apjoms ir jāsamazina, lai atspoguļotu Apstrīdētā lēmuma 168. un 169. apsvērumā minētos vainu mīkstinošos apstākļus, kas beigās sastāda 10,935 miljonus, nevis 13,5 miljonus EUR katram japāņu prasītājam.

Par tiesāšanās izdevumiem

591

Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 3. punktu, ja abām pusēm spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka izdevumi ir jāsadala, vai ka lietas dalībnieki savus izdevumus sedz paši. Tā kā spriedums ir daļēji nelabvēlīgs visiem lietas dalībniekiem, jāizlemj, ka katram japāņu prasītajam un Komisijai pašiem jāsedz savi izdevumi.

592

Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 4. punkta otro apakšpunktu EBTA Uzraudzības iestādei ir jāsedz pašai savi izdevumi, ja tā iestājusies lietā.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)
atcelt Komisijas 1999. gada 8. decembra Lēmuma 2003/382/EK par EK līguma 81. panta piemērošanu (lieta IV/E‑1/35.860‑B – bezšuvju tērauda caurules) 1. panta 2. punktu daļā, ciktāl ar šo pantu tiek konstatēts prasītāju lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 izdarītais pārkāpums pirms 1991. gada 1. janvāra un pēc 1994. gada 30. jūnija;

2)
katram no četriem prasītajiem noteikt ar Lēmuma 2003/382/EK 4. pantu uzlikto naudas sodu EUR 10 935 000 apmērā;

3)
attiecīgās četras prasības pārējās daļās noraidīt;

4)
četri prasītāji un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus paši;

5)
EBTA Uzraudzības iestāde sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Forwood Pirrung Meij

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 8. jūlijā

Sekretārs Priekšsēdētājs

H. Jung J. Pirrung

Satura rādītājs

Fakti un process

A – A ‑ Administratīvā procedūra

B – Attiecīgās preces

C – Komisijas Apstrīdētajā lēmumā konstatētie pārkāpumi

D – Būtiski fakti, kurus Komisija konstatēja Apstrīdētajā lēmumā

E – Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

F – Process Pirmās instances tiesā

Lietas dalībnieku prasījumi

Kawasaki Steel Corp. un NKK Corp. koncentrācijas iespaids

Juridiskais pamatojums

A – Prasības par Apstrīdētā lēmuma, jo īpaši tā 1. panta, atzīšanu par spēkā neesošu

1. Pirmais pamats: Komisija nav tiesiski pietiekami pierādījusi Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

Ievada apsvērumi

Pirmā daļa: apgalvotās vienošanās nesavietojamība ar situāciju britu kontinentālajā tirgū un citos Eiropas tirgos

Pirmā pamata otrā daļa: iesniegto pierādījumu juridiskā spēka trūkums

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

– Verlukas paskaidrojumi

– Vallourec piezīmes

– 1993. gada dokumenti angļu valodā

– Tērauda cauruļu sistēmas dokuments

– Sadales atslēgas dokuments (sharing key)

– Eiropas ražotāju atbildes

– Bjasizo liecības

– Pārkāpuma ilgums

Pamata trešā daļa: Komisijas nepareizais priekšstats par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minēto pārkāpumu

2. Otrais pamats: 1. pantā minētais pārkāpums īstenībā ir uzskatāms par diviem atsevišķiem pārkāpumiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

3. Trešais pamats: nav pamata uzskatīt, ka vienošanās ievērojami ietekmēja konkurenci

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

4. Ceturtais pamats: vienošanās neietekmēja tirdzniecību dalībvalstu starpā

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

5. Piektais pamats: Komisijas secinājumu par Apstrīdētā lēmuma 2. pantā minētā pārkāpuma nozīmīguma nepietiekams pamatojums

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

6. Sestais pamats: pamatojuma trūkums attiecībā uz Kopienas ārzonas tirgu, jo īpaši Apvienotās Karalistes ārzonas tirgus, statusu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

7. Septītais un astotais pamats: Komisijas lēmuma pamatojuma trūkums, nolemjot sodīt japāņu ražotājus, bet ne Latīņamerikas ražotājus, un nevienlīdzīgā attieksme šajā sakarā

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

8. Devītais pamats: Komisijas kļūdainais pamatojums attiecībā uz tirdzniecību par cenām virs mainīgajām izmaksām

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

9. Desmitais pamats: tiesību uz aizstāvību pārkāpums pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu attiecībā uz lēmuma 1. pantā minēto ģeogrāfisko tirgu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

10. Vienpadsmitais pamats: tiesību uz aizstāvību pārkāpums pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu attiecībā uz attiecīgajiem izstrādājumiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

12. Trīspadsmitais pamats: tiesību uz aizstāvību pārkāpums pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un Apstrīdēto lēmumu attiecībā uz lēmuma 2. pantā minētā pārkāpuma jomu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

13. Četrpadsmitais pamats: Komisijas 1994. gada 25. novembra lēmuma par izmeklēšanas procedūru atļaušanu 1994. gada 1. un 2. decembrī prettiesiskums

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

B – Lūgumi samazināt naudas sodu

1. Pirmais un otrais pamats: pamatojuma trūkums attiecībā uz Paziņojuma par sadarbību nepiemērošanu par labu JFE‑NKK un kļūda šajā sakarā

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

2. Trešais pamats: naudas sodu aprēķināšanas pamatojuma trūkums

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

3. Ceturtais pamats: pārkāpuma ilguma nepareizs novērtējums

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

4. Piektais pamats: nepareizs to dokumentu, uz ko izdarītas atsauces, lai pierādītu Apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu, novērtējums

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

5. Piektais un sestais pamats: samērīguma principa un naudas sodu aprēķināšanas vadlīniju pārkāpums un pamatojuma trūkums

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

6. Sestais pamats: vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

7. Naudas sodu aprēķins

Par tiesāšanās izdevumiem

NaN –: angļu.