Tiesas (pirmā palāta) 2020. gada 11. novembra spriedums (Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – DenizBank AG/Verein für Konsumenteninformation
(Lieta C-287/19) 1
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva (ES) 2015/2366 – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – 4. panta 14. punkts – Maksājumu instrumenta jēdziens – Daudzfunkcionālas personalizētas maksājumu kartes – Tuva darbības lauka sakaru (NFC) funkcija – 52. panta 6. punkta a) apakšpunkts un 54. panta 1. punkts – Lietotājam sniedzamā informācija – Izmaiņas pamatlīguma nosacījumos – Klusējot izteikta piekrišana – 63. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts – Ar maksājumu pakalpojumiem saistītās tiesības un pienākumi – Atkāpe attiecībā uz nelielas vērtības maksājumu instrumentiem – Piemērošanas nosacījumi – Maksājumu instruments, ko nevar bloķēt – Anonīmi izmantots maksājumu instruments – Sprieduma iedarbības laikā ierobežojums)
Tiesvedības valoda – vācu
Iesniedzējtiesa
Oberster Gerichtshof
Pamatlietas puses
Prasītāja: DenizBank AG
Atbildētāja: Verein für Konsumenteninformation
Rezolutīvā daļa
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK, 52. panta 6. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopā ar tās 54. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek regulēta informācija un nosacījumi, ko ir pienākums sniegt maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kurš vēlas ar savu pakalpojumu lietotāju vienoties attiecībā uz pieņēmumu par piekrišanu viņu starpā noslēgtā pamatlīguma noteikumu izmaiņām atbilstoši šī līguma noteikumiem, taču tajā nav ierobežojumu attiecībā uz pakalpojumu lietotāja statusu vai līguma noteikumu veidu, kuros var veikt šādas izmaiņas, tomēr tas neskar iespēju pārbaudīt, vai noteikums nav negodīgs, ņemot vērā Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos normas gadījumā, kad pakalpojumu lietotājam ir patērētāja statuss.
Direktīvas 2015/2366 4. panta 14. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “maksājumu instrumentu”, kā tas ir definēts šajā tiesību normā, ir uzskatāma tuva darbības lauka sakaru (Near Field Communication) funkcija, kas ir integrēta personalizētā daudzfunkciju maksājumu kartē un kas ļauj veikt nelielas vērtības maksājumus no šai kartei piesaistītā bankas konta.
Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nelielas vērtības bezkontakta maksājums ar daudzfunkcionālu personalizētu maksājumu karti, izmantojot tuva darbības lauka sakaru (Near Field Communication) funkciju, ir attiecīgā maksājumu instrumenta “anonīma” izmantošana šīs atkāpes normas izpratnē.
Direktīvas 2015/2366 63. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš vēlas izmantot šajā tiesību normā paredzēto atkāpi, nedrīkst tikai apgalvot, ka nav iespējams bloķēt attiecīgo maksājumu instrumentu vai nepieļaut tā izmantošanu, lai gan, ņemot vērā pieejamo tehnisko zināšanu objektīvo situāciju, šāda neiespējamība nevar tikt pierādīta.
____________
1 OV C 246, 22.7.2019.