Lieta T‑224/10
Association belge des consommateurs test‑achats ASBL
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Koncentrācija – Beļģijas enerģētikas tirgus – Lēmums, ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu – Saistības pirmajā pārbaudes stadijā – Lēmums, ar kuru noraidīta daļas no lietas par koncentrāciju nodošana izskatīšanai valsts iestādēm – Prasība atcelt tiesību aktu – Patērētāju apvienība – Interese celt prasību – Detalizētas kontroles procedūras neuzsākšana – Procesuālās tiesības – Nepieņemamība
Sprieduma kopsavilkums
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesības celt prasību – Lēmums par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu – Attiecīgajā koncentrācijā ieinteresētās trešās personas
(LESD 108. panta 2. punkts un 263. panta ceturtā daļa)
2. Konkurence – Koncentrācija – Administratīvais process – Trešo personu tiesības tikt uzklausītām – Patērētāju apvienības
(Padomes Regulas Nr. 139/2004 6. pants; Komisijas Regulas Nr. 802/2004 11. panta c) punkts)
3. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesības celt prasību – Lēmums atteikties koncentrācijas novērtējumu nodot izskatīšanai dalībvalsts kompetentajām iestādēm – Attiecīgajā koncentrācijā ieinteresētās trešās personas – Neesamība
(LESD 108. panta 2. punkts un 263. panta ceturtā daļa; Padomes Regulas Nr. 139/2004 9. pants)
4. Konkurence – Koncentrācija – Lēmums atteikties koncentrācijas novērtējumu nodot izskatīšanai dalībvalsts kompetentajām iestādēm – Dalībvalsts tiesības celt prasību, lai īstenotu valsts tiesību aktus konkurences jomā – Ieinteresētas trešās personas prasība šo pašu mērķu labad – Nepieņemamība
(Padomes Regulas Nr. 139/2004 9. panta 9. punkts)
1. Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu fiziska vai juridiska persona par lēmumu, kas ir adresēts kādai citai personai, var vērsties tiesā tikai tad, ja šis lēmums to skar tieši un individuāli. Taču Komisijas lēmumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu gadījumā trešo ieinteresēto personu tiesības celt prasību ir jāizvērtē atšķirīgi atkarībā no tā, vai tās, pirmkārt, atsaucas uz kļūmēm, kas skar šo lēmumu būtību (turpmāk tekstā – “pirmā kategorija”), vai, otrkārt, norāda, ka Komisija nav ievērojusi to procesuālās tiesības, kas tām ir piešķirtas ar Eiropas Savienības tiesību aktiem par koncentrāciju kontroli (turpmāk tekstā – “otrā kategorija”).
Attiecībā uz pirmo kategoriju ar to vien, ka lēmums var ietekmēt prasītāja juridisko situāciju, nav pietiekami, lai tam rastos tiesības celt prasību. It īpaši jautājumā par individuālu skārumu ir nepieciešams, lai attiecīgais lēmums šo prasītāju ietekmētu tam raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šo personu atšķir no visām citām personām, un to individuāli nošķirtu tieši tāpat kā tiesību akta adresātus.
Attiecībā uz otro kategoriju, vispārīgi ņemot, ja ar regulu trešajām personām tiek piešķirtas procesuālās tiesības, to rīcībā ir jābūt tiesību aizsardzības līdzeklim savu leģitīmo interešu aizsardzībai. Īpaši attiecībā uz strīdiem fizisku vai juridisku personu starpā ir jānorāda, ka atsevišķu trešo personu tiesības tikt pienācīgi uzklausītām pēc to pieprasījuma administratīvā procesa laikā Komisijā Savienības tiesa var nodrošināt tikai Komisijas pieņemtā galīgā lēmuma likumības pārbaudes stadijā. Tādējādi, pat ja šis lēmums pēc sava satura prasītāju neskar tieši un/vai individuāli, saistībā ar to tam tomēr ir jābūt tiesībām celt prasību pret šo lēmumu, tieši lai izvērtētu, vai procesuālās garantijas, kuras tam ir bijis tiesības izmantot, nav tikušas pārkāptas. Tikai tad, ja Vispārējai tiesai būtu jākonstatē šo garantiju pārkāpums, kas skar prasītāja tiesības lietderīgi paust savu nostāju minētā administratīvā procesa laikā – ja šāds pieprasījums ir iesniegts –, tai šis lēmums būtu jāatceļ būtisku formas trūkumu dēļ. Ja šāda būtiska prasītāja procesuālo tiesību pārkāpuma nav, tad tikai tas, ka prasītājs Savienības tiesā atsaucas uz šo tiesību pārkāpumu administratīvā procesa laikā, nevar būt pamats prasības pieņemamībai, ja tā ir balstīta uz pamatiem, kas saistīti ar materiālo tiesību normu pārkāpumu.
No tā izriet, ka prasība, ko cēlis pirmajai kategorijai nepiederošs prasītājs, var tikt atzīta par pieņemamu tikai tiktāl, ciktāl tas vēlas nodrošināt tam administratīvā procesa laikā piešķirto procesuālo garantiju aizsardzību, un Vispārējai tiesai ir jāizvērtē pēc būtības, vai ar lēmumu, kuru tiek prasīts atcelt, šīs garantijas nav pārkāptas.
(sal. ar 27.–30. punktu)
2. Patērētāju apvienībai, kuras galvenā darbības joma ir aizsargāt patērētāju kopīgās intereses, var būt procesuālās tiesības – proti, tiesības tikt uzklausītai tāda administratīvā procesa Komisijā laikā, kura mērķis ir izvērtēt attiecīgo koncentrāciju, – ievērojot divus nosacījumus: pirmais attiecas uz to, ka koncentrācija attiecas uz produktiem vai pakalpojumiem, kurus izmanto gala patērētāji; otrais – uz to, ka faktiski ir iesniegts rakstveida lūgums tikt uzklausītam no Komisijas puses minētā vērtējuma procesa laikā, un šāda apvienība ir tiesīga apstrīdēt lēmumu par koncentrācijas atļauju, pamatojoties uz to, ka ir pārkāptas tās procesuālās tiesības.
Attiecībā uz pirmo nosacījumu Regulas Nr. 802/2004, ar ko īsteno Regulu Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju, 11. panta c) punkta otrajā ievilkumā – lai arī tajā ir paredzēts, ka patērētāju apvienībām ir tiesības tikt uzklausītām, tikai ja iecerētā koncentrācija attiecas uz produktiem vai pakalpojumiem, ko izmanto gala patērētāji, – nav izvirzītas nekādas prasības, lai šī projekta mērķis tieši attiektos uz minētajiem produktiem vai pakalpojumiem. Attiecīgās koncentrācijas ietekmes uz patērētājiem iespējami netiešais raksturs nevar būt šķērslis minētās apvienības uzklausīšanai. Komisija nav tiesīga noraidīt patērētāju apvienības pieprasījumu tikt uzklausītai kā trešai personai, kas norāda uz pietiekamu interesi attiecībā uz koncentrāciju, nepiedāvājot tai iespēju pierādīt, kādā mērā patērētāji varētu būt tajā ieinteresēti.
Attiecībā uz otro nosacījumu nedz Regulā Nr. 139/2004, nedz arī Regulā Nr. 802/2004 – tā kā tajās ir paredzēts, ka Komisijai ir jāuzklausa atsevišķas trešās personas, ja tās to lūdz, – nav precizēts laikposms, kādā pieprasījums ir jāiesniedz. Šajās regulās nav arī tieši precizēts, vai šis pieprasījums ir jāiesniedz pēc paziņojuma par koncentrāciju, uz kuru tas attiecas, vai paziņojuma par to publicēšanas. Tomēr, tā kā Komisija lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 6. pantu pieņem tikai attiecībā uz paziņotām koncentrācijām, saskanīgi ar Savienības tiesisko regulējumu par koncentrāciju kontroli ir uzskatīt, ka darbībām, kuras trešajām personām ir jāveic, lai tās tiktu iekļautas procesā, ir jānorisinās, sākot no formālās koncentrācijas paziņošanas brīža. Faktiski nepieciešamība, lai trešās personas, kuras vēlas tikt uzklausītas, šim nolūkam iesniegtu pieprasījumus pēc attiecīgās koncentrācijas paziņošanas, ir saderīga ar ātruma prasību, kas raksturo Savienības tiesiskā regulējuma par koncentrāciju kontroli vispārējo uzbūvi un nosaka Komisijai pienākumu ievērot stingrus termiņus galīgā lēmuma pieņemšanai.
(sal. ar 37., 38., 40., 43., 44., 49., 53. un 56. punktu)
3. Koncentrācijā ieinteresētās trešās personas var būt tiesīgas Vispārējā tiesā apstrīdēt lēmumu, ar kuru Komisija ir apmierinājusi pieprasījumu nodot lietu izskatīšanai valsts konkurences iestādē, ar nosacījumu, ka Savienības tiesībās, pirmkārt, šīm trešajām personām Komisijas veikta koncentrācijas novērtējuma procedūras laikā ir atzītas procesuālās tiesības un, otrkārt, ka tiek nodrošināta tiesas aizsardzība iespējamo šo tiesību pārkāpumu apstrīdēšanai. Šāda lēmuma par lietas nodošanu izskatīšanai tiešas sekas ir koncentrāciju vai tās daļu nodošana valsts konkurences iestādes ekskluzīvā kontrolē, kura spriež, pamatojoties uz savas valsts konkurences tiesībām, tādējādi trešajām personām liedzot iespēju, ka Komisija attiecīgā darījuma likumību izvērtēs no Savienības tiesību viedokļa, kā arī tās kavējot Vispārējā tiesā apstrīdēt valsts iestāžu veikto vērtējumu, lai gan, ja lieta netiek nodota izskatīšanai, Komisijas veiktais vērtējums varētu būt šīs apstrīdēšanas objekts.
Taču šīs procesuālās tiesības un šī aizsardzība tiesā nekādi netiek apdraudēta ar lēmumu par lietas nodošanas izskatīšanai atteikumu, kas – gluži otrādi – Kopienas mēroga koncentrācijā ieinteresētajām trešajām personām garantē, pirmkārt, ka Komisija šo koncentrāciju izvērtēs Savienības tiesību kontekstā un otrkārt, ka Vispārējā tiesa būs kompetentā tiesa izskatīt iespējamo prasību pret Komisijas lēmumu izbeigt procesu. Šajos apstākļos prasītājas tiesības celt prasību nevar izrietēt pēc analoģijas no judikatūras par minēto trešo personu interesēm celt prasību pret lēmumu par lietas nodošanu izskatīšanai.
(sal. ar 75., 77. un 79.–81. punktu)
4. Ar Regulas Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 9. panta 9. punktu attiecīgajai dalībvalstij ir paredzēta iespēja celt prasību, lai īstenotu valsts tiesību aktus konkurences jomā. Savukārt nekas minētajā regulā paredzētajā Kopienas mēroga koncentrāciju kontroles sistēmā neļauj secināt, ka ieinteresētas trešās personas ir tiesīgas apstrīdēt lēmumu atteikt nodot lietu izskatīšanai, tādēļ ka tas kavētu to, ka attiecīgās koncentrācijas pārbaude un tiesību aizsardzības līdzekļi pret lēmumu, kurā veikta šī pārbaude, ietilpst dalībvalsts tiesību, nevis Savienības tiesību piemērošanas jomā. Prasības, kas vērsta pret lēmumu atteikt nodot lietu izskatīšanai, pieņemamība nevar izrietēt no tā, ka attiecīgajās valsts tiesībās minētajām trešajām personām varētu būt rodamas plašākas procesuālās tiesības un/vai tiesību aizsardzība tiesā, nekā tas paredzēts Savienības tiesībās. Tiesiskā drošība nepieļauj, ka prasības pieņemamība Savienības tiesā ir atkarīga no jautājuma par to, vai dalībvalsts, kuras konkurences iestāde bez pozitīva rezultāta prasa nodot lietu izskatīšanai, lai izvērtētu koncentrāciju, tiesiskajā kārtībā ieinteresētajām trešajām personām tiek piedāvātas plašākas procesuālās tiesības un/vai lielāka tiesību aizsardzība tiesā, nekā tas noteikts Savienības tiesībās. Minēto procesuālo tiesību un tiesību aizsardzības tiesā piemērojamība ir atkarīga no virknes faktoru, kas, pirmkārt, ir grūti salīdzināmi un, otrkārt, ir grūti kontrolējams judikatūras un likumdošanas attīstības priekšmets.
Pats prasības atcelt tiesību aktu Savienības tiesā mērķis ir nodrošināt minētās Savienības tiesību ievērošanu, lai kāda arī būtu ar tām piešķirto procesuālo tiesību un tiesību aizsardzības tiesā piemērojamība, nevis prasīt iespējami plašāko aizsardzību, kāda izriet no valsts tiesībām.
(sal. ar 82.–84. punktu)