VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2015. gada 15. jūlijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Priekšspriegojuma tērauda Eiropas tirgus – Cenu noteikšana, tirgus sadale un apmaiņa ar konfidenciālu komercinformāciju – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Sadarbība administratīvajā procesā

Lieta T‑398/10

Fapricela – Indústria de Trefilaria, SA, Ansā [Ançã] (Portugāle), ko sākotnēji pārstāvēja M. Gorjão-Henriques un S. Roux, advokāti, vēlāk – T. Guerreiro, R. Lopes un S. Alberto, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, P. Costa de Oliveira un V. Bottka, pārstāvji, kuriem palīdz M. Marques Mendes, advokāts,

atbildētāja,

par prasību atcelt un grozīt Komisijas 2010. gada 30. jūnija Lēmumu C(2010) 4387, galīgā redakcija, par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38344 – Priekšspriegojuma tērauds), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija, un Komisijas 2011. gada 4. aprīļa Lēmumu C(2011) 2269, galīgā redakcija.

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un E. Kolinss [A. Collins],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 16. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums (1)

[..]

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

56      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 8. septembrī, Fapricela cēla šo prasību.

57      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par apstrīdētā lēmuma piemērošanas apturēšanu. Ar 2011. gada 15. jūlija rīkojumu lietā Fapricela/Komisija (T‑398/10 R, EU:T:2011:395) šis pieteikums tika noraidīts un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana atlikta. Par šo lēmumu prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību, kas tika noraidīta ar 2012. gada 20. aprīļa rīkojumu lietā Fapricela/Komisija (T‑507/11 P(R), EU:C:2012:231).

58      Ar 2010. gada 12. decembra rakstu Fapricela pēc pirmā lēmuma par grozījumiem pieņemšanas pielāgoja savus pamatus un prasījumus un iesniedza grozītu prasības pieteikumu.

59      Ar 2011. gada 6. jūnija lēmumu Vispārējā tiesa lūdza Komisijai sniegt tai otro lēmumu par grozījumiem. Komisija izpildīja šo lūgumu 2011. gada 17. jūnijā.

60      Pēc otrā lēmuma par grozījumiem pieņemšanas Fapricela ar rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 29. jūlijā, no jauna pielāgoja savus pamatus un prasījumus.

61      Rakstveida process tika pabeigts 2011. gada 21. novembrī, Komisijai iesniedzot atbildi uz repliku tiesvedības valodā.

62      Tā kā no 2013. gada 23. septembra Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika pārcelts uz sesto palātu, kurai tādējādi 2013. gada 3. oktobrī tika nodota šīs lietas izskatīšana.

63      1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 52. panta 2. punktā minētais sākotnējais ziņojums sestajai palātai tika paziņots 2014. gada 7. februārī.

64      2014. gada 14. martā prasītāja nosūtīja Vispārējai tiesai vēstuli attiecībā uz Komisijas uzliktā naudas soda avansa maksājuma samaksu un pārrunu par plānu parādu dzēšanai esamību.

65      2014. gada 9. aprīlī saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas ir tikuši noteikti, piemērojot 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantu, Vispārējā tiesa nosūtīja prasītājai un Komisijai sarakstu ar sešpadsmit rakstveida jautājumiem.

66      Ar attiecīgi 2014. gada 8. maija un 2. jūnija vēstulēm Komisija un prasītāja izpildīja šos pasākumus.

67      2014. gada 14. maijā pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu.

68      Fapricela prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1., 2. un 3. pantu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

–        pakārtoti – būtiski samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

69      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Fapricela atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

70      Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza septiņus pamatus.

71      Pirmais pamats attiecas uz LESD 101. panta, personiskās atbildības, sodu individualizācijas, nevainīguma prezumpcijas, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, kā arī uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma neesamību. Fapricela būtībā norāda, ka tā neesot piedalījusies Eiropas klubā, ka tā par to neesot zinājusi (pirmā daļa) un ka tātad Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka tā ir piedalījusies tādā vienotā un turpinātā pārkāpumā, kāds ir definēts apstrīdētajā lēmumā (otrā daļa). Turklāt tā norāda, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka tā ir piedalījusies nolīgumā attiecībā uz dzīslām (trešā daļa).

72      Otrais pamats attiecas uz samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un sodu individualizācijas principu pārkāpumu. Fapricela būtībā norāda, pirmkārt, ka 2006. gada pamatnostādnēm esot strukturāls tūkums, kas, piemērojot 10 % no apgrozījuma maksimālo apmēru, izraisa smagāku naudas sodu piemērošanu maziem uzņēmumiem, un, otrkārt, ka šajā lietā Komisija saistībā ar samērīgumu un neskarot 10 % no apgrozījuma maksimālo apmēru neesot ņēmusi vērā faktoru virkni, uz kā pamatā būtu bijis jāsamazina naudas soda, ko Komisija tai ir uzlikusi, apmērs.

73      Trešais pamats attiecas uz kļūdu, aprēķinot Fapricela dalības Spānijas klubā ilgumu, jo tā uzskata, ka Komisija esot kļūdaini ņēmusi vērā laikposmu no 2000. gada oktobra līdz 2001. gada martam, kurā tā bija atstājusi aizliegto vienošanos.

74      Ceturtais pamats ir par 2006. gada pamatnostādņu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo Komisija esot pieļāvusi kļūdu, nepiešķirdama tai naudas soda apmēra samazinājumu saistībā ar maksātspēju.

75      Saistībā ar savu pamatu un prasījumu pielāgošanu pēc pirmā un pēc tam – otrā lēmuma par grozījumiem pieņemšanas Fapricela ir secīgi izvirzījusi divus papildu pamatus attiecībā uz, pirmkārt, tiesību uz aizstāvību, būtisku procedūras noteikumu un pamatojuma neesamību un, otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpumu.

76      Tiesas sēdē prasītāja atsauca otro papildu pamatu.

77      Visbeidzot tiesas sēdē prasītāja ir izvirzījusi jaunu pamatu un būtībā ir uzskatījusi, ka Komisija esot pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, nepaziņodama tai pirmo lēmumu par grozījumiem, kurā tā ir grozījusi sākotnējo lēmumu saistībā ar to pārdevumu vērtību, ko tā ir ņēmusi vērā, aprēķinot naudas soda apmēru.

78      Secīgi ir jāizskata tiesas sēdē izvirzītais pamats par Fapricela tiesību uz aizstāvību pārkāpumu (pirmā lēmuma par grozījumiem paziņošana), pirmā pamata pirmās divas daļas (zināšanas par Eiropas klubu un vienots un turpināts pārkāpums), trešais pamats (izstāšanās no Spānijas kluba no 2000. gada oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim), pirmā pamata trešā daļa (nepiedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā par dzīslām Spānijas kluba ietvaros), otrais pamats (naudas soda un pārkāpuma, kurā tiek vainota prasītāja, smaguma nesamērīgs raksturs), ceturtais pamats (prasītājas maksātnespēja) un, visbeidzot, pirmais papildu pamats, kas ir ticis izvirzīts, pielāgojot tās pamatus un prasījumus.

 I – Par tiesas sēdē izvirzīto pamatu attiecībā uz to, ka, nepaziņodama prasītājai pirmo lēmumu par grozījumiem, Komisija esot pārkāpusi tiesības uz aizstāvību

79      Prasītāja būtībā norāda, ka tās tiesības uz aizstāvību esot tikušas pārkāptas gan administratīvajā procesā, gan arī Vispārējā tiesā, jo Komisija tai neesot paziņojusi pirmo lēmumu par grozījumiem, kurā tā ir grozījusi sākotnējo lēmumu saistībā ar to pārdevumu vērtību, ko tā ir ņēmusi vērā, aprēķinot naudas soda apmēru.

80      Neskarot faktu, ka atbilstoši Komisijas 2009. gada 16. jūnija lūgumam prasītāja ir paziņojusi Komisijai pārdevumu vērtības apmēru (skat. iebildumu raksta B1. pielikumu), ko prasītāja turklāt ir atzinusi tiesas sēdē, ir jānorāda, pirmkārt, ka pirmais lēmums par grozījumiem ir iekļauts prasītājas 2010. gada 12. decembrī sniegtā procesuālā raksta par pamatu un prasījumu pielāgošanu pielikumā un, otrkārt, ka 2010. gada 29. oktobra vēstule, ar kuru Komisija ir paziņojusi šo lēmumu prasītājai, tāpat ir iekļauta minētā raksta pielikumā.

81      Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, pirmais lēmums par grozījumiem tai ir ticis paziņots un tā ir izmantojusi savas tiesības uz aizstāvību, pēc šīs paziņošanas pielāgodama savus prasījumus un pamatus.

82      Tātad šis pamats ir jānoraida kā tāds, kuram trūkst faktiskā pamatojuma, un nav jāspriež par šī pamata, kurš pirmo reizi ir ticis iesniegts tiesas sēdē, pieņemamību.

 II – Par pirmā pamata pirmajām divām daļām attiecībā uz LESD 101. panta, personiskās atbildības, sodu individualizācijas, nevainīguma prezumpcijas, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, kā arī uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma neesamību

 A – Apstrīdētā lēmuma atgādinājums

83      Apstrīdētā lēmuma preambulas 659. apsvērumā ir noteikts:

“Fapricela ir piedalījusies arī 2001. gada 17. maija sanāksmē Madridē (skat. 4. pielikumu). It īpaši, atsaucoties uz 2001. gada 6. jūlija sanāksmi (runa visticamāk ir par 2001. gada 17. maija sanāksmi), tā norāda, ka nevarot skaidri secināt par kādu salīdzinājumu ar Itālijas klubu. Tomēr Komisija norāda, ka šīs sanāksmes laikam atbilstošajās piezīmēs ir skaidri norādīts, ka “šīs sanāksmes priekšmets Spānijas un Portugāles ražotājiem ir izskaidrot Tréfileurope, ka to Ibērijas nolīgums par PT perfekti funkcionē (tāpat kā Itālijā: klientu saraksti, apjomi attiecībā uz katru klientu un kopējie apjomi)”.”

84      Komisija no tā ir secinājusi, ka Fapricela nav zinājusi par Eiropas klubu tikai līdz 2001. gada 17. maija sanāksmei (apstrīdētā lēmuma preambulas 660. apsvērums).

85      Komisija šīs novēlotās zināšanas par Eiropas klubu ir ņēmusi vērā, lai noteiktu pārdevumu vērtības procentuālo lielumu, kas ir ticis izmantots saistībā ar pārkāpuma smagumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 949. un 953. apsvērums).

 B – Vispārējās tiesas vērtējums

 1. Principu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, kā arī pienākumu norādīt pamatojumu atgādinājums

86      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pierādīšanas pienākuma jomā, pirmkārt, lietas dalībniekam vai iestādei, kas apgalvo, ka ir noticis konkurences tiesību pārkāpums, par to ir jāsniedz pierādījumi, ar ko tiesiski pietiekami tiek pamatoti pārkāpuma fakti, un, otrkārt, uzņēmumam, kas apgalvojuma par pārkāpumu atspēkošanai izmanto kādu aizstāvības pamatu, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir iestājušies šī aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi būtu jāatsaucas uz citiem pierādījumiem (spriedums, 2006. gada 16. novembris, Peróxidos Orgánicos/Komisija, T‑120/04, Krājums, EU:T:2006:350, 50. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumus, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, Krājums, EU:C:1998:608, 58. punkts, un 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, EU:C:2004:6, 78. punkts). Pārkāpuma ilgums turklāt ir apstāklis, kas ietilpst pārkāpuma jēdzienā atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam un kas galvenokārt ir jāpierāda Komisijai (spriedumi, 1994. gada 7. jūlijs, Dunlop Slazenger/Komisija, T‑43/92, Krājums, EU:T:1994:79, 79. punkts, un Peróxidos Orgánicos/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2006:350, 51. punkts).

87      Šāds pierādīšanas pienākuma sadalījums tomēr var mainīties atkarībā no tā, vai viena lietas dalībnieka izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, kuram trūkstot var secināt, ka pierādījums ir sniegts (šajā ziņā skat. spriedumus Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 86. punktā, EU:C:2004:6, 79. punkts, un Peróxidos Orgánicos/Komisija, minēts 86. punktā, EU:T:2006:350, 53. punkts).

88      Saistībā ar pierādīšanas līdzekļiem, kurus Komisija var izmantot, konkurences tiesībās valdošais princips ir brīva pierādījumu sniegšana (spriedumi, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, C‑407/04 P, Krājums, EU:C:2007:53, 63. punkts, un 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering u.c./Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, Krājums, EU:T:2004:221, 273. punkts). Tā kā aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī pārkāpējiem piemērojamie sodi ir vispārzināmi, ir ierasts, ka darbības, kas ir ietvertas tādā rīcībā un nolīgumos, norisinās slepeni, ka sanāksmes norisinās slepeni, visbiežāk trešajā valstī, un ka ar tām saistītie dokumenti tiek samazināti līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, tādus kā sanāksmes protokoli, tie parasti ir tikai fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums konkurences tiesību pārkāpumam (spriedums, Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 86. punktā, EU:C:2004:6, 55.–57. punkts). Šādas norādes un sakritības ļauj atklāt ne tikai pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšanu, bet arī turpinātas pret konkurenci vērstas darbības ilgumu un, pārkāpjot konkurences tiesību normas, noslēgtu līgumu piemērošanas laikposmu (spriedums, 2006. gada 21. septembris, Technische Unie/Komisija, C‑113/04 P, Krājums, EU:C:2006:593, 166. punkts).

89      Katrā ziņā Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka izdarīts pārkāpums (skat. spriedumus, 2000. gada 6. jūlijs, Volkswagen/Komisija, T‑62/98, Krājums, EU:T:2000:180, 43. un 72. punkts un tajos minēta judikatūra, un 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, Krājums, EU:T:2005:367, 217. punkts un tajā minēta judikatūra). Tomēr katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijam. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šiem kritērijiem (spriedumi JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 88. punktā, EU:T:2004:221, 180. punkts, un Groupe Danone/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2005:367, 218. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 1999. gada 20. aprīlis, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94, Krājums, EU:T:1999:80, 768.–778. punkts un it īpaši 777. punkts). Par pārkāpuma ilgumu judikatūrā ir prasīts, lai gadījumā, ja trūkst pierādījumu, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisija balstītos vismaz uz pierādījumiem, kas attiecas uz tādiem faktiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena precīza datuma līdz otram (spriedumi Technische Unie/Komisija, minēts 88. punktā, EU:C:2006:593, 169. punkts; Dunlop Slazenger/Komisija, minēts 86. punktā, EU:T:1994:79, 79. punkts, un Peróxidos Orgánicos/Komisija, minēts 86. punktā, EU:T:2006:350, 51. punkts).

90      Saistībā ar dažādiem pierādījumiem piešķiramo pierādīšanas spēku ir jāuzsver, ka, lai novērtētu brīvi iesniegtos pierādījumus, vienīgais nozīmīgais kritērijs ir to ticamība (spriedums Dalmine/Komisija, minēts 88. punktā, EU:C:2007:53, 63. punkts; skat. spriedumu, 2004. gada 8, jūlijs, Mannesmannröhren-Werke/Komisija, T‑44/00, Krājums, EU:T:2004:218, 84. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 88. punktā, EU:T:2004:221, 273. punkts). Atbilstoši pierādījumu jomā vispārīgi piemērojamiem noteikumiem dokumenta ticamība un tātad pierādīšanas spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, tā izstrādāšanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura (spriedums, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, Krājums, EU:T:2000:77, 1053. punkts; tiesneša B. Vesterdorfa [B. Vesterdorf], pildot ģenerāladvokāta pienākumus, sniegtie secinājumi lietā Rhône‑Poulenc/Komisija, T‑1/89, EU:T:1991:38). Liela nozīme ir jāpiešķir it īpaši tam, ka dokuments ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem (spriedums, 1999. gada 11. marts, Ensidesa/Komisija, T‑157/94, EU:T:1999:54, 312. punkts) vai ka to ir sagatavojis šo faktu aculiecinieks (šajā ziņā skat. spriedumu JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 88. punktā, EU:T:2004:221, 207. punkts). Dokumenti, no kuriem izriet, ka vairāki uzņēmumi ir savstarpēji sazinājušies tieši ar mērķi iepriekš novērst neziņu par savu konkurentu turpmāko rīcību, tiesiski pietiekami pierāda saskaņotu darbību esamību (šajā ziņā skat. spriedumu, 1975. gada 16. decembris, Suiker Unie u.c./Komisija, no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73, Krājums, EU:C:1975:174, 175. un 179. punkts). Turklāt paskaidrojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. spriedumu JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 88. punktā, EU:T:2004:221, 207., 211. un 212. punkts).

91      Turklāt jau vairākkārt ir ticis nospriests, ka ar apstākli, ka konkurentiem tiek paziņota informācija, lai sagatavotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, pietiek, lai pierādītu saskaņotas darbības pastāvēšanu LESD 101. panta izpratnē (skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, BPB/Komisija, T‑53/03, Krājums, EU:T:2008:254, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Tiesas šaubām ir jānāk par labu lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresātiem tādējādi, ka tiesa nevar secināt, ka Komisija ir tiesiski pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas (spriedumi JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 88. punktā, EU:T:2004:221, 177. punkts, un Groupe Danone/Komisija, minēts 89. punktā, EU:T:2005:367, 215. punkts). Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā tostarp no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta izrietošais nevainīguma prezumpcijas princips, kas ir daļa no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas turklāt vēl ir apstiprināta ar Pamattiesību hartas 47. pantu, ir aizsargātas Eiropas Savienības tiesību sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips ir it īpaši piemērojams procesos par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, par kuriem var uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu (spriedumi, 1999. gada 8. jūlijs, Hüls/Komisija, C‑199/92 P, Krājums, EU:C:1999:358, 149. un 150. punkts; Montecatini/Komisija, C‑235/92 P, Krājums, EU:C:1999:362, 175. un 176. punkts, un Groupe Danone/Komisija, minēts 89. punktā, EU:T:2005:367, 216. punkts).

93      Turklāt tas, vai ir noticis pārkāpums, ir jānovērtē tikai atkarībā no Komisijas lēmumā, kurā konstatēts minētais pārkāpums, savāktajiem pierādījumiem, un vienīgais būtiskais jautājums tātad būtībā ir tas, vai, ņemot vērā šos pierādījumus, ir vai nav pierādīts pārkāpums (spriedums Cimenteries CBR u.c./Komisija, minēts 90. punktā, EU:T:2000:77, 726. punkts).

94      Visbeidzot LESD 296. pantā pieprasītajam pamatojumam ir jābūt piemērotam attiecīgā akta raksturam un tajā ir jābūt skaidri un nepārprotami norādītai iestādes, apstrīdētā akta autores, argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu zināt veiktā pasākuma pamatojumu, bet kompetentā tiesa to pārbaudīt. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt skaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, Krājums, EU:C:1998:154, 63. punkts; 2003. gada 30. septembris, Vācija/Komisija, C‑301/96, Krājums, EU:C:2003:509, 87. punkts, un 2004. gada 22. jūnijs, Portugāle/Komisija, C‑42/01, Krājums, EU:C:2004:379, 66. punkts).

 2. Par pirmā pamata pirmās daļas attiecībā uz aizliegtās vienošanās Eiropas mēroga aspekta nezināšanu

95      Prasītāja būtībā apstrīd apstākļus, ko Komisija ir norādījusi gan saistībā ar pārkāpuma laikposmu pirms 2001. gada 17. maija, gan arī saistībā ar pārkāpuma laikposmu no 2001. gada 17. maija līdz 2002. gada 19. septembrim.

 a) Par pārkāpuma laikposmu pirms 2001. gada 17. maija

96      Fapricela būtībā apstrīd pierādījumu, ko Komisija ir izmantojusi saistībā ar divām 1999. gada 25. novembrī un 2000. gada 18. oktobrī notikušajām sanāksmēm, nozīmi, kas ir pierādījumi, kuri liek domāt, ka prasītāja šajā laikā jau ir zinājusi par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu.

97      Tomēr ir jākonstatē, ka Komisija nav ņēmusi vērā nedz šos pierādījumus, ne arī šīs divas sanāksmes, ko tā nav uzskatījusi par pietiekami noteicošām, lai secinātu, ka Fapricela ir zinājusi par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu pirms 2001. gada 17. maija.

98      Tādējādi prasītājas šajā ziņā izteiktā argumentācija ir neiedarbīga un tā ir jānoraida.

 b) Par laikposmu no 2001. gada 17. maija līdz 2002. gada 19. septembrim

99      Prasītāja būtībā apstrīd Komisijas savākto pierādījumu, kas apstiprina, ka, sākot no 2001. gada 17. maija, prasītāja ir zinājusi par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu, nozīmi.

100    Komisija ir izmantojusi divas sanāksmes kā tādas, kas apstiprina šīs Fapricela zināšanas par Eiropas kluba pastāvēšanu. Runa ir par 2001. gada 17. maija un 6. jūlija sanāksmēm.

101    Ir jāprecizē, ka Komisija savos procesuālajos rakstos ir minējusi “citas sanāksmes”, kurās esot piedalījusies prasītāja un kurās esot ticis apspriests aizliegtās vienošanās Eiropas mērogs, neprecizējot, kādas ir šīs sanāksmes. Tomēr apstrīdētā lēmuma, it īpaši 4. pielikuma, pārbaude neļauj noteikt, kādas ir šīs sanāksmes, un ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir izdarīta atsauce vienīgi uz 2001. gada 17. maija un 6. jūlija sanāksmēm.

102    Tādējādi ir jāpārbauda Komisijas izmantotie pierādījumi saistībā ar katru no šīm divām sanāksmēm.

 Par 2001. gada 17. maija sanāksmi

103    No apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā norādītās tabulas izriet, ka Fapricela ir piedalījusies šajā sanāksmē, ko tā neapstrīd.

104    Turpretim tā būtībā norāda vispārēja rakstura argumentu virkni, kas ir piemērojami arī attiecībā uz 2001. gada 6. jūlija sanāksmi. Pirmām kārtām, tā neesot nedz piedalījusies, nedz tikusi uzaicināta uz Eiropas kluba sanāksmēm Ibērijas pussalā, nedz arī uz kādu starptautisku sanāksmi ārpus Ibērijas pussalas. To apstiprinot, pirmkārt, tas, ka apstrīdētajā lēmumā nav nekādu norāžu par tās dalību Eiropas kluba vai Eurostress Information Service (turpmāk tekstā – “ESIS”), kas ir PT ražotāju galvenā apvienība, sanāksmēs vai arī līdztekus šai apvienībai notiekošajās sanāksmēs; otrkārt, tas, ka tā nav minēta 9.1.5.1.7. sadaļā, kas attiecas uz pārrunām, kurās ir bijusi iesaistīta Spānija un Portugāle, un, treškārt, tas, ka tās dalība paplašinātajā Eiropas klubā 2002. gadā (skat. iepriekš 48. punktu) nav bijusi paredzēta. Otrām kārtām, tā neesot darbojusies ārpus Ibērijas tirgus. Trešām kārtām, tā esot ienākusi aizliegtās vienošanās vēlā stadijā. Ceturtām kārtām, citi dalībnieki to neesot uzskatījusi par Eiropas mēroga nolīguma daļu. Piektām kārtām, viss un it īpaši uz Tycsa attiecinātais sadarbības modelis parādot, ka citi dalībnieki ir mēģinājuši to izolēt no šī Eiropas mēroga nolīguma.

105    Turklāt tā norāda argumentu virkni saistībā tieši ar 2001. gada 17. maija sanāksmi. Pirmām kārtām, tā neatceroties, ka Tréfileurope būtu piedalījusies šajā sanāksmē, un uzsver, ka šī dalība neesot norādīta šajā ziņā sastādītajās piezīmēs (administratīvās lietas 30044. lpp.). Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka šīs piezīmes parādot vienīgi divpusējas sarunas starp Emesa un Tréfileurope, kurās tā neesot bijusi iesaistīta. Trešām kārtām, Tréfileurope dalību varot uzskatīt, lielākais, par mēģinājumu iekļūt Spānijas klubā un no tā nevarot secināt, ka ar šo uzņēmumu būtu tikušas apspriestas citas lietas, nevis Ibērijas nolīgums. Ceturtām kārtām, neviens pierādījums, ieskaitot lietas 34552. lappusē minēto dokumentu, neļaujot pierādīt, ka šajā sanāksmē būtu notikušas pārrunas par Itālijas klubu. Piektām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, pat ja šajā ziņā būtu notikusi apmaiņa ar informāciju, tam turklāt nebūtu nozīmes, lai pierādītu, ka Fapricela ir zinājusi par aizliegtās vienošanās Ibērijas pussalu pārsniedzošo dimensiju. Sestām kārtām, prasītāja apstrīd lietas 30044., 30045., 20008.–20011., 20063., 11690., 11691., 11697., 11698. un 34612. lappusē norādīto pierādījumu nozīmi. Septītām kārtām, tā norāda, ka šie dokumenti tai katrā ziņā neesot tikuši paziņoti administratīvajā procesā, kas esot tās tiesību uz aizstāvību un sacīkstes principa pārkāpums. Astotām kārtām, tā apstrīd, ka šajā sanāksmē tiktu apspriestas tās tirgus daļas Savienībā, un it īpaši – Komisijas šajā ziņā sniegto lietas 30666. lappusē norādīto pierādījumu interpretāciju.

 – Par pierādījumu paziņošanu Fapricela

106    Fapricela, kurai Vispārējā tiesa ir uzdevusi rakstveida jautājumu, ir atzinusi, ka ir saņēmusi DVD, ko Komisija tai nosūtīja 2008. gada 8. oktobrī.

107    Tā tāpat ir atzinusi, ka šajā gadījumā Komisija to ir informējusi, ka ar pieteikumiem iecietības programmas piemērošanai saistītie konfidenciālie dokumenti, kas ir uzskaitīti tai 2008. gada 8. oktobrī nosūtītajā DVD, ir bijuši aplūkojami Komisijas telpās.

108    Turpmāk 2014. gada 16. oktobra tiesas sēdē Fapricela ir atzinusi, ka visi Komisijas izmantotie pierādījumi, attiecībā uz kuriem Fapricela savos procesuālajos rakstos ir uzskatījusi, ka tā tos nav saņēmusi, vai nu ir bijuši tās rīcībā un ir tikuši pievienoti prasības pieteikumam pielikumā, vai nu ir bijuši pieejami Komisijas tai nosūtītajā DVD, vai arī ir bijuši iepazīšanās nolūkiem pieejami Komisijas telpās.

109    Fapricela tādējādi ir atsaukusi savu iebildumu attiecībā uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

 – Par Tréfileurope dalību 2001. gada 17. maija sanāksmē

110    Ir jānorāda, ka Fapricela nav iebildusi pret to, ka Komisija ir norādījusi, ka Tréfileurope dalību 2001. gada 17. maija sanāksmē ir apstiprinājusi pati Tréfileurope savā 2003. gada 11. jūnija paziņojumā (norādīts lietas 34552. lappusē), kā arī to apstiprina Emesa piezīmes un Tycsa sniegtā informācija (skat. apstrīdētā lēmuma 4. pielikuma punktu attiecībā uz 2001. gada 17. maija sanāksmi).

111    Ņemot vērā šos pierādījumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka tādējādi ir tiesiski pietiekami pierādīts, ka šis uzņēmums ir piedalījies šajā sanāksmē un ka tādējādi prasītājas šajā ziņā izteiktie noliegumi ir jānoraida.

 – Par pārrunu, kas ar Tréfileurope ir notikušas 2001. gada 17. maija sanāksmē, saturu

112    Fapricela un Komisijai ir domstarpības gan par 2001. gada 17. maija sanāksmes, ko Komisija ir atspoguļojusi apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā, saturu, gan arī par tam piemērojamo interpretāciju.

113    Tās, protams, ir vienisprātis par to, ka ir ticis atzīmēts, ka Spānijas klubs “perfekti funkcionē”, bet prasītāja būtībā uzskata, ka Komisija esot kļūdaini izdarījusi no tā secinājumu, ka ar Tréfileurope ir ticis apspriests aizliegtās vienošanās Eiropas mēroga aspekts. Turklāt tā uzskata, ka neviens pierādījums neļauj apstiprināt, ka šajā sanāksmē tiktu izdarīta atsauce uz Itālijas klubu.

114    Vispirms ir jāatzīmē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nenorāda, ka būtu bijis apspriests Eiropas klubs vai aizliegtā vienošanās, aplūkojot to kopumā. Vienīgās pārrunas, kas ir minētas apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā, attiecas uz Itālijas klubu, un tas ļauj Komisijai uzskatīt, ka šīs sanāksmes dalībniekiem no šī brīža būtu jāzina par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu.

115    Pirms vērtējuma veikšanas, vai pārrunas par Itālijas klubu var ļaut Komisijai uzskatīt visus sanāksmes dalībniekus par atbildīgiem attiecībā uz visu aizliegto vienošanos un it īpaši tās Eiropas mēroga aspektu, tomēr ir jāpārbauda, kādā mērā Komisija tiesiski pietiekami pierāda notikušo pārrunu saturu.

116    No Komisijas procesuālajiem rakstiem izriet, ka dokumentālais pierādījums, uz kuru tā pamatojas saistībā ar to pārrunu saturu, kas ir notikušas starp Spānijas kluba dalībniekiem un Tréfileurope, ir pēdējās minētās saistībā ar iecietības programmu veiktais paziņojums (administratīvās lietas E2. pielikuma 34552. lpp.).

117    No šī paziņojuma izriet, ka:

“Šīs sanāksmes priekšmets no Spānijas un Portugāles ražotāju puses ir izskaidrot Tréfileurope, ka to Ibērijas nolīgums attiecībā uz priekšspriegojuma stieplēm perfekti funkcionē (tāpat kā Itālijā: klientu saraksts, apjoms attiecībā uz katru klientu, katra daļas attiecībā uz katru klientu). Tāpat tie ir paziņojuši Tréfileurope par savstarpēji saskaņotiem cenu paaugstinājumiem.”

118    Norāde “tāpat kā Itālijā” varētu likt domāt, ka sanāksmē Tréfileurope ir norādījusi, ka Spānijas klubs funkcionē tādā pašā veidā kā Itālijas klubs. Šāda ir Komisijas tēze.

119    Tomēr nevar izslēgt, ka šī norāde vienkārši ir atzīme par salīdzinājumu starp Spānijas klubu un Itālijas klubu, kuru Tréfileurope pārstāvis ir izdarījis, rakstot šo paragrāfu, un šis salīdzinājums starp diviem klubiem sanāksmē nav ticis minēts.

120    Vispārējā tiesa uzskata, ka ar šo pierādījumu pašu par sevi tādējādi nepietiek, lai pierādītu, ka 2001. gada 17. maija sanāksmes dalībnieki šajā gadījumā ir faktiski apsprieduši Itālijas klubu.

121    Turklāt apstrīdētā lēmuma 4. pielikuma zemsvītras piezīmēs Komisija identificē pierādījumus, kuru avots ir Emesa un Tycsa, kurus tā ir sniegusi, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu (E3. pielikums).

122    Ir jākonstatē, ka šie pārējie pierādījumi, ieskaitot P. elektroniskā pasta vēstuli, vienīgi apstiprina 2001. gada 17. maija sanāksmes, kurā ir piedalījusies Tréfileurope, norisi, bet neļauj tiesiski pietiekami pierādīt pārrunu par Itālijas klubu, kas šajā gadījumā esot notikušas, saturu.

123    Turklāt tiesas sēdē sniegtā Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru no šīm piezīmēm izrietot, ka šajā sanāksmē ir notikusi informācijas apmaiņa par cenām Itālijā, ir jānoraida, jo tas nekādi neizriet no sniegtajiem pierādījumiem.

124    Tādējādi pastāv šaubas par sanāksmes saturu, kurām ir jābūt vērstām par labu prasītājai.

125    Tātad ir uzskatāms, ka Komisija nav tiesiski pietiekami pierādījusi, ka, sākot no 2001. gada 17. maija, prasītājai būtu obligāti jāzina par Eiropas klubu.

 Par 2011. gada 6. jūlija sanāksmi

126    Ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā saistībā ar šo sanāksmi tostarp ir precizēts:

“Šīs sanāksmes piezīmēs tāpat ir iekļauta tabula, kurā ir norādīti dzīslu apjomi un tirgus daļu sadale Spānijā, Portugālē un pārējā Eiropas Savienībā attiecībā uz GSW, Aceralia un Fapricela (to daļas kopumā veido 100 %, un tas parāda, ka vismaz šajā laikposmā vienīgi GSW un Aceralia ir veikušas eksportu pārējā Eiropā, bet Fapricela ir pārdevusi dzīslas vienīgi Ibērijas pussalas valstīs).”

127    Komisija uzskata, ka pie Tycsa atrastajās piezīmēs ietvertā informācija (administratīvās lietas 30066. lpp., ietverta prasības pieteikuma VII pielikumā, 895. lpp.) novērš visas šaubas saistībā ar šīs sanāksmes saturu.

128    Tomēr Komisijas norādītā informācija attiecas uz tirgus daļām Spānijā, Portugālē un pārējā Savienībā attiecībā uz GSW, Aceralia un Fapricela, kuras ir norādītas dokumentā apakšējās daļas kreisajā pusē iekļautajā tabulā.

129    Šie pierādījumi patiesībā vienīgi pierāda, ka daži Spānijas kluba dalībnieki ir veikuši pārdošanu ārpus Spānijas, kas turpretim nepierāda, ka šajā sanāksme būtu notikušas pārrunas par Eiropas klubu, jo šie divi aizliegtās vienošanās aspekti ir skaidri nodalīti.

130    Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus, ka, sākot no 2001. gada 6. jūlija, prasītājai būtu obligāti jāzina par Eiropas klubu.

131    Tātad pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

 3. Par pirmā pamata otrās daļas attiecībā uz pārkāpuma kā vienota un turpināta pārkāpuma Komisijas veiktās kvalifikācijas kļūdaino raksturu

132    Fapricela sava pirmā pamata otrajā daļā būtībā uzskata, ka, tā kā tā nav zinājusi par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu, to nevarot vainot dalībā vienotā un turpinātā pārkāpumā laikposmā no 1998. gada 2. decembra līdz 2002. gada 19. septembrim.

133    Ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka aizliegtās vienošanās var uzskatīt par elementiem, kas veido vienotu pretkonkurences nolīgumu, tikai tad, ja ir pierādīts, ka tās iekļaujas vispārējā plānā, kas ir vērsts uz vienota mērķa sasniegšanu. Turklāt uzņēmuma dalība attiecīgajās aizliegtās vienošanās darbībās var liecināt par tā pievienošanos šim nolīgumam tikai tad, ja, piedaloties šajās vienošanās darbībās, tas zināja vai tam vajadzēja zināt, ka, to darot, tas līdzdarbojas vienotā nolīgumā (spriedumi Cimenteries CBR u.c./Komisija, minēts 90. punktā, EU:T:2000:77, 4027. un 4112. punkts, un 2011. gada 16. jūnijs, Putters International/Komisija, T‑211/08, Krājums, EU:T:2011:289, 31. un nākamie punkti).

134    Tātad no šīs judikatūras izriet, ka, lai pierādītu dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir jābūt izpildītiem trīs nosacījumiem, proti, ka pastāv vispārējs plāns, kam ir vienots mērķis, ka uzņēmums apzināti sniedz ieguldījumu šā plāna īstenošanā un ka tas zina (kas ir pierādīts vai prezumēts) par citu dalībnieku pārkāpjošo rīcību (spriedums Putters International/Komisija, minēts 133. punktā, EU:T:2011:289, 35. punkts).

135    Turpretim, ja uzņēmums ir tiešā veidā piedalījies vienā vai vairākās pret konkurenci vērstās darbībās, kuras veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, bet nav pierādīts, ka ar savu paša rīcību šis uzņēmums ir vēlējies sekmēt pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku iecerēto kopīgo mērķu īstenošanu un ka tas ir zinājis par visām minēto dalībnieku iecerētajām vai īstenotajām pārkāpjošajām darbībām šo pašu mērķu īstenošanai vai ka tas ir varējis saprātīgi tās paredzēt un bijis gatavs uzņemties ar tām saistītu risku, Komisijai ir tiesības to atzīt pat atbildīgu tikai par darbībām, kurās tas ir piedalījies tiešā veidā, un par pārējo dalībnieku iecerētajām vai īstenotajām darbībām to mērķu, ko tas vēlējies sasniegt, īstenošanai, ja ir pierādīts, ka tas par tām ir zinājis vai varējis saprātīgi tās paredzēt un ir bijis gatavs uzņemties ar tām saistīto risku (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, Krājums, EU:C:2012:778, 44. punkts).

136    Tomēr tas nevar būt pamats šī uzņēmuma atbrīvošanai no atbildības par darbībām, attiecībā uz kurām ir konstatēts, ka tas tajās ir piedalījies, vai attiecībā uz kurām uzņēmumu faktiski var atzīt par atbildīgu. Tam, ka uzņēmums nav piedalījies visās aizliegtās vienošanās sastāvdaļās, vai tam, ka uzņēmumam ir bijusi nebūtiska loma tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, nav nozīmes, konstatējot šī uzņēmuma pārkāpuma esamību, jo šie apstākļi ir jāņem vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu un attiecīgajā gadījumā nosakot naudas sodu (spriedums Komisija/Verhuizingen Coppens, minēts 135. punktā, EU:C:2012:778, 45. punkts).

137    Tomēr šāda Komisijas lēmuma, ar ko globālu aizliegto vienošanos kvalificē par vienotu un turpinātu pārkāpumu, sadalīšana ir apsverama tikai tad, ja, pirmkārt, attiecīgajam uzņēmumam administratīvā procesa ietvaros ir bijusi iespēja saprast, ka tam tiek pārmesta arī dalība katrā šo vienošanos veidojošajā darbībā, un līdz ar to šajā ziņā aizstāvēties un, otrkārt, ja minētais lēmums šajā aspektā ir pietiekami skaidrs (spriedums Komisija/Verhuizingen Coppens, minēts 135. punktā, EU:C:2012:778, 46. punkts).

138    No tā izriet, ka, ciktāl šī sprieduma iepriekšējā punktā uzskaitītie nosacījumi ir izpildīti, ja Savienības tiesa konstatē, ka Komisija nav tiesiski pietiekami pierādījusi, ka uzņēmums, piedaloties kādā pret konkurenci vērstajā darbībā, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir zinājis par citām citu aizliegtās vienošanās dalībnieku veiktajām pret konkurenci vērstajām darbībām ar tādu pašu mērķi vai ka tas ir varējis saprātīgi tās paredzēt un bijis gatavs uzņemties risku, tā vienīgās sekas ir tās, ka šo uzņēmumu nevar atzīt par atbildīgu par šīm pārējām darbībām un tādējādi – par vienotu un turpinātu pārkāpumu kopumā un ka apstrīdētais lēmums šajā vienā aspektā ir uzskatāms par nepamatotu (spriedums Komisija/Verhuizingen Coppens, minēts 135. punktā, EU:C:2012:778, 47. punkts).

139    Šajā lietā tas, ka Fapricela būtu zinājusi par aizliegtās vienošanās Ibērijas pussalu pārsniedzošo un Eiropas mēroga dimensiju un to raksturojošo kopējo plānu, tiesiski pietiekami nav pierādīts, nedz sākot no 2001. gada 17. maija (skat. iepriekš 125. punktu), nedz arī sākot no 2001. gada 6. jūlija (skat. iepriekš 130. punktu).

140    Turklāt ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nenorāda nevienu citu pierādījumu, kas būtu vēlāks par 2001. gada 6. jūliju un kas pierādītu, ka Fapricela ir zinājusi par Eiropas klubu pirms 2002. gada 19. septembra, kas ir pārkāpuma pārtraukšanas datums.

141    Tādējādi nav pierādīts, ka Fapricela pret to izvirzītajā pārkāpuma laikposmā būtu zinājusi par Eiropas klubu.

142    Tātad Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka laikposmā no 1998. gada 2. decembra līdz 2002. gada 19. septembrim prasītāja ir izdarījusi vienotu un turpinātu pārkāpumu, ko raksturo, pirmkārt, dalība Spānijas klubā šajā laikposmā un, otrkārt, zināšanas par Eiropas klubu, lai gan tās ir bijušas novēlotas, no 2001. gada maija, jo šī otrā vienotā pārkāpuma sastāvdaļa nav pierādīta.

 4. Starpsecinājums

143    Tā kā pirmā pamata pirmā un otrā daļa ir jāapmierina, apstrīdētā lēmuma 1. pants, ciktāl tajā ir konstatēts, ka, piedaloties ne vien šo noteikumu pārkāpumā Ibērijas tirgū, bet arī aizliegtās vienošanās darbībās, kas nosedz iekšējo tirgu un vēlāk – EEZ, prasītāja ir pārkāpusi LESD 101. panta 1. punkta noteikumus, ir daļēji jāatceļ.

 III – Par trešo pamatu attiecībā uz kļūdu saistībā ar pārkāpuma ilgumu, kurā Fapricela tiek vainota tās dalības Spānijas klubā dēļ

144    Fapricela būtībā norāda, ka Komisija esot kļūdaini konstatējusi tās turpinātu dalību Spānijas klubā no 1998. gada 2. decembra līdz 2002. gada 19. septembrim. Tā norāda, ka laikā no 2000. gada oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim tā esot no tā izstājusies un šajā laikposmā esot īstenojusi konkurencei atbilstošu rīcību.

 A – Apstrīdētā lēmuma atgādinājums

145    Apstrīdētā lēmuma 529. un 530. apsvērumā ir norādīts:

“(529) Fapricela norāda [..], ka tā esot bijusi iesaistīta pārkāpumā tikai laikposmā no 1999. gada līdz 2000. gada februārim, no 2001. gada aprīļa līdz jūlijam (lai gan tā atzīst, ka, sākot no 2001. gada 18. aprīļa, tā ir atsākusi aizliegtās vienošanās darbības, tā neesot uzskatījusi sevi par aizliegtās vienošanās dalībnieci, par ko esot bijis zināms citiem dalībniekiem) un (vienīgi formālā veidā) laikposmā no 2001. gada augusta līdz 2002. gada septembrim. Fapricela tāpat atsaucas uz savu apgalvoto tiešo atteikšanos piedalīties 2001. gada 28. marta sanāksmē un to, ka 2000. gadā tā neesot samaksājusi ESIS dalības maksu. Fapricela secina, ka, sākot no 2001. gada marta, tās atbildība esot jāizslēdz un ka Komisijai esot jāņem vērā tas, ka laikposmā no 2001. gada augusta līdz 2002. gada septembrim tā faktiski nav piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās.

(530) No lēmuma 4. pielikumā un no 9.2.2.1. līdz 9.2.2.5. sadaļā aprakstītajiem pierādījumiem izriet, ka, sākot no 1998. gada 2. decembra un līdz Komisijas pārbaužu datumam, Fapricela ir regulāri un turpināti piedalījusies Spānijas kluba sanāksmēs un ka tās prombūtnes gadījumā tās situācija ir tikusi apspriesta. Fapricela iespējamais atteikums piedalīties 2001. gada 28. marta sanāksmē nevar tikt uzskatīts par izstāšanos no aizliegtās vienošanās (skat. preambulas 589. apsvērumu). Tieši pretēji, Fapricela ir turpinājusi piedalīties aizliegtās vienošanās sanāksmēs vismaz vienu mēnesi vēlāk (tas ir, 2001. gada 18. aprīlī; skat. lēmuma preambulas 529. apsvērumu un 4. pielikumu). Turklāt iespējamo Fapricela nepiedalīšanos sanāksmēs, kas ir notikušas laikposmā no 2000. gada oktobra līdz 2001. gada aprīlim, atspēko lēmuma 4. pielikumā norādītie pierādījumi, kuri parāda, ka Fapricela ir piedalījusies 2000. gada 18. oktobra, 2001. gada 23. marta, 2001. gada 9. aprīļa un 2001. gada 18. aprīļa sanāksmēs. Fapricela nav sniegusi citus pierādījumus, kas pierādītu, ka tā kādā brīdī būtu publiski distancējusies no tā, kas ir ticis saskaņots sanāksmju gaitā, un tātad – no aizliegtās vienošanās (skat. preambulas 588. apsvērumu). Fapricela turklāt atzīst, ka tā ir piedalījusies 2001. gada 9. aprīļa sanāksmē, kurā ir ticis panākts nolīgums par cenu paaugstināšanu attiecībā uz klientu segmentiem, sākot no 2001. gada jūnija, un ka līdz 2002. gada septembrim tā ir regulāri un turpināti piedalījusies Spānijas kluba sanāksmēs. Tādējādi Komisija secina, ka Fapricela ir bez pārtraukuma piedalījusies Spānijas klubā laikposmā no 1998. gada 2. decembra līdz 2002. gada 19. septembrim.”

 B – Vispārējās tiesas vērtējums

 1. Principu attiecībā uz izstāšanos atgādinājums

146    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja ir pierādīts, ka uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs starp konkurējošiem uzņēmumiem, kuras ir vērstas pret konkurenci, šim uzņēmumam ir jāsniedz norādes, lai pierādītu, ka tā dalībai nav bijis pret konkurenci vērstas nozīmes, pierādot, ka tas ir norādījis saviem konkurentiem, ka šis uzņēmums sanāksmēs piedalās atšķirīgā statusā. Lai uzņēmuma dalību šādā sanāksmē nevarētu uzskatīt par netiešu nelikumīgās iniciatīvas apstiprinājumu, nedz arī par tās rezultāta akceptēšanu, šim uzņēmumam publiski ir jānorobežojas no šīs iniciatīvas tādā veidā, lai citi dalībnieku uzskatītu, ka tas izbeidz savu dalību vai ka tas paziņo par to administratīvām iestādēm (skat. spriedumus, 2012. gada 3. maijs, Comap/Komisija, C‑290/11 P, EU:C:2012:271, 74. un 75. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2013. gada 7. februāris, Slovenská sporiteľňa, C‑68/12, Krājums, EU:C:2013:71, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

 2. Par trešā pamata pamatotību

 a) Komisijas apstrīdētajā lēmumā norādīto pierādījumu atgādinājums

147    Ir jāatgādina Komisijas apstrīdētajā lēmumā norādītie pierādījumi attiecībā uz Fapricela dalību Spānijas klubā laikposmā no 2000. gada 18. oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim.

148    Komisija vispirms norāda uz Fapricela dalību 2000. gada 18. oktobra sanāksmē un precizē:

“Tycsa [..]. Pārrunas par stratēģiju, kas ir īstenojama saistībā ar dzīslām. Saskaņā ar Emesa norādīto viena no neformālajām sanāksmēm ar Portugāles un Spānijas ražotājiem, kurās bieži ir tikušas apspriestas cenas, pārdošanas ierobežojumi un klienti [..]. Tāpat Arcelor España u.c.: kvotu piešķiršana: Fapricela 20 %, Tycsa 40 %, Emesa 40 %. Pārrunas par piešķirto tonnāžu: “Tréfilunion 3000 tonnu Portugāle… Kopumā, dzīslas = 88 000 tonnu… Fapricela norāda 300T/… Spānijā” (oriģināls spāņu valodā).”

149    Attiecībā uz 2001. gada janvāra un februāra mēnesi Komisija, nenorādot dalībnieku sarakstu, atzīmē:

“Kopijas Emesa piezīmēs attiecībā uz stiepļu kopējiem pārdevumiem Ibērijas tirgū 1. ceturksnī, kurās ir norādīts: “Proderac, GSW (Tycsa + TQ), Aceralia (Emesa + Galycas), Socitrel un Fapricela”, kā arī aprēķinātā starpība starp faktiskajiem pārdevumiem un saskaņotajām kvotām (“faktiskie % un saskaņotie %” – oriģināls spāņu valodā).”

150    Saistībā ar 2001. gada 15. marta sanāksmi Komisija nenorāda uz Fapricela dalību, bet tā tomēr atzīmē:

“Sanāksmē ir tikušas izdalītas četras kopijas, un tās attiecas respektīvi uz: 1) Proderac, GSW (Tycsa + CTQ), Aceralia (Emesa + Galycas), Socitrel un Fapricela pārdevumiem “Ibērijas tirgū” 2001. gada janvārī un februārī [..].”

151    Saistībā ar 2001. gada 23. marta sanāksmi Komisija ir norādījusi uz Socitrel dalību, “kas pārstāv arī Fapricela”; attiecībā uz šo sanāksmi tā atzīmē, ka “pēc strīda starp Fapricela, Tycsa un Emesa saistībā ar jautājumu, kurš uzņēmums veic piegādes noteiktam klientam, atrisināšanas Fapricela “ir apsolījusi pildīt nolīgumu, kurš rada tik labu rezultātu” (oriģināls – spāņu valodā) (nbp)”, un ka “nobeigumā Fapricela, Emesa un Tycsa dzīslu piegādes un cenas ir tikušas apspriestas saistībā ar konkrētu klientu”.

152    Saistībā ar 2001. gada aprīli Komisija norāda, ka “pie Tycsa (nbp) atrastā dokumentā par pārdevumiem Spānijā un Portugālē ir norādītas atšķirības starp kvotām, kuras attiecībā uz Emesa, Galycas, GSW, Socitrel, Fapricela un Proderac ir tikušas saskaņotas janvārim, februārim, un martam, un 2001. gada pirmā ceturkšņa kopējo [apjomu] (nbp)”.

153    Visbeidzot nav strīda par to, ka Fapricela ir piedalījusies 2001. gada 9. aprīļa sanāksmē.

 b) Lietas dalībnieku argumenti

154    Fapricela būtībā norāda:

–        ka, sākot no 2000. gada oktobra, tā esot pakāpeniski izstājusies no nolīguma, un ka, sākot no šī brīža, tā esot publiski atteikusies piedalīties sanāksmēs līdz 2001. gada martam;

–        ka šajā laikposmā tā esot rīkojusies patstāvīgi un atbilstoši konkurencei, ko pierāda tas, ka tās pārdevumi 2001. gada martā ir pieauguši par 400 %;

–        ka, sākot no 2001. gada 9. aprīļa, tā savu dalību esot atsākusi, bet tas ir noticis ar citu aizliegtās vienošanās dalībnieku spiedienu.

155    Turklāt tā būtībā apstrīd:

–        ka Socitrel to būtu pārstāvējusi 2001. gada 23. marta sanāksmē;

–        Komisijas sniegtos pierādījumus:

–        attiecībā uz to, ka tās cenas būtu tikušas apspriestas 2001. gada janvārī un februārī;

–        attiecībā uz 2001. gada 15. un 23. marta sanāksmēs notikušo pārrunu saturu;

–        un tā norāda, ka dažus no šiem pierādījumiem Komisija tai neesot paziņojusi.

156    Tā uzskata, ka esot sniegusi pietiekamus pierādījumus par pretējo, lai apgrieztu pierādīšanas pienākumu, uzliekot to Komisijai.

157    Visbeidzot tā iebilst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot atbildējusi uz tās administratīvajā procesā izteiktajiem argumentiem, un tā tādējādi apstrīd references gadu, ko Komisija ir izmantojusi saistībā ar vērā ņemamo pārdevumu vērtību, ievērojot tās apgalvoto izstāšanos no aizliegtās vienošanās laikposmā no 2000. gada oktobra līdz 2001. gada aprīlim.

158    Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

 c) Par prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumiem

159    Saistībā ar Fapricela tiesību uz aizstāvību iespējamo pārkāpumu tādēļ, ka Komisija tai neesot paziņojusi pierādījumus, ir jānorāda uz iepriekš minētajiem 106.–109. punktiem un jāatgādina, ka tiesas sēdē prasītāja ir atteikusies no šī iebilduma izvirzīšanas.

 d) Par 2000. gada 18. oktobra sanāksmi

160    Runājot par 2000. gada 18. oktobra sanāksmi, Fapricela pēc Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem un no jauna tiesas sēdē ir atzinusi, ka tā ir piedalījusies šajā sanāksmē.

161    Turklāt ir jākonstatē, ka Fapricela nesniedz nevienu pierādījumu par savu publisko izstāšanos 2000. gada 18. oktobra sanāksmē.

162    Tā pamatojas vienīgi uz pierādījumiem, kas ir vēlāki par šo sanāksmi (administratīvās lietas 20058.–20060. lpp., uz kurām tā atsaucas prasības pieteikuma 172. punktā, attiecībā uz “strīdu”, kas esot noticis 2001. gada 23. marta sanāksmē), lai no tā izdarītu secinājumu, ka tās “prombūtne” sanāksmēs, kas ir notikušas pēc 2000. gada 18. oktobra sanāksmes, kura ir turpinājusies līdz 2001. gada 9. aprīļa sanāksmei, nozīmējot, ka tā ir izstājusies kopš 2000. gada 18. oktobra sanāksmes.

163    Turklāt no apstrīdētā lēmuma 4. pielikuma izriet, ka šajā sanāksmē ir tikusi apspriesta attiecībā uz dzīslām piemērojamā stratēģija, kā arī kvotu piešķiršana tostarp par labu Fapricela un tostarp tai par labu piešķirtā tonnāža (skat. turpmāk 148. punktu), un prasītāja nav sniegusi pierādījumus, kas apšaubītu Komisijas konstatējumus.

164    Līdz ar to prasītājas argumentācija ir jānoraida.

 e) Par sanāksmēm, kas ir notikušas 2001. gada janvārī un februārī

165    Attiecībā uz sanāksmēm, kas ir notikušas 2001. gada janvārī un februārī, ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 4. pielikuma izriet, ka Emesa rīcībā ir bijuši dati attiecībā uz dažādu uzņēmumu, tostarp Fapricela “stiepļu kopējiem pārdevumiem Ibērijas tirgū 1. ceturksnī”, kā arī “aprēķināto starpību starp faktiskajiem pārdevumiem un saskaņotajām kvotām”. 4. pielikumā ir iekļautas atsauces uz administratīvās lietas 27946., 28544.–28549. un 33622. lpp.

166    Pirmkārt, Fapricela norāda, ka 27946. lappuse esot vienkārši lappuse bez satura un ka tai neesot tikusi piešķirta piekļuve 33622. lappusei. Otrkārt, 28544. lappusē esot iekļauta tabula ar pārdevumu datiem 2001. gada janvārī, februārī un martā, kura tomēr nav varējusi tikt izstrādāta 2001. gada janvārī vai februārī, bet vienīgi a posteriori, un esot iespējams, ka šajā tabulā ir iekļauti dati, ko Fapricela ir sniegusi pēc savas atgriešanās Spānijas klubā. Treškārt, 28546. un 28547. lappusē esot iekļauti dati attiecībā uz to pašu laikposmu, nenorādot to izstrādāšanas datumu, bet tie esot norādīti pēc iepriekš minētas tabulas, kurā jau ir iekļauti dati attiecībā uz martu. Ceturtkārt, runājot par tabulu ar paredzētajiem pārdevumiem martā (28548. lpp.), kas, iespējams, ir tikusi izstrādāta 2001. gada 15. martā, – Fapricela tajā esot norādīti mazāk nozīmīgi pārdevumi nekā tie, kas ir minēti lietas 28544. lappusē iekļautajā tabulā. Šī starpība starp 2001. gada 15. martā paredzētajiem skaitļiem un faktiski veikto pārdevumu skaitļiem apstiprinot apgalvojumu, ka šajā laikposmā prasītāja ir izstājusies no Spānijas kluba. Spānijas kluba dalībniekiem neesot bijusi piekļuve faktiskajiem datiem attiecībā uz Fapricela pārdevumiem, un tie esot uzskatījuši, ka šie skaitļi ir būtiski pazeminājušies, ko var saprast vienīgi mēģinājuma izslēgt no tirgus uzņēmumu, kas ir atteicies piedalīties Spānijas klubā, kontekstā.

167    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka saistībā ar laikposmu no 2001. gada janvāra līdz februārim 27946. un 33622. lappusei nav nekādas nozīmes, jo runa attiecīgi ir par baltu lapu ar vienīgo norādi “notebook” un par Arcelor España, SA, Mittal Steel Company NV un tās meitasuzņēmumu un Tréfileurope un tās meitasuzņēmumu iesniegtā pieteikuma iecietības programmas piemērošanai pirmo lapu, kurā nav iekļautas nekādas norādes par laikposmu no 2001. gada janvāra līdz februārim.

168    Otrkārt, no atbildēm uz Vispārējās tiesas Komisijai uzdotajiem rakstveida jautājumiem iziet, ka administratīvās lietas 28544.–28549. lappuse patiesībā esot nozīmīgas saistībā ar 2001. gada 15. marta sanāksmi (Komisijas atbildes 15. punkts). Tādējādi ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā izdarītās atsauces uz šīm lietas lappusēm ir kļūdainas.

169    Treškārt, administratīvās lietas 28544.–28549. lappusē ir ietvertas dažādas tabulas attiecībā uz dažādu Spānijas kluba dalībnieku 2001. gada janvārī, februārī un martā veiktajiem pārdevumiem ar to attīstību pieauguma vai samazināšanās ziņā, kā arī tabulu (28548. lpp.) par paredzētajiem pārdevumiem uz 2001. gada 15. martu.

170    Kā norāda Fapricela, ir redzama atšķirība starp tabulu attiecībā uz paredzētajiem pārdevumiem uz 2001. gada 15. martu un tabulu (28544. lpp.) attiecībā uz 2001. gada martā veiktajiem pārdevumiem.

171    Tomēr ir jākonstatē, ka 28544.–28549. lappusē nekas neļauj secināt, ka sanāksmes būtu notikušas 2001. gada janvārī un februārī.

172    Lielākais, var konstatēt, ka konfidenciālā informācija par Fapricela 2001. gada janvārī, februārī un martā veiktajiem pārdevumiem ir bijusi Emesa rīcībā, bet nav iespējams identificēt brīdi, kurā tā šos datus ir ieguvusi. Tabulu par paredzētajiem pārdevumiem, bet arī tabulu, kurā nav iekļauti paredzētie pārdevumi, attiecībā uz 2001. gada martu vienlaicīgā pastāvēšana turklāt liek pieņemt, ka šie dati ir tikuši apkopoti pēc 2001. gada janvāra un februāra.

173    Tomēr prasītāja norāda, ka tā varētu pati būt iesniegusi šos datus attiecīgajā gadījumā pēc savas atgriešanās Spānijas klubā.

174    Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisijas sniegtie pierādījumi neļauj konstatēt, ka šie dati Emesa ir tikuši nodoti 2001. gada janvārī un februārī, pat ja joprojām ir vairāk nekā iespējams, ka citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem tos nenoteiktā brīdī ir nodevusi pati prasītāja, bet attiecībā uz dažiem no tiem šis brīdis varētu būt marta vidus, jo “paredzamie” dati par Fapricela pārdevumiem uz 2001. gada 15. martu ir bijuši Emesa rīcībā un šo datu kā paredzamo datu raksturs nozīmē, ka tie ir tikuši paziņoti pirms šī datuma.

 f) Par 2001. gada 15. marta sanāksmi

175    Pirmkārt, Fapricela apstrīd, ka būtu piedalījusies šajā sanāksmē. Tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi nevis to, ka Fapricela būtu piedalījusies šajā sanāksmē, bet vienīgi, ka šajā gadījumā ir tikuši apspriesti Fapricela konfidenciāli dati. Tādējādi Fapricela apgalvojumi ir jānoraida kā neiedarbīgi.

176    Otrkārt, Fapricela būtībā apstrīd noteikta administratīvās lietas lappušu skaita (33622., 11690. un 11691., 11485., 11492. un 11493., 20061. lpp.), uz kurām apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā saistībā ar šo sanāksmi ir izdarīta atsauce, nozīmi, jo tās tieši neattiecoties uz 2001. gada 15. marta sanāksmi.

177    Ir jānorāda, ka 33622., 11690. un 11691., 11485., 11492. un 11493. un 20061. lappuse neattiecas tieši uz 2001. gada 15. marta sanāksmi un ar tām nevar pierādīt šajā gadījumā notikušo pārrunu saturu.

178    Treškārt, Fapricela būtībā apstrīd, ka tā ir bijusi ar to saistīto konfidenciālo datu, kas ir tikuši apspriesti 2001. gada 15. marta sanāksmē, avots (administratīvās lietas 20062., 30035. un 30036. lpp.), un norāda, ka šie dati esot neprecīzi.

179    Pirmām kārtām ir jānorāda, ka Fapricela pamatoti apgalvo, ka pirms norādes par datiem attiecībā uz tās pārdevumiem, kas ir iekļauti administratīvās lietas 20062. lappusē, kuru avots ir Emesa piezīmes, ir minēti vārdi “ir zināms, ka”.

180    Tomēr šāda norāde neizslēdz, ka tā ir šīs informācijas avots (skat. iepriekš 173. un 174. punktu).

181    Otrām kārtām ir jānorāda, ka administratīvās lietas 30035. un 30036. lappusē, kuru avots ir Tycsa, ir minēti Fapricela pārdevumi (proti, 2001. gada janvārī un februārī notikušie pārdevumi un 2001. gada martā paredzamie pārdevumi: 30036. lpp.), kā arī tās rīcībā esošā kvota (30035. lpp.).

182    Trešām kārtām tāpat ir jāņem vērā administratīvās lietas 28544.–28549. lappuse, kas ir dokumenti, kuri ir bijuši Emesa rīcībā, uz kuriem apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā tiek norādīts saistībā ar 2001. gada 15. marta sanāksmi.

183    Ir jānorāda, ka starp skaitļiem, kas ir norādīti tabulā, kura ir bijusi Emesa rīcībā, un tiem, kas ir norādīti Tycsa tālaika piezīmēs, ir zināmas atšķirības:

–        janvāris Spānija: Emesa: tabulas 28544. lpp.: 157; tabulas 28547. lpp.: 157; Tycsa 30066. lpp.: 157;

–        janvāris Portugāle: Emesa: tabulas 28544. lpp.: 582; tabulas 28547. lpp.: 582; Tycsa 30066. lpp.: 582;

–        februāris Spānija: Emesa: tabulas 28544. lpp.: 168; tabulas 28547. lpp.: 168; Tycsa 30066. lpp.: 166;

–        februāris Portugāle: Emesa: tabulas 28544. lpp.: 628; tabulas 28547. lpp.: 628; Tycsa 30066. lpp.: 686;

–        Emesa: prognozes uz martu – uz 2001. gada 15. martu Spānija: tabulas 28548. lpp.: 100; Tycsa: prognozes uz martu: 30066. lpp.: 200;

–        Emesa: prognozes uz martu – uz 2001. gada 15. martu Portugāle: tabulas 28548. lpp.: 200; Tycsa: prognozes uz martu 30066. lpp.: 600;

–        marts Spānija: Emesa: tabulas 28544. lpp.: 636; Tycsa 30066. lpp.: nav nekādas norādes;

–        marts Portugāle: tabulas 28544. lpp.: 1709; Tycsa 30066. lpp.: nav nekādas norādes.

184    Tomēr, pirmkārt, ir jākonstatē, ka dati attiecībā uz janvāri un februāri ir līdzīgi vai ļoti tuvi un tie, iespējams, ir varējuši tikt koriģēti atkarībā no pēdējiem pieejamajiem datiem, jo tabulas ir tikušas saprātīgi sagatavotas iepriekš un Tycsa piezīmēs norādītie dati ir aktualizētie dati.

185    Otrkārt, runājot par 2001. gada 15. marta sanāksmi, atšķirības, kas ir redzamas starp paredzētajiem datiem attiecībā uz pārdevumiem martā, kuri ir norādīti Emesa rīcībā esošajās piezīmēs un Tycsa tālaika piezīmēs, neļauj izdarīt nevienu secinājumu, jo Fapricela šajā sanāksmē katrā ziņā nav piedalījusies.

186    Turklāt no tā, ka pastāv atšķirības, kā norāda prasītāja, starp paredzētajiem pārdevumiem uz 2001. gada 15. martu attiecībā uz Spāniju un Portugāli (minēti administratīvās lietas 28548. lpp.) un iegrāmatotajiem 2001. gada martā veiktajiem pārdevumiem attiecībā uz Spāniju un Portugāli (minēti administratīvās lietas 28544. lpp.), kuri ir norādīti tabulā, kas katrā ziņā ir tikusi izstrādāta vēlāk 2001. gada marta beigās, nevar izdarīt nevienu secinājumu.

187    Secinot ir jākonstatē, ka 2001. gada 15. marta sanāksmē ir tikuši apspriesti konfidenciāli un precīzi Fapricela dati un tā nav pierādījusi to neprecīzo raksturu.

188    Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāja nav sniegusi nekādu saprātīgu alternatīvu izskaidrojumu tam, ka citu Spānijas kluba dalībnieku rīcībā ir bijuši tik precīzi ar to saistīti dati, un visloģiskākais izskaidrojums, kā norāda Komisija, ir tas, ka šos datus, iespējams, ir nodevusi pati prasītāja.

189    Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka Komisijas saistībā ar 2001. gada 15. marta sanāksmi izmantotajiem pierādījumiem nebūtu piešķirama nekāda – pat ierobežota – pierādījuma vērtība.

 g) Par 2001. gada 23. marta sanāksmi

190    Saistībā ar 2001. gada 23. marta sanāksmi, attiecībā uz kuru Komisija ir norādījusi uz Socitrel, “kura pārstāv arī Fapricela”, dalību, ir jāatzīmē, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu “pēc strīda starp Fapricela, Tycsa un Emesa saistībā ar jautājumu, kurš uzņēmums veic piegādes noteiktam klientam, atrisināšanas Fapricela “ir apņēmusies pildīt nolīgumu, kurš rada tik labu rezultātu” (oriģināls – spāņu valodā) (nbp)”, un ka “nobeigumā Fapricela, Emesa un Tycsa dzīslu piegādes un cenas ir tikušas apspriestas saistībā ar konkrētu klientu”.

191    Prasītāja apstrīd, ka Socitrel to būtu pārstāvējusi, un tā būtībā uzskata, ka šīs sanāksmes protokols parādot nesaprašanos starp to un citiem Spānijas kluba dalībniekiem un tātad – tās izstāšanos no šī kluba.

192    Šī argumentācija tomēr ir jānoraida.

193    Saskaņā ar administratīvās lietas 20060. lappusē norādītajām Emesa piezīmēm:

“Sanāksme sākas ar to, ka S. piedāvā uzņemties T. [no Fapricela], kas ir atteicies piedalīties sanāksmē, pārstāvja lomu. S. nolemj viņam piezvanīt, lai paustu visdziļāko Tycsa un Emesa atvainošanos, kuru attieksme ir īpaši skārusi Fapricela direktoru; šķiet, ka viņš pieņem atvainošanos un apsola pildīt vienošanos, kas ir devusi tik labu rezultātu. Viņš apsola, ka [J. C.] piedalīsies nākamajās sanāksmēs.”

194    Šis sanāksmes protokols liek Vispārējai tiesai uzskatīt, ka pēc strīda starp Fapricela, no vienas puses, un Emesa un Tycsa, no otras puses, Fapricela ir nolēmusi nepiedalīties sanāksmē. Tomēr S. ir iejaucies, lai nolīdzinātu domstarpības starp šīm sabiedrībām. T. no Fapricela, akceptējis Emesa un Tycsa atvainošanos, ir norādījis, ka Fapricela paredz pildīt starp Spānijas kluba dalībniekiem pastāvošo nolīgumu un ka Fapricela piedalīsies tā nākamajās sanāksmēs, ko tā ir darījusi piecpadsmit dienas vēlāk – sākot no 2001. gada 9. aprīļa.

195    Tādējādi, lai gan nekas neļauj konstatēt, ka Socitrel būtu formāli pārstāvējusi Fapricela šajā sanāksmē, Fapricela argumentācija, ka tās šajā sanāksmē izrādītā attieksme liecinot par izstāšanos no Spānijas kluba, ir jānoraida.

 h) Par 2001. gada 9. aprīļa sanāksmi

196    Nav strīda par to, ka prasītāja ir piedalījusies 2001. gada 9. aprīļa sanāksmē, un tā neapstrīd, ka ir aktīvi piedalījusies šajā sanāksmē notikušajās pārrunās.

197    Fapricela vienīgi norāda, ka šajā gadījumā tā katrā ziņā esot pievienojusies Spānijas klubam, bet ka tā to esot darījusi citu šī kluba dalībnieku spiediena dēļ, kas tiks izskatīts turpmāk 204. un nākamajos punktos.

 i) Starpsecinājums par sanāksmēm, kas ir notikušas laikposmā no 2000. gada 18. oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim

198    Izdarot secinājumu, Vispārējā tiesa, ņemot vērā Komisijas apkopotos pierādījumus, uzskata:

–        ka Fapricela ir piedalījusies 2000. gada 18. oktobra sanāksmē un ka šajā gadījumā neviena norāde neliecina par kādu no tās puses veiktu izstāšanos;

–        ka Fapricela nav piedalījusies Spānijas kluba sanāksmēs, kas ir notikušas 2000. gada novembrī un decembrī;

–        ka laikposmā no 2001. gada janvāra līdz 15. martam ir notikusi apmaiņa ar konfidenciālu informāciju, kas ir saistīta ar prasītāju, un citi Spānijas kluba dalībnieki to ir apsprieduši vismaz 2001. gada 15. marta sanāksmē, un ka ir loģiski, ka šo informāciju ir sniegusi pati Fapricela;

–        ka krīze, kas ir notikusi starp Fapricela un diviem citiem Spānijas kluba dalībniekiem, ir tikusi atrisināta 2001. gada 23. marta sanāksmē, saistībā ar kuru Fapricela ir norādījusi, ka piedalīsies nākamajās sanāksmēs;

–        ka, sākot no 2001. gada 9. aprīļa, tā no jauna ir pilnībā piedalījusies Spānijas kluba sanāksmēs.

 j) Par prasītājas patstāvīgo un konkurencei atbilstošo rīcību laikposmā no 2000. gada 18. oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim

199    Saistībā ar prasītājas argumentāciju, ka laikposmā no 2000. gada 18. oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim tā esot veikusi patstāvīgu un konkurencei atbilstošu rīcību, ir jākonstatē, ka Fapricela nesniedz nevienu pierādījumu, lai pierādītu šī apgalvojuma pamatotību.

200    Protams, tās pārdevumi 2001. gada martā, salīdzinot ar 2001. gada janvāri un februāri, ir pieauguši (skat. prasības pieteikuma VII pielikumu, 33900. lpp.) un tie ir pārsnieguši paredzētos pārdevumus (skat. prasības pieteikuma VII pielikumu, 33903. lpp.).

201    Tomēr vienīgi ar šo apstākli nepietiek, lai pierādītu, ka Fapricela būtu izstājušies no aizliegtās vienošanās, it īpaši aptuveni sešu mēnešu laikā no 2000. gada oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim.

202    Šis apstāklis ir izvērtējams tā kontekstā – Fapricela ir piedalījusies 2000. gada 18. oktobra sanāksmē, 2001. gada pirmajā ceturksnī ir notikusi apmaiņa ar informāciju, kas ar to ir saistīta, 2001. gada 23. marta sanāksmē tā ir piekritusi izbeigt domstarpības, kas tai bija radušās ar diviem citiem Spānijas kluba dalībniekiem, un no jauna piedalīties nākamajās sanāksmēs, ko tā ir darījusi, sākot no 2001. gada 9. aprīļa sanāksmes, – un, ņemot vērā 2001. gada 23. marta sanāksmes faktisko saturu (skat. iepriekš 190.–195. punktu), Komisijas tēze, ka runa var būt bijusi par spiediena līdzekli saistībā ar pārrunām par tās kvotas paaugstināšanu, ir šo faktu izskaidrojums, kas ir loģiskāks par to, ko ir norādījusi prasītāja.

203    Prasītājas pakārtoti norādītā argumentācija, saskaņā ar kuru šī iespējamā vēlēšanās veikt patstāvīgu un konkurencei atbilstošu rīcību tirgū ir pastāvējusi vismaz vienu mēnesi, tāpat ir jānoraida, jo tas šķiet esam vēl mazāk ticami, bet turpretim drīzāk apstiprina Komisijas tēzi, ka šis pārvedumu pieaugums parāda Fapricela rīcību, lai panāktu atkārtotas pārrunas par tās kvotu.

 k) Par argumentiem attiecībā uz spiedienu, kas esot ticis izdarīts uz prasītāju, lai tā atkārtoti kļūtu par aizliegtās vienošanās daļu

204    Prasītājas argumentācija, ka 2001. gada aprīlī tā esot atkārtoti kļuvusi par aizliegtās vienošanās daļu, vienīgi pakļaujoties tās konkurentu spiedienam, tāpat ir jānoraida.

205    Pirmkārt, prasītāja nav sniegusi ne mazāko pierādījumu, lai pierādītu šo tēzi.

206    Otrkārt un katrā ziņā, pat ja pieņem, ka tā būtu sniegusi šādus pierādījumus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru spiediens, ko izdara uzņēmumi un kura mērķis ir likt citiem uzņēmumiem piedalīties konkurences tiesību pārkāpumā, neatkarīgi no tā, cik šis spiediens ir būtisks, neatbrīvo attiecīgo uzņēmumu no tā atbildības par izdarīto pārkāpumu, nekādā veidā negroza aizliegtās vienošanās smaguma pakāpi un nevar veidot atbildību mīkstinošu apstākli naudas sodu apmēra aprēķināšanas nolūkā, jo attiecīgais uzņēmums par iespējamo spiedienu būtu varējis paziņot kompetentajām iestādēm un iesniegt tām sūdzību (skat. spriedumu, 2010. gada 19. maijs, Chalkor/Komisija, T‑21/05, Krājums, EU:T:2010:205, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

 l) Secinājums par trešā pamata pamatotību

207    Izdarot secinājumu un pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka laikposmā no 2000. gada 18. oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim Fapricela nav izstājusies no Spānijas kluba.

208    Turklāt ir pierādīts, ka šajā laikposmā ir radušās domstarpības, kurās ir bijusi iesaistīta Fapricela un kuras ir tikušas pārvarētas 2001. gada 23. martā, kā rezultātā prasītāja regulāri piedalās nākamajās Spānijas kluba sanāksmēs.

209    Vienīgi ar to, ka aizliegtās vienošanās ietvaros uzņēmums saskaras ar nesaskaņu vai krīzes laikposmu, nav pietiekami, lai raksturotu tā izstāšanos no aizliegtās vienošanās (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 5. aprīlis, Degussa/Komisija, T‑279/02, Krājums, EU:T:2006:103, 127.–137. punkts, un 2006. gada 27. septembris, Archer Daniels Midland/Komisija, T‑329/01, Krājums, EU:T:2006:268, 246.–248. punkts).

210    Tādējādi Fapricela argumentācija, ka laikposmā no 2000. gada 18. oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim tā esot izstājusies no Spānijas kluba, ir jānoraida.

211    No tā izriet, ka nevar atbalstīt prasītājas argumentāciju attiecībā uz references gadu, kas Komisijai esot bijis jāņem vērā saistībā ar naudas soda apmēra aprēķināšanai vērā ņemamo pārdevumu vērtību.

212    Turklāt ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ietver pamatojumu, kas ļauj saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija ir noraidījusi prasītājas izvirzīto tēzi par savu iespējamo izstāšanos.

213    Pilnības labad ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstrīdētajā lēmumā Komisijai ir nevis jāpārbauda un jāatbild uz katru lietas dalībnieku administratīvajā procesā izteiktu apgalvojumu, bet atbilstoši LESD 296. panta noteikumiem ir skaidri un nepārprotami jāizklāsta savi argumenti, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot savu pārbaudi (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija, T‑357/06, Krājums, EU:T:2012:488, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

214    Tāpēc trešais pamats ir jānoraida kopumā.

 IV – Par pirmā pamata trešo daļu attiecībā uz preču, kuras skar nolīgums, kurā Fapricela ir piedalījusies Spānijas kluba ietvaros, tirgus apjomu

215    Fapricela būtībā norāda, ka Komisija neesot pierādījusi tās dalību Spānijas klubā laikposmā no 1998. gada 2. decembra līdz 2002. gada 19. septembrim saistībā ar dzīslu tirgu, un apstrīd pierādījumus, ko tā ir izmantojusi saistībā ar 2001. gada 23. marta un 7. jūnija sanāksmēm.

 A – Par pirmā pamata trešās daļas, saskaņā ar kuru neesot pierādījumu par prasītājas dalību aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar dzīslām laikposmā, pirmkārt, no 1998. gada 2. decembra līdz 2001. gada 7. jūnijam vai alternatīvi no 1998. gada 2. decembra līdz 2001. gada 23. martam un, otrkārt, no 2001. gada 7. jūnija līdz 2002. gada 19. septembrim, pieņemamību

216    Komisija būtībā norāda, ka prasītājas argumentācija par tās nepiedalīšanos Ibērijas aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar dzīslām esot nepieņemama, jo tā neesot bijusi sniegta replikas stadijā.

217    Ir jāatzīmē, ka no prasības pieteikuma ievaddaļā ietvertā 15. punkta un tā 54. punkta, kas attiecas uz Fapricela dalību Eiropas klubā vai zināšanām par šo klubu, secīgi izriet, ka prasītāja, ciktāl šis aspekts attiecas uz prasītāju, tāpat vēlas apstrīdēt preces, kas ir bijušas Ibērijas nolīguma daļa.

218    Ir jāuzsver, ka šī argumentācija tāpat ir norādīta otrajā pamatā saistībā ar koeficienta par pārkāpuma smagumu noteikšanu un samērīguma principa pārkāpumu (prasības pieteikuma 133. un 145. punkts).

219    Ņemot vērā vienīgi Komisijas šajā ziņa sniegto strukturētāko atbildi, prasītāja savu argumentāciju ir izklāstījusi tādējādi, ka tā liek to saprast kā atsevišķu pirmā pamata daļu (skat. replikas raksta 49.–54. punktu).

220    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmajai daļai tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskajiem un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas izvērš pieteikumā par lietas ierosināšanu jau agrāk tieši vai netieši izvirzītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir atzīstams par pieņemamu (spriedums, 2010. gada 28. aprīlis, Gütermann un Zwicky/Komisija, T‑456/05 un T‑457/05, Krājums, EU:T:2010:168, 199. punkts).

221    Turklāt argumentus, kuru būtība ir cieši saistīta ar pieteikumā par lietas ierosināšanu norādītu pamatu, nevar uzskatīt par jauniem pamatiem un tos var iesniegt replikas stadijā vai tiesas sēdē (šajā ziņā skat. spriedumu, 1958. gada 12. jūnijs, Compagnie des hauts fourneaux de Chasse/Augstā iestāde, 2/57, Krājums, EU:C:1958:5).

222    Ir uzskatāms, ka šajā lietā, ņemot vērā prasības pieteikumu, Fapricela savas replikas stadijā sniegtā strukturētākā argumentācija attiecībā uz tās nepiedalīšanos Spānijas klubā saistībā ar dzīslām nav uzskatāma par jaunu pamatu, bet atbilst esoša iebilduma izvēršanas jēdzienam.

223    Tātad pirmā pamata trešā daļa ir atzīstama par pieņemamu.

 B – Komisijas apstrīdētajā lēmumā izmantoto pierādījumu atgādināšana

224    Pirmām kārtām Komisija pamatojas uz 2001. gada 23. marta sanāksmē notikušajām pārrunām. Tā norāda:

“Starp Tycsa un Emesa ir notikušas pārrunas attiecībā uz dzīslu pārdošanu un cenām, šajā ziņā norādot, ka Fapricela ir sūdzējusies par grūtībām pārdot dzīslas Spānijā. Ir ticis uzsvērts, ka tās bija noteikušas cenu PTE 98 apmērā līdz jūnijam un pēc tam – PTE 102 apmērā (785. zemsvītras piezīme). Pie Tycsa atrastās neatkarīgās, ar roku rakstītās piezīmes apstiprina šajā sanāksmē notikušās galvenās pārrunas (tostarp attiecībā uz noslēgtajiem pasūtījumiem un apjomu/cenu attiecībā uz katru klientu Portugālē) (786. zemsvītras piezīme)” (apstrīdētā lēmuma preambulas 512. apsvērums).

225    Otrām kārtām no apstrīdētā lēmuma izriet, ka 2001. gada 7. jūnija sanāksmē šīs sanāksmes pirmā daļa, kurā ir notikusi no rīta un kurā ir piedalījusies Fapricela, ir bijusi pilnībā veltīta atkārtotām pārrunām par Ibērijas dzīslu tirgu (apstrīdētā lēmuma preambulas 515. apsvērums un apstrīdētā lēmuma 4. pielikums; Komisija it īpaši norāda uz administratīvās lietas 19997. un 19998. lpp. (Emesa sniegtā informācija) un 30046. un 30047. lpp. (Tycsa ar roku rakstītās piezīmes).

226    Trešām kārtām no apstrīdētā lēmuma preambulas 484. un 491. apsvēruma, tā 4. pielikuma un tostarp no pierādījumiem, kas attiecas uz 1993. gada 1. jūnija, 1995. gada 20. aprīļa, 1995. gada septembra, oktobra un novembra, 1996. gada 3. un 9. septembra, 1997. gada 22. janvāra un 18. novembra, 1997. gada decembra beigu un 1998. gada 28. janvāra sanāksmēm izriet, ka no paša sākuma uzņēmumi, kas piedalās Spānijas klubā, ir apmainījušies ar informāciju un vienojušies par tirgus daļu sadali un cenu attiecībā uz dzīslām noteikšanu.

227    Visbeidzot, ceturtām kārtām, no apstrīdētā lēmuma 4. pielikuma un tostarp no pierādījumiem, kas attiecas uz 1999. gada 14. aprīļa un 21. septembra, 2000. gada 8. septembra, 18. oktobra, 15., 20. un 22. decembra, 2001. gada 23. marta, 17. maija, 18. jūnija un 6. jūlija un 2002. gada 31. maija sanāksmēm, kā arī apstrīdētā lēmuma preambulas 502., 504., 506., 508., 510., 512., 515.–517. un 521. apsvēruma izriet, ka laikposmā, kurā Fapricela ir piedalījusies Spānijas klubā, ir tikušas veiktas pārrunas un ir notikusi apmaiņa ar konfidenciālu komercinformāciju attiecībā uz dzīslām. No 4. pielikuma tostarp izriet, ka Fapricela ir piedalījusies 2000. gada 8. septembra sanāksmē, kurā ir tikusi noteikta minimālā cena attiecībā uz dzīslām 2001. gadam, un 2000. gada 18. oktobra sanāksmē, kurā ir tikušas sadalītas tirgus daļas attiecībā uz dzīslām.

 C – Par pirmā pamata trešās daļas pamatotību

228    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Fapricela apstrīd vienīgi pierādījumus, ko Komisija ir izmantojusi tikai saistībā ar divām sanāksmēm, kas ir notikušas attiecīgi 2001. gada 23. marta un 7. jūnijā.

229    Tomēr tā neapstrīd apstrīdēto lēmumu saistībā ar to pārrunu attiecībā uz dzīslām saturu, kuras ir notikušas 1999. gada 14. aprīļa un 21. septembra, 2000. gada 8. septembra, 18. oktobra, 15., 20. un 22. decembra, 2001. gada 17. maija, 18. jūnija un 6. jūlija un 2002. gada 31. maija sanāksmēs.

230    Protams, ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā Komisija nenorāda dalībniekus, kas ir piedalījušies 1999. gada 14. aprīļa un 21. septembra, 2000. gada 15., 20. un 22. decembra un 2002. gada 31. maija sanāksmēs, bet vienīgi norāda, ka šajos gadījumos ir notikušas diskusijas par dzīslām.

231    Turpretim Fapricela dalību Komisija apstrīdētajā lēmumā ir minējusi saistībā ar 2000. gada 8. septembra un 18. oktobra (turklāt tiesas sēdē Fapricela ir apstiprinājusi, ka piedalījusies pēdējā minētajā sanāksmē), 2001. gada 17. maija, 18. jūnija un 6. jūlija sanāksmēm. Turklāt Komisija norāda dažādus apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā minētos pierādījumus, kas pierāda, ka šajā sanāksmē ir tikušas apspriestas dzīslas.

232    Fapricela nenorāda nevienu argumentu, lai apstrīdētu savu dalību šajās sanāksmēs vai tajās notikušo pārrunu saturu.

233    Otrkārt, saistībā ar 2001. gada 23. marta sanāksmi Fapricela atkārto savu argumentāciju, saskaņā ar kuru tā tajā neesot piedalījusies, un apstrīd, ka Socitrel to šajā ziņā būtu pārstāvējusi.

234    Pat ja nekas neļauj uzskatīt, ka Socitrel ir pārstāvējusi Fapricela šajā sanāksmē, šī argumentācija iepriekš 194. un 195. punktā minēto iemeslu dēļ tomēr ir jānoraida.

235    Turpmāk no apstrīdētā lēmuma 4. pielikuma un Komisijas savāktajiem un šajā pielikumā minētajiem pierādījumiem izriet, ka 2001. gada 23. marta sanāksmē:

“Lietas dalībnieki arī ir apsprieduši veiktus vai veicamus piedāvājumus, tostarp attiecībā uz dzīslām, attiecībā uz katru klientu. [..] Nobeigumā Fapricela, Emesa un Tycsa piegādes un dzīslu cenas ir tikušas apspriestas attiecībā uz konkrētu klientu.”

236    Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 512. apsvērumā ir precizēts:

“Starp Tycsa un Emesa ir notikušas pārrunas attiecībā uz dzīslu pārdošanu un cenām, šajā ziņā norādot, ka Fapricela ir sūdzējusies par grūtībām pārdot dzīslas Spānijā. Ir ticis uzsvērts, ka tās bija noteikušas cenu PTE 98 apmērā līdz jūnijam un pēc tam – PTE 102 apmērā [..]. Pie Tycsa atrastās neatkarīgās, ar roku rakstītās piezīmes apstiprina šajā sanāksmē notikušās galvenās pārrunas (tostarp attiecībā uz noslēgtajiem pasūtījumiem un apjomu/cenu attiecībā uz katru klientu Portugālē) [..].”

237    Tātad pretēji tam, ko norāda Fapricela, šīs norādes nekādi neliek secināt, ka tā nebūtu piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar dzīslām, bet gan tās liek konstatēt, ka saistībā ar dzīslām ir notikusi informācijas apmaiņa, kuras avots tostarp ir Fapricela, kā to apstiprina divi dažādi avoti – Tycsa un Emesa.

238    Treškārt, saistībā ar 2001. gada 7. jūnija sanāksmi vispirms ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 4. pielikumā sanāksmes saturs ir aprakstīts šādi:

“Sanāksme par dzīslām – no rīta un par stieplēm – pēcpusdienā. Attiecībā uz Aceralia, Tycsa un Fapricela (“Acer, Tyc, Fabr”) ir tikušas apspriestas kvotas un cenas, kā arī attiecībā uz Tycsa, Fapricela, Aceralia un Trefilerías Quijano (“Tyc, Fab, Acer, TQ”) – klientu sadale. Tāpat ir notikušas pārrunas par klientu sadali saistībā ar publiskajiem iepirkumiem.

No rīta: trīs uzņēmumi – dalībnieki no jauna saskaņo savu nolīgumu un sadala Ibērijas dzīslu tirgu. Fapricela kvota pieaug (no 20 %, skat. 18.10.2000.) līdz 25 % uz divu citu grupu rēķina (samazinājums (no 40 %, skat. 18.10.2000.) līdz 37,5 %). Detalizētas pārrunas par klientu sadali, ieskaitot Portugālē un Spānijā rūpnieciski ražotu sastāvdaļu galveno ražotāju saraksta sastādīšanu atkarībā no to dzīslu patēriņa (lejupejošā secībā), identificējot šo ražotāju(/patērētāju) pašreizējo piegādātāju vai piegādātājus, lai sadalītu šos klientus starp Tycsa, Emesa un Fapricela. Īpašas klientu sadales formas noteiktiem projektiem ieviešana, kas prasa ievērojamus dzīslu daudzumus un ko īsteno dažādu uzņēmumu kopums (oriģināls – spāņu valodā): UTES (“Unión Temporal de Empresas”): pirmo UTES pieprasīto piedāvājumu esot ieguvusi Fapricela ar noteiktu fiksētu cenu par tonnu, jo citi esot piedāvājuši augstākas cenas; otrais piedāvājums esot ticis mākslīgi piešķirts Tycsa, trešais – Emesa, un šī kārtība secīgi atkārtojoties. Tajā ir arī lasāms: “Proderac ir jāpaziņo savu klientu saraksts, vai arī ar to nenotiks nekāda apmaiņa ar informāciju” (oriģināls spāņu valodā).”

239    Pirmām kārtām ir jākonstatē, ka Fapricela neapstrīd, ka ir piedalījusies šajā sanāksmē.

240    Otrām kārtām Komisijas savāktie pierādījumi (dokumentālie pierādījumi, kuru avots ir GSW, Tycsa/Celsa, Emesa un Galycas) ļauj konstatēt, ka no rīta sanāksme ir attiekusies uz dzīslām un pēcpusdienā uz stieplēm un ka Fapricela ir piedalījusies sanāksmes daļā attiecībā uz pārrunām par dzīslām.

241    Trešām kārtām ir jākonstatē, ka prasītāja, atbildot uz Komisijas argumentiem, vienīgi apgalvo, ka ar tās dalību šajā sanāksmē nepietiekot, lai pierādītu tās dalību aizliegtās vienošanās darbībās šajā tirgū pirms šī datuma un pēc šī datuma.

242    Ir jākonstatē, ka Fapricela nav noliegusi, ka šajā sanāksmē ir notikusi apmaiņa ar šo uzņēmumu skarošu konfidenciālu informāciju.

243    Ceturtkārt, Komisija pamatoti norāda, ka laikposmā, kurā Fapricela ir piedalījusies Spānijas klubā, turpināti ir tikuši īstenoti nolīgumi vai saskaņotas darbības un apmaiņa ar konfidenciālu informāciju attiecībā uz dzīslām (tā šajā ziņā norāda uz apstrīdētā lēmuma 4. pielikumu un it īpaši uz apstākļiem, kas attiecas uz 1999. gada 14. aprīļa un 21. septembra, 2000. gada 15., 20. un 22. decembra un 2002. gada 31. maija sanāksmēm, kā arī apstrīdētā lēmuma preambulas 502., 504., 506., 508., 510., 512., 515.–517., 521. un 530. apsvērumiem).

244    Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa uzskata, ka pastāv pietiekami precīzu un saskanīgu pierādījumu tīkls, lai konstatētu, ka, piedalīdamās Spānijas klubā, Fapricela, pretēji tās apgalvojumiem, tāpat ir piedalījusies nolīgumā vai saskaņotās darbībās kopumā, tostarp, ciktāl tās attiecas uz dzīslām.

245    Pirmā pamata trešā daļa tādējādi ir jānoraida.

 V – Par otro pamatu attiecībā uz samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un sodu individualizācijas principu pārkāpumu

 A – Apstrīdētā lēmuma atgādinājums

246    Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 949. apsvērumu:

“(949) [..] Attiecībā uz Socitrel, Proderac, Fapricela un Fundia, uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies tikai [Spānijas] klubā (kas sedza tikai Spāniju un Portugāli), vai pēdējā uzņēmuma gadījumā – “saskaņošanā” attiecībā uz Addtek un attiecībā uz kuriem vienotā un turpinātā pārkāpuma apzināšanās ir varējusi tikt konstatēta tikai ļoti vēlā pārkāpuma posmā (attiecīgi 2001. gada 17. maijā un 2001. gada 14. maijā, skat. 12.2.2.4. sadaļu), Komisija, nosakot pārdošanas vērtības daļu, ir ņēmusi vērā ierobežotāku ģeogrāfisko teritoriju. Saistībā ar citiem [Spānijas] kluba dalībniekiem (Emesa/Galycas, Tycsa/Trefilerías Quijano), kuri vienlaicīgi ir piedalījušies dažādos aizliegtās vienošanās līmeņos un/vai attiecībā uz kuriem vienota un turpināta pārkāpums apzināšanās ir varējusi tikt konstatēta daudz agrākā posmā, situācija ir atšķirīga. Līdzīgi Itālijas kluba dalībnieku situācija esot atšķirīga no Socitrel, Proderac un Fapricela situācijas, ņemot vērā, ka Itālijas kluba ģeogrāfiskā teritorija lielā mērā ir sakritusi ar Eiropas mēroga nolīgumu ģeogrāfisko teritoriju un ir būtiski pārsniegusi [Spānijas] kluba ģeogrāfisko teritoriju (Spānija un Portugāle)”

247    Apstrīdētā lēmuma preambulas 953. apsvērumā ir noteikts:

“(953) Ņemot vērā īpašus šī gadījuma apstākļus, ievērojot iepriekš apspriestos kritērijus saistībā ar pārkāpuma raksturu (skat. 19.1.3.1. sadaļu) un ģeogrāfisko teritoriju (skat. 19.1.3.3. sadaļu), vērā ņemamā pārdošanas vērtības daļa attiecībā uz Fundia ir 16 %, attiecībā uz Socitrel, Fapricela un Proderac – 18 % un attiecībā uz visiem pārējiem uzņēmumiem – 19 %.”

248    Turklāt saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 987. un 988. apsvērumu:

“(987) Fapricela [.. norāda] arī uz [savu] ierobežoto dalību aizliegtās vienošanās darbībās un [izdara] atsauci uz [savu] dalību ierobežotā sanāksmju skaitā un/vai vairāku laikposmu gaitā notikušajiem [savas] dalības aizliegtās vienošanās sanāksmēs pārtraukumiem. Fapricela tāpat norāda, ka tā nekad neesot veikusi koordinēšanas funkcijas.

(988) Komisija atzīmē, ka laikposmā no 1998. līdz 2002. gadam Fapricela ir sistemātiski piedalījusies un sniegusi ieguldījumu vairāk nekā trīsdesmit [Spānijas] kluba sanāksmēs, kurās tā ir pilnā mērā piedalījusies kvotu piešķiršanas un klientu sadales nolīgumos un cenu noteikšanā un kurās tā, ko tā pati atzīst, ir apmainījusies ar konfidenciālu komercinformāciju ar citiem [Spānijas] kluba dalībniekiem. 2001. gadā Fapricela arī ir tieši “apsolījusi īstenot nolīgumus, kas dod tik labus rezultātus”, parādot savu apmierinājumu ar aizliegto vienošanos pēc strīda atrisināšanas (skat. 509. apsvērumu). Pat ja tā nekad nav pildījusi koordinatores funkcijas, tās lomu tātad nevar kvalificēt ne kā “būtiski samazinātu” lomu 2006. gada pamatnostādņu izpratnē, ne arī kā pasīvu vai sekotājas lomu 1998. gada pamatnostādņu izpratnē. Visbeidzot, kā jau ir paskaidrots 527. un nākamajos apsvērumos un it īpaši 530. apsvērumā, Fapricela apgalvojums, ka noteiktos laikposmos tā esot pārtraukusi savu dalību aizliegtās vienošanās darbībās, neatbilst pierādījumiem.”

249    Visbeidzot saistībā ar Fapricela būtiski samazinātu lomu no apstrīdētā lēmuma izriet:

“(1016) [..] Fapricela norāda, ka vismaz vienā gadījumā tai ir izdevies iegūt Emesa klientu, piedāvājot zemāku cenu nekā Emesa cena. [..] un Fapricela turklāt norāda uz konfliktiem ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem [..].

[..]

(1018)            Komisija vispirms atzīmē, ka vairums sniegto pierādījumu ir dati, kurus ir apstiprinājis tikai uzņēmums, kas tos ir iesniedzis. Katrā ziņā laiku pa laikam notiekoša blēdīšanās attiecībā uz noteiktām cenām un/vai sadalītiem klientiem pati par sevi nepierāda, ka slepenu prettiesisku norunu daļa nebūtu īstenota. Iekšējie konflikti, savstarpējas pretrunas un blēdīšanās ir daļa no katras aizliegtās vienošanās, īpaši, ja tā ir ilglaicīga (skat. arī 604. un 680. apsvērumu). Tas, ka uzņēmums nav pildījis dažus no nolīgumiem, tātad nenozīmē, ka tas nebūtu piemērojis nevienu no slepenām prettiesiskām norunām un būtu veicis pilnībā konkurencei atbilstošu rīcību tirgū.

(1019)            Slepenu prettiesisku norunu piemērošana ir bijusi nodrošināta ar kontroles sistēmu (skat. 9.1.6., 9.2.1.7. un 9.2.2.5. sadaļas) un ļoti biežām aizliegtās vienošanās sanāksmēm starp konkurentiem, kurās ir regulāri notikusi apmaiņa ar konfidenciālu informāciju, ļaujot dalībniekiem salīdzināt savus skaitļus un vienoties un/vai pārskatīt kvotas, cenas un klientu sadali. Ir konstatēts, ka [..] Fapricela [..], tāpat kā visi pārējie šī lēmuma adresāti, ir regulāri piedalījusies sanāksmēs, kurās ir tikušas apspriestas un pārbaudītas cenas, kvotas un klienti (skat. arī lēmuma 9. sadaļu, 14. sadaļu un 2., 3. un 4. pielikumu) [..].

[..]

(1022)            Secinot, ir skaidrs, ka neviens no dalībniekiem nav pierādījis, ka tas nebūtu īstenojis faktiski pārkāpjošos nolīgumus, veicot konkurencei atbilstošu rīcību tirgū, vai vismaz, ka tas skaidri un būtiski būtu pārkāpis saistības, kas ir vērstas uz aizliegtās vienošanās īstenošanu, tādā mērā, ka būtu traucējis pašu tās funkcionēšanu. No tā izriet, ka saistībā ar neīstenošanu vai būtiski ierobežoto lomu nevar tikt atzīts neviens atbildību mīkstinošs apstāklis.

(1023)            Tomēr Komisija ir gatava atzīt, ka Proderac un Trame dalība pārkāpumā ir ierobežota. Tas tā ir tāpēc, ka šie dalībnieki ir darbojušies aizliegtās vienošanās perifērijā, tiem ir bijis ierobežotāks kontaktu skaits ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem un tie ir piedalījušies pārkāpumā tikai ierobežoti.”

 B – Ievadapsvērumi

250    Fapricela savos procesuālajos rakstos plašu argumentāciju velta 2006. gada pamatnostādņu apgalvotajam strukturālajam trūkumam, kā rezultātā būtībā mazi (vienas preces) uzņēmumi tiekot sodīti smagāk nekā lieli (daudzu preču) uzņēmumi.

251    Tomēr, tiesas sēdē atbildot uz jautājumu par replikas raksta 57. punkta nozīmi, Fapricela ir apstiprinājusi, ka tā bija paredzējusi apstrīdēt nevis 2006. gada pamatnostādņu likumību, bet vienīgi to Komisijas veikto piemērošanu šajā lietā.

252    Otrais pamats tādējādi ir sadalīts divās daļās, no kurām pirmā attiecas uz naudas soda nesamērīgo raksturu un dažādu elementu neņemšanu vērā, nosakot koeficientu par pārkāpuma smagumu un preventīvā nolūkā piemēroto papildsummu, un otrā – uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

 C – Par otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz naudas soda nesamērīgo raksturu un dažādu elementu neņemšanu vērā, nosakot koeficientu par pārkāpuma smagumu un preventīvā nolūkā piemēroto papildsummu

 1. Principu atgādinājums

253    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm:

“13.      Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā.

[..]

19.      Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums.

20.      Smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.

21.      Vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma.

22.      Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.

23.      Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.”

254    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nosakot naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā visi apstākļi, kas pēc sava rakstura ietilpst pārkāpumu smaguma vērtējumā, tādi kā tostarp katra dalībnieka loma pārkāpumā un risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Savienības mērķiem. Ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra uzņēmuma dalības relatīvais smagums (skat. spriedumus, 1999. gada 8. jūlijs, Hercules Chemicals/Komisija, C‑51/92 P, Krājums, EU:C:1999:357, 110. punkts un tajā minētā judikatūra, un Cimenteries CBR u.c./Komisija, minēts 90. punktā, EU:T:2000:77, 4949. punkts un tajā minētā judikatūra).

255    Tas, ka uzņēmums nav piedalījies visās aizliegtās vienošanās sastāvdaļās, vai tas, ka tam ir bijusi nebūtiska loma tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, ir jāņem vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu un attiecīgajā gadījumā nosakot naudas soda apmēru (spriedumi, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, Krājums, EU:C:1999:356, 90. punkts; Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 86. punktā, EU:C:2004:6, 86. punkts, un Komisija/Verhuizingen Coppens, minēts 135. punktā, EU:C:2012:778, 45. punkts).

256    Tāpat ir jāatgādina, ka, aprēķinot naudas sodu, kas ir uzlikti uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās, apmēru, Komisijai šajā jomā piešķirto pilnvaru izmantošanu raksturo diferencēta attieksme. Savas rīcības brīvības ietvaros Komisijai sods ir jāindividualizē atkarībā no attiecīgo uzņēmumu rīcības un attiecīgajām īpašībām, lai katrā atsevišķā gadījumā nodrošinātu Savienības konkurences tiesību normu pilnīgu efektivitāti (skat. spriedumus, 2009. gada 12. novembris, SGL Carbon/Komisija, C‑564/08 P, EU:C:2009:703, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 5. decembris, Caffaro/Komisija, C‑447/11 P, EU:C:2013:797, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

257    Turklāt samērīguma princips prasa, lai iestāžu pieņemtie akti nepārsniegtu tās [rīcības] robežas, kas ir atbilstoša un nepieciešama nospraustā mērķa sasniegšanai. Naudas sodu apmēra aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus apstākļus, un nevienam no šiem apstākļiem nav jāpiešķir nesamērīga nozīme salīdzinājumā ar citiem novērtējuma apstākļiem. Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli apstākļiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā ir jāizmanto šie apstākļi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (skat. spriedumus, 2006. gada 27. septembris, Jungbunzlauer/Komisija, T‑43/02, Krājums, EU:T:2006:270, 226.–228. punkts un tajā minētā judikatūra, un Gütermann un Zwicky/Komisija, minēts 220. punktā, EU:T:2010:168, 264. punkts un tajā minētā judikatūra).

 2. Par otrā pamata pirmās daļas pamatotību

258    Fapricela, lai pamatotu tās otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz naudas soda nesamērīgo raksturu un dažādu elementu neņemšanu vērā, nosakot koeficientu par pārkāpuma smagumu un preventīvā nolūkā piemēroto papildsummu, norāda vairākus argumentus.

259    Pirmkārt, Fapricela norāda, ka tā esot uzņēmums, kurš aizliegtās vienošanās darbībās ir piedalījies visīsāko laikposmu.

260    No vienas puses, pārkāpuma ilgumu nevar jaukt ar tā smagumu (Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts) un, no otras puses, ir jākonstatē, ka Komisija, prasītājas dalības Spānijas klubā ilgumu noteikdama laikposmā no 1998. gada 2. decembra līdz 2002. gada 19. septembrim, nav pieļāvusi kļūdu.

261    Otrkārt, prasītāja norāda, ka tās dalība esot bijusi ierobežota ar Ibērijas pussalu.

262    Ir jākonstatē, ka Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā šo apstākli, saistībā ar pārdevumu vērtību ņemot vērā tikai to pārdevumu vērtību, ko Fapricela ir guvusi Ibērijas pussalā (skat. iepriekš 246. punktu).

263    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka neesot tikusi ņemta vērā tās nenozīmīgā loma. Tāpat tā norāda, ka aizliegtās vienošanās darbībās tai esot bijusi tikai pasīva loma, nevis virzītājas loma, kas to atšķir no citiem Ibērijas uzņēmumiem, tādiem kā Tycsa un Emesa. Atšķirībā, piemēram, no Tycsa tai nekad neesot bijis koordinēšanas funkcijas, un tā esot saglabājusi konkurencei atbilstošu rīcību tirgū.

264    Tomēr apstrīdētā lēmuma preambulas 988. un 1019.–1022. punktā Komisija šajā ziņā izteiktos prasītājas apgalvojumus ir noraidījusi un ir jākonstatē, ka savā prasības pieteikumā Fapricela nekādi nepierāda, ka šie apsvērumi būtu kļūdaini.

265    Šī argumentācija tātad nav atbalstāma.

266    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka 2001. gadā tai esot bijis trešais zemākais apgrozījums no apstrīdētā lēmuma adresātiem, tomēr tai esot ticis uzlikts septītais augstākais naudas sods.

267    Tomēr šis apstāklis neietekmē naudas soda apmēru, jo, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija ņem vērā nevis uzņēmuma apgrozījumu, bet vienīgi to preču pārdevumu vērtību, ko uzņēmums tiešā vai netiešā saistībā ar pārkāpumu ir guvis attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā EEZ teritorijas ietvaros.

268    Piektkārt, Fapricela norāda, ka tā esot atkārtoti pievienojusies Spānijas klubam vienīgi novēloti.

269    Ir jākonstatē, ka Komisija ir ņēmusi vērā šo apstākli saistībā ar pārkāpuma, kurā Fapricela tiek vainota, ilgumu.

270    Sestkārt, Fapricela uzskata, ka neesot ticis ņemts vērā tas, ka tā ir piedalījusies mazākā sanāksmju skaitā nekā citi aizliegtās vienošanās dalībnieki.

271    Tomēr šī argumentācija būtībā atbilst tai, kas attiecas uz iespējamo nenozīmīgo lomu, kura Fapricela esot bijusi Spānijas klubā, un tā ir argumentācija, kura iepriekš 263.–265. punktā minēto iemeslu dēļ nevar tikt atbalstīta.

272    Turklāt ir jākonstatē, ka laikposmā, kurā Fapricela ir bijusi Spānijas kluba daļa, tā ir piedalījusies vairāk nekā trīsdesmit sanāksmēs.

273    Tam, ka tai inkriminējamajā pārkāpuma laikposmā tā nav piedalījusies visās aizliegtās vienošanās sanāksmēs, šajā ziņā nav nozīmes, jo ir pierādīts, ka tā ir turpināti piedalījusies pārkāpumā laikposmā no 1998. gada 2. decembra līdz 2002. gada 19. septembrim.

274    Septītkārt, runājot par Fapricela argumentāciju, ka noteiktā laikposmā tā neesot piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās attiecībā uz dzīslām, – tā ir pirmā pamata trešās daļas priekšmets, kas ir jānoraida kā nepamatota (iepriekš minētais 244. punkts).

275    Astotkārt, saistībā ar prasītājas argumentāciju, ka tā neesot piedalījusies 2001. gada 23. marta sanāksmē un esot izstājusies no aizliegtās vienošanās laikposmā no 2000. gada oktobra un 2001. gada aprīlim, ir jāatgādina, ka tā ir uzskatāma par nepamatotu (skat. iepriekš 210. punktu).

276    Devītkārt, Fapricela apgalvo, ka nolīgumi neesot tikuši īstenoti, ka starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem esot norisinājies cenu karš un ka tirgū esot pastāvējusi intensīva konkurence, par ko liecina prasītājas ļoti samazinātās ienākuma robežas pārkāpuma laikposmā.

277    Tomēr šai argumentācijai nevar piekrist.

278    Ir jāatgādina, ka slepenās aizliegtās vienošanās bieži vien būtībā tiek noslēgtas aizdomu pilnā gaisotnē. Tomēr šādas aizdomu pilnas gaisotnes pastāvēšana ne vienmēr iespaido aizliegtās vienošanās konkrēto ietekmi (spriedums, 2006. gada 27. septembris, Roquette Frères/Komisija, T‑322/01, Krājums, EU:T:2006:267, 172. un 174. punkts).

279    Komisija šajā ziņā atgādina, ka iekšējie konflikti, savstarpējas pretrunas un blēdīšanās ir daļa no katras aizliegtās vienošanās, īpaši, ja tā ir ilglaicīga.

280    Ir jākonstatē, ka prasītāja nesniedz ne mazāku norādi uz pierādījumu, lai pamatotu savus apgalvojumus par nolīgumu īstenošanas neesamību no Spānijas kluba dalībnieku vai no savas puses un par cenu karu, kas Spānijas klubā būtu norisinājies tai inkriminējamajā pārkāpuma laikposmā no 1998. gada līdz 2002. gadam.

281    Pierādījumi un konkrēti šajā laikposmā notikušo pārrunu saturs, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, tostarp no tā 4. pielikuma, turpretim parāda nepārtrauktu no jauna notiekošo saskaņošanu, iekļaujot arī Fapricela.

282    Turklāt fakts, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki laiku pa laikam ir attālinājušies no nolīgumiem, nenozīmē, ka tie nebūtu īstenojuši slepenas aizliegtās vienošanās. Uzņēmums, kas, neskatoties uz vienošanos ar saviem konkurentiem, tirgū īsteno vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku, iespējams, vienkārši mēģina izmantot aizliegto vienošanos savā labā (spriedums, 1998. gada 14. maijs, Cascades/Komisija, T‑308/94, Krājums, EU:T:1998:90, 230. punkts).

283    Visbeidzot Fapricela konsolidētā prasības pieteikuma 147. punktā norādītie skaitliskie dati attiecībā uz tās ienākumu robežām nekādi nav apstiprināti ar apliecinātiem un pierādošies grāmatvedības dokumentiem un nekādā veidā nepierāda, ka tā nebūtu piedalījusies nolīgumos, kuros tā tiek vainota, vai ka tā šos nolīgumus nebūtu īstenojusi.

284    Desmitkārt, Fapricela būtībā norāda, ka tā nekad neesot piedalījusies un neesot zinājusi par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu, kas ietekmējot pārkāpuma, kurā tā tiek vainota, smagumu.

285    Ir jāatgādina, ka pirmā pamata pirmās divas daļas ir jāapmierina, jo nav pierādīts, ka prasītāja būtu zinājusi par Eiropas klubu.

286    Komisija, nosakot pārkāpuma, ko ir izdarījušas tostarp Fapricela, Proderac un Socitrel, smaguma koeficientu 18 % apmērā, tieši ir ņēmusi vērā to, ka šie trīs uzņēmumi, Spānijas kluba dalībnieki, ir vēlu uzzinājuši par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu.

287    Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz Fapricela.

288    Tāpat tas tā ir attiecībā uz preventīvā nolūkā piemēroto papildsummu, kuras apmērs apstrīdētajā lēmumā ir ticis noteikts, atsaucoties un balstoties uz pamatojumu, kas ir ticis izmantots saistībā ar koeficientu par pārkāpuma smagumu (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 962. apsvērumu).

 D – Par otrā pamata otro daļu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

289    Pirmām kārtām prasītāja būtībā norāda, ka vienlīdzīgas attieksmes princips esot ticis pārkāpts tāpēc, ka Komisija, pieņemot otro lēmumu par grozījumiem, nav piešķīrusi tai samazinājumu, kas būtu salīdzināms ar Komisijas piešķirto samazinājumu Arcelor un Ori Martin.

290    Otrām kārtām Fapricela norāda, ka šis princips esot ticis pārkāpts arī tāpēc, ka, pirmkārt, pret to izrādītā attieksme ir bijusi analoģiska attieksmei pret Socitrel un Proderac, lai gan tās situācija atšķiroties no šo divu uzņēmumu situācijas; otrkārt, ka saistībā ar smagumu tai ir ticis piešķirts vienīgi 1 % samazinājums kā pret vienu no uzņēmumiem – tostarp Emesa un Tycsa –, attiecībā uz kuriem koeficients par pārkāpuma smagumu ir ticis noteikts 19 % apmērā, lai gan visi šajā kategorijā iekļautie uzņēmumi ir izdarījuši daudz smagāku pārkāpumu par to, ko ir izdarījusi Fapricela, un, treškārt, ka attieksmei pret to ir bijis jābūt mazāk stingrai kā pret Fundia, kas ir piedalījusies nolīgumā attiecībā uz klientu Addtek, kurš ir daudz lielāks par klientiem, kas ir tikuši skarti ar nolīgumu, kurā tā pati ir piedalījusies.

291    Ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiku aplūkotas atšķirīgi un lai atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (spriedums, 2007. gada 3. maijs, Advocaten voor de Wereld, C‑303/05, Krājums, EU:C:2007:261, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

292    Saistībā ar pirmo iebildumu ir jākonstatē, ka iemesli, kas ir bijuši pamats otrā lēmuma par grozījumiem pieņemšanai, tas ir, meitasuzņēmuma, kas ir bijis iesaistīts aizliegtās vienošanās darbībās, apgrozījuma ņemšana vērā 10 % maksimālā apmērā piemērošanai grupas apgrozījuma vietā, nevar būt pamats Fapricela uzliktā naudas soda apmēra samazināšanai, kura neatrodas situācijā, kas būtu līdzīga Arcelor, SLM vai Ori Martin situācijai, jo pēc pārkāpuma laikposma beigām to nav iegādājies cits uzņēmums.

293    Šādos apstākļos tā tātad nevar norādīt uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

294    Saistībā ar otro iebildumu vispirms ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā (953. apsvērums), pamatodamās uz izdarītā pārkāpuma raksturu (939.–945. apsvērums), kombinēto tirgus daļu (946. apsvērums) un aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko teritoriju (947.–949. apsvērums), koeficienta par pārkāpuma smagumu noteikšanas vajadzībām ir izveidojusi trīs kategorijas:

–        kategoriju 16 % apmērā, kas attiecas tikai uz Fundia un ko pamato tas, ka šis uzņēmums ir piedalījies vienīgi “saskaņošanā” attiecībā uz Addtek (939. apsvērums);

–        kategoriju 18 % apmērā, kur šis koeficients ir ticis piemērots, pamatojoties uz diviem kritērijiem: dalība vienīgi Spānijas klubā un aizliegtās vienošanās Eiropas mēroga apzināšanās vēlā posmā; Socitrel, Proderac un prasītāja ietilpst šajā kategorijā (949. apsvērums);

–        kategoriju 19 % apmērā, kurā ir iekļauti visi pārējie uzņēmumi, kas ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās (953. apsvērums).

295    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Fapricela situācija nav salīdzināma ar Fundia situāciju, jo pēdējā minētā ir tikusi saukta pie atbildības, pamatojoties tikai uz pārdevumu “saskaņošanu” attiecībā uz vienu klientu, tas ir, “Addtek”, bet Fapricela ir piedalījusies pārkāpumā, ko raksturo tirgus sadale (kvotu noteikšana), klientu sadale un horizontālā cenu noteikšana Ibērijas tirgū.

296    Otrkārt, Emesa un Tycsa ir aktīvi piedalījušās Cīrihes klubā (pirmā – kopš 1992. gada un otrā – kopš 1993. gada) un Eiropas klubā, bet Fapricela nav piedalījusies nevienā no šiem klubiem.

297    Protams, starpība starp divu attiecīgo kategoriju, kurās ietilpst Emesa un Tycsa, no vienas puses, un prasītāja, no otras puses, ir neliela, bet ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 21. punktu vērā ņemto pārdevumu vērtības proporcija var būt līdz 30 % un ka saskaņā ar šo pamatnostādņu 23. punktu horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem un saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdevumu proporciju par šādiem pārkāpumiem, tai parasti jāatrodas diapazona augšdaļā.

298    Šajā lietā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 939. apsvērumā atgādināto pārkāpuma raksturu (tirgus sadale/kvotu noteikšana, klientu sadale un horizontāla cenu noteikšana), Komisijas attiecībā uz [uzņēmumu] kategoriju, kas ir izdarījuši pārkāpumu, piemērotais koeficients par pārkāpuma smagumu atrodas diapazona augšdaļas (no 15 līdz 30 %) apakšējā daļā, kā rezultātā starpība ar citu [uzņēmumu] kategoriju, kas ir izdarījuši pārkāpumu, ko tāpat raksturo horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, ir neliela.

299    Turklāt ir jākonstatē arī tas, ka atšķirība, ko Komisija ir noteikusi starp kategoriju, kurā ietilpst tostarp Emesa un Tycsa, no vienas puses, un kategoriju, kurā ietilpst Socitrel, Fapricela un Proderac, no otras puses, ir pamatota ar objektīviem elementiem.

300    Tādējādi prasītāja, pamatojoties vienīgi uz šo nelielo atšķirību starp abiem Komisijas izmantotajiem koeficientiem par pārkāpuma smagumu, nevar atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes neievērošanu.

301    Treškārt, Fapricela, Socitrel un Proderac, pamatojoties uz to dalību vienīgi Spānijas klubā un vēlo aizliegtās vienošanās Eiropas mēroga apzināšanos, koeficienta par pārkāpuma smagumu 19 % apmērā vietā ir ticis piemērots koeficients 18 % apmērā.

302    Ir jāatgādina, ka nav pierādīts, ka Fapricela ir zinājusi par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu (skat. iepriekš pirmā pamata pirmo un otro daļu).

303    Tādējādi Komisija nav varējusi iekļaut Fapricela vienā un tajā pašā kategorijā ar Socitrel un Proderac.

304    Tādēļ otrā pamata otrā daļa ir jāapmierina.

305    Turklāt prasītājas argumentācija, ka Socitrel dalība aizliegtās vienošanās darbībās esot bijusi ilgāka par tās pašas dalību, tomēr ir jānoraida, jo šis faktors ir jāņem vērā pārkāpuma ilguma, nevis tā smaguma aprēķināšanā.

306    Tas pats attiecas uz sanāksmju, kurā Socitrel ir piedalījusies, skaitu, jo šis faktors tāpat kā Fapricela gadījumā neietekmē to izdarītā pārkāpuma raksturu (skat. iepriekš 273. punktu).

 E – Starpsecinājums

307    Izdarot secinājumu, otrais pamats ir jāapmierina un tātad ir jākonstatē, ka naudas soda pamatsummas aprēķins ir ticis veikts kļūdaini.

308    Tādējādi apstrīdētā lēmuma 2. pants ir daļēji jāatceļ, ciktāl ar to Fapricela ir uzlikts naudas sods.

[..]

 VI – Par pirmo papildu pamatu attiecībā uz Fapricela tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un pamatojuma neesamību

 A – Apstrīdētā lēmuma atgādinājums

400    Saistībā ar pirmo lēmumu par grozījumiem Komisija ir papildinājusi apstrīdētā lēmuma preambulas 935. apsvērumu, iekļaujot tajā tabulu ar pārdevumu vērtību attiecībā uz dažādiem uzņēmumiem. Saistībā ar Fapricela šīs tabulas 6. punktā ir norādīts: “Fapricela: 2009. gada 16. jūnija atbilde: 2.12.1998.–19.9.2002.: [attiecībā uz Fapricela izmantotā pārdevumu vērtība]”.

 B – Vispārējās tiesas vērtējums

401    Pirmkārt, ciktāl šis pamats daļēji sakrīt ar tiesas sēdē izvirzīto pamatu attiecībā uz pirmā lēmuma par grozījumiem nepaziņošanu prasītājai, kas esot radījis tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jānorāda uz šī sprieduma 79.–82. punktā izklāstītajiem Vispārējās tiesas apsvērumiem.

402    Otrkārt, ir jāuzsver, ka ar pirmo lēmumu par grozījumiem Komisija ir izlabojusi materiālās kļūdas, kas tika pieļautas sākotnējā lēmumā, bet tā nav grozījusi Fapricela izliktā naudas soda apmēru.

403    Turklāt korekciju, kuras Komisija ir veikusi saistībā ar Fapricela, priekšmets ir bijis apstrīdētajā lēmumā precizēt pārdevumu vērtību, ko Fapricela paziņoja Komisijai savā Komisijai 2009. gada 16. jūnijā sniegtajā atbildē.

404    Turklāt prasītāja tiesas sēdē ir atzinusi, ka Komisija sākotnējā lēmumā ir pareizi aprēķinājusi naudas soda pamatsummu, ņemot vērā attiecībā uz Fapricela izmantoto pārdevumu vērtību, kura ir iekļāvusi Fapricela dzīslu pārdevumu vērtību.

405    Tātad tā nevar norādīt, ka pirms pirmā lēmuma par grozījumiem tā neesot varējusi saprast, ka dzīslu pārdevumu vērtība ir bijusi iekļauta pārdevumu vērtībā, kura ir tikusi ņemta vērā naudas soda apmēra aprēķināšanai.

406    Tādēļ iebildums par sākotnējā lēmuma pamatojuma šajā jautājumā neesamību ir jānoraida.

407    Treškārt, pirmajā lēmumā par grozījumiem ir iekļauts pamatojums, kas ļauj saprast kļūdas, kuras Komisija ir paredzējusi koriģēt, un ir skaidri norādīti apstrīdētajā lēmumā veiktie Komisijas grozījumi. Tātad iebildums par pirmā lēmuma par grozījumiem pamatojuma neesamību šajā ziņā tāpat ir pilnībā nepamatots.

408    Ceturtkārt, ja pieņem, ka ar savu argumentāciju Fapricela vēlas norādīt, ka tā neesot tikusi uzklausīta pirms abu lēmumu par grozījumiem pieņemšanas, kas rada tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu administratīvajā procesā, ir jākonstatē pirmām kārtām, ka pirms sākotnējā lēmuma pieņemšanas prasītāja ir tikusi uzklausīta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 noteikumiem; otrām kārtām, ka ar pirmo lēmumu par grozījumiem sākotnējā lēmumā ir tikušas veiktas vienīgi materiālās korekcijas; trešām kārtām, ka prasītāja nenorāda, kādā veidā tas, ka tā būtu bijusi uzklausīta par apstākļiem, ko Komisija ir koriģējusi, pamatojoties uz informāciju, ko pati prasītāja tai bija paziņojusi administratīvā procesā, būtu grozījis apstrīdētā lēmuma saturu vai būtu ļāvis tai labāk nodrošināt savu aizstāvību (spriedums, 2013. gada 18. jūnijs, Fluorsid un Minmet/Komisija, T‑404/08, Krājums, EU:T:2013:321, 110. punkts), un visbeidzot, ceturtām kārtām, ka ne ar pirmo, ne ar otro lēmumu par grozījumiem Fapricela uzliktā naudas soda apmērs nav ticis grozīts.

409    Protams, ar otro lēmumu par grozījumiem ir ticis grozīts diviem uzņēmumiem – Arcelor un Ori Martin – uzliktā naudas soda apmērs.

410    Ir jākonstatē, ka iemesli, kuru dēļ ir ticis pieņemts otras lēmums par grozījumiem, tas ir, meitasuzņēmuma, kas ir bijis iesaistīts aizliegtās vienošanās darbībās, apgrozījuma ņemšana vērā 10 % maksimālā apmērā piemērošanai grupas apgrozījuma vietā, nekādi neskar Fapricela, kuras situācija ir pilnībā atšķirīga.

411    Šādos apstākļos tā tādējādi nevar norādīt uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un jo mazāk – atsaukties uz tiesībām tikt iepriekšēji uzklausītai.

412    Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arī tās apgalvojumi par sacīkstes principa vai labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo to neskar ar otro lēmumu par grozījumiem veiktās korekcijas.

413    Piektkārt, prasītājai katrā ziņā ir bijusi iespēja pielāgot savus pamatus un prasījumus pēc katra no abiem lēmumiem par grozījumiem pieņemšanas, kas ir iespēja, kuru tā ir izmantojusi divas reizes, un tādējādi tā nevar norādīt, ka šo lēmumu pieņemšana būtu radījusi kādu tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

414    Līdz ar to pirmais papildu pamats ir jānoraida kopumā.

 VII – Par prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 3. pantu

415    Prasītāja prasa atcelt apstrīdētā lēmuma 3. pantu.

416    Tomēr tiktāl, ciktāl apstrīdētā lēmuma 3. panta 1. punkts ir vērsts uz to, lai uzliktu pienākumu uzņēmumiem, kas vēl nav izbeiguši pārkāpumu, to izbeigt, šis prasījums ir jānoraida. Prasītāja apstiprina, ka tā ir izbeigusi pārkāpumu 2002. gada septembrī. Tādējādi datumā, kurā tā ir cēlusi prasību, prasītājai nav bijis intereses panākt šī apstrīdētā lēmuma noteikuma atcelšanu.

417    Turklāt 3. panta 2. punkts ir vērsts uz to, lai uzliktu uzņēmumiem adresātiem pienākumu atkārtoti neizdarīt pārkāpumu. No iepriekš minētā izriet, ka Fapricela ir izdarījusi pārkāpumu un ka šajā ziņā tai ir jāuzliek sods, kas attaisno pienākuma uzlikšanu atkārtoti neizdarīt pārkāpumu.

418    Tādējādi tās prasījums atcelt apstrīdētā lēmuma 3. pantu ir jānoraida kopumā kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

 VIII – Par Vispārējās tiesas savas neierobežotās kompetences īstenošanu

 A – Komisijas veiktā naudas soda apmēra aprēķina atgādinājums

419    Ir jāatgādina aprēķina, ko Komisija ir veikusi, lai noteiktu Fapricela uzliktā naudas soda apmēru, elementi:

–        priekšspriegojuma tērauda, tostarp trošu un dzīslu formā, 2001. gadā gūtā pārdevumu vērtība (a);

–        pārdevumu vērtības daļa (b): 18 %;

–        gadu skaits (ilguma koeficients) (c): 3,75;

–        papildsummai piemērotais procesuālais lielums (d): 18 %;

–        pamatsumma kopā: [(a) x (b) x (c)] + [(a) x (d)];

–        palielinājums atbildību pastiprinošu apstākļu dēļ: nav;

–        samazinājums saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem: nav;

–        pamatsumma kopā (nav mainījusies);

–        maksimālā 10 % no apgrozījuma apmēra piemērošana: EUR 8 874 000;

–        samazinājums saistībā ar iecietības programmas piemērošanu: nav;

–        samazinājums saistībā ar uzņēmuma nespēju samaksāt naudas sodu, ņemot vērā īpašus socioekonomiskus apstākļus: nav;

–        naudas soda galīgā summa: EUR 8 874 000.

 B – Principu atgādinājums

420    Neierobežotā kompetence, kas, piemērojot LESD 261. pantu, Vispārējai tiesai ir piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, dod tai tiesības ne tikai pārbaudīt noteiktā soda likumību, kas ļauj vienīgi noraidīt prasību par tiesību akta atcelšanu vai atcelt apstrīdētu aktu, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to grozīt apstrīdēto aktu, pat to neatceļot, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus; tostarp mainīt uzlikto naudas sodu, ciktāl tās vērtējumam ir nodots jautājums par tā apmēru (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, Krājums, EU:C:2007:88, 61. un 62. punkts, un 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, Krājums, EU:C:2009:505, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

421    Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

422    Tiesa ir nospriedusi, ka, nosakot naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā pārkāpumu ilgums un visi apstākļi, kas pēc sava rakstura ietilpst to smaguma vērtējumā, tādi kā katra no uzņēmumiem rīcība, katra no tiem loma saskaņoto darbību izstrādāšanā, ieguvumi, ko tie ir varējuši gūt no šīm darbībām, to lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Savienībai (skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, Krājums, EU:C:2011:815, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

423    Tāpat Tiesa ir norādījusi, ka ir jāņem vērā tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē ir jāņem vērā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība (spriedums Chalkor/Komisija, minēts 422. punktā, EU:C:2011:815, 57. punkts).

424    Šajā ziņā ir jānorāda, ka pēc sava rakstura naudas soda noteikšana, ko veic Vispārējā tiesa, nav precīzs aritmētikas uzdevums. Turklāt Vispārējo tiesu, ja tā lemj atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei, nesaista ne Komisijas aprēķini, ne pamatnostādnes, bet tai ir jāveic savs vērtējums, ņemot vērā visus lietas apstākļus (skat. spriedumu, 2007. gada 12. decembris, BASF un UCB/Komisija, T‑101/05 un T‑111/05, Krājums, EU:T:2007:380, 213. punkts un tajā minētā judikatūra).

 C – Vispārējās tiesas šajā lietā veiktais vērtējums

425    Šajā lietā, lai noteiktu naudas soda, kas ir paredzēts, lai sodītu Fapricela par dalību pārkāpumā, apmēru, no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta izriet, ka ir jāņem vērā ne vien pārkāpuma smagums, bet arī tā ilgums, un no sodu individualizācijas principa izriet, ka, nosakot sodu, ir jābūt ņemtai vērā katra pārkāpēja situācijai saistībā ar pārkāpumu.

426    Pārkāpums, kurš ir jāizvirza pret Fapricela, ir tās nepārtrauktā dalība vienīgi Spānijas klubā, jo nav pierādīts, ka Fapricela būtu zinājusi par Eiropas klubu (skat. pirmā pamata pirmo un otro daļu, iepriekš minētais 130. un 142. punkts).

427    Runājot par Fapricela izdarītā pārkāpuma ilgumu – tas ir turpinājies no 1998. gada 2. decembra līdz 2002. gada 19. septembrim, jo nav pierādīts, ka laikposmā no 2000. gada 18. oktobra līdz 2001. gada 9. aprīlim Fapricela būtu izstājusies no Spānijas kluba (skat. iepriekš 207. punktu).

428    Saistībā ar Fapricela izdarītā pārkāpuma smagumu vispirms ir jāatgādina, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka Fapricela, lai gan novēloti, ir zinājusi par aizliegtās vienošanās Eiropas mērogu (skat. iepriekš 130. punktu).

429    Lai novērtētu Fapricela izdarītā pārkāpuma objektīvo smagumu, šo kritēriju tātad nevar ņemt vērā.

430    Tādējādi Fapricela izdarītajam pārkāpumam ir mazāka smaguma pakāpe nekā Socitrel un Proderac, kurām Komisija ir pielīdzinājusi Fapricela, izdarītajam pārkāpumam (apstrīdētā lēmuma preambulas 953. apsvērums).

431    Tomēr Fapricela izdarītais pārkāpums ir smagāks nekā Fundia izdarītais pārkāpums. No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Fundia ir piedalījusies tikai pārdevumu “saskaņošanā” attiecībā uz vienu klientu – Addtek (apstrīdētā lēmuma preambulas 935. un 953. apsvērums), kamēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Fapricela ir piedalījusies “saskaņošanā” attiecībā uz vairākiem citiem klientiem.

432    Saistībā ar vērā ņemamo pārdevumu vērtību ir jāatsaucas uz vērtību, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, kura iekļauj dzīslas, jo ir pierādīts, ka Spānijas kluba ietvaros Fapricela ir piedalījusies arī nolīgumā attiecībā uz dzīslām (skat. iepriekš 244. punktu). Turklāt Komisija ir pamatoti atsaukusies tikai uz Fapricela veiktajiem pārdevumiem Spānijā un Portugālē (apstrīdētā lēmuma preambulas 949. apsvērums).

433    Vispārējai tiesai nav jāatsaucas ne uz vienu atbildību mīkstinošu vai pastiprinošu apstākli, ne arī uz kādu citu īpašu apstākli. Tas, ka prasītāja ir piedalījusies tikai Spānijas klubā, jau ir atspoguļots apstāklī, ka ir ņemti vērā tikai tās Spānijā un Portugālē veiktie pārdevumi.

434    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Fapricela uzliktā naudas soda apmērs nevar būt mazāks par EUR 17 000 000.

435    Tomēr, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto maksimālo 10 % apmēru, Fapricela uzliktā naudas soda apmērs nevar pārsniegt EUR 8 874 000.

436    Šajos apstākļos Vispārējā tiesa nospriež, ka Fapricela uzliekamais naudas sods ir noteikts EUR 8 874 000 apmērā, un šis apmērs, ievērojot prasītājas izdarītā pārkāpuma raksturu, ilgumu un smagumu, ir uzskatāms par pienācīgu apmēru.

 Par tiesāšanās izdevumiem

437    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

438    Ņemot vērā lietas apstākļus, jānospriež, ka katra lietas dalībniece sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2010. gada 30. jūnija Lēmumu C(2010) 4387, galīgā redakcija, par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38344 – Priekšspriegojuma tērauds), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija, un Komisijas 2011. gada 4. aprīļa Lēmumu C(2011) 2269, galīgā redakcija, ciktāl tajā konstatēts, ka, piedaloties ne vien LESD 101. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumā Ibērijas tirgū, bet arī aizliegtās vienošanās darbībās, kas attiecās uz iekšējo tirgu un vēlāk – Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ), Fapricela – Indústria de Trefilaria, SA ir pārkāpusi minētos noteikumus un tai ir uzlikts naudas sods EUR 8 874 000 apmērā;

2)      Fapricela – Indústria de Trefilaria uzlikto naudas sodu noteikt EUR 8 874 000 apmērā;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      katra lietas dalībniece pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Frimodt Nielsen Dehousse Collins

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 15. jūlijā.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – portugāļu.

1 – Ietverti tikai tie šī sprieduma punkti, kuru publicēšanu Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu.