TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2024. gada 5. martā (*)
Apelācija – Piekļuve Eiropas Savienības iestāžu dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – 4. panta 2. punkts – Izņēmumi – Atteikums piekļūt dokumentam, kura izpaušana apdraudētu konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzību – Sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato izpaušanu – Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) pieņemti saskaņotie standarti – No autortiesībām izrietoša aizsardzība – Tiesiskuma princips – Pārskatāmības princips – Atklātības princips – Labas pārvaldības princips
Lietā C‑588/21 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2021. gada 23. septembrī iesniegušas
Public.Resource.Org Inc., Sebastopole [Sebastopol], Kalifornija (ASV),
Right to Know CLG, Dublina (Īrija),
ko pārstāv J. Hackl, C. Nüßing, Rechtsanwälte, un F. Logue, solicitor,
apelācijas sūdzības iesniedzējas,
pārējie lietas dalībnieki:
Eiropas Komisija, ko pārstāv S. Delaude, G. Gattinara un F. Thiran, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN), Brisele (Beļģija),
Asociación Española de Normalización (UNE), Madride (Spānija),
Asociaţia de Standardizare din România (ASRO), Bukareste (Rumānija),
Association française de normalisation (AFNOR), Laplena Sendenī [La Plaine Saint‑Denis] (Francija),
Austrian Standards International (ASI), Vīne (Austrija),
British Standards Institution (BSI), Londona (Apvienotā Karaliste),
Bureau de normalisation/Bureau voor Normalisatie (NBN), Brisele,
Dansk Standard (DS), Kopenhāgena (Dānija),
Deutsches Institut für Normung eV (DIN), Berlīne (Vācija),
Koninklijk Nederlands Normalisatie Instituut (NEN), Delfta [Delft] (Nīderlande),
Schweizerische Normen‑Vereinigung (SNV), Vintertūra [Winterthour] (Šveice),
Standard Norge (SN), Oslo (Norvēgija),
Suomen Standardisoimisliitto ry (SFS), Helsinki (Somija),
Svenska institutet för standarder (SIS), Stokholma (Zviedrija),
Institut za standardizaciju Srbije (ISS), Belgrada (Serbija),
ko pārstāv K. Dingemann, M. Kottmann un K. Reiter, Rechtsanwälte,
personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal], J. Regans [E. Regan] un N. Pisarra [N. Piçarra], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], L. S. Rosi [L. S. Rossi], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen], N. Vāls [N. Wahl], I. Ziemele un J. Pasers [J. Passer],
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretāre: M. Sekežiņska [M. Siekierzyńska], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un pēc 2023. gada 15. marta tiesas sēdes,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 22. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Public.Resource.Org Inc. un Right to Know CLG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 14. jūlija spriedumu Public.Resource.Org un Right to Know/Komisija (T‑185/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:445), ar ko minētā tiesa ir noraidījusi to prasību atcelt Komisijas 2019. gada 22. janvāra Lēmumu C(2019) 639 final (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru Eiropas Komisija ir atteikusies apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikumu par piekļuvi četriem saskaņotajiem standartiem, ko pieņēmusi Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN).
Atbilstošās tiesību normas
Regula (EK) Nr. 1049/2001
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 1. panta “Mērķis” a) un b) punkts ir formulēti šādi:
“Šīs regulas mērķis ir:
a) noteikt principus, nosacījumus un ierobežojumus, kas saistīti ar sabiedrības vai privātām interesēm, kuri reglamentē tiesības piekļūt [LESD 15.] pantā paredzētajiem Eiropas Parlamenta, [Eiropas Savienības] Padomes un Komisijas (turpmāk tekstā “iestādes”) dokumentiem, nodrošinot iespējami plašāku piekļuvi tiem;
b) izstrādāt noteikumus, kas nodrošina šo tiesību iespējami vienkāršāku izmantošanu, [..]
[..].”
3 Šīs regulas 2. panta “Tiesību izmantotāji un piemērošanas joma” 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Ikvienam [Eiropas] Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.
2. Saskaņā ar šiem pašiem principiem, nosacījumiem un ierobežojumiem iestādes var nodrošināt piekļuvi dokumentiem ikvienai fiziskai personai, kas nedzīvo pastāvīgi dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam tajā nav juridiskās adreses.
3. Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.”
4 Minētās regulas 4. panta “Izņēmumi” 1., 2. un 4. punktā ir paredzēts:
“1. Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:
a) sabiedrības interesēm saistībā ar:
– valsts drošību,
– aizsardzību un militāro jomu,
– starptautiskajām attiecībām,
– Kopienas vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku;
b) personu privātajai dzīvei un neaizskaramībai, jo īpaši saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību.
2. Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:
– fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai,
– tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai,
– tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai,
ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
[..]
4. Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.”
5 Šīs pašas regulas 7. panta “Sākotnējo pieteikumu izskatīšana” 2. punktā ir noteikts:
“Saņemot pilnīgu vai daļēju atteikumu, pieteikuma iesniedzējs 15 darba dienu laikā pēc iestādes atbildes saņemšanas var iesniegt atkārtotu pieteikumu ar lūgumu iestādei mainīt savu nostāju.”
6 Regulas Nr. 1049/2001 12. panta “Tieša piekļuve dokumentiem elektroniskā veidā vai ar reģistra palīdzību” 2. punktā ir noteikts:
“2. Saskaņā ar 4. un 9. pantu tieši pieejamiem jo īpaši ir jābūt likumdošanas dokumentiem, tas ir, dokumentiem, kas izdoti vai saņemti tādu tiesību aktu pieņemšanas procedūras laikā, kas dalībvalstīs vai dalībvalstīm ir juridiski saistoši.”
Regula (EK) Nr. 1367/2006
7 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.), 2. panta “Definīcijas” 1. punkta d) apakšpunkta i) punktā ir paredzēts:
“Šajā regulā:
[..]
d) “vides informācija” ir jebkura informācija rakstiskā, vizuālā, audio, elektroniskā vai jebkurā citā materiālā formā par:
i) vides elementu, piemēram, gaisa un atmosfēras, ūdeņu, augsnes, zemes, ainavu un dabas teritoriju, tostarp mitrāju, piekrastes un jūras teritoriju, stāvokli, bioloģisko daudzveidību un tās komponentiem, tostarp ģenētiski modificētiem organismiem, un par šo elementu mijiedarbību.”
8 Šīs regulas 6. panta “Izņēmumu piemērošana pieprasījumiem piekļūt vides informācijai” 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts:
“Attiecībā uz Regulas [Nr. 1049/2001] 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, izņemot izmeklēšanas, jo īpaši attiecībā uz varbūtējiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, uzskata, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē.”
Regula (EK) Nr. 1907/2006
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV 2006, L 396, 1. lpp.; un labojums – OV 2007, L 136, 3. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2009. gada 22. jūnija Regulu (EK) Nr. 552/2009 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1907/2006”), XVII pielikumā ietvertās tabulas 27. punktā attiecībā uz niķeļa ierobežošanas nosacījumiem ir noteikts:
“1. Nelieto:
a) visos priekšmetos, ko ievieto caurdurtās ausīs un citās caurdurtās cilvēka ķermeņa daļās, ja vien niķeļa izdalīšanās ātrums no šādiem elementiem nav mazāks par 0,2 [mikrogrami] μg/cm2/nedēļā (migrācijas robeža);
b) izstrādājumos, kam paredzēts tieši un ilgi saskarties ar ādu, piemēram:
– auskaros,
– kaklarotās, rokassprādzēs un ķēdītēs, kāju sprādzēs, gredzenos,
– rokaspulksteņu korpusu klājumos, rokaspulksteņu siksniņās un sprādzītēs,
– spiedpogās, sprādzītēs, kniedēs, rāvējslēdzējos un metāla zīmēs, ko izmanto apģērbā,
ja no šo izstrādājumu daļām, kas ir tiešā un ilgā saskarē ar ādu, niķelis izdalās vairāk par 0,5 μg/cm2 nedēļā;
c) tādos 1. punkta b) apakšpunktā minētos izstrādājumos, kam ir cits klājums, nevis niķelis, ja vien tāds klājums nenodrošina, ka niķelis, kas izdalās no izstrādājumu daļām, kas ir tiešā un ilgā kontaktā ar ādu, nav lielāks par 0,5 μg/cm2 nedēļā vismaz divus gadus, attiecīgās drēbes lietojot kā paredzēts.
2. Izstrādājumus, uz ko attiecas [1. punkts], nelaiž tirgū, ja tie neatbilst minētajos punktos izvirzītajām prasībām.
3. [CEN] pieņemtos standartus lieto kā pārbaudes paņēmienus, lai pierādītu izstrādājumu atbilsmi 1. un 2. punktam.”
Regula (ES) Nr. 1025/2012
10 Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1025/2012 (2012. gada 25. oktobris) par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK (OV 2012, L 316, 12. lpp.), 5. apsvērumam:
“Eiropas standartiem ir ļoti svarīga nozīme iekšējā tirgū, piemēram, izmantojot saskaņotos standartus, – kā līdzeklim, kas ļauj pamatot pieņēmumu par to, ka ražojumi, kurus paredzēts darīt pieejamus tirgū, atbilst pamatprasībām, kas attiecas uz minētajiem ražojumiem un ir noteiktas attiecīgajos Savienības saskaņošanas tiesību aktos. Minētās prasības būtu jādefinē precīzi, lai novērstu, ka Eiropas standartizācijas organizācijas tās interpretē pārprasti.”
11 Šīs regulas 2. panta “Definīcijas” 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
1) “standarts” ir tehniska specifikācija, ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde, atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai; atbilstība tam nav obligāta, un tas ir kāds no turpmāk minētajiem:
[..]
c) “saskaņotais standarts” ir Eiropas standarts, kurš pieņemts, pamatojoties uz Komisijas pieprasījumu, lai piemērotu Savienības saskaņošanas tiesību aktus.”
12 Minētās regulas 10. panta “Standartizācijas pieprasījumi Eiropas standartizācijas organizācijām” 1. punktā ir paredzēts:
“Komisija var savas kompetences ietvaros, kas noteikti Līgumos, pieprasīt, lai viena vai vairākas Eiropas standartizācijas organizācijas noteiktā termiņā izstrādātu Eiropas standarta vai Eiropas standartizācijas nodevuma projektu. Eiropas standarti un Eiropas standartizācijas nodevumi ir tirgus virzīti, tajos ņemtas vērā sabiedrības intereses un Komisijas pieprasījumā skaidri noteiktie politikas mērķi, un tie pamatojas uz konsensu. Komisija nosaka prasības attiecībā uz pieprasītā dokumenta saturu un tā pieņemšanas termiņu.”
13 Šīs pašas regulas 11. panta “Formāli iebildumi pret saskaņotajiem standartiem” 1. punktā ir noteikts:
“Ja vai nu dalībvalsts, vai Eiropas Parlaments uzskata, ka saskaņotais standarts neatbilst visām prasībām, kuras tas aptver un kuras noteiktas attiecīgajos Savienības saskaņošanas tiesību aktos, tā par to informē Komisiju, sniedzot detalizētu paskaidrojumu, un Komisija pēc apspriešanās ar komiteju, kas izveidota ar atbilstīgajiem Savienības saskaņošanas tiesību aktiem, ja tāda ir, vai pēc cita veida apspriedēm ar nozares ekspertiem, nolemj:
a) publicēt, nepublicēt vai ierobežoti publicēt atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;
b) saglabāt, ierobežoti saglabāt vai anulēt atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.”
14 Iespējama Savienības finansējuma piešķiršana Eiropas standartizācijas organizācijām standartizācijas darbību veikšanai ir reglamentēta Regulas Nr. 1025/2012 15. pantā.
Direktīva 2009/48/EK
15 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/48/EK (2009. gada 18. jūnijs) par rotaļlietu drošumu (OV 2009, L 170, 1. lpp.) 13. pants “Pieņēmums par atbilstību” ir formulēts šādi:
“Rotaļlietas, kas atbilst saskaņotajiem standartiem vai to daļām, uz kuriem atsauces ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, uzskata par atbilstīgām minētajos standartos vai to daļās norādītajām prasībām, kā noteikts 10. pantā un II pielikumā.”
Tiesvedības priekšvēsture
16 Tiesvedības priekšvēsture, kāda izriet no pārsūdzētā sprieduma 1.–4. punkta, ir apkopota šādi.
17 Apelācijas sūdzības iesniedzējas ir bezpeļņas organizācijas, kuru galvenais uzdevums ir padarīt tiesības brīvi pieejamas visiem pilsoņiem. 2018. gada 25. septembrī tās Komisijas Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorātā, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001 un Regulu Nr. 1367/2006, iesniedza piekļuves pieteikumu Komisijas rīcībā esošiem dokumentiem (turpmāk tekstā – “piekļuves pieteikums”).
18 Piekļuves pieteikums attiecās uz četriem saskaņotajiem standartiem, ko CEN pieņēmusi saskaņā ar Regulu Nr. 1025/2012, proti, standartu EN 71‑5:2015 “Rotaļlietu drošums. 5. daļa: Ķīmiskās rotaļlietas (komplekti), izņemot eksperimentālos komplektus”, standartu EN 71‑4:2013 “Rotaļlietu drošums. 4. daļa: Ķīmijas un radniecīgu darbību eksperimentālie komplekti”, standartu EN 71‑12:2013 “Rotaļlietu drošums. 12. daļa: N‑nitrozamīni un N‑nitrātsaturošās vielas” un standartu EN 12472:2005 + A 1:2009 “Paātrināta nodiluma un korozijas simulācijas metode niķeļa izdalīšanās noteikšanai no pārklājumiem” (turpmāk tekstā – “pieprasītie saskaņotie standarti”).
19 Ar 2018. gada 15. novembra vēstuli Komisija ir atteikusies apmierināt piekļuves pieteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu.
20 2018. gada 30. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu. Ar apstrīdēto lēmumu Komisija apstiprināja piekļuves atteikumu pieprasītajiem saskaņotajiem standartiem.
Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
21 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 28. martā, prasītājas iesniedza prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
22 Ar 2019. gada 20. novembra rīkojumu Public.Resource.Org un Right to Know/Komisija (T‑185/19, EU:T:2019:828) CEN un četrpadsmit valsts standartizācijas organizācijām, proti, Asociación Española de Normalización (UNE), Asociaţia de Standardizare din România (ASRO), Association française de normalisation (AFNOR), Austrian Standards International (ASI), British Standards Institution (BSI), Bureau de normalisation/Bureau voor Normalisatie (NBN), Dansk Standard (DS), Deutsches Institut für Normung eV (DIN), Koninklijk Nederlands Normalisatie Instituut (NEN), Schweizerische Normen‑Vereinigung (SNV), Standard Norge (SN), Suomen Standardisoimisliitto ry (SFS), Svenska institutet för standarder (SIS) un Institut za standardizaciju Srbije (ISS) (turpmāk tekstā kopā – “personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē”), tika atļauts iestāties lietā T‑185/19 Komisijas prasījumu atbalstam.
23 Prasību pamatojumam prasītājas ir izvirzījušas divus pamatus. Ar pirmo pamatu tās būtībā apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un kļūdas vērtējumā, piemērodama Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, jo, pirmkārt, pieprasītajiem saskaņotajiem standartiem nebija piemērojama nekāda autortiesību aizsardzība un, otrkārt, nebija konstatēts nekāds kaitējums CEN un tās biedru komerciālajām interesēm.
24 Ar otro pamatu prasītājas ir pārmetušas Komisijai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdas saistībā ar sevišķu sabiedrības interešu 4. panta 2. punkta teikuma pēdējās daļas izpratnē neesamību un neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo Komisija uzskatīja, ka nekādas sevišķas sabiedrības intereses šīs tiesību normas izpratnē nepamato pieprasīto saskaņoto standartu izpaušanu un ka tā nav pietiekami pamatojusi savu atteikumu atzīt šādu sevišķu sabiedrības interešu esamību.
25 Atbildot uz pirmo pamatu, Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 29. punktā atgādinājusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrībai tiesības piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem un ka atbilstoši šīs regulas 2. panta 3. punktam šīs tiesības attiecas gan uz šo iestāžu izdotajiem dokumentiem, gan no trešām personām, kas ietver visas juridiskās personas, saņemtajiem dokumentiem, minētā sprieduma 30. un 31. punktā konstatēja, ka attiecīgās tiesības ir pakļautas noteiktiem ierobežojumiem, kas ir pamatoti ar sabiedrības vai privātām interesēm.
26 Pirmkārt, runājot par iespējamo komerciālo interešu aizsardzības apdraudējumu, ko rada pieprasīto saskaņoto standartu autortiesības, un šo saskaņoto standartu atbilstību aizsardzībai ar autortiesībām, pat ja tie ietilpst Savienības tiesībās, pārsūdzētā sprieduma 40.–43. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka iestādei, kura ir saņēmusi trešo personu pieteikumu piekļūt dokumentiem, bija jāidentificē objektīvas un saskanīgas norādes, kas var apstiprināt, ka pastāv attiecīgās trešās personas apgalvotās autortiesības.
27 Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Komisija, nepieļaudama kļūdu, varēja atzīt, ka oriģinalitātes slieksnis, kāds vajadzīgs, lai produktu varētu uzskatīt par “darbu” judikatūras izpratnē un lai tādējādi tam būtu tiesības uz šo aizsardzību, attiecībā uz konkrētajiem saskaņotajiem standartiem šajā gadījumā bija sasniegts.
28 Tāpat arī pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka prasītājas nepamatoti ir apgalvojušas – ciktāl Tiesa 2016. gada 27. oktobra spriedumā James Elliott Construction (C‑613/14, EU:C:2016:821) ir konstatējusi, ka šie standarti ir “Savienības tiesību” daļa, piekļuvei minētajiem standartiem būtu jābūt brīvai un bez maksas, tāpēc tiem nedrīkstētu piemērot nekādus izņēmumus no piekļuves tiesībām.
29 Otrkārt, runājot par argumentu, ka autortiesības neaizsargā pieprasītos saskaņotos standartus, ja nav “personiskas intelektuālas jaunrades” Tiesas judikatūras izpratnē, kas vajadzīga, lai varētu saņemt šādu aizsardzību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā būtībā uzskatīja, ka tas nav pietiekami pamatots.
30 Treškārt, runājot par kļūdu vērtējumā attiecībā uz to, vai bija apdraudētas aizsargātās komerciālās intereses, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. un 66. punktā ir uzsvērusi, ka standartu pārdošana ir būtiska visu standartizācijas iestāžu pieņemta ekonomiskā modeļa sastāvdaļa. Ciktāl Komisijai bija pamats uzskatīt, ka uz pieprasītajiem saskaņotajiem standartiem attiecās autortiesību aizsardzība, atbilstoši kurai tie ieinteresētajām personām bija pieejami pēc noteiktu maksu samaksas, to bezmaksas izpaušana, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, esot varējusi konkrēti un faktiski ietekmēt CEN un tās biedru komerciālās intereses. Pārsūdzētā sprieduma 71. punktā Vispārējā tiesa ir piebildusi – tas, ka Eiropas standartizācijas organizācijas piedalās sabiedrisko interešu uzdevumu īstenošanā, sniedzot sertifikācijas pakalpojumus saistībā ar piemērojamo tiesību aktu atbilstību, nekādi nemaina to kā tādu privāttiesisku struktūru statusu, kas veic saimniecisko darbību.
31 Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā noraidīja pirmo pamatu kopumā.
32 Prasītāju otrais pamats ir sadalīts trīs daļās.
33 Runājot par šī pamata trešo daļu, kas attiecas uz nepietiekamu Komisijas atteikuma atzīt sevišķu sabiedrības interešu esamību pamatojumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā vispirms ir norādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka 2016. gada 27. oktobra spriedums James Elliott Construction (C‑613/14, EU:C:2016:821) nerada pienākumu proaktīvi publicēt saskaņotos standartus Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un arī automātiski nerada sevišķas sabiedrības intereses, kuras pamatotu to izpaušanu. Pēc tam pārsūdzētā sprieduma 87. un 88. punktā Vispārējā tiesa ir arī norādījusi, ka Komisija bija atspēkojusi prasītāju apgalvojumus par pārskatāmības pienākumiem vides jomā, kas, kā tiek uzskatīts, atbilst sevišķām sabiedrības interesēm salīdzinājumā ar fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību, un ka tā bija piebildusi, ka nespēj identificēt nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kuras pamatotu šādu izpaušanu. Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa ir piebildusi – lai gan Komisijai bija jāizklāsta iemesli, kas pamato kāda no Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem no piekļuves tiesībām piemērošanu šajā lietā, tomēr tai nebija jāsniedz informācija, kura pārsniedz to, kas bija nepieciešama, lai piekļuves pieprasītājs saprastu tās lēmuma pieņemšanas iemeslus un lai Vispārējā tiesa varētu pārbaudīt šī lēmuma tiesiskumu.
34 Runājot par sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas pieprasa brīvu piekļuvi tiesību aktam, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 99.–101. punktā ir konstatējusi, pirmkārt, ka šajā gadījumā prasītājas mēģina saskaņoto standartu kategoriju pilnībā izslēgt no tās materiālo izņēmumu sistēmas piemērošanas, kura ieviesta ar Regulu Nr. 1049/2001, nedz norādot konkrētus iemeslus, kas attaisnotu pieprasīto saskaņoto standartu satura izpaušanu, nedz paskaidrojot, kādā mērā šo standartu izpaušanai būtu jābūt svarīgākai par CEN vai tās biedru komerciālo interešu aizsardzību.
35 Otrkārt, sabiedrības interese nodrošināt Eiropas standartizācijas sistēmas funkcionalitāti, kuras mērķis ir veicināt preču brīvu apriti, vienlaikus nodrošinot vienādu minimālo drošību visās Eiropas valstīs, esot svarīgāka par brīvas bezmaksas piekļuves nodrošināšanu saskaņotajiem standartiem.
36 Treškārt, Regulā Nr. 1025/2012 esot skaidri paredzēts publicēšanas režīms, kas attiecas tikai uz atsaucēm uz saskaņotajiem standartiem un atļauj maksas piekļuvi šiem standartiem personām, kuras vēlas izmantot ar tiem saistīto pieņēmumu par atbilstību.
37 Ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 104. un 105. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, nepieļaudama kļūdu, Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka nekādas sevišķas sabiedrības intereses nepamato pieprasīto saskaņoto standartu satura izpaušanu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējo daļu. Minētā sprieduma 107. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka papildus tam, ka prasītājas nav norādījušas precīzu “konstitucionālās kārtības principa” avotu, kas pieprasītu brīvu bezmaksas piekļuvi saskaņotajiem standartiem, tās nekādi nepamato iemeslu, kāpēc uz tiem būtu jāattiecina ar “aktu” saistītā satura izpaušanas un pieejamības prasība, jo šie standarti nav obligāti piemērojami, rada ar tiem saistītās juridiskās sekas tikai ieinteresētajām personām un ar tiem bez maksas var iepazīties noteiktās dalībvalstu bibliotēkās.
38 Runājot par sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas izriet no pārskatāmības pienākuma vides jomā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. punktā ir konstatējusi, ka gan Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV 2005, L 124, 1. lpp.), gan Regulā Nr. 1367/2006 ir paredzēta sabiedrības piekļuve vides informācijai pēc pieprasījuma vai attiecīgajām iestādēm to aktīvi izplatot. Taču, tā kā šīs iestādes var noraidīt piekļuves pieteikumu informācijai, ja tas ietilpst konkrētu izņēmumu tvērumā, ir jāuzskata, ka minētajām iestādēm nav pienākuma aktīvi izplatīt šo informāciju.
39 Vispārējā tiesa minētā sprieduma 129. punktā ir secinājusi, ka pieprasītie saskaņotie standarti neietilpst tādas informācijas jomā, kas attiecas uz emisijām vidē, un tādējādi tiem nevar piemērot šīs regulas 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzēto pieņēmumu, ka šāda veida standartu izpaušana ir uzskatāma par sevišķām sabiedrības interesēm Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta izpratnē.
40 Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 130. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi otro pamatu kopumā, kā arī prasību.
Lietas dalībnieku prasījumi apelācijas tiesvedībā
41 Apelācijas sūdzībā to iesniedzēji lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu un piešķirt piekļuvi pieprasītajiem saskaņotajiem standartiem;
– pakārtoti – nosūtīt lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
42 Komisija un personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, lūdz Tiesu:
– apelācijas sūdzību noraidīt un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par lūgumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu
43 Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 17. augustā, personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam.
44 Sava lūguma pamatojumam tās norāda, ka 2023. gada 22. jūnijā sniegtie ģenerāladvokātes secinājumi ir balstīti uz vairākiem pieņēmumiem, kas nav pamatoti ar faktiem vai pat ir kļūdaini un prasa veikt vismaz padziļinātāku apspriešanu. Turklāt tās uzskata, ka padziļināta apspriešana ir vēl jo vairāk vajadzīga tāpēc, ka ģenerāladvokāte ir balstījusies uz neprecīziem pieņēmumiem un viņas secinājumos izmantotā pieeja, it īpaši tā, saskaņā ar kuru “Savienības standartizācijas sistēma neprasa maksas piekļuvi saskaņotajiem tehniskajiem standartiem”, rada risku šīs sistēmas darbībai.
45 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs tiesvedības daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai ieinteresētās personas, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā, nav apspriedušas.
46 Šajā gadījumā tas tā nav. Personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, un Komisija tiesas sēdē pauda strīda faktisko apstākļu vērtējumu. Tām bija iespēja paust savu viedokli par faktu izklāstu pārsūdzētajā spriedumā un apelācijas sūdzībā, kā arī precizēt iemeslus, kuru dēļ, viņuprāt, Eiropas standartizācijas sistēma prasa maksas piekļuvi pieprasītajiem saskaņotajiem standartiem. Tādējādi Tiesa pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas uzskata, ka tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai pieņemtu nolēmumu.
47 Turklāt, runājot par apgalvojumu, ka ģenerāladvokātes secinājumos ir ietvertas vadlīnijas, kas rada risku Eiropas standartizācijas sistēmas darbībai, jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un tās Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, atbildot uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2017. gada 25. oktobris, Polbud – Wykonawstwo, C‑106/16, EU:C:2017:804, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāta pienākums ir, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniegt pamatotus secinājumus par lietām, kurās atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga viņa iesaistīšanās. Šajā ziņā Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Tādējādi kādas ieinteresētās personas nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt iemesls, kas pamatotu tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu (spriedums, 2014. gada 4. septembris, Vnuk, C‑162/13, EU:C:2014:2146, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka nav pamata atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
Par apelāciju
50 Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzējas izvirza divus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, jo ir atzinusi, ka uz pieprasītajiem saskaņotajiem standartiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums, kura mērķis ir aizsargāt konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses, tostarp intelektuālo īpašumu. Otrais pamats attiecas uz tiesību kļūdu saistībā ar sevišķu sabiedrības interešu esamību šī 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē, kas pamato šo standartu izpaušanu.
51 Vispirms jāizskata otrais pamats.
Lietas dalībnieku argumenti
52 Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka nav sevišķu sabiedrības interešu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē, kas pamatotu pieprasīto saskaņoto standartu izpaušanu.
53 Pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 98.–101. punktā tā ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas konkrētus iemeslus, kas pamatotu to piekļuves pieteikumu, proti, ka pastāvētu sevišķas sabiedrības intereses izpaust pieprasītos saskaņotos standartus.
54 Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms norāda, ka pieprasītie saskaņotie standarti ir daļa no Savienības tiesībām, kurām ir jābūt neierobežoti pieejamām. Pēc tam tās apgalvo, ka šie standarti attiecas uz jautājumiem, kas ir būtiski patērētājiem, proti, rotaļlietu drošumu. Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka šādi standarti ir ļoti svarīgi arī ražotājiem un visiem citiem piegādes ķēdes dalībniekiem, jo pastāv pieņēmums par atbilstību Savienības tiesiskajam regulējumam, kas ir piemērojams attiecīgajiem izstrādājumiem, ja ir izpildītas minētajos standartos paredzētās prasības.
55 Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 102. un 103. punktā tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka sabiedrības intereses nodrošināt Eiropas standartizācijas sistēmas funkcionalitāti ir svarīgākas par brīvas bezmaksas piekļuves nodrošināšanu saskaņotajiem standartiem.
56 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka uz Eiropas standartizācijas sistēmas funkcionalitāti neattiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums, kas attiecas tikai uz konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzību. Uzskatīdama, ka uz sabiedrības interesēm nodrošināt Eiropas standartizācijas sistēmas funkcionalitāti attiecas šī norma, Vispārējā tiesa kļūdaini esot izveidojusi izņēmumu, kas nav paredzēts šajā regulā.
57 Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 104. un 105. punktā tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinādama Komisijas vērtējumu, ka 2016. gada 27. oktobra spriedums James Elliott Construction (C‑613/14, EU:C:2016:821) nerada pienākumu proaktīvi publicēt saskaņotos standartus Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un arī automātiski nerada sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu to izpaušanu.
58 Šajā ziņā pieprasītie saskaņotie standarti ir jāuzskata par leģislatīviem dokumentiem, jo to pieņemšanas procedūra ir “kontrolētas” normatīvās deleģēšanas gadījums. It īpaši atsauces uz šādiem standartiem esot publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un Komisija liekot dalībvalstīm katru saskaņoto standartu pieņemt kā valsts standartu bez grozījumiem sešu mēnešu termiņā. Turklāt pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī uz izstrādājumiem, uz kuriem attiecas Savienības tiesību akti un kuri atbilst saskaņotajos standartos noteiktajām tehniskajām prasībām, attiecas pieņēmums par atbilstību Savienības tiesiskajam regulējumam.
59 Ceturtām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 107. punktā, kurā tā ir norādījusi, ka saskaņotie standarti rada ar tiem saistītās juridiskās sekas tikai ieinteresētajām personām. Šis secinājums esot pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru saskaņotie standarti ir daļa no Savienības tiesībām.
60 Komisija, ko atbalsta personas, kuras iestājušās lietā pirmajā instancē, iesākumā pārmet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija ir tik ļoti vispārīga, ka tā varētu attiekties uz ikvienu izpaušanas lūgumu, kas attiecas uz kādu saskaņoto standartu.
61 Runājot par iemesliem, uz ko konkrēti ir atsaukušās apelācijas sūdzības iesniedzējas, Komisija norāda, pirmkārt, ka, lai gan pieprasītie saskaņotie standarti faktiski ietilpst Savienības tiesībās, tas nenozīmē, ka tiem ir jābūt neierobežoti pieejamiem. Otrkārt, runājot par to, ka šie standarti esot saistīti ar jautājumiem, kas ir būtiski patērētājiem, Komisija norāda, ka šī argumentācija ir pārāk vispārīga, lai prevalētu pār iemesliem, kuri pamato atteikumu izpaust attiecīgos dokumentus. Treškārt, interese, ko saskaņotie standarti rada ražotājiem un citiem piegādes ķēdes dalībniekiem, lai tie varētu piekļūt iekšējam tirgum, nevar tikt kvalificēta kā sevišķas sabiedrības intereses, kuras pamato šo standartu izpaušanu.
62 Turklāt Komisija norāda, ka brīvai bezmaksas piekļuvei saskaņotajiem standartiem esot sistēmiska ietekme uz personām, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, uz to intelektuālā īpašuma tiesībām un to komercieņēmumiem. Šajā ziņā Eiropas standartizācijas sistēma nevarētu darboties bez maksas piekļuves šiem standartiem, tāpēc esot piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums. Katrā ziņā nav sevišķu sabiedrības interešu, kas pamatotu minēto standartu izpaušanu.
63 Visbeidzot Komisija precizē, ka saskaņotie standarti tiek izstrādāti nevis likumdošanas procedūru gaitā, bet gan, pamatojoties uz pilnvarojumu, ko Komisija devusi standartizācijas organizācijai pēc leģislatīva akta pieņemšanas. Turklāt, tiklīdz standartizācijas organizācija ir pieņēmusi saskaņotos standartus, tie šīs organizācijas biedriem ir jātransponē valsts tiesību sistēmās saskaņā ar valsts procesuālajām normām. Katrā ziņā arī uz Regulas Nr. 1049/2001 12. panta 2. punktā paredzēto tiešo piekļuvi attiecas šīs regulas 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums.
64 Tādējādi Komisija uzskata, ka otrais pamats ir jānoraida.
Tiesas vērtējums
65 Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka nekādas sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē nepamatoja pieprasīto saskaņoto standartu izpaušanu. Tās uzskata, ka saskaņā ar tiesiskuma principu, kas nosaka brīvu piekļuvi Savienības tiesībām, pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kuras pamato visu fizisku personu, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridisku personu, kuru juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, piekļuvi šiem standartiem, jo minētie standarti ietilpst Savienības tiesībās.
66 Iesākumā jāatgādina, ka tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida ikvienam Savienības pilsonim un ikvienai fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir garantētas ar LESD 15. panta 3. punktu, kā arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 42. pantu. Šo tiesību izmantošana saistībā ar piekļuvi Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ir reglamentēta ar Regulu Nr. 1049/2001, kuras mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir “noteikt [minēto tiesību] principus, nosacījumus un ierobežojumus”, “nodrošinot iespējami plašāku piekļuvi [dokumentiem]”, un “izstrādāt noteikumus, kas nodrošina [šo pašu] tiesību iespējami vienkāršāku izmantošanu”.
67 Šīs regulas 2. panta 1. punktā ir konkrēti paredzētas tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. Atbilstoši minētās regulas 2. panta 2. punktam šīs iestādes saskaņā ar šiem pašiem principiem, nosacījumiem un ierobežojumiem var nodrošināt piekļuvi dokumentiem ikvienai fiziskai personai, kas nedzīvo pastāvīgi dalībvalstī, vai juridiskai personai, kurai tajā nav juridiskās adreses.
68 Atbilstoši šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmajam ievilkumam un pēdējai teikuma daļai minētās iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai, ja vien sevišķas sabiedrības intereses nepamato attiecīgā dokumenta izpaušanu.
69 Tādējādi no šīs tiesību normas satura izriet, ka tajā paredzētais izņēmums nav piemērojams, ja sevišķas sabiedrības intereses pamato attiecīgā dokumenta izpaušanu.
70 Šajā ziņā, pirmām kārtām, jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka saskaņotais standarts, kas ir pieņemts, pamatojoties uz direktīvu, un uz ko atsauces ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ietilpst Savienības tiesībās tā juridisko seku dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, James Elliott Construction, C‑613/14, EU:C:2016:821, 40. punkts).
71 It īpaši, pirmkārt, Tiesa jau ir nospriedusi, ka uz saskaņotajiem standartiem attiecībā pret privātpersonām vispārīgi var atsaukties tikai tad, ja paši šie standarti ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C‑160/20, EU:C:2022:101, 48. punkts).
72 Otrkārt, runājot par saskaņoto standartu izstrādes procedūru, jānorāda, ka šo procedūru Savienības likumdevējs ir noteicis Regulā Nr. 1025/2012 un ka atbilstoši šīs regulas III nodaļas noteikumiem Komisijai ir galvenā loma Eiropas standartizācijas sistēmā.
73 Tādējādi, kā ģenerāladvokāte to darījusi secinājumu 23.–31. punktā, jānorāda – pat tad, ja šo standartu izstrāde ir uzticēta privāttiesiskai struktūrai, tikai Komisijai ir tiesības lūgt izstrādāt saskaņotu standartu, lai īstenotu direktīvu vai regulu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1025/2012 10. panta 1. punkta pēdējo teikumu tā nosaka prasības attiecībā uz pieprasītā saskaņotā standarta saturu un tā pieņemšanas termiņu. Šo izstrādi uzrauga Komisija, kas nodrošina arī finansējumu atbilstoši šīs regulas 15. pantam. Saskaņā ar minētās regulas 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu tā lemj, vai publicēt, nepublicēt vai ierobežoti publicēt atsauces uz attiecīgo saskaņoto standartu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
74 Treškārt, lai gan Regulas Nr. 1025/2012 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka atbilstība saskaņotajam standartam nav obligāta, izstrādājumiem, kas atbilst šiem standartiem, kā izriet no šīs regulas 5. apsvēruma, ir piemērojams pieņēmums par atbilstību pamatprasībām, kuras attiecas uz minētajiem izstrādājumiem un ir noteiktas attiecīgajos Savienības saskaņošanas tiesību aktos. Šīs juridiskās sekas, kuras paredzētas šajos tiesību aktos, ir viena no minēto standartu pamatiezīmēm un padara šos standartus par saimnieciskās darbības subjektiem svarīgu instrumentu, lai tie varētu izmantot tiesības uz preču vai pakalpojumu brīvu apriti Savienības tirgū.
75 Konkrētāk – var izrādīties, ka saimnieciskās darbības subjektiem ir grūti vai pat neiespējami izmantot procedūru, kas nav atbilstības šādiem standartiem procedūra, piemēram, individuālu ekspertīzi, ņemot vērā tās radītās administratīvās grūtības un papildu izmaksas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Fra.bo, C‑171/11, EU:C:2012:453, 29. un 30. punkts).
76 Līdz ar to, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 43. punktā, ja Savienības tiesību aktos ir paredzēts, ka atbilstība saskaņotajam standartam rada pieņēmumu par atbilstību šajos tiesību aktos paredzētajām pamatprasībām, tas nozīmē, ka ikvienai fiziskai vai juridiskai personai, kas vēlas pamatoti apstrīdēt šo pieņēmumu attiecībā uz kādu konkrētu izstrādājumu vai pakalpojumu, ir jāpierāda, ka šis izstrādājums vai pakalpojums neatbilst šim standartam vai ka minētais standarts ir kļūdains.
77 Šajā gadījumā trijos no četriem pieprasītajiem saskaņotajiem standartiem, proti, standartā EN 71‑5:2015 “Rotaļlietu drošums. 5. daļa: Ķīmiskās rotaļlietas (komplekti), izņemot eksperimentālos komplektus”, standartā EN 71‑4:2013 “Rotaļlietu drošums. 4. daļa: Ķīmijas un radniecīgu darbību eksperimentālie komplekti” un standartā EN 71‑12:2013 “Rotaļlietu drošums. 12. daļa: N‑nitrozamīni un N‑nitrātsaturošās vielas” ir norādīts uz Direktīvu 2009/48. Atsauces uz šiem standartiem Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicētas 2015. gada 13. novembrī (OV 2015, C 378, 1. lpp.). Atbilstoši šīs direktīvas 13. pantam uz rotaļlietām, kas ražotas, ievērojot šos standartus, attiecas pieņēmums par atbilstību minētajos standartos norādītajām prasībām.
78 Savukārt standartā EN 12472:2005 + A 1:2009 “Paātrināta nodiluma un korozijas simulācijas metode niķeļa izdalīšanās noteikšanai no pārklājumiem” ir atsauce uz Regulu Nr. 1907/2006.
79 Lai gan, kā izriet no šī sprieduma 74. punkta, atbilstība saskaņotajiem standartiem parasti nav obligāta, šis standarts šajā gadījumā ir acīmredzami obligāts, ciktāl Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikumā ietvertās tabulas 27. punkta 3. apakšpunktā paredzēts, ka attiecībā uz niķeli CEN pieņemtos standartus lieto kā pārbaudes paņēmienus, lai pierādītu attiecīgo izstrādājumu atbilsmi 27. punkta 1. un 2. apakšpunktam.
80 Ņemot vērā iepriekš paustos apsvērumus, atbilstoši šī sprieduma 70. punktā atgādinātajai judikatūrai jākonstatē, ka pieprasītie saskaņotie standarti ir daļa no Savienības tiesībām.
81 Otrām kārtām, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 52. punktā, LES 2. pantā paredzēts, ka Savienība ir dibināta, ievērojot tiesiskuma principu, kas prasa, lai visām Savienības fiziskām vai juridiskām personām būtu brīva piekļuve Savienības tiesību aktiem, kā arī, lai personām būtu iespēja nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus (spriedums, 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C‑160/20, EU:C:2022:101, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šī brīvā piekļuve ļauj ikvienai personai, kuru likumā ir paredzēts aizsargāt, tiesību aktos atļautajās robežās pārbaudīt, vai šajā likumā paredzēto noteikumu adresāti faktiski tās izpilda.
82 Tādējādi ar iedarbību, kāda saskaņotajam standartam ir piešķirta ar Savienības tiesību aktiem, saskaņotais standarts var precizēt personām piešķirtās tiesības, kā arī tiem uzliktos pienākumus, un šie precizējumi tiem var būt vajadzīgi, lai pārbaudītu, vai konkrētais izstrādājums vai pakalpojums faktiski atbilst šādu tiesību aktu prasībām.
83 Trešām kārtām, jāatgādina, ka pārskatāmības princips ir nesaraujami saistīts ar atklātības principu, kas ietverts LES 1. panta otrajā daļā un 10. panta 3. punktā, LESD 15. panta 1. punktā un 298. panta 1. punktā, kā arī Hartas 42. pantā. Tas ļauj nodrošināt lielāku pārvaldes sistēmas leģitimitāti, efektivitāti un atbildību pret pilsoņiem demokrātiskā iekārtā (šajā nozīmē spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C‑160/20, EU:C:2022:101, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
84 Šajā nolūkā tiesības piekļūt dokumentiem ir garantētas saskaņā ar LESD 15. panta 3. punkta pirmo daļu un nostiprinātas Hartas 42. pantā, un šīs tiesības ir īstenotas tostarp ar Regulu Nr. 1049/2001, kuras 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tā attiecas uz visiem Parlamenta, Padomes vai Komisijas dokumentiem (šajā nozīmē spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C‑160/20, EU:C:2022:101, 36. punkts).
85 Šādos apstākļos jākonstatē, ka sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē pamato pieprasīto saskaņoto standartu izpaušanu.
86 Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 104. un 105. punktā atzīdama, ka nekādas sevišķas sabiedrības intereses nepamato pieprasīto saskaņoto standartu izpaušanu atbilstoši šai tiesību normai.
87 Tāpēc otrais pamats ir jāapmierina un, neizskatot pirmo pamatu, pārsūdzētais spriedums jāatceļ.
Par prasību Vispārējā tiesā
88 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Ja strīds ir izskatāmā stadijā, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā. Tā tas ir šajā lietā.
89 Kā izriet no šī sprieduma 65.–87. punkta, Komisijai apstrīdētajā lēmumā esot bijis jāatzīst, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē, kuras izriet no tiesiskuma, pārskatāmības, atklātības un labas pārvaldības principiem un pamato pieprasīto saskaņoto standartu izpaušanu, jo pēdējie minētie ietilpst Savienības tiesībās to juridisko seku dēļ.
90 Šādos apstākļos apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
91 Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
92 Šī reglamenta 138. panta 1. punktā, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
93 Tā kā šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas prasa piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums tai ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan tiesvedībā Vispārējā tiesā, gan apelācijas tiesvedībā.
94 Reglamenta 184. panta 4. punktā ir paredzēts, ka tad, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, tai var piespriest atlīdzināt apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus vienīgi tad, ja tā piedalījusies Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Tā kā personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, piedalījās Tiesā notiekošās apelācijas tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļā, jānolemj, ka tās savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 14. jūlija spriedumu Public.Resource.Org un Right to Know/Komisija (T‑185/19, EU:T:2021:445) atcelt.
2) Komisijas 2019. gada 22. janvāra Lēmumu C(2019) 639 final atcelt.
3) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Eiropas Savienības Vispārējā tiesā un šajā apelācijas tiesvedībā.
4) Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN), Asociación Española de Normalización (UNE), Asociaţia de Standardizare din România (ASRO), Association française de normalisation (AFNOR), Austrian Standards International (ASI), British Standards Institution (BSI), Bureau de normalisation/Bureau voor Normalisatie (NBN), Dansk Standard (DS), Deutsches Institut für Normung eV (DIN), Koninklijk Nederlands Normalisatie Instituut (NEN), Schweizerische Normen‑Vereinigung (SNV), Standard Norge (SN), Suomen Standardisoimisliitto ry (SFS), Svenska institutet för standarder (SIS) un Institut za standardizaciju Srbije (ISS) sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan pirmās instances tiesvedībā, gan apelācijas tiesvedībā.
[Paraksti]