ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 11. februārī (1)
Lieta C‑910/19
Bankia SA
pret
Unión Mutua Asistencial de Seguros (UMAS)
(Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2003/71/EK – Sabiedrības – Pienākums publicēt prospektu, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību – Kvalificēti un nekvalificēti ieguldītāji – Civiltiesiskā atbildība pret kvalificētajiem ieguldītājiem kļūdaina vai nepilnīga prospekta gadījumā
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/71/EK (2003. gada 4. novembris) par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un par Direktīvas 2001/34/EK grozījumiem (2) 3. panta 2. punkta un 6. panta interpretāciju.
2. Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Bankia SA un savstarpējās apdrošināšanas uzņēmumu Unión Mutua Asistencial de Seguros (UMAS), kurš bija iegādājies pirmās minētās sabiedrības akcijas, pastāvot tādam prospektam, kas ietvēra būtiskas neprecizitātes.
3. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju interpretēt Direktīvas 2003/71 normas; ar šo direktīvu tika ieviests prospekts, kas izmantojams kā emitenta emitēto vērtspapīru vienota pielaide visās kotēšanas vietās Savienības teritorijā. Ar šo direktīvu tika lielā mērā saskaņots šī prospekta saturs, tomēr tā atstāja rīcības brīvību, pirmām kārtām, dalībvalstīm izvēlēties sistēmu un noteikumus, kā var iestāties it īpaši emitentu vai piedāvātāju civiltiesiskā atbildība attiecībā uz prospektos minētās informācijas saturu, un, otrām kārtām, emitentiem, kuri, lai gan dažos gadījumos tiem nav pienākuma publicēt šādu prospektu, it īpaši tad, ja parakstīšanās piedāvājums tiek veikts vienīgi par labu kvalificētiem ieguldītājiem, tomēr var to darīt brīvprātīgi.
4. Tādējādi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) jautājumi attiecas uz to, vai, pirmkārt, neprecīzs prospekts par būt par pamatu tādai prasībai par civiltiesisko atbildību, ko ceļ kvalificēts ieguldītājs, un, otrkārt, vai pierādījums tam, ka kvalificētajam ieguldītājam bija zināma emitenta faktiskā situācija, var būt to starpā pastāvošās komerciālās vai juridiskās attiecības (dalība akcionāru sastāvā, pārvaldības struktūrās u.c.).
5. Es ieteikšu Tiesai atbildēt uz pirmo jautājumu tādējādi, ka prospekts, kura saturs ir neprecīzs, vienmēr var būt par pamatu tādai prasībai par civiltiesisko atbildību, ko ceļ kvalificēts ieguldītājs, un uz otro jautājumu tādējādi, ka uz novērtējumu par kvalificēto ieguldītāju informētības līmeni par emitenta vai piedāvātāja ekonomisko situāciju nolūkā noteikt it īpaši šī emitenta vai šī piedāvātāja civiltiesisko atbildību attiecas valsts tiesību akti ar nosacījumu, ka tiek ievēroti efektivitātes un līdzvērtības principi.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Direktīva 2003/71
6. Direktīvas 2003/71 10., 16., 18., 19. un 27. apsvērumā ir noteikts:
“(10) Šīs direktīvas mērķim un tās izpildes pasākumiem jānodrošina ieguldītāju aizsardzība un tirgus efektivitāte atbilstoši augstiem reglamentējošiem standartiem, kas pieņemti attiecīgos starptautiskos forumos.
[..]
(16) Viens no šīs direktīvas mērķiem ir aizsargāt ieguldītājus. Tādēļ lietderīgi ir ņemt vērā dažādās prasības attiecībā uz dažādu kategoriju ieguldītāju aizsardzību un to zināšanu līmeni. Ar prospektu nav nepieciešams izziņot piedāvājumus, kas attiecas tikai uz kvalificētiem ieguldītājiem. Turpretī prospekts jāpublicē par jebkuru publisku tālāku pārdošanu vai publisku tirdzniecību ar pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū.
[..]
(18) Pilnīgas informācijas sniegšana par vērtspapīriem un šo vērtspapīru emitentiem kopā ar uzņēmējdarbības noteikumiem veicina ieguldītāju aizsardzību. Turklāt šāda informācija ir efektīvs līdzeklis, lai stiprinātu uzticību vērtspapīriem un tādējādi veicinātu vērtspapīru tirgu pareizu darbību un attīstību. Piemērots veids, kā darīt šo informāciju pieejamu, ir publicēt prospektu.
(19) Līdzīgi kā citi ieguldīšanas veidi, ieguldīšana vērtspapīros ir saistīta ar risku. Drošības pasākumi pašreizējo un potenciālo ieguldītāju interešu aizsardzībai ir vajadzīgi visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu tiem iespēju izdarīt pienācīgu šādu risku novērtējumu un tādējādi pieņemt ieguldījumu lēmumus, pilnībā apzinoties apstākļus.
[..]
(27) Ieguldītāji jāaizsargā, nodrošinot ticamas informācijas publicēšanu. Emitentiem, kuru vērtspapīri ir pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū, arī turpmāk ir saistošs izziņošanas pienākums, bet tiem nav obligāti regulāri jāpublicē atjaunināta informācija. Saistībā ar šo pienākumu emitentiem vismaz reizi gadā arī jāsastāda saraksts ar visu būtisko informāciju, kas iepriekšējos 12 mēnešos publicēta vai darīta pieejama sabiedrībai, ietverot informāciju, kas sniegta saistībā ar dažādām ziņošanas prasībām, kuras noteiktas citos [Savienības] tiesību aktos. Šai prasībai jāpadara par iespējamu tas, lai tiktu nodrošināta regulāra saskanīgas un viegli saprotamas informācijas publicēšana. Lai novērstu pārmērīgu apgrūtinājumu attiecībā uz dažiem emitentiem, to vērtspapīru emitentiem, kuri nav kapitāla vērtspapīri un kuriem ir augsta nominālvērtība, nebūtu jānosaka šā pienākuma izpilde par obligātu.”
7. Direktīvas 2003/71 2. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
d) “publisks akciju piedāvājums” ir jebkura veida un ar jebkuriem līdzekļiem izdarīts paziņojums personām, ar kuru sniedz pietiekamu informāciju par piedāvājuma noteikumiem un piedāvājamajiem vērtspapīriem, lai ļautu ieguldītājiem lemt par šo vērtspapīru iegādi vai parakstīšanos uz tiem. Šī definīcija ir arī piemērojama vērtspapīru izvietošanai, izmantojot finanšu starpniekus;
e) “kvalificēti investori” ir:
i) juridiskas personas, kuras ir pilnvarotas un kurām ir atļauts darboties finanšu tirgos, tajā skaitā: kredītiestādes, ieguldījumu sabiedrības, citas pilnvarotas finanšu iestādes, apdrošināšanas sabiedrības, kolektīvās ieguldījumu shēmas un to pārvaldes sabiedrības, pensiju fondi un to pārvaldes sabiedrības, preču tirgotāji, kā arī juridiskas personas, kuras nav tādā veidā pilnvarotas vai kurām nav atļauta šāda darbība, un kuru korporatīvais mērķis ir vienīgi ieguldīšana vērtspapīros;
ii) valstu valdības un reģionu pašvaldības, centrālās bankas, starptautiskas un pārvalstiskas iestādes, piemēram, Starptautiskais valūtas fonds, Eiropas Centrālā banka, Eiropas Investīciju banka un citas līdzīgas starptautiskas organizācijas;
iii) citas juridiskas personas, kas neatbilst diviem no trim kritērijiem, kuri izklāstīti f) apakšpunktā;
iv) atsevišķas fiziskas personas: ievērojot savstarpēju atzīšanu, dalībvalsts var lemt pilnvarot fiziskas personas, kas ir rezidenti šajā dalībvalstī un kas izsaka skaidru lūgumu, lai tās uzskata par kvalificētiem ieguldītājiem, ja šīs personas atbilst vismaz diviem no trim kritērijiem, kas izklāstīti 2. punktā;
v) daži MVU: ievērojot savstarpēju atzīšanu, dalībvalsts var lemt pilnvarot MVU, kuru juridiskā adrese ir šajā dalībvalstī un kuri izsaka skaidru lūgumu, lai tie tiktu uzskatīti par kvalificētiem ieguldītājiem;
f) “mazie un vidējie uzņēmumi” ir uzņēmējsabiedrības, kas saskaņā ar to gada un konsolidētajiem pārskatiem atbilst vismaz diviem no šādiem trim kritērijiem: vidējais darbinieku skaits finansiālajā gadā ir mazāks par 250, kopsavilkuma bilance nepārsniedz EUR 43 000 000 un gada tīrais apgrozījums nepārsniedz EUR 50 000 000;
g) “kredītiestāde” ir uzņēmums, kas definēts 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/12/EK (2000. gada 20. marts) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu [(3)];
h) “emitents” ir juridiska persona, kas emitē vērtspapīrus vai ierosina to emisiju;
i) “persona, kas izsaka piedāvājumu” (vai “piedāvātājs”) ir juridiska persona vai privātpersona, kas publiski piedāvā vērtspapīrus;
[..]
2. Šā panta 1. punkta e) apakšpunkta iv) daļā minētie kritēriji ir šādi:
a) ieguldītājs ir veicis būtiska apjoma darījumus vērtspapīru tirgos, vidēji vismaz desmit darījumus iepriekšējos četros kvartālos;
b) ieguldītāja vērtspapīru portfeļa vērtība pārsniedz EUR 0,5 miljonus;
c) ieguldītājs strādā vai ir strādājis vismaz vienu gadu finanšu sektorā specialitātē, kurā nepieciešamas zināšanas par vērtspapīru ieguldījumiem.
[..]”
8. Direktīvas 2003/71 3. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nepieļauj savās teritorijās izdarīt publisku vērtspapīru piedāvājumu bez iepriekšējas prospekta publikācijas.
2. Pienākums publicēt prospektu neattiecas uz šādiem piedāvājuma veidiem:
a) vērtspapīru piedāvājums, kas attiecas tikai uz kvalificētiem ieguldītājiem [..].
[..]
3. Dalībvalstis nodrošina, ka pienākums publicēt prospektu attiecas uz jebkuru vērtspapīru pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, kas atrodas vai darbojas to teritorijās.”
9. Šīs direktīvas 4. pantā ir paredzēts atbrīvojums no pienākuma publicēt prospektu attiecībā uz dažiem vērtspapīru veidiem.
10. Minētās direktīvas 5. pantā ir noteikts:
“1. Neierobežojot 8. panta 2. punktu, prospektā ietver visu informāciju, kas atbilstīgi konkrētai emitenta un to vērtspapīru specifikai, kas publiski piedāvāti vai pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū, ir vajadzīga, lai ļautu ieguldītājiem veikt pienācīgu aktīvu un pasīvu, finanšu stāvokļa, peļņas un zaudējumu, emitenta un jebkura galvotāja perspektīvu un ar šādiem vērtspapīriem saistīto tiesību novērtējumu. Šo informāciju sniedz viegli analizējamā un saprotamā veidā.
2. Prospektā ietver informāciju par emitentu un vērtspapīriem, kas tiks publiski piedāvāti vai pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū. Tajā arī ietver kopsavilkumu. Kopsavilkumā īsi un bez speciālās terminoloģijas valodā, kādā sākotnēji tika sastādīts prospekts, atspoguļo būtiskos rādītājus un riskus, kas saistīti ar emitentu, jebkuru galvotāju un vērtspapīriem. Kopsavilkumā arī ietver brīdinājumu par to, ka:
a) tas ir lasāms kā prospekta ievads;
b) jebkuram lēmumam ieguldīt vērtspapīros jāpamatojas uz ieguldītāja izvērtējumu par visu prospektu;
c) ja tiesā ir celta prasība attiecībā uz informāciju, kas ietverta prospektā, ieguldītājam prasītājam saskaņā ar dalībvalstu valsts tiesību aktiem var nākties segt prospekta tulkošanas izmaksas pirms tiesvedības uzsākšanas un
d) civiltiesisku atbildību uzņemas personas, kas iesniegušas kopsavilkumu, tostarp veikušas tā tulkošanu un pieteikušās tā paziņošanai, bet tikai tad, ja kopsavilkums ir maldinošs, neprecīzs vai, lasot kopā ar pārējām prospekta daļām, pretrunīgs.
[..]”
11. Direktīvas 2003/71 6. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka atbildība par informāciju, kas sniegta prospektā, attiecīgi gulstas vismaz uz emitentu vai tā pārvaldes, vadības vai uzraudzības institūcijām, piedāvātāju, personu, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, vai galvotāju. Prospektā tiek skaidri norādītas atbildīgās personas, pieminot to vārdus, uzvārdus un funkcijas vai, juridisko personu gadījumā, to nosaukumus un juridiskās adreses, kā arī sniedzot šo personu deklarācijas, ka, cik tām zināms, prospektā ietvertā informācija atbilst faktiem un ka prospektā nav izlaists nekas, kas var ietekmēt tā nozīmi.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka normatīvie un administratīvie akti par civiltiesisko atbildību attiecas uz personām, kas atbildīgas par prospektā sniegto informāciju.
[..]”
B. Spānijas tiesības
12. 1988. gada 28. jūlija ley 24/1988 del Mercado de Valores (4) (Likums 24/1988 par vērtspapīriem) redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, 28. pantā ir paredzēts:
“1. Atbildībai par informāciju, kas sniegta prospektā, ir jāgulstas vismaz uz emitentu, piedāvātāju vai personu, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai oficiālajā sekundārajā tirgū, un iepriekšminēto personu pārvaldītājiem saskaņā ar nosacījumiem, kas tiek noteikti reglamentējošās normās.
Iepriekšējā daļā norādītā atbildība gulstas arī uz vērtspapīru galvotāju par tā sagatavojamo informāciju. Atbildība gulstas arī uz vadības struktūrām attiecībā uz auditiem, kas tiek veikti saskaņā ar reglamentējošām normām.
Citas atbildīgās personas saskaņā ar reglamentējošām normām ir personas, kas piekrīt uzņemties atbildību par prospektu, ja vien tas ir noteikts attiecīgajā dokumentā, un jebkuras citas personas, kas nav iepriekš minētās personas un kas ir apstiprinājušas prospekta saturu.
2. Prospektā tiek skaidri norādītas par prospektā norādīto informāciju atbildīgās personas, pieminot to vārdus, uzvārdus un funkcijas vai, juridisko personu gadījumā, to nosaukumus un juridiskās adreses. Tām ir arī jāsniedz deklarācijas, ka, cik tām zināms, prospektā ietvertā informācija atbilst faktiem un ka prospektā nav izlaists nekas, kas var ietekmēt tā nozīmi.
3. Saskaņā ar reglamentējošās normās noteiktajiem nosacījumiem visas personas, kas ir norādītas iepriekšējos punktos, attiecīgajā gadījumā ir atbildīgas par visiem zaudējumiem, kurus tās ir radījušas iegādāto vērtspapīru īpašniekiem nepatiesas informācijas dēļ vai būtisku datu nesniegšanas dēļ prospektā vai dokumentā, kas attiecīgā gadījumā ir jāsagatavo galvotājam.
Prasība par atbildību noilgst 3 gadu laikā no brīža, kad iespējamais prasītājs varēja uzzināt par informācijas nepatiesumu vai tās nesniegšanu attiecībā uz prospekta saturu.
4. Tomēr dalībvalstis nodrošina, ka ne uz vienu personu negulstas civiltiesiskā atbildība, pamatojoties tikai uz kopsavilkumu vien, tostarp tā tulkojumu, izņemot gadījumus, ja kopsavilkums ir maldinošs, neprecīzs vai pretrunīgs, lasot to kopā ar pārējām prospekta daļām, vai ja tas, lasīts kopā ar pārējām prospekta daļām, nesniedz galveno informāciju, kas palīdzētu ieguldītājiem izprast, vai ieguldīt šajos vērtspapīros.”
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
13. 2011. gadā Bankia veica akciju sākotnējo publisko piedāvājumu, lai uzsāktu akciju kotēšanu biržā; piedāvājums bija sadalīts divās daļās: viena daļa bija paredzēta privātajiem ieguldītājiem, darbiniekiem un vadītājiem, bet otra daļa, tā sauktā “institucionālā daļa”, bija paredzēta kvalificētajiem ieguldītājiem.
14. Sākot ar 2011. gada 29. jūniju, kad tika veikta prospekta reģistrācija Comisión Nacional del Mercado de Valores (Vērtspapīru tirgus uzraudzības iestāde, Spānija), abas piedāvājuma daļas tika piedāvātas ieguldītājiem. No šā datuma līdz 2011. gada 18. jūlijam bija tā sauktais “pieprasījuma izpētes periods”, kurā potenciālie kvalificētie ieguldītāji varēja iesniegt savus parakstīšanās priekšlikumus.
15. 2011. gada 18. jūlijā akciju cena tika noteikta 3,75 EUR apmērā attiecībā uz abām publiskā piedāvājuma daļām.
16. Parakstīšanās piedāvājuma ietvaros Bankia sazinājās ar UMAS, uzņēmumu, kas nodarbojas ar savstarpējo apdrošināšanu un tādējādi tika uzskatīts par kvalificētu ieguldītāju. 2011. gada 5. jūlijā UMAS parakstīja pirkuma pasūtījumu par summu 600 000 EUR apmērā attiecībā uz 160 000 akciju iegādi par cenu 3,75 EUR par vienu akciju.
17. Bankia gada pārskata pārstrādātās versijas rezultātā akcijas zaudēja gandrīz visu savu vērtību sekundārajā tirgū un tika apturēta to tirdzniecība biržā.
18. Iepriekšējās tiesvedībās par privāto ieguldītāju prasībām Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) ir secinājusi, ka Bankia izdotajā prospektā bija būtiskas neprecizitātes par emitējošā uzņēmuma faktisko finansiālo situāciju.
19. UMAS cēla prasību pret Bankia, tiecoties galvenokārt panākt akciju pirkuma spēkā neesamību, pamatojoties uz to, ka tā savu piekrišanu darījumam bija devusi maldības dēļ, un, pakārtoti, Bankia atbildības noteikšanu par patiesīguma trūkumu prospektā. Pirmās instances tiesa atzina akciju iegādes spēkā neesamību, jo maldības rezultātā nebija dota piekrišana darījumam, un tika noteikts atlīdzināt samaksātās summas.
20. Bankia iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Audiencia Provincial (Provinces tiesa, Spānija). Šī tiesa noraidīja prasību par spēkā neesamību, bet apmierināja pret Bankia celto prasību par atbildību sakarā ar kļūdaino prospektu.
21. Bankia par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Tā uzskatīja, ka ne Direktīvā 2003/71, ne Spānijas tiesībās nav skaidri paredzēta iespēja kvalificētiem ieguldītājiem prasīt emitenta atbildību par kļūdainu prospektu gadījumā, ja pastāv jaukts publiskais piedāvājums, proti, tas ir paredzēts gan privātajiem ieguldītājiem, gan kvalificētajiem ieguldītājiem. Iesniedzējtiesa šajā ziņā uzsver, ka ar šīs direktīvas 3. panta 2. punktu ir noteikts atbrīvojums no prospekta publicēšanas tādu piedāvājumu gadījumā, kuri ir paredzēti tikai kvalificētajiem ieguldītājiem, jo šiem pēdējiem ir iespējas un līdzekļi iegūt informāciju, kas tiem ļauj pieņemt lēmumu, apzinoties situāciju. Tomēr saskaņā ar minētās direktīvas 27. apsvērumu ieguldītāji būtu jāaizsargā, nodrošinot ticamas informācijas publicēšanu, neveicot nekādu nošķīrumu starp dažādiem ieguldītāju veidiem.
22. Šajos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus par Direktīvas 2003/71 3. panta 2. punkta un 6. panta interpretāciju:
“1) Ja akciju publiskais piedāvājums attiecas gan uz privātajiem ieguldītājiem, gan uz kvalificētajiem ieguldītājiem, un tiek izdots prospekts privātajiem ieguldītājiem, vai prasību par atbildību par prospektu var celt abu veidu ieguldītāji vai tikai privātie ieguldītāji?
2) Ja atbilde uz [pirmo] jautājumu ir tāda, ka prasību var celt arī kvalificētie ieguldītāji, vai ir iespējams izvērtēt to informētības līmeni par sākotnējā publiskā piedāvājuma emitenta ekonomisko stāvokli neatkarīgi no prospekta, ņemot vērā to juridiskās vai komercattiecības ar minēto emitentu (tie ietilpst emitenta akcionāru, pārvaldes struktūru sastāvā u.c.)?”
23. Bankia, UMAS, Spānijas un Čehijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
IV. Analīze
24. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/71 6. pants, to lasot kopā ar šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja akciju publiskais piedāvājums attiecas gan uz privātajiem ieguldītājiem, gan uz kvalificētajiem ieguldītājiem un tiek izdots prospekts, kvalificētie ieguldītāji var celt prasību par atbildību attiecībā uz prospektu, lai gan gadījumā, ja piedāvājums attiecas tikai uz šiem ieguldītājiem, nav nepieciešams publicēt šādu dokumentu. Ar otro prejudiciālo jautājumu šī tiesa jautā, vai gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, šīs direktīvas 6. pants ir interpretējams tādējādi, ka tad, ja kvalificēts ieguldītājs ceļ prasību, ir iespējams – nolūkā noteikt, vai var tikt atzīta uzņēmuma emitenta atbildība,– ņemt vērā apstākli, ka šis ieguldītājs varēja iegūt pieeju tādai informācijai par publisko piedāvājumu izteicošās sabiedrības ekonomisko situāciju, kura nav ietverta prospektā.
25. Lai atbildētu iesniedzējtiesai, ir jāizvērtē, vai tāda kļūdaina prospekta gadījumā, kas izdots saistībā ar jauktu piedāvājumu, proti, piedāvājumu, kuram ir divas daļas, viena, kas paredzēta kvalificētajiem ieguldītājiem, un otra, kas paredzēta privātajiem ieguldītājiem, pirmkārt, pastāv civiltiesiskās atbildības princips attiecībā uz kvalificētajiem ieguldītājiem un, otrkārt, vajadzības gadījumā – šīs atbildības konstatēšanas kārtība.
26. Iesākumā tomēr ir jāprecizē, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai (5)UMAS izvirzītā iebilde par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību ir jānoraida.
27. Proti, šajā lietā iesniedzējtiesa ir pietiekami izklāstījusi pastāvošo saikni starp strīda priekšmetu un lūgto Savienības tiesību interpretāciju, to, ka atrisināmā problēma faktiski pastāv, kā arī faktiskos un tiesiskos elementus, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.
A. Vai neprecīzs prospekts var būt par pamatu tādai prasībai par civiltiesisko atbildību, ko kvalificēts ieguldītājs ceļ pret vērtspapīru emitentu?
28. Šis jautājums tiek uzdots saistībā ar gadījumu, kurš aplūkots pamatlietā, proti, tāda jaukta piedāvājuma gadījumu, kas var notikt saistībā ar publisko piedāvājumu (Direktīvas 2003/71 3. panta 1. punkts) vai tādu vērtspapīru emisijas gadījumā, kas paredzēti kotēšanai regulētā tirgū, jo šajā gadījumā prospekta publicēšana ir obligāta un šādus vērtspapīrus var iegādāties gan kvalificēti ieguldītāji, gan privāti ieguldītāji (šīs direktīvas 3. panta 3. punkts).
29. Minētās direktīvas 6. pantā ir noteikts atbildības princips kļūdaina vai nepilnīga prospekta publicēšanas gadījumā, ietverot dalībvalstīm pienākumu rūpēties, pirmkārt, par to, lai šajā prospektā būtu identificētas un minētas personas, kas ir atbildīgas par tā saturu (1. punkts), un, otrkārt, par to, lai attiecībā pret šīm personām pastāvētu civiltiesiskās atbildības režīms (2. punkts).
30. Tomēr Direktīvas 2003/71 6. pantā nav paredzēts tāds šā atbildības principa izņēmums, kas būtu balstīts uz to, ka piedāvājums ir jaukts – vai tas ir tikai publiski piedāvāts, vai paredzēts kotēšanai regulētā tirgū –, lai gan citās šīs direktīvas normās ir paredzētas atkāpes no pienākuma publicēt prospektu, kuras ir saistītas vai nu ar piedāvājuma adresātiem, vai emitēto vērtspapīru vai kopējā piedāvājuma summu (3. panta 2. punkts), vai arī saistībā ar emitēto vērtspapīru raksturu (4. pants). Tomēr šīs atkāpes no publicēšanas pienākuma neliedz emitentam brīvprātīgi publicēt prospektu; tādā gadījumā viņš būs ieguvējs no “vienotās pielaides”, ja emisija notiks regulētā tirgū (6).
31. Saistībā ar atkāpi no pienākuma publicēt prospektu, kā paredzēts Direktīvas 2003/71 3. panta 2) punkta a) apakšpunktā, gadījumā, ja piedāvājums ir paredzēts tikai kvalificētajiem ieguldītājiem, iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par iespēju šiem pēdējiem celt prasību par civiltiesisko atbildību, kas pamatota ar prospekta neprecizitāti. Šķiet, ka, to darot, iesniedzējtiesa balstās uz premisu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā to, ka prospekts ir paredzēts tikai nekvalificēto ieguldītāju aizsardzībai un informēšanai, kvalificētie ieguldītāji nevarētu atsaukties uz šī prospekta neprecizitāti, lai celtu prasību par civiltiesisko atbildību.
32. Tomēr realitātē iepriekš minētās atkāpes, tās aplūkojot kopumā, faktiski veido situācijas, kurās vai nu nekvalificētie ieguldītāji nevar izmantot prospektu (7), vai arī kvalificētie ieguldītāji var izmantot prospektu, lai gan tad, ja tie būtu vienīgie piedāvājuma adresāti ārpus regulēta tirgus, viņi prospektu izmantot nevarētu. Proti, izņemot jauktu piedāvājumu ārpus regulēta tirgus, ko regulē Direktīvas 2003/71 3. panta 1. punkts, kvalificētie ieguldītāji var izmantot prospektu tāda piedāvājuma gadījumā, kas paredzēts pielaidei regulētā tirgū atbilstoši tā paša panta 3. punktam, izņemot, ja pastāv izņēmumi, kas saistīti ar emitēto vērtspapīru veidu, kā paredzēts šīs direktīvas 4. panta 2. punktā; izņēmumi attiecas arī uz nekvalificētajiem ieguldītājiem. Tāpat kvalificētie ieguldītāji var gūt labumu no emitenta brīvprātīgi publicēta prospekta.
33. Tādējādi gan Direktīvas 2003/71 gramatiska, gan sistemātiska interpretācija atspēko domu, ka prospekts tiek sagatavots vienīgi ar mērķi aizsargāt nekvalificētos ieguldītājus.
34. Turklāt šīs direktīvas teleoloģiska interpretācija liek secināt to pašu. Proti, šā dokumenta galvenais mērķis ir nodrošināt, ka tiek izveidots vienots vērtspapīru tirgus (45. apsvērums), attīstot piekļuvi finanšu tirgiem (18. apsvērums), it īpaši attiecībā uz MVU (4. apsvērums):
– pirmām kārtām, vienkāršojot emitentu administratīvos pienākumus, ieviešot vienotu pielaidi (1. apsvērums) un samazinot izdevumus, pateicoties iespējai iekļaut prospektā informāciju, izmantojot tikai atsauci uz jau iepriekš sniegtu un apstiprinātu informāciju (29. apsvērums), un,
– otrām kārtām, veicinot pārrobežu piedāvājumus, it īpaši izvairoties no pārmērīgām izmaksām, kas saistītas ar tulkojumu visās oficiālajām valodās (35. apsvērums).
35. Viens no pārējiem Direktīvas 2003/71 mērķiem, kas izklāstīts tās 16. apsvērumā, ir “aizsargāt ieguldītājus”, vienlaikus ņemot vērā “dažādās prasības attiecībā uz dažādu kategoriju ieguldītāju aizsardzību un to zināšanu līmeni”. Šo aizsardzību nodrošina, publicējot pilnīgu (18. un 20. apsvērums), ticamu (27. apsvērums) un pieejamu (21. apsvērums) informāciju, kas paredzēta tam, lai ļautu ieguldītājiem “izdarīt pienācīgu [..] risku novērtējumu un tādējādi pieņemt ieguldījumu lēmumus, pilnībā apzinoties apstākļus”, atbilstoši šīs direktīvas 19. apsvēruma formulējumam.
36. Tādējādi minētajā direktīvā ir apvienoti šie abi mērķi. Tiesai jau ir bijusi iespēja novērtēt šo apvienojumu, nospriežot, ka prospekts nav nepieciešams gadījumā, ja tiek veikta vērtspapīru pārdošana piespiedu izpildes procedūras ietvaros (8).
37. Līdz ar to Direktīvas 2003/71 6. pants kopsakarā ar tās 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir jāinterpretē, ievērojot vēlamo līdzsvaru starp abiem iepriekš minētajiem mērķiem.
38. Tādējādi man šķiet skaidrs, ka apstāklis, ka šīs direktīvas 3. un 4. pantā detalizēti ir paredzētas vairākas atkāpes no pienākuma publicēt prospektu, savukārt minētās direktīvas 6. pantā bez izņēmumiem ir noteikts civiltiesiskās atbildības princips kļūdaina prospekta gadījumā, liek pieņemt interpretāciju, saskaņā ar kuru, ja pastāv prospekts, ir jābūt iespējai celt prasību par civiltiesisko atbildību, pamatojoties uz šā prospekta neprecizitāti, un tas tā ir neatkarīgi no tā, kāds ir statuss ieguldītājam, kurš uzskata, ka viņa tiesības ir aizskartas.
39. Turklāt, ja tiktu atzīts, ka katra dalībvalsts var pati noteikt, vai kvalificētie ieguldītāji var celt prasību par atbildību neprecīza prospekta gadījumā, tas starp dalībvalstīm radītu kropļojumus, kuri nesamērīgā veidā kaitētu mērķim izveidot vienotu vērtspapīru tirgu. Šī mērķa sasniegšanai ir nepieciešama vienota interpretācija par Direktīvas 2003/71 6. panta piemērošanas jomu attiecībā uz personām, kuras var celt prasību pret piedāvājuma emitentu.
40. Tāpat gadījumā, ja tīši tiek publicēts neprecīzs prospekts attiecībā uz piedāvājumu, kas paredzēts vienīgi kvalificētajiem ieguldītājiem, šādam ieguldītājam ir jābūt iespējai celt pret emitentu vērstu prasību par civiltiesisko atbildību, balstoties uz šīs direktīvas 6. pantu.
41. No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2003/71 6. pants, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja akciju publiskais piedāvājums attiecas gan uz privātajiem ieguldītājiem, gan uz kvalificētajiem ieguldītājiem un tiek izdots prospekts, kvalificētie ieguldītāji var celt prasību par atbildību saistībā ar prospektu, lai gan gadījumā, ja piedāvājums attiecas tikai uz šiem ieguldītājiem, nav nepieciešams publicēt šādu dokumentu.
B. Vai pierādījums tam, ka kvalificētajam ieguldītājam bija zināma emitenta faktiskā situācija, var būt starp tiem pastāvošās komerciālās vai juridiskās attiecības (dalība akcionāru sastāvā, pārvaldības struktūrās u.c.)?
42. Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai īpaši par rīcības brīvību, kas dalībvalstīm piešķirta ar Direktīvas 2003/71 6. pantu.
43. Ar šo 6. pantu ir noteikti divi principi:
– pirmām kārtām, dalībvalstis nodrošina, ka ir vismaz viena persona, kas ir atbildīga par informāciju prospektā, kura ir norādīta šajā prospektā un kura deklarē, ka “prospektā ietvertā informācija atbilst faktiem un ka prospektā nav izlaists nekas, kas var ietekmēt tā nozīmi” (1. punkts);
– otrām kārtām, dalībvalstis nodrošina, ka to tiesību normas par civiltiesisko atbildību attiecas uz personām, kas atbildīgas par prospektā sniegto informāciju (2. punkta pirmā daļa).
44. Tā kā Direktīvas 2003/71 6. pantā nav paredzēts neviens noteikums attiecībā uz prasības celšanu par atbildību, dalībvalstīm šie noteikumi ir jāparedz atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem.
45. Kā ikvienā gadījumā, kurā dalībvalstīm ir rīcības brīvība, tām ir jārīkojas, ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus, lai saglabātu aplūkojamās direktīvas normu lietderīgo iedarbību. Nesen Tiesa atgādināja, ka paredzētie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuru pamatā ir valsts tiesības (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kuras piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (9).
46. 2013. gada 19. decembra spriedumā Hirmann Tiesa arī apstiprināja šos principus attiecībā uz rīcības brīvību, kas dalībvalstīm piešķirta ar Direktīvas 2003/71 6. pantu (10).
47. Tādējādi, ievērojot minētos principus, dalībvalstis prasības par atbildību celšanai var izvēlēties nelikumīgas darbības, līgumisku vai kvazilīgumisku pamatu.
48. Lai arī Tiesa 2013. gada 19. decembra spriedumā Hirmann (11) nosprieda, ka emitenta civiltiesiskā atbildība par trūkumiem prospektā rodas no akciju iegādes līguma (12), ir jānorāda, ka bija runa par lietu, kurā tika izvirzīti pienākumi, kas izriet no sabiedrības līguma, lai iebilstu pret tādas atbildības iestāšanos, kura pamatota ar akciju iegādes līgumu. Tiesa lēma par labu atbildībai, kas “rodas” no šā pēdējā līguma, nevis no sabiedrības līguma, bet tas, manuprāt, nenozīmē, ka dalībvalstīm būtu pienākums atbildībai par neprecizitāti prospektā izvēlēties līgumisku pamatu.
49. Tāpat attiecībā uz pašas atbildības apjomu tas, vai tiek ņemta vērā cietušā vainojama rīcība, kā arī veids, kādā tiek vērtēta cēloņsakarība (13), ietilpst dalībvalstu kompetencē, ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus, kas ir Savienības tiesību principi.
50. Lai arī lietā, kurā tika pieņemts 2013. gada 19. decembra spriedums Hirmann (14), Tiesa atzina, ka dalībvalsts var ierobežot emitenta civiltiesisko atbildību, ierobežojot kompensācijas apmēru atkarībā no datuma, kurā akciju cena ir noteikta kompensācijai, ir nepieciešams arī, lai dalībvalsts ievērotu līdzvērtības un efektivitātes principus.
51. Līdz ar to, spriežot pēc analoģijas, ir iespējams atzīt, ka dalībvalsts savā tiesiskajā regulējumā var paredzēt, ka tiek ņemta vērā kvalificētā ieguldītāja informētība par emitenta faktisko situāciju, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti efektivitātes un līdzvērtības principi.
52. Līdz ar to dalībvalstis var ieviest tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja kvalificētais ieguldītājs ceļ prasību par atbildību saistībā ar prospekta neprecizitāti, tiek ņemta vērā kvalificētā ieguldītāja informētība par emitenta faktisko situāciju ārpus prospekta kļūdainajiem vai nepilnīgajiem noteikumiem, ja vien šī informētība var tikt ņemta vērā arī līdzīgu prasību par atbildību gadījumos un ja praksē šī informētības ņemšana vērā nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina šādas prasības celšanu.
53. Tomēr efektivitātes un līdzvērtības principu ievērošanu var pārbaudīt, vienīgi pamatojoties uz to, ka šī ieguldītāja informētības ņemšana vērā tiek konkrēti piemērota attiecīgajā situācijā. Tādējādi iesniedzējtiesai, kas vēlas konstatēt tiesiskās sekas tāda kvalificēta ieguldītāja informētībai par emitenta ekonomisko situāciju, kurš pret šo emitentu ceļ prasību par atbildību, pamatojoties uz neprecīzu prospektu, ir jāievēro šie principi, vērtējot pierādījumus par šo informētību un ņemot vērā šo informētību.
54. No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2003/71 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz gadījumā, ja kvalificēts ieguldītājs ceļ prasību par civiltiesisko atbildību saistībā ar prospekta neprecizitāti, ņemt vērā šī ieguldītāja informētību par emitenta faktisko situāciju ārpus prospekta kļūdainajiem vai nepilnīgajiem noteikumiem, ja vien šī informētība var tikt ņemta vērā arī līdzīgu prasību par atbildību gadījumos un ja praksē šī informētības ņemšana vērā nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina šādas prasības celšanu – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
V. Secinājumi
55. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/71/EK (2003. gada 4. novembris) par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un par Direktīvas 2001/34/EK grozījumiem 6. pants, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja akciju publiskais piedāvājums attiecas gan uz privātajiem ieguldītājiem, gan uz kvalificētajiem ieguldītājiem un tiek izdots prospekts, kvalificētie ieguldītāji var celt prasību par atbildību saistībā ar prospektu, lai gan gadījumā, ja piedāvājums attiecas tikai uz šiem ieguldītājiem, nav nepieciešams publicēt šādu dokumentu.
2) Direktīvas 2003/71 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz gadījumā, ja kvalificēts ieguldītājs ceļ prasību par civiltiesisko atbildību saistībā ar prospekta neprecizitāti, ņemt vērā šī ieguldītāja informētību par emitenta faktisko situāciju ārpus prospekta kļūdainajiem vai nepilnīgajiem noteikumiem, ja vien šī informētība var tikt ņemta vērā arī līdzīgu prasību par atbildību gadījumos un ja praksē šī informētības ņemšana vērā nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina šādas prasības celšanu – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.