Lieta T‑226/10

Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej

pret

Eiropas Komisiju

Prasība atcelt tiesību aktu – Pārstāvība ar advokātu, kuriem nav trešās personas statusa, palīdzību – Nepieņemamība

Rīkojuma kopsavilkums

Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Parakstītājam izvirzītie nosacījumi – Trešo personu statuss salīdzinājumā ar lietas dalībniekiem

(Tiesas Statūtu 19. panta pirmā, trešā un ceturtā daļa un 21. panta pirmā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 1. punkta pirmā daļa)

No Tiesas Statūtu 19. panta pirmās, trešās un ceturtās daļas, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 1. punkta pirmās daļas, it īpaši vārda “[jā]pārstāv” lietojuma minētā 19. panta trešajā daļā, izriet, ka, lai celtu prasību Vispārējā tiesā, “lietas dalībnieki” šīs tiesību normas izpratnē nav tiesīgi rīkoties paši, bet tiem ir jāizmanto trešās personas, kam ir tiesības praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses, pakalpojumi. Šī prasība izmantot trešās personas pakalpojumus atbilst koncepcijai, ka advokāts līdzdarbojas tiesas spriešanas procesā un tam neatkarīgi un taisnības interesēs ir jāsniedz klientam nepieciešamā juridiskā palīdzība.

Šajos apstākļos iespējamie neatkarības nosacījumi, kas izriet no profesiju reglamentējošiem noteikumiem, paši par sevi nenozīmē, ka ar prasītāju darba tiesisko attiecību kontekstā saistītajām personām ir tiesības viņu pārstāvēt Vispārējā tiesā. Faktiski advokāta neatkarības jēdziens ir formulēts ne tikai pozitīvi – atsaucoties uz profesionālām saistībām –, bet arī negatīvi – uzsverot darba tiesisko attiecību neesamību. No tā izriet, ka pastāvošās pakļautības attiecības iestādes ietvaros, ja vienīgais pienākums ir sniegt palīdzību prasītājam, nozīmē mazāku neatkarīguma pakāpi nekā tā, kas ir ārpakalpojumu sniedzēja birojā praktizējošam juriskonsultam vai advokātam attiecībā uz savu klientu.

(sal. ar 12., 14.–18., 21. un 25. punktu)