VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2014. gada 16. oktobrī (*)
Valsts atbalsts – Elektroenerģija – Preferenciāls tarifs – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzdots to atgūt – Priekšrocība – Pienākums norādīt pamatojumu – Atbalsta summa – Jauns atbalsts
Lieta T‑177/10
Alcoa Trasformazioni Srl, Portoskuzo [Portoscuso] (Itālija), ko pārstāv M. Siragusa, T. Müller‑Ibold, F. Salerno, G. Scassellati Sforzolini un G. Rizza, advokāti,
prasītāja,
ko atbalsta
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Bucci un É. Gippini Fournier, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2009. gada 19. novembra Lēmumu 2010/460/EK par valsts atbalstu C 38/A/04 (ex NN 58/04) un C 36/B/06 (ex NN 38/06), ko Itālija piešķīrusi uzņēmumam Alcoa Trasformazioni (OV 2010, L 227, 62. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un K. Veters [C. Wetter] (referents),
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 12. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Alcoa Trasformazioni Srl ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta sabiedrība, kurai pieder divas primārā alumīnija rūpnīcas, kas atrodas Portovesmē [Portovesme] Sardīnijā (Itālija) un Fuzīnā [Fusina] Veneto (Itālija). Šīs rūpnīcas prasītājai nodeva Alumix SpA šīs pēdējās minētās sabiedrības privatizācijas ietvaros.
2 Ar savu paziņojumu, kas adresēts pārējām dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām saskaņā ar [EKL 88]. panta 2. punktu, attiecībā uz Itālijas valdības piešķirto valsts atbalstu par labu Alumix, kurš paziņots Itālijas Republikai un publicēts 1996. gada 1. oktobrī (OV C 288, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Alumix lēmums”), Eiropas Kopienu Komisija, pārbaudījusi dažādus par labu Alumix tās privatizācijas laikā veiktos pasākumus, tostarp Ente nazionale per l’energia elettrica (ENEL), vēsturiskā Itālijas elektroenerģijas piegādātāja, noteiktā preferenciālā elektroenerģijas tarifa piešķiršanu prasītājas iegādātajām rūpnīcām, secināja, ka minētais tarifs, kas bija piemērojams līdz 2005. gada 31. decembrim, nav uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā Komisija tostarp uzskatīja, ka, “piemērojot tādu tarifu primārā alumīnija ražošanai [prasītājas iegūtajās rūpnīcās], kas nosedz [tās] mainīgās izmaksas un daļu fiksēto izmaksu, ENEL rīkojas [kā uzņēmējs, kas darbojas parastos tirgus apstākļos], jo šie tarifi ļauj piegādāt elektroenerģiju tās lielākajiem rūpnieciskajiem klientiem reģionos, kuros pastāv nozīmīgs elektroenerģijas ražošanas pārpalikums”.
3 Ar Autorità per l’energia elettrica e il gas (Itālijas elektroenerģijas un gāzes iestāde, turpmāk tekstā – “AEEG”) 1999. gada 29. decembra lēmumu Nr. 204/99 tās elektroenerģijas tarifa apsaimniekošana tika nodota vietējiem elektroenerģijas izplatītājiem. Par prasītājai piegādāto elektroenerģiju rēķinus tātad izrakstīja ENEL, tās vietējais elektroenerģijas izplatītājs, atbilstoši standarta tarifam, nevis atbilstoši tarifam, kas bija noteikts ar 1995. gada 19. decembra ministrijas dekrēta (GURI Nr. 39, 1996. gada 16. februāris, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “1995. gada dekrēts”) 2. pantu un kas – kā minēts iepriekšējā punktā – bija piemērojams līdz 2005. gada 31. decembrim. Lai kompensētu šo tarifu starpību, ENEL maksāja prasītājai tās elektroenerģijas rēķinā norādīto atlīdzību, kas bija finansējama ar parafiskāla maksājuma palīdzību, kurš tika uzlikts visiem elektroenerģijas patērētājiem Itālijā.
4 Ar AEEG 2004. gada 9. augusta Lēmumu Nr. 148/04 publisko tiesību iestādei Cassa Conguaglio per il settore elettrico (Elektroenerģijas sektora izlīdzināšanas fonds, turpmāk tekstā – “Izlīdzināšanas fonds”) tika uzdots apsaimniekot elektroenerģijas tarifu vietējo izplatītāju vietā. Šajā sakarā Izlīdzināšanas fonds, izmantojot to pašu parafiskālo maksājumu, pats maksāja prasītājai atlīdzību, kas atbilda starpībai starp tarifu, ko tai bija piemērojis rēķinos ENEL, un 1995. gada dekrētā paredzēto tarifu.
5 Vēlāk tika pieņemts vispirms Ministru padomes priekšsēdētāja 2004. gada 6. februāra dekrēts (GURI Nr. 93, 2004. gada 21. aprīlis, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada dekrēts”) un – pēc tam – 2005. gada 14. marta Dekrētlikums Nr. 35 (GURI Nr. 111, 2005. gada 14. maijs, 4. lpp.), kas pēc grozīšanas tika pārveidots pār likumu saskaņā ar 2005. gada 14. maija Likumu Nr. 80 (GURI kārtējais papildinājums Nr. 91, 2005. gada 14. maijs; turpmāk tekstā – “2005. gada likums”). 2004. gada dekrēta 1. pantā bija paredzēts paplašināt preferenciālo elektroenerģijas tarifu piemērojamību, tos attiecinot tostarp uz Portovesme Srl un Eurallumina SpA. Lai gan varēja domāt, ka ar to bija paredzēts prasītājai piešķirto preferenciālo tarifu pagarināt līdz 2007. gada jūnijam, faktiski tas netika piemērots prasītājai un tās situāciju joprojām regulēja 1995. gada dekrēts, kamēr nav stājies spēkā 2005. gada likuma 11. panta 11. punkts, ar kuru divām prasītājas rūpnīcām piemērojamais preferenciālais tarifs tika pagarināts līdz 2010. gada 31. decembrim.
6 Minētais tarifs katru gadu bija jāpārskata AEEG, kas 2005. gada 13. oktobrī pieņēma Lēmumu Nr. 217/05, saskaņā ar kuru no 2006. gada 1. janvāra preferenciālā tarifa pieaugums būs atkarīgs no iespējamajiem cenu palielinājumiem Frankfurtes pie Mainas (Vācija) un Amsterdamas (Nīderlande) biržās, nepārsniedzot 4 % gadā.
7 Ne 2004. gada dekrēts, ne 2005. gada likuma 11. panta 11. punkts nav tikuši paziņoti Komisijai.
8 Ar lēmumu, kas Itālijas Republikai paziņots ar 2006. gada 19. jūlija vēstuli, Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz valsts atbalstu C 36/06 (ex NN 38/06) – Preferenciāls elektroenerģijas tarifs energoietilpīgām rūpniecības nozarēm Itālijā (kopsavilkums – OV C 214, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada 19. jūlija lēmums”).
9 2006. gada 29. novembrī prasītāja Vispārējā tiesā cēla prasību, lūdzot galvenokārt atcelt minēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz elektroenerģijas piegādes tarifu tās divām primārā alumīnija rūpnīcām, vai, pakārtoti, atcelt to, ciktāl tajā Komisija minēto tarifu ir atzinusi par jaunu nelikumīgu atbalstu.
10 Ar 2009. gada 25. marta spriedumu lietā T‑332/06 Alcoa Trasformazioni/Komisija (Krājumā nav publicēts) Vispārējā tiesa noraidīja minēto prasību. Minētais spriedums tika apstiprināts spēkā apelācijas instancē ar Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑194/09 P Alcoa Trasformazioni/Komisija (Krājums, I‑6311. lpp.).
11 Oficiālās izmeklēšanas procedūras rezultātā 2009. gada 19. novembrī tika pieņemts Komisijas Lēmums 2010/460/CE par valsts atbalstu C 38/A/04 (ex NN 58/04) un C 36/B/06 (ex NN 38/06), ko Itālija piešķīrusi uzņēmumam Alcoa Trasformazioni (OV 2010, L 227, 62. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura 1. pantā valsts atbalsts, ko Itālijas Republika nelikumīgi piešķīra prasītājai no 2006. gada 1. janvāra, ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu.
12 Komisija apstrīdētajā lēmumā secināja, ka neesot nozīmes ne analīzei, ko tā veikusi Alumix lēmumā, ne arī aprēķiniem, ko sniegušas Itālijas iestādes un prasītāja, lai pierādītu, ka prasītājai piešķirtais preferenciālais tarifs joprojām atbilst Alumix lēmumā noteiktajiem kritērijiem. Komisija norādīja, ka atgūstamā atbalsta summa atbilst visu kompensējošo maksājumu summai, ko Izlīdzināšanas fonds samaksājis prasītājai.
13 Attiecībā uz Veneto esošo rūpnīcu Komisija apstrīdētā lēmuma 2. pantā norādīja, ka atbalsta atgūšana attiecas uz laikposmu no 2006. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 19. novembrim, t.i., līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienai. Attiecībā uz rūpnīcu Sardīnijā Komisija ir noteikusi tikai daļēju piedziņu tādējādi, ka atgūšana attiecas uz laikposmu no 2006. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 18. janvārim.
14 No prasības pieteikuma 1.A pielikuma izriet, ka apstrīdētais lēmums prasītājai tika paziņots 2010. gada 12. februārī.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 19. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.
16 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā saņemts 2010. gada 22. maijā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai tiktu apturēta apstrīdētā lēmuma piemērošana, ciktāl tas attiecas uz atbalstu C 36/B/2006 (ex NN 38/2006), minētajā pieteikumā lūdzot arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Ar 2010. gada 8. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto dokumentu Itālijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam.
18 Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 9. jūlija rīkojumu lietā T‑177/10 R Alcoa Trasformazioni/Komisija (Krājumā nav publicēts) pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
19 2010. gada 4. augustā Komisija iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā iebildumu rakstu.
20 Ar 2010. gada 13. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva Itālijas Republikai iestāties lietā.
21 2010. gada 26. novembrī Itālijas Republika iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā iestāšanās rakstu.
22 Replikas raksts redakcijā, kurā novērsti trūkumi, tika iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2010. gada 1. decembrī.
23 2011. gada 1. februārī Vispārējās tiesas kanceleja saņēma prasītājas apsvērumus par iestāšanās rakstu.
24 Atbildes raksts uz repliku un Komisijas apsvērumi par iestāšanās rakstu tika iesniegti Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 1. martā.
25 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 14. decembra rīkojumu lietā C‑446/10 P(R) Alcoa Trasformazioni/Komisija (Krājumā nav publicēts) apelācijas sūdzība par 2010. gada 9. jūlija rīkojumu lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 18. punktā, tika noraidīta.
26 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika pārvietots sestajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta. Vēlāk šī lieta tika iedalīta jaunam tiesnesim referentam, kas darbojās šajā pašā palātā.
27 Saistībā ar Vispārējās tiesas sastāva daļēju nomaiņu tiesnesis referents tika pārvietots astotajā palātā, kurai attiecīgi tika pārdalīta šī lieta.
28 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
29 Prasītājas un Komisijas mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutiskajiem jautājumiem tika uzklausīti 2013. gada 12. decembra tiesas sēdē. Iepriekš nepaziņojot par to Vispārējai tiesai, Itālijas Republika, kura pienācīgi tika pieaicināta personas, kas iestājusies lietā, statusā, neieradās minētajā tiesas sēdē.
30 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu C 36/B/06 (ex NN 38/06);
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
31 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32 Itālijas Republika lūdz Vispārējo tiesu apmierināt prasību.
Juridiskais pamatojums
33 Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza sešus pamatus.
34 Tie būtībā ir saistīti, pirmkārt, ar prettiesisku kvalifikāciju par valsts atbalstu, lai gan prasītāja neesot saņēmusi nekādu priekšrocību, otrkārt, prettiesiskumu, kas izriet no atbalsta summas nepareizas noteikšanas, ja Vispārējā tiesa apstiprinās valsts atbalsta kvalifikāciju, treškārt, tāpat gadījumā, ja tiks apstiprināta minētā kvalifikācija, ar kļūdu, kas pieļauta, to kvalificējot par darbības atbalstu, jo runa esot par reģionālo atbalstu, kurš ir saderīgs ar kopējo tirgu, un, pat ja pieņemtu, ka tas ir darbības atbalsts, ar šāda atbalsta atbilstību nosacījumiem saskaņā ar Pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu (OV 1998, C 74, 9. lpp.), ceturtkārt, ar labas pārvaldības principa un Līguma normu par reģionālo atbalstu, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu, pārkāpumu, piektkārt, ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un, sestkārt, ar būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu.
35 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt sesto prasības pamatu, kas saistīts ar būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu.
Par sesto prasības pamatu – būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu
36 Pirmām kārtām ir svarīgi izskatīt jautājumu par sestā pamata pieņemamību, ko apstrīd Komisija.
37 Komisijas ieskatā, minētais prasības pamats esot tik maz izvērsts, ka tas neatbilstot Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta prasībām. Tomēr pēc prasības pieteikuma un replikas raksta pārbaudes ir skaidrs, ka, lai gan tā ir sniegusi ļoti īsu izklāstu, prasītāja ir izvirzījusi pamatu, kas iedalāms divās skaidri identificējamās daļās, no kurām pirmā attiecas uz apgalvotās 2006. gada 19. jūlija lēmuma spēkā neesamības ietekmi uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu (prasības pieteikuma 271. punkts) un otrā – uz minētā lēmuma pamatojuma neesamību (prasības pieteikuma 272. punkts un replikas raksta 73. un 74. punkts). Tādējādi šis pamats ir jāatzīst par pieņemamu.
38 Tādēļ otrām kārtām ir secīgi jāizskata abas sestā prasības pamata daļas.
Par sestā prasības pamata pirmo daļu, kas attiecas uz procesuālo pārkāpumu 2006. gada 19. jūlija lēmuma spēkā neesamības dēļ
39 Prasītāja apgalvoja, ka “galīgais lēmums saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu var tikt likumīgi pieņemts tikai tad, ja lēmums par oficiālās izmeklēšanas sacīkstes procedūras uzsākšanu ir spēkā”, un ka “gadījumā, ja lēmums par uzsākšanu ir atcelts, šī atcelšana rada sekas arī attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, attiecībā uz kuru tad netiktu ievērots būtisks procedūras noteikums”.
40 Tomēr, aicināta izteikties par sekām, kādām, tās ieskatā, būtu jāizriet no 2009. gada 25. marta sprieduma lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, kas apstiprināts ar 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, un ar ko ticis atzīts, ka 2006. gada 19. jūlija lēmums ir pilnīgi likumīgs, prasītāja tiesas sēdes laikā paziņoja, ka tā neuztur tās sestā prasības pamata pirmo daļu, un šis apstāklis ir norādīts tiesas sēdes protokolā.
Par sestā prasības pamata otro daļu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
41 Sestā prasības pamata otrajā daļā prasītāja norāda uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Šajā ziņā tā apgalvo, ka “[apstrīdētajā] lēmumā ir atrodami smagi un daudzi pamatojuma neesamības gadījumi attiecībā uz būtiskiem jautājumiem” (prasības pieteikuma 272. punkts), un atsaucas uz “izklāstu saistībā ar pirmajiem četriem pamatiem” (šis pats prasības pieteikuma punkts).
42 No paša sākuma ir jānoraida Komisijas iebilde par šī prasības pamata otrās daļas nepieņemamību, kurā tā apgalvo, ka prasītājas argumenti attiecas tikai uz pamatojuma atbilstību, nevis pamatojuma pietiekamību vai nepietiekamību. Vispirms jautājums par pienākumu norādīt pamatojumu ir iztirzāts prasības pieteikuma 69.–74., 78. un 79. punktā – saistībā ar tādas ekonomiskās analīzes neesamību, kas ļautu pierādīt priekšrocības sniegšanu prasītājai.
43 Pēc tam it īpaši replikas raksts ir konkrētāks, jo tajā saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu tiek apgalvots, ka nav sniegta ekonomiska analīze, kas ļautu pierādīt priekšrocības sniegšanu prasītājai, nav norādītas tirgus cenas, nav ņemta vērā reģionālā attīstība un nav norādīti iemesli, kuru dēļ tikusi noraidīta Virtual Power Plant (turpmāk tekstā – “VPP programma”). Turklāt, ņemot vērā, ka pamatam par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir absolūts raksturs (Tiesas 1986. gada 1. jūlija spriedums lietā 185/85 Usinor/Komisija, Recueil, 2079. lpp., 19. punkts, un 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 67. punkts), tas ir pieņemams pat tad, ja to pirmoreiz izvirza replikas rakstā (Tiesas 1997. gada 20. februāra spriedums lietā C‑166/95 P Komisija/Daffix, Recueil, I‑983. lpp., 21. un 25. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑258/09 i‑content/ITSB (“BETWIN”), Krājums, II‑3797. lpp., 47. punkts). Tas tā ir vēl jo vairāk gadījumā, ja pamats, kas izklāstīts prasības pieteikumā, kurā tam tomēr nav pievienoti pietiekami precizējumi, tiek izvērsts replikas raksta stadijā.
44 Tādējādi, pirmkārt, prasības pieteikums ir jāaplūko replikas raksta gaismā un, otrkārt, jāsecina, ka prasītāja sestajā pamatā pārmet Komisijai nevis to, ka tā nav ņēmusi vērā šos apstākļus, bet gan to, ka tie nav norādīti apstrīdētajā lēmumā. Līdz ar to ir jākonstatē, ka sestā pamata otrā daļa ir pieņemama.
45 Vispirms ir jāizvērtē saistībā ar otro un ceturto pamatu sniegtā vienkāršā atsauce uz pamatiem, kas attiecas uz būtību, un pēc tam – iebildumi, ko prasītāja izteikusi prasības pieteikumā (pirmajā pamatā, uz kuru ir atsauce sestajā pamatā) un papildinājusi replikas rakstā.
46 Runājot par pirmo gadījumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru prasības pamats, kas saistīts ar tolaik piemērojamā EKL 253. panta pārkāpumu un kurā norādīts uz pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu EKL 230. panta izpratnē (spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, minēts 43. punktā, 67. punkts, un Vispārējās tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedums lietā T‑158/99 Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 97. punkts). Citāda ir situācija tad, ja iebildumi ir vērsti nevis pret pamatojuma neesamību vai nepietiekamību kā tādu, bet gan īstenībā pārklājas ar kritiku par apstrīdētā lēmuma pamatotību un tātad šī tiesību akta tiesiskumu pēc būtības (iepriekš minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, 97. punkts, un 2009. gada 14. janvāra spriedums lietā T‑162/06 Kronoply/Komisija, Krājums, II‑1. lpp., 23. punkts). Šie iebildumi šāda pamata ietvaros var tikt tikai noraidīti (iepriekš minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, 97. un 98. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 27. septembra spriedums lietā T‑257/10 Itālija/Komisija, 53. punkts).
47 Runājot par otro gadījumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam atbilstoši attiecīgā tiesību akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo tiesību akta izdevējas iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un ļautu kompetentajai tiesai veikt pārbaudi.
48 Prasība sniegt pamatojumu jāizvērtē atkarībā no apstākļiem katrā atsevišķā gadījumā. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu. It īpaši Komisijai nav jāizsaka viedoklis par visiem argumentiem, ko tai iesniedz ieinteresētās personas – tai ir pietiekami norādīt faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I‑395. lpp., 16. punkts; Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑198/01 Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājums, II‑2717. lpp., 59. un 60. punkts, un 2012. gada 28. marta spriedums lietā T‑123/09 Ryanair/Komisija, 178. punkts).
49 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Komisija ir pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu, pirmkārt, saistībā ar ekonomisko analīzi, kas lika Komisijai secināt prasītajai sniegtās priekšrocības esamību, otrkārt, ar to, ka bija jābūt tirgus cenai, treškārt, apstākli, ka tā bija izvērtējusi, vai atbalsts varētu tikt pieļauts reģionālās attīstības mērķiem, un, ceturtkārt, iemesliem, kuru dēļ tā ir atteikusies no VPP programmas.
50 Tādējādi, runājot, pirmkārt, par ekonomisko analīzi, kas likusi Komisijai secināt prasītajai sniegtās priekšrocības esamību, pārbaudot apstrīdēto lēmumu, ir konstatējams, ka Komisija vispirms atgādināja Alumix lēmuma ekonomisko kontekstu (apstrīdētā lēmuma preambulas 33.–38. apsvērums), pēc tam uzsvēra vēlāk notikušās būtiskas pārmaiņas Itālijas elektroenerģijas tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 39.–43. apsvērums) un, visbeidzot, veselu iedaļu (apstrīdētā lēmuma 6.2.1. punkts “Priekšrocību piešķiršana”) veltīja tirgus, kurā darbojas prasītāja, analīzei (apstrīdētā lēmuma preambulas 145.–158. apsvērums). Tostarp atgādinot, ka Alumix lēmums, kas bija pieņemts monopola kontekstā, nevar tikt attiecināts uz liberalizēto elektroenerģijas tirgu (apstrīdētā lēmuma preambulas 150. apsvērums), Komisija atbilstoši 2011. gada 21. jūlija spriedumam lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, (71. punkts) uzsvēra, ka ir jāņem vērā “apstākļi, kuri atkārtojas [prevalē] reālajā tirgū” (apstrīdētā lēmuma preambulas 146. apsvērums). Tāpat tā sniedza detalizētu informāciju attiecībā uz Sardīnijas tirgus īpatnībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 155. un 226.–231. apsvērums).
51 Otrkārt, attiecībā uz tirgus cenu Komisija norādīja, ka prasītājas iegūtā cena bija zemāka nekā cena, ko tā varēja iegūt reālos tirgus apstākļos, valsts iejaukšanās dēļ, jo, ja prasītāja būtu spējīga iegūt šādu cenu tieši no kāda elektroenerģijas piegādātāja attiecīgajos reģionos, valstij nebūtu bijis nepieciešams iejaukties (apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērums). Apstrīdētā lēmuma preambulas 146.–152. apsvērumā Komisija izklāstīja iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka tai ir pienākums neņemt vērā prasītājas veikto tirgus cenas aprēķinu, apstrīdētā lēmuma preambulas 153. un 154. apsvērumā papildus precizējot, ka minētais aprēķins ir kļūdains, jo tas atbilst ražošanas robežizmaksām bāzes slodzes, t.i., lētākajās, centrālēs. Komisija uzsver, ka šādas izmaksas var tikt iegūtas tirgū tikai ārpus intensīva patēriņa stundām, bet prasītāja patērē elektroenerģiju ne tikai ārpus intensīva patēriņa stundām, bet gan 24 stundas diennaktī. Visbeidzot Komisija sniedza precizējumus par tirgus cenu Sardīnijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 230. apsvērums), norādot, ka tarifs, ko ieguvusi prasītāja, neatbilstu Alumix lēmuma kritērijiem par tad, ja tie būtu piemērojami konkrētajā gadījumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 155. apsvērums).
52 Treškārt, runājot par atbalsta atbilstību nosacījumiem reģionālās attīstības mērķiem, no apstrīdētā lēmuma preambulas 60.–67. apsvēruma izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija ir izskatījusi šo iespēju no Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu viedokļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 60. apsvērums), norādot, ka Veneto nav viens no reģioniem, kam var tikt sniegts atbalsts (apstrīdētā lēmuma preambulas 61. apsvērums), tādējādi izslēdzot vienu no prasītājas rūpnīcām. Attiecībā uz otro rūpnīcu, kas atrodas Sardīnijā, Komisija norādīja, ka šim reģionam atbalsts varēja tikt piešķirts līdz 2006. gada 31. decembrim (apstrīdētā lēmuma preambulas 62. apsvērums), bet atbalsts tam vairs nevar tikt piešķirts saskaņā ar Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam (OV 2006, C 54, 13. lpp.), ja vien prasītājai netiks piešķirts divu gadu pārejas periods, “lai pakāpeniski atceltu spēkā esošās darbības atbalsta shēmas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 66. apsvērums). Līdz ar to Komisija pārbaudīja, vai atbalsts bija vajadzīgs (apstrīdētā lēmuma preambulas 63. apsvērums) un samērīgs ar reģiona problēmām (apstrīdētā lēmuma preambulas 64. apsvērums), un sniedza uz to noraidošu atbildi. Tāpat tā norādīja, ka atbalsts nebija degresīvs reālos termiņos (apstrīdētā lēmuma preambulas 65. apsvērums), kopumā secinot, ka nebija lietderīgi “atļaut ieviest jaunus darbības atbalsta pasākumus uz dažiem mēnešiem” un noteikt to “pakāpenisku atcelšanu”, it īpaši “ņemot vērā izteiktās šaubas un atbalsta kropļojošo būtību” (apstrīdētā lēmuma preambulas 66. apsvērums). Visbeidzot tā “izteica šaubas” par iespēju apstiprināt preferenciālo tarifu prasītājai “vai nu kā reģionālu atbalstu, vai pamatojot to ar citu iemeslu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 67. apsvērums).
53 Vēl jo vairāk, apstrīdētajā lēmumā ir atrodams vesels teksta gabals (6.5.1. punkts “Saderība ar pamatnostādnēm valsts reģionālā atbalsta jomā (Sardīnija)”), kurā pāris desmitu apsvērumos ir īsumā izklāstīta Komisijas nostāja par šo jautājumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 220.–240. apsvērums), it īpaši par “ietekmes uz reģionālo attīstību” jautājumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 6.5.1.2. punkts un 232.–237. apsvērums)
54 Ceturtkārt, runājot par VPP programmu, apstrīdētajā lēmumā tā arī ir minēta vairākas reizes. Komisija to minēja iedaļā par lietas hronoloģiju, norādot, ka bija paredzējusi “iespēju pieņemt” šo programmu (apstrīdētā lēmuma preambulas 18. apsvērums) un bija sarakstījusies šajā ziņā ar Itālijas Republiku (apstrīdētā lēmuma preambulas 18.–20. apsvērums). Tāpat tā ir minējusi sanāksmes, kas rīkotas ar šo dalībvalsti (tie paši apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērumi). Apstrīdētajā lēmumā ir īpaši ietverts teksta gabals, kas veltīts šim jautājumam (6.5.3. punkts “Priekšlikums izveidot “virtuālo spēkstaciju” (Sardīnija)”) un kas iedalīts divās iedaļās attiecībā uz “Itālijā izveidojamās VPP aprakstu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 6.5.3.1. punkts) un “tarifa saderību, pamatojoties uz VPP” (apstrīdētā lēmuma preambulas 6.5.3.2. punkts). Šajā dokumenta daļā (apstrīdētā lēmuma preambulas 246.–259. apsvērums) ir detalizēti izklāstīta VPP programma un iemesli, kuru dēļ Komisija ir “secinājusi, ka šajā gadījumā VPP nevar sniegt pietiekamu pamatu atbalsta saderībai ne uz pārejas periodu pēc VPP izveides, ne a fortiori uz periodu pirms VPP īstenošanas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 253. apsvērums).
55 Tātad attiecībā uz četriem jautājumiem, uz kuriem konkrēti norādījusi prasītāja, apstrīdētajā lēmumā – un nevar teikt, ka īsumā, – ir sniegts detalizēts un argumentēts pamatojums, tādējādi ļaujot prasītajai uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un Eiropas Savienības tiesai – veikt attiecīgo pārbaudi.
56 Līdz ar to sestā pamata otrā daļa ir jānoraida, kas, ņemot vērā atteikšanos no prasības saistībā ar pamata pirmo daļu, liek noraidīt minēto pamatu pilnībā.
57 Tagad ir svarīgi izskatīt piekto prasītājas prasības pamatu, jo šī pārbaude ļaus Vispārējai tiesai konkretizēt Alumix lēmuma precīzu tvērumu.
Par piekto prasības pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
58 Prasītāja apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Ir svarīgi uzsvērt, ka – kā to turklāt atzīst pati prasītāja – daži tās šajā pamatā izvirzītie argumenti “ir jau bijuši iesniegti Vispārējai tiesai saistībā ar prasību atcelt [2006. gada 19. jūlija] lēmumu” (prasības pieteikuma 225. punkts) un ka “[tā] tiem nav piekritusi” (tas pats prasības pieteikuma punkts). Prasītāja lūdz atkārtoti izskatīt minētos argumentus, tostarp tādēļ, ka tiem esot plašāks tvērums un ka apstrīdētā lēmuma raksturs nav tāds pats kā 2006. gada 19. jūlija lēmumam. Tātad uz piecām piektā prasības pamata daļām būtu jāatbild, ņemot vērā atbildes, ko savos nolēmumos sniegušas Vispārējā tiesa un pēc tam Tiesa, bet neaprobežoties ar tām; šī pamata daļas attiecas, pirmkārt, uz tiesisko paļāvību, kas varētu būt Itālijas Republikai un prasītājai uz to, ka attiecīgais atbalsts ir nevis jauns, bet gan pastāvošs, jo tā sekas attiecībā uz prasītāju esot palikušas nemainīgas, tādējādi, ka apstrīdētais lēmums šī iemelsa dēļ esot uzskatāms par EKL 88. panta pārkāpumu (LESD 108. pants, uz kuru atsaucas prasītāja, nav piemērojams ratione temporis), otrkārt, tiesisko paļāvību, ko esot izraisījis fakts, ka Komisija, kas, prasītājas ieskatā, ir bijusi informēta par izmaiņām tiesību aktos kopš 1995. gada dekrētā paredzētā termiņa, neesot reaģējusi uz jauno Itālijas tiesību normu pieņemšanu, liekot prasītājai domāt, ka attiecīgais atbalsts ir uzskatāms par pastāvošu atbalstu, treškārt, uz Alumix lēmuma neierobežotību laikā, ceturtkārt, uz īpašo tiesisko paļāvību, kas izrietot no apstākļa, ka 1995. gada dekrēta rezultātā noteiktais tarifs bija uzskatāms par tādu, kas neveido valsts atbalstu, un, piektkārt, uz to, ka Komisijas nostāja oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā, kas esot it īpaši pausta 2007. gada 19. janvāra vēstulē, esot pastiprinājusi prasītājas tiesisko paļāvību.
59 Pirms tiks izskatītas dažādas šī prasības pamata daļas, ir jāatgādina, kas ir domāts ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un kādi ir nosacījumi, kas jāievēro, lai tas varētu būt piemērojams.
60 Uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kas ir Savienības tiesību pamatprincips (Tiesas 1999. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑104/97 P Atlanta/Eiropas Kopiena, Recueil, I‑6983. lpp., 52. punkts), ir atļauts atsaukties ikvienam uzņēmējam, kam kāda iestāde ir radījusi pamatotas cerības (Tiesas 1987. gada 11. marta spriedums lietā 265/85 Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Foods Products (Lopik)/EEK, Recueil, 1155. lpp., 44. punkts, un 2011. gada 24. marta spriedums lietā C‑369/09 P ISD Polska u.c./Komisija, Krājums, I‑2011. lpp., 123. punkts; Vispārējās tiesas 2012. gada 27. septembra spriedums lietā T‑328/09 Producteurs de légumes de France/Komisija, 18. punkts). Tomēr gadījumā, ja piesardzīgs un apdomīgs uzņēmējs var paredzēt tāda Savienības pasākuma veikšanu, kas var skart tā intereses, tas uz šo principu nevar atsaukties, kad minētais pasākums tiek veikts (Tiesas 1978. gada 1. februāra spriedums lietā 78/77 Lührs, Recueil, 169. lpp., 6. punkts, un 2009. gada 25. marta spriedums lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, 102. punkts). Tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību rodas, ja izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai konkrētus, beznosacījumu un saskanīgus solījumus no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šiem solījumiem ir jābūt tādiem, kas var radīt tiesisku paļāvību personai, kurai tie adresēti. Treškārt, sniegtajiem solījumiem ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Producteurs de légumes de France/Komisija, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Konkrēti runājot par šī principa piemērojamību valsts atbalsta jomā, ir jāprecizē, ka, ņemot vērā paziņošanas pienākuma pamatlomu, lai ļautu Komisijai efektīvi veikt valsts atbalsta kontroli, kurai ir obligāts raksturs, atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem principā tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību var būt tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, un rūpīgam uzņēmējam parasti ir jāspēj pārliecināties, ka šī procedūra ir ievērota. Īpaši gadījumā, ja atbalsts ir piešķirts, iepriekš nepaziņojot Komisijai, tādējādi, ka tas ir nelikumīgs saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, atbalsta saņēmējs tajā brīdī nevar iegūst tiesisko paļāvību attiecībā uz atbalsta piešķiršanas likumību (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Producteurs de légumes de France/Komisija, minēts 60. punktā, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra), ja vien nepastāv ārkārtas apstākļi (Vispārējās tiesas 2009. gada 30. novembra spriedums apvienotajās lietās T‑427/04 un T‑17/05 Francija un France Télécom/Komisija, Krājums, II‑4315. lpp., 263. punkts).
62 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir secīgi jāizskata šī prasības pamata trešā, otrā, ceturtā, pirmā un piektā daļa.
Par piektā pamata trešo daļu attiecībā uz Alumix lēmuma neierobežotību laikā
63 Tā kā Alumix lēmumā Komisija ir konstatējusi tāda valsts atbalsta atbilstību Kopienu tiesībām, kas ieviests ar 1995. gada dekrētu, kura darbība skaidri beidzās 2005. gada 31. decembrī, tās lēmumam nevarēja būt ilgāka iedarbība laikā nekā pasākumam, uz kuru tas attiecas. Kā Komisija pareizi atgādina iebildumu rakstā, 2009. gada 25. marta spriedumā lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, (105. un 106. punkts) šāda argumentācija jau bija norādīta. Tiesa ir piekritusi šai argumentācijai un nospriedusi, ka Alumix lēmumā ietvertie Komisijas secinājumi nevarēja likt prasītājai leģitīmi domāt, ka šī lēmuma secinājumi attieksies uz 2006. gada 19. jūlija lēmumā izskatīto tarifu (2011. gada 21. jūlija spriedums lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, 134. punkts), un ka Vispārējā tiesa tātad pamatoti ir nospriedusi, ka Alumix lēmums nevarēja prasītājai radīt tiesisko paļāvību par šajā lēmumā ietverto secinājumu spēka turpināšanos (2011. gada 21. jūlija spriedums lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, 135. punkts).
64 Tādējādi šo iemeslu dēļ ir jānoraida piektā pamata trešā daļa.
Par piektā pamata otro daļu attiecībā uz tiesisko paļāvību, ko radījusi Komisijas reakcijas neesamība pēc jauno Itālijas tiesību normu pieņemšanas
65 Ir jāuzsver, ka, ja, no vienas puses, Alumix lēmums bija derīgs tikai attiecībā uz 1995. gada dekrētā noteiktā atbalsta darbības laiku, no otras puses, nav ļauts interpretēt Komisijas reakcijas neesamību tādējādi, ka tā varētu būt radījusi prasītājai tiesisko paļāvību.
66 Proti, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītājas argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu, jo tā apgalvo, ka strīdus tiesību normas bija zināmas Komisijai, lai gan šeit svarīgi ir noskaidrot, vai Itālijas Republika bija paziņojusi minētās tiesību normas šai iestādei. Runājot par 2004. gada dekrētu, no apstrīdētā lēmuma (minētā lēmuma preambulas 1.–3. apsvērums) izriet, ka šī dalībvalsts ir sniegusi informāciju pēc Komisijas, kas ir tikusi brīdināta no dažādiem preses rakstiem, iniciatīvas. Attiecībā uz 2005. gada likumu tāpat no lietas materiāliem – kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē – izriet, ka minētā likuma 11. panta 11. punkts atšķirībā no tā 11. panta 12. punkta nav ticis paziņots Komisijai, un Tiesa turklāt par to jau ir nospriedusi (2011. gada 21. jūlija spriedums lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, 16. punkts). Tādēļ ir jāpiemēro šā sprieduma 61. punktā atgādinātā judikatūra, saskaņā ar kuru atbalsta saņēmējam nevar būt tiesiskā paļāvība attiecībā uz tā piešķiršanas likumību, ja atbalsts ir sniegts, iepriekš nepaziņojot Komisijai.
67 Tāpat nav jēgas apgalvot, ka runa ir par Komisijas bezdarbību, jo attiecīgā informācija tai tika sniegta tās pašas ierosinātajās procedūrās. Šajos apstākļos nekāda tiesiska paļāvība nevarēja rasties no Komisijas bezdarbības pēc paziņošanas, jo ne bezdarbība, ne paziņošana nav konstatējamas.
68 Otrkārt, katrā ziņā aplūkotajā gadījumā neapstrīdami nav nekādu konkrētu, beznosacījumu un saskanīgu solījumu.
69 Tātad ir jānoraida arī piektā pamata otrā daļa.
Par piektā pamata ceturto daļu attiecībā uz tiesisko paļāvību, kas izrietot no apstākļa, ka 1995. gada dekrēta rezultātā noteiktais tarifs bija uzskatāms par tādu, kas neveido valsts atbalstu
70 No tā, kas norādīts saistībā ar piektā prasības pamata trešās daļas pārbaudi, izriet, ka 1995. gada dekrēts, kas bija ierobežots laikā, jo tā darbības termiņš beidzās 2005. gada 31. decembrī, un kas bija Alumix lēmums priekšmets, varēja tikt uzskatīts par tādu, kas neveido valsts atbalstu, tikai attiecībā uz konkrētu laikposmu. Kā Tiesa nospriedusi saistībā ar Vispārējās tiesas šajā ziņā sniegto vērtējumu (2011. gada 21. jūlija spriedums lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, 135. punkts), prasītājai nevarēja būt tiesiskā paļāvība par šajā lēmumā ietverto secinājumu spēka turpināšanos.
71 Tādējādi piektā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.
Par piektā pamata pirmo daļu attiecībā uz tiesisko paļāvību, kas izrietot no apstākļa, ka atbalsts uzskatāms par pastāvošu, jo tā sekas attiecībā uz prasītāju esot palikušas nemainīgas
72 No šā sprieduma 60. un 61. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka uzņēmējs var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu tikai tad, ja tas ir bijis pietiekami piesardzīgs, apdomīgs un rūpīgs. Šajos apstākļos prasītājai, pirmkārt, bija jāņem vērā, ka preferenciālais tarifs, kas tai bija piešķirts saskaņā ar 1995. gada dekrētu un kas pēc definīcijas bija uzskatāms par atkāpi no normālā tarifa, bija paredzēts uz 10 gadu laiku un tā nekādi nevarēja būt droša par tā pagarināšanu. Otrkārt, tā nevarēja neņemt vērā tai sākotnēji piešķirtā preferenciālā tarifa noteikšanas mehānismu un tātad neapzināties, ka tajā ir notikušas dažādas pārmaiņas, par kurām Komisijai vēl nebija iespējas izteikties. Turklāt, tieši ņemot vērā šīs pārmaiņas, būtu kļūdaini norādīt uz 1995. gada dekrētā noteiktā preferenciālā tarifa nemainīgām sekām, jo tajā ir tikuši izdarīti vairāki nelieli grozījumi, it īpaši saistībā ar 2005. gada likumā noteiktā tarifa ikgadējo aktualizēšanu par ne vairāk kā 4 %, kā to interpretējusi AEEG (skat. šā sprieduma 6. punktu un apstrīdētā lēmuma preambulas 49. un 50. apsvērumu).
73 Ņemot vērā visus šos apstākļus, prasītājai kā pietiekami piesardzīgam, apdomīgam un rūpīgam uzņēmējam nevarēja rasties tiesiskā paļāvība uz to, ka sākotnējā tarifa iedarbība turpināsies un ka tas uzskatāms par pastāvošu atbalstu, lai gan it īpaši kopš Alumix lēmuma tajā ir notikusi būtiski grozījumi, neraugoties uz to, ka tā turpināja izmantot preferenciālo tarifu.
74 Tādēļ piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par piektā pamata piekto daļu attiecībā uz to, ka Komisijas nostāja oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā, kas esot it īpaši pausta 2007. gada 19. janvāra vēstulē, esot pastiprinājusi prasītājas tiesisko paļāvību
75 Apstāklis, ka Komisija ar 2007. gada 19. janvāra vēstuli uzsākusi apspriedes ar Itālijas Republiku (nevis ar prasītāju) par VPP programmu (apstrīdētā lēmuma preambulas 18.–20. apsvērums), ne tikai nav uzskatāms par tādu, kuram varētu būt kāda ietekme uz pastāvošā atbalsta raksturu, kura atzīšanu prasītāja vēlējās panākt attiecībā uz strīdus Itālijas tiesību normās paredzētajiem pasākumiem, un tātad arī uz tiesisko paļāvību, kuru – kā tā kļūdaini uzskatīja – tā varēja balstīt uz Komisijas Alumix lēmumā izdarītajiem secinājumiem, bet arī, tā kā ar minēto vēstuli ir tikušas ierosinātas pārrunas par iespējamību veikt pārejas pasākumus, pēc definīcijas nevarēja ietvert konkrētus, beznosacījumu un saskanīgus solījumus.
76 Līdz ar to ir jānoraida piektā pamata piektā daļa un tādējādi piektais prasības pamats kopumā.
77 Četri pārējie prasības pamati tiks izskatīti secībā, kas izriet no prasītājas procesuālajiem rakstiem.
Par pirmo prasības pamatu – prettiesisku kvalifikāciju par valsts atbalstu, lai gan prasītāja neesot saņēmusi nekādu priekšrocību
78 Pirmais prasības pamats, kurā prasītāja norāda uz LESD 107. panta pārkāpumu (īstenībā runa ir EKL 87. pantu, kas piemērojams ratione temporis), ietver dažādas daļas, no kurām pirmā attiecas uz tiesas pārbaudes intensitāti valsts atbalsta jomā un pienākumu norādīt pamatojumu, kas šajā jomā ir Komisijai. Attiecībā uz pēdējo jautājumu sestā prasības pamata otrās daļas izskatīšanā jau ir nospriests, ka apstrīdētais lēmums atbilst EKL 253. panta prasībām. Savukārt saistībā ar vispārīgajiem apsvērumiem par Savienības tiesas pārbaudi valsts atbalsta jomā nav izvirzīts neviens konkrēts iebildums par apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, un līdz ar to tie ir jānoraida kā neiedarbīgi.
79 Pirmais prasības pamats īstenībā ietver trīs argumentus: Komisijai esot bijis jāsecina, ka Alumix lēmumā noteiktie kritēriji ir piemērojami, un līdz ar to tai esot bijis jāizdara tāds pats secinājums kā minētajā lēmumā, proti, par valsts atbalsta neesamību (pirmā prasības pamata D un E punkts); tai esot bijis jāveic ekonomiska analīze, lai konstatētu iespējamu prasītājai piešķirtās priekšrocības esamību (pirmā prasības pamata B punkts); tas katrā ziņā nozīmējot, ka Komisija savā argumentācijā par pamatu būtu izmantojusi parasto tirgus darbību (pirmā prasības pamata C punkts).
80 Šie trīs punkti ir jāizskata secīgi.
81 Saistībā ar kritiku attiecībā uz faktu, ka Komisija ir uzskatījusi, ka Alumix lēmumā noteiktie kritēriji aplūkotajā gadījumā nav piemērojami, ir jāprecizē, ka runa ir nevis par minētā lēmuma piemērojamību laikā, par ko atbilde sniegta piektā prasības pamata izskatīšanā, bet gan par jautājumu attiecībā uz kopš tā laikā notikušām ekonomiskām un juridiskām izmaiņām, kas padarījušas neiespējamu taisīt līdzīgu lēmumu. Kā pareizi minējusi Komisija, “ir grūti iedomāties izmaiņas, kas būtu būtiskākas nekā pāreja no piegādātāja cenas uz tarifu, ko subsidē valsts” (iebildumu raksta 54. punkts).
82 Pirmajā gadījumā prasītājai noteiktais tarifs varēja tikt pielīdzināts atlaidei, ko piegādātājs, pat ja tas atrodas monopola stāvoklī (konkrēti – ENEL), piešķir vienam no tā lielākajiem klientiem (šajā ziņā skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 36. un 37. apsvērumu), savukārt apstrīdētajā lēmumā aplūkotie pasākumi ietver cenas samazinājumu, ko nosaka Itālijas valsts un kas tiek finansēts no parafiskāla maksājuma, ļaujot kompensēt prasītājai starpību starp tarifu, kas parasti tiek prasīts no uzņēmumiem, un tai atzīto preferenciālo tarifu. Tā kā no paša šādi ieviestā preferenciālā tarifa rakstura izriet, ka Izlīdzināšanas fonds no valsts līdzekļiem atmaksāja prasītājai starpību starp elektroenerģijas tarifu, ko ENEL norādījusi rēķinos rūpnīcām, un 1995. gada dekrētā paredzēto tarifu, ar šo apstākli vien pietiek, lai pamatotu konstatējumu, ka prasītājas rūpnīcām nebija jāsedz pilnā apjomā izmaksas, kas parasti būtu jāsedz no to budžetiem (šajā ziņā skat. 2009. gada 25. marta spriedumu lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, 68. punkts, un 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 10. punktā, 83. punkts).
83 Tātad, uzskatot, ka Alumix lēmumā noteiktie kritēriji nevar tikt piemēroti šajā gadījumā, Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
84 Runājot par otro punktu, ir jāuzsver, kā tas jau izdarīts sestā prasības pamata otrās daļas izskatīšanā, ka Komisija ir sniegusi daudzas ekonomiska rakstura norādes, kas attiecas gan uz izmaiņām tirgū (monopola izbeigšanās), gan prasītājas rūpnīcu raksturlielumiem (piemēram, Sardīnijas elektroenerģijas tirgus analīze). Tātad tā ir ievērojusi EKL 87. pantu, kurā Komisijai prasīts pierādīt, ka atbalsta saņēmējam uzņēmumam ir tikusi piešķirta kāda ekonomiska priekšrocība (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑228/99 un T‑233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein–Westfalen/Komisija, Recueil, II‑435. lpp., 251. un 257. punkts, un 2010. gada 3. marta spriedumu lietā T‑163/05 Bundesverband deutscher Banken/Komisija, Krājums, II‑387. lpp., 98. punkts). Turpretim Komisijai nebija jāsniedz kādi citi argumenti, jo prasītājai piešķirtās priekšrocības esamība izriet jau no ieviestā mehānisma vienkāršā apraksta. Nebūtu vērts veikt sarežģītus ekonomiskus vērtējumus, kas tiek prasīti, piemēram, lai piemērotu kritēriju par privāto ieguldītāju tirgus ekonomikā, gadījumā, ja pastāv kompensācijas mehānisms, kas tiek finansēts no parafiskāla maksājuma, ar mērķi atbrīvot kādu komercsabiedrību no preču, ko tā pārdod Savienības teritorijā, ražošanai nepieciešamo elektroenerģijas izmaksu daļas samaksas. Komisijai tātad nebija nekāda pienākuma veikt ekonomisku analīzi, kas būtu detalizētāka nekā tā, kas ietverta apstrīdētajā lēmumā.
85 Runājot par trešo prasītājas argumentu, proti, ka Komisijai savā argumentācijā esot bijis jābalstās uz parasto tirgu, nevis esošo tirgu, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsts ir jāizvērtē pats par sevi, nevis saistībā ar mērķiem, kas, piemēram, var būt vērsti uz to, lai kompensētu nepietiekamu konkurētspēju tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑372/97 Itālija/Komisija, Recueil, I‑3679. lpp., 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Tāpēc pirmais pamats jānoraida kā nepamatots.
Par otro prasības pamatu – prettiesiskumu, kas izriet no atbalsta summas nenoteikšanas
87 Šeit ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā, pirmkārt, ir atzinusi konkrēto atbalstu par nesaderīgu ar kopējo tirgu un, otrkārt, uzdevusi to daļēju atgūšanu. Jautājums par atbalsta summas noteikšanu attiecas uz šo pēdējo aspektu.
88 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nevienā Savienības tiesību normā nav noteikts, ka Komisijai, uzdodot atgūt ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu, būtu jānosaka precīza atgūstamā atbalsta summa. Pietiek ar to, ka Komisijas lēmums ietver norādes, kas ļauj tā adresātam pašam bez lielām grūtībām noteikt šo summu (Tiesas 2000. gada 12. oktobra spriedums lietā C‑480/98 Spānija/Komisija, Recueil, I‑8717. lpp., 25. punkts, un 2007. gada 18. oktobra spriedums lietā C‑441/06 Komisija/Francija, Krājums, I‑8887. lpp., 29. punkts; Vispārējās tiesas 2010. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑177/07 Mediaset/Komisija, Krājums, II‑2341. lpp., 181. punkts).
89 Apstrīdētais lēmums atbilst šīm prasībām, jo, kā tas turklāt norādīts 2010. gada 9. jūlija rīkojumā lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, minēts 18. punktā, (11. punkts), tajā, nenorādot precīzu atgūstamo atbalsta summu, ir minēta metode, atbilstoši kurai šī summa ir aprēķināma. Tā atbilst starpībai starp līgumā noteikto cenu un preferenciālo cenu un sakrīt ar kompensācijas maksājumu, ko ieguvusi prasītāja attiecīgajā laikposmā (apstrīdētā lēmuma preambulas 285. apsvērums). Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir ietverta tiešā atsauce uz šo preambulas apsvērumu. Minētā lēmuma 2. pantā ir norādīts, ka šī summa ietver procentus, un noteikta to aprēķina kārtība. Visbeidzot no šī panta analīzes izriet, ka attiecībā uz rūpnīcu Sardīnijā Komisija ir atteikusies no atbalsta atgūšanas par laikposmu no 2007. gada 19. janvāra līdz 2009. gada 19. novembrim.
90 Tādējādi otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo prasības pamatu – galvenokārt kļūdainu kvalifikāciju par darbības atbalstu un pakārtoti šāda atbalsta atbilstību nosacījumiem saskaņā ar Pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu
91 No paša sākuma ir jāprecizē, ka prasītājas trešais prasības pamats ir ierobežots, ņemot vērā, ka tas attiecas tikai uz rūpnīcu Sardīnijā, jo Veneto nav reģions, kuram varētu tikt piešķirts valsts reģionālais atbalsts atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktam. Komisija apstrīdētajā lēmumā (minētā lēmuma preambulas 240. apsvērums) un iebildumu rakstā norāda, ka Sardīnija vairs nav atbalstāmais reģions kopš 2006. gada beigām. Līdz ar to trešā prasības pamata divas daļas ir jāizskata tikai tiktāl, ciktāl šis pamats attiecas uz atbalsta prettiesiskumu attiecībā uz laiku pirms minētā datuma un attiecībā uz rūpnīcu Sardīnijā.
Par galvenokārt izvirzīto iebildumu par konkrētā atbalsta kļūdainu kvalifikāciju par darbības atbalstu
92 Prasītāja, apstrīdot Komisijas sniegto vērtējumu, saskaņā ar kuru konkrētais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, apgalvo, ka tas neesot darbības atbalsts, kas ir izslēgts no Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu piemērošanas jomas (minēto pamatnostādņu 4.15.–4.17. punkts). Tostarp prasītāja norāda uz konkrētā pasākuma pagaidu raksturu un tā pēc būtības reģionālu mērķi. Tomēr šim argumentam nevar piekrist. Proti, pirmkārt, prasītāja izmantoja preferenciālo tarifu 15 gadu laikā (no 1995. gada dekrēta stāšanās spēkā līdz brīdim, kas tika paziņots apstrīdētais lēmums, it īpaši tā 4. pants, saskaņā ar kuru Itālijas Republikai bija jāatceļ visi konkrētā atbalsta maksājumi nākotnē). Otrkārt, preferenciālais tarifs attiecās ne tikai uz Sardīniju, bet arī uz Veneto. Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par darbības atbalstu ir atzīstams atbalsts, ar ko paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību (Tiesas 2000. gada 19. septembra spriedums lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 30. punkts, un 2011. gada 21. jūlija spriedums lietā C‑459/10 P Freistaat Sachsen un Land Sachsen‑Anhalt/Komisija, Krājumā nav publicēts, 34. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Kronoply/Komisija, 75. punkts). Tātad konkrētais atbalsts, kas ļāva prasītājai samazināt izmaksas saistībā ar tās elektroenerģijas patēriņu, kas pēc definīcijas ietilpst ikdienas pārvaldībā, patiešām bija atzīstams par darbības atbalstu. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka, tā kā alumīnija ražošanas process ir īpaši energoietilpīgs (apstrīdētā lēmuma preambulas 74. apsvērums), elektroenerģijas iegādei ir bijusi būtiska nozīme prasītājas darbības vajadzībām.
93 Līdz ar to trešā prasības pamata pirmā daļa ir noraidāma.
Par pakārtoti izvirzīto iebildumu par šāda atbalsta atbilstību nosacījumiem saskaņā ar Pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu
94 Pat runājot par darbības atbalstu, izņēmuma kārtā bija iespējams atļaut atbalstu, kas paredzēts atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktam atbalstāmiem reģioniem, ar nosacījumu, ka šāds atbalsts ir attaisnojams ar tā ieguldījumu reģionālajā attīstībā un tā raksturu un ka tā līmenis ir samērīgs ar problēmām, ko ar to paredz samazināt. Šim atbalstam ir jābūt ierobežotam laikā un degresīvam. Prasītāja pakārtoti norāda, ka attiecībā uz tās rūpnīcu Sardīnijā Komisijai esot bijis jāatzīst atbalsts par atbilstošu uz minētā pamata. Šiem argumentiem nevar piekrist.
95 Vispirms – un ar šo apsvērumu vien pietiek, lai Komisija atteiktos uzskatīt atbalstu par atbilstošu nosacījumiem saskaņā ar Pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu, – konkrētais atbalsts nebija degresīvs (apstrīdētā lēmuma preambulas 65. un 239. apsvērums), lai gan tarifa palielināšana bija ierobežota ar 4 %. Proti, ir jāuzsver, ka preferenciālā tarifa nominālā apmēra palielināšana, nepārsniedzot noteiktu robežvērtību, ipso facto neizraisa minētā tarifa saņēmējam piešķirtās kompensācijas samazināšanu, jo uzņēmēja reālās elektroenerģijas izmaksas var palikt lielākas nekā summa, ko tas norāda rēķinos minētajam saņēmējam atbilstoši preferenciālajam tarifam, pat tam pieskaitot 4 %. Tādēļ – atbilstoši tam, ko pareizi norāda Komisija un kas nav apstrīdēts, – preferenciālais tarifs bija degresīvs tikai vidējo cenu Savienībā tīras samazināšanas gadījumā un bija progresīvs visos pārējos gadījumos.
96 Tālāk Komisija pilnīgi pārliecinoši norādīja, kādu iemeslu dēļ konkrētais atbalsts nesniedz ilgstošu ieguldījumu reģionālajā attīstībā. Piemēram, apstrīdētā lēmuma preambulas 235. un 236. apsvērumā tā atgādināja, ka pati prasītāja atzinusi, ka bez preferenciālā tarifa ražotne Sardīnijā nebūtu dzīvotspējīga, un parādījusi, ka, pat ņemot vērā jauno infrastruktūras projektu pabeigšanas (cauruļvads un zemūdens kabelis) ietekmi uz tirgus cenām nākotnē, iegūtā cena būtu salīdzināma ar cenu, kas tiek piemērota citur Itālijā, bet nekādā gadījumā nevarētu sasniegt cenu EUR 30 par vienu megavatu stundā, kas “vajadzīga, lai padarītu rūpnīcu rentablu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 235. apsvērums). Tādējādi prasītājas rūpnīca ne tikai nevarēja kļūst, pateicoties konkrētajam atbalstam, par salas attīstības dzinēju nākotnē, bet pati bija pilnībā atkarīga no preferenciālā tarifa.
97 Visbeidzot, tā kā saskaņā ar Pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu atbalstam, lai tas varētu tikt atzīts par atbilstošu nosacījumiem, ir jābūt samērīgam ar problēmām, ko ar to paredzēts samazināt, Komisija izvērtēja, vai preferenciālais tarifs atbilst starpībai, kas novērojama attiecībā uz citiem klientiem, starp Sardīniju un kontinentālo Itāliju. Tā konstatēja, ka prasītājai piešķirtā kompensācija bija daudz lielāka nekā jebkāda starpība, kas novērojama pārējā daļā (apstrīdētā lēmuma preambulas 238. apsvērums). Šajos apstākļos prasītājai nav pamata apgalvot, ka konkrētais atbalsts bija samērīgs un tātad atbilstošs nosacījumiem.
98 Tā kā šie kritēriji nav izpildīti, Komisija pamatoti ir secinājusi, ka tas bija šķērslis preferenciālo tarifu Sardīnijā atzīt par atbilstošu nosacījumiem saskaņā ar Pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu.
99 Tādēļ arī trešā pamata otrā daļa un līdz ar to trešais prasības pamats kopumā ir jānoraida.
Par ceturto prasības pamatu – labas pārvaldības principa un LESD 107. panta 3. punkta pārkāpumu saistībā ar VPP programmu
100 Prasītāja uzskata, ka ar 2007. gada 19. janvāra vēstuli un – plašāk ņemot – ar savu attieksmi pret VPP programmas novērtēšanu Komisija esot pieļāvusi smagu un acīmredzamu labas pārvaldības principa un LESD 107. panta 3. punkta (īstenībā, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumu, runa ir par EKL 87. panta 3. punktu) pārkāpumu.
101 Vispirms ir jāatgādina, ka viena no Savienības tiesību sistēmā ietvertajām garantijām administratīvajā procesā tostarp ir labas pārvaldības princips, kas nosaka pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus apstākļus, kam ir nozīme attiecīgajā lietā (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 23. septembra spriedums lietā T‑263/07 Igaunija/Komisija, Krājums, II‑3463. lpp., 99. punkts).
102 Turpinājumā ir jāuzsver, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 281. apsvērumā ir atzinusi, ka 2007. gadā uzsākto apspriežu ilgums, kas attiecās uz VPP programmu, lai gan tas lielā mērā ir izskaidrojams ar Itālijas Republikas novēlotu reakciju, “nebija saderīgs ar pienācīgu pārvaldību un ietekmēja saņēmēja rīcību izmeklēšanas periodā”.
103 Lai gan Vispārējai tiesai nekādi nav saistošs vērtējums, ko Komisija varētu sniegt attiecībā uz pašas rīcību, un tai pašai jāveic apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaude, turpretim Vispārējai tiesai, veicot šo pārbaudi, ir saistoši gan prasījumu apjoms, gan konkrēts apstrīdētā lēmuma priekšmets.
104 Tādējādi, ciktāl labas pārvaldības principa pārkāpumu veidoja Komisijas neizlēmība un kavēšanās attiecībā uz VPP programmas izskatīšanu saistībā ar prasītājas rūpnīcu Sardīnijā, ir jānorāda, ka Komisija uzskatīja par lietderīgu “nenoteikt atbalsta atgūšanu attiecībā uz Sardīnijas iekārtu uz laikposmu no vēstules saņemšanas dienas, tas ir, 2007. gada 19. janvāra, līdz [apstrīdētā] lēmuma pieņemšanas dienai” (apstrīdētā lēmuma preambulas 282. apsvērums). Apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkts atbilst šim vērtējumam. Tādēļ, tā kā tas nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu saistībā ar jautājumu par konkrētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu un tam nav ietekmes uz atbalsta summu, kuras atgūšanu uzdevusi Komisija, attiecībā uz laikposmu pēc 2007. gada 18. janvāra saistībā ar rūpnīcu Sardīnijā, prasības pamats par labas pārvaldības principa pārkāpumu ir jānoraida kā daļēji neiedarbīgs.
105 Tomēr minētā prasības pamata analīze liek domāt, ka prasītāja to iekļāvusi plašākā perspektīvā iedaļā “Komisijas administratīvā procesa vadība”, tostarp izvirzot argumentu par kavēšanos, kas tās ieskatā ir šādu apstākļu salīdzināšanas rezultāts:
– Alumix lēmuma saturs, kurā Komisija ar 1995. gada dekrētu ieviestus pasākumus ir uzskatījusi par tādiem, kas neveido valsts atbalstu;
– Komisijas bezdarbība pēc tam, kad tā tikusi informēta par sākotnējā atbalsta grozījumiem;
– apstāklis, ka saistībā ar 2004. gada dekrētu Komisija uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz jaunajiem preferenciālā tarifa saņēmējiem, bet ne prasītāju;
– 2006. gada 19. jūlija lēmuma pieņemšana;
– apstrīdētā lēmuma pieņemšana pēc tam, kad tika noraidīts variants ar VPP programmu.
106 Šie dažādie apstākļi, aplūkoti atsevišķi vai arī kopumā, nevar veidot labas pārvaldības principa pārkāpumu. Proti, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Alumix lēmums nevarēja ļaut prasītājai uzskatīt, ka tā piemērošanas joma pārsniegs 10 gadus, kas 1995. gada dekrētā bija paredzēti attiecībā uz tai piešķirto preferenciālo tarifu. Otrkārt, Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā neesot ievērojusi labas pārvaldības principu, ja šī iestāde tādas rīcības dēļ, kurā vainojama tikai kāda trešā persona, nevarēja nodrošināt pienācīgu pārvaldību. Konkrētajā lietā nav strīda par to, ka tieši tādēļ, ka Itālijas Republika nav paziņojusi 2004. gada dekrētu un 2005. gada likuma 11. panta 11. punktu, t.i., prettiesiskas rīcības dēļ, Komisija nevarēja ieņemt nostāju, kas tai būtu bijusi jāieņem, ja valsts atbalsta paziņošanas procedūra būtu bijusi ievērota. Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 65.–67. punktā, Komisija nav pieļāvusi bezdarbību pēc tam, kad Itālijas iestādes bija pieņēmušas jaunās tiesību normas, bet pieprasīja tām sniegt informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu. Treškārt, 2006. gada 19. jūlija lēmumu atzinušas par tiesisku gan Vispārējā tiesa, gan Tiesa, tostarp tiktāl, ciktāl tajā bija paredzēts daļu, kas attiecas uz prasītāju, nodalīt no daļas, kas attiecas uz jaunajiem 2004. gada dekrētā noteiktajiem preferenciālā tarifa saņēmējiem. Ceturtkārt, šā sprieduma 104. punktā jau ir atgādināts, ka saistībā ar kavēšanos, ko izraisīja apspriežu uzsākšana par VPP programmu un pēc tam atteikšanās no šī varianta, Komisija pati ir uzskatījusi par nepieciešamu to ņemt vērā, atsakoties atgūt atbilstošu atbalsta summu, un tas noteikti nevar tikt uzskatīts par sliktas pārvaldības aktu.
107 Visbeidzot attiecībā uz apgalvoto EKL 87. panta 3. punkta pārkāpumu, Komisijai neizvērtējot VPP programmas sekas Sardīnijā, ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti secinājusi, ka minētā programma nevar sniegt pietiekamu pamatu atbalsta saderībai ne uz pārejas periodu pēc tās ieviešanas, ne a fortiori uz periodu pirms šādas ieviešanas (apstrīdētā lēmuma preambulas 253. apsvērums). Proti, tā kā Sardīnija vairs nav atbalstāmais reģions saskaņā ar minēto tiesību normu kopš 2006. gada beigām, bet apspriedes starp Komisiju un Itālijas Republiku tika uzsāktas 2007. gada sākumā, EKL 87. panta 3. punkts nevar tikt pārkāpts ar faktu, ka Komisija ir atteikusies ņemt vērā šo programmu, it īpaši tāpēc, ka EKL 87. panta 1. punktā noteiktais vispārīgais princips ir par valsts atbalsta aizliegumu un ka atkāpes no šī principa ir jāinterpretē šauri (Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑277/00 Vācija/Komisija, Recueil, I‑3925. lpp., 20. punkts, un 2006. gada 23. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑346/03 un C‑529/03 Atzeni u.c., Krājums, I‑1875. lpp., 79. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 2. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑362/05 un T‑363/05 Nuova Agricast un Cofra/Komisija, Krājumā nav publicēts, 80. punkts).
108 No visa iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir noraidāms.
109 Tādējādi, tā kā neviens no sešiem prasības pamatiem nav apmierināts, prasība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
110 Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā nolēmums prasītājai ir nelabvēlīgs, tai saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību. Saskaņā ar minētā reglamenta 87. panta 4. punktu Itālijas Republika, kas iestājusies šajā lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Alcoa Trasformazioni Srl sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību;
3) Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 16. oktobrī.
[Paraksti]