Lieta C‑168/11

Manfred Beker

un

Christa Beker

pret

Finanzamt Heilbronn

(Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kapitāla brīva aprite – Ienākuma nodoklis – Ienākumi no kapitāla – Konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu – Dividendes, ko izmaksā dalībvalstīs un trešajās valstīs reģistrētas sabiedrības – Maksimālās valsts ienākuma nodoklī ieskaitāmās ārvalstīs ieturētā nodokļa summas noteikšana – Ar ikdienas vajadzībām saistītu personīgo izdevumu neņemšana vērā – Pamatojums

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Robežas – Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kas uzdoti kontekstā, kas neļauj sniegt derīgu atbildi

(LESD 267. pants)

2.        Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Kapitāla brīva aprite – Piemērošanas joma – Nodokļu tiesību akti – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Dividenžu aplikšana ar nodokli – Nodokļu režīms dividendēm, kas ir izmaksātas rezidentiem un kas gūtas no dalības tādas sabiedrības kapitālā, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, un kas nepiešķir izšķirošu ietekmi pār to – Brīvību veikt uzņēmējdarbību reglamentējošo tiesību normu nepiemērojamība – Kapitāla brīvu apriti reglamentējošo tiesību normu piemērojamība

(LESD 49. un 63. pants)

3.        Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Valsts tiesiskais regulējums par maksimālās valsts ienākuma nodoklī ieskaitāmās ienākumu gūšanas vietā, t.i., ārvalstīs, iekasētā nodokļa summas noteikšanu – Ar ikdienas vajadzībām saistītu personīgo izdevumu neņemšanas vērā – Nepieļaujamība – Pamatojums – Neesamība

(LESD 63. pants)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 19. punktu)

2.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 26.–31. punktu)

3.        LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atbilstoši režīmam, kura mērķis ir ierobežot nodokļu dubulto uzlikšanu, ja personas, kam nodoklis ir jāmaksā pilnā apmērā, par ārvalstīs gūtajiem ienākumiem šo ienākumu gūšanas valstī samaksā nodokli, kas ir līdzvērtīgs ienākuma nodoklim, kuru ir iekasējusi minētā dalībvalsts, minētā ārvalsts nodokļa ieskaitīšana ienākuma nodokļa summā šajā dalībvalstī notiek, reizinot nodokļa summu, kas ir jāmaksā par ienākumiem, kuri ar nodokli ir apliekami šajā pašā dalībvalstī, ieskaitot ārvalstīs gūtos ienākumus, ar attiecību starp minētajiem ārvalstīs gūtajiem ienākumiem un ienākumu summu, kurā nav ņemti vērā īpašie un ārkārtas izdevumi kā izdevumi, kas ir saistīti ar ikdienas vajadzībām vai personīgo vai ģimenes situāciju.

Pirmkārt, ja šādā tiesiskajā regulējumā ir ņemti vērā atskaitījumi, kuri atbilst īpašajiem un ārkārtas izdevumiem kā izdevumiem, kas ir saistīti ar ikdienas vajadzībām vai personīgo vai ģimenes situāciju, lai aprēķinātu nodokļa teorētisko summu, kura ir jāmaksā par visiem nodokļa maksātāja ienākumiem, šāds tiesiskais regulējums praksē tomēr izraisa situāciju, ka nodokļa maksātāji, kas ir minētās dalībvalsts rezidenti un kas daļu no saviem ienākumiem ir guvuši ārvalstīs, saņem atskaitījumus, kuri atbilst minētajiem īpašajiem un ārkārtas izdevumiem, tikai tādā apmērā, kas atbilst viņu ienākumiem, kas ir gūti viņu dzīvesvietas dalībvalstī. Tādējādi daļu no minētajiem atskaitījumiem šī pēdējā minētā dalībvalsts neņem vērā, lai aprēķinātu šo nodokļa maksātāju ienākuma nodokli. No tā izriet, ka nodokļa maksātāji, kas ir dalībvalsts rezidenti un kas daļu no saviem ienākumiem ir guvuši ārvalstīs, ir nostādīti nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar nodokļa maksātājiem, kuri ir šīs pašas dalībvalsts rezidenti un kuri visus savus ienākumus ir guvuši šajā dalībvalstī, un kuri līdz ar to saņem visus atskaitījumus, kas atbilst īpašajiem un ārkārtas izdevumiem kā izdevumiem, kuri ir saistīti ar ikdienas vajadzībām vai personīgo vai ģimenes situāciju.

Otrkārt, kaut arī nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījuma starp dalībvalstīm saglabāšana, protams, var būt primārs vispārējo interešu apsvērums, kas ļauj pamatot ierobežojumu brīvai apritei Savienībā, nodokļa maksātāja dzīvesvietas valsts nevar atsaukties uz šādu pamatojumu, lai izvairītos no pienākuma, kas principā ir šai valstij, piešķirt ar personīgo un ģimenes situāciju saistītus atskaitījumus, kuri pienākas nodokļa maksātājam, ja vien brīvprātīgi vai saskaņā ar īpašiem starptautiskiem līgumiem valstis, kurās ir gūta daļa no ienākumiem, pašas nepiešķir šos atskaitījumus. Šie atskaitījumi dzīvesvietas valstij principā ir jāņem vērā pilnībā. No tā izriet, ka tie principā pilnībā ir attiecināmi uz to nodokļa maksātāja ienākumu daļu, kas ir gūti šajā pēdējā minētajā valstī.

(sal. ar 41., 42., 51., 53., 56., 60. un 63. punktu)