ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 7. septembrī (1)
Apvienotās lietas C‑701/21 P un C‑739/21 P
Mytilinaios AE – Omilos Epicheiriseon
pret
Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI),
Eiropas Komisiju (C‑701/21 P)
un
Eiropas Komisija
pret
Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI) (C‑739/21 P)
Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsta jēdziens – Pasākuma attiecināmība uz valsti – Priekšrocība – Privātā tirgus dalībnieka kritērijs – Šķīrējtiesas nolēmums, ar ko noteikti samazināti elektroenerģijas tarifi – Šķīrējtiesas nolēmuma attiecināmība uz valsti – Regula (ES) 2015/1589 – 4. panta 2. punkts – Lēmums, ar kuru tiek atzīts, ka pasākums nav atbalsts – Šaubas vai nopietnas grūtības
I. Ievads
1. Ar savām apelācijas sūdzībām Mytilinaios AE – Omilos Epicheiriseon (agrāk Alouminion tis Ellados VEAE, turpmāk tekstā – “Mytilinaios”) (C‑701/21 P) un Eiropas Komisija (C‑739/21 P) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 22. septembra spriedumu lietā DEI/Komisija (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).
2. Šīs apelācijas sūdzības sniedz Tiesai iespēju precizēt Komisijas veicamās pārbaudes apjomu saskaņā ar LESD 108. panta 3. punkta un Regulas (ES) 2015/1589 (3) 24. panta 2. punkta noteikumiem gadījumā, kad dalībvalsts kontrolēts uzņēmums nodod strīdu izšķiršanai komerciālās šķīrējtiesas procesā.
3. Šajā lietā galvenā problēma ir noskaidrot, vai Komisija, lai izslēgtu valsts atbalsta esamību tai iesniegtās sūdzības iepriekšējas izskatīšanas stadijā, var aprobežoties ar publiska uzņēmuma (4) parakstīta šķīrējtiesas kompromisa noteikumu izvērtējumu, lai secinātu, ka šādi no valsts līdzekļiem nav piešķirtas nekādas priekšrocības, vai tai ir jāpārbauda arī šķīrējtiesas nolēmuma saturs, lai pārliecinātos, ka ar to otrai pusei netiek piešķirtas nekādas priekšrocības, kas atšķiras no parastiem tirgus apstākļiem.
4. Aplūkojamā gadījumā Vispārējā tiesa ir lēmusi par labu paplašinātai kontrolei, nospriežot, ka Komisijai esot bijis jāpārbauda šķīrējtiesas nolēmums, kas pieņemts strīdā starp galveno elektroenerģijas piegādātāju Grieķijā sabiedrību Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (turpmāk tekstā – “DEI”) un tās lielāko klientu Mytilinaios saistībā ar šai pēdējai piemērojamajiem tarifiem.
5. Šajā lietā iesaistīto šķīrējtiesu, kas ir piesaistīta valsts enerģijas tirgus regulatīvajai iestādei (5), pielīdzinot parastai Grieķijas tiesai, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atsakoties attiecināt šķīrējtiesas nolēmumu uz Grieķijas valsti (6), kam vajadzēja to vedināt pārbaudīt šā nolēmuma saturu no iespējamā valsts atbalsta piešķiršanas viedokļa.
6. Manā ieskatā šis secinājums ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Proti, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzējas, es uzskatu, ka, pielīdzinot aplūkojamo šķīrējtiesu valsts izveidotai tiesai, ir pieļauta tiesību kļūda.
7. Tomēr ir nopietni argumenti par labu tam, lai saglabātu Vispārējās tiesas izvēlēto risinājumu, kas, šķiet, ir vienīgais, kas var garantēt pilnīgu LESD 107. un 108. panta ievērošanu šķīrējtiesas procesos, kuros ir iesaistītas publiskas struktūras. Tādējādi es ieteikšu Tiesai izstrādāt alternatīvu pamatojumu, ar kuru varētu aizstāt pārsūdzētajā spriedumā izvēlēto kļūdaino pamatojumu.
II. Atbilstošās tiesību normas
8. Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā “ieinteresētā persona” ir definēta kā jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības.
9. Šīs regulas 4. pantā “Paziņojuma sākotnēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” ir paredzēts:
“1. Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas ir saņemts. Neskarot 10. pantu, Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar šā panta 2., 3. vai 4. punktu.
2. Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.
3. Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas LESD 107. panta 1. punkts, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu [..]. Lēmumā norāda, kuru no LESD paredzētajiem izņēmumiem piemēro.
4. Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu [..].
[..]”
10. Minētās regulas 16. panta “Atbalsta atgūšana” 1. un 3. punktā ir paredzēts:
“1. Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja [..] Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Savienības tiesību vispārēju principu.
[..]
3. Neskarot nevienu Eiropas Savienības Tiesas rīkojumu saskaņā ar LESD 278. pantu, atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā un gadījumā, ja ir sākts izskatīšanas process valsts tiesā, attiecīgās dalībvalstis, neskarot Savienības tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus.”
11. Šīs pašas regulas 24. panta “Ieinteresēto personu tiesības” 2. punktā ir noteikts:
“Jebkura ieinteresētā persona var iesniegt sūdzību, lai informētu Komisiju par jebkādu iespējami nelikumīgu atbalstu vai jebkādu iespējamu atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu. [..]
[..]”
III. Tiesvedības priekšvēsture, apstrīdētie lēmumi un tiesvedība Vispārējā tiesā
12. Tiesvedības priekšvēsture un tiesvedība Vispārējā tiesā ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–53. punktā, un to var rezumēt šādi.
13. Mytilinaios, metalurģiskās ražošanas uzņēmums, ir lielākais elektroenerģijas patērētājs Grieķijā.
14. DEI, kas dibināta kā akciju sabiedrība, ir galvenais elektroenerģijas piegādātājs valstī. Laikā, kad tika konstatēti aplūkojamos procesos būtiskie fakti, DEI pārsvarā kontrolēja Grieķijas valsts, un tā atradās Vides, enerģētikas un klimata pārmaiņu ministrijas pārraudzībā. Institucionālās saiknes starp DEI un Grieķijas iestādēm it īpaši izpaudās tādējādi, ka valsts iecēla amatā lielāko daļu šā uzņēmuma valdes locekļu.
15. 2010. gada 4. augustā Mytilinaios un DEI parakstīja pamatnolīgumu par elektroenerģijas piegādes tarifu, kas piemērojams laikposmā no 2010. gada 1. jūlija līdz 2013. gada 31. decembrim, kā arī par izlīguma nosacījumiem strīdā par Mytilinaios parādu, kas bija izveidojies laikposmā no 2008. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 30. jūnijam.
16. Tā kā Mytilinaios un DEI nespēja panākt vienošanos par līguma projektu, kas tika apspriests saskaņā ar pamatnolīgumu, tās 2011. gada 16. novembrī noslēdza šķīrējtiesas kompromisu, iesniedzot savas domstarpības izšķiršanai RAE šķīrējtiesā saskaņā ar Nomos 4001/2011 gia ti leitourgia Energeiakon Agoron Ilektrismou kai Fysikou Aeriou, gia Erevna, Paragogi kai diktya metaforas Ydrogonanthrakon kai alles rythmiseis (Likums Nr. 4001/2011 par elektroenerģijas un gāzes enerģijas tirgu darbību, ogļūdeņražu izpēti, ražošanu un transporta tīkliem un citiem noteikumiem) (7) 37. pantu.
17. Šī šķīrējtiesa izšķīra strīdu ar 2013. gada 31. oktobra nolēmumu (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesas spriedums”). DEI iesniegto apelācijas sūdzību par šķīrējtiesas spriedumu noraidīja Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa, Grieķija) ar 2016. gada 18. februāra spriedumu.
18. 2013. gada 23. decembrī DEI iesniedza Komisijai sūdzību, apgalvojot, ka šķīrējtiesas spriedumā noteiktais elektroenerģijas piegādes tarifs ir zemāks par tās faktiskajām izmaksām un ka šā iemesla dēļ šis spriedums ir par nelikumīgu uzskatāms valsts atbalsts.
19. Ar 2014. gada 12. jūnija vēstuli (turpmāk tekstā – “strīdīgā vēstule”) Komisija informēja DEI, ka tās sūdzība tiek noraidīta, pamatojoties, pirmkārt, uz to, ka Grieķijas valsts nav varējusi izšķiroši ietekmēt šķīrējtiesas sprieduma saturu, kas uz to nav attiecināms, un, otrkārt, ka DEI izmantotā faktisko izmaksu aprēķināšanas metode atšķiras no šķīrējtiesas izvēlētās metodoloģijas atbilstoši šķīrējtiesas kompromisā definētajiem parametriem.
20. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2014. gada 22. augustā, DEI cēla prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑639/14, ar mērķi panākt strīdīgās vēstules atcelšanu. Ar 2014. gada 24. oktobra rīkojumu Vispārējā tiesa apmierināja lūgumu apturēt tiesvedību, lai ļautu Komisijai atkārtoti izskatīt prasības pieteikumā izvirzītos jautājumus.
21. Ar 2015. gada 25. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”), kura mērķis bija “aizstāt” strīdīgo vēstuli, Komisija apstiprināja savu vērtējumu par valsts atbalsta neesamību šajā lietā, pamatojoties uz to, ka lēmums nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā un DEI un Mytilinaios panāktā izlīguma noteikumi nenovirzās no informēta ieguldītāja rīcības tirgus ekonomikas apstākļos.
22. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 29. jūnijā, DEI cēla prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑352/15, ar mērķi atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu.
23. Ar 2016. gada 9. februāra rīkojumu (8) Vispārējā tiesa nolēma, ka lietā T‑639/14 nolēmums vairs nav jātaisa, tostarp pamatojoties uz to, ka pirmais apstrīdētais lēmums ir formāli aizstājis strīdīgo vēstuli.
24. Ar 2017. gada 31. maija spriedumu (9) Tiesa atcēla Vispārējās tiesas 2016. gada 9. februāra rīkojumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. Tiesa nosprieda, ka, pieņemot pirmo apstrīdēto lēmumu, Komisija neatsauca strīdīgo vēstuli, bet vienīgi to apstiprināja, kā rezultātā prasība lietā T‑639/14 saglabāja savu mērķi.
25. Ar 2017. gada 14. augusta lēmumu (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”) Komisija atcēla un aizstāja strīdīgo vēstuli un pirmo apstrīdēto lēmumu, vienlaikus atkārtojot savus secinājumus par valsts atbalsta neesamību šajā lietā. Šajā lēmumā norādītais pamatojums bija identisks tam, kāds bija norādīts pirmajā apstrīdētajā lēmumā (10).
26. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 3. novembrī, DEI cēla prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑740/17, lūdzot atcelt otro apstrīdēto lēmumu.
27. Ar Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2020. gada 26. februāra lēmumu lietas T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17 saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 68. pantu tika apvienotas mutvārdu procesa posma un lēmuma par tiesvedības izbeigšanu taisīšanas nolūkos.
IV. Pārsūdzētais spriedums
28. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa ir atcēlusi strīdīgo vēstuli un abus apstrīdētos lēmumus.
29. Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa ir izlēmusi prasību attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā tā iespējamo ietekmi uz strīda priekšmeta pastāvēšanu un DEI interesi celt prasību lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15.
30. Attiecībā uz prasības pieņemamību lietā T‑740/17 Vispārējā tiesa ir nospriedusi, pirmkārt, ka otrais apstrīdētais lēmums ir bijis apstrīdams tiesību akts, kas DEI rada juridiski saistošas sekas, it īpaši tāpēc, ka procedūras izbeigšana iepriekšējās izskatīšanas stadijā ir liegusi DEI izvirzīt savus argumentus formālajā izmeklēšanas procedūrā, un, otrkārt, ka DEI ir bijis “ieinteresētās personas” statuss Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, ņemot vērā šīs tiesību normas plašo formulējumu.
31. Noraidot Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz principu nemo auditur propriam turpitudinem allegans potest, saistībā ar to, ka DEI bija apstrīdējusi šķīrējtiesas procesa iznākumu, kuram tā bija labprātīgi piekritusi, Vispārējā tiesa nosprieda, ka šāda iebilde bija balstīta uz kļūdainu Grieķijas valsts un DEI sajaukšanu, kā rezultātā uz DEI ir tikusi attiecināta apgalvotā Grieķijas iestāžu apmierinātība ar šķīrējtiesas procesa iznākumu (11).
32. Izskatot lietu T‑740/17 pēc būtības, Vispārējā tiesa par pamatotiem atzina iebildumus saistībā ar to, ka Komisija nepārbaudīja šķīrējtiesas sprieduma saturu no iespējamās valsts atbalsta piešķiršanas viedokļa. Atsaucoties uz Tiesas judikatūru (12), saskaņā ar kuru priekšrocība, ko valsts tiesa ir piešķīrusi strīdā iesaistītai pusei, var tikt analizēta kā valsts atbalsta piešķiršana, Vispārējā tiesa vilka paralēles starp RAE pastāvīgās šķīrējtiesas darbību un parasto Grieķijas tiesu darbību (13) un secināja, ka Komisijai bija pienākums pārbaudīt šķīrējtiesas sprieduma saturu.
33. Attiecībā uz argumentu par iespējamas priekšrocības esamību un Komisijas veicamās pārbaudes apjomu šajā ziņā Vispārējā tiesa nosprieda, ka konkrētā gadījuma apstākļos Komisijai esot bijis jāveic sarežģīts ekonomisks un tehnisks izvērtējums, pirms tā varētu izslēgt jebkādas nopietnas šaubas par valsts atbalsta neesamību iepriekšējas izskatīšanas stadijā.
34. Saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto Komisijai esot vajadzējis rasties šaubām jo īpaši attiecībā uz šādiem apstākļiem (14):
– DEI izmaksu raksturojums, ņemot vērā tās kā vertikāli integrēta uzņēmuma statusu, kura konsolidētā bilance ir balstīta uz finanšu plūsmu iekšēju grāmatvedisku pārnesi starp tā piegādes un ražošanas struktūrvienībām;
– apgalvotā nepieciešamība noskaidrot DEI faktiskās izmaksas nevis stundas, bet gada griezumā, cita starpā ņemot vērā visu tās rīcībā esošo enerģijas ražošanas spēkstaciju kopējās mainīgās un fiksētās izmaksas;
– izvēles pamatotība starp tarifu, kas balstīts uz sistēmas robežcenu un vidējo svērto cenu laikā, kas izraisa “horizontālu sadales tarifu”, no vienas puses, un tarifu, kas balstīts uz DEI brūnogļu spēkstaciju fiksētajām un mainīgajām izmaksām, tas ir, uz minimālajām ilgtermiņa izmaksām katram patērētājam, no otras puses;
– saikne starp šiem ierosinātajiem tarifiem un nepieciešamību nosegt DEI faktiskās (mainīgās un fiksētās) izmaksas un no tās izrietošās sekas attiecībā uz tarifiem, kas piemērojami dažādiem patēriņa profiliem – vai nu bāzes jaudai, tostarp Mytilinaios jaudai, vai arī maksimuma vai palielinātai jaudai;
– cenu noteikšanas metodes izvēles iespējamā ietekme uz konkurenci Grieķijas enerģētikas tirgū un
– DEI sniegtās informācijas apgalvotā nepietiekamība, lai noskaidrotu tās faktiskās izmaksas, jo īpaši tās, kas saistītas ar tās brūnogļu spēkstaciju darbību.
35. Līdz ar to Vispārējā tiesa apmierināja prasību lietā T‑740/17 un atcēla otro apstrīdēto lēmumu.
36. Otrām kārtām, ņemot vērā abu apstrīdēto lēmumu pamatojuma identiskumu, Vispārējā tiesa apmierināja prasību, kas celta par pirmo apstrīdēto lēmumu lietā T‑352/15.
37. Trešām kārtām, apmierinot prasību lietā T‑639/14 RENV, Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo vēstuli, it īpaši pamatojoties uz to, ka šķīrējtiesas spriedums, kas radījis ar parastas Grieķijas tiesas nolēmumiem salīdzināmas tiesiskās sekas, ir uz Grieķijas valsti attiecināms valsts varas akts (15).
V. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
38. Ar savu apelācijas sūdzību lietā C‑701/21 P Mytilinaios lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un, ciktāl nepieciešams, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, kā arī piespriest DEI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
39. Komisija pievienojas Mytilinaios prasījumiem.
40. DEI lūdz Tiesu pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību, taisīt galīgo spriedumu šajā strīdā un piespriest Mytilinaios atlīdzināt visus DEI tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībās apvienotajās lietās T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17.
41. Ar savu apelācijas sūdzību lietā C‑739/21 P Komisija galvenokārt lūdz Vispārējo tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, taisīt galīgo spriedumu par prasību lietā T‑740/17 un to noraidīt, atzīt, ka prasības lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 ir zaudējušas priekšmetu un vairs nav jāizskata, kā arī piespriest DEI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
42. Pakārtoti Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, taisīt galīgo spriedumu par atsevišķiem prasības pamatiem lietā T‑740/17 un nodot šo lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izlemtu pārējos pamatus, atzīt, ka prasības lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 ir zaudējušas priekšmetu un vairs nav jāizskata, kā arī piespriest DEI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
43. Mytilinaios lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, taisīt galīgo spriedumu lietā T‑740/17 un noraidīt prasību lietā T‑740/17, atzīt, ka lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 prasības ir zaudējušas priekšmetu un vairs nav jāizskata, kā arī piespriest DEI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
44. DEI lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kopumā kā nepieņemamu un, pakārtoti, kā nepamatotu, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt visus DEI tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībās apvienotajās lietās T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17.
45. Pakārtoti DEI lūdz Tiesu taisīt galīgo spriedumu par prasībām lietās T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17, kā arī noraidīt Komisijas lūgumu izbeigt tiesvedību lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 pirms sprieduma taisīšanas.
46. Ar 2023. gada 28. februāra kopsapulces lēmumu lietas C‑701/21 P un C‑739/21 P tika apvienotas mutvārdu procesa posma un nolēmuma, ar ko izbeidz tiesvedību, taisīšanas nolūkos.
47. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 7. aprīļa lēmumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
48. Tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 27. aprīlī, mutvārdu apsvērumus sniedza Mytilinaios, DEI, Komisija un Vācijas Federatīvā Republika.
VI. Izvērtējums
49. Izņemot lietā C‑701/21 P izvirzītā trešā pamata pirmās daļas pirmo pusi (16), manā ieskatā šo apelācijas sūdzību pieņemamība nav apstrīdama. Tādējādi es ierosinu secīgi izvērtēt trīs Mytilinaios šajā lietā izvirzītos pamatus.
50. Tā kā Mytilinaios lietā C‑701/21 P izvirzītā otrā pamata otrā daļa būtībā atbilst Komisijas lietā C‑739/21 P izvirzītajam vienīgajam pamatam, es tos analizēšu kopā.
A. Par pirmo pamatu lietā C‑701/21 P
51. Pirmajam pamatam ir divas daļas.
52. Pirmā pamata pirmajā daļā Mytilinaios apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz iebildēm par nepieņemamību, kas balstītas uz principiem nemo auditur propriam turpitudinem allegans potest un nemo potest venire contra factum proprium, kas izvirzītas saistībā ar to, ka DEI ar savu prasību centusies apstrīdēt šķīrējtiesas procesa, kuram tā bija labprātīgi piekritusi un kura parametri bija noteikti ar strīdā iesaistīto pušu kopīgu vienošanos, rezultātus.
53. Pirmā pamata otrajā daļā Mytilinaios pārmet Vispārējai tiesai, ka tā noraidījusi tās iebildumus saistībā ar principu nemo potest venire contra factum proprium par kļūdainu pamatojumu, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 91. punktā.
54. Papildus tam, ka iebildums par pamatojuma neesamību ir pretrunā pirmā pamata otrajai daļai, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz DEI interesi celt prasību (17), ir nospriedusi, ka arguments, kas balstīts uz principu nemo propriam turpitudinem, “ir tikai cits variants tam, kura nolūks ir radīt neskaidrības, pielīdzinot prasītājas situāciju Grieķijas valsts situācijai, un attiecināt uz to Grieķijas iestāžu iespējamu apmierinātību ar šķīrējtiesas procesa iznākumu, līdz ar to arī tas nevar tikt atbalstīts”. Tātad, lai arī īsi, bet Vispārējā tiesa ir pamatojusi savu nostāju.
55. Tomēr ir jāvaicā, vai šis pamatojums ir pietiekams un vai to var uzskatīt par pamatotu, ņemot vērā lietas apstākļus. Šie jautājumi attiecas uz pirmā pamata otro daļu.
56. Manā ieskatā pārsūdzētā sprieduma 91. punktā ietvertais pamatojums ir balstīts uz premisu, kas nav tikusi skaidri formulēta, proti, ka lēmums vērsties šķīrējtiesā bija jāuzskata par attiecināmu uz Grieķijas valsti, lai gan Komisijai iesniegtā sūdzība bija ekskluzīvi DEI iniciatīva, kurā Vispārējā tiesā varēja atsaukties uz savu, no šīs dalībvalsts interesēm nodalītu interesi celt prasību. Proti, tikai šādi interpretējot apstrīdēto pamatojumu, ir iespējams sniegt atbildi uz Mytilinaios izvirzīto iebildumu, kurā tā apgalvo, ka viena un tā paša lietas dalībnieka – tas ir, DEI – veiktās darbības ir bijušas pretrunīgas un nelojālas, jo tā ir uzsākusi šķīrējtiesas procesu, bet pēc tam tā iznākumu apšaubījusi Komisijā.
57. Taču, pat ja lēmums par vēršanos šķīrējtiesā faktiski būtu varējis tikt attiecināts uz Grieķijas iestādēm – kas būtu bijis jākonstatē, novērtējot visus lietas apstākļus (18), it īpaši ņemot vērā valsts kā vairākuma akcionāra statusu DEI un ciešo institucionālo saikni starp Grieķijas valdību un uzņēmuma vadību –, Vispārējā tiesa nav paskaidrojusi, kādēļ lēmums apšaubīt šķīrējtiesas spriedumu, iesniedzot sūdzību Komisijai, ko tā attiecinājusi vienīgi uz DEI kā no valsts nodalītu ieinteresēto personu, būtu jāuzlūko citādi.
58. Tādējādi es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav juridiski pietiekami atbildējusi uz Mytilinaios izvirzīto iebildi par nepieņemamību.
59. Tomēr ir jāvaicā, vai šī iebilde ir efektīva, ņemot vērā loģiku, kas ir Savienības tiesību aktu par valsts atbalstu pamatā, jo īpaši saistībā ar pienākumiem, kādi uz dalībvalstīm gulstas atbilstoši noteikumiem, kas piemērojami nelikumīga atbalsta atgūšanai.
60. Proti, Komisijas šajā jomā veicamajai kontrolei piemītošā loģika ir nodrošināt LESD 107. un 108. panta noteikumu pilnīgu iedarbību, neatkarīgi no tā, vai dalībvalsts, kurā atbalsta pasākums piešķirts, rīcība ir pretrunīga. Šīs kontroles efektivitāte būtu apdraudēta, ja valsts iestādēm nebūtu iespēju Komisijai un, attiecīgā gadījumā, Vispārējai tiesai ziņot par savu agrāko lēmumu iespējamām pret konkurenci vērstām sekām.
61. Šajā ziņā vēlos atgādināt, ka nelikumīga atbalsta atgūšana attiecīgajai dalībvalstij ir jāveic bez kavēšanās atbilstoši valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām un, jo īpaši, šajā nolūkā vēršoties valsts tiesās, neskarot rīkojumus, ko Tiesa var izdot saskaņā ar LESD 278. pantu (19). Šādos apstākļos ir grūti atzīt, ka tāda iebilde par nepieņemamību, kāda šajā lietā ir izvirzīta Vispārējā tiesā, varētu būt par šķērsli vērsties Savienības tiesās, lai konstatētu nelikumīga valsts atbalsta esamību.
62. Turklāt LESD 108. panta 3. punktā paredzētā apturēšanas pienākuma neizpildes gadījumā dalībvalsts, kuras iestādes ir piešķīrušas atbalstu, neievērojot LESD paredzētās procesuālās normas, nevar atsaukties uz atbalsta saņēmēju tiesisko paļāvību, lai izvairītos no pienākuma veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Komisijas lēmumu, ar kuru tai ir uzdots atgūt atbalstu (20). Ja tādu iespēju pieļautu, LESD 107. un 108. panta noteikumi zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību, jo valsts iestādes tādējādi varētu pamatoties uz savu pašu prettiesisko rīcību, lai mazinātu to lēmumu efektivitāti, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar šīm LESD tiesību normām (21).
63. Es uzskatu, ka iepriekšējos punktos atgādinātie noteikumi ir būtiski, lai izvērtētu šajā lietā Vispārējā tiesā izvirzītās iebildes par nepieņemamību efektivitāti, ciktāl it īpaši iebildumi, kas balstīti uz principiem nemo propriam turpitudinem un venire contra factum proprium, ir argumentēšanas, balstoties uz tiesiskās paļāvības principu, veids.
64. Runājot par Komisijas ekskluzīvajām pilnvarām izvērtēt atbalsta esamību un saderību ar iekšējo tirgu, attiecīgajai dalībvalstij – tāpat kā “ieinteresētajai personai” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, ar nosacījumu, ka to būtiski ietekmē Komisijas lēmums, ar kuru konstatē atbalsta neesamību (22) –, ir jābūt iespējai Savienības tiesās apstrīdēt Komisijas lēmumus par atteikšanos uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, bez iespējamības, ka pret šo dalībvalsti varētu lietderīgi izmantot iebildi par nepieņemamību, balstoties uz tās iepriekšējo rīcību.
65. Pieļaujot šādu izņēmumu, tiktu radīta nepilnība valsts atbalsta shēmā, jo valsts iestādes un, attiecīgā gadījumā, tādas ieinteresētās personas kā DEI varētu atsaukties pašas uz savu prettiesisko rīcību, kā rezultātā Savienības tiesām tiktu liegts kontrolēt Komisijas lēmumus, ar kuriem tā iepriekšējās izskatīšanas stadijā lēmusi par atbalsta neesamību.
66. Šāda iespēja vājinātu ne vien LESD noteikumu, bet arī Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību, ciktāl šajā tiesību normā paredzētā sūdzības iesniegšanas iespēja viennozīmīgi ir sasaistīta ar iespēju iesniegt Vispārējā tiesā prasību konstatēt tāda atbalsta esamību, ko Komisija ir noraidījusi (23).
67. No minētā izriet, ka iebildumi, kas balstīti uz DEI rīcību pirms atcelšanas prasības iesniegšanas Vispārējā tiesā, nevar tikt apmierināti, pat ja tie būtu pamatoti (24).
68. Tātad es ierosinu Tiesai pārsūdzētā sprieduma 91. punktā ietverto kļūdaino Vispārējās tiesas pamatojumu aizstāt ar pamatojumu, kas balstīts uz Vispārējā tiesā izvirzītās iebildes par nepieņemamību neefektivitāti (25).
69. Līdz ar to es ierosinu noraidīt abas pirmā pamata, ko Mytilinaios izvirzījusi lietā C‑701/21 P, daļas.
B. Par otro pamatu, kas izvirzīts lietā C‑701/21 P
70. Otrais Mytilinaios izvirzītais pamats, kurā norādīts uz LESD 107. panta 2. punkta pārkāpumu, sastāv no divām daļām.
1. Par otrā pamata pirmo daļu
71. Otrā pamata pirmajā daļā Mytilinaios apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot privātā tirgus ekonomikas dalībnieka kritēriju, kas tiek izmantots, lai izvērtētu priekšrocības esamību, jo Vispārējā tiesa esot ierobežojusi šā kritērija piemērošanu tikai ar šķīrējtiesas spriedumā noteiktā tarifa analīzi.
72. Mytilinaios ieskatā šī “ārkārtīgi sašaurinātā” interpretācija ir vedinājusi Vispārējo tiesu konstatēt atbalsta esamību, tomēr neveicot visu atbilstošo lietas datu kopuma, tostarp apstākļu, kas vedināja puses panākt kompromisu, kā arī šķīrējtiesas līgumā noteikto strīda izšķiršanas tehnisko parametru, izvērtējumu.
73. Es uzskatu, ka otrā pamata pirmajai daļai trūkst faktiska pamatojuma.
74. Proti, pirmkārt, pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav konstatējusi atbalsta esamību, bet ir vien nospriedusi, ka Komisijai vajadzējis saskarties ar nopietnām grūtībām, izvērtējot priekšrocības esamību iepriekšējās izskatīšanas stadijā (26).
75. Otrkārt, piemērojot privātā tirgus dalībnieka kritēriju, Vispārējā tiesa nav ignorējusi lietas faktus laikā pirms šķīrējtiesas sprieduma (27), bet ir vien konstatējusi Komisijas veiktā vērtējuma nepilnīgo raksturu, raugoties no priekšrocības esamības viedokļa, kurā esot vajadzējis ņemt vērā šķīrējtiesas procesa noslēgumā fiksētos tarifa nosacījumus (28).
76. Tādēļ es uzskatu, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
2. Par otrā pamata otro daļu
77. Otrā pamata otrajā daļā (29)Mytilinaios un Komisija apstrīd iespēju attiecināt uz Grieķijas valsti šķīrējtiesas procesa iznākumu, kas izriet no tā, ka RAE pastāvīgo šķīrējtiesu Vispārējā tiesa pielīdzinājusi parastai valsts tiesai (30).
78. Vispārējās tiesas izmantotā argumentācija ir balstīta uz pārsūdzētā sprieduma 147. punktā atgādināto Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesa var pārkāpt tai no LESD izrietošos pienākumus, paildzinot vai pat izraisot nelikumīga atbalsta piešķiršanu (31).
79. Pielīdzinot RAE pastāvīgo šķīrējtiesu valsts tiesai, Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka šajā lietā pieņemtais šķīrējtiesas spriedums varēja piešķirt Mytilinaios nelikumīgu priekšrocību, kas attiecināma uz Grieķijas valsti.
80. Šīs argumentācijas pamatotība ir jāvērtē sprieduma DOBELES HES (32) gaismā, kas pasludināts 2023. gada 12. janvārī, tas ir, pēc pārsūdzētā sprieduma, kurā Tiesa virspalātas sastāvā nosprieda, ka valsts atbalstu nevar ieviest ar tiesas nolēmumu (33).
81. Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka sprieduma Dobeles HES ietekmē Vispārējās tiesas izvēlētā argumentācija kļūst nederīga, jo RAE pastāvīgās šķīrējtiesas pielīdzināšana parastai tiesai, pieņemot, ka tā būtu konstatēta, nedrīkstētu novest pie tā, ka uz Grieķijas valsti tiek attiecināta priekšrocība, kas ar šķīrējtiesas spriedumu esot tikusi piešķirta Mytilinaios.
82. Šāds secinājums man šķiet esam pārsteidzīgs. Manā ieskatā spriedumā Dobeles HES Tiesa tikai izslēdz iespēju, ka valsts atbalsts varētu tikt attiecināts uz tiesu iestādi, bet neizslēdz iespēju, ka tiesas lēmuma, ar kuru atbalsts piešķirts, pret konkurenci vērsto ietekmi varētu attiecināt uz pašu valsti.
83. Pirmkārt, es tātad uzskatu, ka ir jāizvērtē, vai spriedums Dobeles HES var ietekmēt iespēju attiecināt uz Grieķijas valsti šajā lietā notikušā šķīrējtiesas procesa iznākumu.
84. Otrkārt, es izvērtēšu apelācijas sūdzību iesniedzēju iebildumus par pieļautu tiesību kļūdu, RAE šķīrējtiesu pielīdzinot valsts tiesai.
85. Treškārt, ņemot vērā to, ka konkrētie iebildumi man nešķiet esam pilnībā nepamatoti, es ierosināšu Tiesai apsvērt alternatīvu pamatojumu, ar ko varētu aizstāt pārsūdzētajā spriedumā izvēlēto pamatojumu. Proti, es uzskatu, ka nopietni argumenti, kas ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt LESD 107. un 108. panta noteikumu lietderīgo iedarbību, liecina par labu tam, lai saglabātu Vispārējās tiesas izvēlēto risinājumu pārsūdzētajā spriedumā.
a) Par sprieduma Dobeles HES ietekmi
86. Lietā, kurā tika taisīts spriedums Dobeles HES, viens no prejudiciālajiem jautājumiem (34) bija par to, vai prasība tiesā izmaksāt nesaņemto daļu no valsts tiesiskajā regulējumā nostiprinātas priekšrocības, kas ir uzskatāma par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, var tikt uzlūkota kā prasība piešķirt jaunu, no prasītājām jau izmaksātā atbalsta atšķirīgu atbalstu.
87. Tieši šajā kontekstā, kurā valsts tiesai bija jālemj saskaņā ar likumu, ar kuru strīdīgā priekšrocība bija ieviesta, ir jāskata Tiesas atzītais, ka prasītājām tiesas ceļā piešķirtās summas “nekādā ziņā nevar tikt uzskatītas par tādām, kas veido atsevišķu, no šīs priekšrocības nošķirtu valsts atbalstu” (35), jo “valsts atbalstu kā tādu nevar ieviest ar tiesas nolēmumu” (36).
88. Šajā ziņā Tiesas argumentācija spriedumā Dobeles HES atspoguļo tradicionālo pieeju varas dalīšanai, kas tiesu lomu ierobežo ar iepriekš pastāvējušo tiesību normu piemērošanu. Ievērojot šo tradicionālo pieeju, tiesas nolēmums, ar kuru tiek piešķirta priekšrocība, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu, noteikti izriet no agrākas tiesību normas, kas veido attiecīgajā tiesā celtās prasības juridisko pamatu. No šā viedokļa raugoties, kā to ir atzinusi arī Tiesa, atbalstu nekādā gadījumā nevar ieviest ar pašu tiesas nolēmumu.
89. Tomēr jautājums par atbalsta juridisko pamatu, kuru Tiesa izšķīrusi spriedumā Dobeles HES, neizslēdz iespējamu valsts atbildību par valsts tiesiskā regulējuma (37), ar kuru piešķirts ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts, īstenošanu tiesas ceļā. Gluži pretēji, tā kā tiesu nolēmumi neizbēgami izriet no valsts tiesību aktiem, valsts nevar izvairīties no tai LESD 107. un 108. pantā paredzētajiem pienākumiem, deleģējot savām tiesu iestādēm pilnvaras noteikt veidu, kādā tā rīkosies ar saviem līdzekļiem.
90. Šajā ziņā ir maznozīmīgi, vai spriedums, ar kuru strīdīgā priekšrocība tiek piešķirta, izriet no kādas precīzas materiālo tiesību normas vai kāda vispārēja tiesību principa piemērošanas, vai pat ir tiesas, ievērojot tās kompetences jomu nosakošos noteikumus, veikta diskrecionāra vērtējuma rezultāts. Visos gadījumos tiesas nolēmums tik un tā ir attiecināms uz valsti.
91. Tāpēc es uzskatu, ka spriedumam Dobeles HES nav tādas nozīmes, kādu tam piedēvē Komisija, ciktāl šī iestāde apgalvo, ka šķīrējtiesas pielīdzināšana Grieķijas parastajām tiesām nedrīkstētu izraisīt šķīrējtiesas procesa iznākuma attiecināšanu uz Grieķijas valsti.
92. Tikmēr man, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzējām, ir šaubas par to, vai šo šķīrējtiesu var uzskatīt par valsts tiesu.
b) Par RAE šķīrējtiesas pielīdzināšanu valsts tiesai
93. Pielīdzinot RAE šķīrējtiesu valsts tiesai, Vispārējā tiesa savu argumentāciju ir pamatojusi ar vairākiem faktoriem: RAE šķīrējtiesas funkcijām, kas ir identiskas parasto tiesu funkcijām; tās šķīrējtiesnešiem izvirzītajām neatkarības un objektivitātes prasībām; Grieķijas Civilprocesa kodeksa piemērošanu tiesvedībā šajā šķīrējtiesā; tās nolēmumu res judicata spēku un izpildāmību un, visbeidzot, iespēju pārsūdzēt šķīrējtiesas nolēmumu Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) (38).
94. Tomēr manā ieskatā neviens no šiem faktoriem neattaisno tādu pielīdzināšanu.
95. Pirmkārt, Vispārējās tiesas norādītie apstākļi neļauj nošķirt RAE šķīrējtiesu no jebkuras citas komerciālas šķīrējtiesas. Bieži novērojams, ka šķīrējtiesa lemj saskaņā ar likumā paredzētu procedūru un pieņem saistošu nolēmumu, ko var pārsūdzēt valsts tiesās. Turklāt neatkarības un objektivitātes prasības ir vispāratzītas kā neatņemama ikviena šķīrējtiesas procesa sastāvdaļa. Tādējādi Vispārējās tiesas norādīto kritēriju piemērošana varētu izraisīt to, ka liels skaits šķīrējtiesu tiktu sasaistītas ar valsti, kas manā ieskatā nav saprātīgi.
96. Otrkārt, kā to pamatoti norādījusi Komisija, RAE šķīrējtiesas pielīdzināšana valsts tiesai ir pretrunā Tiesas judikatūrai par LESD 267. pantu. No šīs judikatūras izriet, ka šķīrējtiesas, kuru kompetence ir fakultatīva, jo tā ir atkarīga no abu pušu iepriekšējas vienošanās (39), nav dalībvalstu tiesas LESD 267. panta otrās daļas izpratnē (40).
97. Tā, Tiesa ir nospriedusi, ka tādi apstākļi kā šķīrējtiesas darbība, kas ļauj saskatīt zināmas līdzības ar tiesu darbību, jo šķīrējtiesa ir organizēta likuma ietvaros, tas, ka šķīrējtiesnesis lemj saskaņā ar likumu un ka viņa spriedumam ir res judicata spēks un tas var būt izpildāms, nepietiek, lai šādai šķīrējtiesai piešķirtu “dalībvalsts tiesas” statusu, jo īpaši ņemot vērā to, ka pusēm nepastāv nekāds pienākums nodot savu strīdu izšķiršanai šķīrējtiesā (41).
98. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Vispārējās tiesas norādītajā pamatojumā pārsūdzētā sprieduma 150.–159. punktā ir pieļauta tiesību kļūda. Tomēr es uzskatu, ka šī kļūda neliedz attiecināt konkrētā šķīrējtiesas procesa iznākumu uz Grieķijas valsti.
c) Par šķīrējtiesas procesa iznākuma attiecināšanu uz Grieķijas valsti
99. Tāpat kā Vispārējās tiesas izvēlētā argumentācija, arī lietas dalībnieku rakstveida un mutvārdu paskaidrojumi lielā mērā ir fokusēti uz jautājumu par RAE pastāvīgās šķīrējtiesas valstisko raksturu. Tomēr šis jautājums man nešķiet esam izšķirošs attiecībā uz manā ieskatā būtisko problēmu izskatāmajās apelācijas sūdzībās.
100. Šajā ziņā es vēlos atgādināt, ka LESD 107. panta 1. punktā ietvertais nosacījums par valsts iejaukšanos vai iejaukšanos, izmantojot valsts līdzekļus, attiecas ne tikai uz atbalstu, kuru tieši ir piešķīrusi valsts, bet arī uz atbalstu, ko ir piešķīrušas atbalsta pārvaldībai valsts izveidotas vai valsts noteiktas publisko vai privāto tiesību struktūras (42). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no minētā izriet, ka nav jānošķir valsts tieši piešķirtais atbalsts no atbalsta, kuru piešķir ar šīs valsts nozīmētas vai izveidotas publiskas vai privātas struktūras starpniecību (43), jo šādas struktūras statuss nav noteicošais elements, piemērojot LESD noteikumus par valsts atbalstu (44).
101. Tāpēc es uzskatu, ka izskatāmajās lietās ir jānoskaidro nevis tas, vai RAE šķīrējtiesa faktiski līdzinās valsts tiesai, bet gan tas, vai tāds publisks uzņēmums kā DEI var izvairīties no LESD 107. un 108. panta noteikumu piemērošanas, iesniedzot izšķiršanai šķīrējtiesā strīdu, kurā ir runa par valsts līdzekļu piešķiršanu.
102. Manā ieskatā uz šādi uzdoto jautājumu bez šaubām ir jāatbild noliedzoši.
103. Neatkarīgi no RAE paspārnē organizētās šķīrējtiesas valstiskā vai privātā rakstura ir jākonstatē, ka DEI, kas, ņemot vērā tās ciešās strukturālās un kapitāla saiknes ar Grieķijas valsti, atradās šīs valsts dominējošā ietekmē (45), ir izmantojusi Grieķijas tiesiskajā regulējumā paredzēto iespēju izmantot alternatīvu strīdu izšķiršanas procedūru. Konkrētā gadījuma apstākļos lēmums par kompromisu un ar šķīrējtiesas spriedumu saistītās tiesiskās sekas ir attiecināmas uz Grieķijas valsti.
104. Tomēr atšķirībā no Komisijas es neuzskatu, ka šķīrējtiesas kompromisa noteikumi tādā gadījumā nosaka robežas kontrolei, kas tai ir jāveic, raugoties no iespējamas uz valsti attiecināmas priekšrocības esamības viedokļa. Lēmums par vēršanos šķīrējtiesā ietver ne tikai strīda izšķiršanas kārtību, bet arī strīda riska elementu, kas saistīts ar iespēju, ka strīda risinājums neatbildīs pušu gaidām vai pat būs pretrunā kompromisa noteikumiem, kuru piemērošana varētu izraisīt nelikumīgas priekšrocības piešķiršanu no valsts līdzekļiem.
105. Protams, nenoteiktības elements ir raksturīgs arī tradicionālajām tiesas procedūrām, bet tas ir vēl jo būtiskāks, ņemot vērā to, ka šķīrējtiesas darbojas ārpus valsts tiesu sistēmas un tai raksturīgajām garantijām. Dalībvalstu pieredze komerciālo šķīrējtiesu jomā liecina, ka ar to saistītie riski nav tikai hipotētiski (46).
106. Tāpēc es uzskatu, ka, vēršoties šķīrējtiesā, publiskam uzņēmumam ir jāpieņem lai arī neliela, bet varbūtība, ka tam var nākties rīkoties ar saviem resursiem tādā veidā, kas novirzās no parastajiem tirgus apstākļiem. No šā skatpunkta raugoties, pat pieņemot, ka šķīrējtiesa nevarētu būt piesaistīta valstij, ar lēmumu slēgt kompromisu saistītais tiesvedības risks un saskaņā ar šķīrējtiesas nolēmumu otrai strīdus pusei iespējami piešķiramā priekšrocība ir atšķirīgas situācijas.
107. Gadījumā, ja šāds risks piepildās – kā to šajā lietā apgalvo DEI, norādot, ka šķīrējtiesas spriedumā noteiktais tarifs neatbilst kompromisa noteikumiem –, apstāklis, ka strīdu ir iztiesājusi nevis valsts tiesa, bet šķīrējtiesa, manā ieskatā nav tāds, kas atbrīvo valsti no tai LESD 107. un 108. pantā paredzēto pienākumu izpildes. Atzīstot šķīrējtiesas nolēmumu saistošo spēku, valstij saglabājas atbildība par izpildes pasākumiem, kas tai būs jāveic pēc šķīrējtiesas procesa noslēguma.
108. Šo secinājumu manā ieskatā apstiprina Tiesas judikatūra par šķīrējtiesām divpusēju ieguldījumu līgumu kontekstā, jo šajā jomā darbojošos tiesu starptautiskais raksturs neliedz to nolēmumu sekas, kas izpaužas kā iespējama atbalsta piešķiršana, attiecināt uz dalībvalstīm (47).
109. Šajā ziņā es nepiekrītu apelācijas sūdzības iesniedzēju un Vācijas valdības argumentiem, kas ir uzsvērušas nepieciešamību nošķirt šķīrējtiesu ieguldījumu jomā no komercstrīdu šķīrējtiesas saistībā ar iespējama atbalsta attiecināmību uz valsti. Pieņemot lēmumu ratificēt ieguldījumu līgumu, tāpat kā parakstot šķīrējtiesas kompromisu, valstij ir jāuzņemas risks, ka uz to var tikt attiecinātas uz šā pamata nākotnē pieņemamo nolēmumu sekas. Ja iespējas deleģēt strīda izšķiršanu nevalstiskai struktūrai rezultātā iestātos neiespējamība par to noteikt atbildību valstij, tas radītu aklo punktu no valsts līdzekļiem piešķirto priekšrocību kontroles sistēmā. Ņemot vērā to, cik liela nozīme ir jautājumiem, kas saistīti ar šķīrējtiesas procesiem, kuros ir iesaistīti publisko tiesību subjekti, šāda situācija ievērojami vājinātu attiecīgo LESD noteikumu lietderīgo iedarbību.
110. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka kļūdainais pamatojums, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 150.–159. punktā, būtu jāaizstāj ar pamatojumu, kas ir balstīts nepieciešamībā uz Grieķijas valsti attiecināt šķīrējtiesas procesa, ko šī dalībvalsts izmantojusi ar DEI starpniecību, juridiski saistošo iznākumu, uzņemoties ar to saistīto tiesvedības risku.
111. Līdz ar to es ierosinu noraidīt otrā pamata otro daļu lietā C‑701/21 P un vienīgo pamatu lietā C‑739/21 P.
C. Par trešo pamatu lietā C‑701/21 P
112. Arī trešajam Mytilinaios izvirzītajam pamatam, kurā ir norādīts uz Regulas Nr. 2015/1589 4. panta pārkāpumu, ir divas daļas.
113. Trešā pamata pirmajā daļā Mytilinaios apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka Komisijai bija jāpārbauda šķīrējtiesas sprieduma saturs (48), un, otrkārt, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka Komisijai esot bijis jāveic sarežģīts ekonomiskais un tehniskais izvērtējums, lai varētu izslēgt atbalsta esamību iepriekšējās izskatīšanas stadijā (49).
114. Ņemot vērā iemeslus, kas izklāstīti otrā pamata otrās daļas, kurā apgalvots, ka šķīrējtiesas procesa iznākums ir attiecināms uz Grieķijas valsti, izvērtējumā, es uzskatu, ka trešā pamata pirmās daļas pirmā puse nav pamatota. Es tādējādi uzskatu, ka tā ir jānoraida.
115. Šā pamata pirmās daļas otrajā pusē Mytilinaios, šķiet, apstrīd visus Vispārējās tiesas veiktos faktu vērtējumus pārsūdzētā sprieduma 167.–188. punktā, kuros ir runa par šķīrējtiesas kompromisa noteikumu neprecizitāti, Mytilinaios ražošanas un patēriņa profilu un tās darījumu attiecību ar DEI specifiku. Tā kā Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka Komisijai ir bijis vispārējs pienākums veikt kompleksu izvērtējumu iepriekšējās izskatīšanas stadijā, bet vienīgi secinājusi, ka šāds izvērtējums ir bijis nepieciešams, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, es uzskatu, ka šis iebildums attiecas nevis uz tiesību, bet gan uz faktu jautājumu.
116. Tādējādi es uzskatu, ka trešā pamata pirmās daļas otrā puse ir nepieņemama un ir jānoraida.
117. Trešā pamata otrajā daļā Mytilinaios pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārlikusi pierādīšanas pienākumu attiecībā uz nopietnu grūtību vai šaubu esamību, kas attaisno Komisijas formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu. Tās ieskatā Vispārējā tiesa tādējādi ir atbrīvojusi DEI no nepieciešamības pierādīt Komisijas veiktās izmeklēšanas nepietiekamo vai nepilnīgo raksturu iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā.
118. Pamatojot savu iebildumu, Mytilinaios it īpaši atsaucas uz pārsūdzētā sprieduma 167. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka lietas īpašo apstākļu dēļ Komisijai esot bijis “rūpīgi, pietiekami un pilnīgi” jāpārbauda visi ar lietu saistītie apstākļi, raugoties no atbalsta esamības viedokļa.
119. Tomēr ir skaidri jānošķir Komisijai noteiktie pienākumi sūdzības izskatīšanas stadijā, kas minēti pārsūdzētā sprieduma 167. punktā, un pienākumi saistībā ar pierādījumiem, kas prasītājam ir noteikti prasības celšanas stadijā Vispārējā tiesā.
120. Tā, runājot par šiem pēdējiem pienākumiem, nekas neliecina, ka Vispārējā tiesa būtu atbrīvojusi DEI no pienākuma iesniegt pierādījumus tās atcelšanas prasības pamatošanai, jo īpaši, ņemot vērā to, ka Vispārējā tiesa tieši atsaucas uz DEI norādītajiem apstākļiem, kas tās ieskatā ir bijuši tādi, kas pamatojuši šaubas, kādām Komisijai bija jārodas tās sūdzības iepriekšējās izskatīšanas stadijā (50).
121. Tādējādi es uzskatu, ka trešā pamata otrā daļa nav pamatota un līdz ar to trešais pamats lietā C‑701/21 P ir pilnībā noraidāms.
VII. Secinājumi
122. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai:
– noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑701/21 P,
– noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑739/21 P.