VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
2019. gada 10. aprīlī (*)
Valsts atbalsts – Pasta joma – Daļas Deutsche Post darbinieku atalgojuma un sociālo papildizmaksu finansēšana no subsīdijām un no cenas regulētajiem ieņēmumiem – Lēmums paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru – Lēmums, kurā konstatē jauna atbalsta esamību iepriekšējās izskatīšanas posma noslēgumā – Prasība atcelt tiesību aktu – Apstrīdams tiesību akts – Interese celt prasību – Pieņemamība – Galīgā lēmuma atcelšanas sekas – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietā T‑388/11
Deutsche Post AG, Bonna (Vācija), ko pārstāv J. Sedemund, T. Lübbig un M. Klasse, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv D. Grespan, T. Maxian Rusche un R. Sauer, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
UPS Europe SPRL/BVBA, iepriekš – UPS Europe NV/SA, Brisele (Beļģija),
un
United Parcel Service Deutschland Sàrl & Co. OHG, iepriekš – UPS Deutschland Inc. & Co. OHG, Neisa [Neuss] (Vācija),
ko sākotnēji pārstāvēja T. Ottervanger un E. Henny, vēlāk – T. Ottervanger un visbeidzot – R. Wojtek, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru ir lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2011) 3081 final (2011. gada 10. maijs) paplašināt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz atbalstu C 36/07 (ex NN 25/07), ko īstenojusi Vācijas Federatīvā Republika attiecībā uz Deutsche Post, kura kopsavilkums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2011, C 263, 4. lpp.),
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši V. Valančus [V. Valančius], P. Niuls [P. Nihoul], J. Svenningsens [J. Svenningsen] un U. Ēbergs [U. Öberg],
sekretāre: N. Šalla [N. Schall], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 7. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Par pārbaudes procedūru laikā no 1999. gada līdz 2002. gadam
1 1950. gadā Vācijas Federatīvā Republika izveidoja pasta iestādi Deutsche Bundespost. 1989. gadā Vācijas Federatīvā Republika Deutsche Bundespost sadalīja trijās to aizstājošās nošķirtās daļās. Tie bija Postdienst (pasta darbības), Postbank (bankas darbības) un Telekom (telekomunikāciju darbības).
2 Saskaņā ar 1994. gada 14. septembra Gesetz zur Umwandlung der Unternehmen der Deutschen Bundespost in die Rechtsform der Aktiengesellschaft (Likums par Vācijas Federālā pasta uzņēmuma pārveidi par akciju sabiedrību; BGBl. 1994 I, 2325. lpp.), sākot no 1995. gada 1. janvāra, Postdienst kļuva par Deutsche Post AG, kas ir prasītāja pamatlietā, Postbank un Telekom, iegūstot akciju sabiedrību juridisko formu.
3 1999. gada 17. augustā Eiropas Kopienu Komisija, saņēmusi sūdzību no UPS Europe NV/SA – tagad UPS Europe SPRL/BVBA (turpmāk tekstā – “UPS”), personas, kas iestājusies šajā lietā, nolēma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru pret Vācijas Federatīvo Republiku attiecībā uz vairākiem atbalstiem, kas piešķirti Postdienst un pēc tam – prasītājai (turpmāk tekstā – “1999. gada lēmums par procedūras sākšanu”). Starp šiem atbalstiem bija subsīdijas, kuras Vācijas iestādes izmaksājušas par labu prasītājai, lai tā segtu darbinieku ar ierēdņa statusu pensiju izmaksas (turpmāk tekstā – “pensiju subsīdija”).
4 Ar 2002. gada 19. jūnija Lēmumu 2002/753/EK par pasākumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika veikusi Deutsche Post labā (OV 2002, L 247, 27. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada galīgais lēmums”), Komisija noslēdza 1999. gadā uzsākto formālo izskatīšanas procedūru. Secinājusi, ka valsts kompensācija, kas piešķirta saistībā ar neto papildu izmaksām, kas bija radušās konkurencei atvērto sūtījumu piegādes pakalpojumu cenu politikas dēļ, ir priekšrocība EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, Komisija šī lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā atzina, ka šis prasītājai piešķirtais valsts atbalsts 572 miljonu EUR apmērā nav saderīgs ar kopējo tirgu, un šī paša lēmuma rezolutīvās daļas 2. pantā uzdeva Vācijas Federatīvajai Republikai atbalstu atgūt. No Komisijas viedokļa šis atbalsts ir īstenojies dažādos veidos, proti, tostarp kā finanšu pārvedumi, kas veikti ar starpnieka Telekom palīdzību prasītājas labā, tā saņemtās valsts garantijas un pensiju subsīdijas.
5 2002. gada 4. septembrī prasītāja Vispārējā tiesā cēla prasību, kas tika reģistrēta ar lietas numuru T‑266/02, lūdzot atcelt 2002. gada galīgo lēmumu.
6 Ar 2008. gada 1. jūlija spriedumu Deutsche Post/Komisija (T‑266/02, EU:T:2008:235) Vispārējā tiesa atcēla 2002. gada galīgo lēmumu tādēļ, ka Komisija nebija pierādījusi, ka prasītājas labā pastāv priekšrocība.
7 Ar 2010. gada 2. septembra spriedumu Komisija/Deutsche Post (C‑399/08 P, EU:C:2010:481) Tiesa noraidīja apelācijas sūdzību par šo spriedumu.
a) Par 2007. gada lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru
8 Saņēmusi otro UPS sūdzību, kurā tā apgalvoja, ka nav izskatīti visi pirmajā sūdzībā minētie pasākumi un ka nelikumīgie atbalsti esot piešķirti pēc 2002. gada galīgā lēmuma pieņemšanas, un vēl vienu sūdzību no prasītājas konkurenta, Komisija ar 2007. gada 12. septembra vēstuli paziņoja Vācijas Federatīvajai Republikai savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz valsts atbalstu C 36/07 (ex NN 25/07), ko Vācijas iestādes piešķīrušas Deutsche Post (OV 2007, C 245, 21. lpp.) (turpmāk tekstā – “2007. gada lēmums par procedūras sākšanu”). Šajā jaunajā lēmumā Komisija norādīja uz nepieciešamību veikt visaptverošu izmeklēšanu par visiem konkurences traucējumiem, kuri izriet no valsts līdzekļu piešķiršanas prasītājai. Tā norādīja, ka ar 1999. gada lēmumu par procedūras sākšanu uzsāktā procedūra tiks papildināta, lai ietvertu nesen paziņoto informāciju un pieņemtu galīgo lēmumu par šo valsts līdzekļu piešķiršanas saderību ar EKL.
9 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 22. novembrī un reģistrēts ar lietas numuru T‑421/07, prasītāja lūdza Vispārējai tiesai atcelt 2007. gada lēmumu par procedūras sākšanu.
10 2011. gada 8. decembra sprieduma Deutsche Post/Komisija (T‑421/07, EU:T:2011:720) 75. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka, “pieņemot [2007. gada lēmumu par procedūras sākšanu], 1999. gadā uzsāktā formālā izmeklēšanas procedūra attiecībā uz strīdus pasākumiem ar 2002. gada [galīgo] lēmumu, [izņemot attiecībā uz] pēdējā norādītā [lēmuma] rezolutīvajā daļā minētajiem 572 miljoniem EUR, nav tikusi pabeigta”. Minētā sprieduma 78. punktā Vispārējā tiesa vispirms secināja, ka “[2007. gada lēmums par procedūras sākšanu] tā pieņemšanas brīdī nav grozījis nedz strīdus pasākumu juridisko piemērojamību, nedz prasītājas tiesisko stāvokli”, lai pēc tam sprieduma 80. punktā nonāktu pie secinājuma, ka prasība ir jāatzīst par nepieņemamu.
11 Apelācijā Tiesa savā 2013. gada 24. oktobra spriedumā Deutsche Post/Komisija (C‑77/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:695) konstatēja, ka, 2002. gada galīgā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā atzīstot atbalstu par nesaderīgu ar kopējo tirgu un šīs rezolutīvās daļas 2. pantā uzdodot Vācijas Federatīvajai Republikai atgūt atbalstu, Komisija ir pilnībā pabeigusi procedūru, kas uzsākta ar 1999. gada lēmumu par procedūras sākšanu. Tiesa secināja, ka Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka 1999. gadā uzsāktā formālā izmeklēšanas procedūra ar 2002. gada galīgo lēmumu, izņemot attiecībā uz šī lēmuma rezolutīvajā daļā minētajiem 572 miljoniem EUR, netika pabeigta, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tādējādi Tiesa atcēla 2011. gada 8. decembra spriedumu Deutsche Post/Komisija (T‑421/07, EU:T:2011:720) un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
12 Sava 2015. gada 18. septembra sprieduma Deutsche Post/Komisija (T‑421/07 RENV, EU:T:2015:654) 44. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka 2007. gada lēmums par procedūras sākšanu saistībā ar strīdīgajiem pasākumiem, uz kuriem tas attiecas, ir uzskatāms par lēmumu atsākt pilnībā pabeigtu formālo izmeklēšanas procedūru. Vispārējā tiesa secināja, ka šis lēmums ir pieņemts, pārkāpjot Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), un tiesiskās noteiktības principu, jo Komisija esot atsākusi ar 2002. gada galīgo lēmumu pilnībā pabeigtu formālo izmeklēšanas procedūru, lai pieņemtu jaunu galīgo lēmumu, neatsaucot vai neatceļot iepriekšējo. Tā kā par šo spriedumu netika iesniegta apelācijas sūdzība, tas ir ieguvis res judicata spēku.
b) Par lēmumu paplašināt 2011. gada formālo izmeklēšanas procedūru un par 2012. gada galīgo lēmumu
13 2011. gada 10. maijā Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai darīja zināmu Lēmumu C(2011) 3081 final paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, attiecībā uz atbalstu C 36/07 (ex NN 25/07), ko īstenojusi Vācijas Federatīvā Republika attiecībā uz Deutsche Post, kura kopsavilkums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2011, C 263, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Ar šo lēmumu formālā izmeklēšanas procedūra par prasītājas piešķirtajiem atbalstiem kā kompensāciju par tās universālo pakalpojumu saistībām tika paplašināta attiecībā uz subsīdijām, kuras Vācijas iestādes izmaksājušas prasītājai, lai segtu tās darbinieku, kuriem ir ierēdņa statuss, pensiju izmaksas. Šajā jaunajā lēmumā bija paredzēts paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, kas tika uzsākta 2007. gadā, lai konkrētāk analizētu pensiju režīmu, kurš iepriekš tika izskatīts tikai vispārīgi.
14 Lēmumā 2012/636/ES (2012. gada 25. janvāris) par pasākumu C 36/07 (ex NN 25/07), ko ieviesusi Vācija attiecībā uz Deutsche Post (OV 2012, L 289, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada galīgais lēmums”), Komisija it īpaši uzskatīja, ka pensiju finansējums no valsts līdzekļiem ir nelikumīgs valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Tā tomēr uzskatīja, ka noteikti valsts maksājumi prasītājai ir ar iekšējo tirgu saderīgs valsts atbalsts un ka valsts garantijas attiecībā uz parādiem, kurus Deutsche Bundespost uzņēmās, pirms tas tika pārveidots par trim akciju sabiedrībām, ir aplūkojamas kā pastāvošs valsts atbalsts.
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 30. martā un reģistrēts ar lietas numuru T‑143/12, Vācijas Federatīvā Republika cēla prasību par 2012. gada galīgā lēmuma atcelšanu.
16 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 4. aprīlī un reģistrēts ar lietas numuru T‑152/12, prasītāja arī cēla prasību par 2012. gada galīgā lēmuma 1., 2. un 4.–6. panta atcelšanu.
17 Ar 2016. gada 14. jūlija spriedumu Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406) Vispārējā tiesa atcēla 2012. gada galīgā lēmuma 1. un 4.–6. pantu tādēļ, ka Komisija nebija pierādījusi, ka prasītājas labā pastāv priekšrocība.
18 Par 2016. gada 14. jūlija spriedumu Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406) pirms noteiktā termiņa beigām netika iesniegta apelācijas sūdzība. Tātad tas ir kļuvis galīgs.
19 2017. gada 17. marta rīkojumā Deutsche Post/Komisija (T‑152/12, nav publicēts, EU:T:2017:188) Vispārējā tiesa nolēma, ka vairs nav jālemj par prasībām lietā T‑152/12, jo tai ir tāds pats priekšmets kā prasībai lietā T‑143/12, kurā ir taisīts 2016. gada 14. jūlija spriedums (T‑143/12, EU:T:2016:406), kas ir par galīgo kļuvušais daļējas atcelšanas spriedums.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 22. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.
21 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 6. oktobrī, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 1. punktam izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
22 Ar 2013. gada 23. jūlija rīkojumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz Tiesas tiesvedības pabeigšanas nolēmumam lietā C‑77/12 P, kuras priekšmets bija [apelācijas sūdzība par] 2011. gada 8. decembra spriedumu Deutsche Post/Komisija (T‑421/07, EU:T:2011:720), kas notika 2013. gada 24. oktobrī.
23 Ar 2014. gada 12. maija rīkojumu UPS un UPS Deutschland Inc. & Co. OHG, kas tagad ir United Parcel Service Deutschland Sàrl & Co. OHG, tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
24 Ar 2014. gada 15. septembra rīkojumu tiesvedība šajā lietā tika vēlreiz apturēta līdz nolēmuma, ar kuru tiek pabeigta tiesvedība, pieņemšanai lietā T‑421/07 RENV, kas tika pieņemts 2015. gada 18. septembrī un ar kuru tika atcelts 2007. gada lēmums par procedūras sākšanu.
25 Pēc tiesvedības atsākšanas Vispārējā tiesa ar 2015. gada 20. novembra rīkojumu nolēma iebildi par nepieņemamību pievienot lietas izskatīšanai pēc būtības.
26 2016. gada 7. janvārī Komisija iesniedza iebildumu rakstu.
27 2016. gada 25. februārī prasītāja iesniedza repliku.
28 2016. gada 14. martā dalībnieki, kas iestājušies lietā, iesniedza savu kopējo iestāšanās rakstu.
29 2016. gada 20. aprīlī Komisija iesniedza atbildes rakstu uz repliku.
30 Ar kancelejas 2016. gada 24. novembra vēstuli Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par to, kādi secinājumi būtu izdarāmi no 2016. gada 14. jūlija sprieduma Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406) attiecībā uz iespējamo tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas atbilstoši Vispārējas tiesas Reglamenta 131. panta 1. punktam, it īpaši attiecībā uz formālās izmeklēšanas procedūras turpināšanu par atcelto 2012. gada galīgā lēmuma daļu, kā arī par prasītājas intereses celt prasību saglabāšanos.
31 Lietas dalībnieki savus apsvērumus iesniedza noteiktajos termiņos.
32 Pēc pirmās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
33 Ar kancelejas 2017. gada 18. decembra vēstuli Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva jautājumus lietas dalībniekiem, lai saņemtu rakstveida atbildes tiesas sēdes rīkošanai.
34 Lietas dalībnieki atbildēja uz Vispārējās tiesas jautājumiem noteiktajos termiņos.
35 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Komisijas, ko atbalsta personas, kuras iestājušās lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt – noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti – atzīt, ka vairs nav jālemj par prasību, jo prasītājai ir zudusi interese celt prasību;
– vēl pakārtotāk – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
37 Iebildē par nepieņemamību Komisija norāda, ka apstrīdētais lēmums esot bijis paredzēts, tikai lai aizsargātu Vācijas Federatīvās Republikas tiesības uz aizstāvību attiecībā uz atbalsta jēdzienu un attiecīgo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu, neradot autonomas tiesiskās sekas, un tādējādi nav runa par apstrīdamu tiesību aktu. Šī paša iemesla dēļ prasītājai katrā ziņā neesot nekādas intereses tā atcelšanā. Komisija iebilst arī pret lēmumu izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas pēc 2016. gada 14. jūlija sprieduma Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406).
38 Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus un apgalvo, ka tās interese celt prasību saglabājas tik ilgi, kamēr Komisija nav atsaukusi apstrīdēto lēmumu.
39 Personas, kas iestājušās lietā, atbalsta Komisijas prasījumus par prasības pieņemamību un arī iebilst pret lēmumu izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas pēc 2016. gada 14. jūlija sprieduma Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406). Tās uzskata, ka pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi 2012. gada galīgo lēmumu, prasītājai saglabājās interese, lai Komisija pieņemtu jaunu galīgo lēmumu.
40 Jānorāda, ka Komisija būtībā apgalvo, ka šī prasība ir nepieņemama tādu pat iemeslu dēļ, kurus tā jau norādījusi prasībā, kas celta pret 2007. gada lēmumu par procedūras sākšanu. Lai gan Tiesa jau ir noraidījusi šos argumentus savā 2013. gada 24. oktobra spriedumā Deutsche Post/Komisija (C‑77/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:695), Komisija tiesas sēdes laikā apstiprināja, ka tā vēlas saglabāt savu iebildi par nepieņemamību.
41 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka akti vai lēmumi, par kuriem var celt prasību atcelt tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē, ir pasākumi, kas rada tādas saistošas juridiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedumi, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 37. un 38. punkts, un 2013. gada 24. oktobris, Deutsche Post/Komisija, C‑77/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:695, 51. punkts).
42 It īpaši runājot par lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, kurš paredzēts LESD 108. panta 2. punktā, saistošajām juridiskajām sekām attiecībā uz īstenošanas procesā esošu pasākumu, kas ir kvalificēts kā jauns atbalsts, – šāds lēmums noteikti maina izskatāmā pasākuma, kā arī saņēmēju uzņēmumu tiesisko stāvokli, it īpaši attiecībā uz šā pasākuma turpmāku īstenošanu. Pēc šāda lēmuma pieņemšanas tomēr paliek būtiskas šaubas par šī pasākuma likumību, kam jānoved pie tā, ka dalībvalsts atliek tā izmaksāšanu, ja LESD 108. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšana izslēdz tūlītēja lēmuma pieņemšanu, kurā tiek atzīta nesaderība ar kopējo tirgu, kas ļautu pienācīgi īstenot minēto pasākumu. Uz šādu lēmumu var atsaukties dalībvalsts tiesā, kurai jāievēro visas no LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma neievērošanas izrietošās sekas. Visbeidzot, tā rezultātā katrā ziņā uzņēmumi, kas ir atbalsta saņēmēji, varētu atteikties no jauniem maksājumiem vai arī aizturēt nepieciešamā apjoma līdzekļus iespējamai vēlākai to atmaksai. Uzņēmējdarbības vidē attiecībās ar minētajiem atbalsta saņēmējiem tiekot ņemta vērā šo personu pavājinātā juridiskā un finansiālā situācija (skat. spriedumus, 2013. gada 24. oktobris, Deutsche Post/Komisija, C‑77/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:695, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 22. maijs, Autoneum Germany/Komisija, T‑295/14, nav publicēts, EU:T:2015:350, 17. punkts).
43 Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 80. punktā Komisija kvalificēja pensiju subsīdijas par jaunu atbalstu. Apstrīdētā lēmuma 103. punktā tā pieminēja summu vairāku miljardu euro apmērā, kas atbilst summai, kura prasītājai bija jāiemaksā pensiju fondos laikā no 1995. līdz 2007. gadam, lai nodrošinātu konkurences uzturēšanu ar citiem uzņēmējiem šajā tirgū. Turklāt apstrīdētā lēmuma 106. punktā tā atgādināja Vācijas Federatīvajai Republikai pienākumu apturēt nelikumīgo valsts atbalstu.
44 Tādējādi no iepriekš 42. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izriet, ka pienākums apturēt attiecīgā pasākuma izpildi nav vienīgās tiesiskās sekas, kādas ir lēmumam uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru – kāds ir apstrīdētais lēmums. Faktiski prasītājai šāda lēmuma dēļ ir tostarp radies risks, ka valsts tiesa nolems par pagaidu pasākumiem, lai aizsargātu, pirmkārt, attiecīgo lietas dalībnieku intereses un, otrkārt, lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru lietderīgo ietekmi. Šajā kontekstā valsts tiesa it īpaši var izdot rīkojumu atgūt iespējamos piešķirtos atbalstus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 29.–31. punkts).
45 Šajā gadījumā prasītāja tiesas sēdē apstiprināja, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tā aizturēja nepieciešamos līdzekļus iespējamai to atmaksai, kas tai būtu jāveic, ja tiktu pieņemts negatīvs galīgais lēmums.
46 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, jāsecina, ka apstrīdētais lēmums prasības celšanas brīdī bija tāds akts, kas ietekmē prasītājas intereses, būtiski grozot tās tiesisko situāciju, un līdz ar to tas atbilst visiem apstrīdama akta elementiem LESD 263. panta izpratnē.
47 Turklāt, runājot par Komisijas un personu, kas iestājušās lietā, argumentiem, kuru mērķis ir šajā lietā apstrīdēt prasītājas interesi celt prasību, jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai interese celt prasību ir jebkuras tiesā celtās prasības galvenais un pirmais nosacījums (skat. rīkojumu, 2013. gada 15. maijs, Post Invest Europe/Komisija, T‑413/12, nav publicēts, EU:T:2013:246, 22. punkts). Šī prasība procesuālā līmenī garantē, lai pareizas tiesvedības interesēs Vispārējā tiesā netiktu iesniegti lūgumi sniegt atzinumus vai jautājumi, kas ir vienīgi teorētiski (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 19. jūnijs, Socratec/Komisija, T‑269/03, nav publicēts, EU:T:2009:211, 38. punkts). Eiropas Savienības tiesa papildus lietas dalībnieku izvirzītajiem argumentiem var pēc savas iniciatīvas pārbaudīt prasītāja intereses celt vai turpināt prasību esamību, ja pēc prasības celšanas radies apstāklis, kas tai atņem jebkādas labvēlīgas sekas attiecībā uz prasītāju, un šī iemesla dēļ atzīt prasību par pieņemamu vai par zaudējušu priekšmetu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1995. gada 19. oktobris, Rendo u.c./Komisija, C‑19/93 P, EU:C:1995:339, 13. punkts).
48 Interesei celt prasību ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas, un tas nozīmē, ka prasības rezultātam ir jāsniedz labums lietas dalībniekam, kas to ir cēlis (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts, un rīkojums, 2011. gada 7. decembris, Fellah/Padome, T‑255/11, nav publicēts, EU:T:2011:718, 12. punkts).
49 Prasības atcelt tiesību aktu ietvaros prasītāja intereses celt prasību saglabāšanās ir jāizvērtē in concreto, ņemot vērā tostarp apgalvotā pārkāpuma sekas (spriedums, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija, C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 65. punkts). Prasītāja intereses celt prasību saglabāšanās nozīmē, ka apstrīdēta akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas attiecībā uz viņu (skat. spriedumu, 2013. gada 15. maijs, Post Invest Europe/Komisija, T‑413/12, nav publicēts, EU:T:2013:246, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Šajā lietā – ne vienmēr aprobežojoties tikai ar lietas dalībnieku izvirzītajiem argumentiem vien – ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums, paplašinot ar 2007. gada lēmumu par procedūras sākšanu uzsākto procedūru attiecībā uz mērķi “sīkāk izvērtēt”, vai prasītājai ar pensiju subsīdijām tika vai netika piešķirtas priekšrocības, turpināja radīt tiesiskās sekas attiecībā uz prasītāju pēc 2012. gada galīgā lēmuma pieņemšanas, ar ko tika pabeigta 2007. gadā uzsāktā procedūra, kas tika paplašināta ar apstrīdēto lēmumu un pasludināta ar 2016. gada 14. jūlija spriedumu Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406), ar kuru tika atcelts 2012. gada galīgais lēmums.
51 No judikatūras izriet, ka, ja prasības tiek celtas pret, pirmkārt, lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par valsts pasākumu un, otrkārt, pret galīgo lēmumu, ar kuru šī procedūra tiek noslēgta un atzīts, ka pārbaudītais valsts pasākums ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts pasākums, prasības pret šo lēmumu noraidīšana izraisa tās prasības priekšmeta zudumu, kas tikusi celta pret lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 13. jūnijs, EPAC/Komisija, T‑204/97 un T‑270/97, EU:T:2000:148, 153.–159. punkts; 2002. gada 6. marts, Diputación Foral de Álava/Komisija, T‑168/99, EU:T:2002:60, 22.–26. punkts, un 2009. gada 9. septembris, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, no T‑30/01 līdz T‑32/01 un no T‑86/02 līdz T‑88/02, EU:T:2009:314, 345.–363. punkts).
52 Tomēr šī judikatūra nevar tikt transponēta šajā lietā, jo apstrīdētais lēmums atšķiras ar to, ka, pirmkārt, tas tika pieņemts pēc 2008. gada 1. jūlija sprieduma Deutsche Post/Komisija (T‑266/02, EU:T:2008:235), ar kuru Vispārējā tiesa bija atcēlusi 2002. gada galīgo lēmumu, otrkārt, tā mērķis bija detalizēt 2007. gada lēmumu par procedūras sākšanu, kurš pēc tam tika atcelts ar 2015. gada 18. septembra spriedumu Deutsche Post/Komisija (T‑421/07 RENV, EU:T:2015:654), un, treškārt, tas ir pieņemts pirms 2012. gada galīgā lēmuma, kurš arī tika atcelts ar 2016. gada 14. jūlija spriedumu Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406). Jāatgādina, ka par šo pēdējo minēto spriedumu netika iesniegta apelācijas sūdzība un tādējādi tas ir kļuvis galīgs.
53 Ņemot vērā, ka 2012. gada galīgais lēmums tika atcelts ar 2016. gada 14. jūlija spriedumu Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406), savukārt ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja vien konstatētais pārkāpums neskar visas procedūras nelikumīgumu, procedūru, ar kuru paredzēts aizstāt nelikumīgu aktu, kurš ticis atcelts, var atsākt no jauna tieši tajā stadijā, kurā šis pārkāpums izdarīts. Tātad Savienības akta atcelšana ne obligāti skar to sagatavojošos aktus un tāda akta atcelšana, ar ko tiek izbeigts administratīvais process, kas ietver dažādus posmus, ne vienmēr izraisa visas procedūras atcelšanu pirms apstrīdētā akta pieņemšanas neatkarīgi no atceļošā sprieduma motīviem, būtības vai procesa (spriedumi, 2013. gada 7. novembris, Itālija/Komisija, C‑587/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:721, 12. punkts, un 2017. gada 6. jūlijs, SNCM/Komisija, T‑1/15, nav publicēts, EU:T:2017:470, 69. punkts).
54 Šajā ziņā jāprecizē, ka, lai gan pat Komisija šīs lietas tiesvedības laikā ir netieši piekritusi, ka apstrīdētais lēmums, neizzūdot no Savienības tiesību sistēmas, vairs nevar būt jauna lēmuma, ar ko pabeidz formālo izmeklēšanas procedūru, pamats, tā līdz pat šai dienai šo lēmumu vēl nav atsaukusi. No tā varētu izrietēt, ka Komisijai šajā stadijā joprojām ir iespēja atsākt procedūru tādā stadijā, kādā tā bija apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Līdz ar to prasītājai joprojām pastāv no šī lēmuma izrietošs risks, ka Komisija atgūs apgalvoto nelikumīgo atbalstu, kā tas jau tika norādīts iepriekš 44. punktā.
55 Turklāt, ņemot vērā Komisijas kopš 1999. gada uzsākto trīs formālo izmeklēšanas procedūru jucekli un dažādos secīgos Tiesas un Vispārējās tiesas nolēmumus saistībā ar lēmumiem par šo procedūru uzsākšanu un izbeigšanu, ir jānorāda, ka saskaņā ar Komisijai LESD 266. pantā paredzētajiem pienākumiem tai ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2008. gada 1. jūlija spriedumu Deutsche Post/Komisija (T‑266/02, EU:T:2008:235), 2015. gada 18. septembra spriedumu Deutsche Post/Komisija (T‑421/07 RENV, EU:T:2015:654) un 2016. gada 14. jūlija spriedumu Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406), kurus līdz šim ir pasludinājušas Savienības tiesas un kuri ir ieguvuši res judicata spēku.
56 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šķiet skaidrs, ka iestādei, kas ir Savienības tiesas atcelto aktu autore, ir jānosaka, kādi pasākumi ir veicami, lai izpildītu atceļošos spriedumus. Tomēr, īstenojot tai esošo novērtējuma brīvību šajā sakarā, attiecīgajai iestādei ir jāievēro gan minēto spriedumu motīvu daļa, gan piemērojamās Savienības tiesību normas (skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Turklāt LESD 266. pantā ir noteikts, ka attiecīgajai iestādei ir jāpārliecinās, vai jebkurā aktā, ar kuru ir paredzēts aizstāt atcelto tiesību aktu, nav pieļauti tie paši pārkāpumi, kas ir norādīti spriedumā, ar kuru ir atcelts tiesību akts. Šie principi visstingrāk ir piemērojami tad, ja spriedums par atcelšanu ir ieguvis res judicata spēku (spriedums, 2010. gada 10. novembris, ITSB/Simões Dos Santos, T‑260/09 P, EU:T:2010:461, 70. un 73. punkts).
58 No tā izriet, ka prasītājai saglabājas interese panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu un minētā lēmuma izzušanu no tiesību sistēmas, jo tā atcelšanas gadījumā Komisijai, ja tā nolemj īstenot pasākumus trīs iepriekš 55. punktā minēto spriedumu par atcelšanu izpildei saskaņā ar LESD 266. panta prasībām, ir jāpieņem jauns lēmums atkārtoti uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, lai nodrošinātu, ka šajā jaunajā lēmumā netiek pieļauti tādi pat pārkāpumi kā visos iepriekšējos lēmumos.
59 Katrā ziņā, ņemot vērā ārkārtējo procesuālo sarežģītību, kas saistīta ar vairāku administratīvu un tiesas lēmumu pastāvēšanu attiecībā uz tiem pašiem atbalsta pasākumiem, ir jāsecina, ka prasītāja ir īpašas juridiskas nenoteiktības situācijā, kura varētu tikt padarīta skaidrāka, tikai izskatot šo lietu pēc būtības un, iespējams, atceļot apstrīdēto lēmumu, un tas pastiprina tās interesi celt prasību attiecībā pret šo lēmumu.
60 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka tikmēr, kamēr Komisija uzskata, ka tai joprojām ir iespēja pieņemt jaunu galīgo lēmumu, prasītāja pat pagaidu kārtā nevar paredzēt atbalsta summu vai, nepieciešamības gadījumā, procentus par nelikumīgo periodu, kuri viņai, iespējams, būs jāatlīdzina.
61 Faktiski atkarībā no tā, vai Komisija uzskata, ka summas, kas darītas pieejamas prasītājai, autonomi pieder pie 1999., 2007. vai 2011. gadā uzsāktās procedūras, atbalsta summa, kas jāatgūst, ja apstrīdētais atbalsts tiek kvalificēts par jaunu atbalstu un par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, var būt ievērojami atšķirīga, ciktāl saskaņā ar 17. panta 2. punktu Padomes Regulā (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), pirmais pasākums, ko veic Komisija vai dalībvalsts pēc Komisijas lūguma attiecībā uz nelikumīgo atbalstu, pārtrauc noilguma periodu. Vajadzības gadījumā, ja iespējamie atbalsti ir jāuzskata par saderīgiem ar iekšējo tirgu – tā, ka Komisija varētu izdot rīkojumu atmaksāt procentus tikai par nelikumīgo periodu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 55. punkts), – nelikumīgā perioda ilgums, uz kura pamata ir jāaprēķina šie procenti, arī atšķirtos atkarībā no brīža, kad Komisija uzsākusi formālo izmeklēšanas procedūru.
62 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, jākonstatē, ka prasītājai saglabājas interese celt prasību pret apstrīdēto lēmumu un tas tā ir arī tad, ja 2007. gada lēmums par procedūras atsākšanu un 2012. gada galīgais lēmums jau ir tikuši atcelti.
63 Tādējādi jāsecina, pirmkārt, ka prasība ir pieņemama un, otrkārt, ka tā nav zaudējusi savu priekšmetu. Līdz ar to iebilde par prettiesiskumu ir jānoraida pilnībā, tāpat kā visi Komisijas un personu, kas iestājušās lietā, argumenti, kuru mērķis bija konstatēt prasītājas intereses celt prasību zudumu.
Par lietas būtību
64 Savas prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza sešus pamatus. Pirmie pieci pamati ir par Komisijas pieļautajām acīmredzamajām kļūdām vērtējumā. Sestais pamats ir par LESD 296. panta 2. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un samērīguma, tiesiskās drošības un nediskriminācijas principu pārkāpumu.
65 Jāatgādina, ka pamata par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību mērķis ir pierādīt būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un tamdēļ tas kā tāds ir jāizskata nošķirti no apstrīdētā lēmuma pamatojuma precizitātes novērtējuma, kura kontrole ir veicama šī lēmuma pamatotības pārbaudes ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, un 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, EU:C:2005:768, 26. punkts).
66 Šajā lietā tātad vispirms ir jāizskata sestais pamats, jo tas tostarp ir balstīts uz LESD 296. panta 2. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, pirms tiek sākta pārbaude – ja tas vispār ir jādara – par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, kas tiek norādīts citos pamatos.
67 Atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam, “ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.
68 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākuma kvalificēšana par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir atkarīga no visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpildes. Pirmkārt, to piešķir valsts vai tas tiek piešķirts no valsts līdzekļiem. Otrkārt, tam ir jābūt spējīgam ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tās saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Lai lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu veiktu pasākuma provizorisku juridisku kvalifikāciju par “valsts atbalstu”, ir jāievēro pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz visiem LESD 107. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem.
70 Faktiski pamatojums, kas ir prasīts LESD 296. panta 2. punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tam skaidri un nepārprotami jāatklāj to pieņēmušās iestādes argumentācija, ļaujot ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai to pārbaudīt (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Konkrētāk runājot par Komisijas lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, pamatojumu, ir svarīgi atgādināt, ka atbilstoši Regulas 2015/1589 4. panta 2. un 4. punktam šādu lēmumu var pieņemt tikai tad, ja Komisija pēc iepriekšējas pārbaudes konstatē, ka pasākums ir jauns valsts atbalsts un rada šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu.
72 No tā izriet, ka – ja vien LESD 296. panta 2. punktā paredzētajam pienākumam norādīt pamatojumu netiek atņemta tā būtība – jebkuram Komisijas iepriekšējas izskatīšanas stadijas noslēgumā pieņemtajam lēmumam ir jāietver provizorisks konkrētā valsts pasākuma novērtējums, kura mērķis ir noteikt, vai tam ir valsts atbalsta raksturs, un – ja tā izvēlas uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru – jābūt uzskaitītiem iemesliem, kuri liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. oktobris, TV2/Danmark u.c./Komisija, T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04, EU:T:2008:457, 138. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Šādā lēmumā, kas pieņemts iepriekšējās izskatīšanas stadijas noslēgumā, ir jāļauj ieinteresētajām personām efektīvi piedalīties formālajā izmeklēšanas procedūrā, kurā tām būtu iespēja paust savus argumentus. Šajā nolūkā tam ir jāļauj uzzināt argumentāciju, kas Komisijai sākotnēji likusi uzskatīt, ka pasākums varētu būt jauns valsts atbalsts, un apšaubīt šī atbalsta saderību ar kopējo tirgu (spriedums, 2008. gada 22. oktobris, TV2/Danmark u.c./Komisija, T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04, EU:T:2008:457, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Izvērtējot sesto pamatu, it īpaši ir jāpārbauda, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pietiekami izklāstījusi iemeslus, kāpēc tā pēc iepriekšējas pārbaudes uzskatīja, ka attiecīgo pasākumu varētu provizoriski klasificēt kā valsts atbalstu, pat pirms tiek pārbaudīts, vai šis atbalsts bija jauns un saderīgs ar iekšējo tirgu.
75 Būtībā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tai šai lietā esošo pienākumu norādīt pamatojumu. Pirmkārt, tā apstrīdētajā lēmumā neesot aprēķinājusi atšķirību starp sociālā nodrošinājuma iemaksām, kuras Vācijas Federatīvā Republika ir faktiski pārskaitījusi prasītājai (no kurām bija jāatrēķina summa, kas atbilst atļauto pasta tarifu palielinājumam), un sociālā nodrošinājuma summu, kuru pārskaitījuši tās konkurenti, kas pieder pie vispārējās sociālā nodrošinājuma shēmas. Otrkārt, tā neesot detalizēti norādījusi iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka jautājumam par to, cik lielas sociālā nodrošinājuma iemaksas prasītāja bija samaksājusi, nav nozīmes, aprēķinot apgalvotā valsts atbalsta summu. Treškārt, tā neesot pietiekami pamatojusi savu novērtējumu par iespējamo šķērssubsidēšanu, kas ieviesta kā atļauto pasta tarifu palielināšanās, lai ņemtu vērā prasītājas veiktos sociālos maksājumus. Ceturtkārt, tā neesot paskaidrojusi, kādēļ šādā analīzē būtu jāpamatojas tikai uz pārbaudi par izmaksu saderību ar iekšējo tirgu.
76 Komisija un personas, kas iestājušās lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
77 Pirmām kārtām, jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums nav pirmais lēmums par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, kuru Komisija pieņēmusi attiecībā uz strīdīgo pasākumu. Par atbalstu, kas piešķirts kā ieguldījums prasītājas pensiju formā, jau tika pieņemts 1999. gada lēmums par procedūras sākšanu, 2007. gada lēmums par procedūras sākšanu un 2002. un 2012. gada galīgie lēmumi.
78 Taču ar 2015. gada 18. septembra spriedumu Deutsche Post/Komisija (T‑421/07 RENV, EU:T:2015:654) Vispārējā tiesa atcēla 2007. gada lēmumu par procedūras uzsākšanu, kurā, kā Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma 5. punktā, jautājums par to, vai pensiju subsīdijas piešķīra vai nepiešķīra prasītājai priekšrocības, bija “novērtēts virspusēji” un tas bija vēl “jāpārbauda detalizētāk”.
79 Ņemot vērā šo īpašo procesuālo kontekstu, jāuzskata, ka Komisijai, pieņemot apstrīdēto lēmumu, bija īpašs pienākums norādīt pamatojumu LESD 296. panta 2. punkta izpratnē, jo tā jau 1999. gadā sākotnēji uzsāktās formālās izmeklēšanas procedūrā, kas tika atsākta 2007. gadā, varēja noskaidrot jautājumu par to, vai valsts iemaksas prasītājas pensiju fondā bija valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
80 Tā kā Komisija apstrīdēto lēmumu kvalificēja kā lēmumu par 2007. gadā uzsāktās procedūras pagarināšanu, tā, nepārkāpjot LESD 296. panta 2. punktā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, nevarēja uzskatīt, ka tā nevar pat pagaidu kārtā noteikt, vai LESD 107. panta 1. punktā paredzētie kritēriji ir izpildīti, un par to tikai paust šaubas, nesniedzot pienācīgu pamatojumu.
81 No apstrīdētā lēmuma 64.–67. punkta izriet, ka daļā par valsts atbalsta atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam pastāvēšanas un it īpaši par ekskluzīvas ekonomiskas priekšrocības esamības izvērtēšanu Komisija ir tikai konstatējusi grūtības, ar kurām tā saskartos, ja tai būtu jāidentificē saimnieciskās darbības subjekti, kuru juridisko un faktisko situāciju varētu uzskatīt par salīdzināmu ar prasītājas situāciju. Tā it īpaši norādīja, ka, ciktāl prasītājai bija ekskluzīvas tiesības vispārējo universālo pasta pakalpojumu jomā un tā bija saņēmusi daudzus valsts pārskaitījumus un garantijas Federālā pasta pārveidošanas ietvaros, tā bija īpašā un nepieredzētā situācijā.
82 Ņemot vērā šos elementus, Komisija secināja, ka ekonomiskās priekšrocības pastāvēšana nevarētu tikt pierādīta ar salīdzinājumu starp prasītājas un tās konkurentu izmaksām. Savukārt tā precizēja, ka salīdzinošā analīze ar prasītājas konkurentiem ir atbilstoša, veicot atbalstu saderības pārbaudi, tostarp sīki izstrādājot analīzi par ietekmi uz konkurenci.
83 Pēc apstrīdētā lēmuma – valsts atbalsta saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšanas stadijā – Komisija uzskatīja, ka, pamatojoties uz atsauces likmēm, ir iespējams salīdzināt prasītājas veiktās sociālās iemaksas ar tās privāto konkurentu veiktajām iemaksām. Tā tomēr nesniedza nekādu pamatojumu, lai paskaidrotu, kā strīdīgo atbalstu saderības pārbaudes ietvaros veiktie konstatējumi atbalsta vai apstrīd tos, kas veikti, izvērtējot selektīvas ekonomiskas priekšrocības un – a fortiori – valsts atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē esamību.
84 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, jāsecina, ka, prasītāja, uzsverot, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts nekāds aprēķins, kas ļautu salīdzināt viņas izmaksas ar viņas konkurentu izmaksām strīdīgā pasākuma kvalificēšanas stadijā par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, lai gan šāds salīdzinājums tika veikts, izvērtējot minētā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, ir pareizi konstatējusi LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
85 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2016. gada 14. jūlija sprieduma Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406) par 2012. gada galīgā lēmuma, kuru Komisija pieņēmusi vēlāk 2007. gadā atsāktās formālās izmeklēšanas procedūras un ar apstrīdēto lēmumu paplašinātās procedūras noslēgumā, atcelšanu 148. punktā Vispārējā tiesa atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru tieši LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas posmā, proti, pierādot priekšrocības pastāvēšanu, Komisijai ir jāpierāda, ka daļējs atbrīvojums no pienākuma veikt iemaksas pensiju fondā tradicionālam un senam tirgus dalībniekam rada selektīvu ekonomisko priekšrocību salīdzinājumā ar tā konkurentiem.
86 2016. gada 14. jūlija sprieduma Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406) 150. un 151. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka, lai gan Komisija 2012. gada gala lēmumā vēlējās pierādīt selektīvas ekonomiskas priekšrocības esamību, tā to ir izdarījusi tikai atbalsta saderīguma ar iekšējo tirgu pārbaudes posmā. Tātad ir jāapmierina Vācijas Federatīvās Republikas arguments, saskaņā ar kuru Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā, “tikai pārbaudot pasākuma saderīgumu ar iekšējo tirgu, sāka salīdzināšanu ar izmaksām, kuras “parasti” ir jāmaksā uzņēmumam saistībā ar privātā sektora darbiniekiem atbilstoši Vācijas sociālā nodrošinājuma tiesībām”.
87 Turklāt 2016. gada 14. jūlija sprieduma Vācija/Komisija (T‑143/12, EU:T:2016:406) 152.–154. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka Komisijai ir pienākums pierādīt, ka atbalsta saņēmēja labā pastāv ekonomiska priekšrocība, tai pārbaudot jautājumu, vai pasākums iekļaujas LESD 107. panta 1. punkta tvērumā.
88 Taču, tā kā pasākuma provizoriska kvalificēšana par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, lasot to kopā ar Regulas 2015/1589 4. panta 2. un 4. punktu, notiek jau no šī pasākuma iepriekšējas izskatīšanas sākuma un no lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu pieņemšanas, ir jākonstatē, ka šajā gadījumā pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz selektīvas ekonomiskas priekšrocības pastāvēšanu prasītājam saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu Komisijai ir jau iepriekšējās izskatīšanas posmā, nevis tikai attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts formālās izmeklēšanas procedūras noslēgumā.
89 No tā izriet, ka, tā kā Komisija nebija pietiekami skaidri un nepārprotami pamatojusi priekšrocības pastāvēšanu atbilstoši LESD 107. panta 1. punkta prasībām, jau veicot strīdīgā atbalsta saderīguma ar iekšējo tirgu izvērtējumu, tā iepriekšējas izskatīšanas posma noslēgumā un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas stadijā nostādīja prasītāju juridiskas nenoteiktības situācijā. Šī Komisijas neizdarība turklāt neļauj Savienības tiesai īstenot savu kontroli par provizorisko strīdīgā pasākuma kvalifikāciju par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
90 Tādējādi sestais pamats, ciktāl tas ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ir jāapmierina.
91 Tā kā šī pamata analīze, kas balstās uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ir parādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauti pārkāpumi attiecībā uz būtiski nozīmīgiem elementiem apstrīdētā lēmuma vispārīgajā sistēmā, šis lēmums būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu dēļ ir jāatceļ, neizskatot citu argumentu, kas sniegti šī un citu pamatu ietvaros, pamatotību.
Par tiesāšanās izdevumiem
92 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
93 Tā kā šajā lietā Komisijai spriedums nav labvēlīgs un prasītāja ir prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, Komisijai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.
94 UPS un United Parcel Service Deutschland saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Iebildi par nepieņemamību noraidīt.
2) Atcelt Komisijas Lēmumu C(2011) 3081 final (2011. gada 10. maijs) paplašināt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz atbalstu C 36/07 (ex NN 25/07), ko īstenojusi Vācijas Federatīvā Republika attiecībā uz Deutsche Post.
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Deutsche Post AG tiesāšanās izdevumus.
4) UPS Europe SPRL/BVBA un United Parcel Service Deutschland Inc. & Co. OHG sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pelikánová | Valančius | Nihoul |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 10. aprīlī.
[Paraksti]