Language of document : ECLI:EU:F:2012:83

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2012. gada 13. jūnijā (*)

Civildienests – Pagaidu darbinieki – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana – Administrācijas novērtējuma brīvība – Rūpības pienākums – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. pants – OLAF ģenerāldirektora 2005. gada 30. jūnija lēmuma par jauno kārtību attiecībā uz OLAF pagaidu darbinieku darbā pieņemšanu un nodarbināšanu 4. pants – Pagaidu darbinieku līgumu maksimālais ilgums

Lieta F‑63/11

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas ir piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam,

Luigi Macchia, bijušais Eiropas Komisijas pagaidu darbinieks ar dzīvesvietu Woluwé-Saint-Lambert (Beļģija), ko pārstāv S. Rogrigues, A. Blot un C. Bernard-Glanz, advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Currall un D. Martin, pārstāvji,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents), tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un E. Perillo [E. Perillo],

sekretāre G. Ruisa Placa [G. Ruiz Plaza], asistente,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 14. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā reģistrēts 2011. gada 1. jūnijā, L. Macchia it īpaši lūdz atcelt netiešo Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja 2010. gada 12. augusta lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņa lūgums pagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Attiecībā uz labas pārvaldības pamattiesībām Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā ir noteikts:

“1.      Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

2.      Šīs tiesības ietver:

[..]

c)      pārvaldes [administrācijas] pienākumu pamatot savus lēmumus.”

3        Saskaņā ar Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. pantu:

“Šajā nodarbināšanas kārtībā “pagaidu darbinieki” ir:

a)      darbinieki, kas pieņemti darbā, lai ieņemtu amatu, kas ir iekļauts katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un kuru budžeta lēmējinstitūcijas ir klasificējušas kā pagaidu amatu;

      [..].”

4        Attiecībā uz pagaidu darbinieku, uz kuriem attiecas PDNK 2. panta a) punkts, līgumu ilgumu PDNK 8. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Pagaidu darbiniekus, uz kuriem attiecas 2. panta a) [..]punkts, var pieņemt darbā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. Darbinieku, kuri pieņemti darbā uz noteiktu laiku, līgumus var pagarināt tikai vienu reizi uz noteiktu laiku. Jebkura nākamā pagarināšana notiek uz nenoteiktu laiku.”

5        Atbilstoši PDNK 11. panta pirmajai daļai Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 11.–26. panta normas par ierēdņu tiesībām un pienākumiem ir piemērojamas pēc analoģijas.

6        PDNK 47. pantā ir noteikts:

“Pagaidu darbinieku darba tiesiskās attiecības beidzas, izņemot nāves iestāšanās

gadījumus:

[..]

b)      ja līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku:

i)      līgumā norādītajā datumā;

ii)      tā paziņošanas termiņa beigās, kas paredzēts līgumā, kas darbiniekam vai iestādei dod iespēju to izbeigt ātrāk. [..]”

7        Turklāt 2004. gada 28. aprīlī Eiropas Komisija pieņēma lēmumu C(2004) 1597 par pagaidu personāla maksimālo nodarbinātības ilgumu Komisijas dienestos (publicēts 2004. gada 24. jūnija Administratīvajā informācijā Nr. 75‑2004, turpmāk tekstā – “Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmums”). Saskaņā ar tā 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmums it īpaši ir piemērojams pagaidu darbiniekiem, kas ir pieņemti darbā atbilstoši PDNK 2. panta a) punktam.

8        Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmuma 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “kopējais kumulētais pagaidu darbinieka pakalpojuma sniegšanas maksimālais ilgums, ņemot vērā visu veidu līgumus vai iecelšanas amatā, ir seši gadi, kurus aprēķina divpadsmit gadu laikposmā”.

9        Atkāpjoties attiecībā uz OLAF darbā pieņemto pagaidu personālu, OLAF direktora 2005. gada 30. jūnija lēmumā par jauno kārtību attiecībā uz OLAF pagaidu darbinieku darbā pieņemšanu un nodarbināšanu 4. pantā ir paredzēts, ka “Komisijas [2004. gada 28. aprīļa] lēmuma 3. panta 1. punktā paredzētais maksimālais ilgums, kas ir piemērojams OLAF pagaidu darbiniekiem, ir [astoņi] gadi, tos aprēķinot [sešpadsmit] gadu laika posmā” (turpmāk tekstā – “astoņu gadu norma”).

 Tiesvedības rašanās fakti

10      No 2003. gada 16. jūnija prasītājs četrus gadus strādāja Komisijas dienestā kā norīkots valsts eksperts.

11      2005. gadā OLAF uzsāka atlases procedūru, lai pieņemtu darbā pagaidu darbiniekus, kas it īpaši specializējušies izmeklēšanas un informācijas analīzes jomās. Uzaicinājumā iesniegt kandidatūras bija precizēts, ka konkursa laureāti tiks pieņemti darbā uz četriem gadiem ar iespēju pagarināt līgumu, bet maksimālajam kopējam līguma ilgumam atbilstoši 2005. gada 30. jūnija lēmumam nepārsniedzot astoņus gadus. Tā kā prasītājs nokārtoja atlases procedūras pārbaudījumus, viņš parakstīja pagaidu darbinieka PDNK 2. panta a) punkta izpratnē līgumu uz četriem gadiem, kas stājās spēkā 2007. gada 1. maijā, proti, līdz 2011. gada 30. aprīlim.

12      2009. gadā prasītājs reģistrējās iekšējam konkursam, kuru Komisija organizēja, lai pieņemtu darbā AD 8 pakāpes administratorus ar specializāciju korupcijas apkarošanā, bet viņa kandidatūra netika izvēlēta, tādēļ ka viņam nebija vismaz trīs gadu darba stāža dienestā Komisijas ierēdņa vai pagaidu darbinieka amatā.

13      2010. gada 12. aprīlī prasītājs un vēl četri pagaidu darbinieki nosūtīja OLAF ģenerāldirektora pienākumu izpildītājam lūgumu pagarināt viņu līgumus.

14      Tā kā viņiem netika sniegta nekāda atbilde, 2010. gada 12. augustā par šo lūgumu tika pieņemts netiešs noraidošs lēmums, par kuru prasītājs tā paša gada 10. novembrī iesniedza sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam. Šo sūdzību OLAF ģenerāldirektors, rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “AHCC”), vārdā, ar 2011. gada 22. februāra lēmumu noraidīja. Šajā lēmumā AHCC, it īpaši atsaucoties uz plašo administrācijas novērtējuma brīvību pagaidu darbinieku noteikta laika līgumu pagarināšanas jomā, norādīja, ka “ņemot vērā budžeta iespējas, dienesta intereses un [prasītāja] nopelnus un spējas [..], nav iespējams apmierināt [viņa] lūgumu par līguma pagarināšanu”. AHCC turpināja šādi:

“Beidzoties [prasītāja] līgumam, viņa atbalsta un uzraudzības amats, kurā viņš ir iecelts OLAF iestādē, tiks pārcelts uz izmeklēšanas nodaļu.

Šī budžeta amata pārcelšana ir viens no vairākiem pasākumiem, kuri tiek veikti pēc [Eiropas Savienības] Revīzijas palātas atkārtotiem ieteikumiem tās 2005. gada īpašajā ziņojumā par OLAF un tās pirmajos secinājumos par 2010. gadā veikto auditu, kā arī saskaņā ar OLAF uzraudzības komitejas ieteikumiem, kas parādās gan tās ikgadējās darbības ziņojumā, gan atzinumā par budžetu, nosliecoties par labu atkārtotai OLAF darbības centralizēšanai uz izmeklēšanas darbībām.

[..]

OLAF uzraudzības komiteja savā atzinumā par 2010. gada budžetu ir uzsvērusi, ka OLAF hierarhiski būtu jāpārkārto visa darbība, lai uzlabotu cilvēkresursu un finanšu resursu izmantošanu, un it īpaši jākoncentrē savi resursi uz izmeklēšanas darbībām (tā galveno uzdevumu), kā arī jānovērš, ka darbā tiek pieņemti jauni darbinieki administratīvajam atbalstam un koordinācijai.

Šādos apstākļos budžeta amats, kuru ieņem sūdzības iesniedzējs, tiks pārstrukturēts uz izmeklēšanas funkcijām, [un] jaunā amata aprakstam meklējamā darbinieka profils tiks definēts, ņemot vērā OLAF stratēģiskos virzienus.”

 Lietas dalībnieku prasījumi

15      Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atzīt šo prasības pieteikumu par pieņemamu;

–        “pamatā:

–        atcelt OLAF ģenerāldirektora 2010. gada 12. augustā AHCC vārdā pieņemto netiešo lēmumu nepagarināt prasītāja līgumu [..];

–        vajadzības gadījumā atcelt AHCC 2011. gada 22. februārī pieņemto lēmumu noraidīt prasītāja iesniegto sūdzību [..];

līdz ar to:

–        atjaunot prasītāju agrāk ieņemtajā amatā OLAF, pagarinot viņa līgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu prasībām;

–        pakārtoti un gadījumā, ja netiktu apmierināta iepriekš izteiktā prasība par atjaunošanu amatā, piespriest atbildētājai atlīdzināt prasītājam mantisko kaitējumu, kas provizoriski un ex aequo et bono novērtēts kā starpība starp darba samaksu, ko viņš saņēma kā pagaidu darbinieks OLAF, un to, kuru viņš saņem, strādājot amatā, ko viņš ieņem pašreiz (kas ir aptuveni EUR 3000 mēnesī), vismaz par laiku, kas atbilst viņa sākotnējā līguma termiņam (četri gadi), un ilgāk gadījumā, ja minētais līgums tiktu atjaunots trešo reizi, piešķirot viņam tiesības noslēgt līgumu uz nenoteiktu laiku;

–        katrā ziņā piespriest atbildētājai izmaksāt provizoriski un ex aequo et bono noteiktu naudas summu EUR 5000 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu, tai pieskaitot nokavējuma procentus atbilstoši likumā noteiktajai likmei, sākot no sprieduma pasludināšanas dienas;

–        piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.”

16      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

17      Vispirms jānorāda, ka prasītājs it īpaši lūdz atcelt AHCC 2011. gada 22. februāra lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņa sūdzība. Šajā sakarā jāatgādina, ka prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Civildienesta tiesā tiek apstrīdēts akts, pret kuru ir iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑309/03 Camόs Grau/Komisija, 43. punkts).

18      Šajā lietā, kā tas izriet no šī sprieduma 14. punkta, AHCC lēmums par sūdzības noraidīšanu ietver pamatojumu, kurš acīmredzami nebija pilnīgs netiešajā noraidošajā lēmumā, pret kuru šī sūdzība tika vērsta. Ņemot vērā pirmstiesas procedūras attīstību, pamatojums lēmumā, ar kuru tiek noraidīta sūdzība, ir jāņem vērā, pārbaudot sākotnējā nelabvēlīgā akta tiesiskumu, jo šī pamatojuma mērķis ir papildināt šo tiesību aktu (šajā nozīmē skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 9. decembra spriedumu lietā T‑377/08 P Komisija/Birkhoff, 58. un 59. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tomēr tiek pārbaudīts sākotnējā nelabvēlīgā tiesību akta tiesiskums, un tas tiek darīts, ņemot vērā pamatojumu, kas ir ietverts lēmumā par sūdzības noraidīšanu. Šajā lietā, tā kā prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas ir vērsti pret lēmumu, ar ko tiek noraidīta 2011. gada 22. februāra sūdzība, nav autonoma satura, prasība ir jāuzskata par formāli vērstu pret netiešo AHCC 2010. gada 12. augusta lēmumu, ar ko ir noraidīts lūgums pagarināt prasītāja pagaidu darbinieka līgumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

19      Savas prasības atbalstam prasītājs izvirza divus pamatus saistībā ar, pirmkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pilnvaru nepareizu izmantošanu, un, otrkārt, labas administrācijas principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi.

20      Abi prasītāja izvirzītie pamati ir jāaplūko kopā.

 Lietas dalībnieku argumenti

–       Par pirmo pamatu saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pilnvaru nepareizu izmantošanu

21      Prasītājs norāda, ka, lai pamatotu viņa līguma nepagarināšanu, AHCC vispirms atsaucās uz Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmumu, OLAF ģenerāldirektora 2005. gada 30. jūnija lēmumu un, it īpaši, uz astoņu gadu normu, kā arī, otrkārt, uz tehniskajām konsultācijām, kuras 2007. gada 9. februārī notika starp personāla pārstāvjiem, Komisijas ģenerāldirekciju (ĢD) “Personāls un administrācija” un OLAF un kuru laikā OLAF ģenerāldirektors normas par pagaidu personāla pieņemšanu darbā apņēmās pieskaņot pašreiz Komisijā spēkā esošajām normām; šo tehnisko konsultāciju noteikumi esot tikuši piemēroti tikai pirms 2006. gada 1. februāra darbā pieņemtajiem darbiniekiem. Prasītājs šajā ziņā pamatojas uz dažādu neformālu saraksti, kas tam bijusi ar augstākstāvošām personām, un uz OLAF direktora pienākumu izpildītāja 2010. gada 8. oktobra paziņojumu, kas bija adresēts vietējai personāla komitejai, kura bija vērsusi OLAF direkcijas uzmanību uz piecu pagaidu darbinieku, to skaitā – prasītāja, situāciju, kuri bija iesnieguši lūgumu pagarināt viņu līgumus. Tātad atteikums pagarināt prasītāja līgumu patiešām esot izrietējis no automātiskas astoņu gadu normas piemērošanas.

22      Tādi iekšējie administratīvie lēmumi, kāds ir OLAF ģenerāldirektora 2005. gada 30. jūnija lēmums, nevar ierobežot to normu piemērojamību, kurām ir par to augstāks spēks, šajā gadījumā – PDNK 8. pantu, kurā darbinieku PDNK 2. panta a) punkta izpratnē līgumiem nav noteikti nekādi ierobežojumi laikā. Tā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa ir nospriedusi savā 2010. gada 16. decembra spriedumā lietā T‑143/09 P Komisija/Petrilli (31. un 35. punkts, turpmāk tekstā – “spriedums lietā Komisija/Petrilli”).

23      Tālāk prasītājs norāda, ka pēc tam 2011. gada 22. februāra lēmumā, ar ko ir noraidīta sūdzība, AHCC pamatoja viņa līguma nepagarināšanu, balstoties uz dienesta interesēm. Šis jaunais arguments, kurš tika izmantots arī attiecībā uz četriem pārējiem pagaidu darbiniekiem, kuri arī ir parakstījuši 2010. gada 12. aprīļa lūgumu, esot ticis izdomāts šīs lietas vajadzībām.

24      Sūdzības noraidījumā ietvertā informācija katrā ziņā esot kļūdaina, jo AHCC vairs nevarēja atkāpties no saistībām, kuras OLAF ģenerāldirektors bija uzņēmies 2007. gada 9. februāra tehniskās konsultācijas laikā, “iespējami” pietuvināt OLAF politiku pagaidu personāla jomā Komisijas politikai, it īpaši samazinot līdz sešiem gadiem maksimālo pagaidu darbinieku dienesta laiku.

25      Turklāt pirms lēmuma par sūdzību noraidīšanu vispār neesot bijis runas par jebkādas OLAF darbības pārcelšanu uz izmeklēšanas darbībām. Šāda pārcelšanas vēlme esot radusies tikai pēc sprieduma lietā Komisija/Petrilli pasludināšanas, turklāt prasītājs esot pārsteigts, ka Revīzijas palātas 2005. gada ieteikumi, uz kuriem neviens nekad nav atsaucies sarakstes, kas notika starp viņu un viņa augstākstāvošajām personām pēc tam, kad viņš bija iesniedzis pieteikumu par līguma pagarināšanu, laikā, pēkšņi tikuši ņemti vērā sešus gadus vēlāk.

26      Katrā ziņā ar prasītāja ieņemtā amata pārcelšanu uz izmeklēšanas darbībām nevarot tikt pamatota viņa līguma nepagarināšana, jo viņš esot kompetents arī izmeklēšanas jomā. Prasītājs šajā sakarā norāda, ka 2005. gadā viņš bija OLAF atklātās pagaidu darbinieku atlases procedūras laureāts, viņš norāda arī prasības, kuras bija izvirzītas, lai varētu ieņemt viņa pēdējo amatu OLAF, kā arī viņa Itālijā gūto pieredzi finanšu pārbaužu jomā un Eiropas administrācijā, precīzāk – izmeklēšanas darbību uzraudzībā un analīzē krāpšanas un korupcijas apkarošanas jomā. Visbeidzot, iespējamā prasītāja ieņemtā budžeta amata pārcelšana esot bijusi tikai hipotētiska, jo tai bija jānotiek – arī atbilstoši lēmumam, ar kuru noraidīta sūdzība, – tikai tad, kad “meklētais jaunā amata aprakstam atbilstošais profils būs definēts saskaņā ar OLAF stratēģisko virzienu”; tomēr šī amata profils joprojām neesot izveidots un OLAF stratēģiskais virziens vēl neesot definēts.

27      Komisija iebilst, ka AHCC norādītais pamatojums prasītāja līguma neatjaunošanas pamatošanai šajā lietā varot būt tikai tas, kurš ir ietverts sūdzību noraidošajā lēmumā. Apstāklim, ka 2007. gadā notika tehniskas konsultācijas, proti, vairākus gadus pirms prasītāja lūguma pagarināt viņa līgumu un pat pirms līguma parakstīšanas, acīmredzami neesot nozīmes šajā lietā.

28      Tālāk Komisija atgādina, ka Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība savu dienestu organizēšanā atkarībā no tiem uzticētajiem uzdevumiem un, tos ņemot vērā, to rīcībā esošo darbinieku iecelšanā amatā, ar nosacījumu, ka šī iecelšana amatā notiek dienesta interesēs, kas izskaidrojot, ka pagaidu darbinieka līguma pagarināšana nav tiesības, bet tikai kompetentās iestādes izvērtēšanai nodota iespēja: Komisija šajā ziņā citē Pirmās instances tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T‑160/04 Potamianos/Komisija (30. punkts) un Civildienesta tiesas 2009. gada 7. jūlija spriedumu lietā F‑54/08 Bernard/Eiropols (46. punkts). Komisija uzskata, ka šajā lietā AHCC pilnībā esot pamatojusi apstrīdēto lēmumu ar dienesta interesēm, kas esot dinamisks jēdziens, kura definīcija mainoties laika gaitā, dodot vietu arī plašajai administrācijas novērtējuma brīvībai.

29      Komisija norāda, ka gan Revīzijas palāta, gan OLAF Uzraudzības komiteja ir sniegušas ieteikumus konkrētu amata veidu, starp kuriem ir arī prasītāja ieņemamais amats, pārcelšanai uz izmeklēšanu jomu. Komisija piebilst, ka prasītāja veiktā darba kvalitāte viņa līguma laikā nav tikusi apšaubīta, bet ka saistībā ar plānoto personāla pārcelšanu viņa līguma pagarināšana neesot obligāta un to neattaisnojot neviens par dienesta interesēm svarīgāks iemesls, ko nevarētu nostādīt vienā līmenī ar prasītāja personīgo ieinteresētību viņa līguma pagarināšanā.

30      Tāpat te nevarot būt runas par pilnvaru nepareizu izmantošanu. Vienīgais prasītāja norādītais pierādījums šī pamata atbalstam esot apgalvojums, ka sūdzību noraidošajā lēmumā ietvertā argumentācija esot parādījusies pēc sprieduma lietā Komisija/Petrilli pasludināšanas. Tā neesot pietiekama norāde, lai pierādītu, ka AHCC ir atteikusies pagarināt prasītāja līgumu ar nolūku sasniegt citus mērķus nekā norādītie. Turklāt Komisija norāda, ka no judikatūras neizriet, ka tai nebūtu tiesību, izmantojot tās plašo novērtējuma brīvību dienesta interešu izvērtēšanā, pieņemt iekšējus vispārpiemērojamus lēmumus, ar kuriem tā ierobežo pati savu novērtējuma brīvību to darba līgumu pagarināšanas jomā, kuri ir noslēgti uz noteiktu laiku. Savienības Tiesa tai esot aizliegusi tikai pilnībā atteikties no savas novērtējuma brīvības izmantošanas individuālos gadījumos.

31      Komisija piebilst, ka spriedums lietā Komisija/Petrilli attiecās uz līgumdarbinieka PDNK 3. panta izpratnē gadījumu un tas bija pamatots ar PDNK 88. panta pirmās daļas b) punktu, kas ir piemērojams šai pēdējai darbinieku kategorijai. Attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kāds ir prasītājs, PDNK 2. panta a) punkta izpratnē šāda līdzīga noteikuma neesot.

32      Tāpat Komisija norāda, ka prasītāja ieņemamais amats “legal officer” (darbinieks, kura pienākumos ietilpst sniegt administratīvu un koordinācijas atbalstu) pēc viņa aiziešanas ir ticis pārveidots par amatu “policy officer” (darbinieks ar pienākumiem politikas jomā), kura pienākumos it īpaši ietilpst krāpšanas novēršana atbilstoši jaunajiem OLAF stratēģiskajiem virzieniem, kas ir definēti Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Revīzijas palātai par Komisijas stratēģiju krāpšanas apkarošanai [SEC(2011) 791, galīgā redakcija], ar kuru prioritāte tiek piešķirta novēršanas darbībām. Šajā sakarā Komisija uzsver nepieciešamību dot OLAF iespēju “atsvaidzināt” sava personāla zināšanas, pieņemot darbā personas ar nesenu pieredzi dalībvalstīs, it īpaši pašreizējos aktuālajos ekonomiskās krīzes apstākļos, kas palielina krāpšanas risku.

33      Gala rezultātā prasītājs neesot pierādījis, ka AHCC šajā lietā būtu pilnībā atteikusies no savas novērtējuma brīvības, nedz arī to, ka atteikums pagarināt prasītāja līgumu būtu acīmredzami pretējs dienesta interesēm.

34      Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka prasītāja ieņemamajā amatā, kurš pēc viņa aiziešanas tika pārveidots par “policy officer“ amatu, ir ticis iecelts pagaidu darbinieks PDNK 2. panta a) punkta izpratnē. Tā arī norādīja, ka pat tad, ja Civildienesta tiesa, kurai nav šādas kompetences, tai uzdotu jautājumus šajā sakarā, tai nebūtu pienākuma precīzi pamatot iemeslus, kādēļ tā atteicās pagarināt līgumu uz noteiktu laiku vai noslēgt jaunu līgumu ar pagaidu darbinieku, kura sākotnējais līgums ir beidzies.

–       Par otro pamatu saistībā ar labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi

35      Prasītājs pārmet AHCC, ka tā nav izpildījusi labas pārvaldības un rūpības prasības, ko viņam bija tiesības no tās sagaidīt. Saskaņā ar PDNK 8. pantu atteikums pagarināt pagaidu darbinieka līgumu varot notikt vienīgi individualizētu īpašās konkrētā darbinieka situācijas, viņa spēju un pakalpojumu, kurus viņš var sniegt iestādei, pārbaudes rezultātā. Tomēr šajā lietā neesot ticis ņemts vērā prasītāja nodaļas vadītāja sniegtais novērtējums, saskaņā ar kuru šī darbinieka aiziešana radītu pārtraukumu dienesta turpinātībā, nedz arī cildinošie novērtējumi prasītāja 2009. gada novērtējuma ziņojumā, nedz arī prasītāja eksperta īpašības, it īpaši struktūrfondu jomā, kas sevišķi būtu bijušas nepieciešamas labai dienesta darbībai. Tiesas sēdē prasītājs balstījās uz īsu rezumējumu, kuru viņš bija sagatavojis 2011. gadā OLAF izmeklētājiem pirms viņa līguma beigām, uzskaitot brīdinājuma pazīmes, kas ir nepieciešamas krāpšanas gadījumu konstatēšanai.

36      Katrā ziņā AHCC esot bijusi jāpārbauda iespēja pagarināt prasītāja līgumu līdz brīdim, kad stātos spēkā apgalvotā viņa amata pārcelšana, vai arī iespēja pārcelt prasītāju izmeklētāja amatā, kas kļuva vakants šīs viņa amata pārcelšanas rezultātā. Šajā ziņā prasītājs atsaucas uz Civildienesta tiesas 2010. gada 9. decembra spriedumu lietā F‑87/08 Schuerings/EIF (59. punkts; par to ir iesniegta apelācijas sūdzība Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑107/11 P) un spriedumu lietā F‑88/08 Vandeuren/EIF (60. punkts; spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑108/11 P).

37      Komisija, neapstrīdot, ka par prasītāju ir pozitīvs 2009. gada novērtējuma ziņojums, atbild, ka šim apstāklim pašam par sevi nav nozīmes, lai konstatētu, ka dienesta interešu dēļ prasītāja līgums būtu jāpagarina. Šādas nostājas rezultātā tiktu pretnostatītas dienesta intereses un visu to pagaidu darbinieku personīgās intereses, par kuriem ir bijis pozitīvs novērtējuma ziņojums, un tādā gadījumā ieinteresētajai personai būtu tiesības saņemt sava līguma pagarinājumu uz noteiktu laiku vai attiecīgi saņemt līgumu uz nenoteiktu laiku. Turklāt, kā Civildienesta tiesa ir nospriedusi savā 2008. gada 27. novembra spriedumā lietā F‑35/07 Klug/EMEA (79. punkts), attiecīgā darbinieka personīgās intereses, ja tās ir jāņem vērā dienesta interešu izvērtēšanā, iestādei nekad nevar būt noteicošās. AHCC ir plaša novērtējuma brīvība dienesta interešu novērtēšanā, un šī novērtēšana ir atbalstāma tikai tad, ja acīmredzami ir pierādīts, ka atteikums pagarināt pagaidu darbinieka līgumu nav saprātīgi saistīts ar šīm interesēm vai ka patiesībā šis atteikums ir izskaidrojams ar nepieņemamu pamatojumu, kas aplūkojamajā lietā neesot ticis pierādīts.

38      Tāpat Komisija uzskata, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasītājam ir pierādīšanas pienākums attiecībā uz vispārējām interesēm nodarīto kaitējumu, lai garantētu likumības prezumpciju, kura piemīt administratīvajiem lēmumiem.

39      Visbeidzot, runājot par rūpības pienākumu, Komisija apstrīd, ka Civildienesta tiesas izvēlētais risinājums iepriekš minētajos spriedumos lietā Schuerings/EIF un lietā Vandeuren/EIF ir pamatots, un norāda, ka par šiem diviem spriedumiem atbildētāja esot iesniegusi apelācijas sūdzības, kas tiekot izskatītas Eiropas Savienības Vispārējā tiesā. Komisija uzskata, ka šī judikatūra, kas attiecas uz darbiniekiem, kuri pieņemti darbā saskaņā ar līgumiem uz nenoteiktu laiku, katrā ziņā neesot piemērojama personām, ar kurām ir noslēgti līgumi uz noteiktu laiku, kam ir pienācis beigu termiņš.

 Civildienesta tiesas vērtējums

40      Vispirms ir jākonstatē, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu, kas tika pieņemts pēc sprieduma lietā Komisija/Petrilli pasludināšanas, ar kuru tika noraidīta Komisijas apelācijas sūdzība, ko tā iesniedza par Civildienesta tiesas 2009. gada 29. janvāra spriedumu lietā F‑98/07 Petrilli/Komisija, AHCC nav veikusi atsauci uz astoņu gadu normu, lai pamatotu prasītāja līguma nepagarināšanu, bet pamatojusies uz plašo novērtējuma brīvību, kāda tai ir jautājumā par pagaidu darbinieku līgumu, kas noslēgti uz noteiktu laiku, pagarināšanu, norādot, ka, “ņemot vērā budžeta iespējas, dienesta intereses un [prasītāja] nopelnus un spējas [..], tā nevar apmierināt [viņa] lūgumu par līguma pagarināšanu”.

41      Apstāklis, ka tādējādi AHCC sūdzības noraidījumā nav izmantojusi iepriekš izvirzītos apsvērumus, it īpaši tos, kurus OLAF ģenerāldirektors bija norādījis 2010. gada 8. oktobra paziņojumā par astoņu gadu normas piemērojamību, bet izmantojusi citus iemeslus saistībā ar “budžeta iespējām”, dienesta interesēm un prasītāja nopelniem un spējām, pats par sevi nevar padarīt lēmumu par līguma nepagarināšanu par prettiesisku, jo sūdzības procedūras mērķis ir tieši ļaut AHCC pārskatīt apstrīdēto netiešo lēmumu, ievērojot sūdzības iesniedzēja izteiktos iebildumus, un vajadzības gadījumā grozīt pamatojumus, kuri varēja būt radušies ārpus šī lēmuma konteksta. Kā tas tika atgādināts, pārbaudot prasījumu atcelt tiesību aktu priekšmetu (šī sprieduma 18. punkts), apstrīdētā lēmuma likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā pamatojumu, kurš ir ietverts lēmumā par sūdzības noraidīšanu.

42      Šajos apstākļos nav jāaplūko lēmumā par sūdzības noraidīšanu neietvertais iebildums par pamatu saistībā ar astoņu gadu normu, attiecībā uz kuru turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka tā būtu tikusi galīgi un faktiski piemērota šajā lietā. Līdz ar to šāds iebildums ir jāuzskata par neefektīvu.

43      Runājot par pamatu saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pagaidu darbiniekam, ar kuru ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku, principā nav nekādu tiesību uz sava līguma pagarināšanu, jo tā ir tikai vienkārši iespēja, kas ir pakļauta nosacījumam, ka šī līguma pagarināšana notiek atbilstoši dienesta interesēm (šajā nozīmē skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. februāra spriedumu lietā T‑7/01 Pyres/Komisija, 64. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Bernard/Europol, 44. punkts).

44      Atšķirībā no ierēdņiem, kuru darba stabilitāte ir garantēta Civildienesta noteikumos, uz pagaidu darbiniekiem attiecas cita kārtība, pamatojoties uz kuru tiek noslēgts darba līgums ar attiecīgo iestādi. No PDNK 47. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka darba tiesisko attiecību ilgums starp iestādi un pagaidu darbinieku, kurš ir pieņemts darbā uz noteiktu laiku, tiek reglamentēts tieši starp pusēm noslēgtajā līgumā ietvertajos noteikumos.

45      Turklāt pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka, ņemot vērā atbilstošos PDNK noteikumus, administrācijai ir plaša novērtējuma brīvība līgumu pagarināšanas jomā (šajā nozīmē skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 17. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑330/00 un T‑114/01 Cocchi un Hainz/Komisija, 82. punkts, un Civildienesta tiesas 2010. gada 23. novembra spriedumu lietā F‑8/10 Gheysens/Padome, 75. punkts). Tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai, ņemot vērā administrācijas vērtējumam izmantotās metodes un līdzekļus, tai nevar tikt pārmesta saprātīgu robežu pārsniegšana un vai tā savu novērtējuma brīvību nav izmantojusi acīmredzami kļūdaini.

46      Tiesas sēdē Komisija no iepriekš minētajiem apsvērumiem secināja, ka Civildienesta tiesa nevarot pārbaudīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu, kas ietilpst administrācijas diskrecionārajā varā.

47      Uz šo Komisijai jāatbild, ka, pat ja administrācijas rīcībā ir plaša novērtējuma brīvība, Civildienesta tiesa, saņēmusi prasību atcelt tiesību aktu, kuru [Komisija] ir pieņēmusi, īstenojot šādu novērtējuma brīvību, veic tikai tiesiskuma pārbaudi, kas parādās vairākos veidos, neatkarīgi no tā, vai pastāv formāls pienākums sniegt pamatojumu.

48      Tā Civildienesta tiesa var pārbaudīt, vai administrācija savu lēmumu nav pamatojusi ar neprecīziem vai nepilnīgiem faktiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑55/03 Brendel/Komisija, 60. punkts). Šajā sakarā tai ir jāpārbauda, vai [administrācija] ir efektīvi izmantojusi tai esošo kompetenci, lai konstatētu faktus, kuri ir lēmuma pamatā, tādā veidā, lai tiktu ņemti vērā visi atbilstošie elementi (šajā nozīmē skat. Tiesas 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, un 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, 145. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank/Komisija, 67. punkts). Civildienesta tiesai var būt arī jāpārbauda, vai administrācija ir veikusi detalizētu vai konkrētu atbilstošo lietas elementu pārbaudi, tādā veidā, lai šī pārbaude būtu veikta rūpīgi un objektīvi (skat. saistībā ar ierēdņu, kas ir amatā paaugstināšanas kandidāti, nopelnu salīdzinošo vērtējumu Pirmās instances tiesas 1993. gada 30. novembra spriedumu lietā T‑78/92 Perakis/Parlaments, 16. punkts, un 2001. gada 8. maija spriedumu lietā T‑182/99 Caravelis/Parlaments, 32. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑413/03 Shandong Reipu Biochemicals/Padome, 63. punkts).

49      Tādējādi Civildienesta tiesas pienākums prasītāja izvirzīto pamatu ietvaros ir pārbaudīt, vai administrācija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu to faktu vērtējumā, kurus tā ir izmantojusi apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. Tādā kontekstā, kāds ir šajā lietā, kad administrācijai ir atzīta plaša novērtējuma brīvība, lai konstatētu, ka administrācija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas pamato lēmuma, kas ir pieņemts uz šādu pierādījumu pamata, atcelšanu, pierādījumiem, kas ir jāsniedz prasītājam, ir jābūt pietiekamiem, lai atspēkotu administrācijas veiktā faktu vērtējuma ticamību (šajā nozīmē skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, 59. punkts, un 2008. gada 12. februāra spriedumu lietā T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, 221. punkts).

50      Vēl ir jāpiebilst, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai rūpības pienākums, kā arī labas pārvaldības princips it īpaši nozīmē, ka, kad kompetentā iestāde pieņem lēmumus saistībā ar ierēdņa vai darbinieka situāciju un to dara, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību, tā ņem vērā visu informāciju, kurai var būt ietekme uz tās lēmumu; to darot, tās pienākums ir ņemt vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa vai darbinieka intereses (attiecībā uz dienesta organizāciju skat. Tiesas 1980. gada 28. maija spriedumu apvienotajās lietās 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, 22. punkts, un 1981. gada 29. oktobra spriedumu lietā 125/80 Arning/Komisija, 19. punkts). Ņemot vērā tieši novērtējuma brīvības, kas iestādēm ir dienesta interešu novērtēšanā, apjomu, Savienības tiesas kontrole tomēr attiecas tikai uz jautājumu, vai kompetentā iestāde ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav izmantojusi savu novērtējuma brīvību kļūdaini (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑112/96 un T‑115/96 Séché/Komisija, 147.–149. punkts, un 2004. gada 2. marta spriedumu lietā T‑14/03 Di Marzio/Komisija, 99. un 100. punkts).

51      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tagad ir jāpārbauda prasītāja norādītie argumenti to pamatu atbalstam, kas ir saistīti ar acīmredzamu kļūdu novērtējumā, labas administrācijas principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi.

52      No lēmuma par sūdzības noraidīšanu izriet, ka AHCC nevarēja apmierināt prasītāja lūgumu par viņa līguma pagarināšanu, “ņemot vērā budžeta iespējas, dienesta intereses un [prasītāja] nopelnus un spējas”. Tajā ir precizēts, ka prasītāja ieņemamais amats tiks “pārcelts uz izmeklēšanas nodaļu”, ka šī pārcelšana ir viens no OLAF reorganizācijas pasākumiem, kas tiek veikti pēc Revīzijas palātas un OLAF Uzraudzības komitejas ieteikumiem par labu OLAF darbību ”atkārtotai centralizēšanai” uz “izmeklēšanas darbībām”, tā “centrālo uzdevumu”, un ka “šajā kontekstā [..] sūdzības iesniedzēja ieņemamais budžeta amats tiks pārcelts uz izmeklēšanas funkcijām, tiklīdz būs definēts jaunā amata apraksta profils, izmantojot OLAF stratēģiskos virzienus”.

53      Pirmkārt, ir skaidrs, ka “budžeta iespējas”, uz kurām ir norāde lēmumā par sūdzības noraidīšanu, bez papildu paskaidrojumiem nevar būt šķērslis jauna līguma noslēgšanai ar prasītāju, jo no paša minētā lēmuma izriet, ka prasītāja amats tiks “pārstrukturēts” par amatu saistībā ar izmeklēšanas funkcijām. Tādējādi, kā izriet arī no Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem tiesas sēdē, prasītāja ieņemamais amats tika pārveidots par “policy officer” amatu, kura pienākumos it īpaši ietilpst krāpšanas novēršana un kurā pašreiz ir iecelts pagaidu darbinieks PDNK 2. panta a) punkta izpratnē, kas precīzi atbilst tam budžeta amatam, kuru iepriekš ieņēma prasītājs.

54      Protams, savā 2010. gada 12. aprīļa pieteikumā prasītājs burtiski lūdza tikai “pagarināt viņa līgumu”. Tomēr AHCC, pildot rūpības pienākumu, bija plaši jāinterpretē šis pieteikums, ar kuru prasītājs būtībā lūdza turpināt viņa darba tiesiskās attiecības ar OLAF, it īpaši pārbaudot, vai nepastāv kāds cits pagaidu darbinieka PDNK 2. panta a) punkta izpratnē amats, kurā prasītāja līgums dienesta interesēs varētu tikt lietderīgi atjaunots (iepriekš minētie spriedumi lietā Schuerings/EIF, 58. un 60. punkts, un lietā Vandeuren/EIF, 59. un 60. punkts). Taču, nenoliedzot, ka šādi amati pastāvēja, Komisija tiesas sēdē paskaidroja, ka AHCC neesot veikusi šādu pārbaudi, jo tā esot uzskatījusi, ka tai tas nav jādara.

55      Otrkārt, Komisija nav varējusi paskaidrot Civildienesta tiesai, ciktāl AHCC faktiski ir ņēmusi vērā prasītāja “nopelnus un spējas”, kas ir pieminētas lēmumā par sūdzības noraidīšanu, lai pamatotu pieteikuma pagarināt līgumu noraidīšanu, proti, ņemot vērā prasītāja tiešās priekšniecības izteiktos cildinošos novērtējumus, it īpaši pēdējos novērtējuma ziņojumos, uz kuriem prasītājs atsaucās gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē. Turklāt Komisija nav apstrīdējusi prasītāja nopelnus un spējas. Tā tiesas sēdē savukārt norādīja, ka, lai arī prasītāja nopelni un spējas pašas par sevi nevarot pamatot darba tiesisko attiecību izbeigšanu, tomēr tās neesot bijušas pietiekamas, lai pamatotu līguma pagarināšanu vai jauna līguma piešķiršanu prasītājam. Šādu vispārējos vārdos izteiktu apgalvojumu, kurš pat tiesas sēdē netika nekādi paskaidrots vai komentēts, pat ne attiecībā uz prasītāja profesionālo kvalifikāciju saistībā ar izmeklēšanas darbībām, kuras OLAF uzskata par prioritārām, Civildienesta tiesa nevar ņemt vērā kā pietiekami nopietnu pamatojumu, lai no prasītāja nopelnu un spēju viedokļa pamatotu lēmumu nepagarināt viņa līgumu. Šādos apstākļos atsauce uz prasītāja nopelniem un spējām, kas ir ietverta lēmumā par sūdzības noraidīšanu, ir jāuzskata par formulu bez reālas nozīmes apstrīdētā lēmuma pamatotības novērtēšanā.

56      Treškārt un visbeidzot, Komisija ir atsaukusies uz dienesta interesēm. Lēmumā par sūdzības noraidīšanu šajā sakarā ir atsauce uz amatu pārstrukturēšanu uz izmeklēšanas darbībām, kuras pieder pie OLAF galvenā uzdevuma.

57      Šajā sakarā, ņemot vērā prasītāja novērtējuma ziņojumus un viņa profesionālo kvalifikāciju, ir jākonstatē, ka viņam bija ilga pieredze krāpšanas apkarošanas jomā un ka viņa nopelnus “legal officer” amata izpildē, kurš bija viņa pēdējais ieņemamais amats OLAF, pienācīgi novērtēja viņa tiešā priekšniecība tieši viņa spēju un profesionālo zināšanu dēļ. Komisija, nekādi neprecizējot šo konstatējumu, apgalvo, ka prasītājs neesot bijis kvalificēts, lai ieņemtu jauno “policy officer” amatu, par kuru tika pārstrukturēts viņa agrākais amats, lai gan pat šī jaunā amata apraksts nav fundamentāli atšķirīgs no iepriekšējā amata.

58      Protams, nekādi lietas materiālos nav pierādīts nedz, ka dienesta intereses pieprasīja tieši to, lai tikai prasītājs tiktu iecelts šajā jaunajā “policy officer” amatā, nedz arī, ka atteikums saglabāt darba tiesiskās attiecības starp prasītāju un OLAF pats par sevi būtu bijis pretējs dienesta interesēm, tādēļ administrācija savas darbības pārorientācijas dienesta interesēs gadījumā un savas personāla politikas ietvaros varēja izbeigt sadarbību ar darbiniekiem, bet tomēr ar tādiem, kas to ir pelnījuši.

59      Tomēr no lietas materiāliem un no Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka administrācija savas politikas, kas ir tās darbinieku līgumu atjaunošana, ietvaros vispirms centās rīkoties par labu sava personāla zināšanu “atsvaidzināšanai”, kas tai ļāva izvairīties no jebkādas tādu līgumu pagarināšanas vai darba tiesisko attiecību turpināšanas, kas pēc kāda laika būtu varējusi izraisīt līgumu noslēgšanu uz nenoteiktu laiku. Šajā lietā šī vēlēšanās liedza administrācijai konkrēti meklēt iespēju saglabāt darba tiesiskās attiecības ar prasītāju citā pagaidu darbinieka amatā OLAF iekšienē.

60      Tomēr, lai gan Civildienesta tiesas pienākums nav pārbaudīt personāla politikas lēmumu izvēli, ar ko jāsaprot iestādes vadīšana tai uzticēto uzdevumu labai īstenošanai, gadījumā, kad tā ir saņēmusi izskatīšanai prasību atcelt atteikumu pagarināt pagaidu darbinieka līgumu, kā tas ir šajā lietā, tā var likumīgi pārbaudīt, vai administrācijas izmantotais pamatojums nav tāds, ar ko tiek apšaubīti likumdevēja Civildienesta noteikumos noteiktie pamata kritēriji un nosacījumi, kuru mērķis ir it īpaši vajadzības gadījumā līgumdarbiniekiem nodrošināt pēc kāda laika konkrētu nodarbinātības turpinātības iespēju. Šādi būtu jāsaprot PDNK 8. panta pirmā daļa, kurā ir paredzēts, ka pagaidu darbinieka, uz kuru attiecas 2. panta a) punkts, darba līgumu uz noteiktu laiku var pagarināt tikai vienu reizi un ka jebkura nākamā pagarināšana notiek uz nenoteiktu laiku, ko var aplūkot tieši kā preventīvu pasākumu cīņā ar nodarbinātības pagaidu raksturu (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 8. marta spriedumu lietā C‑251/11 Huet, 37. punkts). Šo interpretāciju pastiprina rūpības pienākums, no kura it īpaši tika secināts, ka kompetentās iestādes pienākums ir pārbaudīt, vai nepastāv tāds amats, kurā pagaidu darbinieku dienesta interesēs un, ņemot vērā konkrētās lietas prioritārās prasības, varētu pieņemt darbā vai pārcelt.

61      No visa iepriekš minētā izriet, ka AHCC, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību saistībā ar prasītāja iesniegto pieteikumu par pagaidu darbinieka līguma pagarināšanu, nav izpildījusi rūpības pienākumu un PDNK 8. pantu, jo tā vispārīgi atsaucās uz “budžeta iespējām” un uz “prasītāja nopelniem un spējām”, tai pat laikā pēc individualizētas prasītāja situācijas pārbaudes un to pakalpojumu, kurus viņš būtu varējis sniegt iestādei, pārbaudes neaplūkojot, vai tās izvirzītajās dienesta interesēs nebūtu uzticēt prasītājam jaunus pienākumus un uzdevumus un līdz ar to arī iespēju pagarināt viņa līgumu vai noslēgt ar viņu jaunu pagaidu darbinieka līgumu. Šādi rīkojoties, AHCC vispārīgi un bezpersoniski ierobežoja PDNK 8. panta pirmajā daļā piedāvātās iespējas pagarināt pagaidu darbinieka, uz kuru attiecas PDNK 2. panta a) punkts, darba līgumus, lai nodrošinātu attiecīgajiem līgumdarbiniekiem konkrētu nodarbinātības turpinātību.

62      Līdz ar to šī iemesla dēļ apstrīdētais lēmums ir jāatceļ. Turklāt, ņemot vērā apstākli, ka Komisija nav ņēmusi vērā visus atbilstošos aplūkojamās situācijas elementus, nav jālemj par to, vai, tos novērtējot, tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

 Par prasījumiem saistībā ar prasītāja atjaunošanu darbā un saistībā ar to, lai Komisijai tiktu piespriests atlīdzināt radušos mantisko kaitējumu

63      Prasītājs lūdz, lai pēc AHCC lēmuma nepagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu atcelšanas viņš tiktu atjaunots darbā viņa agrākajā amatā OLAF vai – gadījumā, ja netiktu apmierināts viņa lūgums par atjaunošanu darbā, – viņam tiktu izmaksāta starpība starp viņa iepriekš saņemto atalgojumu OLAF pagaidu darbinieka amatā un viņa pašreiz saņemto atalgojumu, to darot četrus gadus, kas būtu bijis viņa ieguvums gadījumā, ja viņa līgums trešo reizi būtu ticis pagarināts uz nenoteiktu laiku.

64      Runājot par prasītāja lūgumu atjaunot viņu darbā OLAF, ir jāatgādina, ka, atceļot aktu ar tiesas lēmumu, šis akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un, ja atceltais akts jau ir izpildīts, tā seku likvidēšana liek atjaunot tiesisko stāvokli, kādā prasītājs bija pirms akta pieņemšanas (Civildienesta tiesas 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā F‑1/05 Landgren/EIF, 92. punkts, un 2011. gada 26. maija spriedums lietā F‑83/09 Kalmár/Europol, 88. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑455/11 P). Turklāt saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kuras pieņemtie akti ir pasludināti par spēkā neesošiem, “ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu [tai adresēto] spriedumu”.

65      Turklāt šajā sakarā ir jāuzsver, ka apstrīdētais lēmums tiek atcelts tādēļ, ka AHCC nav veikusi pilnīgu un detalizētu faktisko apstākļu pārbaudi par dienesta interesēm un prasītāja nopelniem un spējām, kas viņai it īpaši bija jādara saskaņā ar rūpības pienākumu.

66      Šajā kontekstā katrā ziņā nevar tikt izslēgts, ka AHCC uzskatīs, ka tā atkal var pieņemt jaunu lēmumu nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu pēc tam, kad būs pilnīgi un detalizēti vēlreiz pārbaudīti lietas materiāli, ņemot vērā šī sprieduma pamatojumu.

67      Līdz ar to Civildienesta tiesa nevar piespriest Komisijai izmaksāt prasītājam atalgojumu no datuma, kurā AHCC netaisnīgi bija nolēmusi nepagarināt viņa darba līgumu. No tā izriet, ka šie prasītāja prasījumi nevar tikt apmierināti.

 Par prasījumiem saistībā ar to, lai Komisijai tiktu piespriests atlīdzināt ciesto morālo kaitējumu

68      Prasītājs būtībā lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu, kuru tas esot cietis gan šajā prasībā atcelt tiesību aktu AHCC pārmesto pārkāpumu dēļ, gan arī rūpības trūkuma dēļ, proti, nolaidības dēļ, ar kādu AHCC esot izskatījusi viņa lietas materiālus. Savu ciesto kaitējumu viņš novērtē aptuveni EUR 5000 apmērā.

69      Tomēr ir jākonstatē, ka prasības pieteikumā nav neviena paskaidrojuma par to, vai apgalvotais morālais kaitējums nevarētu tikt pilnībā atlīdzināts līdz ar apstrīdētā lēmuma, kura dēļ tas ir radies, atcelšanu.

70      Tā rezultātā ir jānoraida prasība atlīdzināt morālo kaitējumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

71      Atbilstoši [Civildienesta tiesas] Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šā reglamenta II sadaļas 8. nodaļas pārējos noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo viņu no šā pienākuma.

72      No šajā spriedumā minētajiem pamatojumiem izriet, ka prasītāja galvenie prasījumi tiek apmierināti, proti, apstrīdētais lēmums tiek atcelts. Turklāt savos prasījumos tas tieši ir lūdzis, lai Komisijai tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi nepamato Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, Komisijai ir jāpiespriež ne tikai segt savus, bet arī atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA
(trešā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja 2010. gada 12. augusta lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums pagarināt L. Macchia pagaidu darbinieka līgumu;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Eiropas Kopienu Komisija sedz pati savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina L. Macchia tiesāšanās izdevumus.

Van Raepenbusch

Boruta

Perillo

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 13. jūnijā.

Sekretāre

 

      Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

 

      S. Van Raepenbusch


* Tiesvedības valoda – franču.