Prasība, kas celta 2011. gada 27. septembrī - Al-Aqsa/Padome

(lieta T-503/11)

Tiesvedības valoda - holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Stichting Al-Aqsa (Heerlen, Nīderlande) (pārstāvis - A. van Eik, advocaat)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atzīt, ka Padomes Īstenošanas regula (ES) Nr. 687/2011 nav spēkā tiktāl, ciktāl tā ir piemērojama prasītājam;

atzīt, ka Regula (EK) Nr. 2580/2001 nav piemērojama prasītājam;

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Lai pamatotu savu prasību, prasītājs izvirza desmit pamatus.

Pirmais pamats: ciktāl Īstenošanas regula Nr. 687/2011 ¹ attiecas uz prasītāju, tā, ņemot vērā Tiesā vēl izskatāmo par Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T-348/07 Al-Aqsa/Padome iesniegto apelācijas sūdzību un Nīderlandes Ārlietu ministra 2011. gada 18. aprīļa Lēmumu par Sanctieregeling Terrorisme 2007-II (Ministrijas Noteikumi par sankcijām terorisma jomā) piemērošanu prasītājam, esot pretrunā pareizas tiesvedības principam un procesuālās ekonomijas principam.

Otrais pamats: prasītājs neietilpstot kopējās nostājas ² piemērošanas jomā.

Trešais pamats: trūkstot kompetentās iestādes lēmuma atbilstoši kopējās nostājas 1. panta 4. punktam. Par kompetentās iestādes lēmumu nevarot uzskatīt nedz pagaidu noregulējuma tiesneša 2003. gada 3. jūnija spriedumu, nedz arī 2011. gada 18. aprīļa Lēmumu, saskaņā ar kuru Sanctieregeling Terrorisme 2007-II tiek atzīti par piemērojamiem prasītajam.

Ceturtais pamats: prasītājs uzskata, ka trūkstot pierādījumu prasītāja "zināšanas" aspektam, kas tiek prasīts atbilstoši kopējās nostājas 1. panta 3. punkta k) apakšpunktam.

Piektais pamats: attiecībā uz prasītāju nevarot pieņemt, ka tas (joprojām) atvieglo teroristisku darbību īstenošanu, jo tas neizrietot nedz no pagaidu noregulējuma tiesneša 2003. gada 3. jūnija sprieduma, nedz arī no Nīderlandes Ārlietu ministra 2011. gada 18. aprīļa Lēmuma par Sanctieregeling Terrorisme 2007-II piemērošanu prasītajam.

Sestais pamats: būtisku formas prasību pārkāpums un rīcības brīvības pārsniegšana. Prasītājs uzskata, ka Padome nepamatoti neesot veikusi jaunu pārbaudi un neesot ievērojusi pierādīšanas pienākumu, kas tai esot noteikts lēmuma par atkārtotu piemērošanu gadījumā.

Septītais pamats: samērīguma principa pārkāpums.

Astotais pamats: Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta pārkāpums, jo ar Īstenošanas regulu esot pieļauta nesamērīga iejaukšanās īpašuma netraucētas izmantošanas tiesībās.

Devītais pamats: LESD 296. panta pārkāpums.

Desmitais pamats: tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesību uz aizstāvēšanos [pārkāpums], jo Padome neesot pietiekamā mērā sniegusi specifisku un konkrētu informāciju, kāpēc saraksta saglabāšana spēkā ir vajadzīga.

____________

¹ - Padomes 2011. gada 18. jūlija Īstenošanas regula (ES) Nr. 687/2011, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulas (ES) Nr. 610/2010 un (ES) Nr. 83/2011 (OV L 188, 2. lpp.).

² - Padomes 2001. gada 27. decembra Kopējā nostāja par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV L 344, 93. lpp.).