VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS
(apelācijas palāta)
2011. gada 28. jūnijā
Lieta T‑454/09 P
Rinse van Arum
pret
Eiropas Parlamentu
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – 2005. gada novērtējums – Daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība
Priekšmets Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā F‑139/07 van Arum/Parlaments (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑291. un II‑A‑1‑1571. lpp.) un ar kuru tiek lūgts atcelt šo spriedumu
Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Rinse van Arum sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
Kopsavilkums
1. Apelācija – Pamati – Civildienesta tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana – Nepieņemamība
(EKL 225. pants; Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts; Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkts)
2. Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Nopelnu punktu piešķiršana
(Civildienesta noteikumu 45. pants)
3. Apelācija – Pamati – Pirmoreiz apelācijas tiesvedībā izvirzīts pamats – Nepieņemamība
(Tiesas Statūtu 58. pants)
4. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Iecēlējinstitūcijas veikta pārbaude sūdzības ietvaros – Robežas
(Civildienesta noteikumu 90. pants)
5. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības
(Tiesas Statūtu 21. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 1. punkts un 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)
6. Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība
(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pants)
1. It īpaši no Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkta, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kuru ir lūgts atcelt, un arī jānorāda tiesību argumenti, kas īpaši izvirzīti, lai pamatotu apelācijas sūdzību. Šīm prasībām neatbilst apelācijas sūdzība, kurā tikai ir atkārtoti vai burtiski atveidoti pamati un argumenti, kas pirms tam bija iesniegti Civildienesta tiesā. Šāda apelācijas sūdzība faktiski ir lūgums vienkārši pārskatīt Civildienesta tiesai iesniegto prasības pieteikumu, kas neietilpst Vispārējās tiesas kompetencē.
(skat. 26. un 27. punktu)
Atsauce: Vispārējā tiesa, 2010. gada 17. marts, T‑78/09 P Parlaments/Collée, 20.–22. punkts.
2. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantu, atbilstoši kuram paaugstināšana amatā notiek, izdarot izvēli pēc tādu ierēdņu nopelnu salīdzinoša izvērtējuma, kuriem ir tiesības pretendēt uz paaugstinājumu, lēmums par nopelnu punktu piešķiršanu, kas paredzēta vispārīgajos īstenošanas noteikumos, nebalstās tikai uz katra ierēdņa novērtējuma ziņojuma izvērtējumu, bet uz šo nopelnu salīdzinājumu ar pārējiem ierēdņiem. Tādējādi tas, ka galīgais ierēdņa novērtējuma ziņojums viņam būtu labvēlīgāks nekā ziņojums, kurš pastāvēja lēmuma par nopelnu punktu piešķiršanu dienā, uzreiz nenozīmē, ka viņam ir jāsaņem papildu nopelnu punkti.
(skat. 67. punktu)
Atsauce: Vispārējā tiesa, 2010. gada 17. marts, Parlaments/Collée, minēts iepriekš, 61. punkts.
3. Atļaut vienam lietas dalībniekam Vispārējā tiesā pirmoreiz norādīt pamatu, ko tas nebija norādījis Civildienesta tiesā, nozīmē atļaut tam vērsties Vispārējā tiesā, kuras kompetence apelāciju izskatīšanā ir ierobežota, ar strīdu, kas ir plašāks nekā tas, kuru izskatīja Civildienesta tiesa. Tādējādi, izskatot apelācijas sūdzības, Vispārējās tiesas kompetence aprobežojas ar vērtējumu par to, vai risinājums, ko attiecībā uz izskatītajiem pamatiem ir izvēlējušies tiesneši pirmajā instancē, ir likumīgs.
(skat. 79. punktu)
Atsauces: Tiesa, 2004. gada 11. novembris, C‑186/02 P un C‑188/02 P Ramondín u.c./Komisija, Krājums, I‑10653. lpp., 60. punkts; 2006. gada 22. jūnijs, C‑25/05 P Storck/ITSB, Krājums, I‑5719. lpp., 61. punkts.
4. Novērtējuma ziņojumos ir brīvi izteikts novērtētāja viedoklis, un tajos nav sniegts iecēlējinstitūcijas vērtējums. Tādējādi saistībā ar sūdzību, kas iesniegta pret novērtējuma ziņojumu, iecēlējinstitūcijai, tāpat kā tiesai, ja tajā ir celta prasība, nav tiesību aizstāt novērtētājus un īstenot izsmeļošu pārbaudi, bet tai ir jāveic vienīgi ierobežota pārbaude.
(skat. 109. punktu)
Atsauces: Tiesa, 1980. gada 3. jūlijs, 6/79 un 97/79 Grassi/Padome, Recueil, II‑2141. lpp., 15. punkts; Vispārējā tiesa, 1992. gada 16. jūlijs, T‑1/91 Della Pietra/Komisija, Recueil, II‑2145. lpp., 23. punkts; 2000. gada 3. oktobris, T‑187/98 Cubero Vermurie/Komisija, Recueil FP, I‑A‑195. un II‑885. lpp., 36. punkts; 2006. gada 13. jūlijs, T‑165/04 Vounakis/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2155. un II‑A‑735. lpp., 28. punkts.
5. Prasības pieteikuma pamatdaļā ir jāietver būtiskie apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijas elementi, jo pielikumiem ir vienīgi pierādīšanas funkcija.
(skat. 133. punktu)
Atsauce: Vispārējā tiesa, 2006. gada 5. decembris, T‑416/03 Angelidis/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑317. un II‑A‑2‑1607. lpp., 92. un 93. punkts un tajos minētā judikatūra.
6. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pantu apelācijas sūdzība Vispārējā tiesā ir iesniedzama tikai par tiesību jautājumiem, Civildienesta tiesa ir vienīgā, kura ir tiesīga konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad fakti konstatēti neprecīzi šai tiesai iesniegto lietas materiālu dēļ, un veikt šo faktu vērtējumu.
(skat. 153. punktu)
Atsauce: Vispārējā tiesa, 2010. gada 19. marts, T‑338/07 P Bianchi/EIF, 61. punkts un tajā minētā judikatūra.