Lieta T‑399/11

Banco Santander, SA
un
Santusa Holding, SL

pret

Eiropas Komisiju

Valsts atbalsts – Tiesību normas attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli, ar kurām uzņēmumiem rezidentiem nodokļu vajadzībām Spānijā ir atļauts norakstīt nemateriālās vērtības, kas rodas no kapitāla daļu iegādes ārvalstīs nodokļu vajadzībām reģistrētos uzņēmumos – Lēmums, ar kuru šī shēma kvalificēta par valsts atbalstu, kas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, un uzdots to atgūt – Valsts atbalsta jēdziens – Selektīvs raksturs – Uzņēmumu kategorijas identificēšana, kuriem ar šo pasākumu sniedz priekšrocības – Neesamība – LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2014. gada 7. novembra spriedums

1.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Nodokļu atvieglojuma pasākums – Vērtējuma kritēriji

(LESD 107. panta 1. punkts)

2.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas – Atšķirība starp uzņēmumiem, kas atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā – Pierādīšanas pienākuma apjoms

(LESD 107. panta 1. punkts)

3.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Novērtējums, kas ir pamatots uz pieņemtā tiesiskā regulējuma selektīvo raksturu, neņemot vērā pasākuma iedarbību – Izslēgšana

(LESD 107. panta 1. punkts)

4.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas – Novērtēšana salīdzinājumā ar citiem tās pašas dalībvalsts uzņēmumiem, nevis ar citu dalībvalstu uzņēmumiem

(LESD 107. panta 1. punkts)

5.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēta atbalsta shēmas nesaderība ar kopējo tirgu – Uzņēmuma, kurš ir saņēmis individuālu atbalstu saskaņā ar šo režīmu un kuram tas ir jāatmaksā, prasība – Pieņemamība – Prasījumu atcelt lēmuma juridisko pamatu neesamības ietekme – Neesamība

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 37. punktu)

2.      Kritērijs attiecībā uz pasākuma selektivitāti ļauj nošķirt valsts atbalstu no vispārējiem nodokļu politikas pasākumiem, kurus piemēro dalībvalstis. Tādējādi, lai izpildītu selektivitātes nosacījumu, katrā ziņā ir jāidentificē uzņēmumu kategorija, kas ir vienīgie, kuriem dod priekšrocības ar attiecīgo pasākumu.

Tādējādi LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts pienākums, ka ir jānosaka, vai atbilstoši noteiktai tiesiskajai sistēmai valsts pasākums rada labvēlīgus apstākļus konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar citiem, kuri attiecībā uz šās sistēmas mērķi atrastos līdzīgā faktiskajā un juridiskajā situācijā. Tiklīdz attiecīgais pasākums, kaut vai tas būtu kvalificējams kā atkāpe no kopējā vai normālā nodokļu regulējuma, ir potenciāli pieejams visiem uzņēmumiem, nav jāveic darbība, ar kuru salīdzinājumā ar kopējo vai normālo nodokļu tiesiskā regulējuma mērķi salīdzina uzņēmumu, kuriem var piemērot attiecīgo pasākumu, juridisko un faktisko situāciju, ar to uzņēmumu situāciju, kuriem nevar to piemērot. No tā secināms, ka šādā gadījumā minētā pasākuma selektivitāte nevar izrietēt tikai no konstatācijas par to, ka ir ieviesta atkāpe no kopējās vai normālās aplikšanas ar nodokļiem.

Turklāt tā ir Komisija, kurai ir jāpierāda, ka ar pasākumu tiek ieviesta diferenciācija starp uzņēmumiem, kuri, ievērojot izvirzīto mērķi, atrodas salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā.

(sal. ar 38. un 47.–50. punktu)

3.      Fakts, ka nodokļu pasākums ir selektīvs tikai ciktāl ar to priekšrocības saņem noteiktas uzņēmumu grupas, kuras veic noteiktas investīcijas ārvalstīs, neļauj pierādīt šī pasākuma selektīvo raksturu. EKL 87. panta 1. punktā valsts iejaukšanās ir nošķirtas atbilstoši to sekām. Tātad tās ir attiecīgā pasākuma sekas, uz kurām balstoties ir jānovērtē, vai šis pasākums ir kvalificējams kā valsts atbalsts tostarp tādēļ, ka tam ir selektīvs raksturs. Šajā ziņā atzīt, ka pasākums ir selektīvs, nepārbaudot tā sekas varētu novest pie selektivitātes konstatēšanas jebkura nodokļu pasākuma gadījumā, kura saņemšanai ir jāizpilda zināmi nosacījumi, kaut arī saņēmējiem uzņēmumiem nebūtu nekādas viņiem piemītošas kopīgas raksturiezīmes, kas ļautu tos nošķirt no citiem uzņēmumiem, ārpus fakta, ka tie varētu izpildīt nosacījumus, kuru izpildei ir pakļauta pasākuma piešķiršana.

(sal. ar 67.–69. un 72. punktu)

4.      LESD 107. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu par selektivitāti var novērtēt vienīgi vienas dalībvalsts robežās un tā var izrietēt tikai no analīzes par atšķirīgu attieksmi šīs valsts uzņēmumu vai preču ražošanas starpā.

Tālāk apstāklim, ka ar vienu pasākumu tiek sniegtas priekšrocības uzņēmumiem, kuri ir nodokļu maksātāji vienā dalībvalstī, salīdzinot ar uzņēmumiem, kuri ir nodokļu maksātāji citās dalībvalstīs, tostarp tādēļ, ka ar to atvieglo vienā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu kapitāldaļu iegūšanu ārvalstīs reģistrētos uzņēmumos, nav ietekmes uz selektivitātes kritērija analīzi.

(sal. ar 75. un 76. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 90.–92. punktu)