Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2022. gada 29. jūlijā Tirrenia di navigazione SpA iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2022. gada 18. maija spriedumu lietā T-593/20 Tirrenia di navigazione SpA/Eiropas Komisija

(Lieta C-514/22 P)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Tirrenia di navigazione SpA (pārstāvji: B. Nascimbene, F. Rossi Dal Pozzo un A. Moriconi, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt Vispārējās tiesas 2022. gada 18. maija spriedumu lietā T-593/20;

atzīt, ka Komisijas Lēmums (ES) 2020/1412 (2020. gada 2. marts), galvenokārt tā 2., 3. un 4. pants un, pakārtoti, 6. un 7. pants, kuros ir noteikts atgūt iespējamo atbalstu, atzīstot šo atgūšanu par tūlītēju un spēkā esošu, nav spēkā;

pakārtoti iepriekšējam: nosūtīt lietu izskatīšanai citai Vispārējās tiesas palātai;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārsūdz Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-593/20 Tirrenia di navigazione SpA/Komisija, ar ko ir noraidīta prasība atcelt Lēmumu (ES) 2020/1412 (2020. gada 2. marts), it īpaši tā 2., 3. un 4. pantu un, pakārtoti, 6. un 7. pantu, kurā Komisija secināja, ka daži pasākumi, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, ir uzskatāmi par nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz LESD 107. panta 1. punkta un 108. panta 2. punkta, kā arī 2004. gada Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu pārkāpumu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu un tās nolēmumā neesot norādīts pamatojums, ciktāl ir apgalvots, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav nodrošinājusi 2004. gada Pamatnostādņu 25. panta c) punktā paredzēto nosacījumu izpildi.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja tieši pretēji apgalvo, ka Itālijas valdība esot a) pienācīgi informējusi Komisiju par filiāles privatizācijas plānu; b) apstiprinājusi nodomu atmaksāt atbalstu glābšanai pirms sešu mēnešu termiņa beigām, izmantojot ieņēmumus no privatizācijas; c) publicējusi likvidācijas plānu savā vietnē. Tādējādi Komisijai esot sniegusi iespēju zināt visu par tās plāniem likvidācijas plāna ietvaros veikt privatizāciju un pēc tam atmaksāt glābšanai paredzēto atbalstu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka formālā pieeja, ko izmantojusi Komisija un kam piekrita Vispārējā tiesa, esot pretrunā Pamattiesību hartas 41. pantā noteiktajam labas pārvaldības principam, kā arī lietderīgas iedarbības principam.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz LESD 107. panta 1. punkta un 108. panta 2. punkta pārkāpumu, atsaucoties uz atbrīvojumiem no dažu nodokļu samaksas.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu un tās nolēmumā neesot norādīts pamatojums, ciktāl attiecībā uz “netiešajiem nodokļiem” tā par pamatotu uzskata iebildi par nepieņemamību, ko Komisija ir izvirzījusi savā pretprasībā.

Vispārējā tiesa turklāt esot pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtējot LESD 107. panta 1. punkta piemērojamību pasākumam, kurā tiek vainota apelācijas sūdzības iesniedzēja un kura priekšmets ir atbrīvojums no dažiem nodokļiem, un Vispārējās tiesas vērtējumos šajā ziņā neesot norādīts pamatojums.

Šāds atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa faktiski esot radikāli atkarīgs no nākotnes un nenoteiktiem notikumiem, kas līdz šim nav ļāvuši apelācijas sūdzības iesniedzējai rasties nekādām priekšrocībām un kas, kā tas ir atzīts lēmumā, rada tikai iespējamību, ka šāda priekšrocība varētu rasties nākotnē.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt uzskata, ka ne vien nepastāvot priekšrocība, bet trūkstot arī citu elementu, kas veido atbalsta jēdzienu: nav pasākuma ietekmes uz Savienības iekšējo tirdzniecību un konkurences izkropļošanas.

Tādējādi minētais atbrīvojums pārsniedz valsts atbalsta jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to nav valsts atbalsts.

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības principa pārkāpumu saistībā ar tiesvedības ilgumu, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un samērīguma principa pārkāpumu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu un tās nolēmumā neesot norādīts pamatojums, ciktāl tā apgalvo, ka procedūra, kurā tika pieņemts Lēmums (ES) 2020/1412, kopumā nebija pārmērīgi ilga un ka tādējādi nav pārkāpts tiesiskās noteiktības, labas pārvaldības un samērīguma princips. Atsaucoties uz samērīguma principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa par pamatotu atzīst iebildi par nepieņemamību, ko Komisija ir izvirzījusi savā pretprasībā, un, tādējādi rīkojoties, pieļauj tiesību kļūdu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī apgalvo, ka Lēmumā (ES) 2020/1412 saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu un ievērojot Pamattiesību hartas 16. un 17. pantu nevarēja noteikt to atbalsta pasākumu atgūšanu, kuros tiek vainota Tirrenia, kam piemēro ārkārtas administratīvo procedūru.

Tā kā Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka Komisija ir pārkāpusi iepriekš minētos vispārējos principus, kā arī Pamattiesību hartu, tā – kā to uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja – esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa izmeklēšanas lietas materiālos neesot iekļāvusi kādu pierādījumu elementu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka neesot varējusi lietas materiālos Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta izpratnē iekļaut Komisijas 20021. gada 30. septembra lēmumu par pasākumiem SA.32014, SA.32015, SA.32016 (2011/C) (ex 2011/NN), ko Itālija un Sardīnijas reģions ir veikuši par labu Saremar (C(2021) 6990 final), kuru pēc pieteikuma piekļūt dokumentiem iesniegšanas apelācijas sūdzības iesniedzēja esot saņēmusi no Komisijas.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata – ņemot vērā lēmuma Saremar atbilstību, šāda pierādījuma elementa neiekļaušana lietas materiālos, padara Vispārējās tiesas spriedumu kļūdainu gan tāpēc, ka ir pārkāpts Vispārējās tiesas Reglaments un pienākums norādīt pamatojumu, kas ir ikvienai ES iestādei, gan tāpēc, ka acīmredzami ir pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību.

____________