VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2024. gada 28. februārī (*)
Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regulas (ES) Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrā daļa – Uz Austrijas tiesību aktu pamata (un pēc lēmuma par administratīva naudas soda uzlikšanu uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta pamata) ECB piemēroti absorbēšanas procenti par Regulas (ES) Nr. 575/2013 395. panta pārkāpumu – Samērīgums
Apvienotajās lietās T‑647/21 un T‑99/22
Sber Vermögensverwaltungs AG, iepriekš – Sberbank Europe AG, Vīne (Austrija), ko pārstāv M. Fellner, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv K. Lackhoff, J. Poscia un M. Ioannidis, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Austrijas Republika, kuru pārstāv J. Schmoll, F. Koppensteiner un A. Posch, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs F. Šalīns [F. Schalin], I. Nemms [I. Nõmm] (referents) un G. Šteinfate [G. Steinfatt],
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
– ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
– ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasībām, kas pamatotas ar LESD 263. pantu, prasītāja – Sber Vermögensverwaltungs AG – lūdz atcelt attiecīgi Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2021. gada 2. augusta Lēmumu ECB‑SSM‑2021‑ATSBE‑7 un 2021. gada 21. decembra Lēmumu ECB‑SSM‑2021‑ATSBE‑12. Abi šie lēmumi tika pieņemti, pamatojoties uz 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 3. punktu, kā arī 9. panta 1. punktu Padomes Regulā (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), kopsakarā ar 395. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.; labojumi – OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), un 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu 1993. gada 30. jūlija Bundesgesetz über das Bankwesen (Bankwesengesetz)) (Banku likums, BGBl. 532/1993), kas grozīts ar 2021. gada 28. maija Bundesgesetz, mit dem das Bankwesengesetz, das Börsegesetz 2018, das Finalitätsgesetz, das Finanzmarkt‑Geldwäsche‑Gesetz, das Sanierungs- und Abwicklungsgesetz, das Wertpapieraufsichtsgesetz 2018 und das Zentrale Gegenparteien‑Vollzugsgesetz geändert werden (Federālais likums, ar ko groza Banku likumu, 2018. gada Biržas likumu, Likumu par darījumu galīgumu, Finanšu tirgos noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas likumu, Sanācijas un noregulējuma likumu, 2018. gada Vērtspapīru uzraudzības likumu un Centrālo darījumu partneru nodrošinātās izpildes likumu) (BGBl. I, 98/2021) (turpmāk tekstā – “BWG”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir Austrijā reģistrēta kredītiestāde, kas tieši pakļauta ECB īstenotai prudenciālajai uzraudzībai.
3 Prasītāja 2015. gada 1. oktobrī informēja ECB un Finanzmarktaufsichtsbehörde (Finanšu tirgu uzraudzības iestāde, Austrija; turpmāk tekstā – “FMA”), ka 2015. gadā tās riska darījumi ar vienu kredītiestādi bija pārsnieguši Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktā noteikto lielo riska darījumu limitu. Tā uzsvēra, ka minētie pārsniegumi esot novērsti.
4 ECB 2019. gada 15. februārī nolēma uzlikt prasītājai administratīvu naudas sodu 630 000 EUR apmērā uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta pamata par Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkta pārkāpumu, jo pēdējā minētā bija pārsniegusi šajā normā noteiktos lielo riska darījumu limitus – individuāli un konsolidēti. Lai aprēķinātu šā soda apmēru, tā nošķīra pārkāpumu, kas izdarīts konsolidētā mērogā (par ko tā – kā liecina veiktais aprēķins – varēja uzlikt sodu 520 000 EUR apmērā), un pārkāpumu, kas izdarīts individuāli (par ko tā – kā liecina veiktais aprēķins – varēja uzlikt sodu 330 000 EUR apmērā). Tā kā abu pārkāpumu iemesls bija vieni un tie paši faktiskie apstākļi, ECB uzskatīja, ka kumulatīva abu šo summu piemērošana nebūtu samērīga un līdz ar to minēto sodu noteica 630 000 EUR apmērā.
5 ECB 2021. gada 17. februārī informēja prasītāju par savu nodomu uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata tai piemērot absorbēšanas procentus [Abschöpfungszinsen] par attiecīgajām minēto pārsniegumu summām un nosūtīja tai attiecīgu lēmuma projektu.
6 Prasītāja 2021. gada 3. martā rakstveidā pauda savu nostāju par šo lēmuma projektu.
7 ECB 2021. gada 29. jūnijā deva prasītājai iespēju iesniegt apsvērumus par lēmuma projekta redakciju, kas bija pārstrādāta sakarā ar 2021. gada 28. maija grozījumu BWG 97. panta 1. punktā.
8 Prasītāja 2021. gada 6. jūlijā iesniedza savus apsvērumus par lēmuma projekta pārstrādāto redakciju.
9 ECB 2021. gada 2. augustā pieņēma Lēmumu ECB‑SSM‑2021‑ATSBE‑7 (turpmāk tekstā – “2021. gada 2. augusta lēmums”), ar ko tai piemēroti absorbēšanas procenti 2 120 926,08 EUR apmērā par pārsniegumiem, kas bija notikuši 2015. gadā no februāra līdz jūnijam.
10 Pirmkārt, ECB atgādināja, ka prasītāja to – un FMA – bija informējusi par to, ka viens no tās riska darījumiem bija pārsniedzis Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktā noteikto lielo riska darījumu limitu – 25 % no tās “atbilstošā” kapitāla.
11 Otrkārt, ECB uzsvēra, ka prasītāja minēto limitu bija pārsniegusi, no vienas puses, individuāli – 59 darbdienas laikposmā no 2015. gada 5. februāra līdz 29. jūnijam – un, no otras puses, konsolidēti – 53 darbdienas laikposmā no 2015. gada 10. februāra līdz 29. jūnijam. Tā norādīja, ka šie pārsniegumi bija notikuši četru kalendāro mēnešu laikā.
12 Treškārt, ECB konstatēja, ka no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 3. punkta, kā arī 9. panta 1. punkta otrās daļas izriet, ka par to, ka prasītāja nebija ievērojusi Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkta prasības, bija jāpiemēro tai absorbēšanas procenti uz BWG 97. panta 1 punkta 2. apakšpunkta pamata gan individuāli – 1 105 359,95 EUR apmērā –, gan konsolidēti – 2 120 926,08 EUR apmērā.
13 Prasītāja 2021. gada 30. augustā, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 24. panta 1., 5. un 6. punktu kopsakarā ar ECB Lēmuma (2014. gada 14. aprīlis) par Administratīvās pārskatīšanas padomes izveidošanu un tās darbības noteikumiem (OV 2014, L 175, 47. lpp.) 7. pantu, lūdza pārskatīt 2021. gada 2. augusta lēmumu.
14 Prasītāja 2021. gada 12. oktobrī cēla prasību lietā T‑647/21, ar kuru lūdza atcelt 2021. gada 2. augusta lēmumu.
15 Administratīvās pārskatīšanas padome (turpmāk tekstā – “APP”) 2021. gada 25. oktobrī sniedza atzinumu, kurā tā pauda viedokli, ka 2021. gada 2. augusta lēmumā, pirmkārt, nav norādīts pietiekams pamatojums attiecībā uz samērīguma principa piemērošanu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 70. panta piemērošanu un BWG 99.e panta piemērošanu, otrkārt, nav ievērots princips par samērīga termiņa noteikšanu un, treškārt, nav norādīts pietiekams pamatojums attiecībā uz ECB izvēli piemērot absorbēšanas procentus par lielo riska darījumu limita pārsniegumiem, kas notikuši gan individuāli, gan konsolidētā mērogā.
16 ECB 2021. gada 21. decembrī pieņēma jaunu lēmumu – lēmumu ECB‑SSM‑2021‑ATSBE‑12 (turpmāk tekstā – “2021. gada 21. decembra lēmums”), kas saskaņā ar tā 3.1. punktu “aizstāj un groza [2021. gada 2. augusta] lēmumu” un saskaņā ar tā 3.3. punktu “stājas spēkā [2021. gada 2. augusta] lēmuma paziņošanas dienā”.
17 ECB norādīja to pašu absorbēšanas procentu summu, kas jau bija piemērota ar 2021. gada 2. augusta lēmumu.
18 Ņemot vērā APP atzinumu, ECB, pirmkārt, piebilda, ka gadījumā, kad “iestāde” nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Regulas Nr. 575/2013 395. panta, absorbēšanas procentu piemērošanas uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata gadījumā runa ir par kompetentās iestādes obligāta administratīvā akta pieņemšanu, un līdz ar to tai neesot rīcības brīvības. Tādēļ BWG 99.e pantā saistībā ar “sodiem” minētie elementi neesot nozīmīgi. Otrkārt, ECB izcēla apstākli, ka saskaņā ar Austrijas tiesas judikatūru pārsnieguma gadījumā – vienlaikus individuāli un konsolidēti – absorbēšanas procenti ir ieturami par pārkāpumu katrā no šiem diviem statusiem. Treškārt, tā uzskatīja – pretēji tam, ko bija norādījusi APP –, ka pienākums ievērot samērīgus termiņus administratīvajā procesā, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, bija izpildīts, un norādīja, ka APP pati esot konstatējusi, ka procesa ilgums nebija ietekmējis prasītājas tiesību uz aizstāvību izmantošanu.
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Lietā T‑647/21 prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt 2021. gada 2. augusta lēmumu;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 ECB un Austrijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Turklāt ECB 2022. gada 28. janvārī iesniedza pieteikumu, ar kuru lūdza izbeigt tiesvedību šajā lietā; 2022. gada 31. maijā lēmums par šo pieteikumu tika atlikts līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai.
22 Lietā T‑99/22 prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt 2021. gada 21. decembra lēmumu;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 ECB un Austrijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais vērtējums
24 Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma uz tās Reglamenta 68. panta pamata apvienot šīs lietas nolēmuma pieņemšanas vajadzībām.
Par prasību lietā T‑99/22
25 Argumentāciju, ko prasītāja izklāstījusi, lūdzot atcelt 2021. gada 21. decembra lēmumu, būtībā var iedalīt septiņos pamatos, ar kuriem tiek apgalvots, pirmkārt, ka nav ievērots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. protokola 4. pantā minētais princips ne bis in idem, otrkārt, tiek apšaubīts ECB 2019. gada 15. februāra lēmuma galīgums, jo tas esot pretrunā Austrijas tiesību normām, treškārt, esot pārkāpts Hartas 49. pants, ECPAK 7. pants un Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkts, ceturtkārt, esot pārkāpts BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkts, piektkārt, neesot ievērots samērīguma princips un esot pārkāpts Direktīvas 2013/36 70. pants, sestkārt, neesot izpildīts ECB pienākums lemt samērīgā termiņā un, septītkārt, esot pārsniegts rīcības brīvības apjoms.
Par pirmo pamatu attiecībā uz principa “ne bis in idem” neievērošanu
26 Prasītāja apgalvo, ka absorbēšanas procentu piemērošana uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata ir uzskatāma par Hartas 50. pantā un ECPAK 7. protokola 4. pantā minētā principa ne bis in idem neievērošanu, jo ECB par tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem tai jau ir uzlikusi administratīvu naudas sodu 630 000 EUR apmērā. Tā apgalvo, ka šis princips ir spēkā arī attiecībā uz administratīviem sodiem, kuriem eventuāli varētu būt krimināltiesiskas iezīmes, un uzskata, ka šī kvalifikācija ir piemērojama absorbēšanas procentiem, ciktāl tie pārsniedz no Regulas Nr. 575/2013 395. panta neievērošanas gūtās saimnieciskās priekšrocības atņemšanu. Turklāt 2018. gada 7. augusta spriedumā VTB Bank (Austria) (C‑52/17, EU:C:2018:648) Tiesa līdz šim neesot spriedusi par jautājumu, vai absorbēšanas procentiem ir krimināltiesiskas iezīmes.
27 ECB, ko atbalsta Austrijas Republika, uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.
28 Princips ne bis in idem ir uzskatāms par Savienības tiesību pamatprincipu (spriedums, 2002. gada 15.oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 59. punkts), kas tagad nostiprināts Hartas 50. pantā.
29 Hartas 50. pantā ir paredzētas tiesības, kas atbilst ECPAK 7. protokola 4. pantā paredzētajām tiesībām. Šajā ziņā ir jāuzsver: ciktāl Hartā ir paredzētas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šo tiesību nozīme un apjoms ir tādi paši kā minētajā konvencijā paredzētajām tiesībām. Līdz ar to, interpretējot Hartas 50. pantu, ir jāņem vērā ECPAK 7. protokola 4. pants, tomēr neietekmējot Savienības tiesību aktu un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 23. un 60. punkts).
30 Hartas 50. pantā ir paredzēts, ka “nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu”. Tātad ar principu ne bis in idem ir aizliegts kumulēt gan procesus, gan sodus ar krimināltiesisku raksturu šī panta izpratnē par vienām un tām pašām darbībām un pret vienu un to pašu personu (skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 No Tiesas judikatūras izriet, ka nozīmīgi ir trīs kritēriji. Pirmais ir pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesību normu izpratnē, otrais ir pati pārkāpuma būtība, bet trešais – soda, ko attiecīgajai personai varētu piespriest, stingrības pakāpe (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Bonda, C‑489/10, EU:C:2012:319, 37. punkts, un 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 26. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka Hartas 50. panta piemērošana nav ierobežota vienīgi ar procesiem un sodiem, kurus valsts tiesībās kvalificē kā “krimināltiesiskus”, bet gan tā piemērošanas joma – neatkarīgi no šādas kvalifikācijas valsts tiesībās – aptver arī procesus un sodus, kas ir jāuzskata par tādiem, kam piemīt krimināltiesisks raksturs, balstoties uz abiem pārējiem minētajiem kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 30. punkts).
32 Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktu – redakcijā, kas bija piemērojama strīdīgajā laikposmā, – “iestāde neiesaistās riska darījumā ar klientu vai ar savstarpēji saistītu klientu grupu, ja šāda darījuma vērtība – pēc tam, kad ņemta vērā kredītriska mazināšanas ietekme saskaņā ar [šīs regulas] 399.–403. pantu, – pārsniedz 25 % no tās atbilstošā kapitāla[; j]a klients ir iestāde vai ja savstarpēji saistītu klientu grupā ir viena vai vairākas iestādes, šī vērtība nepārsniedz 25 % no iestādes atbilstošā kapitāla vai [..] 150 miljonus [EUR], atkarībā no tā, kura summa ir lielāka, ar nosacījumu, ka riska darījumu vērtību summa – pēc tam, kad ņemta vērā kredītriska mazināšanas ietekme saskaņā ar [šīs regulas] 399. līdz 403. pantu, – ar visiem saistītajiem klientiem, kas nav iestādes, nepārsniedz 25 % no iestādes atbilstošā kapitāla”.
33 Turklāt saskaņā ar BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu “[FMA], pamatojoties uz [BWG] 30.a pantu, kredītiestādēm, atbildīgajiem uzņēmumiem [BWG] 30. panta 6. punkta izpratnē un kredītiestāžu apvienības centrālajai institūcijai piemēro procentus šādā apmērā: [..] 2 % gadā par [Regulas Nr. 575/2013] 395. panta 1. punktā paredzētā lielo riska darījumu limita pārsniegšanu – 30 dienas ilgi –, izņemot gadījumus, kad šāds limita pārsniegums ir pieļaujams uz [šīs regulas] 395. panta 5. punkta pamata, [BWG] 70. panta 2. punktā paredzētos uzraudzības pasākumus un kredītiestādes pārmērīgu parādsaistību gadījumus”.
34 Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka 2019. gada 15. februārī prasītājai ar lēmumu, kas kļuvis galīgs, tika uzlikts administratīvs naudas sods 630 000 EUR apmērā uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta pamata, tādējādi to sankcionējot par pārkāpumu, kas izpaudās kā Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktā noteikto lielo riska darījumu limitu pārsniegšana. ECB nenoliedz, ka absorbēšanas procentu, kurus tā noteikusi ar 2021. gada 21. decembra lēmumu, iemesls bija vieni un tie paši faktiskie apstākļi.
35 Otrām kārtām, ir jāuzsver, ka administratīvie naudas sodi, kas piemēroti uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta pamata, ietilpst Hartas 50. panta piemērošanas jomā.
36 Šajā ziņā ir konstatējams, ka administratīvo naudas sodu, kas tiek piemēroti uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 1. punkta pamata, paraugs nepārprotami ir bijuši naudas sodi, kurus Eiropas Komisija var uzlikt uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punkta pamata, un tie ir ekvivalenti veida un stingrības pakāpes ziņā. Proti, arī šo sodu piemērošanai ir tas pats mērķis – atturēšana, kā tieši formulēts Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 3. punktā, kur precizēts, ka “piemērotās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas”, un tā pati stingrības pakāpe apmēra izteiksmē, kas var sasniegt 10 % no attiecīgās kredītiestādes apgrozījuma kopsummas gadā. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka naudas soda piemērošanas procedūrās saistībā ar konkurences tiesībām ir jāievēro ne bis in idem princips (skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Toshiba Corporation u.c., C‑17/10, EU:C:2012:72, 94. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad šī kvalifikācija pēc analoģijas ir piemērojama arī minētajiem sodiem.
37 Trešām kārtām, līdz ar to ir jāpārliecinās, vai arī absorbēšanas procenti, kas piemēroti uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata, ietilpst Hartas 50. panta piemērošanas jomā.
38 Šajā ziņā no Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija) un Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa, Austrija) judikatūras, ko savā iestāšanās rakstā izklāstījusi Austrijas Republika, izriet, ka absorbēšanas procenti tiek kvalificēti kā prudenciālās uzraudzības pasākumi, kuriem nav krimināltiesisku iezīmju.
39 Konkrētāk, Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa) savā 1999. gada 22. februāra lēmumā ir atzinusi, ka attiecībā uz pirmo nozīmīgo kritēriju, proti, pārkāpuma juridisko kvalifikāciju dalībvalsts tiesību normu izpratnē, no BWG sistemātikas izriet, ka Austrijas likumdevējs nebija minētā likuma 97. pantu klasificējis kā krimināltiesību normu. Attiecībā uz otro un trešo kritēriju, proti, pašu pārkāpuma būtību un soda stingrības pakāpi, tā ir nospriedusi, ka “nedz soda nolūks un veids, nedz tā stingrības veids vai apmērs [..] neliecina, ka šī lieta ietilptu krimināltiesību jomā”. Šajā ziņā tā ir norādījusi, ka absorbēšanas procenti tiks piemēroti “bez pārbaudes par vainojamību” un ka ar tiem bija paredzēts “nodrošināt banku sistēmas pareizu funkcionēšanu, tajā skaitā pietiekamu aizsardzību kreditoru interesēm, nodrošinot kredītiestāžu likviditāti un ierobežojot ar kredītu piešķiršanu saistītos riskus”, par lieliem ieguldījumiem piemērojamo limitu pārsniegšanu paredzot iemaksu, “kas ir saistīta ar limitu pārsniegšanu un kurai jāatlīdzina saimnieciskās priekšrocības, kas nepienācīgi gūtas pārsnieguma rezultātā”.
40 Tātad no Austrijas tiesas judikatūras ir izsecināms, ka absorbēšanas procentu piemērošana uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata neietilpst Hartas 50. panta piemērošanas jomā.
41 Šo secinājumu atbalsta 2018. gada 7. augusta spriedums VTB Bank (Austria) (C‑52/17, EU:C:2018:648, 40.–42. punkts). Proti, vienlaikus konstatēdama, ka absorbēšanas procenti, kas tika piemēroti, pamatojoties uz iepriekšēju BWG 97. panta redakciju, ietilpst Direktīvas 2013/36 65. panta piemērošanas jomā, kur runa ir par “administratīvajiem sodiem un citiem administratīviem pasākumiem”, Tiesa, atsaucoties uz savu judikatūru par izvērtējumu par koriģējošiem finanšu pasākumiem, kurus dalībvalstis veic, lai aizsargātu Savienības finansiālās intereses, kvalificēšanu par “administratīvu pasākumu” ir atzinusi par vēlamāku nekā kvalificēšanu par “administratīvu sodu”, un kā “administratīvu pasākumu” ir kvalificējusi pienākumu atdot atpakaļ nepamatoto priekšrocību, kas gūta pārkāpuma rezultātā.
42 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir secināms, ka absorbēšanas procenti, kurus ECB piemērojusi uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata par rīcību, par kuru jau uzlikts administratīvs naudas sods uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta pamata, nav pretrunā principam ne bis in idem.
43 Tātad pirmais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu attiecībā uz samērīguma principa neievērošanu un Direktīvas 2013/36 70. panta pārkāpumu
44 Prasītāja apgalvo, ka līdz ar absorbēšanas procentu piemērošanu tai netika ievērots samērīguma princips un tika pārkāpts Direktīvas 2013/36 70. pants. Pirmkārt, tā atgādina, ka ECB ir jāievēro samērīguma princips, gan uzliekot sodu, gan veicot administratīvu pasākumu. Otrkārt, tā apgalvo, ka ECB ir pienākums piemērot BWG 99.e pantu, ņemot vērā minētās direktīvas 70. pantu, kurš ar to ir transponēts. No tā izrietot, ka BWG 99.e pants ir piemērojams ne tikai administratīvajiem sodiem, bet arī citiem administratīviem pasākumiem. Treškārt, prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā pēdējā minētajā normā izklāstītos kritērijus, mazāka pārkāpuma gadījumā minimālo ilgumu, kas nebija radījis tai priekšrocību, un ņemot vērā tās sadarbošanos, ECB absorbēšanas procenti bija jāpiemēro daudz mazākā apmērā vai pat jāatturas no šādu procentu piemērošanas.
45 Turklāt prasītāja pārmet ECB, ka pēdējā minētā nav pārbaudījusi, cik samērīga ir absorbēšanas procentu piemērošana vienlaikus individuālā un konsolidētā mērogā. Šajā ziņā tā norāda, ka administratīvais naudas sods bija noteikts 630 000 EUR apmērā, nevis 840 000 EUR apmērā, ņemot vērā apstākli, ka individuālos pārsniegumus un pārsniegumus konsolidētā mērogā bija izraisījusi viena un tā pati rīcība. Tā pārmet ECB, ka pēdējā minētā nav nedz izmantojusi pieeju, kas būtu līdzvērtīga 2021. gada 21. decembra lēmumā izmantotajai, nedz norādījusi pienācīgu pamatojumu attiecībā uz šo punktu.
46 ECB pret to iebilst, pirmām kārtām, tādējādi, ka BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktā nav paredzēta tās rīcības brīvība, kas dotu iespēju pārbaudīt pasākuma samērīgumu pēc BWG 99.e pantā minētajiem kritērijiem.
47 Otrām kārtām, ECB apgalvo, ka BWG 97. panta 1. punkts ir uzskatāms par speciālu instrumentu, kura darbība norit neatkarīgi no tādiem subjektīviem kritērijiem kā atbildība par lielo riska darījumu limitu neievērošanu, lai ļoti efektīvi sasniegtu mērķi – minēto limitu ievērošanu, un ka saistībā ar tā samērīgumu Austrijas tiesas nav paudušas bažas par neatbilstību konstitucionālo tiesību normām.
48 Trešām kārtām, ECB atgādina, ka tās interpretācija par BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu ir saderīga ar Austrijas tiesu judikatūru. No tā izrietot: pirmkārt, šīs normas piemērošana notiek automātiski, otrkārt, šī norma ir kvalificējama kā “nepamatoti gūto vai iespējamo priekšrocību paušāla absorbēšana” un, treškārt, līdz ar to ECB nebija nedz pienākuma, nedz tiesību saistībā ar BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta īstenošanu piemērot BWG 99.e pantu, ar ko transponēts Direktīvas 2016/36 70. pants.
49 Ceturtām kārtām, ECB apgalvo: pat ja Vispārējā tiesa atzītu, ka BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanā ir jāņem vērā apsvērumi par samērīgumu, BWG 99.e pantā un Direktīvas 2013/36 70. pantā minētie kritēriji neesot nozīmīgi.
50 Pirmkārt, BWG 99.e pantā esot reglamentēts tikai naudas sodu apmērs; tas nevarot attiekties uz absorbēšanas procentu apmēru.
51 Otrkārt, nosakot pasākuma veidu, BWG 99.e pantā un Direktīvas 2013/36 70. pantā minētie faktori esot piemērojami vienīgi pienācīgā apmērā, tas ir, tiktāl, ciktāl tie ir lietderīgi izvirzīto tiesiski pamatoto mērķu sasniegšanai. Minētie faktori, kas attiecas uz pārkāpuma smagumu un ilgumu, gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu apmēru, trešām personām radītiem zaudējumiem vai pakāpi, kādā notiek sadarbošanās ar kompetento iestādi, nederot tam, lai sasniegtu BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta tiesiski pamatotos mērķus. Arī pārkāpuma izdarīšanas sākotnējā nodoma kritērijs, kas minēts tikai minētās direktīvas 70. pantā, neesot lietderīgs.
52 Austrijas Republika apgalvo, ka BWG 99.e pantā paredzētie kritēriji nav piemērojami in concreto prudenciālās uzraudzības administratīvā pasākuma pieņemšanas vajadzībām, jo tie drīzāk attiecas uz sodiem. Vienīgi kritēriju par finansiālo stāvokli varētu ņemt vērā, jo tas ir minēts arī tā 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, kurš izslēdz, ka absorbēšanas procenti tiktu piemēroti kredītiestādes pārmērīgu parādsaistību gadījumā. Tā piebilst, ka absorbēšanas procentu piemērošana par pārsniegumu – gan individuāli, gan konsolidētā mērogā – atbilst judikatūrai un ir samērīga.
53 Saskaņā ar Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta pēdējo teikumu “administratīvie sodi un citi administratīvi pasākumi ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši”.
54 Direktīvas 2013/36 70. pantā “Efektīva sankciju piemērošana un kompetento iestāžu sankciju noteikšanas pilnvaru īstenošana” ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot administratīvo sodu vai citu administratīvo pasākumu veidu, kā arī administratīvo naudas sodu līmeni, kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp vajadzības gadījumā:
a) pārkāpuma smagumu un ilgumu;
b) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, atbildības pakāpi;
c) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, finansiālo stāvokli, ko norāda, piemēram, juridiskās personas kopējais apgrozījums vai fiziskās personas gada ienākumu apmērs;
d) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu nozīmīgumu, ciktāl tos var noteikt;
e) pārkāpuma dēļ trešām personām nodarītos zaudējumus, ciktāl tos var noteikt;
f) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, sadarbības līmeni ar kompetento iestādi;
g) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, iepriekš izdarītos pārkāpumus;
h) pārkāpuma jebkādas iespējamas sistēmiskas sekas.”
55 ECB 2021. gada 21. decembra lēmumā ir ar tiešu formulējumu uzsvērusi, ka “BWG 97. panta 1. punkts nepiešķir kompetentajai iestādei nekādu rīcības brīvību piemērot (vai nepiemērot) absorbēšanas procentus” un “arī nepiešķir tai rīcības brīvību attiecībā uz īpašu apstākļu ņemšanu vērā piemērojamo procentu apmēra noteikšanā”. Tā šo secinājumu ir pamatojusi ar Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa) nostāju, no kuras izriet, ka likumdevējs ņem vērā tikai “limitu nepārsniegšanu vai pārsniegšanu” (Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa) 2000. gada 15. maija spriedums Nr. 97/17/0413), ka “iemesli, kuru dēļ tika veiktas darbības, kas atšķiras no likumdevējam vēlamajām, nav nozīmīgi” (Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa) 1999. gada 26. aprīļa spriedums Nr. 95/17/0139) un ka kompetentajai iestādei “ir liegts ņemt vērā pārsnieguma prettiesiskuma pakāpi” (Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa) 2000. gada 15. maija spriedums Nr. 95/17/0139).
56 Līdz ar to ECB nav pārbaudījusi absorbēšanas procentu piemērošanas samērīgumu, ņemot vērā lietas apstākļus, jo tā uzskatīja, ka tai to liedz darīt BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta interpretācija, ko sniegušas Austrijas tiesas.
57 Tātad šis pamats nozīmē, ka ir jāpārliecinās, vai ECB ir pareizi interpretējusi BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, secinādama, ka tai nav rīcības brīvības attiecībā uz tā īstenošanu, ja vien ir izpildīti tajā minētie nosacījumi.
58 Pirmām kārtām, ciktāl strīds ir par valsts tiesību normas interpretāciju, ir jāatgādina, ka, novērtējot valsts tiesību un regulatīvo normu tvērumu, principā ir jāņem vērā valsts tiesu sniegtā interpretācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑433/13, EU:C:2015:602, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Līdz ar to, ja Vispārējā tiesa tiek lūgta pārbaudīt, cik pamatoti ECB ir piemērojusi valsts tiesību normas, ar kurām transponēta kāda direktīva, valsts tiesu sniegtā interpretācija ir pietiekama, lai konstatētu minētās valsts tiesību normas tvērumu, ja no tā izriet, ka šī norma ir saderīga ar direktīvu, kuras transponēšanas nolūkā tā tika pieņemta. Šādā gadījumā iebildumi, ar kuriem mēģināts apšaubīt minēto tiesu sniegtās interpretācijas pareizību, uzreiz ir noraidāmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. aprīlis, Caisse régionale de crédit agricole mutuel Alpes Provence u.c./ECB, no T‑133/16 līdz T‑136/16, EU:T:2018:219, 84.–92. punkts).
60 Tomēr citādi tas ir tad, ja valsts tiesu sniegtā interpretācija nav pietiekama, lai nodrošinātu valsts tiesību normu saderību ar konkrētu direktīvu.
61 Proti, tādā gadījumā Savienības tiesību normu pārākuma principa ievērošana paredz, ka nepieciešamības gadījumā Vispārējai tiesai – tāpat kā valsts tiesai – valsts tiesību normas interpretē, pēc iespējas ņemot vērā transponētās direktīvas tekstu un nolūku, lai sasniegtu tajā izvirzīto mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 24. janvāris, Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 24. punkts).
62 Lai gan pienākuma, interpretējot un piemērojot nozīmīgās valsts tiesību normas, atsaukties uz Savienības tiesību aktiem robežas ir atkarīgas no vispārējiem tiesību principiem un lai gan šis pienākums nevar būt pamats valsts tiesību normu interpretācijai contra legem, tomēr prasības par valsts tiesību normu interpretāciju atbilstoši Savienības tiesību aktiem paredz pienākumu nepieciešamības gadījumā grozīt iedibinātu judikatūru, ja tā ir balstīta uz tādu valsts tiesību normas interpretāciju, kas neatbilst direktīvas mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 32. un 33. punkts un tajos minētā judikatūra).
63 Ja Vispārējai tiesai nav iespējams kādu valsts tiesisko regulējumu interpretēt atbilstoši Savienības tiesību aktu prasībām, tad tai – tāpat kā valsts tiesai, kurai ir pienākums piemērot Savienības tiesību normas, – ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, nepieciešamības gadījumā pēc savas ierosmes atstājot bez piemērošanas jebkuru valsts tiesību normu – arī vēlāk pieņemtu –, kas būtu pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 58. un 61. punkts).
64 Otrām kārtām, nākas konstatēt, ka Direktīvas 2013/36 70. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu, 65. panta 1. punktu un 37. apsvērumu ir jāsaprot tādējādi, ka FMA – un līdz ar to arī ECB – administratīvā pasākuma veids ir jānosaka, ņemot vērā visus apstākļus, un tas automātiski nozīmē, ka tām ir rīcības brīvība, un izslēdz to, ka runa būtu par obligāta administratīvā akta pieņemšanu.
65 Pirmkārt, tas izriet no Direktīvas 2013/36 70. panta 1. punkta gramatiskās un sistēmiskās interpretācijas.
66 Uzreiz ir jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2013/36 70. panta nosaukumā ir minētas tikai “sankcijas”, no šā panta formulējuma izriet, ka šajā normā runa ir arī par “citu administratīvu pasākumu” veidu noteikšanu. Līdz ar to norāde par dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka kompetentās iestādes ņem vērā visus apstākļus – kuru saraksts šajā normā nav izsmeļošs –, attiecas arī uz citiem administratīviem pasākumiem.
67 Turpinot – no Direktīvas 2013/36 4. panta 1. punkta izriet, ka Direktīvas 2013/36 70. pantā minētās “kompetentās iestādes” ir iestādes, kas “veic šajā direktīvā [..] paredzētās funkcijas un pienākumus”, proti, attiecībā uz Austriju tā ir FMA, bet attiecībā uz Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas īstenošanu – ECB.
68 Visbeidzot, ir jānorāda, ka 65. panta 1. punkts un 70. pants ir iekļauti vienā un tajā pašā Direktīvas 2013/36 iedaļā “Uzraudzības pilnvaras, pilnvaras noteikt sankcijas un pārsūdzības tiesības”, un līdz ar to ir uzskatāms, ka šajās divās normās minētais jēdziens “administratīvi pasākumi” nozīmē vienu un to pašu. Tā kā no 2018. gada 7. augusta sprieduma VTB Bank (Austria) (C‑52/17, EU:C:2018:648) izriet, ka absorbēšanas procenti ir uzskatāmi par administratīvu pasākumu Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta izpratnē, to piemērošana ir reglamentēta šīs pašas direktīvas 70. pantā.
69 Otrkārt, šo secinājumu atbalsta arī Direktīvas 2013/36 70. panta teleoloģiskā interpretācija, jo tās 37. apsvērums liecina par likumdevēja nodomu panākt, ka dalībvalstis nodrošina, “ka kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apstākļus”.
70 Treškārt, ir jānorāda, ka ECB pienākums ņemt vērā visus apstākļus nozīmē, ka tad, kad tā veic kādu administratīvu pasākumu, tai ir jāpārbauda konkrētie lietas apstākļi.
71 Ceturtkārt, no tā izriet, ka tāda BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta interpretācija, saskaņā ar kuru ECB atrastos obligāta administratīvā akta pieņemšanas situācijā, liegtu tai ņemt vērā visus nozīmīgos apstākļus un izraisītu to, ka šī norma nebūtu saderīga ar Direktīvas 2013/36 70. pantu.
72 No BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta teksta gan izriet, ka absorbēšanas procentu piemērošanas automātisms tiek kompensēts tādējādi, ka šajā pašā normā ir ņemtas vērā divas situācijas, kurās Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkta pārkāpums neizraisītu absorbēšanas procentu piemērošanu. Tā tas ir tad, ja attiecībā uz kredītiestādi, pirmkārt, ir pieņemts kompetentās iestādes administratīvs lēmums, ar ko tai uzdots veikt konkrētus pasākumus, jo pastāv risks, ka tā nevarēs izpildīt savas saistības pret saviem kreditoriem, vai nolūkā nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti, pamatojoties uz BWG 70. panta 2. punktu, vai, otrkārt, kredītiestādes pārmērīgu parādsaistību gadījumā.
73 Tomēr ir jānorāda, ka Austrijas likumdevēja norāde uz divām situācijām, kurās Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkta pārkāpums neizraisītu absorbēšanas procentu piemērošanu, nav līdzvērtīga tam, ka kompetentā iestāde ņem vērā “visus attiecīgos apstākļus”, kā paredzēts Direktīvas 2013/36 70. pantā.
74 Arī apstāklis, ka absorbēšanas procenti, kas piemēroti uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata, drīzāk ir kvalificējami kā “administratīvs pasākums” – nevis kā “administratīvs sods” – Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta izpratnē, nedod iespēju to piemērošanas automātismu atzīt par saderīgu ar minētās direktīvas 70. pantu.
75 Lai gan šīs būtiskās atšķirības dēļ nav tā, ka kompetentās iestādes pienākumam ņemt vērā visus apstākļus jebkurā gadījumā būtu tāda pati intensitāte kā situācijā, kad runa ir par administratīvu pasākumu, piemēram, absorbēšanas procentu piemērošanu, vai administratīvu sodu vai – a fortiori – administratīvu naudas sodu, tomēr Direktīvas 2013/36 70. pants attiecas ne tikai uz administratīviem sodiem, bet arī uz administratīviem pasākumiem.
76 Trešām kārtām, ir jānorāda, ka, ņemot vērā Direktīvas 2013/36 70. pantu, BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu var interpretēt tādējādi, ka tas paredz ECB rīcības brīvību, kas attiecīgā gadījumā dotu tai iespēju nepiemērot absorbēšanas procentus, ja tā uzskatītu, ka konkrētajos apstākļos ir nepieciešams lemt tā.
77 Pirmkārt, BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta tekstā nav tieši formulēts, ka būtu izslēgts, ka FMA vajadzības gadījumā var izmantot rīcības brīvību lemt, vai tā izmantos no šīs normas izrietošo iespēju.
78 Otrkārt, BWG XXII iedaļa ietver arī 99.e pantu, kurā ir pārņemts Direktīvas 2013/36 70. panta saturs, no kura izriet, ka, nosakot piemērojamā soda vai pasākuma veidu, kas piemērojams par Regulas Nr. 575/2013 pārkāpumiem, FMA, ciktāl samērīgi, ir jāņem vērā tie paši apstākļi, kuri minēti Direktīvas 2013/36 70. pantā un kuru saraksts arī liecina, ka tas nav izsmeļošs. Tādēļ šajā normā ietverto norādi par “pasākumiem” tik tiešām var saprast tādējādi, ka tā aptver arī absorbēšanas procentu piemērošanu uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata.
79 Treškārt, tas, ka ir atzīta ECB rīcības brīvība BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanā, nerada nelabvēlīgas sekas prasītājai, un līdz ar to vispārējo tiesību principu ievērošana šā sprieduma 62. punktā minētās judikatūras izpratnē prasītāju neierobežo.
80 Ceturtām kārtām, līdz ar to, tā kā ECB, pieņemot 2021. gada 21. decembra lēmumu, balstījās uz pieņēmumu, ka absorbēšanas procentu piemērošana notiek automātiski, tā ir balstījusies uz juridiskā ziņā kļūdainu pieņēmumu, kura dēļ tika pieļautas kļūdas tās veiktajā pārbaudē par BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanas samērīgumu, jo tā ietekmē ECB neveica konkrēto lietas apstākļu izvērtēšanu.
81 Tādēļ šis pamats ir atbalstāms; līdz ar to 2021. gada 21. decembra lēmums ir jāatceļ, un nav nepieciešams izvērtēt pārējos prasītājas izvirzītos pamatus.
Par prasību lietā T‑647/21
82 ECB apgalvo, ka prasība par 2021. gada 2. augusta lēmumu ir zaudējusi priekšmetu, jo tas tika aizstāts ar 2021. gada 21. decembra lēmumu, kurš stājās spēkā 2021. gada 2. augusta lēmuma paziņošanas dienā. No tā izrietot, ka prasības priekšmets ir zudis un ka prasītāja no nolēmuma par lietas būtību neko sev neiegūtu.
83 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja iestāde, kas ir atbildētāja, apstrīdēto aktu ir atsaukusi vai attiecīgā gadījumā anulējusi, zūd atcelšanas prasības priekšmets, jo tas izraisa prasītājam vēlamo iznākumu un tā prasījumi ir apmierināti. Tomēr minētais prasītājs var saglabāt interesi celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ja šā akta atcelšanai pašai par sevi varētu būt tiesiskas sekas (skat. rīkojumu, 2011. gada 6. jūlijs, SIR/Padome, T‑142/11, nav publicēts, EU:T:2011:333, 18. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra).
84 Tātad pēc akta atcelšanas procesa gaitā šāda interese turpina pastāvēt, ja par aktu, ar kuru iestāde atcēlusi apstrīdēto lēmumu, tiek celta atcelšanas prasība un līdz ar to pēc eventuālas otrā akta atcelšanas varētu no jauna kļūt piemērojams pirmais akts (skat. rīkojumu, 2011. gada 20. oktobris, United Phosphorus/Komisija, T‑95/09, nav publicēts, EU:T:2011:610, 21. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2017. gada 13. decembris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, T‑712/15, EU:T:2017:900, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Nākas konstatēt, ka analogu iemeslu dēļ ir uzskatāms, ka prasītājs saglabā interesi panākt atsauktā akta atcelšanu, ja par atsaukto aktu ir celta atcelšanas prasība.
85 Neatkarīgi no tā ir nospriests, ka tas, ja iestāde, kas ir atbildētāja, lūdz tiesu izbeigt tiesvedību šajā lietā, apgalvojot, ka apstrīdētais akts ir atsaukts, ir pielīdzināms implicītai, bet nepārprotamai atzīšanai, ka tas ir dzēsts no Savienības tiesību sistēmas, un tas nozīmē, ka šī iestāde vairs nevarēs uz to atsaukties, pat tad, ja atsauktais akts tiks atzīts par spēkā neesošu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1997. gada 17. septembris, Antillean Rice Mills/Komisija, T‑26/97, EU:T:1997:131, 14. punkts).
86 Turklāt ir jānorāda, ka šai lietai ir raksturīga gan 2021. gada 2. augusta lēmuma satura līdzība ar 2021. gada 21. decembra lēmuma saturu, gan prasītājas izvirzīto pamatu līdzība abos prasības pieteikumos. Proti, kā izriet no šā sprieduma 17. un 18. punkta, ECB 2021. gada 21. decembra lēmumā ir vadījusies pēc tās pašas argumentācijas, ko tā bija izklāstījusi savā 2021. gada 2. augusta lēmumā, vienlaikus to papildinot, ņemot vērā APP atzinumu. To atspoguļo apstāklis, ka prasītāja saistībā ar abām prasībām ir sniegusi analogu argumentāciju. Tādi konkrēti apstākļi nozīmē, ka 2021. gada 2. augusta lēmumā esot pieļauts tāds pats prettiesiskums kā tas, kas konstatēts šā sprieduma 44.–81. punktā, bet tas atbalsta secinājumu, ka pēc 2021. gada 21. decembra lēmuma atcelšanas ECB nav iespējams uz to atsaukties (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 7. septembris, Versobank/ECB, C‑803/21 P, nav publicēts, EU:C:2023:630, 167.–169. punkts).
87 Tātad, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, ir secināms, ka 2021. gada 21. decembra lēmuma atcelšanai nevar būt tādas sekas, ka no jauna būtu piemērojams 2021. gada 2. augusta lēmums, un līdz ar to tiesvedība lietā T‑647/21 ir jāizbeidz.
Par tiesāšanās izdevumiem
88 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā spriedums lietā T‑99/22 nav labvēlīgs ECB, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saistībā ar minēto lietu atbilstoši prasītājas prasījumiem.
89 Saskaņā ar Reglamenta 137. punktu, ja tiesvedība lietā tiek izbeigta bez sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa par tiesāšanās izdevumiem lemj pēc saviem ieskatiem. Attiecībā uz lietu T‑647/21 Vispārējā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, ir jāpiespriež ECB segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saistībā ar minēto lietu atbilstoši prasītājas prasījumiem.
90 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādēļ Austrijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus gan saistībā ar lietu T‑99/22, gan saistībā ar lietu T‑647/21.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) Lietas T‑647/21 un T‑99/22 apvienot sprieduma taisīšanas vajadzībām.
2) Izbeigt tiesvedību lietā T‑647/21.
3) Lietā T‑99/22 atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2021. gada 21. decembra Lēmumu ECB‑SSM‑2021‑ATSBE‑12.
4) ECB sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Sber Vermögensverwaltungs AG tiesāšanās izdevumus.
5) Austrijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 28. februārī.
[Paraksti]